Tiešās briesmās zvani 112. Emocionāls atbalsts visu diennakti, bez maksas: 116 123.Kā droši lietot šo vietni
LVRU
Skats:Mana situācija

Jo vairāk ieguldīts, jo grūtāk aiziet: ieguldījuma slazds

Ieguldījuma slazds (angl. sunk cost fallacy) ir tad, kad tu paliec attiecībās, kas tev kaitē, jo tajās jau ielikti gadi, nauda, bērni un tavs vārds; jo ilgāk paliec, jo vairāk aiziešana jūtas kā atzīšanās, ka viss bija velti, bet lēmumu var pieņemt tikai par nākotni, un to, ko tu tajos gados iemācījies un izaudzināji, tu paņem līdzi.

Klausīties

Īsumā

  • Tas, kas jau ieguldīts, nav atgūstams neatkarīgi no tā, vai tu paliec vai ej. Bet prāts grib, lai iztērētais „atmaksājas”, un tāpēc liek ieguldīt vēl.
  • Katrs nākamais gads, katra piedošana un katra reize, kad aizstāvēji otru radu priekšā, paceļ aiziešanas „cenu”. Otrs to zina un atgādina tieši tad, kad tu gatavojies iet.
  • Palīdz jautājums „vai es šodien sāktu šīs attiecības, zinot visu, ko zinu?”, nākotnes izmaksu saraksts un godīgs saraksts ar to, ko tu paņem līdzi.

Kas tas ir

„Divpadsmit gadi. Ja es tagad aiziešu, sanāk, ka tas viss bija par velti.” Šo teikumu cilvēki vardarbīgās attiecībās saka sev biežāk nekā jebkuru citu. Tas skan loģiski. Tas skan pat atbildīgi. Un tieši tāpēc tas tur tik stipri.

Psiholoģijā to sauc par ieguldījuma slazdu jeb neatgūstamo izmaksu kļūdu (angl. sunk cost fallacy, burtiski „nogrimušo izmaksu kļūda”). Vienkāršiem vārdiem: tas, ko tu jau ieliki – laiks, nauda, spēks, cerības –, ir iztērēts un nekad neatgriezīsies, lai ko tu darītu tālāk. Bet cilvēka prāts nespēj ar to samierināties. Tas grib, lai iztērētais „atmaksājas”, un tāpēc liek ielikt vēl.

Par pašu jēdzienu īsi ir rakstīts termina lapā ieguldījuma slazds. Šī nodarbība iet dziļāk: kāpēc slazds ar katru gadu kļūst ciešāks, kāpēc tas sāp vairāk nekā izniekota nauda, kā otrs to baro un ko ar to darīt praktiski.

Ko rāda pētījumi

  1. gadā amerikāņu psihologi Hals Arkess un Katrīna Blūmere (Arkes & Blumer) veica vairākus eksperimentus. Vienā no tiem cilvēki, kuri bija samaksājuši pilnu cenu par teātra sezonas abonementu, pirmajā pusgadā apmeklēja vairāk izrāžu nekā tie, kuri to pašu abonementu bija saņēmuši ar atlaidi. Izrādes bija tās pašas. Atšķīrās tikai tas, cik daudz jau bija samaksāts. Citā uzdevumā cilvēki izvēlējās braukt uz dārgāku, bet mazāk patīkamu slēpošanas braucienu, jo „par to taču vairāk samaksāts”. Secinājums: mēs turpinām nevis tāpēc, ka turpināt ir izdevīgi, bet tāpēc, ka negribam, lai iepriekšējais būtu zaudēts.

Vēl svarīgāks attiecībām ir cits pētījums. 1976. gadā Berijs Stovs (Staw) aprakstīja parādību, ko sauc par apņemšanās eskalāciju (angl. escalation of commitment): kad lēmums sāk izrādīties slikts, cilvēks, kurš to pieņēma pats, bieži iegulda tajā vēl vairāk, nevis mazāk. Viņa eksperimentā studenti, kuri paši bija izvēlējušies, kurā uzņēmuma nodaļā ieguldīt naudu, un redzēja, ka izvēle nestrādā, nākamajā kārtā tajā pašā nodaļā ielika vairāk naudas nekā tie, kuri šo sākotnējo lēmumu nebija pieņēmuši. Stova darba nosaukums ir izteiksmīgs: „Līdz ceļiem lielajos dubļos”.

Kāpēc tā? Jo apstāties nozīmē atzīt: „Es kļūdījos.” Un šo atzīšanu cilvēks cenšas atlikt, cik ilgi vien var – arī uz sava rēķina.

Attiecībās tas ir vēl smagāk. Tu neesi izvēlējies uzņēmuma nodaļu. Tu izvēlējies cilvēku, dzīvi, ģimeni. Un šo izvēli tu aizstāvēji gadiem.

Ko tieši tu ieguldīji

Vārds „ieguldījums” skan kā nauda. Bet vardarbīgās attiecībās lielākā daļa ieguldījumu nav nauda.

Ko tu ieliki Kā tas skan galvā Kas ir patiesība
Gadi „Man ir 45, desmit gadi pagājuši. Tos neviens neatdos.” Tie gadi nav atgūstami, ne paliekot, ne aizejot. Paliekot tu ieguldi arī nākamos.
Jaunība „Savus labākos gadus es atdevu šīm attiecībām.” Tavi labākie gadi nav beigušies. Tie ir tie, kuros tev vairs nav jābaidās.
Nauda un māja „Pusi no šīs mājas es samaksāju. Ja aiziešu, zaudēšu visu.” Mantu sadala pēc likuma, nevis pēc tā, kurš skaļāk draud. Par to vari konsultēties atsevišķi.
Reputācija „Visi domā, ka mums ir ideāla ģimene.” Fasāde ir jāuztur ar tavu klusēšanu. Tā nav tava reputācija, tā ir otra drošības siena.
Otra aizstāvēšana „Es gadiem teicu vecākiem, ka viņi kļūdās.” Tu aizstāvēji to, kam ticēji. Mainīt viedokli pēc jauniem faktiem nav kauns.
Piedošana „Es jau tik reizes piedevu. Ja tagad aiziešu, visas piedošanas bija lieki.” Piedošana bija tava labestība. Tā nekļūst lieka tāpēc, ka otrs to izmantoja.
Tava identitāte „Uz mani viss turas. Kas es būšu bez šīm attiecībām?” Tava izturība ir tava, nevis attiecību. Tu to paņemsi līdzi.
Ko tu ieliki Kā tas skan galvā Kas ir patiesība
Bērni „Bērniem vajag pilnu ģimeni. Es to nevaru sagraut.” Bērni mācās no tā, ko redz. Mierīga māja ar vienu vecāku bieži ir drošāka nekā pilna ģimene ar bailēm.

Pēdējās trīs rindas parasti tur visstiprāk. Naudu var saskaitīt. Bet gadus, kad tu stāvēji starp otru un savu ģimeni, nevar ne saskaitīt, ne atdot. Tāpēc aiziešana jūtas kā kaut kas vairāk par šķiršanos. Tā jūtas kā sava stāsta pārrakstīšana.

Kāpēc katrs gads padara to smagāku

Ieguldījuma slazds nav statisks. Tas aug kā sniega bumba.

  1. Cena aug katru gadu. Pēc trim gadiem aiziet nozīmē „zaudēt trīs gadus”. Pēc desmit – „zaudēt desmit”. Tāpēc tu paliec vēl gadu, lai iepriekšējie nebūtu velti, un nākamgad cena ir vēl augstāka.
  2. Katra piedošana ir jauns ieguldījums. Kad tu piedod, tu ne tikai aizmirsti vienu reizi. Tu iegulda savu vārdu un savu spriedumu: „Es nolēmu, ka ir vērts.” Pēc divdesmit piedošanām atzīt, ka nebija vērts, nozīmē atzīt divdesmit kļūdas uzreiz.
  3. Publiskā aizstāvēšana. Stova pētījums rāda, ka personīgā atbildība par lēmumu liek pie tā turēties stiprāk. Ja tu skaļi aizstāvēji otru radu, draugu vai kolēģu priekšā, aiziešana nozīmē atzīt kļūdu arī viņu acīs. Šis kauns bieži notur ilgāk nekā mīlestība.
  4. Alternatīvas saraujas. Amerikāņu psiholoģe Karila Rasbulta ar kolēģi Marcu (Rusbult & Martz, 1995) pētīja sievietes, kuras bija vērsušās patversmē pēc vardarbības. Biežāk atgriezās tās, kurām bija lielāki ieguldījumi un sliktākas alternatīvas, piemēram, nebija sava ienākuma. Vardarbīgās attiecībās otrs bieži pats rūpējas, lai tavas alternatīvas sarūk: mazāk draugu, mazāk naudas, mazāk pašpārliecības.
  5. Stāsts par tavu dzīvi. Ar gadiem attiecības kļūst par daļu no tā, kā tu sevi redzi: „Es esmu tas, kurš neatmet ģimeni.” Aiziešana tad jūtas kā savas identitātes nodevība, nevis kā sevis glābšana.

„Tad viss bija velti” – kāpēc šī doma ir kļūda

Doma „ja aiziešu, viss bija velti” jaucē divas lietas: kas notika un ko darīt tālāk. Tas, kas notika, jau ir noticis. Tu tajos gados dzīvoji, mīlēji, strādāji, audzināji bērnus, iemācījies daudz. Nekas no tā nepazūd, ja tu aizej. Un nekas no tā netiek „atpirkts”, ja tu paliec.

Paliekot tu neizglāb pagātni. Tu tikai pievieno tai vēl vienu nodaļu, kas maksā tāpat.

Ekonomisti to saka sausi: lēmums jāpieņem par nākotnes izmaksām un ieguvumiem, nevis par pagātnes izmaksām. Cilvēciski to var teikt tā: tu nevari atgūt gadus, bet tu vari pārstāt dot jaunus.

Kopīga vēsture nav slazds pati par sevi
Katram, kurš apsver lielu pārmaiņu, žēl ieguldītā. Veselās attiecībās kopīgā vēsture palīdz pārdzīvot grūtus laikus, un tas ir labi. Slazds tā kļūst tad, kad pagātne ir galvenais vai vienīgais iemesls palikt, kamēr tagadne sāp, un nekas otra rīcībā neliecina, ka nākotnē būs citādi. Mēri pēc tā, kas atkārtojas, kam tas kalpo un kā tu jūties, nevis pēc tā, cik gadu ir pagājis.

Kā otrs baro slazdu

Ieguldījuma slazds strādā arī tad, ja neviens neko nesaka. Bet manipulatīvs cilvēks to izmanto apzināti vai instinktīvi, un tieši tajā brīdī, kad tu esi vistuvāk aiziešanai. Katram piemēram ir sava situācija, jo viens teikums pats par sevi neko nepierāda.

Tu pirmo reizi mierīgi saki sievai, ka domā par šķiršanos. Iepriekš viņa gadiem noniecināja tavus ienākumus un draugus.
„Pēc visa, ko es tev esmu devusi? Tu gribi izmest divpadsmit gadus vienas ķildas dēļ? Kurš tevi tādu vēl gribēs?”
Tu pirmo reizi mierīgi saki vīram, ka domā par šķiršanos. Iepriekš viņš gadiem kontrolēja naudu un tavas tikšanās ar draudzenēm.
„Tu izmetīsi piecpadsmit gadus? Pēc visa, ko esam kopā uzbūvējuši? Kur tu iesi savos gados, bez manis tev nav nekā.”
Tu jau esi atradis dzīvokli. Partnere to uzzina un tajā pašā vakarā pēkšņi ir maiga.
„Es zinu, ka biju grūta. Nākamgad pārdosim uzņēmumu un aizbrauksim uz jūru, kā mēs sapņojām. Tikai nepamet mani tagad, kad viss beidzot sāk izdoties.”
Tu esi jau sakrāmējusi somu. Vīrs, kurš mēnešiem ar tevi runāja tikai pavēlēs, pēkšņi apsēžas un raud.
„Es iešu pie psihologa, es apsolu. Mēs taču gribējām vēl vienu bērnu, gribējām māju pie jūras. Neizmet to visu tagad.”
Tu runā par šķiršanos. Sieva zina, ka tu ļoti mīli bērnus.
„Tad bērni uzzinās, kāds tu esi. Visus šos gadus viņi tevi mīlēja, bet es viņiem pastāstīšu, kas tu īstenībā esi.”
Tavi vecāki gadiem teica, ka vīrs tev nav labs. Tu viņu aizstāvēji. Tagad tu pirmo reizi piemini, ka varbūt viņiem bija taisnība.
„Tātad tagad tu skriesi pie mammas un atzīsi, ka viņa bija gudrāka? Viņa tikai to vien gaida. Tu būsi viņu smiekls.”

Darbā

Tu astoņus gadus strādāji virsstundas, jo tev solīja paaugstinājumu, bet vadība tevi publiski noniecina un nopelnus piedēvē sev. Kad tu pasaki, ka tev ir piedāvājums citur, tonis pēkšņi kļūst silts.
„Tu taču zini, cik daudz no tevis šeit ir. Nākamajā ceturksnī tā vieta būs tava. Neatdod to visu kādam citam tieši tagad.”

Ko tas nozīmē: astoņi gadi virsstundu kļūst par iemeslu palikt vēl gadu, un solījums parādās tieši tad, kad tu ej. Pārbaudi pēc darbiem, nevis vārdiem: vai paaugstinājums ir uz papīra, ar datumu un algu? Ja nav, tas ir tas pats tukšais nākotnes solījums, tikai birojā.

Draugs vai draudzene

Jūs draudzējaties kopš skolas. Tu gadiem klausies, aizdod un piedod, bet pretī saņem kritiku un pazušanu, kad palīdzība vajadzīga tev. Kad tu sāc satikties retāk, pienāk ziņa.
„Divdesmit gadus draudzējamies, un tu to izmetīsi kaut kādu sīkumu dēļ? Neviens tevi nepazīst tā kā es.”

Ko tas nozīmē: draudzības ilgums tiek lietots kā parāds. Garš kopīgs laiks nav iemesls turpināt to, pēc kā tu katru reizi jūties sliktāk. Tu vari paturēt labās atmiņas un tomēr satikties retāk vai vairs nemaz.

Grupa vai kopiena

Tu desmit gadus esi kopienā vai draudzē, kurā viens cilvēks visu nosaka un šaubas sauc par nodevību. Tu tur ieliki brīvdienas, naudu un gandrīz visus savus draugus. Kad tu piemini, ka gribi iet prom, tev atbild:
„Pēc visiem šiem gadiem? Visi tavi cilvēki ir šeit. Aiziesi, un tev nepaliks neviena.”

Ko tas nozīmē: grupā ieguldīti ir ne tikai gadi, bet arī visas tavas attiecības, un tieši tās izmanto kā ķēdi. Pirms aiziešanas palīdz atjaunot vismaz vienu vai divus kontaktus ārpus grupas, lai aiziešana nenozīmētu palikt vienam.

Viens teikums neko nepierāda
„Pēc visa, ko esam pārdzīvojuši” var pateikt arī godīgs cilvēks, kuram sāp. Atšķirība ir tajā, kas notiek tālāk. Godīgs cilvēks runā par to, kas notiek tagad, un ciena tavu izvēli, pat ja viņam ir skumji. Manipulācija ir tad, kad pagātne tiek lietota kā parāds vai drauds, kad solījumi parādās tikai tad, kad tu ej, un pazūd, tiklīdz tu paliec, un kad tas atkārtojas atkal un atkal.

Solījumi tieši aiziešanas brīdī

Viens no spēcīgākajiem slazda barotājiem ir tukši nākotnes solījumi (angl. future faking): otrs apraksta nākotni, kurai nekad nav plāna. Tie parasti parādās brīdī, kad tu jau taisies iet. Loģika ir vienkārša. Ja nākotnē „viss būs labi”, tad visi ieguldītie gadi pēkšņi izskatās pēc ceļa uz šo labo nākotni, nevis pēc zaudējuma. Solījums pārvērš tavas sāpes par „investīciju”, kas tūlīt atmaksāsies.

Kā to atpazīt: solījums ir konkrēts par jūtām un saldu dzīvi, bet miglains par darbiem („kādreiz”, „kad viss nokārtosies”). Tas nāk kopā ar spiedienu nolemt tūlīt. Un pēc tam, kad tu paliec, nekas nesākas.

Šo mēģinājumu tevi noturēt vai ievilkt atpakaļ sauc par hūveringu (angl. hoovering, no putekļusūcēja nosaukuma). Tam nav jābūt skaistam. Dažreiz pietiek ar vienu mierīgu vakaru, lai tev šķistu, ka „tagad beidzot sāksies”.

Kā slazds sasienas ar saikni un disonansi

Ieguldījuma slazds reti darbojas viens. Parasti tas ir viena no trim slēdzenēm uz vienām durvīm.

Slēdzene Kas tur Ko tā saka Kas to atslābina
Ieguldījuma slazds Pagātne „Ja aiziešu, viss bija velti.” Lēmums par nākotni, saraksts ar to, ko paņem līdzi
Traumatiskā saikne (angl. trauma bond) Ķermenis „Bez šī cilvēka es nevaru.” Laiks bez kontakta, cilvēki blakus
Kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance) Prāts „Ja tik daudz ir ielikts, tam jābūt vērts.” Fakti uz papīra, realitātes pārbaude

Traumatiskā saikne ir spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš tev dara pāri. Tā veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas, un atvieglojumam nav jābūt dāvanai – pietiek, ka pēc sliktām dienām pienāk parasta diena. Donalds Datons un Sjūzena Peintere (Dutton & Painter, 1993) sievietēm, kuras bija aizgājušas no vardarbīgām attiecībām, novēroja, ka pieķeršanās otram joprojām bija jūtama arī mēnešus pēc aiziešanas, un to saistīja tieši ar sliktā un labā neregulāro maiņu un ar to, ka viens bija stiprāks.

Tagad pievieno ieguldījumu. Katrs „labais” vakars pēc slikta perioda izskatās pēc pierādījuma, ka ieguldījums sāk atmaksāties. Tas ir neparedzams pastiprinājums (angl. intermittent reinforcement): labais nāk neregulāri, un tieši tāpēc to gaida visvairāk. Tāpat kā spēļu automātā, kur katra nākamā reize var būt laimests un aiziet tagad nozīmē „atstāt laimestu citam”.

Un kognitīvā disonanse – nepatīkamā sajūta, kad prātā ir divas domas, kas viena otru izslēdz, – pabeidz darbu. Doma „es esmu saprātīgs cilvēks” un doma „es desmit gadus ieguldīju attiecībās, kas mani grauj” nevar sadzīvot. Leons Festingers (Festinger, 1957) aprakstīja, ka cilvēks šādu spriedzi bieži mazina, mainot nevis rīcību, bet skatījumu: „Tik traki jau nav. Visiem ir grūti.” Tā tu sevi pārliecini palikt, lai nebūtu jāatzīst zaudējums.

Tāpēc aiziešana ir tik grūta. Tu neatver vienas durvis. Tu vienlaikus atslēdz trīs slēdzenes. To var izdarīt. Bet vajag zināt, ka tās ir trīs.

Kā tas izskatās

Mārtiņš un Līga ir kopā divpadsmit gadus. Viņiem ir māja, kurā Mārtiņš pats izbūvēja otro stāvu, un kopīgs kokapstrādes uzņēmums, kas reģistrēts uz Līgas vārda. Līga draugu priekšā jokojot sauc viņu par „manu strādnieku”, mājās mēnešiem nerunā, ja viņš iebilst, un divreiz ir izmetusi viņa drēbes uz kāpnēm. Kad Mārtiņš beidzot aiziet pie advokāta, Līga tajā pašā vakarā gatavo vakariņas un saka: „Mēs taču kopā to visu uzbūvējām. Nākamgad beidzot atmaksāsim kredītu un dzīvosim.” Mārtiņš paliek. Pēc gada kredīts vēl nav atmaksāts, un vakariņas vairs netiek gatavotas.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Stāsts apkopots no vairākiem stāstiem. Ko pamanīt:

  • Ieguldījumi ir fiziski redzami. Otrais stāvs, uzņēmums, darbs vakaros. Mārtiņam katrs dēlis mājā atgādina: „Šis ir mans.” Aiziešana izskatās pēc visa tā atdošanas.
  • Vara ir uz papīra otra pusē. Uzņēmums ir uz Līgas vārda. Tas nav nejaušs. Tas nozīmē, ka viņa var draudēt ar zaudējumu, un viņam šķiet, ka jāpaliek, lai kaut ko nosargātu.
  • Solījums tieši aiziešanas dienā. „Nākamgad atmaksāsim un dzīvosim” pārvērš divpadsmit gadus par ceļu uz labu mērķi. Tas ir tukšs nākotnes solījums: pēc gada nekas nav mainījies.
  • Vīrieša kauns. Mārtiņam ir grūti kādam pastāstīt, ka sieva izmet viņa drēbes uz kāpnēm. Vīriešiem par to tic retāk, un viņi paši sev tic retāk. Tas padara slazdu vēl ciešāku, jo nav neviena, kas palīdzētu ieraudzīt, ka „mūsu uzņēmums” patiesībā ir sviras rīks.

Ko Mārtiņš var darīt: atdalīt naudas jautājumu no attiecību jautājuma. Mantas un uzņēmuma daļu sadala pēc likuma un dokumentiem, nevis pēc tā, kurš skaļāk draud. To var noskaidrot pie jurista, kamēr viņš vēl dzīvo mājās, neko nepaziņojot. Attiecību jautājums ir cits: vai viņš gribētu vēl divpadsmit gadus tādus pašus kā pēdējie divpadsmit?

Inese ir precējusies ar Aivaru piecpadsmit gadus. Jau pirmajā gadā viņas vecāki teica, ka Aivars ar viņu runā kā ar kalpotāju. Inese apvainojās un pusgadu ar vecākiem nerunāja. Kopš tā laika katrus Ziemassvētkus viņa sēž pie galda un smaida, kamēr Aivars viņu labo pie visiem, un pēc tam mātei telefonā saka: „Mums viss ir labi.” Tagad Aivars sāk tāpat runāt ar viņu meitu. Inese naktīs guļ nomodā un domā nevis par to, kā aiziet, bet par to, kā viņa to pateiks mātei. „Piecpadsmit gadus es teicu, ka viņa kļūdās.”

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Stāsts apkopots no vairākiem stāstiem. Ko pamanīt:

  • Lielākais ieguldījums ir viņas vārds. Inese ir ieguldījusi ne tikai gadus, bet arī savu viedokli ģimenes priekšā. Aiziet nozīmē atzīt, ka māte redzēja skaidrāk. Tas ir apņemšanās eskalācijas kodols: jo publiskāk esi aizstāvējusi savu izvēli, jo grūtāk to mainīt.
  • Kauns aizsedz briesmas. Inese domā par to, ko teiks mātei, nevis par to, kas notiek ar meitu. Kauns ir tik liels, ka tas aizsedz pat to, ko viņa redz ar savām acīm.
  • Fasāde prasa ieguldīt vēl. Katrs „mums viss ir labi” ir vēl viens ieguldījums. Jo ilgāk uzturēta fasāde, jo dārgāk to nojaukt.
  • Ko māte patiesībā gaida. Lielākā daļa vecāku, kuri gadiem redzējuši, ka meitai ir slikti, negaida uzvaru. Viņi gaida meitu. Inese var sākt ar vienu teikumu, nevis ar atzīšanos visā.
Artūrs un Kaspars ir kopā deviņus gadus. Artūrs Kaspara dēļ pārcēlās uz Rīgu un pārtrauca attiecības ar tēvu, kurš nepieņēma viņa orientāciju. Kaspars viņu kritizē, kontrolē viņa telefonu un atkārto: „Tev neviena cita nav, es esmu tava vienīgā ģimene.” Artūrs domā: „Ja es aiziešu, sanāk, ka es zaudēju tēvu par velti.”

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Šeit ieguldījums ir zaudētas attiecības ar ģimeni. Tas ir viens no smagākajiem ieguldījumiem, jo to nevar atgūt tikai aizejot. Bet palikšana to arī neatgūst. Tā tikai pievieno jaunus zaudējumus.

Normāli vai slazds?

Situācija 1 · Tu saki, ka domā aizietPēc gadiem ar pazemojumiem tu mierīgi saki partnerei, ka domā par šķiršanos.
Normāli„Man sāp to dzirdēt. Es negribu tevi zaudēt. Pastāsti, kas tev ir bijis visgrūtāk, un es klausīšos, pat ja tu tomēr aiziesi.”
Viņa runā par tagadni un tavām jūtām. Tava izvēle paliek tava. Nav parāda, nav draudu.
Vardarbība„Divpadsmit gadus es tev atdevu, un tā tu man atmaksā? Ej, bet bērnus tu vairs neredzēsi, un visi uzzinās, kāds tu esi.”
Pagātne kļūst par parādu, bērni par ķīlu, reputācija par draudu. Aiziešana tiek padarīta pēc iespējas dārgāka.
Situācija 1 · Tu saki, ka domā aizietPēc gadiem ar kontroli tu mierīgi saki partnerim, ka domā par šķiršanos.
Normāli„Man sāp to dzirdēt. Es negribu tevi zaudēt. Pastāsti, kas tev ir bijis visgrūtāk, un es klausīšos, pat ja tu tomēr aiziesi.”
Viņš runā par tagadni un tavām jūtām. Tava izvēle paliek tava. Nav parāda, nav draudu.
Vardarbība„Tu gribi izmest piecpadsmit gadus? Bez manis tev nebūs ne mājas, ne naudas. Tavi vecāki tikai priecāsies, ka viņiem bija taisnība.”
Pagātne kļūst par parādu, nauda par ķēdi, tavi vecāki par apkaunojuma avotu. Aiziešana tiek padarīta pēc iespējas dārgāka.
Situācija 2 · Solījums par nākotniTu jau vairākus gadus dzirdi, ka viss mainīsies, kad kaut kas notiks: kad nopirksiet māju, kad bērni paaugs, kad atmaksās kredītu.
Normāli„Es zinu, ka tie solījumi jau skanējuši agrāk. Tāpēc es sāku tagad: pierakstījos pie speciālista uz ceturtdienu, un, ja pēc pusgada nekas nav mainījies, tev ir pilnas tiesības iet.”
Pārmaiņas sākas tagad, ar konkrētu darbu, un otrs pats nosauc termiņu. Tu vari pārbaudīt, nevis ticēt.
Vardarbība„Vēl gadiņš, un tad viss būs citādi. Tu taču negribi visu sabojāt, kad esam tik tuvu?”
„Tik tuvu” katru gadu pārceļas uz nākamo. Nav neviena darba, tikai gaidīšana. Katrs gads palielina tavu ieguldījumu un tātad arī slazdu.
Situācija 3 · Svari tavā galvāTu pie sevis domā par to, ko jau ieguldīji, un salīdzini ar to, kas notiek tagad.
Normāli„Mēs esam kopā ilgi, un tas man ir vērtīgi. Bet es skatos arī uz to, kā man ir tagad: vai es jūtos droši, vai mani ciena, vai grūtos laikos mēs esam komanda.”
Vēsture ir svarīga, bet lēmumu pieņem par tagadni un nākotni. Tas ir veselīgs svērums.
Vardarbība„Tik daudz gadu. Nevar būt, ka tas viss bija bez jēgas. Man vienkārši vēl jāpacieš.”
Vienīgais arguments palikt ir pagātne. Tagadne netiek pat apskatīta, jo tās apskatīšana būtu pārāk sāpīga.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tevi ciena, var būt noskumis vai pat dusmīgs, ja tu gribi aiziet. Bet viņš nerēķina, cik daudz tev būs jāzaudē, un nepadara tavus ieguldījumus par ķīlniekiem. Ja viņš sola mainīties, viņš sāk tūlīt un ļauj tev to pārbaudīt ar laiku.

Manipulatīvs cilvēks rīkojas otrādi: pagātne kļūst par parādu, bērni par sviru, nauda par ķēdi, un solījumi parādās tikai tad, kad tu ej. Tiklīdz tu paliec, solījumi pazūd līdz nākamajai reizei. Šis atkārtojums ir svarīgāks par jebkuru vienu teikumu.

No malas ieguldījuma slazds bieži izskatās kā uzticība un izturība. Apkārtējie to pat uzslavē: „Cik tev spēka, tik ilgi izturēt!” Tas vēl vairāk nostiprina domu, ka aiziet nozīmē padoties.

Kas tas nav

  • Pacietība grūtā, bet cieņpilnā laikā. Slimība, bezdarbs, mazs bērns. Abi cieš, abi strādā, neviens nepazemo.
  • Apdomīga palikšana, kamēr gatavojies. Palikt, kamēr sakrāj naudu, nokārto dokumentus vai atrodi dzīvokli, ir drošības lēmums, nevis slazds.
  • Palikšana, jo aiziet šobrīd ir bīstami. Tam vajag drošības plānu, nevis kaunu.
  • Mīlestība pret kopīgo dzīvi, kas tev nesāp. Ja tu jūties droši un ar cieņu, ilga vēsture ir bagātība.

Un vēl: vārdu „sunk cost” var izmantot arī pret tevi. Kāds var teikt „tu paliec tikai naudas dēļ”, lai tevi apkaunotu. Kritērijs ir tas pats kā visur šajā vietnē: vai tas atkārtojas, kam tava palikšana kalpo un kā tu jūties.

Vai tas izklausās pazīstami?

  • Tu biežāk domā par to, cik gadu ir pagājis, nekā par to, kā tev ir šodien.
  • Tu esi atlicis vai atlikusiatlicisatlikusi aiziešanu „līdz kaut kam” jau vairākas reizes, un šis „kaut kas” nekad nepienāk.
  • Kad iedomājies aiziešanu, pirmā doma ir nevis „kur es dzīvošu”, bet „ko es pateikšu vecākiem vai draugiem”.
  • Otrs kļūst maigs vai sāk solīt tieši tad, kad tu esi vistuvāk aiziešanai.
  • Tu jūties muļķīgi, ka „tik ilgi neredzēji”, un šis kauns tev liek klusēt.
  • Tev šķiet, ka bez šīm attiecībām tu nezināsi, kas tu esi.

Ko tu vari darīt

Ieguldījuma slazdu nevar „izdomāt prom” vienā vakarā. Bet ir vingrinājumi, kas to atslābina. Tie strādā labāk uz papīra nekā galvā, jo papīrs neaizmirst.

1. Nulles jautājums

Uzdod sev jautājumu, ko uzņēmumos sauc par lēmumu „no nulles”: „Ja es šo cilvēku satiktu šodien, pirmo reizi, un zinātu visu, ko zinu tagad – vai es sāktu šīs attiecības?”

Tas nav jautājums par to, vai tu viņu mīli. Tas ir jautājums, kas nogriež pagātnes svaru un ļauj redzēt tikai to, kas ir tagad un kas visticamāk būs.

Ja atbilde ir „nē”, neuztraucies, ka tev tūlīt kaut kas jādara. Nulles jautājums nav pavēle aiziet šovakar. Tas ir kompass. Pieraksti atbildi un datumu. Pēc mēneša uzdod to vēlreiz.

Ja atbilde ir „es nezinu”, pajautā vēl konkrētāk: vai es sāktu attiecības ar cilvēku, kurš mani apsauc draugu priekšā? kurš mēnešiem nerunā? kurš kontrolē manu naudu? Jautājumi par konkrētu uzvedību ir vieglāki nekā jautājums par visu cilvēku.

2. Nākotnes izmaksu grāmata

Ieguldījuma slazds liek skatīties uz to, ko tu jau samaksāji. Pagriez skatu uz priekšu. Uzraksti tabulu: ko tev maksās vēl pieci gadi tieši tādi paši kā pēdējais gads? Nevis labākie gadi, nevis solītie gadi. Tieši tādi paši kā pēdējie divpadsmit mēneši.

Joma Kā ir tagad Ja vēl pieci gadi tādi paši
Veselība un miegs Piemēram, guļu ar trauksmi, sāp galva ?
Nauda Kurš to kontrolē, cik tev ir savas ?
Draugi un radi Ar ko tu vēl tiecies ?
Darbs un sapņi Kas ir atlikts „uz vēlāk” ?
Tu un tavs prieks Cik bieži tu smejies, vai tu vēl zini, ko gribi ?
Joma Kā ir tagad Ja vēl pieci gadi tādi paši
Bērni Ko viņi redz un ko iemācās par attiecībām ?

Pēdējā kolonna ir svarīgākā. Tā ir tā cena, kuru ieguldījuma slazds tev neļauj redzēt, jo tā vēl nav samaksāta. Bet tā ir vienīgā cena, kuru tu vēl vari mainīt.

3. Ko tu paņem līdzi

Slazds apgalvo, ka aiziešana nozīmē atdot visu. Tā nav. Uzraksti otru sarakstu: kas no tā, ko ieguldīji, paliek ar tevi.

  • Prasmes. Ja tu izbūvēji māju, tu proti būvēt. Ja tu vadīji uzņēmumu, tu proti vadīt. Ja tu gadiem uzturēji mājsaimniecību, tu proti plānot, organizēt, izturēt.
  • Bērni. Tavi bērni paliek tavi bērni. Tavas attiecības ar viņiem nav atkarīgas no tā, vai tu dzīvo kopā ar otru.
  • Mācības. Tu tagad zini, kā izskatās kontrole, kā skan tukši solījumi, kā jūtas atvieglojums, kas nav mīlestība. Neviena grāmata to tik labi neiemāca.
  • Cilvēki. Draugi un radi, kuri gadiem gaidīja. Daudzi joprojām gaida.
  • Tu. Tavs humors, tava izturība, tava spēja mīlēt. Tie nebija attiecību īpašums. Tie bija tavējie visu laiku.

4. Sēras par ieguldījumu

Šeit ir tā daļa, par kuru reti runā. Kad tu atzīsti, ka gadi nenāks atpakaļ, nāk sēras. Tās ir sēras ne tikai par cilvēku, bet arī par sevi tajos gados: par jaunību, par cerībām, par ģimeni, kādu tu gribēji.

Ir normāli par to raudāt. Ir normāli dusmoties. Ir normāli justies muļķīgi, lai gan muļķības te nav nekādas. Sēras nav pierādījums, ka aiziet ir kļūda. Tās ir pierādījums, ka tev bija svarīgi.

Palīdz dot sērām formu: uzraksti vēstuli sev pirms desmit gadiem (nesūti to nevienam), aizdedz sveci par to, ko gribēji, runā ar kādu, kurš neteiks „nu beidz, aizmirsti”. Tieši nesērotas sēras bieži velk atpakaļ, jo atgriešanās šķiet vienīgais veids, kā „izglābt” zaudēto.

Ko teikt
Sev: „Tie gadi nav izniekoti. Es tajos dzīvoju, mīlēju un iemācījos to, ko vairs nepieņemšu. Es vienkārši vairs nedodu jaunus.”
Ko teikt
Sev, kad nāk solījums: „Ja pārmaiņas būtu īstas, tās būtu sākušās jau vakar, nevis tikai tagad, kad es eju.”
Ko teikt
Otram, ja saruna ir droša: „Es zinu, cik daudz mēs kopā esam izgājuši. Tas nemaina to, kā es jūtos tagad, un es par to vairs nestrīdēšos.”
Ko teikt
Mātei vai tēvam: „Tev bija taisnība par vairāk lietām, nekā es gribēju atzīt. Man tagad ir grūti. Vai es varu pie tevis atbraukt, nerunājot par to, kurš bija pareizi?”
Ko teikt
Draugam vai brālim: „Es tev daudz ko neesmu stāstījis par mājām. Ir sliktāk, nekā izskatījās. Man nevajag padomu, man vajag, lai tu vienkārši zini.”

5. Praktiski un droši

  • Atdali naudu no jūtām. Mantas un kopīgā biznesa jautājumus var noskaidrot pie jurista, pirms tu kaut ko paziņo. Zināšana, kas tev pienākas, bieži atslābina bailes „paliksi bez nekā”.
  • Nepaziņo, pirms tev ir plāns. Ja otrs ir bijis bīstams vai draudējis, aiziešanas brīdis var būt visbīstamākais. Sāc ar drošības plānu un rīku drošības plāns.
  • Runā ar kādu ārpus attiecībām. Krīzes tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, bez maksas, arī krievu valodā, un tur zvana arī vīrieši. 116 006 ir tālrunis noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pieejams pēcpusdienā un vakarā. Tiešās briesmās zvani 112.
  • Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību. Ne katram psihologam Latvijā ir pieredze ar vardarbīgām attiecībām. Padoms „jūs tik ilgi esat kopā, pamēģiniet vēl” vai pāru terapija ar cilvēku, kurš tevi pazemo, var tevi iestumt atpakaļ tieši šajā slazdā. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, vai zina vārdus traumatiskā saikne un gāzlaitings, vai neuzstāj uz „samierināšanos”, vai domā par tavu drošību. Kamēr meklē, angļu valodā daudz noderīga ir ASV klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā DoctorRamani un grāmatā „Should I Stay or Should I Go?” (2015).
Paskaties uz savām attiecībām no malasPašpārbaude, 5 minūtes Kā aiziet drošiDrošības plāns soli pa solim

„Bet varbūt otrs nemaz nav narcists?”

Šis jautājums bieži ir vēl viena slazda forma: ja otrs „nav īsts narcists”, tad varbūt vēl var izlabot, un ieguldījums nebija velti. Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narcists”. Etiķete nav svarīga. Svarīgi ir tas, kas atkārtojas: ja otrs gadiem izmanto tavus ieguldījumus, lai tevi noturētu, un sola tikai tad, kad tu ej, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst smagākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un vēl: normālās attiecībās tu naktīs negulē nomodā, domājot, vai ar tavu prātu viss ir kārtībā. Ja tā ir, pats apjukums ir signāls – izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.

Mīti

Mīts: „Ja aiziešu, visi tie gadi bija izniekoti.”
Gadi nav atgūstami ne paliekot, ne aizejot. Tu tajos dzīvoji, audzināji, iemācījies. Izniekoti būtu nākamie gadi, ja tu tos atdotu tikai tāpēc, lai iepriekšējie izskatītos jēgpilni.
Mīts: „Jo ilgāk esam kopā, jo vairāk tas pierāda, ka mums ir kaut kas īsts.”
Ilgums pierāda izturību, nevis kvalitāti. Ieguldījuma slazds tieši ar laiku kļūst stiprāks, tāpēc gari gadi vardarbīgās attiecībās bieži ir slazda sekas, nevis mīlestības pierādījums.
Mīts: „Vīrietis, kurš aiziet no ģimenes, ir gļēvulis. Īsts vīrietis iztur.”
Palikt, lai izturētu pazemojumus, nav vīrišķība. Aizsargāt sevi un savus bērnus no mājas, kurā valda bailes, ir atbildība, nevis bēgšana.
Mīts: „Ja atzīšu, ka vecākiem bija taisnība, es zaudēšu cieņu.”
Cieņu nezaudē tas, kurš maina viedokli pēc jauniem faktiem. Lielākā daļa vecāku, kuri redzēja, ka meitai ir slikti, negaida uzvaru. Viņi gaida, kad meita atgriezīsies pie sevis.

Iedziļinies

Saistīts

Ieguldījuma slazdsTraumatiskā saikneNeparedzams pastiprinājumsTukši nākotnes solījumiTraumatiskā saikne: kāpēc nevari vienkārši aizietBez kontakta: kāpēc tas ir vienīgais īstais ceļš ārā no traumatiskās saiknes
Autors
narcisms.lv redakcija

Avoti

  1. Arkes, H. R., & Blumer, C. (1985). The psychology of sunk cost. Organizational Behavior and Human Decision Processes, 35(1), 124–140.
  2. Staw, B. M. (1976). Knee-deep in the big muddy: A study of escalating commitment to a chosen course of action. Organizational Behavior and Human Performance, 16(1), 27–44.
  3. Rusbult, C. E., & Martz, J. M. (1995). Remaining in an abusive relationship: An investment model analysis of nonvoluntary dependence. Personality and Social Psychology Bulletin, 21(6), 558–571.
  4. Dutton, D. G., & Painter, S. L. (1993). Emotional attachments in abusive relationships: A test of traumatic bonding theory. Violence and Victims, 8(2), 105–120.
  5. Festinger, L. (1957). A Theory of Cognitive Dissonance. Stanford University Press.
Ja tev tagad ir grūti
Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.
112 · 116 123 · 116 006
Zvanīt 116 123