Traumatiskā saikne: kāpēc nevari vienkārši aiziet
Traumatiskā saikne ir spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš tev dara pāri; tai nav vajadzīgas dāvanas vai romantika – pietiek, ka otrs ir briesmīgs un pēc tam kādu brīdi nav briesmīgs, un atvieglojums tevi piesien.
Īsumā
- Nekas labs nav jādod. Pietiek, ka otrs ir briesmīgs un pēc tam kādu brīdi nav briesmīgs: parasta, mierīga diena pēc sliktām dienām jūtas kā balva.
- Saikne veidojas, kad viens ir stiprāks un sliktais mijas ar atvieglojumu neparedzami. Tas notiek partneriem, bērniem un vecākiem, darbā un grupās, sievietēm un vīriešiem.
- Tā nav vājuma pazīme. Saiknei ir mehānisms, un bez kontakta tā pamazām vājinās.
Kas tas ir
Tu zini, ka šis cilvēks tev dara pāri. Tu to saki draugiem, varbūt simts reizes to saki sev. Un tomēr tu nevari aiziet – vai aizej un atgriezies. No malas tas izskatās pēc vājuma. No iekšpuses tas jūtas tā, it kā tevi kaut kas turētu ciet.
Šim „kaut kam” ir nosaukums: traumatiskā saikne (angl. trauma bond). Tā ir spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš tev dara pāri. Ja meklē angliski, „trauma bond” vai „trauma bonding”, atradīsi daudz vairāk materiāla.
-
gadā Kanādas psihologi Donalds Datons un Sjūzena Peintere (Dutton & Painter) aprakstīja, kāpēc cilvēki paliek attiecībās, kurās viņus sāpina. Viņi izcēla divus nosacījumus:
-
Viens ir stiprāks (angl. power imbalance). Vienam ir vairāk kontroles – pār naudu, mājokli, draugiem, emocijām vai vienkārši pār to, kā jūs abi saprotat, kas notiek.
-
Izturēšanās mainās bez sistēmas. Sliktais mijas ar labo vai vismaz ar „ne slikto”. Tu nekad nezini, kurš cilvēks šodien atnāks mājās.
Tas notiek sievietēm un vīriešiem, jebkurā vecumā un jebkurās attiecībās.
Vīrieši par to runā retāk, jo baidās, ka viņus izsmies vai viņiem neticēs. Šī nodarbība ir arī viņiem.
Sievietēm bieži jautā „kāpēc tu vienkārši neaizej?”, it kā tas būtu viegli. Šī nodarbība izskaidro, kāpēc tas nav viegli un kāpēc tā nav tava vaina.
Nekas labs nav jādod
Tas ir svarīgākais, ko šajā nodarbībā vajag saprast, jo lielākā daļa tekstu internetā to nepasaka.
Parasti traumatisko saikni apraksta tā: otrs cilvēks pa starpām ir brīnišķīgs – ziedi, ceļojumi, kaislīgas samierināšanās, „tu esi mans viss”. Tā ir tikai viena versija. Saiknei pietiek ar to, ka cilvēks ir briesmīgs un pēc tam kādu brīdi nav briesmīgs. Nekas nav jādāvina. Nekas nav jāsola. Nav jābūt nevienai romantiskai dienai.
„Labais periods” var būt vienkārši:
- vakars, kad neviens nekliedz;
- rīts, kad otrs saka „labrīt” parastā balsī;
- diena, kad tev nav jāuzmin, ko esi izdarījisizdarījisizdarījusi nepareizi;
- īsziņa „ok” pēc trim dienām klusuma;
- durvis, kas netiek aizcirstas.
Pēc pietiekami daudzām sliktām dienām parasta, mierīga diena jūtas kā balva. Un cilvēks, kurš šo dienu „atļāva”, kļūst gan par sāpju avotu, gan par vienīgo, kurš tās var apturēt.
Šajā lokā vārds „Atvieglojums” nenozīmē „dāvana”. Tas nozīmē: sliktais uz brīdi beidzās.
Atvieglojums, kad kaut kas slikts beidzas
Psiholoģijā to sauc par negatīvo pastiprinājumu (angl. negative reinforcement). Vārds izklausās sarežģīti, bet būtība ir vienkārša: atvieglojums, kad kaut kas slikts beidzas. „Negatīvs” te nenozīmē „slikts”. Tas nozīmē „kaut kas tiek noņemts”. Nekas netiek pievienots – tikai atņemts kaut kas nepatīkams. Un mēs to izjūtam gandrīz kā laimi.
Ikdienā to pazīst katrs. Kaimiņš visu dienu urbj sienu, un vakarā pēkšņi iestājas klusums – tu burtiski atslābsti. Lidmašīna stundu kratās, un, kad tā norimst, tu jūti pateicību pret pilotu, lai gan viņš neko labu tev neizdarīja. Zobārsts izslēdz urbi, un tev gribas viņam pateikt paldies.
Attiecībās notiek tas pats, tikai urbis un pilots ir viens un tas pats cilvēks. Lūk, kā tas izskatās dažādās dzīvēs (situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem):
- Brauciens mašīnā. Tu stūrē, un partnere visu ceļu komentē, kā tu brauc, sauc tevi par idiotu un kliedz pie katra luksofora. Pēdējos desmit kilometros viņa pēkšņi apklust un skatās telefonā. Tu jūti tik lielu atvieglojumu, ka mājās esi viņai gandrīz pateicīgs. Viņa neko nedeva. Viņa tikai pārstāja.
- Vizīte pie mātes. Divas stundas māte kritizē tavu frizūru, darbu, bērnu audzināšanu. Atvadoties viņa saka: „Nu, brauc uzmanīgi.” Tu visu ceļu mājās domā par šiem trim vārdiem, jo tie bija vienīgie bez dzēluma.
- Draudi, kurus atsauc. Sieva nedēļu atkārto, ka iesniegs šķiršanās papīrus un „tu bērnus vairs neredzēsi”. Tad viņa kādu vakaru pasaka: „Labi, pagaidām paliekam.” Tev trīc rokas no atvieglojuma. Nekas nav mainījies, izņemot to, ka draudi apstājās. Bet tu atceries to vakaru kā labu.
- Sanāksme darbā. Priekšniece katrā sapulcē atrod tavā darbā kļūdu un pasaka to visiem. Šonedēļ viņa par tevi nerunā vispār. Tu izej no zāles ar vieglu sirdi un domā: „Varbūt tomēr esmu labs darbinieks.”
- Iedzēris partneris aizmieg. Tu dzirdi atslēgu durvīs un jau zini, ka viņš ir iedzēris. Parasti sekotu stunda pārmetumu. Šoreiz viņš apguļas uz dīvāna un aizmieg. Tu apsēdies virtuvē un jūti gandrīz prieku. Nākamajā dienā tu stāsti māsai, ka „vakar bija labi”.
- Vizīte pie tēva. Divas stundas tēvs izsmej tavu darbu, tavu vīru un to, cik tu esi pieņēmusies svarā. Atvadoties viņš saka: „Nu, brauc uzmanīgi.” Tu visu ceļu mājās domā par šiem trim vārdiem, jo tie bija vienīgie bez dzēluma.
- Tālrunis naktī. Partneris tev katru vakaru pārbauda telefonu un pratina par katru kontaktu. Vienu vakaru viņš to nedara. Tu nezini, kāpēc, bet tev ir tāda sajūta, it kā tev būtu uzdāvināta brīvdiena.
- Sanāksme darbā. Priekšnieks katrā sapulcē atrod tavā darbā kļūdu un pasaka to visiem. Šonedēļ viņš par tevi nerunā vispār. Tu izej no zāles ar vieglu sirdi un domā: „Varbūt tomēr es labi strādāju.”
Katrā no šīm situācijām nekas labs nenotika. Tikai nenotika sliktais. Bet ķermenis to atceras kā labo dienu – un tieši tāpēc paliek.
Arī tava uzvedība iemācās
Ir vēl viena puse. Kad tu piekāpies, atvainojies, klusē vai izdabā un sliktais apstājas, tavs ķermenis iemācās: „Mieru var nopelnīt, tikai pielāgojoties.” Nākamreiz tu piekāpies ātrāk, pat nepadomājot. Šo automātisko izdabāšanu, lai izvairītos no dusmām, sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response). Tā nav vāja rakstura pazīme. Tā ir izdzīvošanas stratēģija, kas ilgi ir strādājusi.
Kāpēc neparedzamība piesaista stiprāk
Psiholoģijā to sauc par neparedzamu pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement): labais nāk neregulāri, un nekad nevar zināt, kad. Ja labums nāk vienmēr, tu pie tā pierodi. Ja tas nāk reizēm, tu sāc to gaidīt, meklēt un pūlēties to nopelnīt. To bieži salīdzina ar spēļu automātu: cilvēks spēlē tieši tāpēc, ka nezina, kurā reizē būs laimests. Salīdzinājums ir vienkāršots, bet būtību tas trāpa.
Tas darbojas gan ar „jaukām lietām”, gan ar vienkāršu pauzi sliktajā. Ja tu nekad nezini, vai šovakar būs kliegšana vai klusums, katrs klusais vakars ir „laimests”. Tāpēc labie brīži tavā atmiņā ir tik spilgti. Tie nebija bieži. Tie bija nozīmīgi.
Ja tev „nekad nebija nekā laba”
Daudzi raksta: „Man nebija mīlestības bombardēšanas. Nebija dāvanu. No paša sākuma bija auksti. Kāpēc tad es nevaru aiziet?” Tur nav pretrunas.
- Tava „normālā” atzīme noslīd. Pēc mēnešiem ar sliktām dienām tas, kas citiem ir „parasti”, tev jau ir „labi”. Smadzenes vienmēr mēra salīdzinot.
- Atvieglojums ir fizisks. Sirds norimst, pleci nolaižas, beidzot var aizmigt. Ķermenis šo sajūtu atceras un saista ar cilvēku, blakus kuram tā radās – pat ja tas pats cilvēks radīja spriedzi.
- Bailes tur uzmanību pie otra. Tu visu laiku lasi otra seju, soļus, īsziņu toni. Kad visa tava uzmanība ir pie viena cilvēka, šis cilvēks kļūst par tavas pasaules centru.
- Tu esi iemācījies „nopelnīt” mieru. Katra mierīgā diena liekas kā tavs panākums: „šoreiz es visu izdarīju pareizi”. Aiziet nozīmētu atteikties no cerības, ka nākamreiz izdosies vēl labāk.
- Cerība, ka „īstais” ir mierīgais. Katra klusā diena izskatās pēc pierādījuma, ka otrs „patiesībā” ir labs – vajag tikai atrast veidu, kā viņu tādu noturēt.
- Ja tas sākās bērnībā, tu citu nepazīsti. Bērns, kura vecāks bija auksts vai dusmīgs, uzaug ar sajūtu, ka mīlestība ir tas pats, kas atvieglojums, kad dusmas pāriet. Pieaugušā vecumā šāds „nekas” jūtas kā mājas.
Pat Datona un Peinteres 1981. gada darba nosaukumā runa ir par attiecībām ar periodisku vardarbību, nevis par dāvanām vai romantiku. Negatīvā pastiprinājuma skaidrojums nāk no mācīšanās psiholoģijas; tas ir modelis, kas palīdz saprast, nevis vienīgais mehānisms. Bet secinājums ir skaidrs: tev nav jāatceras nekas skaists, lai saikne būtu īsta.
Ko rāda smadzeņu pētījumi – un ko ne
- gadā antropoloģe Helēna Fišere (Fisher) ar kolēģiem skenēja smadzenes cilvēkiem, kurus nesen bija pametis mīļotais cilvēks un kuri joprojām bija iemīlējušies. Skatoties uz bijušā partnera fotogrāfiju, viņiem aktivizējās smadzeņu zonas, kas saistītas ar atalgojumu, tieksmi un atkarību.
Tas palīdz saprast, kāpēc ilgas pēc otra var justies fiziski, gandrīz kā abstinence. Bet ir svarīgi zināt pētījuma robežas:
- Tajā piedalījās tikai 15 cilvēki.
- Viņi nebija vardarbīgu attiecību upuri. Viņi vienkārši bija pamesti.
- Smadzeņu skenēšana rāda, kuras zonas ir aktīvas, nevis to, ka tev ir „atkarība” klīniskā nozīmē.
Tātad „tas ir kā heroīns” ir tēls, nevis diagnoze. Bet tas palīdz saprast, ka ilgas nav prāta kļūda. Tā ir smadzeņu reakcija, un ar laiku tā mazinās.
Internetā bieži var atrast „traumatiskās saiknes 7 posmus”. Tas ir aprakstošs modelis, kas var būt noderīgs, bet nav pētījumos pierādīta secība – un daudzos stāstos pirmā posma, „bombardēšanas”, nemaz nav.
Kā to atšķirt no parastām šķiršanās sāpēm
Sāp abos gadījumos. Dažreiz ļoti. Tāpēc sāpju stiprums neko nepasaka. Atšķirība ir tajā, kādas bija pašas attiecības un kā tu jūties pēc kontakta.
| Parastas šķiršanās sāpes | Traumatiskā saikne | |
|---|---|---|
| Pēc kā tu ilgojies | Pēc cilvēka un kopīgās dzīves | Pēc cilvēka, kurš tevi sāpināja, un sajūtas, kad sliktais beidzot apstājās |
| Kā tu atceries attiecības | Redzi gan labo, gan slikto | Klusās dienas spīd, sliktais izplūst vai šķiet tava vaina |
| Pēc kontakta ar otru | Skumji, bet skaidri | Īss atvieglojums, tad kritiens un vēl stiprākas ilgas |
| Ko tu dari ar citu viedokli | Vari piekrist, ka bija problēmas | Aizstāvi otru, pat ja iekšēji šaubies |
| Laika gaitā | Sāpes pamazām mazinās | Mazinās tikai bez kontakta; katrs kontakts atsit atpakaļ |
Kā tas izskatās
Kristaps ir kopā ar Ingu piecus gadus. Viņai pieder dzīvoklis, un viņa nosaka, ar ko viņi tiekas. Kad viņa dusmojas, viņa dienām nerunā un pasaka draugiem, ka Kristaps „ir grūts”. Tad kādu vakaru viņa atnāk ar Kristapa mīļāko ēdienu, apskauj un saka, ka bez viņa nevarētu dzīvot. Kristaps jūtas tik atvieglots, ka aizmirst, par ko bija strīds. Kad brālis jautā, kāpēc viņš neaiziet, Kristaps Ingu aizstāv: „Tu viņu nepazīsti.” Nākamajā reizē viņš to vakaru gaida vēl vairāk.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Ko šeit ir vērts pamanīt:
- Viens ir stiprāks. Dzīvoklis, draugu loks un „oficiālā versija” par attiecībām ir Ingas rokās. Kristapam ir maz vietu, kur iet, un maz cilvēku, kam pastāstīt.
- Atvieglojums aizstāj risinājumu. Strīda iemesls nekad netiek izrunāts. Tas tikai pazūd līdz nākamajai reizei.
- Aizstāvēšana. Kristaps aizstāv Ingu, jo atzīt, cik slikti ir, nozīmētu atzīt, ka jāiet prom. Tā darbojas kognitīvā disonanse – nepatīkama sajūta, kad prātā ir divas domas, kas viena otru izslēdz, piemēram, „viņa mani mīl” un „viņa man dara pāri” (angl. cognitive dissonance).
- Vīrietis kā mērķis. Kristapam ir vēl grūtāk runāt, jo „vīrietim taču vajadzētu tikt galā”. Vīriešiem, kurus sāpina sievietes, tic retāk, un viņi paši sev tic retāk.
Sanita ir kopā ar Normundu piecus gadus. Dzīvoklis ir uz viņa vārda, viņš pelna trīsreiz vairāk un nosaka, ar ko viņi tiekas. Kad viņš dusmojas, viņš dienām nerunā un draugiem pasaka, ka Sanita „ir histēriska”. Tad kādu vakaru viņš atnāk ar ziediem, apskauj un saka, ka bez viņas nevarētu dzīvot. Sanita jūtas tik atvieglota, ka aizmirst, par ko bija strīds. Kad māsa jautā, kāpēc viņa neaiziet, Sanita Normundu aizstāv: „Tu viņu nepazīsti.” Nākamajā reizē viņa to vakaru gaida vēl vairāk.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Ko šeit ir vērts pamanīt:
- Viens ir stiprāks. Dzīvoklis, nauda un „oficiālā versija” par attiecībām ir Normunda rokās. Sanitai ir maz vietu, kur iet, un maz cilvēku, kam pastāstīt.
- Atvieglojums aizstāj risinājumu. Strīda iemesls nekad netiek izrunāts. Tas tikai pazūd līdz nākamajai reizei.
- Aizstāvēšana. Sanita aizstāv Normundu, jo atzīt, cik slikti ir, nozīmētu atzīt, ka jāiet prom. Tā darbojas kognitīvā disonanse – nepatīkama sajūta, kad prātā ir divas domas, kas viena otru izslēdz, piemēram, „viņš mani mīl” un „viņš man dara pāri” (angl. cognitive dissonance).
- Nauda kā važas. Sanitai ir kauns atzīt, ka bez Normunda viņa nevar samaksāt īri. Tas ir vēl viens iemesls klusēt un vēl viens iemesls palikt.
Šajā stāstā vēl ir mīļākais ēdiens un apskāviens.Šajā stāstā vēl ir mīļākais ēdiens un apskāviens.Šajā stāstā vēl ir ziedi un apskāviens. Tagad stāsts, kurā nav pat tā.
Dace un Guntis dzīvo kopā septiņus gadus. Guntis nekad nav bijis romantisks – ne sākumā, ne tagad. Nav bijis ne ziedu, ne ceļojumu. Viņš bieži ir dusmīgs, kritizē Daces ēdienu un draugus, dažreiz nedēļu nerunā. Labās dienas ir tās, kad viņš vienkārši skatās futbolu un neko nesaka. Dace izlasa par mīlestības bombardēšanu un domā: „Man tā nekad nav bijis, tātad tas nav par mani.” Bet, kad māsa piedāvā pārcelties pie viņas, Dacei kļūst fiziski slikti no domas, ka Guntis paliks viens.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Oskars un Rita dzīvo kopā septiņus gadus. Rita nekad nav bijusi maiga – ne sākumā, ne tagad. Nav bijis ne pārsteigumu, ne kopīgu atvaļinājumu. Viņa bieži ir aizkaitināta, draugu priekšā pasmejas par Oskara algu, pārmet, ka viņš „nav īsts vīrietis”, un dažreiz nedēļu guļ ar muguru pret viņu un nerunā. Labās dienas ir tās, kad viņa vienkārši skatās seriālu un neko nesaka. Oskars izlasa par mīlestības bombardēšanu un domā: „Man tā nekad nav bijis, tātad tas nav par mani.” Bet, kad brālis piedāvā pārcelties pie viņa, Oskaram kļūst fiziski slikti no domas, ka Rita paliks viena.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Stāsti apkopoti no vairākiem stāstiem. Ko pamanīt:
- „Labā” diena ir tikai sliktā neesamība. Guntis neko nedod. Viņš tikai reizēm pārstāj ņemt.
- Salīdzinājums ar pagātni, nevis ar normu. Dace mēra dienas pret sliktākajām dienām, nevis pret to, kā jūtas cilvēki drošās attiecībās.
- Vainas sajūta par aiziešanu. Dace uztraucas par Gunti vairāk nekā par sevi. Tā ir izpatikšanas reakcija, kas ir kļuvusi par ieradumu.
- Dace nav „izņēmums”. Tieši tādi stāsti visbiežāk paliek nepamanīti, jo nesakrīt ar populāro aprakstu.
- „Labā” diena ir tikai sliktā neesamība. Rita neko nedod. Viņa tikai reizēm pārstāj ņemt.
- Salīdzinājums ar pagātni, nevis ar normu. Oskars mēra dienas pret sliktākajām dienām, nevis pret to, kā jūtas cilvēki drošās attiecībās.
- Vainas sajūta par aiziešanu. Oskars uztraucas par Ritu vairāk nekā par sevi. Tā ir izpatikšanas reakcija, kas ir kļuvusi par ieradumu.
- Oskars nav „izņēmums”. Tieši tādi stāsti visbiežāk paliek nepamanīti, jo nesakrīt ar populāro aprakstu, un vīrietis tos stāsta vēl retāk.
Normāli vai saikne, kas tur ciet?
Kā uzvedas otrs
Cilvēks, kurš tevi patiesi mīl, grib, lai tev būtu spēks arī bez viņa vai viņasviņasviņa. Šis cilvēks neiebilst, ja tev ir draugi, sava nauda un savs viedoklis. Pēc strīda viņš vai viņaviņaviņš runā par to, kas notika, nevis vienkārši kļūst mierīgsmierīgamierīgs, it kā nekas nebūtu bijis. Un mierīgās dienas pie viņaviņasviņa ir norma, nevis balva.
Cilvēkam, kuram tas ir izdevīgi, viss ir otrādi. Tava atkarība ir drošības garantija. Labais posms – vai vismaz pauze sliktajā – parādās tieši tad, kad tu sāc attālināties. Dažreiz tas ir apzināti, dažreiz tas ir vienkārši ieradums. Tev tas neko nemaina: mehānisms darbojas abos gadījumos.
No malas bieži jautā: „Kāpēc tu vienkārši neaizej?” Šis jautājums nav ļauns, bet tas neredz mehānismu. Saikne neturas uz tavu gribu. Tā turas uz neparedzamu atvieglojumu un to, ka viens ir stiprāks.
Kas tas nav
- Parastas, pat ļoti stipras šķiršanās skumjas pēc attiecībām bez vardarbības.
- Pieķeršanās cilvēkam, kurš ir slims vai grūtā posmā, bet tevi nesoda un nevaino.
- Viena slikta nedēļa un tad normāla dzīve, kurā sliktais neatkārtojas un tiek izrunāts.
- Ilgas pēc kopīgās dzīves, mājas vai ģimenes kā tādas.
- Divi cilvēki, kuri abi strīdas un abi samierinās, un neviens nav pastāvīgi pārāks.
Lasi arī: Drošības plāns, Gāzlaitings (kad tev liek apšaubīt paša atmiņu un prātu; angl. gaslighting), Apjukums ir simptoms.
Variācijas
Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kāds ir stiprāks, sliktais nāk atkal un atkal, un atvieglojums, kad tas uz brīdi beidzas, tevi piesien. Visas situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem.
Vīrietis un sieviete, kura viņu sāpina. Andris ir divus metrus garš, strādā būvniecībā, un draugi viņu uzskata par stipru. Mājās sieva viņu sauc par neveiksminieku, sviež pa viņu lietas un draud, ka izstāstīs visiem, ka viņš ir „psihopāts”. Kad viņa kādu vakaru vienkārši aiziet gulēt bez skandāla, Andris sēž virtuvē un jūt tādu mieru, ka apsver: varbūt viss nav tik traki. Draugiem viņš neko nestāsta, jo zina, ko viņi teiks: „Tu taču vari viņu nolikt pie vietas.” Vīriešiem, kurus sāpina sievietes, bieži netic ne draugi, ne dažreiz arī iestādes, un viņi paši sev netic. Saikne no tā kļūst tikai ciešāka, jo nav neviena, kas pateiktu: „Tas nav normāli.”
Sieviete un vīrietis, kurš viņu sāpina. Vīrs, kurš pārbauda katru pirkumu un nedēļām runā tikai caur zobiem, bet svētdienā pēkšņi ir rāms un aizved bērnus uz parku. Sieva stāsta mātei par svētdienu, nevis par nedēļu. Kad viņš ir mierīgs, viņa jūtas tā, it kā būtu to nopelnījusi, un visu nākamo nedēļu cenšas neko nesabojāt. Draudzenēm viņa saka „viņš ir labs tēvs”, jo tā ir vienīgā daļa, ko var droši stāstīt.
Viendzimuma pāris. Partneris, kurš dusmās draud izstāstīt tavai ģimenei vai darbā par jūsu attiecībām (angl. outing), bet mierīgās dienās ir vienīgais cilvēks, kuram vari būt tu pats. Kad draudi apstājas, atvieglojums ir divkāršs, un aiziet šķiet vēl bīstamāk, jo apkārt ir maz cilvēku, kam droši pastāstīt.
Pieaudzis bērns un narcistisks vecāks (angļu valodā šo pieredzi bieži meklē kā adult children of narcissists). Māte zvana katru dienu. Deviņos zvanos no desmit viņa sūdzas, kritizē un liek tev justies vainīgai, ka tu „nekad neatbrauc”. Desmitais zvans ir vienkārši parasts: viņa pastāsta par kaimiņieni un pasaka „nu, labi, atā”. Tieši šī desmitā zvana dēļ tu paņem klausuli arī nākamreiz. Tev ir četrdesmit gadu, sava ģimene un savs dzīvoklis, bet pēc katras sarunas ar māti divas dienas atkopies. Saikne, kas veidojās bērnībā, pieaugušā vecumā neizzūd pati. Bērns nevarēja aiziet – un ķermenis to joprojām atceras.
Priekšniece. Vadītāja, kura mēnešiem tevi ignorē un kritizē kolēģu priekšā, un tad vienā sanāksmē tevi vienkārši nepiemin. Tu strādā vakaros un nedēļas nogalēs, lai tas atkārtotos. Aiziešana no darba šķiet kā sakāve, lai gan tur tevi sāpina. Atvieglojums par vienu mierīgu nedēļu tur stiprāk nekā alga.
Pieaudzis bērns un narcistisks vecāks (angļu valodā šo pieredzi bieži meklē kā adult children of narcissists). Tēvs, kurš bērnībā tevi izsmēja un kura soļus gaitenī tu mācījies lasīt, tagad zvana svētdienās. Lielākoties viņš runā par sevi un starp citu pasaka, ka no tevis „nekas prātīgs neiznāca”. Reizēm viņš vienkārši pajautā, kā iet darbā, un nosaka „nu, labi”. Tieši šo reižu dēļ tu joprojām brauc ciemos un ved līdzi bērnus. Tev ir četrdesmit gadu, sava ģimene un savs dzīvoklis, bet pēc katras vizītes divas dienas atkopies. Saikne, kas veidojās bērnībā, pieaugušā vecumā neizzūd pati. Bērns nevarēja aiziet – un ķermenis to joprojām atceras.
Priekšnieks. Vadītājs, kurš mēnešiem tevi ignorē un kritizē kolēģu priekšā, un tad vienā sanāksmē tevi vienkārši nepiemin. Tu strādā vakaros un nedēļas nogalēs, lai tas atkārtotos. Aiziešana no darba šķiet kā sakāve, lai gan tur tevi sāpina. Atvieglojums par vienu mierīgu nedēļu tur stiprāk nekā alga.
Sekta vai stingri kontrolēta grupa (angl. cult vai high-control group). Grupa, kas tevi publiski kaunina un draud izslēgt, un pēc tam, kad esi „nožēlojis”„nožēlojis”„nožēlojusi”, pieņem atpakaļ. Nav vajadzīgs nekāds īpašs siltums – pietiek, ka kaunināšana beidzas. Tas pats var notikt sporta komandā ar treneri, pie garīgā skolotāja vai „izaugsmes” kopienā.
Bijušais partneris un kopīgi bērni. Pēc šķiršanās kontaktu nevar pārtraukt pilnībā, jo ir jāaudzina bērni kopā (angl. co-parenting). Bijusī sieva mēnešiem sūta dzēlīgas ziņas, tad vienu reizi uzraksta tikai: „Viņam rīt ir ekskursija, iedod līdzi siltu jaku.” Tu pārlasi to ziņu kā mieru un sāc cerēt, ka „tagad varēsim normāli”. Nākamajā nedēļā viss sākas no jauna.
Māsa. Vecākā māsa, kura bērnībā tevi pazemoja, bet kādreiz aizstāvēja skolā. Tagad, dalot vecāku māju, tu piekāpies katrā jautājumā, jo reti, bet tomēr ir sarunas, kurās viņa ir vienkārši pieklājīga.
Draudzene. Draudzene, kura nedēļām neatbild, ja tu kaut ko izdarīji bez viņas, un tad uzraksta parastu „čau, kā iet?”. Tu jūti atvieglojumu, ka „viss atkal ir kārtībā”, un nākamreiz vispirms pajautā viņai.
Vīramāte. Vīra māte katrā ģimenes pasākumā tevi kritizē klātesot visiem. Vienreiz viņa to nedara, un tu mājās saki vīram: „Šodien tava mamma bija jauka.” Viņa nebija jauka. Viņa bija neitrāla.
Pieaudzis bērns un vecs vecāks. Arī otrādi: pieaugusi meita, kas gados vecai mātei draud vairs nerādīt mazbērnus, bet reizi mēnesī atbrauc un ir vienkārši pieklājīga. Māte izdabā un dod naudu, lai nākamā vizīte būtu mierīga.
Bijušais partneris un kopīgi bērni. Pēc šķiršanās kontaktu nevar pārtraukt pilnībā, jo ir jāaudzina bērni kopā (angl. co-parenting). Bijušais vīrs mēnešiem sūta dzēlīgas ziņas un draud ar tiesu, tad vienu reizi uzraksta tikai: „Viņai rīt ir ekskursija, iedod līdzi siltu jaku.” Tu pārlasi to ziņu kā mieru un sāc cerēt, ka „tagad varēsim normāli”. Nākamajā nedēļā viss sākas no jauna.
Brālis. Vecākais brālis, kurš bērnībā tevi pazemoja, bet kādreiz aizstāvēja pagalmā. Tagad, dalot vecāku māju, tu piekāpies katrā jautājumā, jo reti, bet tomēr ir sarunas, kurās viņš ir vienkārši pieklājīgs.
Draugs. Draugs, kurš nedēļām neatbild, ja tu kaut ko izdarīji bez viņa, un tad uzraksta parastu „čau, kā iet?”. Tu jūti atvieglojumu, ka „viss atkal ir kārtībā”, un nākamreiz vispirms pajautā viņam.
Vīratēvs. Vīra tēvs katrā ģimenes pasākumā tevi kritizē klātesot visiem. Vienreiz viņš to nedara, un tu mājās saki vīram: „Šodien tavs tētis bija jauks.” Viņš nebija jauks. Viņš bija neitrāls.
Pieaudzis bērns un vecs vecāks. Arī otrādi: pieaudzis dēls, kurš gados vecai mātei draud, ka „nodos viņu pansionātā”, bet reizi mēnesī atbrauc un ir vienkārši pieklājīgs. Māte izdabā un dod naudu, lai nākamā vizīte būtu mierīga.
Tiešsaistē. Attiecības, kas notiek galvenokārt sarakstē. Nedēļa bez atbildes vai ar aukstām vienzilbēm, tad parasta ziņa. Arī bez tikšanās saite var kļūt ļoti stipra, jo tu visu laiku gaidi nākamo zīmi.
Skaļā un klusā versija. Skaļā – kliegšana, durvju ciršana, draudi. Klusā – aukstums, nopūtas, skatieni, dienām ilgs klusēšanas sods (kad otrs ar tevi apzināti nerunā, lai sodītu; angl. silent treatment). Klusā versija nav vieglāka. To ir grūtāk nosaukt vārdā, un tāpēc tā bieži tur ilgāk.
Sākumā un pēc gadiem. Sākumā saikni var veidot mīlestības bombardēšana (pārmērīga uzmanība, komplimenti un solījumi attiecību sākumā; angl. love bombing). Bet tā ir tikai viena versija, nevis obligāts nosacījums. Pēc gadiem nekas tāds vairs nav vajadzīgs: pietiek ar retu mierīgu dienu, jo „normālā” atzīme jau ir tik zemu.
Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Partneris, kurš „rūpējas” – izlemj, ko tu ēd, ar ko tiecies, kā ģērbies, „jo es gribu tev labu”, un ir dusmīgs, ja nepaklausi. Kad tu paklausi, dusmas beidzas un viņš ir mīļš. Atvieglojums šeit izskatās pēc mīlestības, bet tas ir tas pats aplis: sliktais, tad tā beigas, tad tava piekāpšanās.
Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Partnere, kura „rūpējas” – izlemj, ko tu ēd, ar ko tiecies, cik bieži brauc pie saviem vecākiem, „jo es gribu tev labu”, un apvainojas vai raud, ja nepaklausi. Kad tu paklausi, apvainošanās beidzas un viņa ir mīļa. Atvieglojums šeit izskatās pēc mīlestības, bet tas ir tas pats aplis: sliktais, tad tā beigas, tad tava piekāpšanās.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Parastu dienu, kad nekas slikts nenotika, tu atceries kā ļoti labu.
- Tu aizstāvi šo cilvēku draugu priekšā, lai gan iekšēji šaubies.
- Izlīgšanu pēc strīda vienmēr sāc tu, arī tad, kad nepāri nodarīja otrs.
- Tu nejautā „kāpēc tu vakar tā darīji?”, lai nesabojātu mierīgo brīdi.
- Doma par šķiršanos izraisa fizisku paniku, bet doma par palikšanu – smagumu krūtīs.
- Pēc katras ziņas vai tikšanās tev ir īss atvieglojums, bet pēc tam vēl sliktāk nekā iepriekš.
- Draugiem tu vairs nestāsti, jo zini, ko viņi teiks.
Ko tu vari darīt
- Uzraksti realitātes sarakstu. Konkrēti notikumi ar datumiem: ko otrs izdarīja, ko pateica, kā tu juties. Pieraksti arī dienas, kuras tev šķita „labas”, un godīgi apskaties: vai tajās notika kaut kas labs, vai tikai nenotika sliktais? Kad ilgas nāk, izlasi to. Ilgas rāda klusos vakarus; saraksts atgādina visu.
- Atliec, nevis cīnies. Kad gribas rakstīt vai atbildēt, nosaki sev 20 minūtes. Ilgu vilnis parasti pāriet ātrāk, nekā šķiet.
- Samazini kontaktu, cik droši vari. Katrs kontakts no jauna iegriež saikni. Visefektīvāk ir pilnībā pārtraukt saziņu (angl. no contact). Ja ir kopīgi bērni vai darbs, saziņu turi rakstisku, īsu un tikai par lietu, bez emocijām. To sauc par pelēko akmeni (angl. grey rock).
- Atgūsti cilvēkus. Viens draugs vai radinieks, kuram vari pateikt patiesību. Saikne ir visstiprākā, kad neviens cits nezina, kas notiek.
- Plāno aiziešanu kā drošības jautājumu, nevis kā strīdu. Ja ir bijuši draudi vai kontrole, nepaziņo par aiziešanu, kamēr nav plāna. Draudu gadījumā zvani 112 – arī tad, ja tu esi vīrietis un draud sievietearī tad, ja tu esi vīrietis un draud sievietearī tad, ja tev šķiet, ka „tas vēl nav nekas nopietns”.
Kā izvēlēties speciālistu
Terapija var ļoti palīdzēt. Bet Latvijā, tāpat kā citur, ne katram ārstam, psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisko vardarbību, traumu un to, kā viens cilvēks pamazām pārņem kontroli pār otra dzīvi – ko tu dari, ar ko tiecies, ko tērē (angļu valodā to sauc coercive control). Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var nodarīt kaitējumu.
Bīstamākais ir padoms, kas vardarbību uztver kā parastu konfliktu: „izrunājiet”, „mēģiniet saprast viens otru”, „jūs abi esat vainīgi”, pāru terapija ar cilvēku, kurš tev dara pāri, vai „dodiet vēl vienu iespēju”. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nedarbojas tā, kā ar normālu cilvēku. To, ko pasaki, izmanto pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās.
Pārbaudi speciālistu:
- Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot to pierādīt?
- Vai zina, kas ir kontrole pār otra dzīvi (coercive control), gāzlaitings un traumatiskā saikne?
- Vai neuzstāj uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
- Vai uzmanības centrā ir tava drošība un tava uztvere?
Ja pēc sesijas tev šķiet, ka prāts jūk vēl vairāk, ka vaina ir tevī vai ka tevi grūž atpakaļ pie otra, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu.
Kamēr meklē: viena no pazīstamākajām ekspertēm narcistiskās vardarbības jomā ir ASV klīniskā psiholoģe Dr. Ramani Durvasula. Viņai ir YouTube kanāls DoctorRamani un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019) un „It’s Not You” (2024). Viss ir angļu valodā. Krīžu tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas, arī krieviski; tur zvana arī vīriešitur zvana arī vīriešitur tevi uzklausīs bez nosodījuma) un 116 006 (noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā) var palīdzēt atrast speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.
Mīti
Iedziļinies
- Termini: traumatiskā saikne, kognitīvā disonanse, hūverings (mēģinājums tevi „ievilkt” atpakaļ, kā putekļusūcējs; angl. hoovering – tas var būt arī tikai viena neitrāla ziņa), izpatikšanas reakcija, mīlestības bombardēšana, klusēšanas sods.
- Kā šis aplis izskatās visā garumā: Cikls no sākuma līdz beigām.
- Kā droši aiziet: Drošības plāns.
- Nākamā nodarbība šajā modulī: Saikne pa posmiem.
Saistīts
Avoti
- Dutton, D. G., & Painter, S. L. (1981). Traumatic bonding: The development of emotional attachments in battered women and other relationships of intermittent abuse. Victimology, 6, 139–155.
- Fisher, H. E., Brown, L. L., Aron, A., Strong, G., & Mashek, D. (2010). Reward, addiction, and emotion regulation systems associated with rejection in love. Journal of Neurophysiology, 104(1), 51–60.
- Herman, J. L. (1992). Trauma and Recovery. New York: Basic Books.