Ieguldījuma slazds

„Es jau esmu ielikusi tajās attiecībās desmit gadus. Ja aiziešu tagad, viss bija velti.” Tā ir ieguldījuma slazda doma. Ekonomikā un psiholoģijā to sauc sunk cost (burtiski „nogrimušās izmaksas” – tas, kas jau iztērēts un ko nevar atgūt), un domāšanas kļūdu – sunk cost fallacy vai sunk cost effect. Latviski ekonomisti saka „neatgūstamās izmaksas”, bet sadzīvē par to runā maz. Ja meklēsi angliski („sunk cost fallacy relationships”, „sunk cost narcissist”), atradīsi daudz vairāk, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Būtība ir vienkārša. Tas, ko esi ielicis pagātnē, jau ir iztērēts, un tas nemainīsies neatkarīgi no tā, ko tu darīsi tālāk. Bet cilvēka prāts to tā neredz. Jo vairāk esam ielikuši, jo grūtāk ir apstāties, pat ja turpināšana nodara vēl vairāk zaudējumu. Tas ir normāls cilvēka prāta darbības veids, nevis vājums. Bet vardarbīgās attiecībās tas kļūst par vienu no stiprākajām ķēdēm, un otrs to bieži izmanto apzināti.

Kā tas izklausās

Ieguldījuma slazds skan gan tavā galvā, gan otra vārdos, gan apkārtējo padomos. Katram piemēram ir konteksts.

Kāpēc tā notiek

Psihologi Hals Arkess un Katrīna Blūmere (Hal Arkes, Catherine Blumer) 1985. gadā eksperimentos parādīja, ka cilvēki biežāk turpina iesākto, ja jau ir par to samaksājuši, pat ja turpināt vairs nav izdevīgi. Mēs negribam atzīt, ka esam zaudējuši, un gribam, lai iztērētais „atmaksājas”.

Attiecībās to pētīja amerikāņu psiholoģe Karila Rasbulta (Caryl Rusbult). Viņas ieguldījumu modelis (angl. investment model) saka: cilvēka apņēmību palikt attiecībās nosaka ne tikai tas, cik viņš ir apmierināts, bet arī tas, cik daudz jau ir ieguldīts (laiks, bērni, kopīgi draugi, māja, identitāte) un kādas ir alternatīvas. 1995. gada pētījumā ar sievietēm, kuras bija vērsušās patversmē pēc vardarbības, Rasbulta un Marca (Martz) atrada: biežāk atgriezās tās, kurām bija lielāki ieguldījumi un sliktākas alternatīvas (piemēram, nav sava ienākuma). Tātad palikšana bieži nav „mīlestība”, bet aprēķins par to, ko var zaudēt.

Vardarbīgās attiecībās ieguldījuma slazdu pastiprina vairākas lietas:

• Tu ieguldīji ne tikai laiku, bet arī sevi. Tu aizstāvēji otru draugu priekšā, piedevi, mainījies. Aiziet nozīmē atzīt, ka tas viss nepalīdzēja. Tas sāp vairāk nekā izniekota nauda.
• Neparedzams atalgojums. Ja otrs dažreiz ir labs, bet nekad nav zināms kad, katrs labs brīdis izskatās pēc ieguldījuma „atmaksāšanās”. To sauc par neparedzamu pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement), un tas darbojas kā spēļu automāts: nākamā reize var būt tā īstā. Ievēro: labajam brīdim nav jābūt dāvanai vai romantikai. Pietiek ar vienu mierīgu vakaru bez kliegšanas, lai tas šķistu kā zīme, ka „tagad beidzot sāksies”.
• Tukši solījumi par nākotni. Otrs ieliek slazdā ēsmu: „Kad mēs nopirksim māju, viss mainīsies”, „Kad bērni paaugsies, būs vieglāk”. Tie ir tukši nākotnes solījumi (angl. future faking), un tie liek tev ieguldīt vēl.
• Pretruna, kuru gribas mazināt. Ja tu tik daudz esi ielicis, tad tam „jābūt vērts”. Šī iekšējā spriedze ir kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance), un vieglāk ir pārliecināt sevi, ka attiecības ir labākas, nekā tās ir, nekā atzīt zaudējumu.

Ko tas nodara tev

Ieguldījuma slazds pārvērš laiku par ķēdi: jo ilgāk tu paliec, jo vairāk ir ieguldīts, un jo grūtāk ir aiziet. Tas ir aplis, kas griežas pats.

• Katrs gads palielina „cenu”. Tu paliec vēl gadu, lai iepriekšējie nebūtu velti, un nākamgad cena ir vēl augstāka.
• Tu mēri pagātni, nevis nākotni. Lēmums tiek pieņemts, skatoties atpakaļ, nevis uz to, kāda būs tava dzīve nākamos desmit gadus.
• Tu jūties muļķīgi. Kauns par to, ka „tik ilgi neredzēju”, bieži notur ilgāk nekā pati mīlestība. Tas nav muļķīgi – tā darbojas cilvēka prāts, un otrs to izmantoja.
• Tu sāc sevi gāzlaitēt. „Ja jau tik ilgi izturēju, tad nav tik traki.” Tas ir pašgāzlaitings (angl. self-gaslighting – kad tu pats noliedz to, ko redzi un jūti).
• Tas veido saikni. Kopā ar sāpju un atvieglojuma maiņu ieguldījumi stiprina traumatisko saikni (angl. trauma bond).

Normāli vai vardarbība?

Ne katrs „mēs esam tik daudz ielikuši” ir slazds. Veselās attiecībās grūti periodi ir normāli, un kopīgā vēsture tiešām palīdz tos pārdzīvot. Atšķirība ir šeit:

1. Vai tagadne ir laba? Grūtā periodā veselās attiecībās ir arī siltums, cieņa, drošība. Slazdā paliek galvenokārt atmiņas par to, kāds bija sākums.
2. Vai ir reālas pārmaiņas? Ne solījumi, bet rīcība, kas turas mēnešiem: otrs meklē palīdzību, uzņemas atbildību, un tas nebeidzas pēc nedēļas.
3. Vai tu vari runāt atklāti? Veselās attiecībās var teikt „man ir grūti, domāju par aiziešanu”, un otrs klausās. Vardarbīgās tas kļūst par ieroci vai sodu.
4. Kurš maksā? Ja visu laiku ieguldi tu, bet otrs tikai saņem, tas nav kopīgs ieguldījums.
5. Tests. Ja tu šodien satiktu šo cilvēku pirmo reizi un zinātu visu, ko zini tagad – vai tu sāktu šīs attiecības?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tevi ciena, kad tu saki „es domāju par aiziešanu”, var būt noskumis vai dusmīgs, bet viņš runā par to, kas notiek tagad, un respektē tavu izvēli. Viņš neskaita, cik daudz tev „ir jāzaudē”.

Manipulatīvs cilvēks izmanto tavus ieguldījumus kā sviru. Viņš atgādina par gadiem, par bērniem, par naudu, par to, ko tu „izmetīsi”. Viņš var arī pēkšņi kļūt uzmanīgs, tieši tad, kad tu esi gatavs aiziet – un pēc tam, kad tu paliec, viss atgriežas vecajās sliedēs. Šo mēģinājumu tevi ievilkt atpakaļ sauc par hūveringu (angl. hoovering, no putekļsūcēja nosaukuma).

No malas ieguldījuma slazds izskatās kā uzticība un izturība. Apkārtējie to bieži uzslavē: „Cik tu esi stipra, tik ilgi izturēji.” Tas vēl vairāk nostiprina domu, ka aiziet nozīmē padoties.

Kas tas nav

• Pacietība grūtā, bet cieņpilnā posmā (slimība, bezdarbs, mazs bērns).
• Apdomīga plānošana pirms aiziešanas: palikt, kamēr sakrāj naudu vai atrodi dzīvokli, ir drošības lēmums, nevis slazds.
• Palikšana tāpēc, ka aiziet šobrīd ir bīstami. Tas ir drošības jautājums, un tam vajag drošības plānu.
• Mīlestība pret kopīgo dzīvi, ja šī dzīve tev nesāp.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Kāds, kurš grib tevi kontrolēt, var teikt „tu paliec tikai naudas dēļ” vai „tev ir sunk cost”, lai tevi apkaunotu vai pieņemtu lēmumu tavā vietā. Arī draugs ar labiem nodomiem var spiest „vienkārši aiziet” situācijā, kur tas nav droši. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai tev sāp atkal un atkal), virziens (kam kalpo tava palikšana – tev vai tikai otram) un efekts (vai tu dzīvo vai tikai izturi).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tas, kas jau ielikts, liek ielikt vēl, un otrs no tā gūst labumu. Stāsti ir apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete un partneris. Ilze ir ar Jāni piecpadsmit gadus. Viņš viņu neredz, klusē nedēļām un pazemo draugu priekšā. „Man ir 45. Kurš mani tagad gribēs? Un visi tie gadi…” Katrs nākamais gads padara šo domu stiprāku.

Vīrietis un partnere. Edgars nopirka dzīvokli uz savu vārdu, bet visus remontus un kredītu maksāja kopā ar Santu. Santa ir kontrolējoša un pazemojoša, un kad Edgars pirmo reizi piemin šķiršanos, viņa smejas: „Tu visu, ko esi ielicis, zaudēsi. Tiesa vienmēr ir sievietes pusē.” Tā nav taisnība, bet šis teikums viņu notur trīs gadus. Vīrieši par vardarbību runā retāk, un vēl retāk tiem notic. Šī vietne ir arī tev.

Viena dzimuma pāris. Artūrs un Kaspars ir kopā divpadsmit gadus. Artūrs paziņoja ģimenei par savu orientāciju Kaspara dēļ un zaudēja kontaktu ar tēvu. „Ja es tagad aiziešu, sanāk, ka visu to es pazaudēju par velti.” Kaspars to zina un atgādina: „Tev jau neviena cita nav.”

Pēc šķiršanās, kopīgi bērni. Pēc šķiršanās bijusī sieva raksta: „Mēs taču esam ģimene, bērniem vajag abus vecākus kopā. Padomā, cik daudz mēs kopā uzbūvējām.” Tas izskatās pēc rūpēm par bērniem, bet ziņas nāk tieši tad, kad tev sākas jaunas attiecības.

Pieaudzis bērns un vecāks. Kristīne gadiem rūpējas par māti, kura viņu kritizē un pazemo. „Es jau tik daudz esmu viņai atdevusi. Ja tagad atkāpšos, viss būs velti, un viņa teiks, ka biju slikta meita.” Ieguldījums šeit ir mīlestības pierādījums, kuru māte nekad nepieņem.

Vecāks un bērns. Bērnam vecāks saka: „Es tev visu atdevu, visu dzīvi tev veltīju. Un tā tu man atmaksā?” Tas pārvērš audzināšanu par parādu, kuru bērnam jāatmaksā ar paklausību visu mūžu.

Brālis vai māsa. Gunta gadiem aizdod naudu brālim, kurš nekad neatdod un apvainojas, ja viņa jautā. „Ja tagad pārstāšu, viņš nekad neatdos arī iepriekšējo.” Tā katrs jauns aizdevums tiek pamatots ar veco.

Darbā. Priekšnieks saka: „Tu esi šeit septiņus gadus, tu esi daļa no ģimenes. Vēl viens projekts bez atlīdzības, un paaugstinājums ir tavs.” Paaugstinājums nekad nepienāk, bet katrs projekts padara aiziešanu vēl dārgāku.

Draudzība. Draudzība ar Laimu ilgst kopš skolas laikiem. Laima tevi izsmej un stāsta tavus noslēpumus citiem. „Trīsdesmit gadu draudzība, kā es to varu izmest?” Ilgums nav kvalitāte.

Vecs vecāks un pieaudzis bērns. Pensionārs Andris ir nodevis dēlam māju un uzkrājumus, un dēls tagad viņam pārmet un kontrolē. „Viss jau ir viņa. Ja es sūdzēšos, man nebūs vairs nekā.” Ja vecs cilvēks baidās no sava bērna, zvani 116 123, bet briesmās – 112.

Vīra vai sievas ģimene. Tu gadiem piekāpies vīramātei, lai būtu „labas attiecības”. Tagad liekas, ka apstāties nozīmē zaudēt visu, ko esi „nopelnījusi”.

Tiešsaistē un krāpšana. Tiešsaistes romāns, kurā tu jau esi pārskaitījis naudu „biļetēm” un „ārstēšanai”. Otrs raksta: „Vēl tikai šī summa, un es beidzot atbraukšu.” Ieguldījuma slazds ir viens no galvenajiem romantiskās krāpšanas (angl. romance scam) dzinējiem: jo vairāk jau samaksāts, jo grūtāk atzīt, ka tas bija krāpnieks.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: otrs atklāti draud ar zaudējumiem („paliksi bez nekā”). Klusā: nekas netiek teikts, bet tu pats katru dienu skaiti gadus un jūties vainīgs pat par domu aiziet.

Sākumā un pēc gadiem. Attiecību sākumā ieguldījums var būt tikai daži mēneši un viena pārcelšanās uz citu pilsētu, bet tas jau spiež: „Es taču visu atstāju viņa dēļ.” Pēc gadiem ieguldījumi ir milzīgi, bet tas ir tas pats mehānisms, tikai lielākā mērogā.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tikai negribu, lai tu zaudē visu, ko esi uzbūvējusi.” Tā var runāt māte, draugs vai pats partneris. Ja „rūpes” vienmēr nozīmē „paliec, kur esi”, pievērs uzmanību.

Kā reaģēt

1. Uzdod nākotnes jautājumu. Nevis „cik esmu ielicis?”, bet „kāda būs mana dzīve nākamos piecus gadus, ja nekas nemainīsies?”. Uzraksti to.
2. Atdali to, kas paliek ar tevi. Pieredze, bērni, prasmes, draugi, izaugsme nepazūd, aizejot. Tu tos nes līdzi.
3. Skaties uz rīcību, nevis solījumiem. Ja pēdējā gada laikā solījumi atkārtojas, bet uzvedība nemainās, tas ir atbildes daļa.
4. Saskaiti arī zaudējumus. Veselība, miegs, draugi, pašcieņa, gadi, kas vēl nāks. Arī tie ir ieguldījumi, un tie turpina iet zudumā.
5. Plāno praktiski. Nauda, dokumenti, dzīvesvieta. Palikšana, kamēr tu droši sagatavojies, nav slazds. Sāc ar drošības plānu. Ja otrs ir vardarbīgs, par aiziešanu iepriekš viņam nesaki.
6. Runā ar kādu ārpus attiecībām. Tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas) un 116 006 (vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā) var palīdzēt izplānot soļus.

Kad nediskutēt. Nav jāpierāda otram, ka aiziet ir „pareizi”. Katra šāda saruna viņam dod iespēju tev atgādināt par „visu, ko tu izmetīsi”. Ja otrs ir bīstams, sarunas par aiziešanu var būt riskantas: pirmais ir tavs drošības plāns.

Par speciālistiem. Ne katram psihologam Latvijā ir pieredze ar vardarbīgām attiecībām. Speciālists, kurš saka „jūs tik ilgi esat kopā, pamēģiniet vēl” vai iesaka pāru terapiju ar cilvēku, kurš tevi pazemo, var tevi iestumt atpakaļ tieši šajā slazdā. Meklē kādu, kurš tev tic, zina vārdus traumatiskā saikne un gāzlaitings un domā par tavu drošību, nevis par attiecību „glābšanu”.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc es nevaru aiziet, ja zinu, ka man tur ir slikti?

Tāpēc, ka aiziešanu kavē ne tikai jūtas, bet arī ieguldījumi, bailes zaudēt, kauns un saikne, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas. Tas nav muļķība. Tā darbojas cilvēka prāts, un pētījumi to ir apstiprinājuši. Zināt to jau ir pirmais solis. Vairāk: traumatiskā saikne.

Vai tas nozīmē, ka visi mani gadi bija velti?

Nē. Tu tajos dzīvoji, mīlēji, audzināji, iemācījies. Tas, ka attiecības neizdevās, neizdzēš to, kas tu esi kļuvis vai kļuvusi. Velti būtu turpināt tikai tāpēc, lai iepriekšējie gadi „atmaksātos”.

Vai viņš vai viņa ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Ja otrs atkārtoti izmanto tavus ieguldījumus, lai tevi noturētu un pazemotu, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un normālās attiecībās tu naktīs nedomā, vai esi traks vai traka, ka vēl paliec – ja domā, izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.

Ko darīt, ja esmu finansiāli atkarīgs vai atkarīga?

Tas ir biežs un nopietns iemesls palikt, un tas nav tavs trūkums. Vispirms apzini, kas tev ir: dokumenti, ienākumi, pabalsti, radi vai draugi, pie kā var palikt. Tālrunis 116 006 un 116 123 var ieteikt, kur vērsties. Ja otrs kontrolē visu naudu, arī tā ir vardarbības forma – ekonomiskā vardarbība.

Kā to sauc angliski?

Sunk cost trap, sunk cost fallacy vai sunk cost effect. Krieviski – ловушка вложений vai эффект невозвратных затрат.