Tiešās briesmās zvani 112. Emocionāls atbalsts visu diennakti, bez maksas: 116 123.Kā droši lietot šo vietni
LVRU
Skats:Mana situācija

Kā izskatās īsta atvainošanās – un ko darīt, ja tās nekad nebūs

Īsta atvainošanās nosauc konkrēto rīcību, uzņemas atbildību bez „bet”, parāda, ka cilvēks saprot, ko tas tev nodarīja, piedāvā labot un pēc tam maina uzvedību, neprasot, lai tu piedod uzreiz; ja tādas nav un nebūs, tu vari atbildēt īsi un mierīgi, pārstāt gaidīt un izveidot savu noslēgumu bez otra – piedošana nav pienākums, un piedot nenozīmē ielaist atpakaļ.

Klausīties

Īsumā

  • Pētījumos par efektīvām atvainošanām vissvarīgākā daļa ir atbildības uzņemšanās, otrā – piedāvājums labot. Lūgums piedot ir vismazāk svarīgs. Īsta atvainošanās nosauc, ko cilvēks izdarīja, bez „bet”, redz, ko tas tev nodarīja, un pēc tam rīcība mainās.
  • Uz neatvainošanos nav jāstrīdas par vārdiem. Pietiek ar vienu mierīgu teikumu: „Paldies. Man vajag, lai tu nosauc, ko izdarīji” vai „Es dzirdu vārdus, skatīšos, kas mainīsies”. Bīstamiem cilvēkiem – pelēkā akmens versija vai nekāda atbilde.
  • Gaidīšana uz atvainošanos, kas nekad nenāks, tur tevi uz vietas. Noslēgumu var izveidot bez otra: vēstule, ko neaizsūti, skaidrs „es vairs negaidu”. Piedošana ir tava iekšēja lieta, samierināšanās prasa uzticamu rīcību. Un, ja atvainoties vajag tev, tu vari to izdarīt, neuzņemoties otra stāstu.

Kas tas ir

Ja tu ilgi esi dzīvojis vai dzīvojusidzīvojisdzīvojusi blakus cilvēkam, kurš atvainojas ar „piedod, ka tu tā jūties”, „piedod, bet” vai ziediem vārdu vietā, var gadīties, ka tu vairs īsti nezini, kā izskatās īsta atvainošanās. Tas nav tavs trūkums. Ja gadiem dzird tikai viltojumu, oriģināls kļūst neskaidrs.

Iepriekšējā nodarbībā bija piecpadsmit neatvainošanās (angl. non-apology) veidi: Neatvainošanās: atvainošanās, kas nav atvainošanās. Šajā nodarbībā ir otra puse:

  • kā izskatās īsta atvainošanās un ko par to saka pētījumi;
  • ko atbildēt uz neīstu, nestrīdoties par vārdiem;
  • kā dzīvot tālāk, ja īstas atvainošanās nebūs nekad;
  • un ko darīt, ja atvainoties vajag tev.

Ko saka pētījumi

Atvainošanos ir pētījuši diezgan daudz – gan psihologi, gan sarunu un konfliktu pētnieki.

Sešas daļas. Roijs Levickis (Roy Lewicki), Beta Polina (Beth Polin) un Roberts Launts (Robert Lount) 2016. gadā pārbaudīja, kuras atvainošanās daļas cilvēkiem šķiet svarīgākās. Viņi izdalīja sešas: nožēlas izteikšana, paskaidrojums par to, kas nogāja greizi, atbildības atzīšana, apņemšanās tā vairs nedarīt, piedāvājums labot un lūgums piedot. Jo vairāk daļu bija atvainošanās, jo efektīvāka tā šķita. Bet svarīgākā bija atbildības atzīšana, otrā – piedāvājums labot. Vismazāk svarīgs bija lūgums piedot. Ievēro: tieši to neatvainošanās visbiežāk prasa visvairāk („es jau atvainojos, ko tu vēl gribi?”).

Četras daļas. Psihiatrs Ārons Lazars (Aaron Lazare) grāmatā „On Apology” (2004) apraksta līdzīgu uzbūvi: atzīt nodarījumu, paskaidrot (ja tas ir godīgs paskaidrojums, nevis attaisnojums), izrādīt nožēlu un kaunu un atlīdzināt. Viņš raksta, ka atvainošanās visbiežāk neizdodas tieši pirmajā solī – cilvēks nenosauc, ko izdarīja.

Kāpēc tas ir grūti. Pētniece Karina Šūmana (Karina Schumann, 2018) apkopo trīs šķēršļus, kas traucē atvainoties jebkuram cilvēkam: bailes par savu paštēlu, pārāk maz rūpju par otru vai attiecībām un pārliecība, ka atvainošanās neko nemainīs. Tas palīdz saprast, kāpēc arī labi cilvēki dažreiz atvainojas slikti. Un kāpēc cilvēks, kuram paštēls ir viss un otrs ir tikai līdzeklis, gandrīz nekad neatvainojas īsti.

Psiholoģe Harieta Lernere (Harriet Lerner) grāmatā „Why Won’t You Apologize?” (2017) raksta vienkārši: labai atvainošanās nav vajadzīgs „bet”, tā nav vajadzīga, lai otrs ātrāk pārstātu runāt, un tai nav jābūt garai. Tai jābūt par to, ko izdarīji tu, nevis par to, ko jūt otrs.

Īstas atvainošanās anatomija

No pētījumiem un prakses veidojas septiņas daļas. Ne katrai atvainošanās reizei vajag visas septiņas. Mazam pārpratumam pietiek ar „piedod, es aizmirsu, tūlīt izlaboju”. Bet, jo lielāks nodarījums, jo vairāk daļu vajag.

  1. Nosauc konkrēto rīcību. „Es tevi nosaucu par muļķi draugu priekšā.” Nevis „piedod par visu” un nevis „ja tas tevi aizvainoja”.
  2. Uzņemas atbildību bez „bet”. „Tā bija mana izvēle.” Paskaidrojums drīkst būt, ja tas nāk pēc atbildības un to neatceļ: „Man bija grūta diena, bet tas nav tavs darbs to nest. Tas bija mans lēmums tā runāt.”
  3. Parāda, ka saprot, ko tas tev nodarīja. „Tev bija kauns, un tu visu vakaru jutāties viena vai viens starp cilvēkiem.” Tas ir par tevi, nevis par to, cik slikti jūtas tas, kurš atvainojas.
  4. Izsaka nožēlu. „Man ir ļoti žēl. Man par to ir kauns.” Īsi. Bez teātra.
  5. Piedāvā labot. „Es rīt uzrakstīšu draugiem, ka tas nebija godīgi.” „Es atdošu naudu līdz mēneša beigām.” „Ko es varu izdarīt, lai tev būtu vieglāk?”
  6. Maina rīcību laika gaitā. Šī daļa nav vārdos. Tā redzama pēc nedēļas, mēneša, gada. Bez tās visas pārējās ir tikai teksts.
  7. Neprasa tūlītēju piedošanu. „Es saprotu, ja tev vajag laiku.” Cilvēks, kurš īsti atvainojas, nesauc tevi par atriebīgu, ja tu nepiedod uzreiz.
Daļa Kā tā izklausās Neatvainošanās versija
Nosauc rīcību „Es izlasīju tavu dienasgrāmatu.” „Piedod par visu.”
Atbildība „Tas bija mans lēmums.” „Tā sanāca.” vai „Piedod, bet tu arī…”
Saprot sekas „Tev tas bija pazemojoši.” „Piedod, ka tu tā jūties.”
Nožēla „Man ir žēl. Man ir kauns.” Asaru plūdi, kuros mierināt nākas tev
Labošana „Es to salabošu tā un tā.” Ziedi vārdu vietā
Rīcības maiņa Pēc mēneša tas nav atkārtojies Pēc mēneša tas pats, un „es jau atvainojos”
Bez prasības piedot „Ņem tik laika, cik vajag.” „Es atvainojos, tagad tev jāpiedod.”
Atvainošanās nav burvju vārdi
Pat perfekti uzbūvēta atvainošanās ir tikai sākums. Manipulatīvi cilvēki var iemācīties visas septiņas daļas, it īpaši tie, kas ir lasījuši psiholoģijas grāmatas. Tāpēc vissvarīgākā ir sestā daļa, kuru nevar pateikt – to var tikai izdarīt. Skaties uz to, kas notiek pēc atvainošanās, nevis uz to, cik skaisti tā izskanēja.

Viena situācija, divas atvainošanās

Tās pašas situācijas, divi veidi, kā par tām atvainoties. Kreisajā pusē – īsta atvainošanās, labajā – neatvainošanās.

Aizmirsta dzimšanas dienaOtrs aizmirsa tavu dzimšanas dienu. Visu dienu nekādas ziņas. Vakarā tu to pasaki.
Normāli„Es aizmirsu tavu dzimšanas dienu. Nav attaisnojuma – tas bija ierakstīts kalendārā, un es to nepaskatījos. Tev visu dienu bija jāgaida un jābrīnās, vai tu man vispār esi svarīgs cilvēks. Tu esi. Sestdien es tevi aizvedīšu uz to vietu, kur tu sen gribēji, un nākamgad es to ierakstīšu tā, ka nevar aizmirst.”
Nosauc, uzņemas atbildību, saprot, ko tas tev nozīmēja, un piedāvā labot. Neprasa, lai tu uzreiz būtu priecīgs cilvēks.
Vardarbība„Ak, šodien? Nu piedod, ka tu tā pārdzīvo. Tu taču zini, cik man darba. Un vispār, pieaugušiem cilvēkiem dzimšanas dienas nav tik svarīgas.”
Tavas jūtas ir problēma, darbs ir attaisnojums, un beigās tev paskaidro, ka nav par ko skumt. Ja nākamgad atkārtojas tas pats, tas vairs nav aizmāršība.
Meli par nauduTu atklāj, ka sieva pusgadu slēpa, ka ir iztērējusi 3000 eiro no jūsu kopīgā krājuma dzīvoklim.
Normāli„Es tev meloju par naudu sešus mēnešus. Es iztērēju 3000 eiro un slēpu to, jo man bija kauns. Tas bija nepareizi, un tu man uzticējies. Šeit ir visi izraksti. Es katru mēnesi atlikšu 300 eiro, līdz summa būs atpakaļ, un turpmāk tu redzēsi visu kontu.”
Konkrēti, bez „bet”, ar pilnu pārredzamību un plānu, kā labot. Viņa neprasa, lai tu uzreiz atkal uzticies. Uzticēšanās atgriezīsies ar rīcību.
Vardarbība„Nu labi, piedod. Bet tu arī nekad neinteresējies par mūsu finansēm. Man viss bija jānes vienai. Un vispār, kāpēc tu rakņājies manā bankā?”
„Bet tu arī”, un pēc divām minūtēm runa ir par to, ka tu „rakņājies”. Neviena vārda par to, kā naudu atgūt.
Meli par nauduTu atklāj, ka vīrs pusgadu slēpa, ka ir zaudējis 3000 eiro no jūsu kopīgā krājuma interneta kazino.
Normāli„Es tev meloju pusgadu. Es spēlēju kazino un zaudēju 3000 eiro, un slēpu to, jo man bija kauns. Tev ir tiesības dusmoties. Šeit ir visi izraksti. Esmu jau pieteicies atkarību konsultācijai un bloķējis kazino kontus. Kopīgo kontu turpmāk pārvaldīsi tu, cik ilgi vajadzēs.”
Nosauc arī to, kas ir apkaunojošs, dod pārredzamību un pats uzņemas darbu. Viņš neprasa, lai tu viņu mierini.
Vardarbība„Nu tā sanāca. Es gribēju mums nopelnīt. Tu jau arī tērē par daudz. Neuztaisi no mušas ziloni, es tos atgūšu.”
Rīcībai nav darītāja, nodoms padarīts par cēlu, un uzmanība pārlikta uz taviem tēriņiem. Un „es atgūšu” nozīmē – spēlēs tālāk.
KrāpšanaTu uzzini, ka draudzenei pusgadu bija attiecības ar kolēģi.
Normāli„Man bija attiecības ar Kārli sešus mēnešus. Es tev meloju katru reizi, kad teicu, ka strādāju ilgāk. Tā bija mana izvēle, nevis kaut kas, kas „vienkārši notika”. Es saprotu, ka tagad tu apšaubi katru pēdējo gadu. Es atbildēšu uz jebkuru jautājumu. Ar viņu esmu pārtraukusi visu kontaktu, un es pieņemšu jebkuru tavu lēmumu, arī aiziet.”
Nosauc cilvēku, laiku un melus, uzņemas izvēli un saprot, ka ir sabojājusi tavu uzticību pagātnei. Nesaka, kas tev tagad jādara.
Vardarbība„Jā, piedod, tā sanāca. Bet tu man vairs nedevi to, kas man vajadzīgs. Un, ja tu tagad sāksi mani nopratināt, es neredzu, kā mēs varam iet tālāk.”
„Tā sanāca”, „bet tu”, un tavi jautājumi jau iepriekš ir pasludināti par draudiem attiecībām. Tas ir DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) – noliegt, uzbrukt un apmainīt upura un vainīgā lomas.
KrāpšanaTu uzzini, ka vīram pusgadu bija attiecības ar kolēģi.
Normāli„Man bija attiecības ar Ievu sešus mēnešus. Es tev meloju par katru „komandējumu”. Tā bija mana izvēle, un tev nebija nekāda sakara ar to. Es saprotu, ka tagad tu šaubies par katru gadu. Es atbildēšu uz visiem jautājumiem, esmu pārtraucis ar viņu kontaktu un, ja tu to gribi, pārcelšos pie brāļa, kamēr tu izlem.”
Konkrēti, bez „bet”, ar gatavību izturēt tavas dusmas un jautājumus. Nesauc tevi par histērisku.
Vardarbība„Piedod, ja tev sāp. Bet tu pati zini, kādas mums bija attiecības. Vīrieši ir vīrieši. Tas neko nenozīmēja, tāpēc nav par ko runāt.”
„Ja”, „bet tu pati”, stereotips kā attaisnojums un tūlītēja tēmas slēgšana. Tavas sāpes tiek pasludinātas par nevajadzīgām.
Kliedza uz tevi citu priekšāOtrs restorānā vai veikalā uzkliedza tev tā, ka apkārtējie apgriezās.
Normāli„Es tev uzkliedzu cilvēku priekšā. Tas bija pazemojoši, un tev bija bail. Man nebija tiesību tā runāt, lai kā es jutos. Nākamreiz, kad jutīšu, ka uzvāros, es pateikšu, ka man vajag pauzi, un iziešu ārā.”
Nosauc, redz tavas bailes un kaunu, dod konkrētu plānu nākamajai reizei.
Vardarbība„Nu, piedod, ka pacēlu balsi. Bet tu mani izprovocēji tieši tur. Tu jau zini, ka publiski to nedrīkst sākt.”
Atbildība nodota tev: tu „izprovocēji” un tu „sāki”. Nākamreiz tu restorānā klusēsi.
Māte, kura sitaTev ir 35 gadi. Tu pirmo reizi mātei pasaki, ka bērnībā tev bija bail no viņas, jo viņa tevi sita ar jostu.
Normāli„Es tevi situ. Tu biji bērns, un tev nebija kur paslēpties. Man bija savas grūtības, bet tās nekad nebija tavas. Tas bija nepareizi. Man ļoti žēl, ka tu uzaugi bailēs. Ja gribi, es varu to pateikt arī tavai māsai un tēvam, lai tev vairs nav jāpierāda, ka tas notika.”
Tā ir reta, bet iespējama atvainošanās. Nosauc sišanu, neatceļ to ar laikiem un redz, ko tas nozīmēja bērnam. Nesaka „tu arī biji grūts bērns”.
Vardarbība„Tādi bija laiki. Visus sita. Es tev devu visu, ko varēju. Tu tagad gribi mani vainot vecumdienās? Piedod, ja es biju slikta māte, labāk es nomiršu.”
„Tādi bija laiki”, „es tev visu devu”, pretapsūdzība un asaru plūdi vienā. Beigās tev ir jāmierina māte par to, ka viņa tevi sita.
Tēvs, kurš sitaTev ir 35 gadi. Tu pirmo reizi tēvam pasaki, ka bērnībā tev bija bail no viņa, jo viņš tevi sita, kad bija iedzēris.
Normāli„Es tevi situ, kad biju piedzēries. Tev bija bail no manis savās mājās. Tas bija mans dzēriens un mana roka, nevis tava uzvedība. Man ir ļoti kauns. Es vairs nedzeru, un, ja tu gribi par to runāt vēlreiz, es klausīšos, cik vajadzēs.”
Nosauc arī dzeršanu, atbrīvo tevi no vainas („ne tava uzvedība”), neprasa piedošanu un piedāvā turpināt sarunu.
Vardarbība„Mani arī sita, un es izaugu normāls. Tu biji nepaklausīgs. Ja kaut ko pārspīlēju, nu, piedod, bet tie bija grūti gadi.”
Paša bērnība kā attaisnojums, tava „nepaklausība” kā iemesls, „ja” un „bet”. Bērns joprojām ir vainīgs.

Kā veseli cilvēki atvainojas un pieņem atvainošanos

Veselās attiecībās atvainošanās nav drāma. Tā ir parasta apkope, kā mašīnai eļļas maiņa. Tas nenozīmē, ka tā ir viegla. Bet tā ir iespējama un nav bīstama.

Kā veseli cilvēki atvainojas:

  • Diezgan ātri. Ne vienmēr uzreiz – dažreiz vajag nomierināties –, bet ne pēc nedēļas klusuma.
  • Konkrēti. „Es tevi pārtraucu trīs reizes” nevis „es biju slikts cilvēks”.
  • Samērīgi. Mazai lietai – maza atvainošanās. Nevis asaru plūdi par aizmirstu maizi.
  • Bez rēķina. Neviens neskaita, kurš cik reizes atvainojās.
  • Ar darbiem pēc tam.

Kā veseli cilvēki pieņem atvainošanos:

  • Viņi var pateikt „paldies” un tajā pašā laikā „man vēl vajag laiku”.
  • Viņi var pateikt „ar to vēl nepietiek, man vajag, lai tu nosauc, kas notika”, un otrs neapvainojas.
  • Viņi neizmanto atvainošanos kā ieroci nākamajā strīdā.
  • Viņi atļauj uzticībai atgriezties pamazām, redzot rīcību.

Ja otrs atvainojas neveikli, bet godīgi

Ne katra slikta atvainošanās ir manipulācija. Ja otrs parasti ir godīgs pret tevi, ievēro tavu „nē” un pēc sarunām kaut kas tiešām mainās, bet atvainoties viņš vai viņa vienkārši neprot, palīdz pateikt tieši, kas tev vajadzīgs: „Man nevajag garu runu. Man vajag, lai tu pasaki, ko izdarīji, un ka tā vairs nebūs.” Godīgs cilvēks mēģinās vēlreiz, varbūt neveikli, bet mēģinās. Daudzi mācās atvainoties jau pieaugušā vecumā, jo viņu ģimenēs neviens to nedarīja.

Tā ir arī laba pārbaude. Cilvēks, kurš neprot, bet grib, pēc šāda lūguma kļūst labāks. Cilvēks, kurš negrib, pēc šāda lūguma kļūst dusmīgs, apvainots vai sāk runāt par to, cik tu esi „prasīgs cilvēks”.

Tev nav jāpiedod uzreiz

Daudzi no mums bērnībā dzirdēja: „Atvainojies! Tagad sadodiet rokas.” Tā mums iemācīja, ka atvainošanās un piedošana ir viens darījums: viens pasaka, otrs uzreiz piedod. Bet tā tas nestrādā pieaugušo dzīvē.

Tu drīksti pateikt: „Paldies, ka atvainojies. Es vēl esmu dusmīgs vai dusmīgadusmīgsdusmīga, un man vajag laiku.” Cilvēks, kurš atvainojas īsti, to sapratīs, jo viņa atvainošanās bija par tevi, nevis par to, lai viņam ātrāk kļūtu vieglāk. Cilvēks, kurš atvainojās, lai aizvērtu tēmu, dusmosies. Tieši šī reakcija ir viena no labākajām pārbaudēm.

Kā atbildēt uz neatvainošanos

Pirmais noteikums: nestrīdies par vārdiem. Strīds par to, vai „piedod, ja” ir atvainošanās, gandrīz vienmēr beidzas ar to, ka tu esi sīkumains cilvēks, kurš „pat atvainošanos nevar pieņemt”. Angliski to sauc JADE (angl. justify, argue, defend, explain – attaisnoties, strīdēties, aizstāvēties, skaidrot): jo vairāk tu skaidro, jo vairāk materiāla otrs dabū. Vairāk: JADE.

Otrais noteikums: tev nav jāpierāda, ka tā bija neatvainošanās. Tev pietiek to zināt. Tava atbilde var būt īsa un mierīga, un tā nav par vārdiem, bet par to, kas tev vajadzīgs.

Teikumi, kas strādā

Pēc „piedod, ka tu tā jūties”:

Ko teikt
„Manas jūtas ir kārtībā. Es runāju par to, ko tu izdarīji.”

Pēc „piedod, ja” vai „piedod par visu”:

Ko teikt
„Paldies. Man vajag, lai tu nosauc, ko tieši tu izdarīji.”

Pēc „piedod, bet tu arī”:

Ko teikt
„Par mani varam runāt citreiz. Tagad mēs runājam par šo.”

Pēc „es jau atvainojos, ko tu vēl gribi”:

Ko teikt
„Es dzirdēju vārdus. Tagad es skatīšos, kas mainīsies.”

Kad vajag pateikt, kas tev vajadzīgs:

Ko teikt
„Paldies. Man vajag, lai tas vairs neatkārtojas. Ja atkārtosies, es iziešu no istabas un sarunu turpināsim tikai tad, kad būsi mierīga.”
Ko teikt
„Paldies. Man vajag, lai tas vairs neatkārtojas. Ja atkārtosies, es iziešu no istabas un sarunu turpināsim tikai tad, kad būsi mierīgs.”

Ievēro: neviens no šiem teikumiem nesaka „tā nav atvainošanās” vai „tu esi manipulators”. Tie vienkārši atgriež sarunu pie rīcības. Ja otrs pēc tam izvēlas strīdu, tas pats par sevi ir atbilde.

Citās attiecībās

Katrā attiecībā ir sava cena. Ar vecākiem tu, iespējams, gaidi atvainošanos visu mūžu. Darbā neatvainošanās var ietekmēt tavu reputāciju un algu, tāpēc tur svarīgāk ir fakti rakstiski nekā jūtas. Ar draugiem un radiem bieži vissvarīgākais ir pateikt, kas tev vajadzīgs turpmāk.

Ko teikt
„Mammu, es dzirdu, ka tev ir grūti. Man vajag, lai tu nosauc, kas notika, nevis to, kādi bija laiki. Ja tagad nevari, es to saprotu un pagaidīšu.”
Ko teikt
„Tēti, es nesaku, ka tev bija viegli. Es saku, ka tu mani siti. Ja tu to nevari pateikt, es vairs negaidīšu, ka pateiksi.”
Ko teikt
„Paldies par atvainošanos sapulcē. Lai tas būtu skaidrs visiem, lūdzu, apstipriniet e-pastā, ka atskaites autors esmu es.”
Ko teikt
„Paldies, ka uzrakstīji. Man nevajag, lai tu jūties šausmīgi. Man vajag, lai nākamreiz, kad apsoli atnākt, tu atnāc vai laikus pasaki, ka nevari.”
Ko teikt
„Es neatvainošos par mantojumu, lai dabūtu atvainošanos par bērēm. Ja tu kādreiz gribēsi atvainoties bez nosacījumiem, es klausīšos.”
Ko teikt
„Paldies, ka pie galda to pateicāt. Man svarīgāk ir, lai turpmāk par mani nerunā tā, kā pagājušajā reizē.”

Pelēkā akmens versija

Ar dažiem cilvēkiem jebkura saruna par atvainošanos ir bīstama: ar cilvēku, kurš ir draudējis vai sitis, ar bijušo, ar kuru notiek tiesa par bērniem, ar cilvēku, kurš izseko. Tad palīdz pelēkais akmens (angl. grey rock): īsas, garlaicīgas, neitrālas atbildes bez emocijām, lai otram nav, pie kā pieķerties. Vairāk: pelēkais akmens.

Ko teikt
„Sapratu.”
Ko teikt
„Labi. Paldies.”

Tas nav ne „es piedodu”, ne „es nepiedodu”. Tā ir atbilde, kas neko neatver. Ja jāatbild rakstiski, palīdz BIFF: īsi (angl. Brief), tikai fakti (Informative), draudzīgā tonī (Friendly) un stingri (Firm) (Eddy, 2014). Vairāk: BIFF. Un nekad neraksti pretī „piedod, es arī biju vainīgs”, ja tā nav taisnība – šāda ziņa vēlāk var parādīties tiesā.

Kad neatbildēt vispār

  • Ja tu esi pārtraucis kontaktu (angl. no contact) un atvainošanās atnāk no bloķēta numura, jauna profila vai caur kopīgiem draugiem. Atbilde, pat laipna, parāda, ka durvis vēl ir atvērtas.
  • Ja atvainošanās atnāk caur citiem – radiem, draugiem, kas „tikai nodod ziņu”. Tos sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys): cilvēkiem, kuri nes otra vēstījumus, bieži paši to neapzinoties. Tev nav jāatbild ne viņiem, ne caur viņiem.
  • Ja tev ir bail. Ja otrs ir draudējis, sitis vai izsekojis, drošība ir svarīgāka par jebkuru sarunu. Sāc ar drošības plānu. Briesmu brīdī zvani 112. Krīzes tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, bez maksas, latviski, krieviski un angliski, arī vīriešiem. 116 006 palīdz vardarbībā cietušajiem pēcpusdienā un vakarā.
  • Ja notiek tiesa vai policijas lieta. Pirms atbildi, parunā ar kādu, kas pārzina šīs lietas.

Gaidot atvainošanos, kas nekad nenāks

Šī ir, iespējams, grūtākā daļa. Daudzi cilvēki ir aizgājuši no narcistiskām attiecībām ķermeniski, bet galvā joprojām gaida vienu lietu: ka otrs beidzot atnāks un pateiks: „Es sapratu, ko tev izdarīju. Tev bija taisnība.”

Kāpēc tā viena atvainošanās šķiet tik svarīga? Jo pēc ilgstošas manipulācijas tā ir ne tikai par pieklājību. Tā būtu apstiprinājums, ka tu nebiji traks vai trakatrakstraka. Gadiem tev teica, ka tas nenotika, ka tu pārspīlē, ka vainīgs esi tu. Otra „tev bija taisnība” šķiet vienīgā atslēga, kas varētu atdot tev uzticēšanos savai atmiņai. Tāpēc gaidīšana ir tik stipra. Un tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka šo atslēgu var izgatavot arī bez otra.

Godīgi: cilvēki ar ilgstošu narcistisku uzvedību tādu atvainošanos dod ļoti reti. Ne tāpēc, ka tu to neesi pelnījis vai pelnījusipelnījispelnījusi. Bet tāpēc, ka tā prasītu no viņiem tieši to, ko viņi visvairāk nespēj: izturēt kaunu, atzīt, ka tev bija taisnība, un atdot kontroli pār stāstu. Līdzīgu domu savās grāmatās uzsver arī Durvasula (2024): dziedināšanās nevar būt atkarīga no tā, vai otrs kādreiz atzīs, ko izdarīja.

Kāpēc gaidīšana tur tevi uz vietas

Psiholoģe Bļuma Zeigarnika (Bluma Zeigarnik, 1927) aprakstīja, ka nepabeigtas lietas atmiņā turas labāk nekā pabeigtas. To sauc par Zeigarnikas efektu (angl. Zeigarnik effect). Neatvainota nodarījuma stāsts ir kā nepabeigts darbs, un galva pie tā atgriežas atkal un atkal: pārspēlē strīdus, raksta nosūtīšanai neparedzētas vēstules, iedomājas, ko otrs varētu pateikt. Vairāk: Zeigarnikas efekts.

Tā otrs turpina aizņemt vietu tavā galvā arī tad, kad ir prom. Par to ir atsevišķa nodarbība: Vieta tavā galvā.

Savs noslēgums bez otra

Noslēgums (angl. closure) ir sajūta, ka stāsts ir beidzies un tu to saproti. Daudzi to gaida no otra – sarunā, atvainošanās vēstulē, vienā godīgā teikumā. Bet noslēgums, kas atkarīgs no cilvēka, kurš tevi sāpināja, ir atslēga, kas atstāta viņa kabatā. Vairāk: Noslēguma slazds un noslēgums.

Noslēgumu var izveidot bez otra. Tas nenāk vienā reizē, bet šie soļi palīdz:

  1. Nosauc pats, kas notika. Tev nav vajadzīgs, lai otrs to apstiprina. „Viņš vai viņa man meloja divus gadus. Tas notika.” Tava atmiņa ir pietiekams liecinieks.
  2. Nosauc, kas būtu bijusi īsta atvainošanās. Tas palīdz atdalīt, ko tu gaidi. Bieži izrādās, ka tu gaidi nevis vārdus, bet atzīšanu, ka tu neesi traks vai trakatrakstraka.
  3. Pieņem lēmumu negaidīt. Ne „nekad nepiedošu”, bet „es vairs negaidu, ka otrs to izdarīs”. Tā ir cita lieta, un tā atbrīvo.

Vēstule, ko tu neaizsūti

Džeimss Penebeikers (James Pennebaker) un Sandra Bīla (Sandra Beall) 1986. gadā parādīja, ka cilvēki, kuri dažas dienas pēc kārtas 15 minūtes rakstīja par sāpīgākajiem notikumiem un savām jūtām par tiem, vēlāk retāk vērsās pie ārsta nekā tie, kuri rakstīja par ikdienišķām lietām. Kopš tā laika šādu rakstīšanu (angl. expressive writing) pēta daudz, un tā nav burvju līdzeklis, bet daudziem palīdz sakārtot galvu.

Kā to izdarīt:

  1. Pirmā vēstule – tev otram. Uzraksti visu: kas notika, ko tas tev nodarīja, ko tu būtu gribējis dzirdēt. Nekādas cenzūras.
  2. Otrā vēstule – atvainošanās, ko tu biji pelnījis vai pelnījusipelnījispelnījusi. Uzraksti to otra vārdā tā, kā to uzrakstītu cilvēks, kurš spētu īsti atvainoties. Ar visām septiņām daļām. Daudzi saka, ka šī ir tā, kas sāp visvairāk un palīdz visvairāk.
  3. Neaizsūti nevienu. Tās ir tev. Glabā tās drošā vietā vai iznīcini. Ja kāds var piekļūt tavām lietām vai telefonam, izlasi, kā lietot vietni droši.

Kad pēc gadiem pienāk „atvainošanās”

Tas notiek bieži. Pēc mēnešiem vai gadiem klusuma pienāk ziņa: „Es esmu daudz domājis vai domājusi. Es gribu atvainoties.” Dažreiz tā ir patiesa. Biežāk tas ir hūverings (angl. hoovering) – mēģinājums atgūt piekļuvi tev. Vairāk: hūverings un Hūverings laika gaitā.

Pārbaude pirms atbildes:

  • Vai tajā ir nosaukts kaut kas konkrēts? Vai tikai „piedod par visu”, „es biju grūtā periodā”?
  • Vai tajā ir prasība? „Satiksimies”, „es tikai gribu parunāt”, „vai varam būt draugi”, „man vajag tavu palīdzību”. Īsta atvainošanās neprasa neko pretī.
  • Kāds ir laiks? Tavā dzimšanas dienā, svētkos, tieši tad, kad tev ir jaunas attiecības, kad otram tikko beigušās savas, kad otram vajag naudu, dzīvokli vai liecību tiesā.
  • Kas notiek, ja tu atbildi īsi un neatver durvis? Ja pēc „Paldies. Novēlu tev labu” seko dusmas, jauns mēģinājums vai „tātad tu vēl kaut ko jūti”, tev ir atbilde.

Kā izskatās īstas pārmaiņas, ja tās tiešām ir notikušas? Tās ir lēnas un klusas. Cilvēks nosauc konkrētas lietas, neprasot neko pretī. Viņš vai viņa ievēro tavu „nē” jau pirmajā reizē – arī tad, ja tu atbildi „paldies, bet es negribu tikties”. Viņš vai viņa nesteidzina, neraksta desmit ziņas, neiesaista kopīgos draugus. Un pārmaiņas redzamas arī citās attiecībās, ne tikai ar tevi. Ja atvainošanās pazūd, tiklīdz tu nepiekrīti tikties, tā nebija atvainošanās.

Divus gadus pēc šķiršanās, tieši nedēļu pēc tam, kad tu kopā ar jauno draudzeni ieliki bildi sociālajos tīklos, raksta bijusī sieva.
„Es daudz esmu domājusi par mums. Es zinu, ka biju netaisna. Man vajag tevi redzēt, lai to pateiktu acīs. Tikai vienu kafiju.”
Trīs gadus pēc šķiršanās, pēc tam, kad viņu pameta nākamā sieva, raksta bijušais vīrs.
„Tikai tagad es saprotu, ko tu izturēji. Tu biji labākais, kas man bija. Vai mēs varētu vismaz parunāt? Man tagad ir tik grūti.”

Abās ziņās ir kaut kas, kas izklausās pēc nožēlas. Un abās ir prasība un laiks, kas atklāj, kam atvainošanās patiesībā ir vajadzīga. Tu vari atbildēt ar pelēko akmeni vai neatbildēt vispār. Abas izvēles ir pieklājīgas.

Un, ja tu pēc gadiem saņem patiešām īstu atvainošanos – konkrētu, bez prasībām, bez teātra –, tu vari to pieņemt un tik un tā neielaist otru atpakaļ savā dzīvē. Atvainošanās neuzliek tev nekādus pienākumus.

Piedošana nav samierināšanās

Psihologs Everets Vortingtons (Everett Worthington, 2006), viens no zināmākajiem piedošanas pētniekiem, skaidri nodala divas lietas:

  • Piedošana ir tava iekšēja pārmaiņa: dusmas un atriebības vēlme pamazām atkāpjas. Tai nav vajadzīgs otrs. Tai nav vajadzīga pat atvainošanās.
  • Samierināšanās ir attiecību atjaunošana. Tai vajag abus cilvēkus un, galvenais, uzticamu rīcību no tā, kurš nodarīja pāri.

Tātad tu vari piedot un neatgriezties. Tu vari nepiedot un tomēr dziedināties. Tu vari piedot pēc desmit gadiem vai nekad. Neviens no šiem ceļiem nepadara tevi par sliktu cilvēku.

Kad piedošanu uzspiež
Dažreiz spiediens piedot nāk no labiem cilvēkiem: no radiem, draudzes, arī no speciālistiem. „Tev jāpiedod, lai atbrīvotos.” „Jums abiem jāiemācās uzticēties.” Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai terapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību, un labi domāts padoms „dodiet viens otram vēl vienu iespēju” vai kopīgas sesijas ar cilvēku, kurš tevi kontrolē, var tevi aizvest atpakaļ tur, no kurienes tu nāc. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nestrādā tāpat kā ar parastu, un daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās. Meklē speciālistu, kurš tev tic, nepieprasa pierādījumus, zina vārdus gāzlaitings (angl. gaslighting) un traumatiskā saikne (angl. trauma bond), nespiež uz samierināšanos un vispirms domā par tavu drošību. Ja pēc sesijas tev ir vēl vairāk vainas un apjukuma, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, palīdz Dr. Ramani Durvasulas (Ramani Durvasula) materiāli angļu valodā: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmata „It’s Not You” (2024). Krīzes tālrunis 116 123 un 116 006 var palīdzēt atrast speciālistus, kas strādā ar vardarbību.

Arī reliģiskā vai „garīgā” valoda var tikt izmantota, lai tevi steidzinātu: „Īsts kristietis piedod”, „turēt aizvainojumu ir tava karma”. Tas saucas garīgā apiešana (angl. spiritual bypassing) – kad garīgas idejas izmanto, lai nerunātu par sāpēm un netaisnību. Vairāk: garīgā apiešana.

Ja atvainoties vajag tev

Tas ir godīgs jautājums, un to ir svarīgi uzdot. Ilgās attiecībās ar cilvēku, kurš provocē, pazemo un kontrolē, daudzi cietušie kādā brīdī reaģē slikti: kliedz, lamājas, aizcērt durvis, pat pagrūž. To sauc par reaktīvo vardarbību (angl. reactive abuse): reakcija uz ilgstošu vardarbību, ko otrs bieži speciāli izprovocē un pēc tam izmanto kā pierādījumu, ka „vardarbīgs esi tu”. Vairāk: reaktīvā vardarbība.

Tas nepadara tavu reakciju par labu. Bet tas nepadara tevi par vardarbīgo pusi. Un tev ir tiesības atvainoties par savu daļu, neuzņemoties visu stāstu.

Kā to izdarīt:

  1. Atvainojies tikai par to, ko izdarīji tu. Konkrēti. „Es tevi nosaucu par idiotu.” Nevis „es visu sabojāju” un nevis „es esmu briesmīgs cilvēks”.
  2. Bez „bet”, un arī bez viņa vai viņas stāsta. Tev nav jāpievieno „bet tu mani provocēji”. Bet tev nav arī jāpiekrīt „tu vienmēr esi bijis agresīvs cilvēks”. Tas, ko izdarīja otrs, ir atsevišķa saruna vai vispār nav tava saruna.
  3. Neatvainojies par savām jūtām. Tu drīksti būt dusmīgs vai dusmīgadusmīgsdusmīga. Atvainojies par to, ko ar tām izdarīji.
  4. Neatvainojies zem ultimāta. Ja atvainošanās tiek prasīta kā cena par mieru, par jumtu virs galvas vai par to, ka „tevi pieņems atpakaļ”, tā vairs nav atvainošanās, tas ir vainas ultimāts.
  5. Nekad neraksti atzīšanos tam, ko neesi izdarījis vai izdarījusiizdarījisizdarījusi. Ziņa „piedod, es sāku” var tikt izmantota pret tevi tiesā vai policijā.
  6. Ja tev draud briesmas, izdzīvošana ir svarīgāka. Ja tu pateici „piedod”, lai otrs nomierinātos un tev nekas nenotiktu, tā nebija atzīšanās. Tā bija drošība. Tev par to nav jākaunas.
Ko teikt
„Es vakar pacēlu balsi un aizcirtu durvis. Tā nav pareizi, un par to es atvainojos. Par pārējo, kas vakar notika, mēs runāsim atsevišķi, un tavu daļu es neuzņemšos, lai kā tu to formulētu.”

Ja tu pēc šīs nodarbības domā „bet varbūt narciss esmu es?”, šis jautājums jau pats par sevi ir laba zīme – cilvēki ar narcistisku uzvedību to sev parasti neuzdod. Par to ir atsevišķa nodarbība: Vai es esmu narcists?

Ja tu uzkliedzi bērnam. Dzīvojot blakus vardarbībai, nervi ir uz robežas, un daudzi vecāki kādā brīdī uzkliedz savam bērnam. Labā ziņa: bērnam ļoti palīdz, ja pieaugušais pēc tam atnāk un salabo. Tas pats princips, tikai vienkāršāk: „Es vakar uz tevi uzkliedzu. Tu nebiji vainīgs. Man bija grūti, un es to izgāzu uz tevi. Piedod. Es mēģināšu, lai tas neatkārtojas.” Tā bērns iemācās, kā izskatās īsta atvainošanās – un to, ka pieaugušo dusmas nav viņa vaina.

Vai tas izklausās pazīstami?

  • Vai tu joprojām gaidi, ka otrs kādreiz atnāks un pateiks „tev bija taisnība”?
  • Vai tu esi kādreiz saņēmis vai saņēmusisaņēmissaņēmusi atvainošanos ar visām daļām – konkrēti, bez „bet”, ar labošanu – no kāda cilvēka? Kā tā jutās?
  • Vai tev ir grūti pieņemt pat labu atvainošanos no citiem, jo tu gaidi, kad nāks „bet”?
  • Vai tu atvainojies biežāk, nekā tev vajadzētu – arī par lietām, ko neesi darījis vai darījusidarījisdarījusi?
  • Vai kāds tev ir teicis, ka tev „jāpiedod, lai atbrīvotos”, un pēc tam tu juties vēl sliktāk?

Ko tu vari darīt

  1. Pārbaudi atvainošanos pēc septiņām daļām. Īpaši pēc tās, kuru nevar pateikt – vai rīcība mainās.
  2. Izvēlies vienu teikumu no šīs nodarbības un pierakstī to telefonā. Kad nākamreiz dzirdēsi „piedod, bet”, tev nebūs jādomā.
  3. Nestrīdies par vārdiem. Viens mierīgs teikums, un tālāk skaties uz darbiem.
  4. Uzraksti vēstuli, ko neaizsūtīsi. Un otru – atvainošanos, ko tu biji pelnījis vai pelnījusipelnījispelnījusi.
  5. Nošķir piedošanu no atgriešanās. Tev nav jāizlemj par piedošanu, lai izlemtu par drošību un robežām.
  6. Ja atvainoties vajag tev, dari to par savu daļu un tikai par to.
Realitātes žurnālsPieraksti atvainošanās un to, kas mainījās pēc tām Drošības plānsJa atbildēt ir bīstami Pārbaudi savas attiecībasPašpārbaude, 5 minūtes

Vai otrs ir narciss?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neaiziet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas: ja gadiem nav nevienas īstas atvainošanās, ja atvainošanās vietā tu saņem apsūdzības un ja atvainoties atkal un atkal nākas tev, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – drošības plāns. Normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai tu esi tas trakais. Ja tā ir, šis apjukums jau pats ir signāls: Apjukums ir simptoms un gāzlaitings.

Mīti

Mīts: „Ja es piedošu, man būs jāatgriežas.”
Piedošana un samierināšanās ir divas dažādas lietas (Worthington, 2006). Piedošana notiek tevī, un tai nav vajadzīgs otrs. Samierināšanās prasa uzticamu rīcību no otra puses. Tu vari piedot no liela attāluma un nekad neatvērt durvis.
Mīts: „Bez viņa vai viņas atvainošanās es nekad netikšu pāri.”
Tieši šī pārliecība tur daudzus cilvēkus gadiem. Noslēgumu var izveidot bez otra: nosaukt, kas notika, uzrakstīt atvainošanos, kuru tev vajadzēja dzirdēt, un pieņemt lēmumu negaidīt. Daudzi cilvēki dziedinās bez nevienas atvainošanās. Atvainošanās būtu jauka. Tā nav nepieciešama.
Mīts: „Ja es atvainojos par savu daļu, es atzīstu, ka vainīgs esmu es.”
Atvainošanās par savu rīcību nav atzīšanās par otra rīcību. Tu vari pateikt „es kliedzu, tas bija nepareizi” un tajā pašā teikumā neuzņemties to, kas notika pirms tam. Tieši tā izskatās nobriedusi atbildība – par savu, nevis par visu.

Iedziļinies

Saistīts

Neatvainošanās: atvainošanās, kas nav atvainošanāsVainas ultimāts: „atzīsti savu vainu, un es tevi pieņemšu atpakaļ”Narcisa vārdnīca: tipiskās frāzes un īsziņas un ko tās patiesībā nozīmēVieta tavā galvā: kāpēc pēc šķiršanās viņiem vajag tieši toNoslēguma slazds: bloķē, atbloķē, lūdz izrunāties, tad pazemo — vai tas ir narcisms?Hūverings laika gaitā: kā tas izskatās pēc nedēļas, mēneša un gada — un ko tas nozīmē
Autors
narcisms.lv redakcija

Avoti

  1. Lewicki, R. J., Polin, B., & Lount, R. B., Jr. (2016). An exploration of the structure of effective apologies. Negotiation and Conflict Management Research, 9(2), 177–196.
  2. Lazare, A. (2004). On Apology. Oxford University Press.
  3. Lerner, H. (2017). Why Won't You Apologize? Healing Big Betrayals and Everyday Hurts. Touchstone.
  4. Schumann, K. (2018). The psychology of offering an apology: Understanding the barriers to apologizing and how to overcome them. Current Directions in Psychological Science, 27(2), 74–78.
  5. Worthington, E. L., Jr. (2006). Forgiveness and Reconciliation: Theory and Application. Routledge.
  6. Pennebaker, J. W., & Beall, S. K. (1986). Confronting a traumatic event: Toward an understanding of inhibition and disease. Journal of Abnormal Psychology, 95(3), 274–281.
  7. Zeigarnik, B. (1927). Das Behalten erledigter und unerledigter Handlungen. Psychologische Forschung, 9, 1–85.
  8. Freyd, J. J. (1997). Violations of power, adaptive blindness and betrayal trauma theory. Feminism & Psychology, 7(1), 22–32.
  9. Eddy, B. (2014). BIFF: Quick Responses to High-Conflict People, Their Personal Attacks, Hostile Email and Social Media Meltdowns (2nd ed.). Unhooked Books.
  10. Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.
Ja tev tagad ir grūti
Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.
112 · 116 123 · 116 006
Zvanīt 116 123