Vainas ultimāts: „atzīsti savu vainu, un es tevi pieņemšu atpakaļ”
Vainas ultimāts ir tad, kad cilvēks, kurš pats izdarīja kaut ko sliktu, pārraksta notikušo tā, ka vainīgs izskatās otrs, un tad piedāvā tikai divas izejas: atzīsti savu vainu un tevi „pieņems atpakaļ”, vai atsakies un tad „tu visu sabojāji” – tā ir DARVO un gāzlaitinga kombinācija, kurā tava atzīšanās ir samierināšanās cena, un katra šāda atzīšanās nākamreiz tiek izmantota pret tevi.
Īsumā
- Otrs izdarīja kaut ko sliktu – meloja, krāpa, kliedza, pazuda, iztērēja naudu. Tu reaģēji. Pēc dažām stundām vai dienām stāsts ir apgriezts: problēma ir tava reakcija. Un tad nāk nosacījums: atzīsti, ka vaina ir tava, un viss būs labi. Ja neatzīsi, tu visu sabojāji.
- Piekrist ir tik kārdinoši, jo tas uzreiz aptur sāpes. Bet katra atzīšanās kļūst par pierādījumu pret tevi, nākamais ultimāts prasa vairāk, uzticēšanās sev sarūk, un draugi dzird: „Tu taču to atzini.”
- Tu vari uzņemties savu daļu, ja tāda ir, un neuzņemties otra rīcību: „Es atzīstu, ka kliedzu. Par to, ka tu meloji, atbildību neuzņemšos.” Pieraksti notikušo tajā pašā dienā, pārbaudi realitāti ar vienu drošu cilvēku un rēķinies ar izmešanu un nomelnošanu.
Kas tas ir
Otrs izdarīja kaut ko sliktu. Ne tu – otrs. Meloja, krāpa, kliedza, pazuda uz trim dienām, iztērēja kopīgo naudu, pazemoja tevi citu priekšā. Tu reaģēji: raudāji, kliedzi pretī, pajautāji, kas notiek, vai vienkārši pateici „tā vairs nedrīkst”.
Pēc dažām stundām vai dienām stāsts ir apgriezts. Tagad vairs nerunā par to, ko izdarīja otrs. Runā par to, kā reaģēji tu. Tava reakcija kļuvusi par noziegumu. Un tad nāk nosacījums, pateikts skaļi vai tikai noprotams:
Atzīsti, ka vaina ir tava, un es tevi pieņemšu atpakaļ. Ja neatzīsi, tad tu visu sabojāji.
Šajā nodarbībā to saucam par vainas ultimātu. Tas nav oficiāls klīnisks termins. Angliski to varētu aprakstīt kā blame ultimatum vai confess to be forgiven, bet materiālu angliski visvieglāk atrast, meklējot vārdus DARVO, forced apology un gaslighting after cheating. Būtība ir vienkārša: tava atzīšanās ir samierināšanās cena. Ne atvainošanās par to, ko tu izdarīji, bet atzīšanās tajā, ko izdarīja otrs.
Tas ir šausmīgi mulsinoši tieši tāpēc, ka ultimāts atstāj tikai vienu realitāti. Tajā, kurā ir „atpakaļ”, siltums, miers, kopīgas vakariņas, tu esi vainīgais vai vainīgāvainīgaisvainīgā. Realitāte, kurā otrs izdarīja sliktu un tu vienkārši reaģēji, vispār netiek piedāvāta. Par to nevar runāt. Tā „nav notikusi”.
Šis nav viens teikums vienā strīdā. Tas ir mehānisms, kas atkārtojas atkal un atkal. Un katru reizi, kad tu to „nopērc”, nākamā cena ir augstāka.
Kā tas darbojas
Vainas ultimāts ir salikts no vairākām lietām, kuras katra atsevišķi ir aprakstītas pētījumos. Kopā tās veido slazdu, kurā ir ļoti viegli iekrist un ļoti grūti ieraudzīt, kas notiek.
DARVO: noliegt, uzbrukt, samainīt lomas
Amerikāņu psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd) 1997. gadā aprakstīja, kā daudzi cilvēki reaģē, kad viņus pieķer vai konfrontē par nodarījumu. Viņa to nosauca par DARVO (angl. Deny, Attack, and Reverse Victim and Offender): noliegt („tā nebija”), uzbrukt tam, kurš jautā („tu esi paranoisks vai paranoiskaparanoisksparanoiska”), un samainīt upura un vainīgā lomas („tu mani sāpināji, nevis es tevi”).
Vēlākajos pētījumos Sāra Harsija (Sarah Harsey), Eilīna Zurbrigena (Eileen Zurbriggen) un Freida (2017) atrada, ka cilvēki, kuri uz konfrontāciju saņēma vairāk DARVO, biežāk vainoja paši sevi. Harsija un Freida (2020) parādīja, ka DARVO darbojas arī uz malā stāvošajiem: cilvēki, kuri izlasa DARVO stila atbildi, sāk uzskatīt upuri par mazāk ticamu un vainīgo par mazāk vainīgu.
Vainas ultimāts ir DARVO ar papildu soli. Pēc lomu samainīšanas nāk cena: tev jāapstiprina jaunais stāsts ar savu muti. Vairāk: DARVO.
Gāzlaitings: pārrakstīts stāsts
Lai tu atzītos, stāstam jāmainās. Gāzlaitings (angl. gaslighting) ir tad, kad otrs atkārtoti liek tev apšaubīt savu atmiņu, uztveri un saprātu. Sociologe Peidža Svīta (Paige Sweet, 2019) uzsver, ka gāzlaitings nav tikai „melošana”. Tas balstās uz varu attiecībās un uz priekšstatiem par to, kurš ir „emocionāls”, „histērisks” vai „nestabils”, un tāpēc tas tik labi strādā.
Vainas ultimātā pārrakstīšana parasti iet trīs virzienos:
- Notikums tiek samazināts. „Tā bija tikai sarakste.” „Es tikai paaugstināju balsi.” „Tā bija mana nauda.”
- Tava reakcija tiek palielināta. „Tu biji histērisks vai histēriskahistēriskshistēriska.” „Tu mani pazemoji.” „Tu mani izspiegoji.”
- Secība tiek sajaukta. Pēc nedēļas izrādās, ka „viss sākās ar tevi”: ar tavu aukstumu, tavu nogurumu, tavām aizdomām. Otra rīcība tagad ir tikai atbilde uz tavējo.
Vairāk: gāzlaitings.
Kauns, ko otrs nevar izturēt
Kāpēc otrs vienkārši nepasaka „es kļūdījos”? Normāls cilvēks to var pateikt. Tas ir nepatīkami, bet izturami. Cilvēkam ar ļoti trauslu pašvērtējumu atzīt „es izdarīju sliktu” nozīmē „es esmu slikts” – un tas ir nepanesami. Psihoanalītiķis Heincs Kohuts (Heinz Kohut, 1972) aprakstīja, kā šāds ievainojums pašvērtējumam, narcistisks ievainojums (angl. narcissistic injury), var izraisīt narcistiskās dusmas (angl. narcissistic rage): nevis vēlmi salabot, bet vēlmi atgūt varu un „izdzēst” pazemojumu.
Tātad kauns ir jāliek kaut kur ārpusē. Un tuvākais „ārpusē” esi tu. Ja vaina ir tava, otrs ir tīrs. Ja tu to arī pasaki skaļi, otrs ir ne tikai tīrs, bet arī dāsns, jo „tev piedod”. Tā ir galvenā lieta, kas jāsaprot: ultimāts nav par taisnību. Tas ir veids, kā otrs atbrīvojas no sava kauna un vēl paliek labais. Vairāk: narcistisks ievainojums.
Piespiesta atzīšanās: kāpēc cilvēki atzīstas tajā, ko nav izdarījuši
Tas izklausās neticami: kāpēc lai kāds atzītos tajā, ko nav darījis? Bet psiholoģijā tas ir labi pētīts. Sauls Kasins (Saul Kassin) un Ketrīna Kīhela (Katherine Kiechel) 1996. gadā veica eksperimentu: studentiem pārmeta, ka viņi datorā nospieduši aizliegtu taustiņu un „sabojājuši” datus. Neviens to nebija izdarījis. Tomēr daudzi parakstīja atzīšanos, īpaši tad, ja bija steiga un ja kāds „liecinieks” apgalvoja, ka redzēja. Daži sāka tam ticēt paši un pat „atcerējās” detaļas, kuru nebija.
Laboratorijā bija tikai viens taustiņš un dažas minūtes spiediena. Attiecībās ir mēneši, emocijas, bailes zaudēt mājas un cilvēku, ko mīli. Kasins atšķir divus atzīšanās veidus, kas der arī šeit:
- Atzīšanās, lai spiediens beigtos (angl. compliant confession): tu zini, ka neesi vainīgs vai vainīgavainīgsvainīga, bet pasaki „jā”, lai beigtos kliedzieni, klusēšana, draudi.
- Atzīšanās, kurai sāc ticēt (angl. internalized confession): pēc desmitās reizes tu vairs neesi drošs vai drošadrošsdroša. „Varbūt tiešām viss sākās ar mani?”
Otrais ir bīstamāks, jo tas maina to, kā tu redzi sevi. Par to vairāk: Kāpēc es šaubos par sevi.
„Pieņemšana atpakaļ” kā balva
Ultimāts strādā tāpēc, ka tā otrā pusē ir kaut kas, ko tu ļoti gribi: lai sāpes beidzas. Pēc dienām ar klusēšanu, aukstumu vai kliedzieniem otra „labi, es tev piedodu” jūtas kā gaiss pēc zemūdens.
Šo mehānismu sauc par neparedzamu pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement): labais nāk neregulāri un pēc sliktā, un tieši tāpēc tas piesaista stiprāk nekā pastāvīgs labums. Donalds Datons (Donald Dutton) un Sjūzena Peintere (Susan Painter, 1981) aprakstīja, kā šāda sāpju un atvieglojuma maiņa veido traumatisko saikni (angl. trauma bond) – pieķeršanos, kas kļūst stiprāka, nevis vājāka, jo vairāk sāp.
Svarīgi: balvai nav jābūt romantiskai. Nav vajadzīgi ziedi, ceļojumi vai mīlestības bombardēšana. Pietiek ar to, ka otrs atkal ar tevi runā. Ka vakarā nav kliedzienu. Ka durvis netiek aizcirstas. Pēc pietiekami daudz sliktām dienām parasta diena jūtas kā dāvana. Vairāk: neparedzams pastiprinājums, traumatiskā saikne, Karsti – auksti.
Bailes tikt pamestam un viss, kas jau ieguldīts
Ultimātam ir vēl divi palīgi. Pirmais: bailes tikt pamestam – bieži vecas, vēl no bērnības, un otrs par tām zina. Otrais: ieguldītais (angl. sunk cost). Hals Arkss (Hal Arkes) un Katrīna Blūmere (Catherine Blumer, 1985) parādīja, ka cilvēki turpina ieguldīt tur, kur jau daudz ieguldīts, pat ja tas vairs neatmaksājas. „Septiņi gadi, kopīgs dzīvoklis, visi draugi – un es to visu izmetīšu viena teikuma dēļ?” Tāpēc „vienkārši atvainojies” šķiet mazākā cena. Vairāk: ieguldījuma slazds.
Kāpēc tik ļoti gribas piekrist
Ja tev kādreiz ir bijis kauns, ka tu atvainojies par to, ko izdarīja otrs, zini: tas nav vājums. Tas ir loģiski, ja paskatās, kā ultimāts ir uzbūvēts.
- Atvieglojums ir tūlītējs. Viens teikums – un kliedzieni beidzas, klusēšana beidzas, var aizmigt.
- Izvēle izskatās pēc „viens teikums pret visu dzīvi”. No vienas puses „piedod, es pārspīlēju”. No otras – šķiršanās, dzīvokļa zaudēšana, draugu zaudēšana, vientulība.
- Tev jau ir ieradums. Ja bērnībā miers mājās nāca tikai tad, kad tu atvainojies, tas jūtas dabiski. Izpatikšanas reakcija (angl. fawn response) – nomierināt draudus, izpatīkot – ir izdzīvošanas stratēģija, nevis rakstura trūkums. Vairāk: izpatikšanas reakcija.
- Tu tiešām kaut ko izdarīji. Tu kliedzi, tu aizcirti durvis, tu pateici ko asu. Tā daļa ir patiesa, un otrs uz to balstās: „Redzi, tu pats vai patipatspati atzīsti.” Tava mazā daļa kļūst par rokturi, ar kuru tev uzkrauj visu pārējo.
- Tu gribi, lai vaina būtu tava. Tas skan dīvaini, bet, ja vaina ir tava, tu to vari salabot. Ja vaina ir otra, tu neko nevari kontrolēt. Atzīties dod ilūziju par kontroli.
Ko katra atzīšanās maksā
Tūlītējais atvieglojums ir īsts. Rēķins atnāk vēlāk, un tas ir liels.
- Katra atzīšanās kļūst par pierādījumu. Nākamajā strīdā tā tiek atgādināta: „Tu pats vai patipatspati atzini, ka esi greizsirdīgs vai greizsirdīgagreizsirdīgsgreizsirdīga.” Tā ir ierakstīta vēsturē kā fakts.
- Nākamais ultimāts prasa vairāk. Pirmoreiz pietika ar „piedod, es pārspīlēju”. Nākamreiz vajag raudāt. Vēl pēc tam – atvainoties otra draugu priekšā, atteikties no drauga, parādīt telefonu. Tas ir mērķu pārbīdīšana (angl. moving the goalposts).
- Uzticēšanās sev sarūk. Katru reizi, kad tu skaļi saki to, kam neticēji, atšķirība starp to, ko tu zini, un to, ko saki, kļūst mazāka. Pēc gada tu vairs nevari pateikt, kas notika. Tas ir tieši tas, ko sauc par pašgāzlaitingu (angl. self-gaslighting).
- Apkārtējie dzird vienu versiju. „Pat viņš pats atzina.” „Pat viņa pati atvainojās.” Kad tu pēc gada kādam stāstīsi, kas notika, tev pretī būs tava paša vai pašas atzīšanās.
- Otra rīcība neapstājas. Ja krāpšana, melošana vai kliegšana beidzas ar tavu atvainošanos, otram nav nekāda iemesla to pārtraukt. Gluži otrādi: tā strādā.
Anatomija soli pa solim
Situācijas ir ļoti dažādas. Ķēde parasti ir tā pati.
1. Otrs izdara X. Krāpj, melo, kliedz, pazūd, iztērē, pazemo, aizmirst svarīgu lietu, dara to, ko solīja nedarīt.
2. Tu reaģē vai novelc robežu. Pajautā. Paraudi. Pasaki „tā nedrīkst”. Aizej pie drauga uz nakti. Reizēm reaģē asi – un tas ir cilvēcīgi.
3. Stāsts apgriežas. Tagad temats ir tava reakcija: „Kā tu varēji tā ar mani runāt?” „Tu izspiegoji.” „Tu mani pazemoji draugu priekšā.” Sākotnējais X ir pazudis vai kļuvis mazs.
4. Nāk ultimāts. Dažreiz skaļi: „Atvainojies, vai mēs esam beiguši.” Dažreiz klusi: otrs nerunā, neatbild, guļ citā istabā, un ir skaidrs, ka tas turpināsies, līdz tu „sapratīsi”. Dažreiz caur citiem: māte, draudzene, kopīgi draugi saka „tev vajadzētu pirmajam spert soli”.
5. Divas durvis. Nekādu trešo durvju ultimāts nepiedāvā.
Pirmās durvis: tu atzīsties
Tu saki: „Piedod, man nevajadzēja tā reaģēt. Tev taisnība, es pārspīlēju.” Un tevi „pieņem atpakaļ”. Bet paskaties, kā tas izskatās:
- Pārbaudes laiks. Tu esi „uz pārbaudes laiku”. Nedēļām tev jāpierāda, ka tu esi mainījies vai mainījusiesmainījiesmainījusies. Viens nepareizs tonis – un „redzi, tu nemaz neesi mainījies vai mainījusies”.
- Parāds. Tagad tu esi parādā. Par to, ka tev piedeva. Tas nozīmē: nedrīkst jautāt, nedrīkst iebilst, jābūt pateicīgam vai pateicīgaipateicīgampateicīgai.
- X netiek pieminēts vairs nekad. Ja tu to piemini, tā ir „vecu lietu vilkšana” un „tu nemaz nepiedevi”. Bet tavu atzīšanos otrs piemin, kad vien vajag.
- Siltums ir īss. Dažas labas dienas vai nedēļas. Tad nāk nākamais X.
Otrās durvis: tu atsakies
Tu saki: „Nē. Es atzīstu, ka kliedzu. Bet sākumā tu meloji, un to es neuzņemšos.” Tad parasti notiek kaut kas no šī:
- Izmešana (angl. discard): otrs aiziet vai izliek tevi ārā, bieži ar skaļu paziņojumu „tu visu sabojāji”. Vairāk: izmešana.
- Klusēšanas sods (angl. silent treatment): dienas vai nedēļas bez vārda, līdz tu salūsti. Vairāk: klusēšanas sods.
- Nomelnošana (angl. smear campaign): draugiem, ģimenei, darbā stāsta, ka tu esi nestabils vai nestabilanestabilsnestabila, vardarbīgs vai vardarbīgavardarbīgsvardarbīga, ka tu „sabojāji ģimeni”. Vairāk: nomelnošana.
- Lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys): cilvēki, kurus otrs sūta pie tevis, lai tevi pārliecinātu: „Viņa tik ļoti cieš.” „Viņš tev dod iespēju, neizniekoj to.” Vairāk: lidojošie pērtiķi.
- Hūverings vēlāk (angl. hoovering): pēc nedēļām vai mēnešiem otrs atgriežas, bet ar to pašu nosacījumu. „Es esmu gatavs vai gatavagatavagatavs tev piedot, ja tu beidzot atzīsi, ko izdarīji.” Vairāk: hūverings.
Ievēro: abās durvīs vaina paliek tev. Pirmajās tu to paņem pats vai patipatspati. Otrajās to tev uzliek citu priekšā.
Kā tas izskatās dažādiem cilvēkiem
Mehānisms ir tas pats. Izskats ir ļoti atšķirīgs. Viens cilvēks raud, cits kliedz, trešais mierīgi un laipni „piedod”. Tāpēc daudzi neatpazīst, kas ar viņiem notiek: viņi meklē kliedzošo tirānu, bet viņu partnere tikai klusi raud. Zemāk ir biežākie varianti. Par pašiem tipiem vairāk: Kurus viņi izvēlas un kādi viņi ir.
Slēptā narciste: asaras un „pēc visa, ko es tev darīju”
Mārtiņš (34) un Līga (32) ir kopā piecus gadus. Mārtiņš nejauši ierauga Līgas sarakstē ar bijušo draugu: „Man tevis pietrūkst. Tu vienīgais mani saprati.” Sarakste ilgst trīs mēnešus. Kad Mārtiņš to klusi pajautā, Līga sāk raudāt: „Tu lasīji manu telefonu? Es tev tik ļoti uzticējos.” Trīs dienas viņa staigā ar sarkanām acīm un runā tikai čukstus. Ceturtajā dienā viņa saka: „Es nevaru dzīvot ar cilvēku, kurš mani izspiego. Man vajag, lai tu uzņemies atbildību par to, ko tu man nodarīji. Tad varbūt mēs varam mēģināt vēlreiz.” Tajā pašā vakarā Mārtiņam piezvana Līgas māte: „Līga nevar pat paēst. Tu esi vīrietis, tev jābūt gudrākam.” Mārtiņš atvainojas par „izspiegošanu”. Par bijušo draugu vairs nerunā neviens. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Paskaties uz secību. Sākumā ir Līgas sarakste. Pēc Mārtiņa jautājuma temats kļūst par „izspiegošanu”. Līgas asaras ir īstas – viņai tiešām ir slikti. Bet viņas sāpes ir par to, ka viņu pieķēra, un tās tiek pasniegtas kā sāpes, ko nodarīja Mārtiņš. Frāze „man vajag, lai tu uzņemies atbildību” ir aizgūta no terapijas valodas, un tā izklausās nobrieduši. Taču atbildība tiek prasīta tikai no viena. Māte ir lidojošais pērtiķis, kas pat nezina, kas notika – viņa zina tikai Līgas versiju.
Pēc gada, kad Mārtiņš atkal pamanīs kaut ko dīvainu, viņš dzirdēs: „Tu atkal sāc? Tu taču pats atzini, ka tev ir problēmas ar uzticēšanos.” Tā ir viņa paša atzīšanās, kas tagad strādā pret viņu. Vairāk par šo tipu: Slēptā narciste.
Ja jums ir bērni, slēptā narciste bieži izmanto arī viņus. Pēc tam, kad Mārtiņš atteicās atvainoties otrreiz, Līga pie vakariņām sacīja meitai tā, lai viņš dzird: „Tētis ir dusmīgs uz mammu, tāpēc mamma ir bēdīga.” Bērns kļūst par liecinieku, kurš redz tikai asaras, un tēvs – par to, kurš „sāpina mammu”.
Slēptais narcists: apvainošanās un „tu man liki justies tik mazam”
Zane (29) un Kristaps (31) dzīvo kopā divus gadus. Kristaps apsolīja atbraukt uz Zanes vecmāmiņas bērēm Kuldīgā. Viņš neatbrauca un visu dienu neatbildēja uz telefonu. Vakarā izrādās, ka viņš bija pie drauga un spēlēja datorspēles. Zane mājās pasaka: „Man tevi ļoti vajadzēja. Tu pat nepiezvanīji.” Kristaps apsēžas uz dīvāna malas, paskatās lejup un saka: „Tu vienmēr mani liec justies tik mazam. Es jau tā jūtos kā nekas. Tu zini, ka man ir grūti ar bērēm.” Nākamās piecas dienas viņš ar Zani runā vienzilbēs, ēd atsevišķi un guļ uz dīvāna. Kad Zane beidzot saka: „Piedod, es biju pārāk skarba, man bija grūta diena,” viņš uzreiz kļūst silts: „Paldies, ka to saprati. Man bija ļoti sāpīgi.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Šeit nav kliedzienu. Ir klusa apvainošanās un upura loma. Kristaps savas neierašanās vietā nostāda savas jūtas: viņš jūtas „mazs”, tātad Zane ir tā, kas sāpina. Pieci dienu klusums nav „vajadzība pēc laika”, tas ir sods ar skaidru beigu nosacījumu: kamēr Zane neatvainosies. Un balva ir tūlītēja – siltums, tiklīdz viņa pasaka pareizos vārdus. Tā ir zēluma spēle (angl. pity play): nevis „tu esi slikta”, bet „skaties, cik man sāp tevis dēļ”.
Ievēro arī: Zanes bēdas par vecmāmiņu pazuda pavisam. Pēc šīs sarunas viņa rūpējās par Kristapa jūtām, nevis viņš par viņas. Vairāk: Slēptais narcists vīrietis.
Atklātais narcists: dusmas, vara un „atvainojies vai ej ārā”
Evija (36) un Raivis (40) dzīvo Raivja dzīvoklī Rīgā. Kopīgu draugu ballītē Raivis pie visiem pasmejas par Eviju: „Viņa pat bērnudārzā nebūtu dabūjusi darbu bez manis.” Mājās Evija saka: „Tas bija pazemojoši. Lūdzu, nedari tā vairs.” Raivis pieceļas, nostājas pie durvīm un saka skaļi: „Tu mani sabojāji visu vakaru ar savu skābo seju. Visi redzēja. Tu man atvainosies, vai rīt tu pakosi mantas. Tas ir mans dzīvoklis.” Evija guļ nomodā līdz rītam. No rīta viņa atvainojas par „skābo seju”. Raivis to pieņem un vakarā nopērk ziedus. Nākamajā ballītē joks atkārtojas. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Atklātais narcists neslēpj ultimātu. Viņš to pasaka tieši, un aiz tā stāv reāls ierocis: dzīvoklis, nauda, fiziskais pārspēks, bailes. Šeit atzīšanās nav tikai emocionāla – tā ir izdzīvošanas jautājums. Evijas atvainošanās nav vājums. Tā ir saprātīga reakcija uz draudiem palikt bez jumta virs galvas.
Uzmanību: ja ultimāts nāk kopā ar draudiem izlikt, ar kontroli pār naudu vai ar fizisku iebiedēšanu – stāvēšanu durvīs, sitienu pa galdu, lietu mešanu –, tā ir pastāvīga kontrole pār tavu dzīvi (angļu valodā coercive control). Evans Stārks (Evan Stark, 2007) apraksta, kā šāda kontrole pamazām atņem cilvēkam brīvību un balsi. Tad drošība ir svarīgāka par taisnību – skaties drošības plānu. Vairāk par šo tipu: Atklātais narcists vīrietis.
Ja jums ir bērni, atklātais narcists bieži ieliek viņus ultimātā: „Atvainojies, vai es aizvedīšu bērnus pie savas mātes, un tu viņus neredzēsi.” Tie ir draudi, nevis strīds. Pagaidu aizsardzība pret vardarbību var aptvert arī šādus draudus – vairāk šeit.
Atklātā narciste: scēnas, nicinājums un „tu esi nožēlojams, lūdzies”
Jānis (38) un Santa (35) ir precējušies astoņus gadus. Santa bez jautāšanas no kopīgā krājkonta iztērē 3000 eiro par ceļojumu ar draudzenēm uz Dubaiju. Jānis to ierauga bankas lietotnē un pajautā: „Mēs taču krājām dzīvoklim.” Santa sāk kliegt tā, ka dzird kaimiņi: „Tu mani kontrolē kā bērnu! Tu esi sīkmanīgs, nožēlojams vīrietis. Normāls vīrietis nopelnītu tik, lai sieva nerēķinātu.” Kad Jānis klusē, viņa izdrukā ekrānuzņēmumu no viņa sarakstes ar māsu, kur viņš žēlojās par naudu, un saka: „Tu mani apsmej aiz muguras. Tagad tu nāksi un lūgsies. Uz ceļiem. Citādi es visiem pastāstīšu, kāds tu esi.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Atklātā narciste neraud – viņa uzbrūk. Nicinājums („nožēlojams”, „nav īsts vīrietis”) sit tur, kur vīriešiem sāp visvairāk, un publiska scēna ir draudi statusam: „visi uzzinās”. Ievēro, kā 3000 eiro pārvēršas par to, ka Jānis „kontrolē” un „apsmej”. Prasība lūgties ir pazemojums, kas atjauno viņas varu.
Daudzi vīrieši šādās attiecībās klusē, jo baidās, ka viņiem neticēs vai viņus izsmies. Tā ir vardarbība neatkarīgi no tā, kurš ir stiprāks fiziski. Vairāk par šo tipu: Atklātā narciste.
„Labais cilvēks”: morālais pārākums un „es tev piedodu”
Šis variants ir visgrūtāk atpazīstams, jo tas izskatās pēc dāsnuma. Komunālais narcisms (angl. communal narcissism) ir tad, kad cilvēks savu vērtību balsta uz to, cik viņš ir labs, gādīgs, izpalīdzīgs un morāls – un vajag, lai visi to redz. Šāds cilvēks nekliedz. Viņš vai viņa piedod. Tikai par to, ko izdarīja pats. Vairāk: komunālais narcisms.
Andris (45) un Inese (43) ir aktīvi draudzē, Inese vada labdarības akcijas. Andris uzzina, ka Inese bez viņa ziņas aizdevusi 5000 eiro no ģimenes uzkrājuma savam brālim, kurš nekad neatdod. Andris saka, ka ir dusmīgs. Inese mierīgi pasmaida: „Es redzu, ka tevī ir daudz aizvainojuma. Es par tevi lūgšos. Es tev piedodu par šīm dusmām, bet tev jāatzīst, ka tās nav kristīgas.” Svētdien pēc dievkalpojuma draudzes vecākais pajautā Andrim, vai „mājās viss kārtībā, Inese tik ļoti cieš”. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Laura (39) un Valdis (42) – Valdis ir pazīstams ārsts, kuru visi mīl. Laura atrod čekus no viesnīcas dienā, kad viņš bija „konferencē”. Kad viņa jautā, Valdis maigi saka: „Es saprotu, ka tu esi nogurusi un tavs trauksmes stāvoklis atkal ir saasinājies. Es tev nepārmetu. Es tev piedodu šīs aizdomas. Bet mums abiem būtu vieglāk, ja tu atzītu, ka tev vajag palīdzību.” Nākamajā nedēļā viņš kopīgiem draugiem stāsta, cik grūti ir „ar Lauras nerviem”. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Te ultimāts ir ietīts laipnībā. „Es tev piedodu” nozīmē: tu esi vainīgais vai vainīgāvainīgaisvainīgā, es esmu labais. Tev jāatzīst ne tikai vaina, bet arī tas, ka tu esi „grēcīgs”, „slims” vai „dusmīgs” cilvēks. Un apkārtējiem nav nekāda iemesla neticēt – viņi redz tikai laipnību. Tieši tāpēc no šāda cilvēka ir tik grūti aiziet: tev nav neviena „pierādījuma”, tikai sajūta, ka tevi lēnām izdzēš.
Auksts un stratēģisks: kad atzīšanos pieraksta
Daži cilvēki ar psihopātiskām vai ļaundabīgām iezīmēm neraud un pat nedusmojas. Viņi plāno. Atzīšanās viņiem ir resurss: ieraksts, ziņa, parakstīts papīrs, ko var izmantot vēlāk – tiesā, šķiršanās laikā, darbā, pret tevi ģimenē.
Anna (33) un Edgars (37). Edgars viņu atgrūž pret skapi tā, ka viņai paliek zilums uz pleca. Nākamajā dienā viņš ir pilnīgi mierīgs: „Tu uzbruki pirmā, es tikai aizsargājos. Uzraksti man, ka tu to saproti un ka tā vairs nebūs, un es to aizmirsīšu.” Anna uzraksta īsziņu: „Piedod, es sāku, man jāstrādā ar savām dusmām.” Pēc pusgada, kad Anna vēlas šķirties, Edgara advokāts šo ziņu parāda kā pierādījumu, ka „vardarbīgā ir viņa”. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Oskars (41) un Marika (38). Marika pati vairākkārt meta ar traukiem un reiz iesita Oskaram. Kad Oskars pasaka, ka aizies, viņa mierīgi ieslēdz telefonā ierakstu un saka: „Labi. Tikai pirms tam atzīsti, ka tu man kliedzi un biedēji. Tad es tevi palaidīšu mierā.” Oskars, lai tikai tiktu prom, nomurmina: „Jā, es kliedzu.” Pēc mēneša šis ieraksts ir Marikas iesniegumā policijā. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Šeit atzīšanās nav emocionāla cena. Tā ir ierocis. Ja otrs ir auksts, pieraksta, filmē, prasa atzīšanos rakstiski vai draud ar policiju un tiesām, neraksti nekā tāda, ko tu neesi darījis, un runā ar kādu, kas pārzina vardarbības lietas – krīzes tālrunis 116 123 vai noziegumos cietušo tālrunis 116 006 var palīdzēt atrast, kur vērsties. Ja ir fiziski draudi, zvani 112. Vairāk par šiem tipiem: Psihopāts un Ļaundabīgais narcists. Ja otrs tev ir iepriekš uzbrucis vai draudējis, lūdzu, sāc ar drošības plānu.
Svarīga piezīme: ja tu reiz reaģēji fiziski, aizsargājoties vai pēc ilgas pazemošanas, tas vēl nepadara tevi par „vardarbīgo pusi”. To sauc par reaktīvo vardarbību (angl. reactive abuse), un vardarbīgi cilvēki to bieži speciāli izprovocē, lai iegūtu tieši šādu „atzīšanos”. Vairāk: reaktīvā vardarbība.
Ne tikai partneris
Tas pats mehānisms strādā ģimenē, darbā un draugu vidū.
Ruta (31) pēc gadiem pasaka mātei, ka neatnāks uz viņas jubileju, jo pagājušajā reizē māte viņas vīra priekšā teica, ka Ruta „vienmēr bija resnākā no meitenēm”. Māte nezvana divas nedēļas. Tad atnāk ziņa: „Es esmu dziļi ievainota. Kad tu atvainosies savai mātei, tu būsi gaidīta uz Ziemassvētkiem. Līdz tam man nav meitas.” Māsa raksta: „Vai tev grūti vienkārši atvainoties? Viņa taču ir veca.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Tomass (28) atsakās vēlreiz aizdot tēvam 2000 eiro, jo iepriekšējos tēvs nav atdevis. Tēvs visai ģimenei WhatsApp grupā raksta: „Mans dēls mani pameta. Es viņam devu visu.” Kad Tomass zvana, tēvs saka: „Atvainojies man visas ģimenes priekšā, un es par šo aizmirsīšu. Ja nē, tu man vairs neesi dēls, un par mantojumu vari aizmirst.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Vecāku gadījumā ultimāts sit īpaši dziļi, jo tas pieslēdzas bērnības pieredzei: miers mājās vienmēr nāca tikai pēc tavas atvainošanās. Pieaugušam cilvēkam „atvainojies mātei” izklausās pēc bērnības pienākuma, nevis pēc pieprasījuma uzņemties svešu vainu.
Nodaļas vadītāja Dace nosūta klientam nepareizas cenas un zaudē līgumu. Sapulcē viņa saka: „Tas bija Artūra aprēķins.” Artūrs zina, ka viņa cenas bija pareizas, un viņam ir e-pasts. Pēc sapulces Dace viņu pasauc: „Klausies. Ja tu tagad direktoram uzrakstīsi, ka tā bija tava kļūda, es tevi pasargāšu, un tu paliksi komandā. Ja sāksi ar mani cīnīties, domā pats, kā tev te veiksies.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Projekta vadītājs Egils pazaudē klienta datus, nosūtot tos uz nepareizu adresi. Kolēģei Ilonai, kura par to viņu brīdināja jau iepriekš, viņš saka: „Atzīsti, ka neiedevi man pareizo adresi, un es to nokārtošu klusi. Ja nē, man nāksies ziņot, ka tu kavēji darbu, un tu zini, kam direktors ticēs.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Darbā atzīšanās rakstiski var sekot tev gadiem. Ja tev liek „atzīt” kļūdu, ko neizdarīji, saglabā savus e-pastus un neraksti neko, kas nav patiesība. Ja tas atkārtojas un ir vērsts pret tevi, tas var būt mobings (angl. workplace mobbing). Vairāk: mobings darbā.
Kristīne atklāj, ka labākā draudzene Elīna pārējiem draugiem izstāstījusi Kristīnes noslēpumu par spontāno abortu. Kristīne pasaka, ka ir sāpināta. Elīna atbild: „Es tikai uztraucos par tevi. Bet tu pret mani uzvedies šausmīgi, tagad visi domā, ka es esmu pļāpa. Ja tu gribi, lai mēs paliekam draudzenes, tev jāatzīst, ka pārspīlēji.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Deju kolektīvā Reinis pēc koncerta atklāj, ka vadītājs no kopīgā brauciena budžeta samaksājis savas personīgās vakariņas. Viņš par to pajautā sapulcē. Nākamajā nedēļā viņam raksta divi kolektīva vecākie: „Visi uzskata, ka tu sabojāji atmosfēru. Tev vajadzētu atvainoties vadītājam, ja gribi palikt. Mēs visi to domājam.” Neviens nerunā par naudu. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Grupā ultimāts izskatās kā „visu viedoklis”. Taču ievēro: sākotnējais jautājums pazuda, un runa ir tikai par to, ka tu to uzdevi. Ja grupa sistemātiski aizstāv vienu cilvēku un soda tos, kas jautā, tā var būt kontrolējoša grupa. Vairāk: kontrolējoša grupa.
Kopsavilkums tabulā
| Tips | Ko izdarīja | Kā stāsts apgriežas | Ultimāts (kad un kā) | Ko nozīmē „pieņemt atpakaļ” | Ja tu atsakies |
|---|---|---|---|---|---|
| Slēptā narciste | Slepena sarakste ar bijušo | „Tu izspiegoji, tu man neuzticies” | Pēc trim dienām asaru: „Man vajag, lai tu uzņemies atbildību” | Tava „uzticības problēma” tiek pieminēta katrā nākamajā strīdā | Viņas māte un draudzenes zvana tev, „tu viņu salauzi” |
| Atklātā narciste | Iztērē kopīgos uzkrājumus | „Tu mani kontrolē, tu esi nožēlojams” | Pēc skandāla: „Lūdzies uz ceļiem, vai visi uzzinās” | Tu vairs nejautā par naudu | Publiska scēna, draudi tavai reputācijai |
| „Labā” | Aizdod ģimenes naudu slepus | „Tevī ir daudz aizvainojuma” | Mierīgi: „Es tev piedodu, bet atzīsti, ka tavas dusmas ir grēks” | Tu esi „tas, kuram piedeva” | Draudzes vai paziņu loks tevi „žēlo” |
| Auksta, stratēģiska | Pati meta ar traukiem un sita | „Tu mani biedēji” | Ar ierakstu telefonā: „Atzīsti, tad palaidīšu” | Ieraksts glabājas „rezervē” | Ieraksts parādās policijā vai tiesā |
| Tips | Ko izdarīja | Kā stāsts apgriežas | Ultimāts (kad un kā) | Ko nozīmē „pieņemt atpakaļ” | Ja tu atsakies |
|---|---|---|---|---|---|
| Slēptais narcists | Neatbrauca uz bērēm, nepiezvanīja | „Tu man liec justies tik mazam” | Piecas dienas klusuma, līdz tu atvainojies | Siltums, bet tavas bēdas vairs nav temats | Klusēšana turpinās nedēļām |
| Atklātais narcists | Pazemoja tevi draugu priekšā | „Tu sabojāji vakaru ar savu seju” | Stāvot durvīs: „Atvainojies, vai pako mantas” | Ziedi, un nākamajā ballītē tas pats | Izlikšana, draudi ar naudu vai dzīvokli |
| „Labais” | Viesnīca „konferences” dienā | „Tavs trauksmes stāvoklis saasinājies” | Maigi: „Es tev piedodu, atzīsti, ka tev vajag palīdzību” | Tu esi „tā ar nerviem” | Draugiem stāsta, cik grūti „ar tavu psihi” |
| Auksts, stratēģisks | Atgrūda tevi pret skapi | „Tu uzbruki pirmā” | Nākamajā dienā: „Uzraksti, ka tu sāki, un es aizmirsīšu” | Miers, līdz tev vajag aiziet | Tava ziņa parādās tiesā kā pierādījums |
| Kas | Ko izdarīja | Kā stāsts apgriežas | Ultimāts | „Pieņemšana” | Ja atsakies |
|---|---|---|---|---|---|
| Māte | Pazemoja tevi pie vīra | „Tu mani ievainoji, neatnākot” | Ziņa pēc divām nedēļām klusuma: „Atvainojies, tad nāc uz Ziemassvētkiem” | Tu atkal esi „labā meita”, līdz nākamajai reizei | Ģimene stāsta, ka tu „pameti māti” |
| Vadītāja | Nosūtīja klientam kļūdainas cenas | „Tas bija tavs aprēķins” | Pēc sapulces: „Uzraksti, ka kļūda tava, un es tevi pasargāšu” | Tu paliec, bet ar „kļūdu” savā vēsturē | Draudi karjerai, sliktas atsauksmes |
| Kas | Ko izdarīja | Kā stāsts apgriežas | Ultimāts | „Pieņemšana” | Ja atsakies |
|---|---|---|---|---|---|
| Tēvs | Neatdeva aizņemto naudu | „Mans dēls mani pameta” | Pa telefonu: „Atvainojies visas ģimenes priekšā” | Tev atkal jāaizdod | „Tu man vairs neesi dēls”, draudi ar mantojumu |
| Vadītājs | Nosūtīja datus uz nepareizu adresi | „Tu man nedevi pareizo adresi” | Aci pret aci: „Atzīsti, un es nokārtošu klusi” | Tu esi viņa parādnieks vai parādniece | Ziņojums vadībai par „tavu kavēšanu” |
| Kas | Ko izdarīja | Kā stāsts apgriežas | Ultimāts | „Pieņemšana” | Ja atsakies |
|---|---|---|---|---|---|
| Draugs vai draudzene | Izstāstīja tavu noslēpumu | „Tu mani padarīji par pļāpu” | „Ja gribi palikt draugi, atzīsti, ka pārspīlēji” | Draudzība ar noteikumu, ka par to nerunā | Tevi izslēdz no kopīgā loka |
| Grupa | Vadītājs izmantoja kopīgo naudu | „Tu sabojāji atmosfēru” | „Visi domā, ka tev jāatvainojas” | Tu paliec, bet jautājumus vairs neuzdod | Tu esi „nemiera cēlājs”, tevi izstumj |
Normāli vai vainas ultimāts?
Visi kļūdās. Arī labi cilvēki krāpj, melo, kliedz, aizmirst. Atšķirība nav tajā, vai cilvēks kļūdās. Atšķirība ir tajā, ko viņš dara pēc tam.
Kā vesels cilvēks rīkojas ar savu kļūdu:
- Atzīst to pats, bez ilgas pierādīšanas: „Jā, es to izdarīju.”
- Nemaina tematu uz tavu reakciju. Ja tu kliedzi, viņš var pateikt, ka tas bija nepatīkami, bet saprot, no kurienes tas nāca.
- Labo: maina uzvedību, atdod naudu, pārtrauc saraksti, atjauno uzticību ar darbiem.
- Neprasa tavu atzīšanos kā cenu par savu piedošanu, kurai nemaz nav jābūt.
Kā normāls pāris rīkojas, ja vaina ir abiem:
- Katrs nosauc savu daļu: „Es kavēju un nepiezvanīju.” „Es tevi nosaucu par egoistu, tas bija par daudz.”
- Neviena atzīšanās nav biļete. Neviens nesaka „es atvainošos tikai tad, ja tu pirmais vai pirmā”.
- Samērs paliek samērs: krāpšana un asa vārds pēc krāpšanas nav līdzvērtīgi.
- Pēc sarunas abi jūtas skaidrāk, nevis viens jūtas sagrauts vai sagrautasagrautssagrauta.
Kā atšķirt: godīgs lūgums vai ultimāts
Dažreiz tev tiešām ir sava daļa. Tāpēc svarīgi ir mācēt atšķirt: vai tev lūdz uzņemties savu daļu, vai uzņemties otra rīcību. Paskaties uz šiem jautājumiem:
- Kurš sāka? Vai sākotnējais notikums bija otra rīcība, kas tagad vairs netiek pieminēta?
- Proporcija. Vai tev liek atvainoties par asu vārdu, bet otra krāpšana, melošana vai pazemošana ir „jau pagātne”?
- Vai otra daļa kādreiz tiek atzīta? Normāli strīdi beidzas ar to, ka abi kaut ko atzīst. Ultimātā atzīst tikai viens.
- Vai tava atvainošanās kādreiz ir pietiekama? Ja pēc katras atvainošanās vajag vēl vienu, lielāku, tas nav par tavu atvainošanos.
- Vai ir draudi? „Atvainojies, vai…” – aiziešana, klusēšana, izlikšana, bērni, nauda, reputācija.
- Kas notiek ar tavu atzīšanos pēc tam? Ja tā tiek atgādināta, citēta, pārsūtīta citiem – tā bija ne samierināšanās, bet pierādījumu vākšana.
- Kā tu jūties pēc tam? Pēc godīgas atvainošanās kļūst vieglāk. Pēc vainas ultimāta paliek sajūta, ka tu nodevi sevi.
Ja atbildes uz pirmajiem sešiem jautājumiem ir „jā”, un tas atkārtojas atkal un atkal, tas nav vienkārši strīds.
Kas tas nav
- Tas nav gadījums, kad tu tiešām izdarīji sliktu. Ja tu krāpi, meloji vai sāpināji, un otrs lūdz tev to atzīt, tā ir normāla prasība.
- Tas nav viens strīds. Cilvēki dusmās saka netaisnīgas lietas un vēlāk nožēlo. Ultimāts ir tad, kad tas atkārtojas un vienmēr vienā virzienā.
- Tas nav otra ievainojums pats par sevi. Otram var būt sāpīgi, ka tu reaģēji asi. Tas nav nekas slikts, ka viņš vai viņa to pasaka. Problēma sākas, kad ar to aizsedz sākotnējo notikumu un tev par to jāmaksā.
- Tas nav robežas nospraušana. „Ja tu atkal kliegsi, es aiziešu” ir robeža par nākotnes uzvedību. „Ja tu neatzīsies, es aiziešu” ir prasība pārrakstīt pagātni.
Kad vārdu izmanto pret tevi
Vārdus „gāzlaitings”, „DARVO” un „narciss” zina daudzi, arī tie, kas paši tos dara. Otrs var apgalvot, ka tieši tu viņam uzliec vainas ultimātu. Kritērijs, kas strādā neatkarīgi no vārdiem: kurš sāka ar rīcību, kuras daļa tiek atzīta un kuras ne, kurš draud un kurš baidās, un kurš pēc sarunām naktīs guļ nomodā, šaubīdamies par sevi. Cilvēks, kurš uzliek ultimātus, parasti par sevi nešaubās. Cilvēks, kurš prāto „varbūt tomēr esmu es”, tas biežāk ir tas, kuram tos uzliek.
Kā tas izklausās
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai tu bieži atvainojies strīdos, kurus nesāki?
- Vai pēc tavas atvainošanās tu vairs nevari atgriezties pie tā, ko izdarīja otrs, bez apsūdzības „tu vienmēr vari vecas lietas”?
- Vai tev ir bijis jāatvainojas vairākas reizes par vienu un to pašu, katru reizi „pamatīgāk”?
- Vai tavas agrākās atvainošanās tiek citētas tev pretī?
- Vai kāds tev ir teicis: „Tu taču pats vai patipatspati atzini”?
- Vai tu dažreiz vairs nevari atcerēties, kas īsti notika – tikai to, ka vainīgs vai vainīgavainīgsvainīga biji tu?
Ko tu vari darīt
1. Neatzīsties tajā, ko neizdarīji. Tu vari atzīt savu daļu. To pašu nevajag darīt par otra daļu. Nosauc tieši, kas ir tavs un kas nav:
2. Pieraksti, kas notika, tajā pašā dienā. Kas notika pirmais, ko tu teici, ko teica otrs. Pēc nedēļas atmiņa jau būs „pārrakstīta”. Realitātes žurnāls šim palīdz. Ja kāds var piekļūt tavam telefonam vai datoram, vispirms izlasi, kā lietot vietni droši.
3. Pārbaudi realitāti ar vienu drošu cilvēku. Ne ar kopīgiem draugiem, ne ar otra ģimeni. Ar cilvēku, kurš tevi pazīst no „pirms”. Izstāsti notikumu hronoloģiski un pajautā: „Kas šeit bija pirmais?”
4. Nediskutē par stāstu. Tu to nepierādīsi. Cilvēks, kuram vajag savu versiju, nemainīs to tavu argumentu dēļ. Taisnošanās, strīdēšanās, aizstāvēšanās un skaidrošana (angl. JADE – justify, argue, defend, explain) tikai dod viņam jaunu materiālu. Pietiek to pateikt vienreiz. Vairāk: JADE.
5. Gaidi izmešanu un nomelnošanu. Ja tu atteiksies, visticamāk sāksies otrās durvis: klusēšana, izmešana, stāsti citiem. Tas nenozīmē, ka tu izdarīji nepareizi. Tas nozīmē, ka ultimāts bija īsts. Ja tu to zini iepriekš, ir vieglāk neatgriezties.
6. Mazini kontaktu. Ja iespējams, bez kontakta (angl. no contact). Ja jums ir kopīgi pienākumi – pelēkais akmens (angl. grey rock): īsi, garlaicīgi, bez emocijām. Vairāk: bez kontakta, pelēkais akmens.
Ja jums ir kopīgi bērni, runā tikai par bērniem, rakstiski un īsi. Neatbildi uz ziņām, kas sākas ar „bērni jautā, kāpēc tu sabojāji ģimeni”.
Ja tu jau atzinies
Daudzi lasītāji jau ir atzinušies. Vienreiz vai simts reizes. Tas ir labi saprotami.
- Nosauc to godīgi sev. „Es to pateicu, jo gribēju, lai beidzas. Ne tāpēc, ka tā ir patiesība.” Atzīšanās, lai spiediens beigtos, nav atzīšanās.
- Uzraksti savu versiju. Kas notika pirms tavas atzīšanās. Nav jāpierāda nevienam, tikai sev.
- Kad tavu atzīšanos citē tev pretī, tev nav par to jāstrīdas:
- Nesodi sevi par to. Tev nebija citu durvju. Tu izvēlējies to, kas tajā brīdī šķita mazāk sāpīgi. Tas bija izdzīvošanas lēmums.
Kad jādomā par drošību
Ja otrs draud ar varu, izlikšanu, naudu, bērniem, policiju vai ierakstiem, un ja kādreiz ir bijusi fiziska vardarbība, tad vainas ultimāts nav tikai emocionāls. Tas var būt daļa no plāna. Šādā gadījumā:
- neraksti nekādu atzīšanos un neparaksti neko, ko neesi rūpīgi izlasījis kopā ar kādu, kam uzticies;
- saglabā savus pierādījumus drošā vietā;
- zvani 116 123 (krīzes tālrunis, bez maksas, visu diennakti) vai 116 006 (noziegumos un vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā);
- ja ir tiešas briesmas, zvani 112;
- izstrādā drošības plānu.
Vaina ir arī galvas īre
Arī pēc aiziešanas ultimāts var turpināties tavā galvā. „Varbūt man vajadzēja atvainoties.” „Varbūt tiešām es visu sabojāju.” Šīs domas aizņem stundas dienā. Tā ir tieši tā vieta, kuru otrs grib turēt. Vairāk: Vieta tavā galvā un Noslēguma slazds – kāpēc „pēdējā saruna”, kurā beidzot visi atzīs patiesību, nenāks.
Vai otrs ir narciss?
Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neaiziet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas: ja tev atkal un atkal liek atzīties tajā, ko izdarīja otrs, un atteikšanās tiek sodīta, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – drošības plāns. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai tas viss tiešām ir tava vaina. Ja tā ir, šis apjukums jau pats ir signāls: Apjukums ir simptoms un gāzlaitings.
Ja meklē palīdzību pie psihologa, zini, ka Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs speciālists ir mācījies par narcistisku vardarbību un traumu. Šeit ir īpaša bīstamība: speciālists vai pāru terapeits, kurš saka „katram jāuzņemas sava daļa”, var nemanot atkārtot tieši to pašu ultimātu. Pāru terapija ar cilvēku, kurš izmanto tavas atzīšanās pret tevi, var padarīt visu sliktāku. Meklē tādu, kurš tev tic bez pierādījumiem, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne un nespiež tevi uz samierināšanos. Kamēr meklē, palīdz klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas materiāli (YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024, angliski).
Mīti
Iedziļinies
- Iepriekšējā nodarbība: Apsūdzības ir atzīšanās
- Kā manipulācija darbojas kopumā: Manipulācija
- Tipiskās frāzes un īsziņas: Narcisa vārdnīca
- Kāpēc atvieglojums piesaista: Karsti – auksti un Traumatiskā saikne
- Kāpēc pēc tam tik grūti ticēt sev: Kāpēc es šaubos par sevi
- Tipi: Slēptā narciste, Slēptais narcists vīrietis, Atklātais narcists vīrietis, Atklātā narciste, Psihopāts, Ļaundabīgais narcists
- Pēc aiziešanas: Vieta tavā galvā, Noslēguma slazds
- Termini: DARVO, gāzlaitings, narcistisks ievainojums, vainas uzspiešana, neparedzams pastiprinājums, traumatiskā saikne, izmešana, nomelnošana, lidojošie pērtiķi, hūverings, klusēšanas sods, mērķu pārbīdīšana, pašgāzlaitings, reaktīvā vardarbība
Saistīts
Avoti
- Freyd, J. J. (1997). Violations of power, adaptive blindness and betrayal trauma theory. Feminism & Psychology, 7(1), 22–32.
- Harsey, S. J., Zurbriggen, E. L., & Freyd, J. J. (2017). Perpetrator responses to victim confrontation: DARVO and victim self-blame. Journal of Aggression, Maltreatment & Trauma, 26(6), 644–663.
- Harsey, S., & Freyd, J. J. (2020). Deny, Attack, and Reverse Victim and Offender (DARVO): What is the influence on perceived perpetrator and victim credibility? Journal of Aggression, Maltreatment & Trauma, 29(8), 897–916.
- Sweet, P. L. (2019). The Sociology of Gaslighting. American Sociological Review, 84(5), 851–875.
- Stark, E. (2007). Coercive Control: How Men Entrap Women in Personal Life. Oxford University Press.
- Dutton, D. G., & Painter, S. L. (1981). Traumatic bonding: The development of emotional attachments in battered women and other relationships of intermittent abuse. Victimology, 6(1–4), 139–155.
- Kohut, H. (1972). Thoughts on narcissism and narcissistic rage. The Psychoanalytic Study of the Child, 27, 360–400.
- Kassin, S. M., & Kiechel, K. L. (1996). The social psychology of false confessions: Compliance, internalization, and confabulation. Psychological Science, 7(3), 125–128.
- Arkes, H. R., & Blumer, C. (1985). The psychology of sunk cost. Organizational Behavior and Human Decision Processes, 35(1), 124–140.
- Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.