Neatvainošanās: atvainošanās, kas nav atvainošanās
Neatvainošanās (angl. non-apology) ir vārdi, kas izklausās pēc atvainošanās, bet neuzņemas atbildību par konkrēto rīcību – „piedod, ka tu tā jūties”, „piedod, ja”, „piedod, bet” – tāpēc problēma paliek pie tevis; viena neveikla atvainošanās neko nepierāda, bet, ja pēc atvainošanās nekas nemainās, tas pats atkārtojas un tevi soda par to, ka tu to nepieņem, tā ir kontroles daļa, nevis nožēla.
Īsumā
- Īsta atvainošanās nosauc, ko cilvēks izdarīja, uzņemas atbildību bez „bet” un pēc tam maina rīcību. Neatvainošanās izskatās tāpat, bet atbildība paliek pie tevis: problēma ir tavas jūtas, tava jūtīgums, tava atmiņa vai tas, ka tu „vēl joprojām” par to runā.
- Veidu ir daudz: „piedod, ka tu tā jūties”, „piedod, ja”, „piedod, bet”, „tā sanāca”, „es jau atvainojos”, pretapsūdzība, izrāde citu priekšā, ziedi vārdu vietā, asaru plūdi, kuros mierināt nākas tev, un atvainošanās, ko vēlāk izmanto pret tevi.
- Neveikli atvainojas daudzi parasti cilvēki. Atšķirība ir tajā, kas notiek pēc tam: vai rīcība mainās, vai tas pats atkārtojas un vai tevi soda par to, ka tu atvainošanos nepieņem. Gadu gaitā neatvainošanās māca tev šaubīties par sevi un pazemināt latiņu.
Kas tas ir
Atvainošanās ir viena no visvienkāršākajām lietām, ko cilvēki viens otram var dot. Trīs teikumi: „Es to izdarīju. Tas bija nepareizi. Es to vairs nedarīšu.” Un pēc tam cilvēks to arī nedara.
Tieši tāpēc ir tik mulsinoši, kad tu dzirdi vārdu „piedod”, bet pēc tā jūties sliktāk nekā pirms tā. Tā it kā atvainošanās būtu notikusi – vārds taču izskanēja. Bet kaut kas nav kārtībā. Problēma kaut kā ir atgriezusies pie tevis.
To sauc par neatvainošanos (angl. non-apology, sarunvalodā arī fauxpology – viltus atvainošanās). Tie ir vārdi, kas izklausās pēc atvainošanās, bet neuzņemas atbildību par konkrēto rīcību. Klasiskais piemērs ir „piedod, ka tu tā jūties”. Formāli tas ir „piedod”. Pēc būtības tas saka: „Problēma ir tavas jūtas, nevis tas, ko es izdarīju.” Ja meklē angliski, frāzes non-apology apology un sorry you feel that way atvērs daudz vairāk materiāla.
Amerikāņu psihiatrs Ārons Lazars (Aaron Lazare) grāmatā „On Apology” (2004) šādas atvainošanās sauc par pseidoatvainošanos un parāda, ka tās visbiežāk „salūzt” vienā un tajā pašā vietā: cilvēks nenosauc, ko tieši izdarīja, vai neuzņemas par to atbildību. Psiholoģe Harieta Lernere (Harriet Lerner) grāmatā „Why Won’t You Apologize?” (2017) raksta, ka „bet” pēc „piedod” gandrīz vienmēr izdzēš visu, kas bija pirms tā. Par to, kā izskatās īsta atvainošanās un ko saka pētījumi, ir atsevišķa nodarbība: Kā izskatās īsta atvainošanās.
Šajā nodarbībā ir piecpadsmit neatvainošanās veidi. Katram ir situācijas: kas, kad, pēc kā, un ko tas nodara tev. Klasiskās frāzes ir tik izplatītas, ka tās var gandrīz kolekcionēt. Bet tavā vietā tas nav smieklīgi, jo katra no tām atstāj tevi ar vienu un to pašu jautājumu: „Varbūt tiešām problēma esmu es?”
Kā tas izskatās: 15 veidi
Mehānisms visur ir viens: vārds „piedod” tiek pateikts, bet atbildība netiek paņemta. Tā paliek pie tevis, izšķīst gaisā vai tiek pārvērsta tavā parādā. Katram veidam ir savs izskats.
1. „Piedod, ka tu tā jūties”
Ko tas īsti saka: problēma ir tavas jūtas, nevis mana rīcība.
Ko tas nodara tev: tu aizej no sarunas, domājot par to, vai tu neesi pārāk jūtīgs cilvēks. Par to, ko izdarīja otrs, vairs nedomā neviens. Nākamreiz tu pirms runāšanas pārbaudīsi, vai tavas jūtas ir „pietiekami pamatotas”.
Godīgi: „man žēl, ka tev sāp” var būt īsta līdzjūtība, ja otrs neko sliktu nav izdarījis – piemēram, godīgi pateica, ka nevar atbraukt, vai pieņēma lēmumu, kas bija viņa tiesības. Neatvainošanās tā kļūst tad, kad otrs izdarīja kaut ko konkrētu un nožēla ir tikai par to, ka tu to pamanīji.
2. „Piedod, JA es tevi sāpināju”
Ko tas īsti saka: vēl nav skaidrs, vai kaut kas vispār notika. Ja tev sāp, tā ir tava versija.
Ko tas nodara tev: mazais vārdiņš „ja” pārvērš notikušo par hipotēzi. Tagad tev jāpierāda, ka tev tiešām sāpēja un ka tam bija iemesls. Darba e-pastā pat tavs vārds nav nosaukts – „kāds”. Tu paliec ar sajūtu, ka varbūt pārspīlē.
3. „Piedod, BET…”
Ko tas īsti saka: viss, kas ir pēc „bet”, atceļ to, kas bija pirms tā. Īstais vēstījums ir attaisnojums.
Ko tas nodara tev: tu dzirdēji „piedod” un reizē uzzināji, ka iemesls biji tu. Nākamreiz tu vairs nerunāsi normāli, bet vēl uzmanīgāk, lai „neuzvilktu”. Ja otrs met ar priekšmetiem, grūž vai sit, tas nav strīds, tā ir fiziska vardarbība. Sāc ar drošības plānu, un briesmu brīdī zvani 112.
4. „Tā sanāca” – kļūdas notika pašas
Ko tas īsti saka: notika slikta lieta, bet neviens to neizdarīja. Politiķu un korporāciju valodā to sauc par „kļūdas tika pieļautas” (angl. mistakes were made): teikums bez darītāja.
Ko tas nodara tev: ja neviens neko neizdarīja, nav arī, par ko dusmoties. Tavas dusmas paliek gaisā bez adresāta. Un, tā kā neviens neuzņēmās atbildību, neviens arī nesola, ka tā vairs nebūs.
5. „Es jau atvainojos. Ko tu vēl gribi?”
Ko tas īsti saka: atvainošanās nebija nožēla, tā bija durvju aizciršana. Tagad tēma ir slēgta, un tu esi parādā: tev jāpiedod un jāklusē.
Ko tas nodara tev: atvainošanās kļūst par čeku. Otrs to ir „samaksājis”, un tagad parāds ir tavs. Tu vairs nedrīksti jautāt, vai tas atkārtosies, jo jautāšana tiek pasniegta kā atriebība. Pamazām tu pārstāj jautāt vispār.
6. „Piedod, bet tu arī…” – pretapsūdzība
Ko tas īsti saka: jā, es to izdarīju, bet tagad parunāsim par tevi. Šis veids ļoti bieži ir daļa no DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender – noliegt, uzbrukt un apmainīt upura un vainīgā lomas). Jēdzienu aprakstīja psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd, 1997), un vēlākie pētījumi rāda, ka šāda atbilde liek arī malā stāvošajiem mazāk ticēt cietušajam (Harsey & Freyd, 2020). Vairāk: DARVO.
Ko tas nodara tev: pēc piecām minūtēm tu jau aizstāvies. Tu stāsti, cik daudz uzmanības tu dod, cik daudz tu interesējies. Sākotnējā tēma – lietotne, kredīts – ir pazudusi. Ja tas iet vēl tālāk un tev liek atzīt, ka vainīgs esi tu, lai attiecības „turpinātos”, tas jau ir vainas ultimāts.
7. Izrāde citu priekšā
Ko tas īsti saka: atvainošanās ir domāta skatītājiem, nevis tev. Tā uzlabo otra tēlu un padara tevi par nepateicīgo, ja tu neesi apmierināts.
Ko tas nodara tev: visi redzēja, ka otrs atvainojās. Ja tu neesi mierīgs vai mierīgamierīgsmierīga, tagad tu izskaties atriebīgs cilvēks. Un šaubas var rasties arī tevī: „Varbūt tiešām pietiek? Viņš vai viņa taču visu priekšā atzinās.” Atvainošanās citu priekšā var būt arī īsta. Pazīme: vai ar tevi vienatnē notiek tā pati saruna un vai rīcība mainās.
8. Dāvana vārdu vietā
Ko tas īsti saka: es negribu runāt par to, ko izdarīju. Lūk, kaut kas, lai tu par to aizmirstu. Tā ir mīlestības bombardēšanas (angl. love bombing) mazā versija: pārmērīgs siltums un dāvanas, lai atgrieztu tevi tur, kur tu biji. Vairāk: mīlestības bombardēšana.
Ko tas nodara tev: dāvanas pašas par sevi nav sliktas. Bet šeit dāvana aizstāj sarunu un vēlāk kļūst par pierādījumu pret tevi: „Paskaties, cik daudz es tev esmu devis vai devusi.” Svarīgi: labais posms pēc sliktā ne vienmēr ir ziedi. Tas var būt vienkārši klusa, normāla diena bez kliegšanas. Arī tā strādā kā „atvainošanās” – un arī pēc tās nekas nemainās.
9. Atvainošanās plūdi, kuros mierināt nākas tev
Ko tas īsti saka: manas ciešanas ir lielākas par tavām. Tagad tev jārūpējas par mani. Tā ir žēluma spēle (angl. pity play). Vairāk: žēluma spēle.
Ko tas nodara tev: tu atnāci ar savām sāpēm un aizgāji kā mierinātājs. Tavas sāpes pazuda. Nākamreiz tu divreiz padomāsi, vai vispār teikt, jo „viņam vai viņai būs tik slikti”. Svarīgi: ja cilvēks runā par to, ka negrib dzīvot, ņem to nopietni un zvani 112 vai iesaki krīzes tālruni 116 123. Bet tev nav jānes to vienam, un tev nav jāatsakās no savas sāpes, lai to apturētu.
10. Darījums: „Es atvainošos, ja tu atvainosies pirmais”
Ko tas īsti saka: atvainošanās ir tirgus. Mana nožēla ir prece, un tev par to jāsamaksā ar savu.
Ko tas nodara tev: tu atvainojies par savu „grēku”, lai beidzot saņemtu atvainošanos par viņa vai viņas rīcību. Un tad otra atvainošanās vai nu nenāk vispār, vai nāk tukša. Tava atvainošanās paliek. Gadu gaitā tu kļūsti par to, kurš vienmēr atvainojas pirmais.
11. Atvainošanās, ko vēlāk izmanto pret tevi
Ko tas īsti saka: es atvainojos, lai vēlāk varētu to pieminēt. Tagad katrs tavs vārds par to ir „atriebība”.
Ko tas nodara tev: vecā atvainošanās kļūst par vairogu jaunai rīcībai. Tu vairs nedrīksti runāt ne par veco, ne par jauno. Un apkārtējie dzird tikai to, ka „viņš vai viņa taču atvainojās, bet tu nepiedod”.
12. „Piedod par visu”
Ko tas īsti saka: es nesaku, par ko. Ja tu jautāsi, tu esi sīkumains cilvēks.
Ko tas nodara tev: „viss” ir nekas. Nav nosaukts neviens konkrēts notikums, tātad nav arī nekā, ko mainīt. „Mēs abi” izšķīdina atbildību uz pusēm. Tēva gadījumā ir īpaši grūti: tu gaidīji gadu desmitus, un tagad tev iedeva kaut ko, kas izskatās pēc atvainošanās, bet nenosauc neko no tā, kas notika. Tu drīksti būt vienlaikus aizkustināts un vīliesaizkustināts un vīliesaizkustināta un vīlusies.
13. Terapijas valodā
Ko tas īsti saka: es zinu pareizos vārdus, un ar tiem tagad no tevis kaut ko prasu. Psiholoģijas vārdi paši par sevi ir labi. Bet šeit tie tiek izmantoti, lai par centru kļūtu otra „process”, nevis tavas sāpes.
Ko tas nodara tev: tas izklausās tik nobrieduši, ka tev ir kauns justies slikti. Angliski šo sauc par therapy speak, un frāze hold space for my growth – „dod vietu manai izaugsmei” – ir tā klasika. Pazīme: kurš beigās ir tas, kuram kaut kas jādara? Ja tu – jābūt pacietīgākam, jāsaprot, jāatbalsta – tā nav atbildība, tā ir tās nodošana tev. Un skaties uz durvīm pēc trim mēnešiem, nevis uz vārdiem.
14. Atvainošanās kā hūverings
Ko tas īsti saka: es gribu atpakaļ piekļuvi tev. Hūverings (angl. hoovering, no putekļsūcēja zīmola) ir mēģinājums „iesūkt” tevi atpakaļ attiecībās vai kontaktā. Atvainošanās ir viena no stiprākajām ēsmām, jo tā ir tieši tas, ko tu tik ilgi gaidīji. Vairāk: hūverings.
Ko tas nodara tev: tā ir atvainošanās, kurā ir tieši tas, ko tu gaidīji, un tāpēc to ir tik grūti neatvērt. Pazīme: aiz atvainošanās vienmēr nāk prasība – tikties, runāt, „vienkārši draudzēties”, palīdzēt. Īsta atvainošanās neko neprasa pretī. Kā to pārbaudīt, ir otrajā nodarbībā, un par to, kā hūverings mainās laika gaitā: Hūverings laika gaitā.
15. Atvainošanās, kuru izspiež no tevis
Ko tas īsti saka: atvainoties vajadzētu man, bet atvainosies tu. Šeit otrs vispār neatvainojas. Atvainojies tu – par viņa vai viņas rīcību, lai atgūtu mieru.
Tas ir tik plašs mehānisms, ka tam ir sava nodarbība: Vainas ultimāts: „atzīsti savu vainu, un es tevi pieņemšu atpakaļ”.
Lielā tabula
Viss vienuviet. Pēdējā kolonnā ir pazīme, pēc kuras to var atpazīt arī tad, ja vārdi ir citi.
| Frāze | Kā tas izklausās | Ko tas īsti saka | Ko tas nodara tev | Pazīme |
|---|---|---|---|---|
| „Piedod, ka tu tā jūties” | Līdzjūtība | Problēma ir tavas jūtas | Šaubies, vai neesi pārāk jūtīgs cilvēks | Nav nosaukta neviena rīcība |
| „Piedod, ja es tevi sāpināju” | Pieklājīga atvainošanās | Varbūt nekas nenotika | Tev jāpierāda, ka sāpēja | Vārdiņš „ja” |
| „Piedod, bet…” | Atvainošanās ar paskaidrojumu | Iemesls biji tu | Nākamreiz „neuzvelc” | Viss pēc „bet” ir garāks par „piedod” |
| „Tā sanāca” | Nožēla par notikušo | Neviens neko neizdarīja | Dusmām nav adresāta | Teikumā nav darītāja |
| „Es jau atvainojos” | Pacietības beigas | Tēma slēgta, tagad parāds ir tavs | Pārstāj jautāt | Atvainošanās aizver sarunu, nevis atver |
| „Piedod, bet tu arī…” | Godīgums „no abām pusēm” | Tagad runāsim par tevi | Sāc aizstāvēties | Pēc minūtes runa ir par tevi |
| Izrāde citu priekšā | Drosmīga atzīšanās | Skatītājiem, ne tev | Izskaties nepateicīgs cilvēks | Vienatnē nekā tāda nav |
| Dāvana vārdu vietā | Mīlestība | Aizmirsti un neprasi | Dāvana kļūst par pierādījumu pret tevi | Nav neviena vārda par notikušo |
| Atvainošanās plūdi | Dziļa nožēla | Man sāp vairāk nekā tev | Tu mierini | Beigās tu esi tas, kurš rūpējas |
| „Es atvainošos, ja tu pirmais” | Taisnīgums | Nožēla ir prece | Tu vienmēr sāc pirmais | Nosacījums pirms atvainošanās |
| Vecā atvainošanās kā vairogs | „Es taču atvainojos” | Tev vairs nav tiesību runāt | Klusē par jaunām lietām | Atvainošanos piemin biežāk nekā notikušo |
| „Piedod par visu” | Plaša nožēla | Neko konkrētu | Nav, par ko runāt | Nevar pateikt, par ko tieši |
| Terapijas valodā | Briedums | Tagad tev jāsaprot mani | Kauns justies slikti | Darāmais paliek tev |
| Atvainošanās pēc ilga klusuma | Beidzot! | Gribu atpakaļ piekļuvi | Tu atver durvis | Aiz tās nāk prasība |
| Izspiesta atvainošanās no tevis | Miers mājās | Vaina ir tava | Tu uzņemies svešu vainu | Siltums atgriežas tikai pēc tava „piedod” |
Kā tas atšķiras dažādiem cilvēkiem
Mehānisms ir tas pats, izskats ir ļoti dažāds. Daži cilvēki neatvainojas nekad, citi atvainojas pastāvīgi – un abos gadījumos nekas nemainās. Par pašiem tipiem vairāk: Atklātais un slēptais narcisms.
Slēptā narciste (angl. covert, klusā, „jūtīgā” versija) atvainojas bieži un ar asarām. Visbiežāk tā ir atvainošanās plūdu versija un „piedod, ja”: „Piedod, ja es kaut ko izdarīju ne tā. Es vienmēr visu sabojāju. Man jau tā ir tik grūti.” Pēc desmit minūtēm tu viņu mierini, un tu nevari atcerēties, par ko gribēji runāt. Ja tu atvainošanos nepieņem, tu esi „nežēlīgs pret cilvēku, kuram jau tā sāp”, un par to uzzina viņas māte un draudzenes. Vairāk: Slēptā narciste.
Atklātā narciste (angl. overt, skaļā, pārākā versija) atvainojas reti un bieži ar nicinājumu: „Labi, piedod, jūsu majestāte. Tagad laimīgs?” – vai ar pretapsūdzību: „Piedod, bet normāls vīrietis par tādiem sīkumiem nesūdzētos.” Viņas atvainošanās draugu priekšā var būt skaļa un teatrāla, bet mājās tai seko sods par to, ka tev „vajadzēja” šo izrādi. Vairāk: Atklātā narciste.
Slēptais narcists atvainojas klusi un neskaidri: „Nu, piedod par visu.” Vai ar sevis žēlošanu: „Es zinu, ka esmu slikts vīrs. Tu jau vari mani pamest.” Pēc tam viņš dienām ir apvainojies, līdz tu pati atvainojies par to, ka „viņam liki justies tik mazam”. Bieži viņš lieto terapijas valodu – viņš „strādā pie sevis”, bet strādāt nākas tev. Vairāk: Slēptais narcists vīrietis.
Atklātais narcists var nekad neteikt „piedod” vispār: „Es neatvainojos. Par ko man būtu jāatvainojas?” Ja atvainošanās nāk, tad visbiežāk kā dāvana pēc sprādziena – ziedi, restorāns, brauciens – vai kā izrāde tavas ģimenes priekšā, un tad nāk darījums: „Es esmu atvainojies, tagad tu izbeigsi šo cirku.” Vairāk: Atklātais narcists vīrietis.
Māte. „Es biju laba māte. Ja kas bija ne tā – piedod, bet tu biji ļoti grūts bērns.” Vai dāvana vārdu vietā, vai asaras: „Tu gribi, lai es nomirstu ar vainas apziņu?” Pieaugušajam bērnam īpaši grūti ir tas, ka viņš mātes nožēlu gaida jau no bērnības.
Tēvs. „Tādi bija laiki. Mani arī sita, un es izaugu normāls.” Vai: „Es jums visu devu – jumtu virs galvas, ēdienu. Ko jūs vēl gribat?” Bieži tā ir „tā sanāca” versija: notikumi bez darītāja, „bija grūti gadi”.
Vadītāja vai kolēģe. Korporatīvā versija: „Atvainojos, ja kāds jutās aizskarts”, „komunikācijā tika pieļautas neprecizitātes”. Vienatnē tā pati kolēģe var smaidot pateikt: „Nu piedod, ka tu esi tik jūtīga pret kritiku”, bet sapulcē – „es jau atvainojos, varam iet tālāk?”
Vadītājs vai kolēģis. „Es uzņemos pilnu atbildību” sapulcē, un nekādu seku viņam pašam. Vai pretapsūdzība: „Piedod, ka uzkliedzu, bet, ja tu būtu nodevis atskaiti laikā, man nevajadzētu kliegt.” Darbā neatvainošanās bieži ir rakstiska – saglabā e-pastus.
Draudzene. Visbiežāk atvainošanās plūdi vai „piedod, ja”: „Piedod, ja tev kaut kas nepatika, bet tu zini, ka es tevi mīlu.” Kad tu nepieņem, viņa kopīgajiem draugiem stāsta, ka „atvainojās, bet tu esi tik aizvainojama”.
Draugs. Bieži „piedod, bet” vai joks: „Nu piedod, brāl, nebiju domājis, ka tu tāds maigs.” Nopietnu sarunu viņš pārvērš par tavu „jūtīgumu”, un pēc tam nekas nemainās.
Māsa. „Piedod par visu, bet mamma tevi vienmēr mīlēja vairāk.” Vecās ģimenes lomas atgriežas katrā sarunā, un katra viņas atvainošanās beidzas ar to, kas tev bija vairāk nekā viņai.
Brālis. Darījuma versija: „Atvainošos, kad tu atvainosies par mantojumu.” Vai klusums gadiem ilgi, un tad ģimenes svētkos, visu priekšā, „nu, piedod, ja kas” ar plecu paraustīšanu.
Vīramāte vai sievasmāte. Izrāde pie svētku galda – „es taču visiem teicu, ka es atvainojos” – un pēc tam tavam partnerim vienatnē: „Es pret viņu esmu tik laba, bet viņš vai viņa mani neieredz.”
Vīratēvs, sievastēvs vai tēvocis. „Es esmu vecs cilvēks, man nav jāatvainojas jaunajiem.” Vai „tā sanāca” versija par naudu vai mantojumu: „Nu, tā sanāca, ka tēva māja palika man. Neviens to nebija plānojis.”
Kāpēc viņi nevar īsti atvainoties
Īsta atvainošanās prasa trīs lietas: redzēt, ka tu izdarīji kaut ko sliktu, izturēt no tā nākošo kaunu un atdot otram mazliet varas – „tev bija taisnība, es kļūdījos”. Cilvēkam ar narcistisku uzvedību visas trīs ir ļoti grūtas.
Kauns. Psiholoģes Džūna Tangnija (June Tangney) un Ronda Dīringa (Ronda Dearing) grāmatā „Shame and Guilt” (2002) apraksta svarīgu atšķirību. Vaina ir „es izdarīju sliktu lietu”. Kauns ir „es esmu slikts”. Vaina mudina labot. Kauns mudina slēpties, noliegt, dusmoties un vainot citus. Cilvēkam ar ļoti trauslu pašvērtējumu katra kļūda uzreiz kļūst par kaunu – nevis „es kļūdījos”, bet „es esmu nekas”. Un to izturēt nevar. Tāpēc atbildība tiek novirzīta prom: uz tavām jūtām, uz apstākļiem, uz tevi.
Narcistiskais ievainojums. Tā ir reakcija, kad tiek aizskarts cilvēka paštēls (angl. narcissistic injury): pat maigs „tas man sāpēja” tiek uztverts kā uzbrukums. Uz uzbrukumu šāds cilvēks atbild ar pretuzbrukumu, apvainošanos vai klusēšanu. Vairāk: narcistiskais ievainojums.
Kontrole. Atvainošanās ir mazs varas nodošanas brīdis. Tu atzīsti, ka otram bija taisnība. Kādam, kuram attiecības ir sacensība, tas ir zaudējums. Turklāt īsta atvainošanās rada precedentu: ja atzinu šo, man būs jāatzīst arī nākamais. Tāpēc atvainošanās tiek dota tā, lai no tās neko nevarētu „izmantot” – bez konkrētām lietām, ar „ja” un „bet”.
Tēls. Dažiem cilvēkiem atvainošanās ir svarīga tikai tad, kad ir skatītāji: ģimene, draugi, sociālie tīkli. Tur tā uzlabo tēlu. Vienatnē tā nav vajadzīga, tāpēc tās nav.
Pētniece Karina Šūmana (Karina Schumann, 2018) apkopo, kāpēc cilvēki vispār izvairās no atvainošanās: atvainošanās šķiet draudi paštēlam, cilvēkam maz rūp otrs vai attiecības, vai viņš netic, ka atvainošanās kaut ko mainīs. Šie šķēršļi ir visiem cilvēkiem. Cilvēkiem ar narcistisku uzvedību pirmie divi ir ļoti stipri un pastāvīgi.
Godīgi: neveikli atvainojas daudzi
Daudzi pilnīgi parasti cilvēki atvainojas slikti. Viņus neviens nav iemācījis. Viņu ģimenēs par kļūdām sodīja, tāpēc viņi iemācījās attaisnoties. Viņiem ir kauns, un viņi saka „nu, piedod, ja”, jo neko labāku nespēj izdomāt. Lernere (2017) apraksta, cik daudziem cilvēkiem atvainošanās ir grūta tieši kauna dēļ, un tas nepadara viņus par vardarbīgiem.
Atšķirība nav vārdos. Tā ir tajā, kas notiek pēc tam:
- Vai rīcība mainās? Neveikls, bet godīgs cilvēks pēc atvainošanās to vairs nedara vai dara ievērojami retāk. Pēc neatvainošanās tas pats atkārtojas.
- Vai tas atkārtojas atkal un atkal? Viena slikta atvainošanās ir viena slikta atvainošanās. Desmit gadus viens un tas pats „piedod, bet” ir tas, kā otrs rīkojas.
- Vai tevi soda par to, ka tu nepieņem? Godīgs cilvēks saprot, ja tev vajag laiku. Manipulatīvs cilvēks dusmojas, apvainojas vai stāsta citiem, ka tu „nepiedod”.
- Vai tu vari pateikt, ka ar to nepietiek? Parastam cilvēkam var pateikt: „Paldies, bet man vajag, lai tu nosauc, ko izdarīji.” Un viņš mēģina vēlreiz. Pēc neatvainošanās tāds teikums izraisa strīdu.
Vai otrs ir narciss?
Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neaiziet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas: ja pēc katras atvainošanās viss turpinās tāpat, ja tevi soda par to, ka tu to nepieņem, un ja atbildība atkal un atkal atgriežas pie tevis, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – sāc ar drošības plānu. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai tu esi tas trakais. Ja tu to dari, šis apjukums jau pats ir signāls: Apjukums ir simptoms un gāzlaitings (angl. gaslighting – kad tev liek apšaubīt savu atmiņu un uztveri).
Ko tas nodara tev gadu gaitā
Viena neatvainošanās ir nepatīkama. Simts neatvainošanās maina cilvēku.
Tu sāc šaubīties par savām jūtām. Ja katru reizi problēma ir „tas, kā tu to uztver”, pēc kāda laika tu vairs nezini, vai tev ir tiesības just to, ko jūti. Tu sāc sevi pārbaudīt pirms katra teikuma: „Vai tas nav par daudz? Vai es neesmu pārāk jūtīgs cilvēks?”
Tu gaidi īsto atvainošanos. Katru reizi šķiet, ka nākamreiz otrs beidzot sapratīs, beidzot nosauks, beidzot pateiks. Šī gaidīšana var ilgt gadiem un pat pēc aiziešanas. Par to, kā dzīvot bez atvainošanās, kas nekad nenāks, ir otrā nodarbība: Kā izskatās īsta atvainošanās.
Tu pazemini latiņu. Pēc gadiem bez īstas atvainošanās pat „piedod par visu” šķiet kā dāvana. Tu pateicies par to, par ko normālās attiecībās pat nebūtu jāpateicas. Reta atvainošanās, kas izklausās gandrīz īsta, pēc ilga laika bez tās iedarbojas kā loterijas laimests. Tas ir neparedzams pastiprinājums (angl. intermittent reinforcement): kad labais nāk reti un neparedzami, tas piesaista stiprāk nekā tad, ja tas nāktu vienmēr. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond). Vairāk: neparedzams pastiprinājums, traumatiskā saikne.
Atvainoties sāc tu. Ja atvainošanos nevar dabūt, bet miers ir vajadzīgs, vienkāršākais ceļš ir atvainoties tev. Par savu toni, par savām jūtām, par to, ka „uzvilki”. Pēc kāda laika tu atvainojies par lietām, ko neesi darījis vai darījusidarījisdarījusi, automātiski.
Tu pārstāj stāstīt citiem. „Bet viņš vai viņa taču atvainojās” – to tu dzirdi no draugiem un radiem, kuri redzēja tikai izrādi. Un tu pārstāj stāstīt, jo nav iespējams paskaidrot, kāpēc „piedod” nebija „piedod”.
Juris (44) ir precējies ar Aneti divpadsmit gadus. Pirmajos gados viņš par katru strīdu gaidīja sarunu. Aneta vienmēr teica „nu, piedod, ja tu tā jūties” un pēc tam vairākas dienas bija vēsa. Pēc pieciem gadiem Juris pārstāja gaidīt sarunu – pietika ar to, ka viņa bija vēsa tikai vienu dienu. Pēc desmit gadiem viņš pats atvainojās pēc katra strīda, pat tad, kad viņa bija iztērējusi viņa krājumus vai smējusies par viņu draugu priekšā. Kad draugs reiz jautāja, kāpēc, Juris neizpratnē atbildēja: „Kā tad citādi? Tad viņa nerunās nedēļu.” (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Sandra (39) dzīvo ar Mārci deviņus gadus. Pēc katra kliedziena viņš nopirka ziedus, un pirmajos gados viņa tos lika vāzē un gaidīja sarunu. Saruna nekad nenāca. Pēc dažiem gadiem ziedi sāka nozīmēt, ka strīds ir beidzies un jābūt mierīgai. Kad Sandras māsa reiz pajautāja: „Viņš kādreiz vispār ir teicis piedod?”, Sandra ilgi domāja un saprata, ka deviņos gados neatceras nevienu reizi, kad viņš būtu nosaucis, ko izdarījis. „Bet viņš taču nes ziedus,” viņa atbildēja. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai pēc otra „piedod” tu jūties sliktāk nekā pirms tā?
- Vai tu vari atcerēties kaut vienu reizi, kad otrs nosauca konkrēti, ko izdarīja, bez „bet” un bez „ja”?
- Vai pēc atvainošanās tas pats atkārtojās – nedēļu, mēnesi vai gadu vēlāk?
- Vai tev ir aizliegts pieminēt lietu, par kuru otrs „jau atvainojās”?
- Vai sarunās par otra rīcību tu parasti beidz kā mierinātājs vai kā tas, kurš atvainojas?
- Vai citi cilvēki tev saka „bet viņš vai viņa taču atvainojās”, un tu nezini, kā paskaidrot, kāpēc tas nav tas pats?
Ko tu vari darīt
- Pamani to pie sevis. Tev nav jāpierāda otram, ka tā bija neatvainošanās. Pietiek, ka tu to redzi. „Aha, tas bija „piedod, bet”.” Jau tas vien atgriež tev skaidrību.
- Nestrīdies par vārdiem. Strīds par to, vai „piedod, ja” ir atvainošanās, gandrīz vienmēr beidzas ar to, ka tu esi „sīkumains cilvēks”. Otrajā nodarbībā ir gatavi, īsi teikumi, kā atbildēt, un pelēkā akmens (angl. grey rock – īsas, garlaicīgas atbildes bez emocijām) versija cilvēkiem, ar kuriem strīdēties ir bīstami.
- Skaties uz to, kas notiek pēc tam. Pieraksti datumu, notikumu, atvainošanos un to, vai pēc mēneša tas atkārtojās. Pieraksti parāda to, ko atmiņa pēc gadiem vairs neredz.
- Neatvainojies par svešām lietām. Ja atvainoties vajag tev par savu daļu, dari to – bet tikai par savu. Kā to izdarīt, neuzņemoties otra stāstu, ir otrajā nodarbībā.
- Runā ar kādu ārpusē. Cilvēks, kurš tevi pazīst no „pirms”, var palīdzēt redzēt, vai tu tiešām esi „pārāk jūtīgs cilvēks”.
Ja kāds var piekļūt tavam telefonam vai datoram, vispirms izlasi, kā lietot vietni droši. Ja neatvainošanās nāk kopā ar grūšanu, draudiem vai lietu mešanu, drošība ir svarīgāka par jebkuru sarunu: 112 briesmu brīdī, krīzes tālrunis 116 123 visu diennakti bez maksas latviski, krieviski un angliski, un 116 006 vardarbībā cietušajiem pēcpusdienā un vakarā. Tas attiecas uz ikvienu – arī tad, ja tu esi vīrietis un draud sieviete.
Mīti
Iedziļinies
- Nākamā nodarbība: Kā izskatās īsta atvainošanās – un ko darīt, ja tās nekad nebūs
- Kad atvainoties liek tev: Vainas ultimāts
- Visas tipiskās frāzes vienuviet: Narcisa vārdnīca
- Kā manipulācija darbojas kopumā: Manipulācija
- Kad pārmetumi atklāj pārmetēju: Apsūdzības ir atzīšanās
- Kāpēc „piedod” ir daļa no apļa: Cikls no sākuma līdz beigām
- Termini: DARVO, gāzlaitings, hūverings, mīlestības bombardēšana, žēluma spēle, vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping), narcistiskais ievainojums
Saistīts
Avoti
- Lazare, A. (2004). On Apology. Oxford University Press.
- Lerner, H. (2017). Why Won't You Apologize? Healing Big Betrayals and Everyday Hurts. Touchstone.
- Lewicki, R. J., Polin, B., & Lount, R. B., Jr. (2016). An exploration of the structure of effective apologies. Negotiation and Conflict Management Research, 9(2), 177–196.
- Schumann, K. (2018). The psychology of offering an apology: Understanding the barriers to apologizing and how to overcome them. Current Directions in Psychological Science, 27(2), 74–78.
- Tangney, J. P., & Dearing, R. L. (2002). Shame and Guilt. Guilford Press.
- Freyd, J. J. (1997). Violations of power, adaptive blindness and betrayal trauma theory. Feminism & Psychology, 7(1), 22–32.
- Harsey, S., & Freyd, J. J. (2020). Deny, Attack, and Reverse Victim and Offender (DARVO): What is the influence on perceived perpetrator and victim credibility? Journal of Aggression, Maltreatment & Trauma, 29(8), 897–916.
- Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.