Tiešās briesmās zvani 112. Emocionāls atbalsts visu diennakti, bez maksas: 116 123.Kā droši lietot šo vietni
LVRU
Skats:Mana situācija

Kāpēc blakus viņam vai viņai es kļūstu par to, kas neesmu

Blakus dažiem cilvēkiem tu kļūsti par to, kas neesi, jo viņi savas nepanesamās sajūtas – kaunu, niknumu, bezvērtību – nevis tikai pārmet tev, bet spiež tik ilgi, līdz tu tās tiešām sajūti vai izrīkojies pēc tām, un tad tavu reakciju izmanto kā pierādījumu; to sauc par projektīvo identifikāciju, un šīs aizņemtās sajūtas parasti izgaist, kad tu esi prom.

Klausīties

Īsumā

  • Ja tu blakus kādam kļūsti par cilvēku, kāds nekad neesi bijis – kliedzējs, greizsirdīgais, bezjēdzīgais –, tā var būt projektīvā identifikācija (angl. projective identification): otra sajūta tiek „uzlikta” tev un iespiesta, līdz tu to sajūti pats.
  • Tā notiek četros soļos: otrs nespēj izturēt savu sajūtu, pārmet to tev, spiež, līdz tu reaģē, un tad saka „redzi, es taču teicu”. Viņam kļūst vieglāk, tu nes to, kas nekad nebija tavs.
  • Pārbaudi, vai sajūta ir tava: vai tā bija pirms sarunas, vai tā ir arī ar citiem, vai tā pazūd pēc dažām dienām prom. Atbildi par savu rīcību, bet nenes otra kaunu. Distance ir tas, kas šīs sajūtas izdzēš.

Kas tas ir

Daudzi cilvēki, kas nonāk šajā vietnē, saka vienu un to pašu teikumu: „Es sevi vairs nepazīstu.” Ne tikai tāpēc, ka ir noguruši vai skumji. Bet tāpēc, ka viņi dara lietas, ko nekad agrāk nedarīja, un jūt lietas, ko nekad agrāk nejuta. Un tas notiek tieši viena cilvēka tuvumā.

Varbūt tu atpazīsi sevi kādā no šiem stāstiem. Tie ir apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

„Es nekad nebiju kliedzējs, un tagad es kliedzu.” Edgaram ir četrdesmit divi gadi. Darbā viņu sauc par mierīgāko cilvēku birojā. Mājās ar Lindu viņš trīs reizes nedēļā kliedz tā, ka pats sevi nobiedē. Strīds vienmēr sākas vienādi: Linda stundu mierīgā balsī atkārto, ka viņš ir „tāds pats kā tēvs”, iet viņam pakaļ no istabas uz istabu un neļauj aiziet. Kad Edgars beidzot iekliedzas, viņa kļūst klusa un saka: „Redzi? Tu esi agresīvs. Man no tevis bail.”

„Es kļuvu greizsirdīgs. Es pārbaudu viņas telefonu. Es to nekad nedarīju.” Jānim nekad nebija interesējis, ar ko sarakstās viņa draudzenes. Ar Evu viss mainījās. Viņa vakaros ilgi raksta kādam, smejas pie ekrāna un telefonu noliek ar ekrānu uz leju, tiklīdz viņš ienāk. Uz jautājumu atbild: „Tu esi slimīgi greizsirdīgs.” Un pati pastāvīgi pārbauda, kam raksta viņš. Tagad Jānis naktīs, kamēr Eva guļ, lasa viņas ziņas un nicina sevi par to.

„Es jūtos stulbs un bezjēdzīgs tikai viņas tuvumā.” Kristaps ir pieredzējis inženieris. Jaunā vadītāja katru viņa rasējumu atgriež ar vienu vārdu: „Vāji.” Kādā sanāksmē viņa visiem dzirdami pasaka: „Varbūt tev vienkārši nav smadzeņu šim darbam.” Tagad Kristaps, kurš desmit gadus strādāja bez kļūdām, jauc izmērus, aizmirst termiņus un vadītājas priekšā stostās. Mājās, ar klientiem un kolēģiem viņš ir tas pats gudrais Kristaps.

„Es nekad nebiju kliedzēja, un tagad es kliedzu.” Laurai ir trīsdesmit astoņi gadi. Darbā viņu sauc par pacietīgāko skolotāju skolā. Mājās ar Aigaru viņa vairākas reizes nedēļā kliedz tā, ka pati sevi nobiedē. Strīds vienmēr sākas vienādi: Aigars stundu aukstā, lēnā balsī skaidro, ka viņa ir „tāda pati histēriķe kā tava māte”, stāv durvīs un neļauj iziet no istabas. Kad Laura beidzot iekliedzas, viņš pasmīn un saka: „Redzi? Tu esi nenormāla. Ar tevi nevar normāli runāt.”

„Es kļuvu greizsirdīga. Es pārbaudu telefonu. Es to nekad nedarīju.” Ilzei nekad nebija interesējis, ar ko sarakstās viņas partneri. Ar Kārli viss mainījās. Viņš nāk mājās vēlu, telefonu tur ar ekrānu uz leju, uz jautājumiem atbild ar smaidu „kas tev par daļu”. Un pats pastāvīgi jautā viņai: „Kas tev rakstīja? Kāpēc tu smaidi?” Tagad Ilze naktīs, kamēr Kārlis guļ, lasa viņa ziņas un nicina sevi par to.

„Es jūtos stulba un bezjēdzīga tikai viņa tuvumā.” Dace ir pieredzējusi grāmatvede. Jaunais vadītājs katru viņas ziņojumu atgriež ar vienu vārdu: „Vāji.” Kādā sanāksmē viņš pasaka: „Varbūt tev vienkārši nav smadzeņu šim darbam.” Tagad Dace, kura desmit gadus strādāja bez kļūdām, jauc ciparus, aizmirst termiņus un vadītāja priekšā stostās. Mājās, ar klientiem un kolēģiem viņa ir tā pati gudrā Dace.

„Ierakstā trakais esmu es.” Roberts un Aleksis dzīvo kopā trīs gadus. Kad Aleksis grib kaut ko pierādīt draugiem, viņam vienmēr ir video: Roberts virtuvē raud un kliedz, Roberts met krūzi pret sienu. Video vienmēr sākas vienā brīdī: pēc tam, kad Aleksis divas stundas klusā balsī ir stāstījis, cik Roberts ir nožēlojams.

To pašu var piedzīvot pieaudzis dēls, kurš tikai mātes klātbūtnē kļūst par „nepateicīgo bērnu, kas kliedz”.

To pašu var piedzīvot brālis, kurš tikai māsas dzimšanas dienā kļūst par „to, kurš visu sabojā”.

To pašu var piedzīvot vīrietis, kurš tikai kopā ar vienu draudzeni jūtas skaudīgs un sīks.

To pašu var piedzīvot vedekla, kura tikai vīramātes klātbūtnē kļūst par „nekaunīgo, kas atcērt”: vīramāte visu vakaru ar smaidu komentē viņas ēdienu un to, kā viņa audzina bērnus, līdz vedekla beidzot atcērt.

To pašu var piedzīvot draudzes loceklis, kurš tikai vienas kopienas vadītājas tuvumā kļūst par „nemiera cēlāju”: katru viņa jautājumu viņa citu priekšā pasniedz kā uzbrukumu kopienai, līdz viņš sapulcē tiešām paceļ balsi.

To pašu var piedzīvot pieaugusi meita, kura tikai tēva klātbūtnē kļūst par „nepateicīgo, kas kliedz”.

To pašu var piedzīvot māsa, kura tikai uz brāļa kāzām kļūst par „histērisko”.

To pašu var piedzīvot sieviete, kura tikai kopā ar vienu draugu jūtas skaudīga un sīka.

To pašu var piedzīvot vedekla, kura tikai vīratēva klātbūtnē kļūst par „to, kurai nav savas galvas”: vīratēvs katrā viesošanās reizē viņu labo un izsmej, līdz viņa sāk stostīties un tiešām visu dara nepareizi.

To pašu var piedzīvot kopienas locekle, kura tikai viena grupas vadītāja tuvumā kļūst par „to, kas visu apšauba”: katru viņas jautājumu viņš citu priekšā sauc par nepateicību, līdz viņa tiešām sāk visā saskatīt ļaunu nolūku.

Partneris, vecāks, brālis vai māsa, priekšnieks vai kolēģis – situācijas atšķiras, mehānisms ir tas pats.

Šai parādībai ir nosaukums: projektīvā identifikācija (angl. projective identification). Tas ir sarežģīts vārds par vienkāršu lietu: otra cilvēka sajūta, ko viņš vai viņaviņaviņš nespēj izturēt, tiek iespiesta tevī, līdz tu to jūti kā savu. Termina skaidrojums ir lapā projektīvā identifikācija. Šajā nodarbībā skatāmies no tavas puses: kā tas jūtas, kāpēc tas iedarbojas tieši uz tevi un kā to atdot atpakaļ.

Projekcija un projektīvā identifikācija: kāda ir atšķirība

Projekcija (angl. projection) ir tad, kad otrs tev pārmet to, ko dara vai jūt pats. Kas krāpj, tas apsūdz tevi krāpšanā. Kas melo, tas sauc tevi par meli. Projekcija notiek otra galvā: viņš vai viņaviņaviņš tevī ierauga savu īpašību. Tu vari to dzirdēt, nepiekrist un palikt tas pats cilvēks.

Projektīvā identifikācija iet vienu soli tālāk. Otrs ne tikai nosauc tevi par to. Otrs spiež, līdz tu to sajūti un izrīkojies tā. Un tad izmanto tavu reakciju kā pierādījumu, ka viņam vai viņaiviņaiviņam bija taisnība.

Vienkāršs salīdzinājums:

  • Projekcija: „Tu esi agresīvsagresīvsagresīva.” Tu atbildi: „Nē, neesmu.” Un tas arī viss.
  • Projektīvā identifikācija: „Tu esi agresīvsagresīvsagresīva.” Pēc tam divas stundas provocēšanas, sekošanas, pazemošanas, līdz tu tiešām iekliedzies. „Redzi? Es taču teicu.” Un tagad arī tu sāc domāt, ka problēma ir tevī.

Jēdzienu 1946. gadā aprakstīja psihoanalītiķe Melānija Kleina (Melanie Klein), rakstot par to, kā mazs bērns tiek galā ar sajūtām, kas viņam ir par smagu. Vēlāk amerikāņu psihoanalītiķis Tomass Odžens (Thomas Ogden, 1979) to aprakstīja kā procesu starp diviem cilvēkiem: viens „izliek” savu sajūtu otrā, un otrs ar spiedienu tiek novests līdz tam, ka to tiešām piedzīvo. Tas ir aprakstošs modelis no psihoanalīzes, nevis mērījums laboratorijā. Bet daudzi cietušie tajā atpazīst tieši to, kas ar viņiem notika.

Godīgi jāsaka arī šis: vieglā formā šis mehānisms ir sastopams arī parastā dzīvē. Nervozs vecāks var „aplipināt” bērnu ar savu trauksmi. Nogurusi kolēģe var visu dienu būt tik saspringta, ka pēc sanāksmes saspringts ir viss birojs. Tā nav vardarbība. Vardarbība tā kļūst tad, ja tas atkārtojas atkal un atkal, vienmēr vienā virzienā un kalpo mērķim: lai otram kļūtu vieglāk, lai vaina būtu uz tevi, lai tev netic un lai tu paliktu.

Četri soļi

Šeit ir tas pats process soli pa solim. Kreisajā pusē – kas notiek ar otru, labajā – kas notiek ar tevi.

Kā otra sajūta nonāk tevī
OtrsTu
  1. 1
    Otram ir sajūta, ko viņš vai viņa nespēj izturēt
    OtrsKauns, niknums, bailes, „es neesmu nekas”. Tā nav jāparāda, tā ir jāatdod.kauns · dusmas · bezvērtība
    TuTu vēl neko nejūti. Viss ir mierīgi.
  2. 2
    Sajūta tiek „uzlikta” tev
    Otrs„Tu esi dusmīgs.” „Tu esi traka.” „Tev nekas nesanāk.” Pārmetumi, apvainojumi, aizdomas.kauns · dusmas · bezvērtība
    TuTu apjūc: „Vai tiešām? Es taču nebiju.”
  3. 3
    Spiediens, līdz tu to sajūti
    OtrsProvocēšana, ignorēšana, pārmetumi dienām ilgi, līdz tu vairs nevari izturēt.
    TuTu sāc kliegt, raudāt, justies bezvērtīgs vai vainīga. Sajūta tagad ir tevī.kauns · dusmas · bezvērtība
  4. 4
    „Redzi? Es taču teicu”
    OtrsOtrs norimst, jūtas pārāks un izmanto tavu reakciju kā pierādījumu.
    TuTu nes sajūtu, kas nekad nebija tava, un domā, ka problēma esi tu.kauns · dusmas · bezvērtība
Šis ir aprakstošs modelis no psihoanalīzes (Melānija Kleina, 1946), nevis mērījums. Bet daudzi cilvēki tajā atpazīst tieši to, kas ar viņiem notika.

1. solis. Otram ir sajūta, ko viņš vai viņaviņaviņš nespēj izturēt. Tas var būt kauns par savu rīcību, niknums, bailes tikt pamestam, dziļa sajūta „es neesmu nekas”. Cilvēks ar veselīgu psihi to var pamanīt un pateikt: „Man šodien ir slikti, es jūtos nevērtīgs.” Cilvēks ar ļoti trauslu pašvērtējumu to nevar pat sev atzīt. Sajūta ir jāliek kaut kur prom no sevis.

2. solis. Sajūta tiek „uzlikta” tev. Tas izskatās pēc pārmetumiem, apvainojumiem, aizdomām: „Tu esi traka.” „Tu esi bezjēdzīgs.”„Tu esi traks.” „Tu esi bezjēdzīgs.”„Tu esi traka.” „Tu esi bezjēdzīga.” „Tu mani noteikti krāp.” Šajā brīdī tu vēl jūties kā parasti un vienkārši apjūc: „Ko? Es taču neko tādu nedarīju.”

3. solis. Spiediens, līdz tu to sajūti. Šis ir solis, kas atšķir projektīvo identifikāciju no parastas projekcijas. Otrs nerimst: atkārto, provocē, ignorē, pratina, ņirgājas, stundām vai dienām. Tavs ķermenis nav no dzelzs. Kādā brīdī tu pārsprāgsti, sāc raudāt, sāc tiešām šaubīties par sevi vai sāc rīkoties tā, kā tev pārmeta. Tagad sajūta ir tevī. Tā šķiet tava, jo tu to jūti pa īstam.

4. solis. „Redzi? Es taču teicu.” Otrs pēkšņi norimst. Bieži viņš vai viņa izskatās mierīgs, pat pārāksviņa izskatās mierīga, pat pārākaviņš izskatās mierīgs, pat pārāks. Tava reakcija kļūst par pierādījumu – viņam pašam, tev un bieži arī citiem. Otram kļūst vieglāk, jo nepanesamā sajūta vairs nav viņā. Tu paliec ar sajūtu, kas nekad nebija tava, un domā, ka problēma esi tu.

Pēc tam cikls sākas no jauna. Un katru reizi tev ir mazāk spēka pretoties 3. solim.

Tipiskās „apmaiņas”

Katram cilvēkam situācija ir sava, bet dažas apmaiņas atkārtojas ļoti bieži. Izlasi tabulu, un pamani, kura rinda ir par tevi. Viena rinda neko nepierāda. Svarīgi ir tas, vai tas atkārtojas.

Ko nes otrs Ko pārmet tev Ko tu sāc just vai darīt Kā to izmanto
Vainas sajūtu par savu neuzticību „Tu mani krāp.” „Tu esi slimīgi greizsirdīgagreizsirdīgsgreizsirdīga.” Otrs slēpj telefonu, un tu sāc aizdomāties, pārbaudi ziņas, seko „Tu esi psihopātepsihopātspsihopāte, tu mani izseko.”
Niknumu „Tu esi agresīvsagresīvsagresīva.” Pēc stundām ilgas provocēšanas tu kliedz, sit pa galdu Video, stāsti draugiem, „bērni no tevis baidās”
Bezvērtības sajūtu „Tu esi bezjēdzīgsbezjēdzīgsbezjēdzīga, tu neko nemāki.” Stresā tu tiešām sāc kļūdīties, aizmirst, stostīties „Redzi, tu pat to nespēj.”
Bailes tikt pamestam „Tu mani pametīsi.” „Tev jau kāds ir.” Dienām ilgas apsūdzības, tu atkāpies, un tev tiešām gribas aiziet „Es zināju, ka tu mani pametīsi.” Bieži otrs tevi pamet pirmais
Kaunu „Tev vajadzētu kaunēties.” Publiska pazemošana, un tu jūti kaunu, par kuru nevari pateikt, no kurienes tas ir Tu klusē un nevienam nestāsti, kas notiek
Skaudību „Tu vienkārši skaudi man.” Tavi panākumi tiek noniecināti, tu sāc sevi salīdzināt, un tevī rodas mazvērtības sajūta „Tu nespēj priecāties par mani.”
Iekšēju haosu un nestabilitāti „Tu esi nestabilanestabilsnestabila.” „Tev ir bipolāri traucējumi.” Neparedzamība, miega trūkums, tu raudi, aizmirsti, reaģē pārāk stipri „Tev jāārstējas”, stāsts ģimenei, darbā, tiesā

Pēdējā rindā ir svarīga piezīme. Bipolāri traucējumi ir īsta slimība, un to nosaka ārsts, nevis partneris strīdā. Kad kāds diagnožu nosaukumus lieto kā lamuvārdus, tas pats par sevi nepierāda, ka viņš ir vardarbīgs. Bet, ja tev „diagnoze” tiek uzlikta tieši pēc tam, kad tevi dienām ilgi nav ļauts gulēt un pratina, tā ir cita lieta.

Ievēro vēl kaut ko. Tabulas labā puse ir tā, ko redz apkārtējie. Kreisā puse – tā, kas nav redzama nevienam.

Kā tas izskatās no malas

Sanita un Mārtiņš ir precējušies septiņus gadus. Sanita pēdējā pusgadā vakaros raksta kādam no darba un smejas pie telefona. Kad Mārtiņš jautā, kas tur tik smieklīgs, viņa saka: „Tev vienmēr viss ir aizdomīgi. Tu esi slimīgi greizsirdīgs.” Pēc divām nedēļām Mārtiņš, kurš nekad dzīvē nav lasījis nevienas cita cilvēka ziņas, naktī paņem viņas telefonu. Sanita pamostas. No rīta viņa zvana savai mātei un māsai: „Viņš mani izseko. Es viņu baidos.” Mārtiņa māte arī dzird šo stāstu. Neviens nejautā par to cilvēku no darba. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Paskaties uz to no trim pusēm. Mārtiņš jūtas kā pēdējais neģēlis: viņš tiešām paņēma svešu telefonu. Sanita jūtas atvieglota: tagad visi runā par viņa greizsirdību, nevis par viņas sarakstēm. Radinieki redz vienu faktu: vīrs naktī lasa sievas ziņas. Pirms tam notikušo neredz neviens.

Vai Mārtiņam nevajadzēja ņemt telefonu? Nevajadzēja, un viņš to zina. Bet greizsirdība nebija viņa īpašība. Tā tika uzaudzēta: ar slēpšanos, ar smiekliem pie ekrāna, ar pārmetumiem par to, ko viņš nedarīja. Tā ir atšķirība starp „es esmu greizsirdīgs cilvēks” un „es kļuvu greizsirdīgs attiecībās, kur man ilgi meloja”.

Tas pats notiek arī ne-romantiskās attiecībās. Māte, kura pati gadiem dzīvoja uz dēla rēķina, katrā ģimenes svētkos stāsta, ka dēls ir „savtīgs un domā tikai par naudu”, līdz dēls kādu reizi publiski pasaka: „Labi, tad vairs nesaņemsi ne centa.” Visi pie galda skatās uz viņu. „Redzat? Es jums teicu.”

Līga un Andris ir precējušies astoņus gadus. Andris pēdējā pusgadā vakaros sēž mašīnā pie mājas ar telefonu, ienākot to noliek ar ekrānu uz leju un nomaina paroli. Kad Līga jautā, ar ko viņš tik ilgi runāja, viņš auksti saka: „Tu esi slimīgi greizsirdīga. Tev jāārstējas.” Pēc diviem mēnešiem Līga, kura nekad dzīvē nav lasījusi nevienas cita cilvēka ziņas, naktī paņem viņa telefonu. Andris pamostas. No rīta viņš piezvana viņas mātei un saviem draugiem: „Viņa mani izseko. Viņa ir nestabila, es vairs nezinu, ko darīt.” Līgas māte sāk viņai ieteikt „nomierināties”. Neviens nejautā, ar ko Andris runāja mašīnā. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Paskaties uz to no trim pusēm. Līga jūtas kā pēdējā neģēle: viņa tiešām paņēma svešu telefonu. Andris jūtas atvieglots un pat pārāks: tagad visi runā par viņas „nestabilitāti”, nevis par viņa sarunām mašīnā. Radinieki redz vienu faktu: sieva naktī lasa vīra ziņas. Pirms tam notikušo neredz neviens.

Vai Līgai nevajadzēja ņemt telefonu? Nevajadzēja, un viņa to zina. Bet greizsirdība nebija viņas īpašība. Tā tika uzaudzēta: ar slēpšanos, ar jaunām parolēm, ar pārmetumiem par to, ko viņa nedarīja. Tā ir atšķirība starp „es esmu greizsirdīga sieviete” un „es kļuvu greizsirdīga attiecībās, kur man ilgi meloja”.

Tas pats notiek arī ne-romantiskās attiecībās. Tēvs, kurš pats gadiem dzīvoja uz meitas rēķina, katrā ģimenes svētkos stāsta, ka meita ir „savtīga un domā tikai par naudu”, līdz meita kādu reizi publiski pasaka: „Labi, tad vairs nesaņemsi ne centa.” Visi pie galda skatās uz viņu. „Redzat? Es jums teicu.”

Situācija 1 · Nedrošs partnerisTava partnere ir piedzīvojusi nodevību iepriekšējās attiecībās. Tu vakarā ilgāk sarakstījies ar draugu, un viņai kļūst nemierīgi.
Normāli„Man kļuva bail, kad redzēju, ka tu ilgi raksti. Es zinu, ka tas ir no manas pagātnes. Vari mani nomierināt?”
Viņa pamana savu sajūtu, nosauc to par savu un lūdz palīdzību. Tev nav jākļūst par aizdomās turēto. Sajūta paliek pie tās, kurai tā pieder.
Vardarbība„Tu mani krāp, es to jūtu.” Divas dienas pārmetumu, tava telefona pārbaudīšana, nerunāšana. Kad tu beidzot nokliedzies „es vairs nevaru”, viņa saka: „Redzi, cik tu esi nervozs. Tas nozīmē, ka tev ir kas slēpjams.”
Viņas bailes tiek pārvērstas par tavu vainu. Spiediens turpinās, līdz tu reaģē, un reakcija kļūst par pierādījumu. Tu sāc aizstāvēties par to, ko nedarīji, un sajūties vainīgs pa īstam.
Situācija 1 · Nedrošs partnerisTavu partneri iepriekšējās attiecībās nodeva. Tu vakarā ilgāk sarakstījies ar draudzeni, un viņam kļūst nemierīgi.
Normāli„Man kļuva nepatīkami, kad redzēju, ka tu ilgi raksti. Es zinu, ka tas ir no manas pagātnes, ne no tevis. Vari man pastāstīt, kā tev iet ar viņu?”
Viņš pamana savu sajūtu, nosauc to par savu un lūdz nomierinājumu, nevis pratina. Tev nav jākļūst par aizdomās turēto. Sajūta paliek pie tā, kuram tā pieder.
Vardarbība„Tu mani krāp, es to redzu.” Divas dienas aukstu jautājumu, prasība parādīt telefonu, durvis, kas tiek aizcirstas. Kad tu beidzot sāc raudāt un kliegt „es vairs nevaru”, viņš mierīgi saka: „Redzi, cik tu esi histēriska. Tas nozīmē, ka tev ir kas slēpjams.”
Viņa bailes tiek pārvērstas par tavu vainu. Spiediens turpinās, līdz tu reaģē, un reakcija kļūst par pierādījumu. Tu sāc aizstāvēties par to, ko nedarīji, un sajūties vainīga pa īstam.
Situācija 2 · Priekšnieks kļūdījāsPriekšnieks projektā nokavēja svarīgu termiņu. Klients ir dusmīgs. Tu biji atbildīga par vienu daļu, un tā bija izdarīta laikā.
Normāli„Man ir kauns par šo termiņu, tā bija mana kļūda. Padomāsim, kā to salabot.”
Kauns ir smags, bet viņš to nes pats. Tu vari palīdzēt risināt problēmu, nejūtot, ka esi vainīga.
VardarbībaSanāksmē: „Dažiem šeit vajadzētu kaunēties.” Nedēļu viņš tevi ignorē, labo katru tavu e-pastu, nosūta kopiju vadībai. Tu sāc justies kā tā, kura sabojāja projektu, un sāc kļūdīties.
Viņa kauns tiek pārlikts uz tevi, līdz tu to nes pati. Tavas jaunās kļūdas vēlāk izmanto kā pierādījumu. Pārbaudi faktus: kurš nokavēja termiņu?
Situācija 2 · Priekšniece kļūdījāsPriekšniece projektā nokavēja svarīgu termiņu. Klients ir dusmīgs. Tu biji atbildīgs par vienu daļu, un tā bija izdarīta laikā.
Normāli„Man ir kauns par šo termiņu, tā bija mana kļūda. Padomāsim, kā to salabot.”
Kauns ir smags, bet viņa to nes pati. Tu vari palīdzēt risināt problēmu, nejūtot, ka esi vainīgs.
VardarbībaSanāksmē, nopūšoties: „Es nevienu nevainoju, bet daži šeit zina, kāpēc tā sanāca.” Nedēļu viņa ar tevi runā tikai caur citiem, kolēģēm stāsta, ka „ar dažiem ir grūti strādāt”, un katru tavu e-pastu pārsūta vadībai. Tu sāc justies kā tas, kurš sabojāja projektu, un sāc kļūdīties.
Viņas kauns tiek pārlikts uz tevi, līdz tu to nes pats. Tavas jaunās kļūdas vēlāk izmanto kā pierādījumu. Pārbaudi faktus: kurš nokavēja termiņu?

Kāpēc tas iedarbojas tieši uz tevi

Bieži cietušais domā: „Ja es tik viegli kļuvu par kliedzēju, laikam es tādstādstāda arī biju.” Nē. Projektīvā identifikācija iedarbojas nevis uz vāju raksturu, bet uz īpašībām, kas parasti ir laba lieta.

Tu jūti līdzi. Cilvēks, kurš viegli sajūt, kā jūtas otrs, viegli „uzņem” arī otra sajūtas. Tā nav vaina. Tā ir empātija (angl. empathy). Manipulatīvs cilvēks to izmanto kā atvērtas durvis. Par to, kāpēc jūtīgi cilvēki tiek izvēlēti biežāk, vairāk terminā empāts (tas ir populārs, nevis zinātnisks jēdziens).

Tu uztver pārmetumus nopietni. Kad tev kāds saka „tu esi savtīgssavtīgssavtīga”, tu nevis atmet to, bet padomā: „Varbūt tiešām?” Normālās attiecībās tā ir laba īpašība: tu mācies no kritikas. Attiecībās ar cilvēku, kurš pārmet tev savu, tā kļūst par slazdu.

Tu vispirms meklē vainu sevī. Ja tev bērnībā mācīja, ka pieaugušo dusmas ir tava vaina, tevi ir iemācījuši sākt ar sevi. Vairāk nodarbībā Kāpēc es šaubos par sevi.

Tevi tur saikne. Traumatiskā saikne (angl. trauma bond) ir stipra piesaiste cilvēkam, kurš tev sāp un pēc tam kādu brīdi nesāp. Tam nevajag dāvanas vai romantiku. Pietiek, ka otrs ir briesmīgs un pēc tam vairs nav briesmīgs. Kad tev ir svarīgs otra labais noskaņojums, tu uzņemies jebko, lai tas atgrieztos. Vairāk nodarbībā Traumatiskā saikne.

Tava nervu sistēma ir nodilusi. Pēc mēnešiem trauksmes, miega trūkuma un pastāvīgas modrības ķermenis vairs neturas. Cilvēks, kurš izgulējies un drošībā, var noklausīties divas stundas pārmetumu un aiziet. Cilvēks, kurš gadu dzīvo trauksmē, pārsprāgst piecās minūtēs. Tas ir fizioloģiski, nevis raksturs. Vairāk nodarbībā Ko vardarbība nodara ķermenim.

Tu mēģini nomierināt. Izpatikšanas reakcija (angl. fawn response) ir ķermeņa izdzīvošanas reakcija, kad briesmas mēģina „nomierināt” ar piekrišanu. „Jā, laikam es tiešām esmu bezjēdzīgsbezjēdzīgsbezjēdzīga, piedod.” Tajā brīdī tas samazina spiedienu. Bet katrs šāds „jā” ieliek otra sajūtu tevī vēl dziļāk.

Tev nav ar ko salīdzināt. Ja otrs ir attālinājis tavus draugus un ģimeni, neviens tev nepasaka: „Pagaidi, agrāk tu tā nedarīji.”

Neviena no šīm īpašībām nav vājums. Tās padara tevi par labu draugu, partneri, darbinieku. Tās vienkārši nav paredzētas cilvēkam, kurš tās izmanto pret tevi.

Kā saprast, vai sajūta ir tava

Tas ir grūtākais jautājums, jo sajūta šķiet pilnīgi tava. Tu tiešām kliedzi. Tu tiešām jūti bezvērtību. Nav tā, ka tu to izdomāji. Jautājums nav „vai es to jūtu”, bet „no kurienes tas nāk”.

Uzdod sev šos jautājumus. Neviens atsevišķi neko nepierāda. Skaties, cik no tiem sakrīt.

  • Vai es to jutu, pirms sāku runāt ar šo cilvēku? Ja pirms sarunas tev bija miers, bet pēc tās tevī ir niknums un kauns, sajūta varēja ienākt sarunas laikā.
  • Vai tā parādās arī ar citiem cilvēkiem? Ja greizsirdība tev ir tikai ar vienu partneri, kliedziens – tikai uz vienu cilvēku, stulbuma sajūta – tikai viena vadītāja priekšā, tas ir svarīgs signāls.
  • Vai tā pazūd, kad esmu prom dažas dienas? Komandējumā, pie draugiem, slimnīcā. Ja pēc trīs dienām tu atkal esi tu, bet atgriežoties sajūta atgriežas, tā ir cieši saistīta ar šo cilvēku.
  • Vai tā nāk kopā ar apjukumu un miglu? Savas sajūtas parasti ir skaidras: „mani sadusmoja tas, ka…”. Aizņemtās bieži nāk ar „es nesaprotu, kas ar mani notiek, es neesmu es”.
  • Vai tā izskatās kā tieši tas, ko man pārmeta? Ja tev mēnešiem teica „tu esi agresīvsagresīvsagresīva” un tagad tu jūti sevī agresiju, pajautā sev: kurš par to runāja pirmais?
  • Vai mana reakcija pēc tam tiek izmantota kā pierādījums? Pret tevi, citu priekšā, tiesā, ģimenē. Ja tava reakcija otram ir izdevīga, tas daudz ko pasaka.
  • Vai otram pēc tam kļūst vieglāk? Ja pēc tava sabrukuma otrs ir mierīgs, labā garastāvoklī, gandrīz apmierināts, tas atbilst 4. solim.

Ja atbilde uz lielāko daļu ir „jā”, ļoti iespējams, ka tu nes kaut ko, kas nav tavs. Tas nenozīmē, ka tev nav nekādas atbildības par savu rīcību. Tas nozīmē, ka sajūtas avots nav tevī.

Divi rīki var palīdzēt to redzēt skaidrāk. Sajūtu karte palīdz nosaukt, ko tu tieši tagad jūti un kur tas ir ķermenī. Realitātes žurnāls palīdz pierakstīt, kas notika pirms un pēc sarunas. Pēc dažām nedēļām pieraksti bieži parāda to, ko galva neredz: sajūta parādās tikai pēc sarunām ar vienu cilvēku. Dati paliek tavā ierīcē, bet, ja otrs var piekļūt tavam telefonam, vispirms izlasi, kā lietot vietni droši.

Ieraksta un liecinieku slazds

Šis ir punkts, kur projektīvā identifikācija kļūst visbīstamākā. 4. solis bieži nav tikai „redzi, es taču teicu” tev. Tas ir „redziet, es taču teicu” visiem pārējiem.

Reaktīvā vardarbība (angl. reactive abuse) ir tad, kad tevi ilgi provocē, līdz tu pārsprāgsti, un tavu reakciju parāda kā pierādījumu, ka vardarbīgs esi tu. Vairāk terminā reaktīvā vardarbība. Tipiski: ieraksts sākas tikai tad, kad tu jau kliedz. Stāsts draugiem sākas ar tavu reakciju, nevis ar to, kas bija pirms tās.

Pēc tam bieži seko nomelnošanas kampaņa (angl. smear campaign): otrs aktīvi stāsta draugiem, ģimenei, darbā vai tiesā, ka tu esi agresīvs, nestabils, bīstamsagresīvs, nestabils, bīstamsagresīva, nestabila, bīstama. Vairāk terminā nomelnošanas kampaņa. Un tad parādās lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys): cilvēki, kas noticēja otra stāstam un tagad paši tev raksta „kā tu varēji”, „tev vajag palīdzību”. Vairāk: lidojošie pērtiķi. Bieži viss notiek pēc DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) shēmas: noliegt, uzbrukt un apmainīt lomas, lai cietušais būtu viņš vai viņaviņaviņš. Pētījumi rāda, ka šāda atbilde liek arī malā stāvošajiem mazāk ticēt cietušajam (Harsey & Freyd, 2020). Vairāk: DARVO.

Divas lietas ir svarīgi turēt galvā vienlaikus.

Pirmā: tava reakcija nav cēlonis. Ja tevi divas stundas pazemoja un tu iekliedzies, kliedziens nav tas, ar ko viss sākās. Tā ir atbilde uz kaut ko. Ieraksts, kurā tas nav redzams, nav visa patiesība.

Otrā: tu tik un tā atbildi par savu rīcību. Tu neatbildi par otra sajūtām, par viņa kaunu, niknumu vai bailēm. Bet par to, ko tu izdarīji ar savām rokām un savu balsi, atbildi tu. Šīs divas lietas nav pretrunā. Tā ir atšķirība starp „es nokliedzos, un tas nebija labi” un „es esmu briesmīgsbriesmīgsbriesmīga cilvēks, kā man saka”.

Ja tu tiešām kliedzi, grūdi vai iesiti pretī
Tas notiek, un par to ir jārunā godīgi. Ja ir bijis tā, ka tu kādu pagrūdi, iesiti vai kaut ko sadauzīji, tas nav pieņemami neatkarīgi no tā, kas bija pirms tam, un to nevajag slēpt pat no sevis. Uzņemies atbildību par pašu rīcību: „es pagrūdu, tā nedrīkst”. Bet neuzņemies otra kaunu, visu attiecību vainu un stāstu, ka tu esi „īstais varmāka”. Svarīgākais: ja strīdi jūsu starpā jau aiziet līdz grūšanai vai sitieniem, tas ir bīstami jums abiem, un tas ir skaidrs signāls, ka jums vajag attālumu, nevis vēl vienu sarunu. Ja tev ir bail no savām reakcijām, zvani 116 123 – tur var runāt arī par to, bez nosodījuma. Ja tev draud briesmas, zvani 112.

Un vēl viens mazs, bet svarīgs kritērijs. Cilvēks, kurš ir vardarbīgs, par savu rīcību parasti nešaubās: vainīgs vienmēr ir kāds cits. Ja tu naktīs guli nomodā un domā „vai varmāka esmu es?”, tas pats par sevi neko nepierāda, bet tas ir tipiskāk cietušajam nekā tam, kurš kontrolē.

Vai tas izklausās pazīstami?

Tu pēc darba sēdi mašīnā pie mājas un nevari piespiest sevi iet iekšā. Tev ir miers. Tu zini, ka pēc stundas tā vairs nebūs.
„Kur es paliku? Agrāk es biju cilvēks, ar kuru bija viegli.”
Tu esi trīs dienas pie māsas. Tev ir labs garastāvoklis, tu smejies, guli. Tad atnāk ziņa no vīra.
„Ceru, ka tu esi nomierinājusies un vairs nebūsi tik histēriska.” (Un tu jūti, kā viss atgriežas.)
Tu esi trīs dienas pie brāļa. Tev ir labs garastāvoklis, tu smejies, guli. Tad atnāk ziņa no sievas.
„Ceru, ka tu esi atdzisis un vairs netaisīsi scēnas bērnu priekšā. Viņi no tevis baidās.” (Un tu jūti, kā viss atgriežas.)
  • Vai kāda cilvēka tuvumā tu esi versija, kura tev nepatīk un kuru nepazīsti?
  • Vai tev pārmet kaut ko, ko tu sāki darīt tikai pēc tam, kad tev to sāka pārmest?
  • Vai pēc strīdiem otrs ir mierīgāks nekā pirms tiem, bet tev nav spēka pat runāt?
  • Vai tev ir bail, ka kāds redzēs „ierakstu” vai dzirdēs „stāstu” par tevi?
  • Vai tu naktīs domā: „Varbūt tiešām problēma esmu es”?

Ko tu vari darīt

1. Atdod to atpakaļ – galvā

Pirmais solis nav saruna ar otru. Pirmais solis notiek tavā galvā. Kad pamani sajūtu, kas nav raksturīga tev, apstājies un nosauc to. Angliski to dažreiz sauc return to sender – „atpakaļ sūtītājam”. Tu nekam neko nesaki. Tu vienkārši nolem, ka šo nesīsi.

Ko teikt
„Šī sajūta ienāca sarunas laikā. Pirms tam man bija miers. Šī sajūta nav mana.”
Ko teikt
„Man lika kaunēties, bet es neizdarīju neko kaunpilnu. Šis kauns pieder kādam citam.”
Ko teikt
„Es nokliedzos, un tas nebija labi. Bet agresija nav mana būtība. Mani divas stundas spieda.”

Varbūt tas sākumā šķiet muļķīgi. Bet šie teikumi dara ko svarīgu: tie atdala to, ko tu izdarīji, no tā, kas tu esi.

2. Nemēģini pierādīt, kurš ir trakais

Visspēcīgākā vēlme ir pierādīt: „Nē, tas biji tu! Paskaties, ko tu izdarīji pirms tam!” Bet ar cilvēku, kuram vajag, lai sajūta paliktu tevī, šādu strīdu tu nevari uzvarēt. Katrs tavs arguments dod jaunu materiālu, un katra emocija ir jauns „pierādījums”.

Angliski šo slazdu sauc JADE (angl. justify, argue, defend, explain): attaisnoties, strīdēties, aizstāvēties, skaidrot. Normālās attiecībās paskaidrojums palīdz. Šeit tas uztur 3. soli. Vairāk: JADE.

3. Nedod reakciju

Pelēkais akmens (angl. grey rock) nozīmē būt tik neinteresants, cik vien vari: īsas, mierīgas, neitrālas atbildes, bez emocijām, bez paskaidrojumiem. „Labi.” „Sapratu.” „Par to es nerunāšu.” Tas izņem no 3. soļa degvielu: ja nav reakcijas, nav ko izmantot kā pierādījumu. Pelēkais akmens nav veids, kā dzīvot gadiem. Tas ir veids, kā izdzīvot sarunas, no kurām vēl nevari izvairīties. Vairāk: pelēkais akmens.

Uzmanību: daži cilvēki uz pēkšņu mierīgumu reaģē ar vēl lielāku spiedienu. Ja tev ir bail no otra reakcijas, vispirms domā par drošību.

4. Samazini kontaktu vai pārtrauc to

Aizņemtās sajūtas dzīvo tik ilgi, cik ilgi tās tiek „piegādātas”. Ja kontaktu pilnībā pārtraukt nevar (kopīgi bērni, darbs, radinieki), palīdz minimāls kontakts (angl. low contact): tikai būtiskais, rakstiski, īsi. Ja var, pilnīgs kontakta pārtraukums (angl. no contact). Vairāk: minimāls kontakts, bez kontakta un nodarbībā Kāpēc bez kontakta.

5. Drošība pirmajā vietā

Ja strīdi eskalē, ja ir bijusi fiziska vardarbība vai draudi, ja otrs filmē un draud „parādīt visiem”, sāc ar drošības plānu. Aiziešana ir brīdis, kad risks bieži ir lielākais, tāpēc to vērts sagatavot. Sīkāk nodarbībā Drošības plāns. Glabā savus pierakstus un pierādījumus drošā vietā, ne kopīgā datorā.

6. Atbalsts no kāda, kas saprot vardarbību

Viens cilvēks, kurš tevi pazīst no „pirms”, var tev atgādināt, kas tu biji. Draugs, māsa, kolēģis. Pajautā: „Vai es agrāk tā darīju?” Bieži atbilde tev palīdzēs vairāk nekā jebkurš raksts.

Psihologs vai psihoterapeits var ļoti palīdzēt. Bet Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs speciālists ir mācījies par narcistisku vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var nodarīt pāri: redzēt tikai tavu kliedzienu un nerunāt par to, kas bija pirms tā; ieteikt „izrunāt to ar viņu” vai kopīgas sesijas. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nedarbojas tā kā ar normālu: to izmanto pret tevi, un kopīga sesija var palielināt risku. Šai tēmai tas ir īpaši bīstami, jo speciālists, kurš meklē „abu pušu” vainu, var tev tikai apstiprināt, ka varmāka esi tu.

Pārbaudi speciālistu:

  • Vai viņš vai viņa tev tic, neliekot pierādīt?
  • Vai zina vārdus gāzlaitings (angl. gaslighting), traumatiskā saikne, reaktīvā vardarbība?
  • Vai jautā, kas notika pirms tavas reakcijas, nevis tikai par pašu reakciju?
  • Vai nespiež uz kopīgām sesijām, samierināšanos vai „vēl vienu iespēju”?
  • Vai domā par tavu drošību?

Ja pēc sesijas tev ir vēl vairāk apjukuma vai vainas sajūtas, meklē citu speciālistu. Tā nav zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, daudziem palīdz dr. Ramani Durvasula, ASV klīniskā psiholoģe un viena no pazīstamākajām narcistiskās vardarbības speciālistēm: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmata „It’s Not You” (2024). Viņas materiāli ir angļu valodā. Tālruņi 116 123 un 116 006 var ieteikt speciālistus, kas strādā ar vardarbību.

Vai otrs ir narciss?

Tu droši vien to jautā. Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neaiziet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Svarīgi ir tas, kas atkārtojas: ja tu atkal un atkal kļūsti par kādu, kas neesi, un tas tiek izmantots pret tevi, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un atceries: normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai trakais esi tu. Ja tā ir, šis apjukums jau pats ir signāls – izlasi nodarbību Apjukums ir simptoms.

Ja tev draud briesmas
Ja tev vai bērniem draud tūlītējas briesmas, zvani 112 – arī tad, ja tu esi vīrietis un draud sieviete, un arī tad, ja tev bail, ka tev neticēs, jo „ierakstā kliedz tu”. Krīžu tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, bez maksas, latviski, krieviski un angliski. 116 006 palīdz noziegumos un vardarbībā cietušajiem pēcpusdienā un vakarā. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, arī psiholoģiskas vardarbības gadījumā. Ja kāds pārbauda tavu ierīci, izlasi kā droši lietot šo vietni; poga „Ātri iziet” vai Esc trīs reizes ātri aizver lapu.

Pēc tam: kad tu atkal kļūsti tu

Šī ir labā ziņa, un tā ir patiesa. Aizņemtās sajūtas parasti izgaist, kad tu esi prom. Nevis vienā dienā, bet pamazām.

Kāpēc? Tāpēc, ka tās neradās tevī. Tās tika katru dienu atjaunotas: ar pārmetumiem, ar spiedienu, ar provokācijām. Kad piegāde apstājas, nav kas tās uztur. Daudzi apraksta līdzīgu pieredzi: pēc dažām nedēļām vai mēnešiem bez kontakta viņi pamana, ka nav kliedzuši ne reizi. Ka nav pārbaudījuši neviena telefonu. Ka darbā vairs nejauc ciparus. Džūdita Hermane (Judith Herman, 1992) atveseļošanos pēc ilgstošas traumas apraksta kā procesu, kas sākas ar drošību un turpinās, atjaunojot saikni ar sevi un citiem. Projektīvās identifikācijas gadījumā tas nozīmē burtiski: satikt sevi atkal.

Dažas lietas, kas var notikt pa ceļam:

  • Sajūtas atgriežas uz īsu brīdi. Kad atnāk ziņa no otra, kad kāds izsaka līdzīgu pārmetumu, kad tev nav spēka. Tas nav pierādījums, ka „tā tomēr esi tu”. Tā ir veca taka, pa kuru kājas vēl iet pašas.
  • Tev ir kauns par to, kāds tu bijikāds tu bijikāda tu biji. Par kliedzieniem, par telefona pārbaudīšanu. Kauns par konkrētu rīcību var palīdzēt to vairs neatkārtot. Bet, ja tas pārvēršas par „es esmu briesmīgsbriesmīgsbriesmīga cilvēks”, tas ir tas pats aizņemtais kauns, tikai tagad bez otra palīdzības.
  • Nervu sistēmai vajag laiku. Ķermenis, kas gadiem gaidīja uzbrukumu, nenomierinās uzreiz. To var palīdzēt atjaunot – par to nodarbībā Nervu sistēmas atjaunošana.
  • Domas griežas pa apli. „Varbūt tomēr tas biju es?” Par to, kā tikt galā ar šīm domu cilpām, nodarbībā Cilpas galvā.

Viens vingrinājums, ar ko sākt: uzraksti trīs teikumus par to, kas tu biji, pirms iepazinies ar šo cilvēku. Kā tu reaģēji uz strīdiem? Kā tev gāja darbā? Ko par tevi teica draugi? Tas ir tavs atskaites punkts. Tas cilvēks nekur nav pazudis.

Mīti

Mīts: „Ja es reaģēju, tad varmāka esmu es.”
Reakcija uz ilgstošu provocēšanu un vardarbība ir divas dažādas lietas. Vardarbība ir tad, kad viens cilvēks atkal un atkal kontrolē, pazemo un biedē otru, lai to noturētu savā varā. Pārsprāgšana pēc stundām vai mēnešiem spiediena ir atbilde, nevis sistēma. Tas nenozīmē, ka viss, ko tu izdarīji, bija labi: par saviem vārdiem un rokām tu atbildi. Bet viena tava reakcija neatceļ visu, kas notika pirms tās, un neapmaina lomas.
Mīts: „Viņi to vienmēr dara apzināti un pēc plāna.”
Ne vienmēr. Projektīvā identifikācija bieži sākas neapzināti: cilvēks vienkārši nespēj izturēt savu sajūtu, un tā „izlec” uz tevi. Daudzi šādi cilvēki paši netic, ka dara kaut ko sliktu. Bet tev tas neko daudz nemaina. Svarīgs ir efekts un tas, ka tas atkārtojas: tu atkal un atkal kļūsti par kādu, kas neesi, un tas tiek izmantots pret tevi. Un tas, kas notiek pēc tam – video filmēšana, stāsti draugiem, „redzi, es taču teicu” citu priekšā –, bieži ir gluži apzināts.
Mīts: „Ja es to jūtu, tad tā esmu es.”
Sajūta var būt pilnīgi īsta un tomēr nebūt tava. Tu tiešām jūti niknumu, kaunu vai greizsirdību, bet tas neko nesaka par to, no kurienes tie nāk. Skaidrākais tests ir laiks un attālums: savas īpašības paliek ar tevi visur, aizņemtās sajūtas vājinās, kad esi prom no cilvēka, kas tās tev iedeva.

Iedziļinies

Saistīts

Projektīvā identifikācijaProjekcijaReaktīvā vardarbībaDARVOKāpēc es šaubos par sevi? Kā vardarbība atņem uzticēšanos sevNomelnošanas kampaņa
Autors
narcisms.lv redakcija

Avoti

  1. Klein, M. (1946). Notes on some schizoid mechanisms. International Journal of Psycho-Analysis, 27, 99–110.
  2. Ogden, T. H. (1979). On projective identification. International Journal of Psycho-Analysis, 60, 357–373.
  3. Herman, J. L. (1992). Trauma and Recovery. Basic Books.
  4. Harsey, S., & Freyd, J. J. (2020). Deny, Attack, and Reverse Victim and Offender (DARVO): What is the influence on perceived perpetrator and victim credibility? Journal of Aggression, Maltreatment & Trauma, 29(8), 897–916.
  5. Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.
Ja tev tagad ir grūti
Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.
112 · 116 123 · 116 006
Zvanīt 116 123