Pašgāzlaitings (self-gaslighting): kad pats šaubies par sevi

AngliskiSelf-gaslightingMeklē šo nosaukumu angliski — tā atradīsi daudz vairāk materiālu, grāmatu un video.

Meklē arī: pašgāzlaitings, pašgaslaitings, pasgazlaitings, pašgāzlaitēšana, gāzlaitings pašam sev, self-gaslighting, self gaslighting, gaslighting yourself, самогазлайтинг, газлайтинг самого себя, газлайтинг себя

Pašgāzlaitings ir gāzlaitings (angl. gaslighting – kad tev atkal un atkal liek šaubīties par savu atmiņu, jūtām un saprātu), ko tu sāc darīt pats sev. Otram vairs nav jāsaka „tu pārspīlē”. Tu to pasaki sev pirmais, vēl pirms kāds ir atvēris muti. Angliski to sauc self-gaslighting. Tas nav klīnisks termins, bet ļoti precīzs sadzīves vārds. Ja meklēsi angliski („self-gaslighting”, „how to stop gaslighting yourself”), atradīsi daudz vairāk materiālu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Svarīgākais uzreiz: pašgāzlaitings nav tava vaina un nav rakstura vājums. Tā ir iemācīta izdzīvošanas stratēģija. Ja gadiem ilgi katra tava sūdzība beidzās ar strīdu, sodu vai tavas „problēmas” apspriešanu, prāts iemācās apklusināt sevi pats, jo tā ir drošāk.

Kā tas izklausās

Pašgāzlaitings notiek tavā galvā. Tāpēc zemāk ir nevis otra teiktais, bet tas, ko tu saki sev – un situācija, kurā tu to saki.

Partneris vakar pie draugiem tevi izsmēja par tavu darbu. Mājās tu gribi to pieminēt, bet apstājies.

„Viņš jau tikai jokoja. Es vienmēr visu uztveru pārāk nopietni.”

Māte tev atkal nozvanīja desmit reizes dienā un apvainojās, kad neatbildēji. Tu jūties vainīgs vai vainīga.

„Viņa taču ir mana māte. Citiem mātes vispār neinteresējas. Man vajadzētu būt pateicīgam.”

Partnere tev trīs dienas nerunāja, jo tu aizkavējies darbā. Tagad viss ir kārtībā, un tu stāsti draudzenei.

„Nu, mums bija neliela ķilda. Bet es tiešām biju vainīgs, man vajadzēja piezvanīt.”

Tu skaidri atceries, ka priekšnieks solīja tev paaugstinājumu. Viņš tagad saka, ka tā nekad nav teicis.

„Varbūt es pārpratu. Man jau atmiņa ir tāda, kāda ir.”

Tu raksti dienasgrāmatā par to, kā bijušais tevi grūda pret sienu. Pēc teikuma tu apstājies un izsvītro vārdu „grūda”.

„Tas bija vairāk tā kā… pastūma. Es arī biju sakliegusi.”

Draugs tev jautā, kāpēc tu pēc katras tikšanās ar brāli esi sliktā garastāvoklī.

„Nē, viss kārtībā, es vienkārši esmu noguris. Brālis ir normāls.”

Tu jau gadu esi šķīrusies. Naktī tu pārlasi vecās ziņas un domā.

„Varbūt es visu izdomāju. Varbūt tas nebija nekas tāds, un es sagrāvu normālas attiecības.”

Viena doma neko nepierāda

Katrs cilvēks dažreiz padomā „varbūt es pārspīlēju”, un bieži tas ir godīgi un noderīgi. Viena šaubu doma nav pašgāzlaitings. Tas kļūst par pašgāzlaitingu tad, kad šīs domas atkārtojas atkal un atkal, vienmēr vērstas pret tevi, vienmēr attaisno to pašu cilvēku, un tu pamazām vairs nespēj uzticēties tam, ko pats redzi.

Kāpēc tā notiek

Pašgāzlaitings nav tas, ko otrs dara ar tevi šodien. Tās ir sekas tam, ko ar tevi darīja ilgi. Tam ir vairāki iemesli, un parasti tie darbojas kopā.

Otra balss kļūst par tavu. Ja tev gadiem teica „tu esi pārāk jūtīga”, „tu visu izdomā”, „tev ar galvu nav kārtībā”, šie teikumi nepazūd, kad otrs iziet no istabas. Tie iemācās skanēt tavā balsī. Amerikāņu psihoterapeite Robina Sterna (Robin Stern) grāmatā „The Gaslight Effect” (2007) apraksta, ka gāzlaitinga upuris pamazām sāk pats aizstāvēt otra versiju, jo tā ir vieglāk nekā strīdēties vēlreiz.

Tā ir drošāk. Ja katra tava sūdzība beidzās ar kliedzieniem, klusēšanu vai to, ka par problēmu kļuvi tu, prāts ātri iemācās: „nesaki, nedomā, nejūti”. Tā ir līdzīga reakcija kā izpatikšanas reakcija (angl. fawn response – kad tu briesmās nomierini un iepriecini otru, lai būtu drošībā). Ja tu pats sev pasaki „tas nebija nekas”, tev nav jārīkojas, un nav jāriskē.

Tas ļauj palikt. Ja tu atzītu, ka tas, kas notiek, ir vardarbība, tev būtu kaut kas jādara. Bet tu mīli šo cilvēku, jums ir bērni, kredīts, kopīga dzīve. Iekšējā pretruna starp „es viņu mīlu” un „viņš vai viņa man sāp” ir ļoti nepatīkama, un to sauc par kognitīvo disonansi (angl. cognitive dissonance). Vieglākais veids, kā to mazināt, ir mazināt sāpes: „nebija tik traki”. Psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd) to sauc par „nodevības aklumu” (angl. betrayal blindness): mēs neredzam nodevību no cilvēka, no kura esam atkarīgi, jo redzēt būtu pārāk bīstami.

Tā tevi audzināja. Ja bērnībā vecāks teica „nemelo, tev nemaz nesāp” vai sodīja par asarām, tu iemācījies neuzticēties savām jūtām ļoti agri. Pieaugušā vecumā tas vienkārši turpinās.

Ko tas nodara tev

Pašgāzlaitings tevi uztur attiecībās vai situācijā, kas tev kaitē, un tas notiek bez otra piepūles. Otram vairs nav jāpārliecina tevi, ka viss ir kārtībā. Tu pats to izdari.

Parastās sekas:

Tu vairs nezini, kas notika. Atmiņa it kā ir, bet tu tai neuzticies. Tu pārbaudi sevi, meklē pierādījumus, pārlasi ziņas.
Tu nevari pastāstīt citiem. Kad sāc stāstīt, tu pats sevi pārtrauc: „bet es arī…”, „bet viņš jau ir labs cilvēks…”. Stāsts izklausās nenopietns, un palīdzību neviens nepiedāvā.
Tu kavē lēmumus. Ja nekas slikts nenotiek, tad nav arī ko lemt. Gadi paiet.
Tu tērē spēku domu gremošanai (angl. rumination): pa apli, naktīs, atkal un atkal.
Tas turpinās arī pēc aiziešanas. Daudzi cilvēki pēc šķiršanās vai kontakta pārtraukšanas gadiem sev jautā, vai neizdomāja visu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daži atgriežas.

Tas arī stiprina traumatisko saikni (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas). Ievēro: lai tā rastos, nekas nav jādāvina un nav vajadzīgs romantisks „labais posms”. Pietiek, ka otrs kādu laiku nav ļauns. Pēc nedēļas kliegšanas viens mierīgs vakars šķiet kā pierādījums, ka „nemaz nav tik slikti”, un pašgāzlaitings uzreiz to izmanto: „Redzi, tu atkal pārspīlēji.”

Normāli vai vardarbība?

Šeit jautājums ir cits: veselīgas šaubas vai pašgāzlaitings? Šaubīties par sevi ir normāli un pat vajadzīgi. Cilvēki kļūdās, atceras nepareizi, reizēm reaģē pārāk asi. Atšķirība ir šajās pazīmēs:

Virziens. Veselīgas šaubas dažreiz saka „es kļūdījos”, dažreiz „nē, man bija taisnība”. Pašgāzlaitings vienmēr beidzas vienādi: vainīgs vai vainīga esi tu, otrs ir attaisnots.
Pārbaude. Veselīgas šaubas meklē faktus un pieņem arī tādus, kas tev nepatīk. Pašgāzlaitings faktus ignorē, ja tie runā tavā labā.
Kurš ir iesaistīts. Pašgāzlaitings parasti attiecas uz vienu cilvēku vai vienu ģimeni. Ar citiem tu savai atmiņai uzticies.
Ķermenis. Ja prāts saka „viss kārtībā”, bet tev sažņaudzas vēders, kad dzirdi viņa soļus vai viņas zvana signālu, ķermenis bieži zina vairāk.
Sekas. Pēc veselīgām šaubām tu jūties skaidrāk. Pēc pašgāzlaitinga tu jūties mazāks, apjucis un vēl vairāk vainīgs.

Situācija 1 · Strīds par to, kas notika ballītēBallītē tev šķita, ka partnere visu vakaru flirtē ar tavu draugu. Mājās tu to piemini, un viņa ir pārsteigta.

NormāliTu apdomā: „Viņa runāja ar viņu divdesmit minūtes, pārējo laiku bija ar mani. Varbūt es biju greizsirdīgs. Pateikšu, ka man bija nepatīkami, bet atzīšu, ka varēju pārprast.”

Tās ir veselīgas šaubas. Tu pārbaudi faktus, esi gatavs atzīt kļūdu, un saruna var notikt abos virzienos.

VardarbībaTu nodomā: „Atkal es. Viņa man jau teica, ka esmu slims ar greizsirdību. Laikam tā ir.” (Kaut gan šī ir trešā ballīte pēc kārtas, un draugi tev jau jautāja, kas notiek.)

Tas ir pašgāzlaitings. Tavs vērojums tiek noraidīts, pirms tu to pārbaudi, un tieši ar otra vārdiem. Fakti, kas runā tavā labā, tiek ignorēti.

Situācija 2 · Tēva vārdi pie galdaPieaudzis dēls pēc svētku vakariņām jūtas pazemots: tēvs radu priekšā teica, ka viņa darbs ir „bērnu spēlītes”.

Normāli„Man tas sāpēja. Varbūt tēvs to neteica ļaunā nolūkā, bet tas bija nepatīkami, un es viņam to pateikšu.”

Dēls pieņem savas jūtas kā īstas un vienlaikus atstāj vietu citam skaidrojumam. Viņš nerīkojas pret sevi.

Vardarbība„Man vajag vairāk humora izjūtas. Tētis vienkārši tāds ir. Normāli cilvēki par to neapvainojas.” (Un tā pēc katrām svētku vakariņām pēdējos piecpadsmit gadus.)

Sāpes tiek izdzēstas uzreiz, un tās nekad nesasniedz pat domu, ka tēva uzvedība var būt problēma. Tas atkārtojas gadiem.

Situācija 3 · Pēc aiziešanasPusgadu pēc šķiršanās sieviete redz bijušā vīra fotogrāfiju ar jaunu partneri. Viņi smaida.

Normāli„Man sāp to redzēt. Bet es atceros, kāpēc aizgāju: gadiem viņš mani sauca par stulbu un kontrolēja katru eiro. Viena fotogrāfija to nemaina.”

Sāpes ir, bet atmiņa paliek stabila. Viņa pieņem jūtas un nepārraksta vēsturi.

Vardarbība„Redz, ar viņu viņš ir laimīgs. Tātad problēma biju es. Varbūt es visu sabojāju.”

Viena fotogrāfija pārraksta gadiem ilgu pieredzi. Otra cilvēka publiskais tēls kļūst par pierādījumu pret tavu atmiņu.

Situācija 4 · Kolēģe un projekta nopelniKolēģe prezentēja tavu ideju kā savu. Tu gribi to pateikt vadītājam.

Normāli„Es pārbaudīšu e-pastus. Ja tur redzams, ka ideja bija mana, es to mierīgi parādīšu.”

Tu pārbaudi faktus un rīkojies pēc tiem. Šaubas palīdz, nevis paralizē.

Vardarbība„Varbūt mēs par to runājām kopā, un es vienkārši negribu dalīties. Es neesmu komandas spēlētājs, man jau to teica.” (E-pasti tu neatver.)

Pierādījumi ir pieejami, bet tu tos neapskati, jo iekšējā balss jau ir pieņēmusi lēmumu pret tevi.

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks, kad tu pasaki „man šķiet, ka tu mani aizvainoji”, parasti vai nu atvainojas, vai paskaidro savu skatījumu, un pēc tam jūs abi paliekat ar savu atmiņu. Viņam nav vajadzības, lai tu atteiktos no sava redzējuma.

Cilvēks, kurš tevi ilgi gāzlaitējis, pašgāzlaitingu pamana un izmanto. Viņš var teikt „redzi, tu pats saproti, ka pārspīlē”, vai uzslavēt tevi tieši tad, kad tu sevi nolieci: „Tā jau ir cita runa, beidzot tu esi saprātīga.” Tā tava sevis noliegšana tiek atalgota, un tu to dari vēl vairāk.

No malas pašgāzlaitings izskatās kā pieticība, izpratne, pat labsirdība. Draugi var teikt „tu esi tik saprotošs”. Pievērs uzmanību, ja tava „saprotošā” versija vienmēr ir tā, kurā tev ir jācieš klusēdamam vai klusējot.

Kas tas nav

Godīga kļūdas atzīšana, kad fakti rāda, ka tu kļūdījies.
Parasta nedrošība jaunā situācijā (jauns darbs, jaunas attiecības).
Atmiņas kļūdas, kas gadās visiem un vienādi visos virzienos.
Pieklājība vai taktiskums, kad tu izvēlies nerunāt par kaut ko, bet zini, kas notika.
Depresijas vai trauksmes simptomi, kas liek šaubīties par visu, nevis par vienu cilvēku (arī tie ir svarīgi, bet tos risina citādi).

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Kāds var teikt: „Tu sevi gāzlaitē, īstenībā tu gribi palikt pie manis”, vai kāds cits var tev iestāstīt, ka tavas pamatotās šaubas par sevi ir „pašgāzlaitings”, lai tu pieņemtu viņa versiju. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai tas notiek atkal un atkal ar vienu un to pašu cilvēku), virziens (vai šaubas vienmēr attaisno otru) un efekts (vai tu pēc tām jūties skaidrāk vai vēl apjukušāk).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kāda cita balss, kas ilgi tev teica, ka tev nav taisnība, tagad skan tavā galvā un runā tā vārdā. Zemāk – dažādas attiecības. Stāsti ir apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Vīrietis un partnere. Roberts piecus gadus dzīvo ar Evitu, kura dusmās met traukus un pēc tam saka, ka viņš „viņu izprovocēja”. Kad draugs jautā par zilumu uz rokas, Roberts atbild: „Nē, es pats atsitos. Viņai vienkārši ir grūts periods.” Vīriešiem pašgāzlaitingam ir vēl viens slānis: „vīrietim nevar nodarīt pāri”, „tas ir smieklīgi”. Tas nav smieklīgi, un tas notiek biežāk, nekā par to runā. Šī vietne ir arī tev.

Sieviete un partneris. Ilze pēc katra strīda pati sev saka: „Viņš uzkliedza, jo es viņu nokaitināju. Man vajag būt mierīgākai.” Viņa ir sākusi izvēlēties vārdus tik rūpīgi, ka vairs nerunā gandrīz nemaz.

Viena dzimuma pāris. Mārtiņš nestāsta draugiem par to, ka partneris kontrolē viņa telefonu, jo baidās, ka tas apstiprinās stereotipus. Sev viņš saka: „Mums ir tāpat kā visiem, tas ir normāls greizsirdīgums.” Klusums ārpusē pastiprina klusumu iekšā.

Pieaudzis bērns un vecāks. Laura ir 40 gadu. Kad māte kārtējo reizi zvana ar pārmetumiem, Laura sev saka: „Viņa tik daudz upurēja manis dēļ. Man nav tiesību dusmoties.” Bērnībā viņu sodīja par asarām, un tagad viņa nevar raudāt pat viena.

Bērns ģimenē. Pusaudzis, kura tēvs dzērumā kliedz, draugiem stāsta, ka „mums mājās viss kā visiem”. Viņš tiešām tā domā, jo citu neko nav redzējis. Ja tev ir mazāk par 18 un tu atpazīsti sevi, zvani 116 111 (bez maksas), arī ja neesi drošs, vai „tas ir pietiekami slikti”.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa gadiem ņirgājās par Anda svaru, un visa ģimene smējās līdzi. Andis tagad saka: „Tie bija tikai joki starp brāļiem un māsām, visiem tā ir.” Bet pirms katras ģimenes tikšanās viņam nav miega.

Darbā. Priekšnieks Pēteris publiski noniecina un divatā saka „tas bija tikai stimuls”. Kristīne pēc katras sanāksmes pārskata, ko viņa izdarīja nepareizi, un vienmēr atrod kaut ko. Viņa nav pamanījusi, ka neviens cits kolektīvā tā nejūtas.

Draudzība. Draudzene Sanita atceļ tikšanās pēdējā brīdī un apvainojas, ja tu to piemini. Tu sev saki: „Es esmu pārāk prasīga pret draugiem.” Pēc katras atcelšanas atvainojies tieši tu.

Vecs vecāks un pieaudzis bērns. 76 gadus vecais Jānis katru mēnesi „aizdod” dēlam pusi pensijas. Kaimiņam viņš saka: „Viņam grūti, es jau tāpat neko netērēju.” Pēc tam viņš nevar nopirkt zāles. Ja dēls dusmojas, Jānis domā, ka ir slikts tēvs. Ja vecs cilvēks ir atkarīgs no bērna un baidās no viņa, zvani 116 123.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte katrā vizītē kritizē, kā tu audzini bērnus. Tavs vīrs saka „mamma vienkārši rūpējas”, un tu sāc teikt to pašu sev.

Tiešsaistē. Tu saņem ziņas no bijušā ar pārmetumiem. Kad draudzene iesaka tās bloķēt, tu atbildi: „Nē, varbūt viņam ir taisnība, varbūt man jāizlasa.” Un tu lasi, un katru vakaru jūties sliktāk.

Skaļā un klusā versija. Skaļā versija: tu aktīvi aizstāvi otru citu priekšā („jūs viņu nepazīstat!”). Klusā versija: tu vienkārši nepamani, ka esi pārstājusi vai pārstājis runāt par sevi. Nav neviena teikuma, ko noliegt, jo tu vairs neko nesaki.

Sākumā un pēc gadiem. Attiecību sākumā pašgāzlaitings izklausās „es esmu pārāk izvēlīga, man jādod viņam iespēja”. Pēc gadiem tas skan „ja jau tik ilgi izturēju, tad laikam nav tik traki”, un tas ir ļoti tuvs ieguldījuma slazdam (angl. sunk cost trap).

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Viņa vienkārši ļoti uztraucas par mani, tāpēc pārbauda manu telefonu.” „Viņš mani labo, jo grib, lai es kļūstu labāka.” Kad kontroli tu sev pārstāsti kā mīlestību, tas arī ir pašgāzlaitings.

Kā reaģēt

Mērķis nav uzreiz „noticēt sev par 100%”. Mērķis ir pamazām atjaunot pierādījumus un vietu, kur tavai versijai ir tiesības pastāvēt.

Pieraksti uzreiz. Datums, kas notika, kas tika teikts, kā tu juties. Neskaidro, nevērtē, vienkārši pieraksti. Pēc mēneša pārlasi. Pieraksts neapšauba sevi tā, kā to dara atmiņa. Ja dzīvo kopā ar otru, glabā to drošā vietā (skat. drošības plānu).
Pamani „bet”. Kad tu stāsti par kaut ko sāpīgu un pēc tam saki „bet es arī…” vai „bet viņš jau ir labs”, apstājies. Pabeidz pirmo teikumu bez „bet”.
Draugu tests. Iedomājies, ka to pašu stāsta tavs labākais draugs vai draudzene. Ko tu viņam teiktu? Bieži mēs citiem ticam ātrāk nekā sev.
Klausies ķermenī. Nemiers pirms tikšanās, miega traucējumi, sasprindzinājums, kad pienāk ziņa: tā arī ir informācija.
Ļauj citiem liecināt. Pajautā cilvēkam, kurš bija klāt: „Kā tu to redzēji?” Ne lai iegūtu apstiprinājumu, bet lai pārbaudītu savu atmiņu ar kādu, kurš nav otrs cilvēks.
Samazini kontaktu, ja vari. Pašgāzlaitings visstiprāk skan, kad otra balss joprojām ir tuvu. Mazāk kontakta nozīmē vairāk vietas tavai.

Ko teikt

„Es atceros, kas notika. Man nav vajadzīga tava piekrišana, lai tas būtu noticis.”

Ko teikt

Sev: „Man tas sāpēja. Punkts. Man nav jāatrod iemesls, kāpēc tas nesāpēja.”

Kad nediskutēt. Nekāda vajadzība pārrunāt savas atmiņas ar cilvēku, kurš tevi gāzlaitēja. Tas ir veids, kā atdot viņam balsi atpakaļ. Ja otrs ir bīstams, drošība ir svarīgāka par to, lai viņš atzītu tavu versiju.

Par speciālistiem. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam vai terapeitam ir pieredze ar psiholoģisko vardarbību un traumu. Ja speciālists iesaka „izrunāties ar otru”, „mēģināt saprast viņa skatījumu” vai kopīgas sesijas, tas var pastiprināt pašgāzlaitingu. Labs speciālists tev tic bez pierādījumiem, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne un palīdz tev atkal uzticēties sev. Ja pēc sesijas jūties vēl apjukušāk vai vainīgāk, tā ir zīme meklēt citu. Tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas) un 116 006 (vardarbībā cietušajiem, pēcpusdienā un vakarā) var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā es varu zināt, vai es pārspīlēju vai sevi gāzlaitēju?

Paskaties uz virzienu un atkārtošanos. Ja šaubas vienmēr beidzas ar to, ka vainīgs esi tu, vienmēr par to pašu cilvēku, un fakti, kas runā tavā labā, tiek ignorēti, tas nav objektīvs vērtējums. Cilvēki, kuri tiešām pārspīlē, parasti par to nešaubās tik bieži. Tas, ka tu vispār uzdod šo jautājumu, bieži jau ir signāls.

Vai pašgāzlaitings nozīmē, ka mani gāzlaitēja?

Ne vienmēr, bet ļoti bieži. Pašgāzlaitings visbiežāk veidojas pēc ilgstoša ārēja gāzlaitinga, bērnībā vai attiecībās. Var būt, ka tu to vēl neatpazīsti, jo tas notika pakāpeniski. Izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.

Vai viņš vai viņa ir narciss, ja es tā jūtos?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja tev atkal un atkal liek šaubīties par sevi, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un atceries: normālās attiecībās tu naktīs neguli nomodā, prātojot, vai trakais neesi tu.

Cik ilgi pašgāzlaitings turpinās pēc aiziešanas?

Katram citādi. Daudziem tas mazinās mēnešu laikā pēc kontakta pārtraukšanas, dažiem ilgāk, īpaši, ja tas sākās bērnībā. Tas nav lineāri: var būt labas nedēļas un pēkšņi atkal nakts ar „varbūt es visu izdomāju”. Pieraksti no iepriekšējā laika šādās naktīs ļoti palīdz.

Kā to sauc angliski?

Self-gaslighting, arī „gaslighting yourself”. Krievu valodā – самогазлайтинг vai газлайтинг самого себя. Meklējot angliski, atradīsi visvairāk materiālu.

Pašgāzlaitings