Vai man jūk prāts? Apjukums ir simptoms

To pašu apjukumu pazīst pieaudzis dēls, kurš pēc katras sarunas ar māti šaubās par savu bērnību.

To pašu apjukumu pazīst darbinieks, kuram priekšniece atkal un atkal saka, ka viņš „visu sajauc”.

To pašu apjukumu pazīst vīrietis, kuram partnere gadiem atkārto, ka agresīvais ir viņš.

To pašu apjukumu pazīst pieaugusi meita, kura pēc katras sarunas ar tēvu šaubās par savu bērnību.

To pašu apjukumu pazīst darbiniece, kurai priekšnieks atkal un atkal saka, ka viņa „visu sajauc”.

To pašu apjukumu pazīst sieviete, kurai partneris gadiem atkārto, ka viņa ir histēriska un visu izdomā.

Šeit darbojas visi četri mehānismi. Gāzlaitings: saruna par meitu pārslēdzas uz Ilzes atmiņu, un tiek piesaukts vēl viens „pierādījums”. Siltums un aukstums: vakarā viņš ir pavisam cits cilvēks. Atvieglojums: mierīgais vakars liek šaubīties, vai rīta saruna vispār bija tik slikta. Un ievēro: kūkas nav vajadzīgas. Ja Edgars vakarā vienkārši būtu parasts un nekliegtu, efekts būtu tas pats. Disonanse: vieglāk ir noticēt, ka aizmirst viņa, nekā tam, ka cilvēks, ar kuru viņa dzīvo, viņai melo.

Šeit darbojas visi četri mehānismi. Gāzlaitings: saruna par dēlu pārslēdzas uz to, ka Kristaps „nekad neklausās”, un tiek piesaukts vēl viens „pierādījums”. Asaras padara jautājumu vēl neiespējamāku: pēkšņi viņam jāmierina Laura. Siltums un aukstums: vakarā viņa ir pavisam cits cilvēks. Atvieglojums: mierīgais vakars liek šaubīties, vai rīta saruna vispār bija tik slikta. Un ievēro: pīrāgs nav vajadzīgs. Ja Laura vakarā vienkārši būtu parasta un neraudātu, efekts būtu tas pats. Disonanse: vieglāk ir noticēt, ka neklausās viņš, nekā tam, ka cilvēks, ar kuru viņš dzīvo, viņam melo.

• Sieviete un vīrietis. Jānis draugiem stāsta, ka Marta viņu ballītē pazemoja visu priekšā. Mājās Marta saka, ka viņš bija piedzēries un visu sajauca, lai gan viņš izdzēra vienu alu. Nākamreiz viņa to piemin jau draugu priekšā: „Jānim atkal bija viens no tiem vakariem.” No rīta Marta ir parasta, gatavo brokastis, un Jānis nolemj „neuzpūst”. Pēc pusgada viņš pats vairs nav drošs, cik viņš toreiz dzēra.

• Vīrietis un sieviete. Ilzes stāsts augstāk. Bieži tas izklausās pavisam mierīgi: viņš nekad nepaceļ balsi, tikai nopūšas un saka: „Es tikai saku, kā ir.” Draugu priekšā viņš smaidot piebilst: „Ilze mums ir mākslinieciska dvēsele, datumi nav viņas stiprā puse”, un visi pasmejas.

• Viendzimuma pārī. Deniss strīdā piedraud Artūram, ka pastāstīs viņa kolēģiem par viņu attiecībām. Nākamajā dienā: „Es nekad neko tādu neteicu, tev ir paranoja.” Artūram ir maz cilvēku, kam par attiecībām stāstīt, tāpēc nav neviena, kas pateiktu: „Nē, tas nebija normāli.” Jo mazāk liecinieku, jo vieglāk pārrakstīt realitāti.

Godīgi: kliegt un ciest durvis nav labi, un savu daļu Andris var uzņemties. Bet viena reakcija pēc stundām ilgas provokācijas nav tas pats, kas bailes, kurās otrs dzīvo katru dienu. Šim ir nosaukums: reaktīvā vardarbība (angl. reactive abuse). Cilvēks, kuru ilgi spiež, beidzot reaģē, un tieši šo reakciju izmanto kā pierādījumu, ka vardarbīgais ir viņš. Mierīgā nākamā diena padara to vēl mulsinošāku: „Ja viņa ir tik mierīga, varbūt problēma tiešām esmu es.”

Godīgi: kliegt un mest krūzes nav labi, un savu daļu Santa var uzņemties. Bet viena reakcija pēc stundām ilgas provokācijas nav tas pats, kas bailes, kurās otrs dzīvo katru dienu. Šim ir nosaukums: reaktīvā vardarbība (angl. reactive abuse). Cilvēks, kuru ilgi spiež, beidzot reaģē, un tieši šo reakciju izmanto kā pierādījumu, ka vardarbīgā ir viņa. Ievēro arī to, kā Mārtiņš stāv durvīs un neļauj aiziet: tā ir fiziska kontrole, pat ja viņš ne reizi neiesit. Mierīgā nākamā diena padara to vēl mulsinošāku: „Ja viņš ir tik mierīgs, varbūt problēma tiešām esmu es.”

Vīrieši piedzīvo emocionālu vardarbību arī no sievietēm, un viņiem tic mazāk. Draugi pasmejas, apkārtējie pajautā, ko tad tu izdarīji. Šī lapa ir arī tev. Krīzes tālrunis 116 123 palīdz arī vīriešiem.

Sievietei, kura reiz reaģēja, bieži saka: „Tu jau arī neesi eņģelis”, un vīrieša mierīgais stāsts izklausās ticamāks par viņas asarām. Viens uzliesmojums pēc ilgas provokācijas tevi nepadara par varmāku. Krīzes tālrunis 116 123 palīdz arī tev.

Rolands ik mēnesi apciemo māti. Viņa atkal stāsta, ka viņam bija laimīga bērnība, ka viņš „vienmēr bija grūts bērns” un ka tēvs „viņam neko nedarīja”. Notikumu, ko Rolands atceras skaidri, kad māte viņu ziemā izslēdza ārā, viņa stāsta citādi: viņš pats aizbēga. Māsa piekrīt mātei, jo tā ir vieglāk. Pēc katras vizītes Rolandam vajag divas dienas, lai atkal justos kā viņš pats. Dažreiz māte piezvana tikai tāpat, parunā normāli, un viņš domā: „Varbūt viņa ir mainījusies. Varbūt es visu atceros nepareizi.”

Dace ik mēnesi apciemo tēvu. Viņš atkal stāsta, ka viņai bija laimīga bērnība, ka viņa „vienmēr bija histēriska” un ka viņš „nekad nav pacēlis roku”. Notikumu, ko Dace atceras skaidri, kad tēvs piedzēries izsita viņas istabas durvis, viņš stāsta citādi: durvis bija vecas, viņa pati tās aizcirta. Brālis piekrīt tēvam, jo tā ir vieglāk. Pēc katras vizītes Dacei vajag divas dienas, lai atkal justos kā viņa pati. Dažreiz tēvs piezvana tāpat, parunā normāli, un viņa domā: „Varbūt viņš ir mainījies. Varbūt es visu atceros nepareizi.”

Bērnībā šis mehānisms sākas agri. Vecāks septiņgadniekam saka „tas nemaz nesāpēja”, „tu neraudi, tu izliecies”, „es to nekad neteicu”. Bērns to nevar pārbaudīt, tāpēc iemācās, ka paša sajūtām nevar ticēt. Pieaugušā vecumā šāds apjukums šķiet normāls, un tāpēc to ir tik grūti pamanīt arī vēlākās attiecībās.

Viktors, Ingas priekšnieks, uzdevumus dod tikai mutiski. Sanāksmē, kad rezultāts viņam nepatīk, viņš saka: „Es to nekad neteicu. Jūs vienmēr kaut ko sajaucat.” Ar citiem viņš ir jauks, tas notiek tikai ar Ingu. Tad pienāk mierīga nedēļa, viņš pat uzslavē kādu sīkumu, un Inga nolemj, ka laikam pārspīlēja un varbūt vienkārši slikti strādā. Līdzīgi var rīkoties kolēģis, kas piesavinās tavu ideju un pēc tam saka, ka tu „pārprati”.

Viktorija, Edgara priekšniece, uzdevumus dod tikai mutiski. Sanāksmē, kad rezultāts viņai nepatīk, viņa saka: „Es to nekad neteicu. Jūs vienmēr kaut ko sajaucat.” Ar citiem viņa ir jauka, tas notiek tikai ar Edgaru. Tad pienāk mierīga nedēļa, viņa pat uzslavē kādu sīkumu, un Edgars nolemj, ka laikam pārspīlēja un varbūt vienkārši slikti strādā. Līdzīgi var rīkoties kolēģe, kas piesavinās tavu ideju un pēc tam saka, ka tu „pārprati”.

Darbā palīdz vienkārša lieta: pēc katras mutiskas sarunas nosūti īsu e-pastu, piemēram, „Lai nav pārpratumu, apkopoju, ko sarunājām: …”. Tas nav uzbrukums, tā ir tava atmiņa uz papīra.

• Bijusī sieva. Pēc šķiršanās bijusī sieva noliedz, ka sarunāja, ka sestdien tu vari atbraukt pēc savām mantām, un kopīgiem draugiem stāsta, ka tu „pat neatbrauci”. Tu sāc šaubīties, vai tiešām nesajauci dienas. Te palīdz tikai rakstiska saziņa.

• Bijusī sieva un kopvecāks. Pēc šķiršanās bijusī sieva noliedz, ka sarunāja, ka brīvdienās bērni būs pie tēva, un bērniem saka, ka tētis „par viņiem aizmirsa”. Tēvs sāk šaubīties, vai tiešām nav sajaucis datumus. Te palīdz tikai rakstiska saziņa.

• Māsa. Ģimenes vakariņās vecākā māsa atkal stāsta, ka tevi mamma „vienmēr mīlēja visvairāk” un tev nav tiesību sūdzēties. Visi smejas. Tu aizbrauc mājās un šaubies, vai tev vispār bija grūti.

• Draudzene. Draudzene nedēļu neatbild, tad raksta tā, it kā nekas nebūtu bijis. Kad tu pajautā, kas notika, viņa saka, ka tu „visu sadramatizē”. Tev ir atvieglojums, ka viņa vispār atgriezās, un tu vairs nejautā.

• Grupa vai kopiena. Sporta kluba valdes priekšsēdētāja sapulcē paziņo, ka organizēt sacensības bija tava ideja, lai gan tava atbilde bija „nē”. Kad tu iebilsti, viņa maigi pasmaida: „Tu pēdējā laikā tik daudz ko aizmirsti, mēs visi to redzam.” Pārējie pamāj. Mājās tu pārlasi čatu, meklējot savu atteikumu, un vairs neuzticies sev.

• Pieaugusi meita un vecs vecāks. Meita septiņdesmit astoņus gadus vecajam tēvam atkārto: „Tu atkal aizmirsi, tev sāk jukt prāts,” un pa to laiku pārņem viņa bankas karti. Tēvs sāk ticēt, ka viņam ir demence. Vecumā atmiņas problēmas tiešām gadās, un tieši tāpēc to ir tik viegli izmantot. Ārsts var atmiņu pārbaudīt neatkarīgi.

• Sievasmāte vai vīramāte. Vienatnē sievasmāte pasaka kaut ko dzēlīgu, bet meitas klātbūtnē: „Es? Es taču tikai gribēju palīdzēt.” Sieva saka: „Mamma to tā nedomāja.” Tagad pret tevi ir divi. Ja vēl citi radi tev nodod viņas versiju, tos sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys): cilvēki, caur kuriem otrs iedarbojas uz tevi.

• Bijušais vīrs. Pēc šķiršanās bijušais vīrs noliedz, ka sarunāja, ka sestdien tu vari atbraukt pēc savām mantām, un kopīgiem draugiem stāsta, ka tu „pat neatbrauci”. Tu sāc šaubīties, vai tiešām nesajauci dienas. Te palīdz tikai rakstiska saziņa.

• Bijušais vīrs un kopvecāks. Pēc šķiršanās bijušais vīrs noliedz, ka sarunāja, ka brīvdienās bērni būs pie mātes, un bērniem saka, ka mamma „par viņiem aizmirsa”. Māte sāk šaubīties, vai tiešām nav sajaukusi datumus. Te palīdz tikai rakstiska saziņa.

• Brālis. Ģimenes vakariņās vecākais brālis atkal stāsta, ka tevi mamma „vienmēr mīlēja visvairāk” un tev nav tiesību sūdzēties. Visi smejas. Tu aizbrauc mājās un šaubies, vai tev vispār bija grūti.

• Draugs. Draugs nedēļu neatbild, tad raksta tā, it kā nekas nebūtu bijis. Kad tu pajautā, kas notika, viņš saka, ka tu „visu sadramatizē”. Tev ir atvieglojums, ka viņš vispār atgriezās, un tu vairs nejautā.

• Grupa vai kopiena. Draudzes vadītājs pēc kopsapulces saka, ka tev nekad nav solīts vadīt jauniešu grupu, lai gan viņš to pats piedāvāja visu priekšā. Kad tu atgādini, viņš mierīgi atbild: „Tu visu uztver pārāk personīgi, tev vajag lūgt par pazemību.” Citi klusē. Mājās tu šaubies, vai tiešām to nesagudroji.

• Pieaudzis dēls un vecs vecāks. Dēls septiņdesmit astoņus gadus vecajam tēvam atkārto: „Tu atkal aizmirsi, tev sāk jukt prāts,” un pa to laiku pārņem viņa bankas karti. Tēvs sāk ticēt, ka viņam ir demence. Vecumā atmiņas problēmas tiešām gadās, un tieši tāpēc to ir tik viegli izmantot. Ārsts var atmiņu pārbaudīt neatkarīgi.

• Vīratēvs vai sievastēvs. Vienatnē vīratēvs pasaka kaut ko dzēlīgu par tavu darbu vai izskatu, bet dēla klātbūtnē: „Es? Es taču tikai pajokoju.” Vīrs saka: „Tētis to tā nedomāja.” Tagad pret tevi ir divi. Ja vēl citi radi tev nodod viņa versiju, tos sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys): cilvēki, caur kuriem otrs iedarbojas uz tevi.