Traumatiskā saikne

Traumatiskā saikne (angl. trauma bond, arī trauma bonding) ir spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš tev dara pāri. Tā izskaidro to, kas no malas šķiet neloģiski: kāpēc cilvēks ilgojas tieši pēc tā, kurš viņu sāpina, un atgriežas atkal un atkal. Jēdzienu 1981. gadā ieviesa psihologi Donalds Datons un Sjūzena Peintere (Dutton & Painter). Viņi pamanīja divus nosacījumus, kas šo saiti rada: viens attiecībās ir stiprāks (viens nosaka, otrs pielāgojas; angl. power imbalance) un attieksme ir neparedzama – sliktais mijas ar labo bez skaidras loģikas. Un svarīgākais: „labais” nav obligāti dāvanas vai romantika. Pietiek ar to, ka sliktais uz brīdi apstājas – par to ir nākamā sadaļa.

Tas nav vājums un nav „slikta gaume”. Tā ir normāla cilvēka psihes reakcija uz nenormāliem apstākļiem, un tā notiek gan sievietēm, gan vīriešiem. Vīrieši par to runā retāk, jo baidās, ka viņiem neticēs vai viņus izsmies. Šī lapa ir arī viņiem. Ja meklē angliski – „trauma bond” vai „trauma bonding” –, atradīsi daudz vairāk materiāla: ASV klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video, grāmatas un pētījumus.

Nekas labs nav jādod: pietiek, ka sliktais apstājas

Daudzos rakstos traumatisko saikni apraksta tā, it kā otrs cilvēks pa starpām dotu kaut ko brīnišķīgu: ziedus, ceļojumus, kaislīgu samierināšanos vai mīlestības bombardēšanu (pārmērīgu uzmanību, komplimentus un solījumus attiecību sākumā; angl. love bombing). Tā ir tikai viena versija. Saiknei pietiek ar to, ka cilvēks ir briesmīgs un pēc tam kādu brīdi nav briesmīgs. Nekas nav jādāvina, nekas nav jāsola. „Labais periods” var būt vienkārši ļaunā neesamība: parasts vakars, diena bez kliegšanas, neitrāla īsziņa, durvis, kas netiek aizcirstas.

Psiholoģijā to sauc par negatīvo pastiprinājumu (angl. negative reinforcement). Vārds „negatīvs” te nenozīmē „slikts”. Tas nozīmē, ka kaut kas tiek noņemts: kad pazūd kaut kas nepatīkams, mēs jūtam atvieglojumu, un tas, kas notika tieši pirms atvieglojuma, iespiežas atmiņā stiprāk. Piemērs no ikdienas: ja galva sāp visu dienu un vakarā sāpes pāriet, šis „nekas” jūtas gandrīz kā laime. Attiecībās notiek tas pats. Pēc nedēļas kliegšanas parasts vakars jūtas kā dāvana. Ķermenis atslābst, un smadzenes šo atslābumu piesaista tam pašam cilvēkam, kurš sasprindzinājumu radīja. Šis cilvēks kļūst gan par briesmām, gan par vienīgo, kurš tās var izbeigt.

Turklāt nostiprinās arī tava uzvedība: tu piekāpies, atvainojies, klusē vai izdabā – un sliktais apstājas. Tā tu iemācies, ka mieru var „nopelnīt” tikai pielāgojoties. Šo automātisko izdabāšanu, lai izvairītos no dusmām, sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response).

Kā tas izskatās dzīvē

Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem. Tās ir ļoti dažādas, bet mehānisms visās ir viens.

Partnere, kura vienu dienu nekliedz. Viņa jau nedēļu kliedz par katru sīkumu: nenomazgātu krūzi, piecām minūtēm kavējuma, „nepareizu” toni. Otrdien viņa atnāk mājās, noliek somu un vienkārši apsēžas skatīties seriālu. Viņa neatvainojas un neko nedāvina. Tu visu vakaru jūties gandrīz laimīgs un domā: „Varbūt tagad būs labi.” Nekas labs nenotika – tikai sliktais nenotika. Bet ķermenis šo vakaru atceras kā labo dienu, un tā kļūst par iemeslu palikt.

Vecāks, kurš pēkšņi nav auksts. Tēvs nedēļām atbild vienzilbēs un skatās tev cauri, it kā tevis nebūtu. Kādā svētdienā viņš pie galda pajautā, kā tev iet skolā, un pat pasmaida. Tev ir desmit gadu vai četrdesmit – sajūta ir tā pati: beidzot tevi redz. Nākamās nedēļas tu centies būt ideāls, lai tas atkārtotos. Tā bērns iemācās, ka viņš atbild par vecāka noskaņojumu, un šī mācība paliek arī pieaugušā dzīvē.

Priekšniece, kuras viens neitrāls e-pasts jūtas kā uzslava. Mēnešiem priekšniece tevi kritizē sanāksmēs kolēģu priekšā un neatbild uz taviem e-pastiem. Tad pienāk atbilde: „Labi, paldies.” Divi vārdi. Tu tos pārlasi trīs reizes un visu dienu jūties atzīts. Normālā darbavietā „labi, paldies” ir tikai „labi, paldies”. Tu esi tik izbadējies, ka neitralitāte garšo pēc atzinības, un tu paliec darbā, kas tevi izsūc.

Draudi, kas nepiepildās. Brālis draud: ja tu nepiekritīsi dalīt vecāku māju viņa veidā, viņš visiem radiem „izstāstīs, kas tu esi”. Tu nedēļu nevari gulēt. Tad viņš neko neizstāsta un pat piezvana par ko citu parastā balsī. Tu jūti tik lielu atvieglojumu, ka gandrīz esi viņam pateicīgs – un nākamreiz piekāpies ātrāk. Draudi, kas nepiepildās, nav žēlastība. Tie ir mācība: no soda var izvairīties, tikai paklausot.

Klusēšanas soda beigas. Partneris trīs dienas ar tevi nerunā, un tu nezini, kāpēc. Ceturtajā rītā viņš saka „labrīt” parastā balsī, it kā nekas nebūtu bijis. Tev šķiet, ka atkal drīksti elpot. Tu nejautā, kas notika, lai neriskētu ar vēl trim dienām. Klusēšanas soda (kad otrs ar tevi apzināti nerunā dienām ilgi, lai sodītu; angl. silent treatment) beigas jūtas kā samierināšanās, bet nekas nav atrisināts – tikai atlikts līdz nākamajai reizei.

Ja tev „nekad nebija nekā laba”

Daudzi izlasa par mīlestības bombardēšanu, dāvanām un romantiskiem samierināšanās vakariem un secina: „Tas nav par mani. Man tā nekad nebija.” Un tomēr viņi nespēj aiziet. Tur nav pretrunas. Lūk, kāpēc:

1. Smadzenes mēra salīdzinot. Pēc daudzām sliktām dienām tava „normālā” līmeņa atzīme noslīd uz leju. Tas, kas citiem ir „parasti”, tev jau ir „labi”.
2. Atvieglojums ir fizisks. Sirds norimst, pleci atslābst, beidzot var aizmigt. Ķermenis šo sajūtu atceras un saista ar cilvēku, blakus kuram tā radās.
3. Otrs ir vienīgais, kurš var apturēt sāpes. Tāpēc tava uzmanība visu laiku ir pie šī cilvēka: tu lasi sejas izteiksmi, soļus, īsziņu toni.
4. Tu nekad nezini, kad nāks nākamā mierīgā diena. Tieši neziņa saiti padara stiprāku, nevis vājāku. To sauc par neparedzamu pastiprinājumu (labais nāk neregulāri un bez loģikas; angl. intermittent reinforcement), un tas darbojas gan ar „jaukām lietām”, gan ar vienkāršu pauzi sliktajā.
5. Cerība. Katra mierīgā diena izskatās pēc pierādījuma, ka „īstais” otrs ir mierīgais – un ka tev tikai jāatrod veids, kā viņu tādu noturēt.

Pat Datona un Peinteres 1981. gada darba nosaukumā ir runa par attiecībām ar periodisku vardarbību, nevis par dāvanām vai romantiku. Negatīvā pastiprinājuma skaidrojums nāk no mācīšanās psiholoģijas. Tas ir modelis, kas palīdz saprast, nevis vienīgais mehānisms (pārējie ir zemāk). Bet secinājums ir skaidrs.

Kā tas izklausās

Šeit runa galvenokārt ir par tavām domām un rīcību. Katra no tām atsevišķi var būt arī parastas skumjas – svarīgs ir konteksts.

Kāpēc tā veidojas

Šoreiz jautājums ir ne tik daudz „kāpēc otrs tā dara”, cik „kāpēc tas mani tik stipri tur”. Ir vairāki mehānismi, un tie strādā kopā.

Neparedzams pastiprinājums. Kad laba attieksme – vai vienkārši pauze sliktajā – nāk neregulāri un bez brīdinājuma, smadzenes to gaida vēl neatlaidīgāk, līdzīgi kā pie spēļu automāta. Atvieglojums pēc sāpēm jūtas daudz spēcīgāk nekā mierīga, stabila laipnība.

Nobijies cilvēks meklē mierinājumu pie tuvākā. Kad mēs esam nobijušies, mēs instinktīvi tiecamies pie sev tuvākā cilvēka (psiholoģijā to sauc par pieķeršanās sistēmu; angl. attachment system). Ja tuvākais ir tas pats, kurš biedē, veidojas slēgts loks. Džudita Hermane (Herman, 1992) apraksta, kā ilgstošā kontrolē cilvēka pasaule sašaurinās līdz vienai personai.

Divas patiesības, kas nevar sadzīvot. „Otrs mani mīl” un „otrs man dara pāri” rada iekšēju spriedzi. To sauc par kognitīvo disonansi – nepatīkamu sajūtu, kad prātā ir divas domas, kas viena otru izslēdz (angl. cognitive dissonance; Festinger, 1957). Prāts to bieži atrisina otra labā: „tā nebija tik traki”, „es to izprovocēju”.

Smadzenes kā pēc atkarības. Pētījumā ar nesen pamestiem cilvēkiem (Fisher et al., 2010) tie paši smadzeņu apgabali, kas saistīti ar atlīdzību un kāri, bija aktīvi, skatoties uz bijušā partnera attēlu. Salīdzinājums ar atkarību palīdz saprast, kāpēc „vienkārši aizmirst” nestrādā. Bet tā ir līdzība, nevis precīzs apraksts: pētījums bija par noraidījumu mīlestībā kopumā, ne tieši par vardarbīgām attiecībām.

Un otras puses loma: cilvēkam, kurš kontrolē, šī saikne ir izdevīga. Tā tevi notur. Tāpēc labie brīži bieži pienāk tieši tad, kad tu gatavojies aiziet. To sauc par hūveringu – mēģinājumu tevi „ievilkt” atpakaļ, kā putekļusūcējs (angl. hoovering). Hūverings var būt arī vienkārši neitrāla ziņa vai viena normāla diena.

Populārajā psiholoģijā saiti apraksta „posmos” (piemēram, „7 traumatiskās saiknes posmi”, angl. 7 stages of trauma bonding: mīlestības bombardēšana, uzticēšanās, kritika, manipulācija, padošanās, sevis zaudēšana, atkarība). Tas ir aprakstošs modelis, nevis pētījumos pierādīta secība. Tas var palīdzēt atpazīt savu stāstu, bet tavs ceļš var izskatīties citādi – piemēram, bez neviena „bombardēšanas” posma.

Ko tas nodara tev

• Tu jūties kā divi cilvēki: viens zina, ka jāiet prom, otrs nespēj.
• Kauns: „Es taču esmu gudrs cilvēks, kā es varu?” Kauns liek klusēt un vēl vairāk izolē. Vīriešiem tam bieži pievienojas doma „man taču vajadzētu tikt galā”.
• Tu atceries labos brīžus spilgti un sliktos izplūduši.
• Pēc katra kontakta – pat vienas ziņas – tu jūties sliktāk un atkal sāc no nulles.
• Ķermenis arī reaģē: slikti guli, trauksme vēderā, grūti koncentrēties, roka pati sniedzas pēc telefona.
• Draugi nogurst no tava stāsta, un tu sāc slēpt, ka joprojām esi kontaktā.

Normāli vai vardarbība?

Kā atšķirt traumatisko saikni no parastām šķiršanās skumjām:

1. Pēc kā tu ilgojies? Pēc veselīgām attiecībām tu ilgojies pēc cilvēka, kurš pret tevi bija labs. Traumatiskajā saiknē tu ilgojies pēc cilvēka, no kura baidījies, un pēc atvieglojuma, kad bailes uz brīdi beidzās.
2. Kā kontakts ietekmē? Parasta tikšanās ar bijušo var būt skumja, bet nomierinoša. Traumatiskajā saiknē kontakts dod īsu atvieglojumu un tad sliktāku kritienu.
3. Kā mainās laiks? Parastas skumjas lēnām mazinās. Traumatiskā saikne atkal uzliesmo katru reizi, kad otrs parādās.
4. Kur ir tava vērtība? Pēc parastas šķiršanās tev ir skumji, bet tu esi vesels. Traumatiskajā saiknē šķiet, ka bez otra tu esi nekas.
5. Vai tas atkārtojās? Bailes, sods, klusēšana, tad pēkšņs maigums vai vienkārši miers – atkal un atkal.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tevi godīgi mīlēja un ar kuru jūs vienkārši izšķīrāties, parasti respektē šķiršanos. Viņam vai viņai var būt skumji, bet šis cilvēks neparādās tieši brīdī, kad tev sāk iet labāk, un nesūta ziņas, lai pārbaudītu, vai tu vēl „piederi” viņam vai viņai.

Cilvēks, kuram saikne ir izdevīga, dod drupačas: vienu mīļu ziņu pēc nedēļām klusuma (angliski to sauc breadcrumbing), solījumus par kopīgu nākotni, kas nekad nepiepildās (skat. tukši nākotnes solījumi, angl. future faking), pēkšņu ieinteresētību, kad jūt, ka tu attālinies. Vai vienkārši pārtrauc nežēlību tieši uz tik ilgu laiku, lai tu paliktu.

No malas tas izskatās mulsinoši: draugi redz, ka tu „atkal atgriezies”, un zaudē pacietību. Viņi redz lēmumu. Tu jūti atkarību.

Kas tas nav

• Normālas skumjas un ilgas pēc attiecībām, kas bija labas.
• Mīlestība pret cilvēku, kurš ir grūts, bet nav vardarbīgs.
• Sociālo tīklu nozīme „mēs satuvinājāmies, jo abiem bija trauma” – tā ir cita lieta.
• „Stokholmas sindroms” (angl. Stockholm syndrome – pieķeršanās ķīlnieku ņēmējam) – populārs termins, bet tam nav skaidras klīniskās definīcijas; traumatiskā saikne ir precīzāks jēdziens.
• Pierādījums, ka tu esi vājš vai ka „tev patīk ciest”.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo terminu var izmantot kā ieroci. Kontrolējošs partneris vai partnere var teikt „tev ir traumatiskā saikne ar savu māti”, lai atšķirtu tevi no ģimenes. Vai pasniegt jūsu vētraino saiti kā kaut ko „īpašu”, ko neviens cits nesaprot. Kritērijs paliek viens: vai tas atkārtojas (bailes un atvieglojums nāk atkal un atkal), kurš kuram pielāgojas (kurš nosaka, kurš piekāpjas) un kā tas ietekmē tevi (vai kontakts tevi padara brīvāku vai mazāku).

Variācijas: kur vēl veidojas traumatiskā saikne

Traumatiskā saikne nav tikai romantisku attiecību lieta. Tā veidojas visur, kur viens ir stiprāks un sāpes mijas ar atvieglojumu. Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens. Tālāk ir apraksti, nevis klīniskas kategorijas – tie palīdz atrast savu situāciju.

Partneris vai partnere – jebkurā kombinācijā. Sieva, kura nedēļām pazemo vīru draugu priekšā un tad kādu vakaru ir mierīga; vīrs pēc tam draugiem stāsta, ka „viņai ir arī otra puse”. Vīrs, kurš kontrolē sievas naudu un telefonu, bet svētdienās ir rāms un aizved bērnus uz parku. Viendzimuma pārī saikni var vēl stiprināt tas, ka apkārt ir maz cilvēku, kuriem var droši pastāstīt, un draudi „izstāstīt visiem” par tavu orientāciju (angl. outing). Vīriešiem bieži ir papildu kauns: „ar vīrieti taču tā nenotiek”. Notiek gan.

Bijušais partneris un kopīgi bērni. Pēc šķiršanās saikne turpinās caur bērnu nodošanu. Bijusī sieva pie durvīm ir auksta un dzēlīga, bet vienreiz pasaka „paldies, ka viņu atvedi” – un tu visu nedēļu domā, vai varbūt tomēr varat sadzīvot „draudzīgi”. Kopīga bērnu audzināšana pēc šķiršanās (angl. co-parenting) nozīmē, ka kontaktu nevar pārtraukt pilnībā, tāpēc svarīgi to sašaurināt līdz īsai rakstiskai saziņai tikai par bērniem.

Vecāks un mazs bērns. Bērns nevar aiziet – viņš ir pilnībā atkarīgs. Ja māte vienā dienā kliedz un otrā ir mīļa, bērns iemācās nepārtraukti vērot viņas noskaņojumu. Tā nav izvēle, tā ir izdzīvošana.

Pieaudzis bērns un narcistisks vecāks (angļu valodā šo grupu sauc adult children of narcissists, saīsināti ACoN). Tev ir savs dzīvoklis, darbs, ģimene, bet viena tēva īsziņa var sabojāt visu nedēļu, un viens viņa uzslavas teikums – padarīt to par svētkiem. Tu joprojām brauc katrās brīvdienās, pat ja pēc katras vizītes divas dienas atkopies. Saikne, kas veidojās bērnībā, pieaugušā vecumā neizzūd pati no sevis.

Priekšnieks vai darbavieta. Vadītājs, kurš pārmaiņus pazemo un atzīst, rada lojalitāti, kas ir stiprāka par algu. Tu strādā vakaros, jo reizi pusgadā viņš sapulcē pasaka „bez tevis mēs nevarētu”. Aiziešana šķiet kā nodevība, pat ja tevi tur pazemo.

Sekta vai slēgta grupa (angl. cult, high-control group). Grupa, kas tevi kaunina un draud izslēgt, bet pēc „grēksūdzes” pieņem atpakaļ ar siltumu. Atvieglojums, ka tevi atkal pieņem, piesien stiprāk nekā jebkura mācība. Tas pats var notikt ar treneri, garīgo skolotāju vai „personīgās izaugsmes” kopienu.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa, kura bērnībā tevi pazemoja, bet dažreiz aizstāvēja pagalmā. Pieaugušā vecumā tu joprojām gaidi viņas atzinību un piekāpies mantojuma, vecāku kopšanas vai svētku jautājumos, lai tikai nebūtu viņas dusmu.

Draugs vai draudzene. Draudzene, kura kritizē tavus lēmumus un nedēļām ignorē, ja tu kaut ko izdari bez viņas. Tad viņa uzraksta „kur tu pazudi? man tevis pietrūkst” – un tu jūties izvēlēts. Tu pamazām atsakies no citiem draugiem, jo viņa ir „vienīgā, kas tevi patiešām saprot”.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks. Arī otrādi: pieaudzis dēls vai meita, kas draud vairs nerādīt mazbērnus, bet reizi mēnesī atbrauc un ir laipns. Veca māte izdabā un dod naudu, lai nākamā vizīte būtu mierīga.

Tiešsaistē. Attiecības, kas notiek tikai sarakstē: nedēļa bez atbildes, tad sirsniņa zem tavas bildes. Arī bez tikšanās saite var kļūt ļoti stipra, jo tu visu laiku gaidi nākamo zīmi.

Skaļā un klusā versija. Skaļā – kliegšana, durvju ciršana, draudi. Klusā – aukstums, nopūtas, skatieni, dienām ilgs klusums, garastāvoklis, kas „piepilda” visu māju. Klusā versija nav vieglāka. To ir grūtāk nosaukt vārdā, un tāpēc tā bieži tur ilgāk.

Sākumā un pēc gadiem. Sākumā saiti var veidot mīlestības bombardēšana. Pēc gadiem nekas tāds vairs nav vajadzīgs: pietiek ar retu mierīgu dienu, jo „normālā” atzīme jau ir tik zemu.

Kā reaģēt

1. Nekaunies. Saikne veidojas neatkarīgi no inteliģences, dzimuma un pašcieņas. Kauns tikai liek tev klusēt.
2. Uzraksti realitātes sarakstu. 10–20 konkrētas situācijas, kad tev sāpēja, – ar datumiem. Pieraksti arī tās dienas, kuras tev šķita „labas”, un godīgi apskaties: vai tajās notika kaut kas labs, vai tikai nenotika sliktais? Lasi šo sarakstu brīdī, kad gribas rakstīt.
3. Samazini kontaktu līdz minimumam. Vislabāk – pilnībā pārtrauc saziņu (angl. no contact). Ja ir kopīgi bērni, sazinies tikai rakstiski un tikai par lietu, īsi un bez emocijām. To sauc par pelēko akmeni (angl. grey rock).
4. Atliec, nevis aizliedz. Kad gribas zvanīt, sev pasaki: „Pēc 20 minūtēm.” Kāre nāk viļņos un aiziet.
5. Nepaliec viens ar to. Pastāsti vismaz vienam cilvēkam, kurš netiesās. Krīzes tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, arī krieviski, un tur zvana arī vīrieši.
6. Meklē speciālistu, kurš saprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai terapeits ir mācījies par traumu un par to, kā viens cilvēks pamazām pārņem kontroli pār otra dzīvi – ko tu dari, ar ko tiecies, ko tērē (angļu valodā to sauc coercive control). Ja speciālists iesaka „izrunāties” ar otru, iet kopā uz pāru terapiju vai „dot vēl vienu iespēju”, tas var saiti nostiprināt, nevis pārraut. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, neprasot pierādīt? Vai zina, kas ir gāzlaitings (kad tev liek apšaubīt paša atmiņu un prātu; angl. gaslighting) un traumatiskā saikne? Vai uzmanības centrā ir tava drošība? Ja pēc sesijas jūties vainīgs vai pagrūsts atpakaļ, meklē citu – problēma nav tevī. Pa to laiku noder Dr. Ramani Durvasula (ASV klīniskā psiholoģe; YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024; angļu valodā) un tālruņi 116 123 un 116 006, kuros var ieteikt speciālistus.

Drošība pirmajā vietā. Aiziešana no vardarbīgām attiecībām bieži ir visbīstamākais brīdis. Ja tu baidies no otra reakcijas, nepaziņo par aiziešanu iepriekš – sāc ar drošības plānu. Draudu gadījumā zvani 112 – arī tad, ja tu esi vīrietis un draud sieviete. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc es nevaru aizmirst cilvēku, kurš mani tik ļoti sāpināja?

Tieši tāpēc. Sāpes, kam seko atvieglojums, veido spēcīgāku saiti nekā mierīga laipnība. Tas nenozīmē, ka tu šo cilvēku „patiesībā” gribi atpakaļ – tas nozīmē, ka smadzenes ir iemācījušās meklēt atvieglojumu pie tā paša avota.

Man nekad nebija dāvanu vai romantikas. Vai tā vispār var būt traumatiskā saikne?

Jā. Saiknei nav vajadzīgs nekas labs – pietiek, ka sliktais laiku pa laikam apstājas. Diena bez kliegšanas, klusuma beigas, neitrāla ziņa pēc nedēļām aukstuma – tas viss var darboties kā „atlīdzība”, jo ķermenis jūt atvieglojumu. Sīkāk – sadaļā „Nekas labs nav jādod” šīs lapas sākumā.

Cik ilgi ilgst traumatiskā saikne?

Nav vienota termiņa. Daudziem kāre visspēcīgākā ir pirmajās nedēļās un tad pamazām mazinās – ja kontakts ir pārtraukts. Katrs kontakts (arī otra ziņas lasīšana) parasti „atiestata” pulksteni. Tāpēc kontakta ierobežošana ir svarīgāka par gribasspēku.

Vai tā ir mīlestība?

Jūtas ir īstas. Bet mīlestība, kas balstās bailēs un atvieglojumā, nav tā pati mīlestība, kas balstās drošībā. Ja tu vairāk baidies otru zaudēt, nekā jūties ar viņu labi, tas ir vērts pamanīt.

Vai tas nozīmē, ka otrs ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki, kas tā uzvedas, pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss” (angl. narcissist). Un nosaukumam nav nozīmes – nozīme ir tam, kas notiek atkal un atkal. Ja attiecībās atkārtojas bailes, sods un pēkšņs maigums vai miers, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas; ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – sāc ar drošības plānu. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks neesi tu. Ja tā notiek, izlasi par gāzlaitingu un nodarbību Apjukums ir simptoms. Vairāk par jēdzienu – narcisms.

Es atgriezos. Vai viss ir zaudēts?

Nē. Daudzi cilvēki aiziet vairākas reizes, pirms aiziet galīgi. Katra reize tev iemāca ko jaunu par to, kā viss atkārtojas. Bez kauna sāc no jauna – un šoreiz ar plānu.