Noniecināšana

Noniecināšana ir tas, kas notiek pēc pjedestāla. Tas pats cilvēks, kurš tev teica, ka tu esi „labākais, kas ar viņu noticis”, sāk tevi labot, izsmiet, salīdzināt ar citiem, atdzist un klusēt. Parasti tas nenotiek vienā dienā, bet pa mazam pilienam, tāpēc to ir tik grūti pamanīt. Angļu valodā to sauc devaluation, un narcistisku attiecību aprakstos to lieto ciklā „idealizācija – noniecināšana – izmešana” (angl. idealize, devalue, discard). Ja meklēsi angliski („devaluation phase narcissist”, „idealize devalue discard”), atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Latviski cilvēki dažreiz saka „devalvācija” – tas ir tas pats. Vārdam ir divas nozīmes, un abas ir svarīgas. Pirmā: posms ciklā, kad pēc idealizācijas (angl. idealization – kad tevi ceļ uz pjedestāla) sākas kritiens. Otrā: ikdienas paņēmiens – tavu jūtu, darba, sasniegumu un pieredzes noniecināšana: „nepārspīlē”, „nu un kas”, „to jebkurš var”. Cikls „idealizācija – noniecināšana – izmešana” ir aprakstošs modelis, ko lieto terapeiti un atbalsta kopienas, nevis diagnoze. Bet tas, ka tevi sistemātiski padara mazāku, ir ļoti reāla lieta.

Kā tas izklausās

Kritika pati par sevi ir normāla daļa no dzīves. Tāpēc katrs piemērs ir situācija: kas notiek pirms, kā to saka un kas notiek pēc tam.

Kāpēc tā dara

Noniecināšanai ir vairākas funkcijas, un tās pārklājas.

Tēls plīst. Kad otrs tevi idealizēja, viņš mīlēja nevis tevi, bet priekšstatu. Tagad tu esi dzīvs cilvēks: tev ir sliktas dienas, savs viedoklis, savas vajadzības. Cilvēkam, kurš pasauli redz melnbaltu – ideāls vai nevērtīgs –, vidus nav. Ja tu vairs neesi ideāls vai ideāla, tu kļūsti nevērtīgs.

Kontrole. Cilvēks, kurš jūtas mazāk vērts, retāk aiziet. Viņš mazāk iebilst, mazāk jautā, vairāk cenšas. Kad tu pamazām tici, ka neviens cits tevi negribēs, ka tu esi „grūts cilvēks” vai ka „bez manis tu neko nevari”, tev ir mazāk spēka pretoties.

Pašam justies lielākam. Daudziem cilvēkiem ar spēcīgām narcistiskām iezīmēm pašvērtība ir trausla. Ja tu esi mazāks, viņš jūtas lielāks. Tavi panākumi viņu apdraud, tāpēc tie jāsamazina.

Sagatavošana aiziešanai. Dažreiz noniecināšana ir priekšvēstnesis tam, ka otrs jau skatās uz kādu citu. Jaunais cilvēks ir „ideāls”, tu esi „problēma”. Bieži tas beidzas ar pēkšņu, nežēlīgu izmešanu (angl. discard), dažreiz ar gatavu aizvietotāju.

Ieradums. Daļa cilvēku tā izturas pret visiem tuvajiem: vecākiem, bērniem, draugiem. Tas nav īpaši pret tevi. Bet tas nepadara to mazāk sāpīgu.

Ko tas nodara tev

Noniecināšana nesāp tikai tāpēc, ka ir nepatīkama. Tā sāp tāpēc, ka tā nāk no cilvēka, kurš tev reiz lika justies kā vislabākajam cilvēkam pasaulē. Tu zini, kā ir būt „ideālam”, un tagad tu redzi, ka tas pazūd. Tu sāc meklēt, ko izdarīji nepareizi.

Tu kļūsti uzmanīgāks vai uzmanīgāka: domā, ko vilkt, ko teikt, ko nestāstīt. Tu pārtrauc dalīties ar labām ziņām, jo tās vienalga tiks samazinātas. Tu sāc sevi skatīt caur otra acīm: „Varbūt es tiešām pārspīlēju. Varbūt es tiešām esmu garlaicīgs. Varbūt es tiešām esmu slikta māte.” Psihologs Džons Gotmans (John Gottman) savos pētījumos ar pāriem atrada, ka nicinājums (angl. contempt) – izsmiekls, acu bolīšana, „augstprātība” pret otru – ir viena no spēcīgākajām pazīmēm, kas prognozē laulības izjukšanu. Tas ir tik postoši tāpēc, ka tas uzbrūk nevis rīcībai, bet cilvēkam.

Un tad nāk slazds, par kuru bieži nerunā: pēc noniecināšanas posma jebkurš parasts brīdis jūtas kā dāvana. Nav vajadzīgi ziedi vai atvainošanās. Pietiek ar to, ka viņš vienu vakaru nekritizē. Ka viņa pasmaida. Ka nedēļu nav bijis neviena dzēlīga joka. Tas ir atvieglojums, kad slikts uz brīdi apstājas, un tieši tas tevi notur. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – pieķeršanās, kas aug no sāpju un atvieglojuma maiņas. Tāpēc, ja tu domā „pie mums nebija nekādas idealizācijas, bija tikai slikti un tad normāli”, tas joprojām ir tas pats cikls. Labais posms var būt vienkārši ļaunuma trūkums.

Laika gaitā noniecināšana var novest pie tā, ka tu vairs neuzticies savai uztverei. Tu nezini, vai tavas jūtas ir pamatotas, vai tu „atkal pārspīlē”. Šeit noniecināšana satiekas ar gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu).

Normāli vai vardarbība?

Visās attiecībās pēc medusmēneša sākas ikdiena, un rožainās brilles nokrīt. Partneri sāk redzēt viens otra trūkumus. Tas ir normāli un pat veselīgi. Atšķirība nav tajā, vai otrs redz tavus trūkumus, bet tajā, kā viņš ar tiem apietas.

1. Par rīcību vai par cilvēku? Normāla kritika: „Man nepatika, ka tu aizmirsi piezvanīt.” Noniecināšana: „Tu vienmēr visu aizmirsti, tev nekas nav svarīgs.”
2. Divatā vai publiski? Vesels cilvēks grūtas lietas saka divatā. Noniecināšana bieži notiek citu priekšā vai caur „jokiem”.
3. Vai drīkst atbildēt? Normālā strīdā tu vari iebilst, un otrs klausās. Noniecināšanā tava iebilde kļūst par jaunu pierādījumu tam, ka tu esi „pārāk jūtīgs” vai „grūta”.
4. Vai ir līdzsvars? Veselās attiecībās kritika nāk kopā ar cieņu, uzslavām un siltumu. Noniecināšanā labais pazūd, un palicis ir tikai tas, kas nav kārtībā.
5. Vai tas atkārtojas un vai ir virziens? Viens nejauks teikums nav noniecināšana. Ja mēnešiem un gadiem mazāks kļūst viens un tas pats cilvēks, tā ir.
6. Kā tu jūties? Pēc normāla strīda tev var būt slikti, bet tu joprojām zini, kas tu esi. Pēc ilgstošas noniecināšanas tu vairs nezini.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš vienkārši ir noguris vai kritisks, var pateikt kaut ko nevietā, bet, kad tu pasaki, ka tas sāpēja, viņš ieklausās. Viņš prot arī slavēt, priecāties par tevi un atzīt savas kļūdas. Viņa kritika ir par konkrētām lietām, un to var apspriest.

Cilvēks, kurš noniecina, parasti neatzīst, ka kaut kas bija. „Tas bija joks.” „Tu visu uztver pārāk personīgi.” „Es tikai saku patiesību.” Ja tu uzstāj, viņš vai viņa var apgriezt situāciju: tagad tu esi tas, kurš uzbrūk. Šim apgriešanas modelim ir savs nosaukums – DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender: noliegt, uzbrukt, apmainīt upuri un vainīgo). Bieži noniecināšana ir selektīva: citu priekšā viņš var būt burvīgs, bet mājās – dzēlīgs. Tāpēc draugi dažreiz netic.

No malas noniecināšanu var pamanīt pēc tā, ka tu pamazām kļūsti klusāks vai klusāka, mazāk smejies, vairāk atvainojies. Draugi dažreiz saka: „Tu esi mainījies, agrāk tu biji citāds.” Viņi redz sekas, pat ja neredz cēloni.

Kas tas nav

• Godīga, konkrēta kritika, pēc kuras tevi joprojām ciena.
• Nesakritība gaumē („man vairāk patīk zilā”).
• Viens slikts vakars, pēc kura otrs atvainojas un maina uzvedību.
• Normālais „medusmēneša beigas”, kad rožainās brilles nokrīt, bet siltums paliek.
• Draudzīgi joki, par kuriem smejaties abi un kurus var apturēt ar vienu vārdu.
• Ārsta, skolotāja vai priekšnieka lietišķa atgriezeniskā saite par darbu.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Manipulatīvs cilvēks var nosaukt jebkuru tavu iebildumu par „noniecināšanu”: „Tu mani noniecini, kad saki, ka es kavēju.” Vai: „Tu noniecini manas jūtas”, kad tu vienkārši nepiekrīti. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai tā ir ilgstoša uzvedība, nevis viens strīds), virziens (kurš no jums pa gadiem kļūst mazāks, klusāks, bailīgāks) un efekts (vai tu joprojām zini, kas tu esi, vai arvien vairāk šaubies par sevi).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tevi pamazām padara mazāku, līdz tu pats vai pati tam tici. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete noniecina vīrieti. Marta gadiem saka Pēterim, ka viņš „nopelna kā students”, salīdzina ar savas māsas vīru un draugu priekšā stāsta, ka „bez manis viņš pat rēķinus nesamaksātu”. Pēteris sāk strādāt divos darbos un joprojām dzird, ka ar to „nepietiek”. Vīriešiem par to ir īpaši grūti runāt, jo apkārtējie bieži smejas vai saka „nu tad esi vīrietis”. Tā ir emocionālā vardarbība, neatkarīgi no dzimuma.

Vīrietis noniecina sievieti. Uldis sāk ar „jokiem” par Lienes svaru, turpina ar to, ka viņa „neprot audzināt bērnus”, un beidz ar to, ka viņa „bez viņa būtu uz ielas”. Liene pārstāj tikties ar draudzenēm, jo pēc katras tikšanās viņš jautā, „ko tās vistas atkal pļāpāja”.

Viena dzimuma pārī. Toms Edgaram draugu priekšā saka, ka viņš ir „tāds provinciālis”, labo viņa gramatiku un izsmej viņa darbu. Divatā saka, ka „tikai grib palīdzēt tev augt”.

Bijušais partneris un otrs vecāks. Pēc šķiršanās bijusī sieva bērnu klātbūtnē saka, ka tēvs „vienmēr bija vājš” un „nekad nevarēja nopelnīt”. Tā ir noniecināšana caur bērniem, un bērni to dzird.

Vecāks un bērns. Māte meitai: „Ar tādu seju tev jāmācās labi, jo nekas cits tev nepalīdzēs.” Tēvs dēlam: „Tu raudi kā meitene.” Bērns neredz, ka tā ir noniecināšana. Viņš to uztver kā patiesību par sevi.

Vecāks un pieaudzis bērns. Tu esi četrdesmit gadus vecs, tev ir ģimene un labs darbs, bet katrā vizītē tēvs jautā, „kad tu beidzot izdarīsi kaut ko nopietnu”. Viņa draugiem viņš stāsta par tavu brāli.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa ģimenes svētkos atkārto vienus un tos pašus stāstus par to, kāds tu biji „neveikls bērns”. Visi smejas. Tev ir četrdesmit, bet ģimenē tu vēl joprojām esi „tas, kam nekas neizdodas”.

Priekšnieks vai kolēģis. Vadītāja sanāksmēs tavu priekšlikumu nosauc par „naivu”, bet nedēļu vēlāk to pašu ideju prezentē kā savu. Kolēģis katru reizi, kad tu runā, pārtrauc ar „nu, tas jau visiem ir skaidrs”. Darbā noniecināšana bieži tiek saukta par „atklātu stilu”.

Draugs vai draudzene. Draudzene, kad tu stāsti par saviem panākumiem, vienmēr atrod, kāpēc tas „nav nekas īpašs”, un pārslēdz sarunu uz sevi. Kad tev ir slikti, viņa ir visuzmanīgākā.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls saka savai mātei, ka viņa „jau neko nesaprot”, neļauj viņai izteikties par mazbērniem un citu priekšā runā par viņu kā par nespējīgu. Vecs cilvēks sāk ticēt, ka tiešām vairs neko nespēj.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte pie galda saka: „Mūsu Jānītim jau vienmēr patika vienkāršas meitenes.” Vai sievastēvs ignorē visu, ko tu saki, un runā tikai ar savu meitu. Ja partneris to neaptur un saka, ka tu „pārspīlē”, tas vairs nav tikai vīramātes jautājums.

Tiešsaistē. Partneris publiski komentē tavus ierakstus ar „jokiem”. Vai pēc šķiršanās bijušais raksta par tevi mājienus sociālajos tīklos. Vai dzīvesbiedrs katru tavu bildi pirms publicēšanas „izvērtē” un saka, ka tu izskaties „dīvaini”.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: tieši apvainojumi, kliegšana, publiska izsmiešana. Klusā: nopūta, kad tu ienāc istabā. Acu bolīšana. Viņš vairs nejautā, kā tev iet. Viņa nesmejas par taviem jokiem, bet smejas par citu. Ar tevi runā kā ar bērnu. Klusā versija ir grūtāk pierādāma, bet tikpat postoša, un tev pašam vai pašai ir grūti to nosaukt.

Agrīnā un vēlīnā versija. Sākumā noniecināšana ir „joki” un „padomi”: „tev labāk piestāv matus saņemt”. Pēc gadiem tā ir pilnīga: „tu esi nekas”, „neviens tevi negribēs”. Sākumā tev tas liekas sīkums. Vēlāk tev liekas, ka tā ir patiesība.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tev to saku, jo tevi mīlu.” „Kurš vēl tev pateiks patiesību, ja ne es?” „Es tikai gribu, lai tu būtu labākā versija sevis.” Katrs komentārs ir iesaiņots rūpēs. Bet rezultāts ir tāds pats: tu jūties arvien mazāks vai mazāka.

Kā reaģēt

1. Nosauc to sev. Pieraksti konkrētus teikumus, datumus un to, kas notika pirms un pēc. Tā tu redzēsi, vai tas atkārtojas, un tev būs pierādījums pašam vai pašai sev, kad sāksi šaubīties.
2. Neattaisnojies. Uz „tu tiešām tā iesi?” nav jāpierāda, ka kleita ir laba. Katrs attaisnojums dod materiālu nākamajam komentāram.
3. Uzturi saikni ar cilvēkiem, kuri tevi redz citādi. Draugi, ģimene, kolēģi. Viņu skatījums palīdz atcerēties, kas tu esi.
4. Neļauj noniecināšanai noteikt tavas izvēles. Ja tu sāc atteikties no hobijiem, draugiem vai drēbēm, lai izvairītos no komentāriem, tā ir zīme, ka tas jau tevi kontrolē.
5. Skaties uz visu ainu, nevis uz labajām dienām. Viens mierīgs vakars neatceļ mēnešus. Pieraksti, cik bieži ir labi un cik bieži – slikti.
6. Sarunā ar otru – robeža, nevis diskusija. Ja vēlies reaģēt, saki īsi, ko tu dzirdēji un ko tu darīsi, bez garām debatēm.

Kad nerunāt: ja otrs ir bijis fiziski vardarbīgs vai draudējis, robežu pateikšana var izraisīt eskalāciju. Tad vispirms domā par drošību: drošības plāns. Palīdzība: 112 (briesmās), 116 123 (krīzes tālrunis, visu diennakti, bez maksas), 116 006 (cietušajiem no vardarbības, pēcpusdienā un vakarā). Ja esi jaunāks par 18 un tevi noniecina vecāks – 116 111.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai noniecināšana ir emocionālā vardarbība?

Kad tā atkārtojas un sistemātiski padara vienu cilvēku mazāku – jā. Tā ir viena no biežākajām emocionālās un psiholoģiskās vardarbības formām attiecībās, ģimenē un darbā. Viens nejauks teikums nav vardarbība, bet ilgstoša uzvedība, kas tevi padara mazāku, ir. Lai saprastu atšķirību, izlasi konflikts vai vardarbība.

Kāpēc viņš sākumā bija tik mīļš, bet tagad tā?

Visticamāk, sākumā tevi idealizēja – mīlēja tēlu. Kad tu kļuvi par dzīvu cilvēku, tēls plīsa. Tas nav tāpēc, ka tu kaut ko izdarīji nepareizi. Tā ir cikla daļa, un to nevar „nopelnīt” atpakaļ ar labāku uzvedību. Vairāk: cikls no sākuma līdz beigām.

Vai tas nozīmē, ka viņa ir narcise?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet. Tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisa”. Bet etiķete tev nav vajadzīga: ja noniecināšana atkārtojas atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai tiešām esi „pārāk jūtīgs” vai „pārāk jūtīga”, tas jau ir signāls – izlasi par apjukumu kā simptomu. Normālas attiecības neliek tev domāt, vai tu esi traks. Vairāk: narcisms.

Vai pāru terapija palīdzēs?

Ne tad, ja notiek vardarbība. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās: tas, ko tu pasaki sesijā, var tikt izmantots pret tevi mājās. Ne katrs psihologs Latvijā saprot narcistisku vardarbību. Ja speciālists tev saka „jūs abi esat vainīgi” vai „mēģiniet saprast viens otru”, tas ir slazds. Meklē speciālistu, kurš tev tic, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne, un domā par tavu drošību. Ja pēc sesijas jūties vēl vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu. Tikmēr angliski – Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” un „It’s Not You”). Tālrunis 116 123 var palīdzēt atrast speciālistu, kurš strādā ar vardarbību.

Kā atgūt pašcieņu pēc noniecināšanas?

Lēni. Palīdz cilvēki, kuri tevi redz tādu, kāds tu esi; lietas, kurās tu esi labs vai laba; un laiks bez cilvēka, kurš tevi noniecina. Daudzi atklāj, ka balss galvā („tu neesi pietiekami labs”) nav viņu pašu, bet otra. To var iemācīties atpazīt un nesekot tai.