Projekcija

Projekcija ir viens no vecākajiem psiholoģijas jēdzieniem. Vienkārši sakot: cilvēks paņem kaut ko, ko pats sevī negrib redzēt – melus, neuzticību, skaudību, dusmas –, un ierauga to tevī. Angliski to sauc projection. Šo vārdu lieto kopš Zigmunda Freida laikiem kā vienu no tā sauktajiem aizsardzības mehānismiem – veidiem, kā prāts pasargā sevi no nepatīkamas patiesības. Vēlākie pētījumi rāda, ka parastā formā to dara daudzi cilvēki, bieži neapzināti.

Attiecībās ar manipulatīvu cilvēku projekcija kļūst par ieroci. Tas, kurš krāpj, tevi pratina par krāpšanu. Tā, kura melo, sauc tevi par melīgu. Tas, kurš kontrolē, pārmet, ka tu viņu „kontrolē”. Rezultātā tu attaisnojies par to, ko nedari, un nerunā par to, ko dara otrs. Ja meklēsi angliski – „narcissistic projection”, „projection in relationships” –, atradīsi daudz vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Katra frāze ir kopā ar situāciju, jo bez tās tā neko nepierāda. Pārmetums kļūst par projekciju tikai tad, ja tas atspoguļo otra paša uzvedību un tev nav pamata.

Kāpēc tā dara

Projekcijai ir vairākas funkcijas. Dažas darbojas neapzināti, dažas ir pilnīgi apzinātas.

1. Aizsardzība no kauna. Cilvēkam ar ļoti trauslu pašvērtējumu ir nepanesami atzīt: „es meloju”, „es esmu skaudīgs”. Vieglāk to ieraudzīt tevī. Tā daļa bieži notiek neapzināti.
2. Uzbrukums kā aizsardzība. Ja tu attaisnojies, tev nav laika jautāt. Ja visa saruna ir par tavu „krāpšanos”, neviens nerunā par viņa sarakstēm. To labi apraksta DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) – noliegt, uzbrukt un apmainīt upuri ar vainīgo.
3. Iepriekšēja apsūdzība. Ja otrs zina, ka reiz tu vari atklāt patiesību, izdevīgi ir pirmajam nosaukt tevi par melīgu. Kad tu vēlāk runāsi, apkārtējie jau būs dzirdējuši „viņa pārspīlē” vai „viņš visu izdomā”. Bieži projekcija ir sākums apmelošanas kampaņai (angl. smear campaign).
4. Apjukums. Ja tevi pastāvīgi apvaino tajā, ko dara otrs, tu sāc šaubīties: varbūt es tiešām tāds esmu? Tas ir tuvu gāzlaitingam (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu).
5. Atļauja. Ja „tu arī krāp”, tad otram nav par ko kaunēties. Projekcija dod sev atļauju turpināt.

Neapzināta vai apzināta – tev sekas ir tās pašas. Tas, vai otrs „saprot, ko dara”, nemaina to, ka tu esi tas, kurš maksā.

Ko tas nodara tev

• Tu attaisnojies par to, ko nedari. Tu atskaities par katru ziņu, rādi telefonu, stāsti, kur biji. Un tas nekad nav pietiekami.
• Tavs radars sabojājas. Tu mēģini noteikt, vai tiešām esi savtīgs vai savtīga, agresīvs vai agresīva, un aizmirsti pajautāt, kas notiek ar otru.
• Tu sāc sevi pārbaudīt pēc otra mērauklas. Tu klusē, lai neizskatītos „agresīvi”, nepērc sev neko, lai nebūtu „savtīgs”. Tava dzīve kļūst arvien šaurāka.
• Tu sāc šaubīties par sevi. Angliski to dažreiz sauc self-gaslighting – pašgāzlaitings: kad tu pats vai pati sev saki „varbūt es tiešām pārspīlēju”.
• Tev ir grūti runāt ar citiem. Kad beidzot kādam pastāsti, ka otrs krāpj vai melo, tas izklausās kā „tu teici to pašu par viņu”. Tu izskaties kā tas, kurš projicē.

Tāpēc projekcija ir tik mulsinoša. Tā apgriež spoguli: tu redzi tur sevi, bet attēls pieder otram.

Dažreiz tas aiziet vēl tālāk: otrs ne tikai pārmet, bet spiež tik ilgi, līdz tu tiešām sāc justies un rīkoties tā, kā tev pārmet, un tad tavu reakciju izmanto kā pierādījumu. To sauc par projektīvo identifikāciju (angl. projective identification).

Normāli vai vardarbība?

Visi cilvēki kādreiz projicē. Nogurusi māte var pārmest bērnam „tu esi tik nepacietīgs”, kad pati ir nepacietīga. Tas nav vardarbība. Atšķirība ir šeit:

1. Vai pārmetums atbilst otra paša uzvedībai? Tas, kurš krāpj un tevi apsūdz krāpšanā; tā, kura kliedz un sauc tevi par agresīvu.
2. Vai tev ir pamats? Vai ir fakti par tevi – vai tikai sajūta un „es zinu”?
3. Vai otrs spēj apstāties? Normāls cilvēks, kad pamana, pasaka: „Piedod, laikam tas bija par mani.” Manipulatīvs cilvēks turpina un pastiprina.
4. Vai tas atkārtojas un vienmēr nāk vienā virzienā? Viena nejauša projekcija – nav vardarbība. Pastāvīga apsūdzību straume, kas vienmēr atbrīvo otru no atbildības, – ir.
5. Kā tu jūties pēc sarunas? Sadzirdēts vai sadzirdēta – vai kā apsūdzētais bez tiesībām aizstāvēties?

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks, kurš kļūdaini pārmet tev savu nemieru, parasti pieņem faktus. Ja tu parādi, ka biji tur, kur teici, viņš vai viņa atvainojas un nemeklē nākamo pārmetumu. Viņš var pat pasmieties: „Laikam tas bija par mani.”

Manipulatīvs cilvēks faktus neņem vērā vai sagroza: „Tu jau vari izdzēst sarakstes.” Pārmetumi mainās, bet vienmēr ir par tevi. Bieži tie ir ļoti precīzi – tik precīzi, ka vēlāk, uzzinot patiesību par otru, tu saproti: viņš vai viņa aprakstīja sevi. Daudzi cietušie to sauc par „priekšlaicīgu atzīšanos”.

No malas projekcija izskatās kā savstarpējas apsūdzības: „viņi abi viens otru apvaino krāpšanā”. Tāpēc ārējam cilvēkam vajag skatīties nevis uz vārdiem, bet uz faktiem un to, kurš ko dara atkārtoti.

Kas tas nav

• Pamatotas aizdomas, ja tu tiešām kaut ko slēp.
• Nemiers pēc īstas nodevības pagātnē, ko cilvēks pats atzīst un par ko var runāt.
• Viens negodīgs pārmetums noguruma vai dusmu brīdī, par ko otrs vēlāk atvainojas.
• Tava paša vai pašas projekcija. Ikviens tā dara. Tas nepadara tevi par vardarbīgu cilvēku.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Vārdu „projekcija” var izmantot kā vairogu: „Tu saki, ka es meloju? Tā ir tava projekcija!” Tā var noslēgt jebkuru pamatotu jautājumu. Kritērijs paliek tas pats: atkārtošanās (kurš pastāvīgi pārmet un kurš pastāvīgi attaisnojas), virziens (kam pārmetumi kalpo – problēmas risināšanai vai tam, lai otrs būtu vainīgs) un efekts (vai pēc sarunām tu redzi skaidrāk vai jūties apjucis un vainīgs). Un fakti: pārbaudāmas lietas – nauda, sarakstes, notikumi – runā skaļāk par abpusējām apsūdzībām.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: otrs tev pārmet to, ko dara pats, un saruna pārslēdzas no viņa uz tevi. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Dace pati mēnešiem sarakstās ar bijušo, bet katru vakaru pārbauda Edgara telefonu un draugiem stāsta, ka viņš „noteikti kādu satiek”. Edgars sāk dzēst pat nevainīgas ziņas no kolēģēm, lai neizraisītu skandālu, un tas tikai „apstiprina” viņas stāstu. Vīriešiem par to runāt ir īpaši grūti: „Greizsirdīga sieva? Tas taču nozīmē, ka mīl.”

Vīrietis pret sievieti. Jānis kontrolē Lauras naudu un grafiku, bet, kad viņa pajautā, kāpēc viņai jāatskaitās par katru eiro, viņš saka: „Tu mani nomāc. Es nevaru elpot savā mājā.”

Viena dzimuma pārī. Kristaps pastāvīgi flirtē ar citiem internetā, bet pārmet Mārtiņam, ka viņš „ir atkarīgs no uzmanības”. Mārtiņš pārstāj publicēt fotogrāfijas.

Bijušais un otrs vecāks pēc šķiršanās. Bijusī sieva, kura regulāri kavē bērnu nodošanu un atsauc tikšanās, raksta tiesai un skolai, ka tēvs ir „neuzticams” un „bērniem nevar uz viņu paļauties”. Tieši šeit projekcija visbiežāk pāraug apmelošanā.

Vecāks pret bērnu. Tēvs, kurš kliedz, sit pa galdu un sauc bērnu par „histērisku”, kad tas raud. Bērns iemācās, ka viņa jūtas ir problēma, nevis tēva dusmas.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Māte, kura gadiem manipulē ar vainas sajūtu, saka pieaugušam dēlam: „Tu vienmēr esi manipulējis ar mani. Tu zini, kā man trāpīt.”

Brālis vai māsa. Brālis, kurš gadiem aizņēmās naudu no vecākiem, radiem stāsta, ka māsa „izmanto mammu” – jo viņa reizi nedēļā atbrauc ar pirkumiem.

Priekšnieks vai kolēģis. Vadītāja, kura pati regulāri nokavē termiņus un nekad nesniedz skaidrus uzdevumus, tavā novērtējumā ieraksta: „Nav organizēts. Slikta komunikācija.” Saglabā visus uzdevumus rakstiski.

Draugs. Draudzene, kura pati izstāsta citu noslēpumus, tev saka: „Uzmanies no Ilzes, viņa nemāk turēt muti.” Vēlāk tu uzzini, ka par tevi ir stāstīts tieši tas.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls, kurš pieprasa naudu un draud neļaut redzēt mazbērnus, saka mātei: „Tu mani vienmēr esi šantažējusi ar savu naudu.”

Vīra vai sievas vecāki. Sievasmāte, kura katru nedēļu iejaucas jūsu dzīvē, saka meitai: „Tavs vīrs tevi norobežo no ģimenes. Viņš grib tevi kontrolēt.”

Tiešsaistē. Cilvēks, kurš raksta naidīgus komentārus no viltus kontiem, publicē ierakstu, ka „ir kļuvis par kiberhuligānu upuri”, un lūdz sekotājus ziņot par tevi.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: kliedzieni un tiešas apsūdzības. Klusā: mājieni, nopūtas un „es jau neko neteicu, bet tu pati zini, kāda esi”. Klusā versija ir grūtāk pierādāma, jo nav nekā konkrēta, uz ko atbildēt.

Attiecību sākumā un pēc gadiem. Sākumā projekcija var izskatīties pēc „stāstiem par bijušajiem”: visi bijušie bija „traki”, „krāpnieki”, „manipulatori”. Ja kāds par katru bijušo stāsta to pašu, pievērs uzmanību – vēlāk tas pats var tikt teikts par tevi. Pēc gadiem projekcija jau ir ieaudzēta ikdienā, un tu vairs nepamani, cik bieži attaisnojies.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tikai uztraucos par tevi. Tu pēdējā laikā esi tik noslēgts vai noslēgta. Vai tev kaut kas ir, ko tu neesi pastāstījis?” – saka cilvēks, kurš pats kaut ko slēpj. Rūpju forma liek tev justies vainīgam, ja tu nepaskaidro.

Kā reaģēt

1. Neaizstāvies ilgi. Garš attaisnojums rāda, ka apsūdzība ir nopietna tēma. Pietiek ar vienu teikumu.
2. Skaties uz projekciju kā uz informāciju. Ja kāds pēkšņi un pastāvīgi pārmet kaut ko konkrētu, pajautā sev: vai tas neapraksta viņu pašu? Tas nav pierādījums, bet vērts pievērst uzmanību.
3. Pieraksti faktus. Datumi, summas, sarakstes. Kad tev pārmet „tu vienmēr”, fakti palīdz neapjukt.
4. Nepārbaudi sevi pēc otra mērauklas. Pajautā uzticamam cilvēkam, kurš tevi pazīst: „Vai es tiešām esmu savtīgs vai savtīga?”
5. Nepiekrīti nebeidzamām pārbaudēm. Ja tev jārāda telefons katru vakaru, tā nav uzticēšanās, tā ir kontrole.

Kad nereaģēt vispār: ja otrs ir dusmās vai ir bijis fiziski agresīvs. Tad nevis strīdies, bet parūpējies par drošību – sāc ar drošības plānu. Briesmu gadījumā zvani 112. Tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti) palīdz sakārtot domas.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc narciss apvaino mani krāpšanā, ja krāpj pats?

Tas var būt gan neapzināti – savu vainu vieglāk ieraudzīt tevī –, gan apzināti: kamēr tu attaisnojies, neviens nejautā par viņa rīcību. Šāda apsūdzība nav pierādījums, ka otrs krāpj, bet tas ir iemesls pievērst uzmanību faktiem.

Kā saprast, vai es pats vai pati neprojicēju?

Uzdod sev jautājumus: vai man ir fakti? Vai es spēju atzīt, ja kļūdos? Vai es pēc sarunas mainu savu uzvedību? Ja tev ir šaubas un tu tās vari apspriest, tas jau liecina, ka tu projekciju neizmanto kā ieroci. Manipulatīvs cilvēks par to parasti nešaubās.

Vai viņš vai viņa ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet – tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Ja tevi pastāvīgi apvaino tajā, ko dara otrs, un tu nemitīgi attaisnojies, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās – ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši (drošības plāns). Normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai neesi tu tas trakais. Ja tā ir, tas jau ir signāls – izlasi par apjukumu kā simptomu. Vairāk: narcisms.

Kā projekcija atšķiras no gāzlaitinga?

Gāzlaitings liek tev šaubīties par to, kas notika („tā nebija”). Projekcija liek tev šaubīties par to, kas tu esi („tu esi tas, kurš melo”). Bieži tās iet kopā: vispirms tev pārmet otra paša uzvedību, pēc tam noliedz, ka tā vispār bija.