Projektīvā identifikācija

Projektīvā identifikācija ir tad, kad otra cilvēka sajūta nonāk tevī. Ne tikai kā pārmetums, bet kā īsta sajūta: tu pēkšņi esi nikns vai nikna, bezcerīgs, apkaunots, greizsirdīgs – un tas notiek gandrīz tikai šī cilvēka tuvumā. Angliski to sauc projective identification. Tas ir vecs psihoanalīzes jēdziens, bet cietušie to bieži atpazīst uzreiz: „Es kļuvu par to, par ko mani sauca.” Meklējot angliski „projective identification narcissist”, atradīsi daudz vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Vienkāršiem vārdiem

Sāksim ar projekciju (angl. projection). Tā ir tad, kad otrs tev pārmet to, kas ir viņā pašā. Tas, kurš krāpj, sauc tevi par krāpnieku. Tā, kura melo, sauc tevi par melīgu. Tu vari to dzirdēt, apjukt, attaisnoties, bet iekšā tu zini: tas neesmu es.

Projektīvā identifikācija iet vienu soli tālāk. Otrs nevis vienkārši pasaka „tu esi dusmīgs”, bet spiež tik ilgi, līdz tu tiešām kļūsti dusmīgs. Nevis vienkārši saka „tu esi greizsirdīga”, bet dara visu, lai tu kļūtu greizsirdīga. Sajūta, ko otrs pats nespēja izturēt, tagad dzīvo tevī. Un tad nāk pēdējais gājiens: tava reakcija kļūst par pierādījumu. „Redzi? Es taču teicu, ka tu esi traks.”

Shēmā ir četri soļi. Pirmais: otram ir sajūta, ko viņš vai viņa nespēj nest – kauns, niknums, bailes, „es neesmu nekas”. Otrais: šī sajūta tiek „uzlikta” tev: „tu esi dusmīgs”, „tev nekas nesanāk”. Trešais: spiediens – provocēšana, ignorēšana, pārmetumi dienām ilgi –, līdz tu to tiešām sajūti. Ceturtais: otrs norimst, pat atviegloti, un tava reakcija kļūst par pierādījumu. Tu paliec ar sajūtu, kas nekad nebija tava.

No kurienes nāk šis jēdziens

Jēdzienu 1946. gadā aprakstīja britu psihoanalītiķe Melānija Kleina (Melanie Klein). Viņa to redzēja kā ļoti agru prāta aizsardzību: nepanesamu savas daļas „izliek” citā cilvēkā un tad cīnās ar to tur. 1979. gadā amerikāņu psihoanalītiķis Tomass Ogdens (Thomas Ogden) aprakstīja trīs fāzes: cilvēkam ir iztēle, ka daļu no sevis var ielikt citā; tad nāk reāls spiediens uz otru, lai tas justos un rīkotos atbilstoši; un otrs šo sajūtu kaut kā „pārstrādā”.

Svarīgi zināt: pats mehānisms ne vienmēr ir vardarbība. Zīdainis, kurš kliedz, var likt vecākam justies bezpalīdzīgam – un labs vecāks šo bezpalīdzību iztur, nomierinās un nomierina bērnu. Terapeits reizēm pēkšņi jūt klienta izmisumu un izmanto to, lai labāk saprastu klientu. Tā ir cilvēciska saziņa bez vārdiem.

Vardarbība tā kļūst, ja sakrīt trīs lietas: tas atkārtojas atkal un atkal; mērķis ir atbrīvoties no kauna, kontrolēt tevi vai uzvelt tev vainu; un tevi soda par sajūtu, kas tevī tika ielikta. Tas ir aprakstošs modelis, nevis laboratorijā izmērīts fakts. Bet daudzi cilvēki tajā atpazīst tieši to, kas ar viņiem notika.

Kā tas izklausās

Neviena frāze pati neko nepierāda. Svarīgs ir viss process: kas notika pirms tam, kā otrs spieda un kā izmantoja tavu reakciju.

Kā tas jūtas tevī

Šī ir tā daļa, kas cilvēkus biedē visvairāk. Tu ne tikai dzirdi pārmetumu, tu pats vai pati sāc justies un rīkoties tā, kā tev pārmet.

• Sajūta šķiet sveša. Niknums, kauns vai bezcerība uznāk pēkšņi un ļoti spēcīgi, un kaut kur iekšā ir doma: „Tas nav mans.”
• Tas notiek tikai šī cilvēka tuvumā. Darbā, ar draugiem, ar bērniem tu esi mierīgs vai mierīga. Pēc sarunas ar otru tu esi cits cilvēks.
• „Es kļuvu par kādu, ko neatpazīstu.” Tu kliedz, lai gan agrāk nekad nekliedzi. Tu pārbaudi telefonu, lai gan nekad neesi bijis greizsirdīgs. Tu raudi par sīkumiem.
• Apjukums. Pēc strīda tu nespēj izstāstīt, kā viss sākās. Atceries tikai savu reakciju, jo tieši par to runā visi.
• Kauns un šaubas par sevi. „Varbūt problēma tiešām esmu es.” Tas ir tuvu pašgāzlaitingam (angl. self-gaslighting – kad tu pats vai pati sev saki, ka pārspīlē).

Ja nezini, kā nosaukt to, ko jūti, palīdz sajūtu karte.

Kāpēc tā dara

Daļa notiek neapzināti, daļa pilnīgi apzināti. Tev sekas ir tās pašas.

1. Atbrīvoties no nepanesamas sajūtas. Cilvēkam ar ļoti trauslu pašvērtējumu ir vieglāk, ja kauns vai bezvērtības sajūta ir tevī, nevis viņā. Kad tu sabrūc, viņam kļūst vieglāk. Daudzi cietušie to apraksta kā dīvainu mieru otra sejā tieši tad, kad pašiem ir vissliktāk.
2. Pierādījums. Mēnešiem ilga klusa provocēšana nav redzama. Tavs kliedziens, tava asara, tavs izlasītais telefons ir redzams. Tā darbojas arī reaktīvā vardarbība (angl. reactive abuse – kad tevi provocē, līdz tu eksplodē, un tad reakciju rāda kā tavu vardarbību).
3. Lomu apmaiņa. Tas ir tuvs DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender – noliegt, uzbrukt un apmainīt upuri ar vainīgo). Otrs kļūst par „upuri” tavai greizsirdībai, tavām dusmām, tavai nestabilitātei.
4. Kontrole. Cilvēks, kurš sevi uzskata par „trako”, neuzticas savai uztverei un neaiziet.
5. Stāsts citiem. Tava reakcija kļūst par materiālu nomelnošanai (angl. smear campaign) un cilvēkiem, caur kuriem otrs spiež uz tevi – lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys).

Normāli vai vardarbība?

Visi cilvēki reizēm „nodod” savu stresu citiem. Tas vēl nav vardarbība. Pārbaudi šos kritērijus:

1. Vai tu to juti, pirms sāki runāt ar otru? Ja ne, sajūta, visticamāk, ienāca no ārpuses.
2. Vai bija ilgs spiediens? Stundām, dienām, mēnešiem ilgi pārmetumi, provocēšana, ignorēšana.
3. Vai tava reakcija tiek izmantota pret tevi? Stāstīta citiem, filmēta, atgādināta katrā strīdā.
4. Vai otrs kādreiz atzīst savu daļu? Normāls cilvēks pēc laika pasaka: „Es tevi spiedu.”
5. Vai tas atkārtojas un vienmēr beidzas ar to, ka vainīgs esi tu?

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks, pat ja reizēm uzliek tev savu stresu, pēc tam to paņem atpakaļ: atvainojas, paskaidro, nestāsta par tavu reakciju citiem. Manipulatīvs cilvēks pēc tavas reakcijas kļūst mierīgs, dažreiz pat apmierināts, un nekad nerunā par to, kas notika pirms tam. Tava reakcija kļūst par kārti, ko viņš vai viņa izvelk katrā strīdā.

No malas redzams tikai beigu kadrs: tu kliedz, tu raudi, tu pārbaudi telefonu. Tāpēc ārējam cilvēkam jāskatās ilgāks laiks un jājautā: kā šis cilvēks uzvedas citur?

Kas tas nav

• Katrs strīds, kurā abi saskaišas.
• Tava paša vai pašas ilgstoša greizsirdība vai dusmas, kas bija arī citās attiecībās un visur.
• Atļauja sist, draudēt vai lauzt lietas. Nosaukums nekad to neattaisno.
• Viens slikts vakars, par kuru otrs vēlāk atvainojas.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var pagriezt otrādi: „Tu mani izprovocēji, tā ir tava projektīvā identifikācija.” Kritērijs paliek tas pats: kurš ikdienā baidās, kurš kontrolē, kurš pēc strīdiem uzņemas savu daļu un kam katrs konflikts beigās nāk par labu. Ja tu otram vienkārši pateici „nē”, tā nav provocēšana.

Variācijas

Situācijas ir dažādas, mehānisms viens: otra sajūta nonāk tevī, un tad tevi par to soda. Stāsti ir apkopoti no vairākiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti, aukstuma versija. Liene pati ir auksta un nicīga, bet draugiem stāsta, ka vīrs Andris „ir emocionāli auksts”. Mājās viņa nedēļām neatbild uz viņa jautājumiem un novēršas, kad viņš pieskaras. Pēc gada Andris vairs nerunā un nemēģina. Tagad viņš tiešām izskatās auksts.

Vīrietis pret sievieti, bailes tikt pamestam. Rihards ir panikā, ka Zane viņu pametīs. Viņš to saka katru dienu, izseko, apvaino. Zane, kas nekad nav gribējusi aiziet, pēc laika tiešām grib. Rihards saka: „Es taču zināju.”

Viena dzimuma pārī. Mārtiņš apskauž Kristapa panākumus, bet skaudīgs, pēc viņa vārdiem, ir Kristaps. Mēnešiem ilgi viņš Kristapu salīdzina ar veiksmīgākiem draugiem un noniecina katru viņa sasniegumu, līdz Kristaps tiešām sāk just rūgtumu, kad kādam citam veicas. „Redzi, tu esi skaudīgs.”

Bijušie un kopīgi bērni. Tēvs, kurš pats jūtas slikts vecāks, bērnu nodošanas laikā klusā balsī saka mātei, ka viņa „ir nestabila”. Kādu reizi viņa pie skolas saraujas un sāk raudāt. Pēc nedēļas viņš to apraksta vēstulē bāriņtiesai.

Brāļi un māsas. Ģimenē, kur vienam bērnam ir grēkāža (angl. scapegoat – tas, kuru vaino par visu) loma, visa ģimenes neapmierinātība tiek likta uz viņu. Brālis gadiem dzird, ka viņš „ir ģimenes problēma”, līdz pats sāk dzert un strīdēties. „Redzi, kāds viņš ir.”

Darbā. Nekompetenta vadītāja jūt, ka netiek galā, un to pārnes uz padoto: maina uzdevumus, apšauba katru lēmumu, līdz padotais patiešām sāk kļūdīties.

Draudzībā. Draudzene jūtas atstumta un saka, ka tu „vienmēr visus atstumj”. Viņa neatbild uz tavām ziņām nedēļām, līdz tu tiešām pārstāj rakstīt.

Vecāks un pieaudzis bērns. Veca māte jūtas nevajadzīga un saka pieaugušai meitai: „Tu mani esi pametusi.” Viņa zvana divdesmit reizes dienā un apvainojas par katru neatbildētu zvanu, līdz meita tiešām sāk izvairīties. „Redzi, es taču teicu.”

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls, kurš pats dzīvē jūtas bezspēcīgs, sauc veco tēvu par „bezpalīdzīgu”, pārņem viņa lietas un runā ar viņu kā ar bērnu, līdz tēvs tiešām apjūk un vairs neko neizlemj pats.

Tiešsaistē. Cilvēks tevi nedēļām kaitina komentāros, līdz tu atbildi rupji. Viņš publicē tieši šo ekrānuzņēmumu.

Klusā versija. Nekādu kliedzienu. Tikai nopūtas, skatieni, „es jau neko neteicu”. Tieši klusā versija ir visgrūtāk pierādāma.

„Rūpju” versija. „Es tik ļoti par tevi uztraucos, tu pēdējā laikā esi tik nervozs.” To saka cilvēks, kurš tevi nervozu padara.

Kā reaģēt

1. Nosauc to klusībā. „Šī sajūta ienāca no ārpuses.” Tas vien jau mazina tās spēku.
2. Pajautā sev: vai es to jutu, pirms sāku runāt ar šo cilvēku? Kā es jūtos pēc stundas prom no viņa?
3. Nestrīdies par to, kurš ir „trakais”. Šajā strīdā tu nevari uzvarēt, jo tas ir sarunas mērķis.
4. Samazini kontaktu. Palīdz pelēkais akmens (angl. grey rock – garlaicīgas, īsas, bez emocijām atbildes), minimāls kontakts (angl. low contact) vai bez kontakta (angl. no contact), ja tas ir iespējams.
5. Pieraksti, kas notika, un secību. Kas notika pirms tavas reakcijas, cik ilgi. Tas palīdz redzēt visu ainu.
6. Nesodi sevi par izprovocētu reakciju. Tava reakcija nav cēlonis. Tu atbildi par savu rīcību, bet ne par otra spiedienu.

Ja meklē palīdzību pie psihologa, izvēlies tādu, kurš saprot vardarbību. Ne visi speciālisti to saprot. Tāds, kurš saka „jūs abi kliedzat, abiem ir sava daļa” vai iesaka pāru terapiju ar otru, var tevi iedzīt vēl dziļāk. Labs speciālists tev tic, zina vārdus gāzlaitings (angl. gaslighting) un traumatiskā saikne (angl. trauma bond) un domā par tavu drošību. Līdz tam palīdz Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024) un tālrunis 116 123.

Drošība pirmajā vietā. Ja otrs ir bijis fiziski agresīvs vai draud, nestrīdies – izveido drošības plānu. Briesmās zvani 112. Vairāk par to, kā tu mainies šādās attiecībās, stāsta nodarbība „Kāpēc es kļūstu par to, kas neesmu”.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai es esmu vainīgs vai vainīga, ja es tiešām kliedzu?

Tu atbildi par to, ko dari, un ir labi to atzīt. Bet atbildēt par savu kliedzienu nenozīmē uzņemties vainu par visām stundām, kas bija pirms tā. Ja tu kliedz tikai ar vienu cilvēku un tikai pēc ilga spiediena, problēma nav tavā raksturā. Izprovocēta reakcija nepadara tevi par varmāku.

Vai tas ir apzināti?

Dažreiz ne. Sākotnēji tas ir neapzināts veids, kā atbrīvoties no nepanesamas sajūtas. Bet daudzi manipulatīvi cilvēki ļoti labi zina, kuras pogas spiest, un filmē tieši tad, kad tu eksplodē. Neapzināti vai apzināti – tev sekas ir tās pašas.

Kā atšķirt, kur ir manas jūtas un kur otra?

Paskaties, kā tu jūties citur. Ja dusmas, greizsirdība vai bezcerība ir tikai šī cilvēka tuvumā un pazūd, kad esi prom, tās visticamāk ienāca no ārpuses. Tavas pašas vai paša jūtas būtu arī citur. Pieraksti, kad sajūta sākās un kas bija pirms tam.

Vai cilvēks, kurš tā dara, ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga, svarīga ir uzvedība, kas atkārtojas. Ja tu kļūsti par cilvēku, ko neatpazīsti, un tevi par to soda, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši (drošības plāns). Normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai trakais neesi tu. Ja tā ir, tas jau ir signāls – par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.