Vecāka atsvešināšana

Šis ir viens no sarežģītākajiem jēdzieniem visā vietnē, jo tam ir divas puses, un abas ir īstas. Angliski to sauc parental alienation – vecāka atsvešināšana. Vienkārši sakot: viens vecāks (vai vecvecāki, jaunais partneris) mērķtiecīgi vērš bērnu pret otru vecāku – nomelno, liek izvēlēties pusi, traucē satikties –, līdz bērns sāk otru noraidīt bez paša pieredzēta iemesla. Tā tiešām notiek, un tā ir emocionāla vardarbība gan pret bērnu, gan pret atstumto vecāku.

Otra puse: 1980. gados amerikāņu psihiatrs Ričards Gārdners (Richard Gardner) ieviesa jēdzienu „vecāka atsvešināšanas sindroms” (angl. parental alienation syndrome, PAS). Tas ir zinātniski apstrīdēts un nav atzīta diagnoze – to neietver ne Amerikas Psihiatru asociācijas klasifikācija DSM-5-TR, ne Pasaules Veselības organizācijas SSK-11 (angl. ICD-11). Un praksē šo jēdzienu tiesās bieži izmanto pret vecāku, kurš ziņo par vardarbību vai seksuālu vardarbību pret bērnu: „bērns stāsta par vardarbību tāpēc, ka māte viņu nostādīja pret mani”. Visbiežāk tas vērsts pret mātēm, dažreiz pret tēviem. ANO īpašā ziņotāja par vardarbību pret sievietēm 2023. gada ziņojumā par aizgādību un vardarbību brīdināja tieši par šo. Ja meklēsi angliski („parental alienation controversy”, „parental alienation domestic violence”), atradīsi abu pušu materiālus.

Šī lapa nestāv ne vienā, ne otrā pusē. Tā stāv bērna pusē. Galvenais noteikums: ja bērns negrib satikt vecāku, vispirms jānoskaidro, kāpēc. Nevis jāuzlīmē etiķete.

Kā tas izklausās

Neviena frāze pati neko nepierāda. Katrā piemērā ir konteksts un tas, kas notiek tālāk.

Kāpēc tā dara

Kad bērnu tiešām vērš pret otru vecāku, tas parasti kalpo pieaugušajam, nevis bērnam: sodīt bijušo partneri, uzvarēt strīdā par aizgādību vai naudu, turpināt kontroli pēc šķiršanās, dabūt bērnu kā sabiedroto un mierinātāju. Bērns kļūst par ieroci un par lidojošo pērtiķi (angl. flying monkeys – cilvēki, caur kuriem otrs spiež uz tevi). Tas ir tuvu nomelnošanai (angl. smear campaign) un triangulācijai (angl. triangulation – kad trešo cilvēku ievelk, lai radītu spiedienu).

Kad etiķeti „atsvešināšana” izmanto kā pretuzbrukumu, tas arī kalpo pieaugušajam: novērst uzmanību no savas uzvedības, padarīt vardarbības upuri par vainīgo un bērna vārdus par „svešiem”. Tā ir klasiska DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) shēma: noliegt, uzbrukt un pašam kļūt par upuri.

Abos gadījumos bērna vajadzības paliek otrajā vietā.

Ko tas nodara tev un bērnam

Bērnam abas situācijas ir kaitīgas. Ja viņu vērš pret vecāku, viņš zaudē vienu no tuvākajiem cilvēkiem un mācās, ka mīlēt abus vecākus ir nodevība. Ja viņa stāstu par vardarbību nosauc par „iestāstītu”, viņš mācās, ka pieaugušie netic un ka runāt ir bezjēdzīgi. Un piespiedu satikšanās ar vecāku, no kura viņš baidās, var viņu traumēt vēl vairāk.

Atstumtajam vecākam atsvešināšana ir viena no smagākajām sāpēm: bērns tevi noraida, un tu nezini, ko darīt, lai nepadarītu sliktāk.

Aizsargājošajam vecākam, kuru apsūdz atsvešināšanā, ir cita sāpe: tu stāsti par to, ko bērns piedzīvoja, un tev atbild, ka tu esi problēma. Tu sāc šaubīties pats par sevi. Tas ir līdzīgi gāzlaitingam (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu), tikai institūciju līmenī.

Normāli vai vardarbība?

Kritēriji, kas der neatkarīgi no tā, kurš lieto vārdu „atsvešināšana”:

1. Vispirms – kāpēc. Vai bērnam ir paša piedzīvoti, konkrēti iemesli (kliedzieni, sitieni, pazemojumi, bailes)? Vai viņš runā saviem vārdiem vai pieaugušā vārdiem?
2. Vai bērna drošība ir pārbaudīta? Ja bērns stāsta par vardarbību, to vispirms pārbauda speciālisti, nevis atmet kā „iestāstītu”.
3. Ko dara katrs vecāks? Vai viens vecāks aktīvi nomelno otru, liek bērnam izvēlēties, traucē kontaktam bez drošības iemesla? Vai otrs vecāks ir bijis vardarbīgs, kontrolējošs, draudējis?
4. Vai aizsargāšana ir samērīga? Vecāks, kurš ierobežo kontaktu pēc vardarbības, vai vecāks, kurš ierobežo kontaktu, lai sodītu bijušo?
5. Vai bērns var mīlēt abus? Veselīgi vecāki to atļauj un atbalsta, ja vien tas ir droši.

Kā uzvedas otrs

Vecāks, kuru bērns noraida nepelnīti un kurš nav vardarbīgs, parasti: nenosoda bērnu, neuzbrūk viņam, turpina būt pieejams, sūta mierīgas ziņas, jautā, ko var darīt citādi, un pieņem speciālistu palīdzību. Viņš ļauj pārbaudīt jebkuras aizdomas.

Vecāks, kurš izmanto etiķeti kā ieroci, bieži: nekad nejautā, vai viņš pats ko nodarījis, runā vairāk par savām tiesībām nekā par bērna jūtām, pieprasa piespiedu satikšanos, apsūdz otru vecāku visu priekšā, un bērna vārdus uzreiz sauc par „iestāstītiem”.

Vecāks, kurš patiešām atsvešina, bieži: ar bērnu apspriež pieaugušo lietas, izjautā pēc katras tikšanās, liek bērnam slēpt lietas no otra vecāka, atalgo bērnu par vēsumu pret otru un sāpīgi reaģē uz bērna prieku pēc tikšanās.

No malas: skolotāji, ārsti un bāriņtiesa bieži redz tikai to vecāku, kurš ir mierīgāks un pārliecinošāks. Tas ne vienmēr ir tas, kuram ir taisnība.

Kas tas nav

• Bērns, kurš negrib braukt pie vecāka, kurš viņu sāpināja vai biedēja. Tā ir pamatota distance (angl. realistic estrangement – pētnieces Kellija un Džonstone to nošķir no atsvešināšanas).
• Vecāks, kurš pēc vardarbības ierobežo kontaktu, lai sargātu bērnu.
• Bērns, kuram vienkārši ir tuvāks viens vecāks vai kurš pusaudža gados dod priekšroku savai dzīvei, nevis nedēļas nogalēm pie kāda.
• Lojalitātes konflikts – kad bērnam ir grūti, jo viņš jūt, ka vecāki strīdas. Tas ir bieži un nav pats par sevi atsvešināšana.
• Viena dusmīga frāze par otru vecāku stresā.

Kad etiķeti izmanto pret tevi

Šis ir jēdziens, kuru izmanto pret upuriem ļoti bieži. ASV juriste Džoana Meiere (Joan Meier) ir pētījusi, kā šis jēdziens ietekmē tiesu lēmumus, un konstatējusi, ka, ja tēvs apgalvo atsvešināšanu, mātes ziņojumiem par vardarbību tiesas tic retāk. Tas pats var notikt ar tēvu, kurš ziņo par mātes vardarbību. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kurš atkal un atkal sāpina, draud, nomelno), virziens (vai rīcība kalpo bērna drošībai vai pieaugušā varai) un efekts (vai bērns jūtas drošībā un vai viņam ļauj runāt).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, mehānisms ir viens: bērnu izmanto pieaugušo cīņā – vai nu vēršot viņu pret vecāku, vai neklausoties, kad viņš stāsta par vardarbību. Stāsti apkopoti no vairākiem, vārdi izdomāti.

Māte vērš bērnus pret tēvu

Pēc šķiršanās Kristīne bērniem stāsta, ka tēvs „pameta ģimeni”, lai gan šķiršanos ierosināja viņa. Katru reizi pirms tikšanās viņa saka, ka bērniem tur būs garlaicīgi, un plāno viņiem kaut ko jautru tieši tēva laikā. Pēc gada bērni saka, ka negrib braukt. Tēvam, Artūram, notic grūti: „vīrietis taču pats vainīgs”. Vīrieši, kuri tiek atstumti no saviem bērniem, par to runā reti.

Tēvs vērš bērnus pret māti

Ēriks pēc šķiršanās bērniem stāsta, ka māte ir „nestabila” un „dzer”, lai gan tā nav taisnība, apdāvina bērnus un pēc katras tikšanās jautā: „Vai mamma atkal raudāja?” Bērni sāk pret māti izturēties augstprātīgi, atkārtojot viņa vārdus.

Viena dzimuma vecāki

Divas mātes pēc šķiršanās strīdas par meitu. Bioloģiskā māte meitai saka, ka otra „nav īstā mamma”. Mehānisms ir tas pats: bērnam liek izvēlēties un zaudēt vienu no vecākiem.

Aizsargājošā māte

Līga pamana, ka piecgadīgais dēls pēc nedēļām pie tēva atgriežas ar zilumiem un nakts murgiem, un vēršas pie ārsta un policijā. Tēvs tiesā saka, ka Līga „atsvešina” dēlu. Viņas mēģinājums sargāt bērnu tiek pasniegts kā uzbrukums. Te palīdz pieraksti, ārstu izziņas un speciālisti, kuri runā ar bērnu.

Aizsargājošais tēvs

Andris redz, ka meita pie mātes piedzīvo kliedzienus un pazemojumus, un vēršas bāriņtiesā. Māte saka, ka Andris „nostāda meitu pret viņu”. Vīriešu stāstiem par sievietes vardarbību tic retāk, un etiķete „atsvešināšana” to padara vēl grūtāku.

Vecvecāki un jaunais partneris

Vecmāmiņa, kura dzīvo kopā ar meitu un mazbērniem, katru dienu komentē „to otru”. Vai tēva jaunā sieva liek bērniem saukt sevi par „mammu” un saka, ka īstā māte „viņus negrib”. Arī citi pieaugušie var atsvešināt.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks

Arī pieaugušos var atsvešināt. Viens brālis stāsta vecajai mātei, ka otrs „grib tikai viņas dzīvokli”, un kontrolē, kurš viņu var apmeklēt. Māte pārstāj atbildēt otram dēlam. Te bieži runa ir par naudu un mantojumu.

Tiešsaistē

Vecāks publicē soctīklos mājienus par otru vecāku, ko redz bērna klasesbiedri. Vai kontrolē bērna telefonu, lai viņš nevarētu rakstīt otram vecākam. Vai bērna vārdā raksta otram vecākam dusmīgas ziņas.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: atklāti apvainojumi, aizliegumi, „tu vairs neesi mans bērns, ja brauksi pie viņa”. Klusā: skumja seja, kad bērns brauc prom, „es būšu viena visu nedēļas nogali”, izjautāšana ar „rūpēm”. Klusā versija ir grūtāk pierādāma, bet bērnam tā ir tikpat smaga.

Tūlīt pēc šķiršanās un pēc gadiem

Tūlīt pēc šķiršanās visiem ir dusmas, un kāds nepareizs vārds bērna priekšā notiek bieži. Tas vēl nav atsvešināšana. Ja pēc gadiem viens vecāks joprojām sistemātiski vērš bērnu pret otru, tā ir cita lieta.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai gribu tevi pasargāt” var būt patiesa aizsardzība pēc vardarbības. Bet tas var būt arī veids, kā bērnam iedvest bailes no vecāka, kurš nav bīstams. Atšķirība: vai aizsardzība balstās uz faktiem, ko var pārbaudīt, un vai tā ir samērīga.

Kā reaģēt

Ja tev šķiet, ka bērnu vērš pret tevi:

1. Nekad neatbildi bērnam ar to pašu. Nenomelno otru vecāku, pat ja gribas.
2. Paliec pieejams: mierīgas ziņas, apsveikumi, ierašanās norunātajā laikā.
3. Jautā sev godīgi, vai ir kas, ko tu esi nodarījis. Ja ir, atzīsti to.
4. Pieraksti faktus: atceltas tikšanās, ziņas, datumi.
5. Meklē speciālistu, kurš strādā ar bērniem pēc šķiršanās un saprot arī vardarbību.

Ja tevi apsūdz atsvešināšanā, bet tu sargā bērnu:

1. Sargā bērnu, bet neizjautā viņu atkārtoti un neiemāci, ko teikt. Tas var vēlāk padarīt viņa vārdus mazāk ticamus.
2. Vērsies pie ģimenes ārsta, policijā (112 vai 110) un bāriņtiesā. Pieraksti, ko bērns pats teica, un datumus.
3. Runā par faktiem, nevis par otra „diagnozi”.
4. Bērni un pusaudži paši var zvanīt 116 111. Tev atbalstu var sniegt 116 006 un 116 123.

Bāriņtiesa un tiesa Latvijā

Latvijā bērnu tiesības un intereses sargā pašvaldības bāriņtiesa. Tā var izskatīt jautājumus par saskarsmes tiesībām (angl. contact rights – kā un kad bērns tiekas ar vecāku, kurš ar viņu nedzīvo), un strīdus par aizgādību un dzīvesvietu var izskatīt tiesa. [JURISTS: precizēt, kurā gadījumā lemj bāriņtiesa un kurā tiesa, un procesuālo kārtību.] Bērna viedoklis tiek uzklausīts atbilstoši viņa vecumam un briedumam. [JURISTS: precizēt.] Ja ir vardarbība, policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. [JURISTS: precizēt, kā pagaidu aizsardzība attiecas uz bērnu saskarsmi.] Šī nav juridiska konsultācija; konkrētā situācijā vērsies pie jurista.

Speciālistu slazds

Ne katrs psihologs vai eksperts saprot vardarbību. Uzmanies, ja speciālists uzreiz pieņem, ka bērna bailes ir „iestāstītas”, iesaka piespiedu kopīgas sesijas ar vecāku, no kura bērns baidās, vai sauc tavas bažas par „pārspīlētām” bez pārbaudes. Labs speciālists runā ar bērnu, pārbauda drošību un neņem nevienu pusi pirms tam.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai vecāka atsvešināšanas sindroms ir diagnoze?

Nē. „Sindroms” nav atzīts ne DSM-5-TR, ne SSK-11. Pati uzvedība – bērna vēršana pret vecāku – var notikt un ir kaitīga, bet to vērtē pēc faktiem, nevis kā diagnozi.

Bērns negrib braukt pie tēva vai mātes. Kas man jādara?

Vispirms noskaidrot kāpēc: mierīgi, bez izjautāšanas un bez gatavas atbildes. Ja ir aizdomas par vardarbību, vērsies pie speciālistiem. Ja iemesls ir cits, palīdzi bērnam saglabāt saikni ar otru vecāku, ja tas ir droši.

Bijušais nostāda bērnus pret mani. Vai viņš ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību pie viņiem gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Bet tev etiķete nav vajadzīga. Ja nomelnošana, kontrole un bērnu izmantošana atkārtojas atkal un atkal, ar to pietiek. Tas reti uzlabojas, parasti pasliktinās, tāpēc sargā sevi un bērnus un meklē atbalstu. Lasi arī par vardarbību pēc šķiršanās (angl. post-separation abuse) un paralēlo audzināšanu (angl. parallel parenting). Un, ja tu naktīs domā, vai traks esi tu, izlasi par apjukumu kā simptomu.

Mani apsūdz atsvešināšanā, jo es ziņoju par vardarbību. Ko darīt?

Nepārtrauc sargāt bērnu. Balsties uz faktiem: ārstu izziņas, pieraksti, liecinieki, bērna paša vārdi, kas pierakstīti bez tavas iejaukšanās. Meklē juristu un speciālistu, kurš saprot vardarbību ģimenē. Šādā situācijā ir daudzi vecāki, un palīdzība ir.