Paralēlā audzināšana

Pēc šķiršanās parasti iesaka kopīgu audzināšanu (angl. co-parenting): vecāki sarunājas, kopā izlemj, elastīgi maina plānus, dažreiz kopā svin bērna dzimšanas dienu. Tas labi strādā, ja abi var runāt bez uzbrukumiem. Bet ja viens no vecākiem katru sarunu izmanto, lai kontrolētu, pazemotu vai atsāktu strīdu, tad „vairāk runāt bērna labā” nozīmē vairāk konflikta, un bērns to redz un jūt. Paralēlā audzināšana (angl. parallel parenting) ir atbilde tieši šai situācijai: starp pieaugušajiem paliek pēc iespējas mazāk saskares punktu, tātad mazāk vietu, kur konflikts var uzliesmot.

Jēdziens radies ģimenes psihologu darbā ar ļoti konfliktējošām šķirtām ģimenēm (angl. high-conflict divorce); plaši to aprakstījis amerikāņu psihologs Filips Stāls (Philip Stahl). Tas ir praktisks modelis, nevis diagnoze un nevis Latvijas likuma termins. Latviski par to rakstīts maz. Meklējot angliski – „parallel parenting”, „parallel parenting with a narcissist” –, atradīsi daudzkārt vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Šeit runa ir par tavām ziņām. Katrai ir konteksts, jo īsa, sausa ziņa pati par sevi vēl nav nekas.

Kāpēc tas darbojas

Konfliktam vajag vietu, kur notikt. Katra nodošana pie durvīm, katrs zvans, katrs „varbūt apmainām nedēļas nogales?” ir iespēja uzsākt strīdu, pārmest vai kaut ko izspiest. Cilvēkam, kurš grib kontrolēt, elastība ir svira: ja katru detaļu var pārrunāt no jauna, viņš var katru detaļu izmantot kā maiņas līdzekli. Iepriekš sarakstīts plāns šo sviru atņem. Nav, par ko kaulēties, ja jau ir skaidrs, kurš kurā dienā paņem bērnu, kur un cikos.

Pētījumi par bērniem pēc šķiršanās atkārtoti rāda vienu: bērniem visvairāk kaitē nevis pati šķiršanās, bet ilgstošs, atklāts konflikts starp vecākiem, it īpaši, ja bērns tiek ierauts pa vidu – kā ziņnesis, spiegs vai liecinieks. Paralēlā audzināšana bērnu no šī vidus izņem. Bērns var dzīvot divās dažādās mājās ar dažādiem noteikumiem, ja šīs mājas savā starpā nekaro. Bērni ar to tiek galā labāk, nekā pieaugušie parasti domā.

Un vēl viens iemesls. Pēc šķiršanās manipulatīvs cilvēks bieži pārnes uz bērnu lietām visu, kas agrāk notika attiecībās: kritiku, kontroli, gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu). Paralēlā audzināšana to nenovērš pilnībā, bet būtiski samazina, cik bieži tev tas jāpiedzīvo.

Ko tas nodara tev

Labā puse: mazāk ziņu, mazāk nakts sarakstes, mazāk scēnu pie durvīm. Daudzi apraksta, ka pirmo reizi pēc šķiršanās var atpūsties nedēļas nogalē, kad bērns ir otrā mājā, nevis visu laiku gaidīt nākamo ziņu.

Grūtā puse: jāatvadās no sapņa par „draudzīgu šķiršanos”, kur visi kopā svin Ziemassvētkus. Jāpieņem, ka otrā mājā bērns guļ vēlāk, ēd citādi, skatās citas filmas – un ka tu to nevari kontrolēt, ja vien bērnam nedraud briesmas. Tas ir sāpīgi, it īpaši, ja esi pieradis vai pieradusi visu turēt savās rokās, jo attiecībās tas bija vienīgais veids, kā izdzīvot. Daļa apkārtējo var tevi nosodīt: „Kāpēc jūs pat nerunājat? Bērna dēļ taču varētu.” Viņi nezina, kā izskatās „runāšana” ar šo cilvēku.

Un ir slazds. Kad tu pārej uz paralēlo audzināšanu, otrs dažreiz pēkšņi kļūst jauks: „Varbūt visi kopā aizejam uz kino, bērna dēļ?” Pēc mēnešiem ar pārmetumiem tas var justies kā dāvana. Ievēro: otram nekas nav jādod. Pietiek ar vienu mierīgu ziņu vai vienu vakaru bez pārmetumiem, lai gribētos atkausēties. Tā ir atvieglojuma sajūta, kad slikts uz brīdi beidzas, un tieši tā uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond): pieķeršanos, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas. Viens parasts vakars nav pierādījums, ka kaut kas ir mainījies. Ja kopīgs kino ir tavs mērķis, pagaidi, vai mierīgums noturas mēnešiem, nevis dienām.

Normāli vai vardarbība?

Paralēlā audzināšana no malas var izskatīties līdzīgi divām citām lietām: parastai kopīgai audzināšanai ar mazāk runāšanas un vecākam, kurš „paralēlo audzināšanu” izmanto, lai otru izslēgtu no bērna dzīves. Atšķirība ir mērķī un tajā, vai bērna svarīgās lietas tiek nokārtotas.

Kā atšķirt:

1. Vai svarīgā informācija plūst? Veselība, skola, ceļojumi, drošība – otram vecākam par to jāzina. Paralēli nozīmē „bez strīda”, nevis „bez ziņām”.
2. Vai tu ievēro plānu arī tad, kad tev tas nav izdevīgi? Plāns ir abiem, nevis ierocis vienam.
3. Vai bērns drīkst mīlēt otru vecāku? Bez izjautāšanas, bez sodīšanas par to, ka viņam tur patīk.
4. Kāpēc tu to dari? Lai būtu miers – vai lai otrs ciestu un justos lieks?
5. Kas bija pirms tam? Paralēlo audzināšanu izvēlas pēc tam, kad kopīgas sarunas atkal un atkal ir pārvērtušās uzbrukumos, nevis pēc viena strīda.

Kā uzvedas otrs

Vecāks, kurš nav manipulatīvs, uz sarakstītu plānu parasti pielāgojas. Varbūt viņš sākumā kurn, ka tas ir „pārāk formāli”, bet ievēro to, un ar laiku konflikts norimst. Dažkārt pēc gada vai diviem abi atkal var runāt brīvāk.

Vecāks, kurš grib kontrolēt, plānu pārbauda: kavē par 20 minūtēm katru reizi, „aizmirst” iedot zāles, prasa izņēmumus un pēc tam apgalvo, ka tu esi „neelastīgs” vai „neelastīga”. Viņš var sūdzēties skolai, sociālajam dienestam vai bāriņtiesai, ka tu „nesadarbojies bērna labā”, iesaistīt vecvecākus un kopīgus draugus, lai tie spiestu uz tevi (skat. lidojošie pērtiķi, angl. flying monkeys – cilvēki, caur kuriem otrs spiež uz tevi). Vēlāk var nākt pēkšņs maigums (skat. hūverings, angl. hoovering – mēģinājums tevi atkal „ievilkt” atpakaļ). Tieši tāpēc plāns un rakstiskas ziņas ir tik svarīgas: tās rāda, kurš ko darīja.

No malas labi izskatās vecāks, kura ziņas ir īsas, pieklājīgas un faktiskas. Ziņas, ko var redzēt tiesa vai bāriņtiesa, labāk rakstīt ar sveicienu un paldies. To sauc par „dzelteno akmeni” (angl. yellow rock): tāpat īsi, bet draudzīgi.

Kas tas nav

• Otra vecāka izslēgšana no bērna dzīves.
• Svarīgas informācijas slēpšana par veselību, skolu, ceļojumiem.
• Sods otram vecākam vai veids, kā „uzvarēt”.
• Bērna izjautāšana vai sūtīšana ar ziņām.
• Mūžīgs stāvoklis. Ja konflikts norimst, var pāriet uz brīvāku saziņu.
• Aizsardzība pret fizisku vardarbību. Ja ir briesmas, vajag drošības plānu, nevis saziņas modeli.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Kontrolējošs vecāks var tavu mierīgo, rakstisko saziņu nosaukt par „atteikšanos sadarboties” vai pat apgalvot, ka tu bērnu vērs pret viņu. Vai arī pats izmantot vārdus „paralēlā audzināšana”, lai neko tev nestāstītu. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kurš ilgstoši un atkal un atkal uzbrūk), virziens (kam tas kalpo – mieram vai varai) un efekts (vai bērna svarīgās lietas tiek nokārtotas un vai bērns var mīlēt abus vecākus). Saglabātas ziņas parasti parāda, kurš ko darīja.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: pieaugušo saskares punktu kļūst mazāk, noteikumi ir sarakstīti, un bērns vairs nav pa vidu. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Māte pret tēvu

Kaspars un Ieva šķīrās pirms gada. Ieva katru vakaru, kad meita ir pie Kaspara, zvana meitai un jautā, vai tētis viņu „atkal atstāj vienu” un vai „tā sieviete” ir tur. Kaspars bija centies izrunāties, bet katra saruna beidzās ar to, ka viņš ir „slikts tēvs”. Tagad plānā ir divi zvani nedēļā noteiktā laikā, un pārējā saziņa notiek tikai e-pastā. Kasparam sākumā šķita, ka neviens viņam neticēs, jo „vīrietis taču netiek pazemots”. Tiek. Vīriešiem, kuri cieš no vardarbības, notic retāk, un paši viņi par to runā retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk.

Tēvs pret māti

Elīnas bijušais vīrs Artūrs katrā nodošanā pie durvīm komentē viņas izskatu un jautā dēlam, vai „mamma atkal raudāja”. Elīna ierakstīja plānā, ka nodošana notiek pie bērnudārza: viņa atved dēlu no rīta, Artūrs paņem vakarā. Viņiem vairs nav jāsatiekas vispār.

Viendzimuma pāris

Santa un Ilze kopā audzināja Santas dēlu septiņus gadus. Pēc šķiršanās viņas vienojās, ka zēns turpinās pavadīt laiku arī ar Ilzi. Santa katru reizi izmanto šīs tikšanās, lai Ilzei pārmestu „nepateicību” un iesaistītu kopīgos draugus. Paralēlā audzināšana šeit nozīmē tieši to pašu: sarakstīts grafiks, nodošana pie skolas, saziņa tikai rakstiski. Viendzimuma pāriem mēdz būt vēl mazāk atbalsta, jo apkārtējie ne vienmēr uztver šīs attiecības nopietni. Tavi pārdzīvojumi ir tikpat īsti.

Vecvecāki un jaunie partneri

Dažreiz visgrūtākā ir nevis otra vecāka ziņa, bet viņa māte, kura pie durvīm stāsta, ka tu „izpostīji ģimeni”, vai jaunais partneris, kurš raksta tev „kā draugs”. Plānā vari ierakstīt, ka nodošanu veic tikai vecāki vai norādītas personas. Uz ziņām no trešajām personām atbildi īsi vai nemaz: „Par bērna lietām es sazinos ar Mārtiņu.” Ja otrs vecāks sāk tevi salīdzināt ar jauno partneri bērna priekšā, tā ir triangulācija (angl. triangulation – kad trešo cilvēku izmanto, lai tevī raisītu greizsirdību un šaubas par sevi).

Mazs bērns un pusaudzis

Ar zīdaini vai mazu bērnu grafiks ir biežāks, un nodošanu ir vairāk, tāpēc neitrāla vieta un rakstiski norādījumi par miegu, ēšanu un zālēm ir īpaši svarīgi. Ar pusaudzi ir citādi: viņam ir savs viedoklis, savi draugi un sava sociālo tīklu dzīve. Pusaudzi var mēģināt izmantot kā ziņnesi („pasaki mammai, ka…”). Pieklājīgi atsakies: „Par to mēs ar tēti sarunāsim paši. Tev tas nav jānes.”

Tiešsaistē

Kopīga kalendāra lietotne vai atsevišķa e-pasta adrese tikai bērna lietām palīdz, lai ziņas neplūst visu dienu. Sociālajos tīklos: nepublicē bērna fotogrāfijas ar komentāriem par otru vecāku un nelasi otra vecāka profilus, meklējot „pierādījumus”. Ja otrs publicē mājienus par tevi, saglabā ekrānuzņēmumus ar datumu un neatbildi publiski.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: kliedzieni pie durvīm, desmitiem ziņu, draudi. Klusā versija ir grūtāk pamanāma: katrreiz 15 minūtes kavējas, „aizmirst” iepakot sporta formu, pieraksta bērnu pulciņā, kas notiek tavās dienās, vai sūta ļoti pieklājīgas ziņas ar kopiju skolai, kurās tu izskaties nevērīgs vai nevērīga. Mehānisms ir tas pats: kontrole caur bērna ikdienu. Atbilde abos gadījumos ir plāns, rakstiski pieraksti un mierīgas, faktiskas ziņas.

Tūlīt pēc šķiršanās un pēc daudziem gadiem

Pirmajos mēnešos pēc šķiršanās konflikts parasti ir visstiprākais, un paralēlā audzināšana ir kā ģipsis lūzumam: stingri un uz laiku. Pēc gadiem situācija var mainīties divējādi. Vai nu konflikts norimst, un vecāki var atkal runāt brīvāk. Vai arī tas uzliesmo no jauna pie katra lielā notikuma: izlaidums, bērna iesvētības, pārcelšanās uz citu pilsētu. Plānā vērts ierakstīt arī šos lielos notikumus.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

Daži kontrolē caur „palīdzību”: „Es tik un tā braucu garām, aizvedīšu viņu pie zobārsta tavā vietā”, „Nopirku viņam jaunu telefonu, lai varu sazināties jebkurā brīdī”. Katrs atsevišķi izskatās jauki. Kopā tas nozīmē, ka otrs pamazām pārņem tavas dienas un tavu saziņu ar bērnu. Tev ir tiesības pateikt: „Paldies, manās dienās pie ārsta vedu es.”

Kad tas nav par bērniem: vecāku aprūpe starp brāļiem un māsām

Tas pats princips der arī, ja kopā ar kontrolējošu brāli vai māsu jāaprūpē vecs vecāks. Sarakstīts grafiks (kurš brauc kurā dienā, kurš maksā par zālēm), viens kopīgs kalendārs un ziņas tikai par mammas vai tēta vajadzībām. Tā tu vari rūpēties par vecāku, neiesaistoties vecos ģimenes strīdos katru nedēļu.

Kā reaģēt

1. Sarakstiet plānu. Jo detalizētāk, jo mazāk vietas strīdiem: parastās nedēļas, brīvdienas, svētki, bērna dzimšanas diena, vasara, zvani, kur un cikos notiek nodošana, kurš ved pie ārsta, kā dala izdevumus, kā mainīt plānu. Vienošanos par bērna saskarsmi ar vecāku Latvijā var noformēt un apstiprināt oficiāli [JURISTS: precizēt, kā un kur – tiesā, bāriņtiesā vai pie notāra]. Plāns, kas ir tikai mutiski norunāts, ar manipulatīvu cilvēku parasti nedarbojas.
2. Viens kanāls. E-pasts vai kopīga kalendāra lietotne tikai bērna lietām. Zvani – tikai ārkārtas gadījumos.
3. Nodošana neitrālā vietā: skola, bērnudārzs, pulciņš. Ja tas nav iespējams, publiska vieta.
4. Tava māja, tavi noteikumi. Otrā mājā bērns dzīvo pēc otra vecāka noteikumiem. Iejaucies tikai tad, ja bērnam draud briesmas.
5. Ziņas pēc BIFF principa (angl. Brief, Informative, Friendly, Firm): īsi, informatīvi, draudzīgi, stingri. Uz apvainojumiem neatbildi.
6. Pieraksti. Kavēšanās, atceltas tikšanās, draudi, datumi. Mierīgi, bez komentāriem.
7. Bērnam – siltums un brīvība. Nekad nerunā slikti par otru vecāku bērna klātbūtnē un nesūti ziņas caur bērnu.

Kad paralēlā audzināšana nav galvenais

Paralēlā audzināšana ir domāta ļoti konfliktējošām situācijām, nevis bīstamām. Ja otrs vecāks ir bijis fiziski vardarbīgs, draud tev vai bērnam, seko tev vai tu baidies no viņa, tas vairs nav saziņas jautājums. Tad vispirms – drošības plāns, 112 briesmu gadījumā, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas attiecas arī uz psiholoģisko vardarbību un bijušajiem partneriem. Bērni un pusaudži paši var zvanīt uz 116 111 (bez maksas). Tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības) – pēcpusdienā un vakarā. Ko vēl bijušais partneris var darīt pēc šķiršanās, skat. vardarbība pēc šķiršanās (angl. post-separation abuse).

Biežāk uzdotie jautājumi

Ar ko paralēlā audzināšana atšķiras no kopīgas audzināšanas?

Kopīgā audzināšanā (angl. co-parenting) vecāki bieži runā, kopā lemj un elastīgi pielāgojas. Paralēlajā – runā maz, tikai rakstiski un tikai par bērnu, un katrs savā laikā lemj ikdienas lietas pats. Kopīga audzināšana ir labāka, ja abi to spēj. Paralēlā ir labāka, ja viens no vecākiem katru sarunu pārvērš strīdā.

Vai bērnam nekaitē, ka vecāki savā starpā nerunā?

Bērnam vairāk kaitē vecāku strīdi, ko viņš redz un dzird, nekā tas, ka vecāki sarakstās īsi. Bērnam ir svarīgi, lai abas mājas ir drošas, lai viņam nav jāizvēlas un lai viņš netiek izmantots kā ziņnesis. To paralēlā audzināšana dod.

Ko darīt, ja otrs vecāks neievēro plānu?

Nekliedz un nesoda caur bērnu. Pieraksti katru gadījumu (datums, kas bija norunāts, kas notika) un rakstiski, mierīgi atgādini plānu. Ja tas notiek atkārtoti, konsultējies ar juristu par tālākajiem soļiem [JURISTS: precizēt, kur Latvijā vērsties, ja saskarsmes kārtība netiek ievērota].

Kā audzināt bērnu kopā ar narcisu?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete tev nav vajadzīga: ja otrs atkal un atkal izmanto bērna lietas, lai tevi kontrolētu vai pazemotu, ar to pietiek, lai izvēlētos paralēlo audzināšanu. Šāda uzvedība ļoti reti uzlabojas, parasti tā pasliktinās, tāpēc plāns un distance ir aizsardzība uz ilgu laiku, un, ja ir briesmas, vispirms – drošības plāns. Un, ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu, tas jau ir signāls – izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu. Vairāk: narcisms (angl. narcissism).

Vai ieteikt ģimenes terapiju vai mediāciju ar otru vecāku?

Ne katrs psihologs, terapeits vai mediators Latvijā ir mācījies par vardarbību, manipulācijām un traumu. Labi domāts padoms „izrunājieties”, „mēģiniet saprast viens otru” vai kopīgas sesijas ar vardarbīgu cilvēku var nodarīt kaitējumu: tavs godīgums tiek izmantots pret tevi, un kopīga tikšanās var palielināt risku. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru vai ģimenes terapiju, kamēr vardarbība turpinās. Pārbaudi speciālistu: vai viņš tev tic un neliek pierādīt? Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne, kontrole pār visu tavu dzīvi (angl. coercive control)? Vai nespiež uz kopīgām sesijām un „samierināšanos”? Vai domā par tavu un bērna drošību? Ja pēc tikšanās tu jūties vēl vairāk apjucis vai apjukusi un vainīgs vai vainīga, meklē citu speciālistu – tā nav zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?”, „It’s Not You”, angļu valodā), un tālruņi 116 123 un 116 006 var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.