Lidojošie pērtiķi

Lidojošie pērtiķi (angļu valodā flying monkeys) ir cilvēki, caur kuriem vardarbīgs cilvēks turpina tevi sasniegt, kad pats vairs netiek klāt. Kad tu noliec robežu vai aizej, spiediens bieži nāk nevis no paša otra, bet no citiem: no viņa vai viņas mātes, jūsu kopīgajiem draugiem, tava brāļa, kolēģiem, draudzes, dažreiz pat no bērniem. Viņi atkārto otra vārdus, nes ziņas turp un atpakaļ un aicina tevi „nomierināties un padomāt par ģimeni”. Nosaukums nāk no stāsta „Brīnumainais Oza zemes burvis” (L. F. Baums, 1900) un 1939. gada filmas, kurā ļaunā ragana sūta spārnotus pērtiķus darīt savu netīro darbu. Tas ir populārpsiholoģijas apzīmējums, nevis klīnisks termins, bet tas precīzi nosauc to, ko piedzīvo ļoti daudzi. Ja meklēsi angliski flying monkeys, atradīsi daudz vairāk materiālu – video, grāmatas, pētījumus. Un pats svarīgākais: lielākā daļa „pērtiķu” nav ļauni. Viņi ir maldināti.

Kā tas izklausās

Katra frāze ir situācijā. Viens un tas pats teikums var nākt gan no rūpēm, gan no cita cilvēka dienaskārtības.

Kāpēc tā dara

Tas, kurš sūta citus, iegūst vairākas lietas:

• Piekļuvi, kad durvis aizvērtas. Ja tu esi bloķējis vai bloķējusi numuru, spiediens nāk no cilvēkiem, kurus nevar tik viegli bloķēt – radiem, draugiem, bērniem.
• Svaru. Kad trīs cienījami cilvēki saka vienu un to pašu, tu sāc domāt, ka varbūt viņiem ir taisnība.
• Informāciju. Kur tu dzīvo, ar ko satiecies, kā jūties – tas ļauj plānot nākamo gājienu.
• Tavu izolāciju. Ja tavi cilvēki tev netic, tu paliec bez atbalsta. Sociologs Evans Stārks (2007) raksta par to, kā viens cilvēks pamazām pārņem kontroli pār otra dzīvi – ko tu dari, ar ko tiecies, ko tērē (angļu valodā to sauc coercive control). Nošķirt tevi no tuviem cilvēkiem ir viens no galvenajiem šīs kontroles instrumentiem.
• Tīras rokas. Pats otrs it kā neko nav darījis. „Es tikai izstāstīju mammai, kā jūtos.”

Bieži tas notiek kopā ar apmelošanas kampaņu (angl. smear campaign) – kad otrs mērķtiecīgi stāsta citiem, ka problēma esi tu – un ar DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender: noliegt, uzbrukt, apmainīt upura un vainīgā lomas). Harsejas un Freidas (2020) pētījumā DARVO atbilde lika cilvēkiem, kas to dzirdēja, vainīgo uzskatīt par ticamāku, bet cietušo – par mazāk ticamu. Tas palīdz saprast, kāpēc cilvēki, kuri dzird tikai vienu stāstu, nostājas stāstītāja pusē.

Kāpēc cilvēki kļūst par „pērtiķiem”

• Viņi dzirdēja tikai vienu versiju – un to stāstīja šarmants, aizkustinošs cilvēks.
• Viņi grib mieru: „Ģimenē jāsaprotas.”
• Viņi paši baidās no šī cilvēka un izvēlas būt viņa pusē.
• Viņiem nav pieredzes ar vardarbību, un viņi to iztēlojas tikai kā sitienus.
• Viņi netic, ka vīrietis var būt cietušais. Ja vīrietis stāsta, ka sieva viņu gadiem pazemo un kontrolē, apkārtējie bieži pasmejas vai nodomā, ka viņš pārspīlē. Vīrieši piedzīvo vardarbību tāpat, bieži no sievietēm, bet viņiem tic mazāk – un tāpēc „pērtiķiem” ir vieglāk nostāties sievietes pusē.
• Retāk – viņiem patīk drāma vai viņi paši kaut ko iegūst no konflikta.

Daudzi, kad ierauga, ka tas atkārtojas, maina domas. Tāpēc „pērtiķis” nav mūžīgs apzīmējums cilvēkam, bet loma, kurā viņu šobrīd izmanto.

Ko tas nodara tev

• Tev šķiet, ka visi ir pret tevi. Tas ir viens no smagākajiem posmiem pēc aiziešanas.
• Tu sāc šaubīties. Ja visi saka, ka otrs cieš, varbūt nežēlīgais cilvēks esi tu?
• Tu zaudē cilvēkus. Draugus, radus, dažreiz bērnu tuvumu – un tās ir īstas sēras.
• Tu mēri katru vārdu, jo nezini, kas to nodos tālāk.
• Tev vairs nav spēka attaisnoties. Katrs zvans prasa atkal visu paskaidrot.

Normāli vai vardarbība?

Pārbaudi pēc pieciem kritērijiem:

1. Kāds ir mērķis? Vai cilvēks runā par savām rūpēm („es uztraucos par tevi”) vai par otra vēlmēm („viņa grib, lai tu atgriezies”)?
2. Vai tevi uzklausa? Vai cilvēks grib dzirdēt tavu pieredzi, vai spriedums jau ir gatavs?
3. Vai tavs „nē” der? Ja tu saki „par to nerunāšu”, vai to pieņem, vai spiež tālāk?
4. Kurp aizplūst ziņas? Vai tas, ko tu pastāsti, nonāk atpakaļ pie otra?
5. Vai tas ir koordinēts? Ja vairāki cilvēki ar vienādām frāzēm parādās tūlīt pēc tam, kad tu noliec robežu, tā nav sakritība. Tas ir otra ierastais veids, kā rīkoties.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram patiešām rūp, jautā, klausās un pieņem tavu atbildi, pat ja tā viņam nepatīk. Viņš var būt nobijies vai apjucis, bet necenšas tevi nosūtīt atpakaļ. Viņš nenes ziņas.

Maldināts „pērtiķis” atkārto otra vārdus, bieži vienos un tajos pašos izteicienos. Ja tu mierīgi pastāsti faktus, viņš dažreiz apstājas un sāk jautāt. Tā ir zīme, ka ar viņu var runāt.

Apzināts palīgs turpina spiest, pat dzirdot tavu „nē”, nodod ziņas tālāk un neinteresējas par tavu drošību.

Kas tas nav

• Tas nav draugs vai radinieks, kurš patiesi uztraucas un pajautā.
• Tas nav cilvēks, kurš paliek draugos ar jums abiem un neņem nevienu pusi.
• Tas nav kāds, kurš tev godīgi, vienreiz pasaka, ka redz lietas citādi.
• Tas nav starpnieks, par kuru jūs abi esat vienojušies, piemēram, mediators vai advokāts.
• Tas nav skolotājs, sociālais darbinieks vai policists, kurš dara savu darbu un uzklausa abas puses.
• Tas nav skumstoši vecvecāki, kuri negrib zaudēt mazbērnus.

Kad etiķeti izmanto pret tevi

Vardarbīgs cilvēks var nosaukt par „taviem lidojošajiem pērtiķiem” draugus, kuri tevi atbalsta vai pasaka viņam vai viņai, ka tā rīkoties nav labi. Kritērijs paliek tas pats: vai šie cilvēki virza uz kontaktu un kontroli, vai uz drošību un brīvu izvēli? Draugs, kas palīdz tev paņemt mantas vai iesaka piezvanīt uz 116 006, nav nekāds „pērtiķis”.

Speciālisti var nejauši kļūt par „pērtiķiem”

Arī labi domājošs psihologs, ģimenes terapeits, mācītājs vai ārsts var nest otra cilvēka vēstījumu, ja nesaprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram speciālistam ir zināšanas par narcistisku vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Slazds ir padomi, kas vardarbību uztver kā parastu konfliktu: „izrunājieties”, „abi esat vainīgi”, pāru terapija ar varmāku, „dod vēl vienu iespēju”. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nestrādā kā ar parastu cilvēku, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās.

Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš tev tic, neprasot to pierādīt?
• Vai viņš zina vārdus coercive control, gāzlaitings (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un prātu), traumatiskā saikne (angl. trauma bond – kad tevi pie otra tur sāpju un atvieglojuma maiņa)?
• Vai viņš neuzstāj uz kopīgām sesijām vai samierināšanos?
• Vai centrā ir tava drošība un tava uztvere?

Ja pēc sesijas tev ir vēl lielākas šaubas par savu prātu, vainas sajūta vai spiediens atgriezties, meklē citu speciālistu – problēma nav tevī. Kamēr meklē, palīdz amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas materiāli angļu valodā – YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024). Uz speciālistiem, kas strādā ar vardarbību, var norādīt arī 116 123 un 116 006.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: vardarbīgais cilvēks turpina tevi ietekmēt ar citu rokām. Un vēlreiz: lielākā daļa šo „citu” nav ļauni. Viņi ir dzirdējuši vienu, pārliecinošu stāstu un domā, ka palīdz. Te ir situācijas, kurās tu vari atpazīt savējo.

Kas sūta „pērtiķus”

Sieviete – vīrietim. Pēc šķiršanās Ingas vecāki un draudzenes raksta Mārim, ka „normāls vīrietis tā neaiziet” un ka Inga „ir izmisumā”. Kad Māris mēģina pastāstīt par gadiem ilgiem pārmetumiem, telefona pārbaudēm un naudas kontroli, viņam pasmejas: „Tu? No sievas cieti?” Tieši tas, ka vīrietim tic mazāk, „pērtiķu” darbu padara vieglāku.

Vīrietis – sievietei. Pēc tam, kad Laura aizgāja, bijušais vīrs „uzticas” viņas tēvam: Laura esot nestabila, iedzerot, neskatoties bērnus. Tēvs, kurš meitu mīl, sāk zvanīt ar „bažām” un iesaka viņai „pie kāda aiziet”. Viņš nav ļauns. Viņš ir nobijies no tā, ko dzirdēja.

Viena dzimuma pāris. Draugu loks ir mazs, un visi pazīst jūs abus. Pēc šķiršanās Artūra bijušais partneris stāsta draugiem savu versiju, un kāds no viņiem „draudzīgi” atgādina, ka Artūra vecāki un kolēģi par viņa attiecībām vēl neko nezina. Te spiediens bieži iet kopā ar klusu draudu kādam izstāstīt to, ko tu vēl neesi gatavs vai gatava stāstīt.

Bijušais partneris un otrs vecāks. Pēc šķiršanās par ziņnešiem kļūst bērni: „Mamma saka, ka tu neesi samaksājis”, „Tētis jautā, ar ko tu tagad dzīvo”. Bērns nav vainīgs. Viņš ir iesprostots starp diviem vecākiem, un viņu izmanto. Nekad nesūti ziņas atpakaļ caur bērnu.

Jaunais partneris vai partnere. Bijušās sievas jaunais vīrs tev raksta: „Liec viņu mierā, viņa man visu izstāstīja.” Viņš ir dzirdējis tikai viņas stāstu – bieži tieši tādu pašu, kādu savulaik dzirdēji tu par kādu no viņas bijušajiem. Nevajag viņu pārliecināt. Pietiek ar īsu atbildi un saziņu tikai par bērniem vai praktiskām lietām.

Vecāks – bērnam un pieaugušam bērnam. Māte, kura gadiem kritizē un kontrolē, pēc tam, kad pieaugusī meita samazina kontaktu, sūta pie viņas „zelta bērnu” – brāli, pret kuru mamma vienmēr bijusi laba. Tad zvana tante: „Tev taču ir tikai viena māte.” Mazam bērnam „pērtiķi” var būt vecvecāki, kuri saka: „Neapbēdini tēti, viņš tik smagi strādā”, kad bērns stāsta, ka tētis kliedz.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa, kura pret tevi izturas pazemojoši, pirms svētkiem pastāsta vecākiem, ka tu „atkal visu sabojāsi”. Kad tu neatbrauc, zvana mamma, nevis māsa.

Vīra vai sievas radi. Ģimenes čatā parādās ziņa: „Mēs visi esam noraizējušies par to, kas notiek jūsu ģimenē.” Neviens tev nav jautājis, kas notiek. Stāstu viņi dzirdējuši no tava partnera vai partneres.

Priekšnieks, kolēģi, personāldaļa. Vadītāja, kura pazemo darbiniekus, pēc tavas sūdzības vispirms aprunājas ar personāldaļu un kolēģiem. Kad tu ieej uz sarunu, tava versija jau ir „emocionāla reakcija”, un kolēģi, kas agrāk tev piekrita, tagad klusē. Daudzi no viņiem vienkārši baidās par savu darbu.

Draugs vai draudzene. Draugs, kurš tevi visu laiku izsmej un kontrolē, pēc tavas robežas izstāsta draugu grupai, ka tu esi „mainījies” un „vairs neesi tas pats”. Pēc nedēļas tevi vairs neaicina uz kopīgu dzimšanas dienu, un neviens nepasaka, kāpēc.

Pieaudzis bērns – vecāka gadagājuma vecākam. Pieaudzis dēls pārvalda tēva naudu un stāsta radiem un kaimiņiem, ka „tētis jau jūk prātā, neklausieties viņā”. Kad tēvs sūdzas, ka dēls viņu apsaukā un neļauj tikties ar draugiem, radi atkārto: „Viņš taču par tevi rūpējas.”

Draudze vai kopiena. Mācītājs vai draudzes locekļi, kuriem vardarbīgais cilvēks uzticējās pirmais, aicina „piedot” un „sargāt laulību”. Aiziešanu pasniedz kā grēku, un tu zaudē ne tikai partneri, bet arī visu savu kopienu.

Tiešsaistē. Klases vecāku WhatsApp grupā, kopīgo draugu čatā vai komentāros zem tava ieraksta parādās mājieni: „Daži cilvēki tik labi izliekas par upuriem.” Dažreiz no viltus profiliem. Dažreiz kāds tev pārsūta ekrānuzņēmumus „tikai lai tu zinātu” – un reizē aiznes atpakaļ, kā tu reaģēji.

Maldināti speciālisti. Ģimenes terapeits, kurš ikdienā redz pārus ar parastiem strīdiem, pēc kopīgas sesijas saka: „Jums abiem jāmācās sarunāties.” Skolotāja, ar kuru bērna otrs vecāks jau parunājies, sāk tevi uztvert kā „problēmu vecāku”. Viņi nav ļauni. Viņi vienkārši dzirdējuši to, kurš runāja pirmais un pārliecinošāk.

Skaļi un klusi, agri un vēlu

Skaļā versija: publiski apvainojumi, ziņas visai ģimenei, zvani uz darbu, ieraksti sociālajos tīklos. To ir viegli pamanīt, bet grūti apturēt.

Klusā versija: nekādu apvainojumu, tikai „bažas”. „Es neko sliktu negribu teikt, bet es uztraucos par viņas psihisko veselību.” To ir grūtāk pamanīt un vēl grūtāk apstrīdēt, jo tas izklausās pēc rūpēm.

Agri attiecībās: jau pirmajos mēnešos otrs sadraudzējas ar taviem draugiem un ģimeni, šarmē tavu mammu, un pamazām sāk stāstīt, ka tu esi „grūts cilvēks”. Kad vēlāk sāksies problēmas, daļa tavu cilvēku jau būs otra pusē.

Vēlu vai pēc aiziešanas: kad visi tiešie kontakti ir bloķēti, „pērtiķi” kļūst par vienīgo ceļu pie tevis. Tas bieži iet kopā ar hūveringu (angl. hoovering) – mēģinājumiem tevi ievilkt atpakaļ.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

Ģimene sarīko „sarunu”: visi sēž pie galda, un tev saka: „Mēs visi tevi mīlam, tāpēc esam šeit.” Bet saruna ir tikai par to, kā jūs atkal salikt kopā. Vai draugs atnes „labu ziņu”: „Viņš pēdējā laikā ir tik mierīgs. Tiešām cits cilvēks.” Te nekas nav jādāvina vai jāsola. Pēc mēnešiem, kad otrs kliedza un tevi pazemoja, pat ziņa, ka viņš vienu nedēļu nav kliedzis, šķiet kā dāvana. Parasta, mierīga diena pēc sliktām dienām šķiet kā balva – un ar to pietiek, lai atkal pamostos cerība un saikne, kas tevi tur (angl. trauma bond).

Kā reaģēt

1. Nepaskaidro visu. Tas, ko tu pastāsti „pērtiķim”, var nonākt pie otra. Īsa, neitrāla atbilde ir pietiekama. Tas ir tuvu pelēkajam akmenim (angl. grey rock) – kad tu atbildi garlaicīgi un bez emocijām, lai nebūtu, ko nest tālāk.
2. Noliec robežu par tematu, nevis par cilvēku. Tu vari turpināt mīlēt māti un reizē nerunāt ar viņu par bijušo.
3. Izvēlies, kam stāstīt. Pilnu stāstu – tikai tiem, kas ir pierādījuši, ka to nenes tālāk.
4. Maldinātajiem – vienreiz, mierīgi. Daži pēc faktiem apstājas. Ja nē, nepierādi atkal un atkal.
5. Pieraksti. Kas, kad, ko teica un ko jautāja. Ja tev ir policijas lēmums par nošķiršanu (uz laiku līdz 8 dienām otram jāatstāj kopīgais mājoklis, un aizliegts tev tuvoties un ar tevi sazināties) vai tiesas pagaidu aizsardzība pret vardarbību, bet otrs tevi sasniedz caur citiem, vai ja kāds tev nes draudus, pastāsti to policijai (110).
6. Sēro par zaudētajiem cilvēkiem. Tas ir īsts zaudējums, un tev ir tiesības skumt.

Drošība. Ja „pērtiķi” palīdz otram tevi atrast, ja tiek nodota tava adrese vai grafiks, tas vairs nav tikai sāpīgi – tas var būt bīstami. Pārskati drošības plānu, pastāsti par to saviem uzticamajiem cilvēkiem un tiešās briesmās zvani 112. Par pagaidu aizsardzību pret vardarbību vari lasīt palīdzības sadaļā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir lidojošie pērtiķi?

Tā populārpsiholoģijā sauc cilvēkus, kuri – apzināti vai maldināti – rīkojas vardarbīga cilvēka labā: spiež tevi atgriezties, nes ziņas, izspiego vai izplata viņa vai viņas versiju. Angliski – flying monkeys. Nosaukums nāk no „Oza zemes burvja”.

Kāpēc draugi nostājas otra pusē?

Visbiežāk tāpēc, ka dzirdējuši tikai vienu, pārliecinošu stāstu un vardarbību iztēlojas tikai kā fizisku. Ja cietušais ir vīrietis, viņam bieži vispār netic. Tas nenozīmē, ka taisnība nav tavā pusē. Tas nozīmē, ka viņi nezina visu.

Vai cilvēks, kas to organizē, ir narciss?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Taču cilvēki ar šādu uzvedību paši pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav – un „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja pēc tavas robežas pret tevi tiek sūtīti citi cilvēki, lai tevi atgrieztu vai apklusinātu, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir ārā, tiklīdz to var izdarīt droši – ar drošības plānu. Normālās attiecībās tu nemosties naktīs, prātojot, vai trakais esi tu. Ja tā notiek, pats apjukums ir signāls – lasi par gāzlaitingu un to, kāpēc apjukums ir simptoms.

Ko darīt, ja „pērtiķis” ir mana mamma?

Tev nav jāizvēlas starp visu un neko. Vari saglabāt attiecības ar mammu, bet noteikt, ka par otru cilvēku jūs nerunājat, un nestāstīt viņai to, ko negribi, lai otrs uzzina. Ja viņa robežu neievēro, vari uz laiku samazināt kontaktu.

Ko darīt, ja ziņas nes mans bērns?

Nesod bērnu un neprasi viņam nest atbildi. Mierīgi pasaki: „Paldies, ka pateici. Par to mēs ar mammu (vai tēti) runāsim paši.” Otram vecākam rakstiski vienreiz pasaki, ka par bērnu un praktiskām lietām sazināsies tieši. Bērnam ir tiesības mīlēt abus vecākus, nekļūstot par ziņnesi.

Lasi arī: triangulācija (angl. triangulation – kad otrs ievelk jūsu attiecībās trešo cilvēku, lai tevi spiestu), hūverings, DARVO un pelēkais akmens.