Vardarbība pēc šķiršanās

Daudzi domā: kad aiziesi, viss beigsies. Bieži vardarbība pēc aiziešanas nevis beidzas, bet maina formu. Otram vairs nav piekļuves tavai ikdienai, tāpēc viņš vai viņa izmanto kanālus, kas palikuši: bērnus, tiesas, naudu, bāriņtiesu, policiju, skolu, kopīgos paziņas. Angliski to sauc post-separation abuse – vardarbība pēc šķiršanās. Tās daļai ir savi nosaukumi: litigation abuse vai legal abuse (tiesāšanās kā ierocis) un paper abuse – amerikāņu pētnieces to aprakstīja kā „vajāšanu ar dokumentiem”: nebeidzami pieteikumi, sūdzības un apelācijas.

Latviski par to rakstīts maz. Meklējot angliski – „post-separation abuse”, „litigation abuse narcissist”, „divorcing a narcissist” –, atradīsi daudzkārt vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”. Svarīgi zināt arī šo: pētījumos par vardarbību ģimenē laiks tūlīt pēc aiziešanas atkārtoti parādās kā īpaši bīstams. Tāpēc šī lapa sākas ar sapratni, bet beidzas ar drošību.

Kā tas izklausās

Katrai frāzei ir konteksts. Tas pats teikums var būt parasts strīds vai daļa no kampaņas pret tevi. Atšķirību rada tas, kas notiek atkal un atkal.

Kāpēc tā dara

Kontrolējošam cilvēkam aiziešana ir kontroles zaudējums, un bieži arī dziļš aizvainojums: „tu nedrīkstēji aiziet”. Iestādes, kas domātas aizsardzībai, kļūst par jaunu instrumentu. Tiesa var likt tev ierasties, bāriņtiesa – atbildēt uz jautājumiem, policija – sniegt paskaidrojumus. Tā otrs atkal var noteikt tavu dienas kārtību, tikai tagad caur citiem.

Ir vairākas funkcijas, bieži vienlaikus:

• Kontakts par katru cenu. Tiesas sēde, sarakste ar advokātiem, bērna nodošana – tas viss ir kontakts. Dažiem ir labāk ienaidīgs kontakts nekā nekāds.
• Sods. Tev jāmaksā – naudā, laikā, veselībā – par to, ka aizgāji.
• Nogurdināšana. Kad advokāta rēķini un brīvdienas darbā ir beigušās, tu vari piekāpties: atdot dzīvokli, piekrist sliktai kārtībai, atsaukt pieteikumu.
• Tēls. Iestāžu un paziņu acīs izskatīties kā rūpīgs vecāks un „upuris”, bet tevi padarīt par problēmu. Tam ir nosaukums – DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender): noliegt, uzbrukt un pašam kļūt par cietušo. Slavas graušanu citu acīs sauc par nomelnošanu (angl. smear campaign).

Ko tas nodara tev

Katra vēstule pastkastītē, katrs nezināms numurs, katrs e-pasts no advokāta liek sirdij sisties straujāk. Nauda aiziet juristiem, brīvdienas – tiesas sēdēm. Daudzi apraksta sajūtu, ka dzīve ir apturēta: nevar plānot, nevar pārcelties, nevar atpūsties, jo „nekad nevar zināt, ko viņš vai viņa izdomās nākamo”.

Vēl sāpīgāk ir tad, ja tev netic. Kad iestādē tavs mierīgi izstāstītais stāsts saduras ar otra pārliecinošo priekšnesumu, tu sāc šaubīties pats vai pati par sevi. Un ir slazds: pēc mēnešiem ar provokācijām tu kādreiz „uzsprāgsti” – un tieši to otrs nofilmē vai parāda iestādei. Šo slazdu sauc par reaktīvo vardarbību (angl. reactive abuse): tava reakcija uz ilgstošu vardarbību tiek pasniegta kā tava vardarbība.

Un ir otrs slazds. Pēc gada kara pēkšņi atnāk pieklājīga ziņa, viens mierīgs mēnesis bez pieteikumiem. Otram nekas nav jādod – ne atvainošanās, ne dāvanas. Pietiek ar to, ka kādu laiku nav ļauni, un tu jau jūties atvieglots vai atvieglota un gribi ticēt, ka „viss beidzies”. Tā ir atvieglojuma sajūta, kad slikts uz brīdi apstājas, un tieši tā uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond). Klusums var būt pauze, nevis beigas. Turpini glabāt dokumentus.

Normāli vai vardarbība?

Šķiršanās ir grūta abiem. Strīdi par bērniem un naudu ir normāli, un iet uz tiesu ir likumīgas tiesības. Kā atšķirt:

1. Vai ir īsts jautājums? Bērna dzīvesvieta, saskarsme, nauda. Vai tiek celtas vienas un tās pašas prasības atkal un atkal?
2. Vai otrs pieņem lēmumus? Vai katrs zaudējums noved pie jaunas sūdzības citur?
3. Vai prasības ir samērīgas? Vai tās ir par bērna vajadzībām – vai par to, lai tev būtu pēc iespējas grūtāk?
4. Kam tas kalpo? Bērna interesēm vai tavam nogurumam un bailēm?
5. Kāds bija iepriekš? Vardarbība pēc šķiršanās parasti turpina to, kas notika attiecībās: kontroli, pazemošanu, bailes.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš strīdas godīgi, var būt dusmīgs un ass, bet viņš runā par lietām: bērns, grafiks, nauda. Viņš pieņem lēmumus, arī ja tie nepatīk. Ar laiku konflikts norimst.

Cilvēks, kurš izmanto šķiršanos kā turpinājumu vardarbībai, izskatās citādi: iestādēs – mierīgs, rūpīgs, pat šarmants; divatā – draudi un pazemojumi. Viņš iesaista radus, jaunus partnerus un paziņas, lai tie stāstītu viņa versiju (skat. lidojošie pērtiķi, angl. flying monkeys). Katru tavu kļūdu viņš pieraksta un uzpūš, savas – noliedz. Un bieži viņš stāsta tieši to, ko dara pats: ka tu „vērs bērnu pret viņu”, ka tu „tiesājies aiz atriebības”.

Kas tas nav

• Viena prasība, viena apelācija, viena sūdzība.
• Patiesa ziņošana par reālām bažām par bērnu.
• Bērna paša nevēlēšanās, kurai ir īsts iemesls.
• Kavēti maksājumi īstu grūtību dēļ, ja tās tiek izskaidrotas.
• Dusmas un bēdas pirmajos mēnešos pēc šķiršanās.
• Atteikšanās mainīt tiesas noteikto kārtību tikai tāpēc, ka tu to vēlies.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo jēdzienu var apgriezt. Cilvēks, kurš tiesājas bez apstājas, var teikt, ka viņš ir „vardarbības pēc šķiršanās upuris”. Tiesās plaši lieto arī jēdzienu vecāka atsvešināšana (angl. parental alienation) – situācija, kad bērns tiek mērķtiecīgi vērsts pret vienu vecāku. Tas var notikt patiešām, bet šo jēdzienu mēdz izmantot arī kā pretuzbrukumu, kad bērns vai vecāks runā par vardarbību. Ja bērns negrib braukt pie kāda, vispirms jānoskaidro, kāpēc. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kurš ilgstoši un atkal un atkal uzbrūk), virziens (kam tas kalpo – bērnam vai varai) un efekts (kurš dzīvo bailēs, kurš ir izsmelts, un vai bērns var mīlēt abus vecākus).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kad tieša kontrole vairs nav iespējama, otrs izmanto visu, kas palicis. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Tiesāšanās kā ierocis: sieviete pret vīrieti

Oskars aizgāja no Lauras pēc septiņiem gadiem, kuros viņa kontrolēja katru eiro un kliedza bērna priekšā. Divos gados Laura iesniedza četras prasības, divas apelācijas un vairākas sūdzības bāriņtiesā. Katrā sēdē viņa raud, un Oskars izskatās sauss un auksts. Draugi viņam saka: „Tu taču esi vīrietis, kāpēc tu vienkārši neatdod viņai to, ko viņa grib?” Vīriešiem, kuri cieš no vardarbības, notic retāk, un paši viņi par to runā retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk. Tālruņi 116 123 un 116 006, policija un tiesa strādā arī ar vīriešiem.

Bērni kā ierocis: vīrietis pret sievieti

Dace aizgāja no Rūdolfa. Viņš nekad neatnāk noteiktajā laikā, bet brīdī, kad Dace ir izplānojusi dienu, pēkšņi „grib redzēt bērnus”. Bērniem viņš stāsta, ka mamma „izjauca ģimeni” un „mums vairs nav naudas viņas dēļ”. Pēc katras nedēļas nogales bērni atgriežas nemierīgi un jautā, vai mamma tiešām ir slikta. Tēvs bērnus nesit, bet izmanto viņus kā kanālu, pa kuru nonāk pie Daces.

Nauda

Kopīgais dzīvoklis gadiem netiek pārdots, jo otrs neparaksta. Kopīgais kredīts – otrs pārstāj maksāt savu daļu, un banka zvana tev. Uzturlīdzekļi nāk par vēlu, nepilnā apmērā vai ar komentāriem. Tā ir ekonomiskā vardarbība (angl. economic abuse) – kontrole caur naudu, kas turpinās arī pēc attiecību beigām. Latvijā ir Uzturlīdzekļu garantiju fonds, kas noteiktos gadījumos izmaksā uzturlīdzekļus bērnam [JURISTS: precizēt nosacījumus un kārtību].

Bāriņtiesa un nepatiesas sūdzības

Bāriņtiesa (angl. aptuveni orphans’ court – Latvijas iestāde, kas nodarbojas ar bērnu aizsardzības jautājumiem) [JURISTS: precizēt, kurus strīdus par bērniem izskata bāriņtiesa un kurus tiesa] saņem sūdzību, ka tu atstāj bērnu vienu. Pēc mēneša – ka tu dzer. Pēc vēl mēneša – ka bērnam nav ziemas apavu. Katra pārbaude ir stress, un tu sāc dzīvot kā zem mikroskopa. Tas notiek gan sievietēm, gan vīriešiem. Palīdz mierīga, faktiska sadarbība ar iestādi, dokumenti un pieraksti par to, kad sūdzības parādās un ar ko tās sakrīt. Vai apzināti nepatiesa ziņošana iestādēm Latvijā ir sodāma un kā par to ziņot, [JURISTS: precizēt].

Viendzimuma pāris

Pauls aizgāja no Edgara. Edgars draud pastāstīt Paula darba devējam un vecākiem par viņa orientāciju, ja Pauls „neatgriezīsies vai nesamaksās pusi no kredīta”. Draudi atklāt kāda orientāciju ir savs vardarbības veids, angliski outing. Tā ir šantāža, nevis „godīgums”.

Pieaudzis bērns un vecāks

„Šķiršanās” notiek arī ar vecākiem. Kad pieaugusi meita pārtrauc kontaktu ar kontrolējošu tēvu, viņš sāk zvanīt viņas darbavietai, sūta policiju „pārbaudīt, vai viņa ir dzīva”, draud atstāt viņu bez mantojuma un stāsta radiem, ka meita ir „psihiski slima”. Mehānisms ir tas pats: kad tieša kontrole zudusi, tiek izmantotas iestādes un citi cilvēki.

Vīra vai sievas vecāki

Bijušā partnera vecāki pēc šķiršanās var turpināt karu viņa vietā: nāk pie skolas, pieprasa tikšanās ar mazbērniem, raksta sūdzības. Dažreiz viņi paši ir pārliecināti, ka palīdz. Ja viņu rīcība atkārto bijušā partnera kontroli, atbilde ir tāda pati: rakstiski, īsi, ar dokumentiem.

Darbā un tiešsaistē

Bijusī sieva raksta tavam priekšniekam, ka tu esi „bīstams”. Bijušais vīrs izveido viltus kontus, komentē tavus ierakstus, atzīmē tavus draugus. Saglabā ekrānuzņēmumus ar datumu, informē darba devēju īsi un mierīgi, un, ja ir draudi vai vajāšana, vērsies policijā.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: draudi, kliedzieni pie durvīm, desmitiem ziņu naktī. Klusā versija ir grūtāk pierādāma: pieklājīgi, „saprātīgi” pieteikumi, katrs atsevišķi izskatās normāli; vēstules skolai ar „bažām”; mierīga seja tiesā. Klusā versija bieži ir bīstamāka tieši tāpēc, ka to grūti parādīt citiem. Palīdz laika līnija: saraksts ar datumiem, kas parāda, cik bieži un kad tas notiek.

Pirmās nedēļas un pēc daudziem gadiem

Pirmajās nedēļās pēc aiziešanas risks bieži ir visaugstākais: vajāšana, draudi, parādīšanās pie durvīm. Tad drošība ir svarīgāka par visu citu. Pēc gadiem vardarbība parasti kļūst lēnāka un „birokrātiskāka”: pieteikums pēc pieteikuma, strīds par katru vasaru, par skolas izvēli, par bērna pilngadību.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai uztraucos par bērnu.” Ar šiem vārdiem var sākties godīgas bažas – un ar tiem pašiem vārdiem var sākties sūdzība, kuras mērķis ir tevi pazemot. Atšķirība ir tajā, vai „bažas” tiek izteiktas tev un risinātas, vai tās nonāk tikai pie iestādēm un paziņām, un vai tās atkārtojas pēc katra tava „nē”.

Kā reaģēt

1. Drošība pirmajā vietā. Briesmu gadījumā zvani 112 (policija – 110). Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu: vardarbīgajai personai līdz 8 dienām jāatstāj kopīgais mājoklis, un tā nedrīkst tev tuvoties un sazināties. Tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas attiecas uz fizisku, seksuālu, psiholoģisku un ekonomisku vardarbību, arī no bijušā partnera; to var pieteikt ar policijas palīdzību. Sāc ar drošības plānu.
2. Pieraksti visu. Viena mape: ekrānuzņēmumi, e-pasti, datumi, liecinieki, iestāžu vēstules. Laika līnija ar faktiem, bez komentāriem.
3. Jurists, kurš saprot vardarbību. Ne katrs jurists redz atšķirību starp parastu strīdu un kontroli caur tiesu. Jautā par valsts nodrošināto juridisko palīdzību [JURISTS: precizēt nosacījumus]. Tālrunis 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā) var palīdzēt atrast palīdzību.
4. Iestādēs – mierīgi un faktiski. Nerunā par otra personību, runā par notikumiem: datums, kas notika, ko tu darīji. Ņem līdzi dokumentus.
5. Saziņa ar otru – minimāla un rakstiska. Paralēlā audzināšana (angl. parallel parenting), BIFF (angl. Brief, Informative, Friendly, Firm) un pelēkais akmens (angl. grey rock – īsas atbildes bez emocijām).
6. Bērni ārā no kara. Nestāsti bērnam par tiesu un nerunā slikti par otru vecāku. Bērnam var palīdzēt speciālists, kurš saprot vardarbību, un 116 111 (bērniem un pusaudžiem, bez maksas).
7. Nauda. Atsevišķs konts, nomainītas paroles, kopīgo kredītu un karšu pārskats.

Kad neiesaistīties: neatbildi uz provokācijām, nerunā pa telefonu par tiesu, netiecies ar otru divatā, nepublicē „savu versiju” sociālajos tīklos. Katra emocionāla atbilde var kļūt par pierādījumu pret tevi.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai tas kādreiz beigsies?

Godīga atbilde: nav garantiju. Bieži tas ar laiku mazinās, it īpaši, ja otrs vairs nesaņem reakciju un iestādes redz, kas notiek. Bet tas var uzliesmot no jauna pie lieliem notikumiem. Tāpēc dokumenti un plāns ir ilgtermiņa lieta.

Ko darīt, ja bijušais partneris ar meliem sūdzas bāriņtiesā?

Sadarbojies mierīgi, sniedz faktus un dokumentus, neuzbrūc otram. Pieraksti katras sūdzības datumu un to, kas notika tieši pirms tās. Ja sūdzības atkārtojas un nekas neapstiprinās, lūdz juristam palīdzību [JURISTS: precizēt tālākās iespējas].

Vai bijušais partneris ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete tev nav vajadzīga: ja otrs atkal un atkal izmanto tiesas, bērnus un iestādes, lai tevi sodītu, ar to pietiek. Šāda uzvedība ļoti reti uzlabojas, parasti tā pasliktinās, tāpēc aizsardzība ir distance, dokumenti un drošības plāns. Un, ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu, tas jau ir signāls – izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting) un apjukumu kā simptomu.

Vai mums vajag mediāciju vai ģimenes terapiju?

Ne katrs mediators, psihologs vai terapeits Latvijā ir mācījies par vardarbību, manipulācijām un traumu. Padoms „izrunājieties” vai kopīgas sesijas ar vardarbīgu cilvēku var nodarīt kaitējumu: tavs godīgums tiek izmantots pret tevi, un kopīga tikšanās var palielināt risku. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru vai ģimenes terapiju, kamēr vardarbība turpinās. Pārbaudi speciālistu: vai viņš tev tic bez pierādījumiem? Vai zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne, kontrole pār visu tavu dzīvi (angl. coercive control)? Vai nespiež uz kopīgām sesijām un „samierināšanos”? Vai domā par tavu drošību? Ja pēc tikšanās jūties vēl vairāk vainīgs vai vainīga, meklē citu – tā nav zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, angļu valodā), un 116 123 un 116 006 var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.