Atvieglojuma slazds (negatīvais pastiprinājums)

Iedomājies, ka visu dienu sāp galva. Vakarā sāpes pāriet. Tev neviens neko nav iedevis, nekas labs nav noticis – vienkārši vairs nesāp. Un tomēr tas jūtas gandrīz kā laime. Tieši tā darbojas atvieglojuma slazds. Attiecībās tas nozīmē: otram nekas nav jādod. Ne ziedi, ne atvainošanās, ne romantika. Pietiek ar to, ka viņš vai viņa kādu laiku ir briesmīgs, un tad – vairs nav. Pēc nedēļas kliegšanas parasts vakars jūtas kā dāvana.

Psiholoģijā to sauc par negatīvo pastiprinājumu (angl. negative reinforcement). Jēdziens nāk no uzvedības psiholoģijas, un to plaši aprakstīja amerikāņu psihologs Burress Skiners (B. F. Skinner). Vārds „negatīvs” te nenozīmē „slikts”. Tas nozīmē „kaut kas tiek noņemts”: ja pēc kādas darbības pazūd kaut kas nepatīkams, mēs šo darbību atkārtojam biežāk un šo situāciju atceramies stiprāk. Tas nav tas pats, kas sods. Ja meklēsi angliski – „negative reinforcement abuse”, „trauma bond without love bombing”, „relief is not love” –, atradīsi daudzkārt vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Šī ir viena no svarīgākajām lapām visā vietnē. Daudzi cilvēki izlasa par mīlestības bombardēšanu (angl. love bombing – pārlieku daudz uzmanības un dāvanu attiecību sākumā) un nodomā: „Man tā nebija, mans partneris nekad nebija romantisks, tātad tas nav par mani.” Ir gan. Lai izveidotos traumatiskā saikne (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas rodas no sāpju un atvieglojuma maiņas), pietiek ar atvieglojumu.

Kā tas izklausās

Te nav vienas „bīstamās frāzes”. Frāzes ir pilnīgi parastas. Slazds ir tas, kas bija pirms tām un kā tu uz tām reaģē.

Kāpēc tā dara

Būt labam prasa pūles: jāklausās, jāatvainojas, jāmainās, jādod laiks un uzmanība. Pārstāt būt ļaunam nemaksā neko. Tāpēc atvieglojuma slazds ir lētākais veids, kā noturēt otru cilvēku. Tas strādā divos līmeņos.

Pirmkārt, tu mācies darīt to, kas aptur slikto. Ja kliegšana beidzas, kad tu atvainojies, tu sāc atvainoties. Ja klusēšana beidzas, kad tu atsakies no tikšanās ar draugiem, tu sāc atteikties. Ja draudi apklust, kad tu paraksti vai samaksā, tu parakstīsi un maksāsi. Ar laiku tu to dari, pirms kaut kas vispār ir noticis – un tā ir izpatikšanas reakcija (angl. fawn response – kad izdabā, lai izvairītos no briesmām).

Otrkārt, atvieglojums pielīp cilvēkam, kurš to atnes. Tas, kurš sāpina, kļūst arī par to, kurš atbrīvo no sāpēm. Tavs ķermenis to neatšķir: miers atnāca no viņa vai viņas, tātad šis cilvēks ir drošība. Tā veidojas pieķeršanās, kas no ārpuses izskatās neloģiska.

Ir arī trešais ieguvums otram: pauze aizstāj atbildību. Kad beidzot iestājies miers, tev negribas to sabojāt ar jautājumu „kāpēc tu mani trīs dienas ignorēji?”. Tāpēc par notikušo nekad nerunā, neviens neatvainojas, un nākamajā reizē viss atkārtojas.

Vai otrs to dara apzināti? Dažreiz jā. Bieži nē – cilvēks vienkārši ir pamanījis, ka tas strādā. Tevi tas ietekmē vienādi.

Ko tas nodara tev

• Latiņa noslīd. Normāla izturēšanās sāk justies kā īpaša labvēlība. Tu esi pateicīgs vai pateicīga par to, kas pienākas katram cilvēkam katru dienu: lai ar tevi runā, lai uz tevi nekliedz, lai durvis netiek aizcirstas.
• Tu dzīvo no pauzes līdz pauzei. Labā diena netiek izbaudīta, jo tu jau gaidi, kad tā beigsies. Tā rodas pārmērīga modrība (angl. hypervigilance) – pastāvīga sekošana otra noskaņojumam, soļu skaņai, ziņas tonim – un sajūta, ka staigā pa olu čaumalām (angl. walking on eggshells).
• Atmiņa sašķobās. Atvieglojuma brīži atmiņā paliek spilgti, bet sliktās dienas saplūst vienā pelēkā masā. Kad kāds jautā, kāpēc tu paliec, tu atceries tieši tās dažas „labās” dienas.
• Grūti izskaidrot citiem. „Viņa tev nekad neko labu nav darījusi, kāpēc tu nevari aiziet?” Tieši tāpēc. Saikne neturas uz dāvanām, tā turas uz atvieglojumu.
• Kauns. Tu pats vai pati sevi nesaproti un secini, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Nav. Tā ir cilvēka nervu sistēmas parasta reakcija uz pārmaiņus sāpēm un mieru.
• Kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance – divas pretrunīgas domas vienlaikus): „viņš mani sāpina” un „viņš ir mans miers”. Prāts mēģina tās samierināt, parasti par labu otram cilvēkam.

Ja atvieglojums nāk neparedzami – reizēm pēc dienas, reizēm pēc mēneša –, slazds kļūst vēl stiprāks. To sauc par neparedzamu pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement): tas pats princips, kas tur cilvēkus pie spēļu automātiem.

Normāli vai vardarbība?

Atvieglojums pēc grūta brīža pats par sevi ir normāls. Lai saprastu, vai tas ir slazds, uzdod sev piecus jautājumus:

1. Kurš radīja slikto? Ja slikto radīja kaut kas ārējs (slimība, darba zaudējums, bēdas) un atvieglojums nāk, kad tas pāriet, – tā ir dzīve. Ja slikto rada tas pats cilvēks, kurš pēc tam „atnes” mieru, – tas ir slazds.
2. Vai pēc sliktā nāk labošana? Veselās attiecībās pēc strīda runā, atzīst, atvainojas bez „bet” un kaut ko maina. Slazdā sliktais vienkārši beidzas, it kā nekas nebūtu bijis.
3. Vai tas atkārtojas, un kam tas izdevīgi? Viena slikta nedēļa nav modelis. Ja tas notiek atkal un atkal un katru reizi tu esi tas, kurš pielāgojas, – tas ir modelis.
4. Par ko tu esi pateicīgs vai pateicīga? Par kopīgu prieku, rūpēm, atbalstu – vai par to, ka šodien uz tevi nekliedza?
5. Ko tu esi iemācījies darīt, lai sliktais beigtos? Atvainoties par to, ko neesi izdarījis, atteikties no draugiem, slēpt pirkumus, runāt klusāk?

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks pēc sliktas uzvedības to nosauc („es kliedzu, tas nebija pareizi”), atvainojas bez „bet tu…”, kaut ko maina un pieņem, ka tev ir tiesības par to runāt arī vēlāk. Mieru nav jānopelna.

Manipulatīvs cilvēks atnes mieru bez paskaidrojuma. Par notikušo runāt nedrīkst („kāpēc tu rakņājies pagātnē, taču ir labi”). Miers ir nosacīts: tas turpinās tikai tik ilgi, kamēr tu dari, kā otram vajag. Un „labais” gandrīz vienmēr ir tikai sliktā neesamība, nevis kaut kas, ko otrs tev dod.

No malas tas bieži nav redzams. Draugi redz jauku kopīgu vakaru, nevis nedēļu pirms tā. Tāpēc „jums taču viss ir labi” nav pierādījums.

Kas tas nav

• Atvieglojums pēc parasta strīda, kurā abi pēc tam runā un kaut ko labo.
• Partneris vai vecāks ar depresiju vai slimību, kuram ir sliktas dienas, bet kurš par tām runā, uzņemas atbildību un meklē palīdzību.
• Atvieglojums, kad beidzas grūts laiks, ko neviens nav radījis ar nolūku (bezdarbs, slimība, pārcelšanās).
• Viena slikta nedēļa gadā.
• Tavas pašas vai paša vajadzība pēc laika atdzist pirms sarunas.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Kontrolējošs cilvēks var teikt: „Tu mani manipulē – te esi auksta, te atkal mīļa.” Kritērijs paliek viens: kurš rada bailes (kurš kliedz, draud, soda ar klusumu), kā uzvedība mainās (kurš pielāgojas, lai izvairītos no sliktā) un vai tas atkārtojas vienā virzienā. Ja tu atkāpies, lai sevi pasargātu, un pēc tam atgriezies, jo bailes norimušas, tas nav tas pats, kas radīt otram bailes un tad žēlīgi tās noņemt.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kāds rada slikto, pēc tam to pārtrauc, un atvieglojums piesaista tevi tam pašam cilvēkam. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Artūrs dzīvo ar Ilzi. Viņa neparedzami dusmojas: par netīru krūzi, par zvanu mātei, par to, ka viņš „tā paskatījās”. Mierīgās dienas nav īpašas – vienkārši viņa nekliedz. Artūrs draugiem saka, ka „viņai ir grūts raksturs, bet parasti viss ir labi”. Viņš nepamana, ka „parasti” jau sen ir divas dienas nedēļā. Vīrieši par to runā retāk, jo baidās, ka viņus izsmies. Tas nenozīmē, ka tas notiek retāk.

Vīrietis pret sievieti. Laura zina, ka Rolands pēc darba ienāk mājā vienā no diviem noskaņojumiem. Viņa pēc atslēgas skaņas nosaka, kurš ir šodien. Ja viņš sasveicinās, viņai no atvieglojuma trīc rokas.

Viena dzimuma pāris. Kristīne un Anete dzīvo kopā piecus gadus. Kad Anete dzer, viņa kļūst indīga un pazemo Kristīni draugu priekšā. Skaidrā prātā viņa ir vienkārši klusa. Kristīnei skaidrā prāta dienas šķiet kā brīvdienas, un draugiem, kuri tāpat daudz nezina par vardarbību viena dzimuma pāros, viņa saka: „Viņa bez alkohola ir cits cilvēks.”

Alkohola vai atkarības versija. Jebkurā ģimenē, kur kāds dzer: skaidra diena netiek uztverta kā norma, bet kā dāvana, un visa ģimene dara visu, lai šo dienu „nesabojātu”.

Bijušais partneris un kopīga bērnu audzināšana. Pēc šķiršanās bijusī sieva mēnesi raksta draudus par tiesu. Tad viena normāla ziņa par bērna ārstu. Tēvs jūt tik lielu atvieglojumu, ka piekrīt mainīt brīvdienu plānu, par kuru vēl vakar negrasījās piekāpties.

Vecāks pret bērnu. Bērns mājā, kur mamma nedēļām ir aizkaitināta, iemācās: kad mamma smaida, jābūt pavisam klusam un labam, lai tas turpinās. Pieaugušā dzīvē viņš vai viņa jūt pateicību katram, kurš uz viņu nekliedz.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tēvs katrā sarunā kritizē meitas darbu un vīru. Reizi pusgadā viņš piezvana tikai lai pajautātu, kā iet, bez neviena pārmetuma. Meita pēc šādas sarunas vakaru jūtas laimīga un nākamās trīs sarunas pacieš, gaidot nākamo tādu.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa gadiem izsmej jaunāko. Kad māsa kādu reizi ir vienkārši neitrāla, jaunākā to uztver kā tuvību un izstāsta viņai savus noslēpumus – kurus vēlāk dzird visa ģimene.

Priekšnieks vai kolēģis. Kolēģe nedēļām atsakās tev nodot vajadzīgos datus un sūdzas par tevi vadībai. Kad viņa kādu dienu vienkārši atsūta failu bez komentāra, tu jūties parādā un piekrīt aizstāt viņu brīvdienās.

Draugs. Draugs „aizvainojas” un nerunā. Kad tu atvainojies – nezinot, par ko –, viņš atkal ir draudzīgs. Tu mācies atvainoties uz aizdomām.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls kliedz uz 80 gadus veco māti, ja viņa neiedod naudu. Kad iedod, viņš ir laipns un palīdz ar iepirkšanos. Māte stāsta kaimiņienei, ka „dēls ir labs, tikai nervozs”.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte mēnešiem tevi ignorē ģimenes pasākumos. Kad viņa Ziemassvētkos tev pasniedz sīku dāvanu, tu jūties pieņemts vai pieņemta un apvainojies uz vīru, kurš saka, ka tas ir dīvaini.

Tiešsaistē. Partneris ar tevi dienām sarakstās tikai ar „ok”, lai gan redzi, ka viņš ir aktīvs internetā. Tad pēkšņi viens smaidiņš. Tu to paturi prātā visu dienu.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: kliegšana, durvju ciršana, draudi – un tad klusums, kas jūtas kā miers. Klusā: aukstums, nopūtas, atbildes vienā vārdā, sejas izteiksme – un tad viens parasts „labrīt”. Klusā versija ir grūtāk pamanāma, bet darbojas tikpat stipri.

Sākumā un pēc gadiem. Sākumā pauzes ir garas un sliktās epizodes retas, tāpēc tās viegli norakstīt kā „nejaušību”. Pēc gadiem ir otrādi: sliktais ir norma, un pauzes ir īsas. Bet sajūta ir tā pati – pateicība par pauzi.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Partneris pastāvīgi „uztraucas” un kontrolē: kur tu esi, kam raksti, ko ēd. Kad viņš vienu dienu tev neraksta ik stundu, tu jūties brīvs vai brīva un pateicīgs vai pateicīga par „uzticēšanos”. Tas ir tas pats slazds: kontroles pauze nav dāvana.

Draudi, kas netika izpildīti. Otrs draudēja aiziet ar bērniem, izstāstīt tavus noslēpumus, sabojāt tavu darbu – un neizdarīja. Tu jūti pateicību. Bet draudu neizpildīšana nav laipnība.

Kā reaģēt

1. Nosauc to. Kad nākamreiz jūti lielu atvieglojumu, pajautā sev: ko man šodien iedeva? Ja atbilde ir „neko, vienkārši nebija slikti”, tu esi slazdā. Tikai nosaukt to jau palīdz.
2. Pieraksti. Veido īsu dienasgrāmatu (drošā vietā): kas bija slikts, cik ilgi, kas to apturēja, ko tu izdarīji, lai tas beigtos. Pēc mēneša redzēsi modeli, ko atmiņa slēpj.
3. Pārbaudi latiņu. Kā pret tevi izturas draugi, kolēģi, kaimiņi? Vai tu viņiem esi pateicīgs vai pateicīga par to, ka viņi uz tevi nekliedz? Tā ir norma, nevis dāvana.
4. Pamani savas „atslēgas”. Ko tu dari, lai sliktais beigtos? Atvainojies, atsakies, klusē? Tas nav tavs raksturs, tas ir iemācīts – un to var atmācīties.
5. Stāsti kādam ārpus attiecībām. Cilvēks no malas redz visu nedēļu, ne tikai labo vakaru.
6. Plāno ceļu ārā. Saikne, kas turas uz atvieglojumu, pārtrūkst, kad beidzas cikls: kad nav vairs sliktā, ko gaidīt beidzoties. Pilnīgs kontakta pārtraukums (angl. no contact) ir visstiprākais veids to izdarīt. Sāc ar drošības plānu.

Kad NErunāt par to ar otru. Ja otrs ir bīstams – ir bijis fiziski vardarbīgs, draud, seko –, neizvirzi viņam „es redzu, ko tu dari”. Tas var izraisīt eskalāciju. Tad vispirms drošība: 112, policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, 116 006 – cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā. Abi palīdz gan sievietēm, gan vīriešiem.

Ja meklē psihologu, pārbaudi, vai viņš vai viņa saprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram speciālistam ir zināšanas par narcistisku vardarbību un traumu, un labi domāts padoms „izrunājieties” vai „dodiet vēl vienu iespēju” var ievilkt atpakaļ slazdā. Labs speciālists tev tic, zina vārdus „traumatiskā saikne” un „gāzlaitings”, neiesaka kopīgas sesijas ar otru un domā par tavu drošību. Ja pēc vizītes jūties vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir negatīvais pastiprinājums vienkāršiem vārdiem?

Tas ir tad, kad kaut kas slikts beidzas, un šis atvieglojums tevi piesaista. Attiecībās: pietiek, ka otrs pārstāj būt ļauns, lai tu justos pateicīgs vai pateicīga. Otram tev nekas nav jādod.

Ar ko tas atšķiras no neparedzamā pastiprinājuma?

Negatīvais pastiprinājums ir kas piesaista: atvieglojums, kad sliktais beidzas. Neparedzamais pastiprinājums ir kā tas notiek: labais nāk bez sistēmas un nekad nezini, kad. Kopā tie veido ļoti stipru saikni.

Vai negatīvais pastiprinājums ir tas pats, kas sods?

Nē. Sods ir, kad pēc uzvedības nāk kaut kas slikts. Negatīvais pastiprinājums ir, kad pēc uzvedības pazūd kaut kas slikts. Vardarbīgās attiecībās bieži ir abi: sods par to, ka tu „kļūdījies”, un atvieglojums, kad tu pakļaujies.

Man nekad nebija mīlestības bombardēšanas. Vai man var būt traumatiskā saikne?

Jā. Tā ir izplatīta maldīga doma. Saikne var veidoties tikai no sāpju un atvieglojuma maiņas. Ja pēc sliktām dienām parasta diena tev jūtas kā laime, tas pietiek.

Vai cilvēks, kurš tā dara, ir narciss?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Tev etiķete nav vajadzīga: ja kāds atkal un atkal rada tev sāpes un pēc tam tās vienkārši pārtrauc, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un normālās attiecībās tu naktīs neprāto, vai problēma neesi tu. Ja prāto, tas jau ir signāls – izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un prātu) un par to, kāpēc apjukums ir simptoms.