Staigāt kā pa olām

Tu trīsreiz pārraksti ziņu, pirms to nosūti. Tu iemācies, par kādām tēmām nerunā, kādu mūziku neieslēdz, kad labāk nesmieties. Tu nestāsti par paaugstinājumu darbā, jo „viņam tagad ir grūti”, un neej uz draudzenes dzimšanas dienu, jo „nav vērts tā dēļ strīdēties”. Tā ir staigāšana kā pa olām: dzīve, kurā katrs solis jāizsver, lai kaut kas „nesaplīstu”. Angliski to sauc walking on eggshells. Latviski par to runā maz. Ja meklēsi angliski – „walking on eggshells relationship”, „walking on eggshells narcissist” –, atradīsi daudzkārt vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Izteiciens ir sens, bet psiholoģijā to plaši pazīstamu padarīja grāmata „Stop Walking on Eggshells” (Mason un Kreger, 1998) – tā bija rakstīta to cilvēku tuviniekiem, kuriem ir robežstāvokļa personības traucējumi. Mūsdienās ar to apraksta jebkuras attiecības, kurās viens cilvēks pastāvīgi pielāgojas otra neprognozējamajām reakcijām. Tā nav diagnoze. Tas ir apraksts tam, kā tu jūties un ko tu dari. Un tas ir viens no skaidrākajiem signāliem, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā.

Kā tas izklausās

Staigāšanu kā pa olām parasti nedzird. Tā ir tavā galvā: ko tu nepasaki, kā tu pārveido teikumu, kad tu klusē. Tāpēc šeit ir situācijas un tas, ko tu saki vai nesaki.

Kāpēc tā notiek

No tavas puses tā ir aizsardzība. Ja kāds reaģē neprognozējami – vienreiz joks par viņa mammu ir smieklīgs, citreiz tas izraisa trīs dienu klusumu –, tu iemācies izvairīties no visa, kas varētu būt bīstams. Tavs ķermenis ir sardzē (to sauc par pārmērīgu modrību, angl. hypervigilance), un tu pielāgojies jau iepriekš. Tas ir tuvu tam, ko sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response): nomierināt otru, pirms dusmas sākas.

No otra puses tas strādā kā kontrole, kurai nav vajadzīgi noteikumi. Otram nav jāaizliedz tev satikt draugus, stāstīt par panākumiem vai iebilst. Pietiek ar dažiem sprādzieniem vai dažām klusuma nedēļām. Pēc tam tu pats vai pati sāc sevi ierobežot. Un, ja kāds jautā, otrs var godīgi teikt: „Es viņai nekad neko neesmu aizliedzis.” Pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi angliski sauc coercive control – to daudz pētījis sociologs Evans Stārks (Evan Stark).

Vēl viena svarīga lieta: otram nav jābūt nežēlīgam visu laiku. Pietiek, ka dažreiz ir slikti, bet dažreiz – normāli. Neprognozējamība ir tas, kas liek staigāt uzmanīgi. Un „labā diena” nav obligāti ar ziediem vai atvainošanos: pietiek, ka šodien neviens nekliedza. Pēc sliktām dienām parasts, mierīgs vakars jūtas kā balva. Šī atvieglojuma sajūta uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond) – pieķeršanos, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas –, un tu staigā vēl uzmanīgāk, lai to „nesabojātu”.

Ko tas nodara tev

• Tu pazaudē savu balsi. Pēc laika tu vairs nezini, ko tu domā, jo pirms katras domas jau pārbaudi, vai to drīkst pateikt.
• Tava pasaule kļūst mazāka. Mazāk draugu, mazāk hobiju, mazāk tēmu. Ne tāpēc, ka kāds aizliedza, bet tāpēc, ka „nav vērts”.
• Pastāvīgs nogurums. Katra saruna ir kā eksāmens. Tas izsmeļ vairāk nekā fizisks darbs.
• Tu vaino sevi. „Ja es būtu pateicis citādi, viņa nebūtu dusmojusies.” Bet nav pareizā veida, kā pateikt. Noteikumi mainās.
• Tavs ķermenis reaģē. Sirdsklauves, kad dzirdi atslēgu durvīs; saspringums, kad telefonā parādās viņa vārds. Tās ir ķermeņa izdzīvošanas reakcijas: cīnīties, bēgt, sastingt, izpatikt (angl. fight, flight, freeze, fawn).
• Tas turpinās arī pēc tam. Jaunās attiecībās vai darbā tu joprojām izsver katru vārdu, pat ja neviens tevi nesoda.
• Tu sāc šaubīties par realitāti. „Varbūt problēma tiešām esmu es?” Ja tevi moca šis jautājums, tas pats ir signāls.

Normāli vai vardarbība?

Attiecībās mēs visi dažkārt izvēlamies brīdi un vārdus. Tas ir normāli. Staigāšana kā pa olām ir kas cits. Kritēriji:

1. Vai tu to dari bailēs vai iejūtībā? Iejūtība: „Viņam šodien bija grūta diena, par rēķiniem parunāsim rīt.” Bailes: „Ja es par rēķiniem ierunāšos, būs trīs dienas klusuma.”
2. Vai tas ir pastāvīgi? Viens delikāts periods (slimība, bēres) nav tas pats, kas gadiem ilga pielāgošanās.
3. Vai tas ir vienā virzienā? Ja tikai tu izsver vārdus, bet otrs saka, ko grib, kā grib un kad grib, virziens ir skaidrs.
4. Vai aizliegto tēmu kļūst vairāk? Veselīgās attiecībās grūtas tēmas ar laiku kļūst vieglākas. Šeit tās pakāpeniski aizņem visu.
5. Vai tu vari pateikt savu vajadzību? Ja „es gribētu…” vienmēr beidzas ar strīdu, klusumu vai sodu, tā nav tikai grūta saruna.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, ar kuru ir droši, dara savas reakcijas prognozējamas. Pat dusmās viņš vai viņa pasaka, kas notiek, un nesoda tevi ar klusumu, aukstumu vai kritiku citā tēmā. Ja tu pasaki „man ir bail tev to teikt”, viņš ir pārsteigts un grib saprast, kāpēc.

Manipulatīvs cilvēks noliedz, ka tu staigā kā pa olām: „Es esmu vismierīgākais cilvēks pasaulē. Tu izdomā.” Vai apgriež: „Tas taču es staigāju ap tevi kā pa olām!” Tavas bailes viņš sauc par „dramatizēšanu”, bet turpina reaģēt tā, ka tev ir pamats baidīties. Vainas apgriešanai ir savs nosaukums – DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender): noliegt, uzbrukt un pašam kļūt par „upuri”.

Kas tas nav

• Tā nav pieklājība vai iejūtība. Uzmanīgi vārdi pret sērojošu cilvēku ir rūpes, nevis bailes.
• Tā nav tava „pārāk lielā jūtība”. Tu pielāgojies tam, kas notiek, nevis izdomāji.
• Tā nav tava vaina. Nav tāda „pareizā veida”, kā runāt ar cilvēku, kura noteikumi mainās.
• Tas nav tas pats, kas diskomforts, dzirdot „nē”. Ja otrs saka, ka „staigā kā pa olām”, jo tu esi novilcis vai novilkusi robežu, tas nav tas pats.
• Tā nav diagnoze. Tas ir apraksts tam, kā tu dzīvo un ko jūti.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Izteicienu „es staigāju kā pa olām” var izmantot arī cilvēks, kurš pats kontrolē. Viņam ir neērti, ka tu vairs nepiekrīti visam, un viņš to sauc par tavu „vardarbību”. Kritērijs paliek viens: no kā tieši otrs baidās? Ja no tavām dusmām, sodiem, klusēšanas vai draudiem, tas ir nopietni. Ja no tā, ka tu pateiksi „nē”, aiziesi pie draugiem vai negribēsi, lai lasa tavas ziņas, tās nav bailes, tā ir neapmierinātība ar to, ka tev ir robežas. Skaties uz atkārtošanos, virzienu un efektu: kurš pastāvīgi pielāgojas, kurš pēc strīda atvainojas un kura pasaule kļūst mazāka.

Variācijas

Situācijas katram ir citādas, bet mehānisms ir viens: tu pielāgojies otra neprognozējamām reakcijām, līdz dzīvo mazāku dzīvi. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Artūrs dzīvo ar Santu, kura var kliegt stundām, ja viņš „nepareizi” paskatās uz viesmīli vai atbild uz kolēģes ziņu vakarā. Artūrs vairs neatbild uz darba ziņām pēc sešiem un restorānā skatās tikai ēdienkartē. Draugiem viņš saka, ka „tā ir vienkāršāk”. Vīrieši, kuri cieš no emocionālas vardarbības, bieži to neatpazīst paši, jo „vīrietim nav jābaidās no sievietes”. Bet tas notiek, un šī lapa ir arī tev.

Vīrietis pret sievieti. Līva zina, ka Raivis „nemīl pārsteigumus”. Tāpēc viņa nekad nemaina plānus, nekad neaicina ciemiņus bez viņa atļaujas un nekad neiebilst, kad viņš izlemj par kopīgo naudu. Katru pirkumu virs 20 eiro viņa iepriekš pārrunā.

Viena dzimuma pāris. Egons nekad nerunā par saviem vecākiem, jo katru reizi, kad viņš to dara, Dāvis viņu izsmej par „mammas dēliņu”. Pēc trim gadiem Egons ir pārstājis pat zvanīt mammai, ja Dāvis ir mājās.

Pēc šķiršanās. Kopīgas bērnu audzināšanas sarakstē ar bijušo sievu Normunds katru ziņu pārraksta vairākas reizes. Viņš zina, ka jebkurš neveikls vārds nonāks pie advokāta kā „pierādījums”, ka viņš ir agresīvs.

Vecāks pret bērnu. Bērns, kurš aug pie vecāka ar neprognozējamām dusmām, iemācās būt neredzams: klusi spēlēties, nekad neprasīt, nerādīt sliktas atzīmes. Pieaugušo dzīvē viņš vai viņa bieži nespēj pateikt, ko grib, jo bērnībā tas bija bīstami.

Pieaudzis bērns pret vecāku. Tev ir 45 gadi, bet pirms katra zvana tēvam tu iekšēji gatavojies. Tu nekad nepiemin savu darbu, jo viņš to uzskata par „bezjēdzīgu”, un nekad nestāsti par saviem bērniem, jo viņš atradīs, ko kritizēt.

Brālis vai māsa. Māsa ir „ģimenes zvaigzne”, un jebkura tava piezīme par viņu beidzas ar to, ka visa ģimene nostājas pret tevi. Ģimenes pusdienās tu runā tikai par laikapstākļiem.

Priekšnieks vai kolēģis. Vadītājs vienu dienu jokojas ar tevi, nākamo publiski izsmej par to pašu. Komanda iemācās nekad neko neierosināt, jo ierosinājums var beigties ar pazemojumu. Tā ir darbavieta, kurā visi staigā kā pa olām, un tā ir mobinga (angl. workplace mobbing) pazīme.

Draugs vai draudzene. Draudzene Ance apvainojas uz nedēļām, ja tu neatbildi uz viņas ziņām stundas laikā. Tu esi sācis vai sākusi paņemt telefonu līdzi pat uz dušu.

Vecs vecāks un pieaudzis bērns. Astoņdesmitgadīgā Ruta dzīvo kopā ar dēlu. Viņa nekad nezvana savai draudzenei, kad dēls ir mājās, jo viņš saka, ka „viņa atkal visiem stāsta par ģimenes lietām”. Viņa ir pārstājusi iet uz baznīcas kori, jo pēc tam dēls ir sliktā noskaņojumā.

Vīra vai sievas vecāki. Katru reizi pirms sievasmātes apciemojuma tu mēģini atcerēties, kuras tēmas šoreiz ir „aizliegtas”: darbs, bērnu audzināšana, jūsu atvaļinājums. Un tomēr viņa atradīs, par ko apvainoties, un pēc tam tava sieva nedēļu būs saspringta.

Tiešsaistē. Tu vairs neko nepublicē sociālajos tīklos, jo partneris katru ierakstu „analizē”: kam tas domāts, kāpēc tu smaidi, kas to „laikoja”. Vai tu nemaini profila bildi, jo pēdējo reizi tas izraisīja nedēļu ilgu strīdu.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: tu staigā kā pa olām, jo otrs kliedz, met lietas vai draud. Klusā: otrs nekad nepaceļ balsi, bet ar tevi nerunā dienām (skat. klusēšanas sods, angl. silent treatment), smagi nopūšas vai „saslimst”, kad tev ir savi plāni. Klusā versija bieži ir vēl mulsinošāka, jo nav ko nosaukt.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem. Sākumā tas izskatās kā mīlestība: „Es negribu viņu sāpināt.” Pēc gadiem tu vairs neatceries, kā ir runāt bez iepriekšējas pārbaudes.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Otrs ir „ļoti trausls”: ja tu esi pārāk priecīgs vai priecīga, pārāk aizņemts vai aizņemta, viņam „paliek slikti”. Tu iemācies neizrādīt prieku, lai viņu „nesāpinātu”. Tas arī ir veids, kā tavu dzīvi padarīt mazāku.

Kā reaģēt

1. Pamani, no kā tu izvairies. Uzraksti sarakstu: kuras tēmas tu nekad nepiemini, kādas lietas tu nedari, kad otrs ir tuvumā, ko tu pārraksti. Jau saraksts parāda, cik liela ir tava „aizliegtā zona”. Glabā to drošā vietā, kur otrs to neatradīs.

2. Pārbaudi realitāti ar kādu ārpusē. Pastāsti uzticamam draugam, radiniekam vai krīzes tālrunim, kā izskatās tava diena. Cilvēki no malas bieži uzreiz redz to, ko tu iekšā esi pieradis vai pieradusi uzskatīt par normu.

3. Pārstāj meklēt „pareizos vārdus”. Nav tāda veida, kā runāt, kas pasargātu no cilvēka, kura noteikumi mainās. Tā nav tava neveiksme. Tā ir otra uzvedība.

4. Rūpīgi izvērtē, vai ir droši runāt atklāti. Ar cilvēku, kurš nav vardarbīgs, der vienkārša saruna:

Ja otrs agrāk ir sodījis tevi par atklātību, draudējis vai bijis fiziski vardarbīgs, šāda saruna var būt bīstama. Tad pirmais solis ir drošības plāns, nevis saruna.

5. Ja kontakts nav izvēle, samazini saskares punktus. Pēc šķiršanās – tikai rakstiski, tikai par bērniem, īsi un faktiski. Tas ir tuvu metodei, ko sauc pelēkais akmens (angl. grey rock).

6. Atbalsts. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai terapeits pārzina vardarbību un pastāvīgu kontroli attiecībās. Padoms „mēģiniet vairāk runāt” vai kopīgas sesijas ar cilvēku, no kura tu baidies, var padarīt situāciju sliktāku – tavu atklātību var izmantot pret tevi. Pārbaudi speciālistu: vai viņš vai viņa tev tic bez pierādījumiem, pazīst vārdus gāzlaitings (angl. gaslighting), traumatiskā saikne un coercive control, neuzstāj uz „samierināšanos” un koncentrējas uz tavu drošību? Ja pēc sesijas jūties vēl vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasulas materiāli angliski (YouTube „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?”, 2015, un „It’s Not You”, 2024) un tālruņi 116 123 (visu diennakti) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā). Briesmu brīdī – 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Ko nozīmē „staigāt kā pa olām”?

Tas nozīmē pastāvīgi izsvērt savus vārdus, toni un rīcību, lai otrs nesadusmotos, neapvainotos vai tevi nesodītu. Tu jūties tā, it kā katrs solis var kaut ko „saplēst”. Tas ir viens no skaidrākajiem signāliem par emocionālu vardarbību attiecībās.

Kā to sauc angliski?

Walking on eggshells – burtiski „staigāt pa olu čaumalām”. Meklē „walking on eggshells relationship” vai „walking on eggshells narcissist”. Plaši pazīstama ir arī grāmata „Stop Walking on Eggshells” (1998), bet ņem vērā, ka tā rakstīta par attiecībām ar cilvēkiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem.

Vai tas ir normāli, ka attiecībās dažreiz jāizvēlas vārdi?

Jā, izvēlēties brīdi un vārdus ir normāli. Nav normāli, ja tu to dari pastāvīgi, bailēs, tikai tu viens vai viena un ja aizliegto tēmu kļūst arvien vairāk. Iejūtība ir izvēle. Staigāšana kā pa olām ir izdzīvošana.

Kāpēc es joprojām tā daru arī pēc aiziešanas?

Jo tavs ķermenis un prāts gadiem mācījās, ka tas ir vajadzīgs. Tas nepāriet uzreiz. Jaunās attiecībās vai darbā tu vari joprojām pārrakstīt ziņas un baidīties no reakcijas. Palīdz droši cilvēki, kuri reaģē prognozējami, un laiks. Ar katru reizi, kad tu kaut ko pasaki un nekas slikts nenotiek, ķermenis iemācās mazliet vairāk.

Vai otrs ir narciss, ja es staigāju kā pa olām?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav svarīga – svarīga ir uzvedība, kas atkārtojas. Ja tu gadiem izsver katru vārdu, lai tevi nesodītu, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši (drošības plāns). Normālās attiecībās tu nesēdi naktīs, prātojot, vai traks esi tu. Ja sēdi, tas jau ir signāls: izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un apjukumu kā simptomu.