Neparedzams pastiprinājums

Iedomājies spēļu automātu. Ja tas izmaksātu katru reizi, spēle drīz apniktu. Ja tas neizmaksātu nekad, tu aizietu. Bet tas izmaksā dažreiz, neparedzami – un tieši tāpēc cilvēki pie tā sēž stundām. Tas pats notiek attiecībās, kur labais nāk reti un bez sistēmas: vienu dienu otrs ir silts, trīs dienas auksts, tad pēkšņi atkal jauks. Angļu valodā to sauc intermittent reinforcement – vārds nāk no uzvedības psiholoģijas, kur jau pagājušā gadsimta vidū pētnieki Česters Fērsters un Burress Skiners (Ferster & Skinner, 1957) parādīja: uzvedība, ko atalgo neregulāri, ir visnoturīgākā un visgrūtāk izdziest.

Latviski par to rakstīts ļoti maz. Ja meklēsi angliski – „intermittent reinforcement relationship”, „intermittent reinforcement narcissist”, „trauma bond intermittent reinforcement” –, atradīsi daudzkārt vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video YouTube kanālā „DoctorRamani”. Svarīgi: tas nav apzināts plāns ar tabulu un grafiku. Daudzi cilvēki tā rīkojas instinktīvi, jo redz, ka tas strādā. Tevi tas ietekmē vienādi – neatkarīgi no tā, vai otrs to dara apzināti.

Kā tas izklausās

Viena frāze šeit neko nenozīmē. Neparedzamais pastiprinājums ir nevis vārdi, bet ritms: kā labais un sliktais mijas laikā.

Kāpēc tā dara

Neparedzams ritms dod otram varu, kuru nedod ne pastāvīga laipnība, ne pastāvīga nežēlība.

• Tu paliec. Ja būtu tikai slikti, tu aizietu. Ja būtu tikai labi, tev nebūtu jācīnās. Mija tevi notur: sliktais dod iemeslu cerēt, ka labais atgriezīsies.
• Tu cenšies. Tu sāc meklēt, ko izdarīji „pareizi” labajā dienā, un mēģini to atkārtot. Tavs uzmanības centrs pārvietojas uz otra garastāvokli.
• Otram nekas nav jāmaina. Nav jāatvainojas, nav jāsola. Pietiek ar retu labu dienu, lai viss pārējais „atceltos”.
• Otrs saņem uzmanību un kontroli. Tava reakcija uz katru „karsto” un „auksto” brīdi rāda, cik daudz vara pār tevi ir.

Dažiem tas ir apzināts. Daudziem – nē: cilvēks vienkārši dzīvo savu garastāvokļu varā, un tu to maksā. Bet efekts uz tevi ir tas pats, un tieši efekts ir tas, kas tev jāņem vērā.

Ko tas nodara tev

Smadzenes uz neparedzamu balvu reaģē spēcīgāk nekā uz paredzamu. Neiropētījumā ar cilvēkiem, kurus tikko pametis mīļotais (Fisher et al., 2010), aktivizējās tās pašas smadzeņu atalgojuma sistēmas, kas saistītas ar atkarību. Tas ir iemesls, kāpēc tu jūties kā „atkarīgs” vai „atkarīga” no cilvēka, kurš tev sāp.

Labajam nav jābūt dāvanai. Tas ir ļoti svarīgi. Daudzi domā: „Man nekad nebija mīlestības bombardēšanas (angl. love bombing), mans partneris nekad nebija romantisks, tātad tas nav par mani.” Bet labais var būt vienkārši sliktā neesamība: vakars bez kliedzieniem, parasta ziņa „nopirkšu maizi”, durvis, kas netiek aizcirstas. Pēc pietiekami daudz sliktām dienām parasta diena jūtas kā balva. To sauc par negatīvo pastiprinājumu (angl. negative reinforcement) – atvieglojumu, kad kaut kas slikts beidzas. Tas darbojas tikpat spēcīgi kā dāvanas.

No šī ritma parasti veidojas:

• Pastāvīga modrība. Tu no rīta „nolasi” otra seju, balsi, soļus, lai zinātu, kāda būs diena.
• Atmiņa, kas ķeras pie labā. Tu stāsti draugiem par labajām dienām un sliktās noklusē – arī sev.
• Cerība, kas turas pretī faktiem. „Viņš var būt tik jauks. Es zinu, kāda viņa ir patiesībā.”
• Pašvaina. Ja labais nāk, kad tu esi „labs” vai „laba”, tad sliktais noteikti ir tava vaina.
• Saikne, kas nelaiž vaļā. Tā ir traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – pieķeršanās, kas veidojas tieši no sāpju un atvieglojuma maiņas. Kanādiešu pētnieki Duttons un Peinters (Dutton & Painter, 1981) to aprakstīja kā saikni, ko uztur tieši neregulāra vardarbība, nevis pastāvīga.
• Iekšējs konflikts. Divi priekšstati par vienu cilvēku („mīl mani” un „sāpina mani”) nesader, un prāts mēģina tos samierināt. To sauc par kognitīvo disonansi (angl. cognitive dissonance).

Tas nav vājums un nav zema pašcieņa. Tā strādā cilvēka nervu sistēma. Tieši tāpēc gudri, stipri, veiksmīgi cilvēki var gadiem palikt attiecībās, kurās viņiem sāp.

Normāli vai vardarbība?

Visās attiecībās ir labākas un sliktākas dienas. Tas vien nav neparedzams pastiprinājums. Atšķirt palīdz šie jautājumi:

1. Vai sliktais ir sāpinošs, ne tikai noguris? Slikta diena ir „man nav spēka runāt”. Vardarbīgs „aukstums” ir ignorēšana, pazemošana, sods.
2. Vai tu zini, kāpēc? Normāli otrs pasaka: „Man darbā ir grūti.” Vardarbībā tu mīklas minē viens pats vai viena pati.
3. Vai tas atkārtojas, un vai sliktā kļūst arvien vairāk? Ja labās dienas kļūst retākas, bet tu tās gaidi arvien vairāk, tas ir signāls.
4. Kam tas kalpo? Vai pēc katra „aukstā” posma tu piekāpies, atvainojies, maini plānus, lai labais atgrieztos?
5. Ko tas nodara tev? Vai tev ir miers un drošība, vai tu esi pastāvīgā spriedzē, neziņā, gaidībā?

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks ar grūtu periodu parasti pasaka, kas notiek, vai vismaz necenšas tevi par to vainot. Viņa labās un sliktās dienas nav saistītas ar to, vai tu esi paklausīgs vai paklausīga. Pēc sliktas dienas viņš vai viņa atvainojas vai kaut ko maina.

Manipulatīvs cilvēks „auksto” posmu neskaidro vai saka, ka tev „liekas”. Siltais posms nāk, kad tu gatavojies aiziet, kad tu esi piekāpies vai kad otram kaut ko no tevis vajag. Par pagātni netiek runāts: labais „dzēš” slikto, un tev ir jāaizmirst. Bieži tas ir daļa no plašāka cikla (skat. cikls no sākuma līdz beigām).

No malas redzams citādi. Draugi redz, ka tu esi noguris vai nogurusi, ka tu pārbaudi telefonu, ka tavs noskaņojums atkarīgs no vienas ziņas. Viņi jautā: „Kāpēc tu vienkārši neaizej?” Viņi neredz, ka katrs labais brīdis ir kā āķis.

Kas tas nav

• Parastas garastāvokļa svārstības, par kurām otrs runā un uzņemas atbildību.
• Otra depresija vai slimība, ja viņš vai viņa nepadara tevi par vainīgo un meklē palīdzību.
• Aizņemtība darbā, kad otrs par to brīdina.
• Attiecību sākums, kad abi vēl nezina, ko grib, un to atklāti pasaka.
• Viena slikta nedēļa. Neparedzams pastiprinājums ir tad, kad tas atkārtojas atkal un atkal un tevi tur neziņā.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Kontrolējošs cilvēks var teikt: „Tu esi te karsta, te auksta, tu mani turi kā uz āķa.” Ja tu esi attālinājies vai attālinājusies tāpēc, ka tev sāp, vai tāpēc, ka mēģini aiziet, tas nav neparedzams pastiprinājums – tā ir aizsardzība. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kurš ilgstoši svārstās bez iemesla), virziens (kam tas dod varu un kurš pielāgojas) un efekts (kurš ir pastāvīgā spriedzē un gaidībā).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: labais nāk reti un bez sistēmas, un tu sāc dzīvot, lai to sagaidītu. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Rihards dzīvo ar Līgu četrus gadus. Viņa var nedēļu ar viņu nerunāt par „nepareizu” skatienu uz viesmīli, tad pēkšņi apskaut un teikt, ka viņš ir labākais, kas ar viņu noticis. Draugiem Rihards nestāsta, jo „vīrietim jātiek galā”. Vīrieši, kuri cieš no emocionālas vardarbības, par to runā retāk, un viņiem notic retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk. Šī vietne ir arī tev.

Vīrietis pret sievieti. Kristīnes vīrs mēnešiem dzīvo divās versijās: pirmdien kliedz par izlietotu naudu, piektdien aizved uz restorānu. Kristīne sāk plānot savu nedēļu pēc viņa noskaņojuma: nopirkt „pareizo” ēdienu, klusēt „pareizajā” brīdī.

Viena dzimuma pāris. Toms un Eduards. Eduards pazūd uz vairākām dienām, neatbild, tad atgriežas ar smaidu un saka, ka „tev nevajag tik ļoti pieķerties”. Tomam nav kam izstāstīt, jo daļa ģimenes par attiecībām nezina. Izolācija ritmu padara vēl stiprāku.

Bijušais partneris un otrs vecāks pēc šķiršanās. Bijusī sieva dažreiz atļauj redzēt bērnus bez problēmām un raksta laipni. Citreiz pēdējā brīdī atceļ un neatbild. Tu sāc būt „ļoti labs”, lai tikai nākamā tikšanās notiktu.

Vecāks pret bērnu. Bērns nekad nezina, kāda mamma būs, atnākot no skolas: silta vai ledaina. Viņš iemācās nolasīt katru atslēgas skaņu durvīs. Pieaugušā vecumā šāda modrība bieži paliek.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tēvs pieaugušai meitai reizēm aizdod naudu un saka, ka lepojas, reizēm pie ģimenes galda viņu pazemo. Meita turpina braukt, jo „varbūt šoreiz”.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa bērnībā te aizstāvēja, te apsmēja. Tagad viņa zvana, kad viņai vajag palīdzību, un ir mīļa. Kad tev vajag palīdzību, viņa neatbild.

Priekšnieks vai kolēģis. Priekšnieks piešķir prēmiju vienu mēnesi un nākamo draud ar atlaišanu, bez skaidra kritērija. Tu strādā vakaros, lai „nopelnītu” nākamo labo mēnesi.

Draugs vai draudzene. Draugs aicina tevi visur divas nedēļas, tad izslēdz no kopīgas čata grupas un izliekas, ka nekas nav noticis.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls atbrauc pie 80 gadus vecās mātes reizi pusgadā, ir mīļš – un aizbrauc ar naudu. Starplaikos viņš neatbild uz zvaniem. Māte gaida nākamo reizi un taupa viņam.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte vienreiz uzņem tevi kā meitu, nākamreiz izliekas, ka tevis nav pie galda. Tu sāc cept „pareizos” pīrāgus, lai nopelnītu labo versiju.

Tiešsaistē. Tu iepazinies lietotnē. Vienu vakaru viņa raksta stundām, tad trīs dienas neredz tavas ziņas, tad atsūta „labrīt, skaistule”. Šo „drupačās barošanu” angliski sauc arī par breadcrumbing – minimāla uzmanība, kas uztur cerību. Tas pats var notikt ar „patīk” zem tavām fotogrāfijām: bijušais tās liek tieši tad, kad tu sāc aizmirst.

Skaļā versija un klusā versija. Skaļā: kliedzieni un tad pēkšņs maigums. Klusā: nekādu kliedzienu, tikai ledains klusums (skat. klusēšanas sods, angl. silent treatment – kad ar tevi dienām nerunā, lai sodītu) un tad parasts „kā tev iet?”. Klusā versija ir grūtāk pamanāma, bet spēļu automāts ir tas pats.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem. Sākumā labais ir daudz, un pirmās „aukstās” dienas šķiet nejaušas. Pēc gadiem labais kļūst tik rets, ka pietiek ar vienu mierīgu vakaru mēnesī, lai tu justos, ka „viss ir kārtībā”.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Partneris ir neparedzams, bet pēc katra „aukstā” posma parūpējas par tevi: atved zāles, samaksā rēķinu, kaut ko salabo. Visi redz rūpīgu cilvēku. Tu redzi, ka rūpes nāk tikai pēc sāpēm – un tad tās ir tik saldas, ka par sāpēm vairs negribas runāt.

Kā reaģēt

1. Nosauc ritmu. Pieraksti katru dienu vienu rindiņu: „laba”, „auksta”, „slikta”, ko otrs darīja, ko tu jutīji. Pēc mēneša tu redzēsi attēlu, ko prāts neļauj redzēt, jo tas ķeras pie labā.
2. Atpazīsti balvu. Kad nāk silta ziņa vai mierīgs vakars, pasaki sev: „Tas ir atvieglojums, nevis pārmaiņas.” Pārmaiņas izskatās citādi: atbildība, pastāvība, ilgums.
3. Nemēri attiecības pēc labākajām dienām. Mēri pēc tā, kā tu jūties lielāko daļu laika.
4. Mazini gaidīšanu. Izslēdz paziņojumus no šī cilvēka, nosaki laiku, kad lasi ziņas. Katrs „varbūt tagad” ir automāta svira.
5. Parunā ar kādu ārpus attiecībām. Draugs, kurš redz tevi no malas, vai krīzes tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti).
6. Ja domā par aiziešanu, plāno to. Sāc ar drošības plānu. Pēc aiziešanas bieži nāk hūverings (angl. hoovering – mēģinājums tevi „ievilkt” atpakaļ) – arī tas var būt tikai viena normāla ziņa (skat. hūverings).

Kad nerunāt par to vispār. Ja otrs ir bijis fiziski vardarbīgs vai draudējis, nesāc sarunu par „ritmu” vai „manipulāciju”. Tas var izraisīt eskalāciju. Tad prioritāte ir drošība: 112, policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Par terapiju. Ne katrs psihologs Latvijā pārzina vardarbību, traumu un kontroli. Ja speciālists iesaka „vairāk sarunāties ar otru” vai iet uz pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās, tas ir risks, nevis palīdzība. Meklē speciālistu, kurš tev tic, zina vārdus trauma bond un coercive control un domā par tavu drošību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc es nevaru aiziet, ja zinu, ka man ir slikti?

Tāpēc, ka neparedzama balva piesaista spēcīgāk nekā paredzama. Tas ir nervu sistēmas mehānisms, nevis rakstura trūkums. Zināt nepietiek – vajag laiku, attālumu un atbalstu. Vairāk par to: traumatiskā saikne.

Vai tas der, ja nebija ne dāvanu, ne romantikas?

Jā. Labais var būt vienkārši sliktā pārtraukums: diena bez kliegšanas, neitrāla ziņa. Pēc ilga sliktā perioda arī tas darbojas kā balva.

Vai viņš vai viņa ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav svarīga. Ja šis „te labi, te slikti” atkārtojas un tev sāp, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks neesi tu pats vai pati. Ja tā notiek, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu) un apjukumu kā simptomu.

Cik ilgi pēc aiziešanas tas turpina vilkt?

Parasti vairākus mēnešus, dažreiz ilgāk. Visgrūtāk ir pirmās nedēļas bez kontakta, jo prāts turpina gaidīt nākamo „izmaksu”. Katrs kontakts – arī viena atbilde – ritmu atjauno. Tāpēc pilnīga kontakta pārtraukšana (angl. no contact) parasti palīdz visvairāk.

Ar ko tas atšķiras no „karsts un auksts”?

„Karsts un auksts” (angl. hot and cold) ir tas, ko tu redzi – otra uzvedības maiņa. Neparedzams pastiprinājums ir tas, kāpēc tas tevi tik stipri piesaista. Tās ir divas puses vienai parādībai.