Robežas

Vārdu „robežas” (angl. boundaries) šodien lieto visur, un tieši tāpēc tas bieži tiek pārprasts. Robeža nav noteikums, kas jāievēro otram („tu nedrīksti man kliegt”). To tu nevari kontrolēt. Robeža ir tas, ko tu darīsi, ja otrs kliedz: „Kad tu kliedz, es beidzu sarunu un izeju no istabas.” Un tad tu to izdari. Otrs var mainīties vai nemainīties. Tava robeža darbojas abos gadījumos, jo tā ir tavā varā.

Plaši šo ideju popularizēja amerikāņu psihologi Henrijs Klauds un Džons Taunsends (Henry Cloud, John Townsend) grāmatā „Boundaries” (1992), vēlāk arī terapeite Nedra Glovere Tavaba (Nedra Glover Tawwab). Tas ir praktisks, ikdienā lietots jēdziens, nevis diagnoze vai pētījumos precīzi definēts termins. Meklējot angliski – „setting boundaries”, „boundaries with a narcissist”, „boundaries vs control” –, atradīsi daudzkārt vairāk materiālu nekā latviski, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Katrai frāzei ir konteksts un tas, kas notiek pēc tam. Bez tā vārdi paliek tikai vārdi.

Kāpēc robežas ir vajadzīgas

Manipulatīva vai vardarbīga uzvedība gandrīz nekad nesākas ar kaut ko lielu. Tā sākas ar mazām pārbaudēm: viens joks tavā vietā, viens „aizmirsts” solījums, viena ieiešana tavā telefonā. Ja nekas nenotiek, nākamais solis ir mazliet lielāks. Katrs neaizsargāts mazais pārkāpums kļūst par jauno normu. Robežas šo kāpšanu pa pakāpieniem apstādina agri.

Otrs iemesls: ar manipulatīvu cilvēku lūgumi nestrādā. „Lūdzu, nekliedz” nodod lēmumu otra rokās: viņš vai viņa izlemj, vai klausīt. Robeža atdod lēmumu tev. Tu vairs negaidi, kad otrs mainīsies. Tu izlem, ko darīsi pats vai pati.

Trešais: robežas palīdz ieraudzīt, ar ko tev ir darīšana. Cilvēks, kuram tu esi svarīgs vai svarīga, uz robežu parasti reaģē ar cieņu, pat ja sākumā apvainojas. Cilvēks, kuram vajag kontroli, robežu uztver kā uzbrukumu. Viņa reakcija tev pastāsta vairāk nekā gadi sarunu.

Ko robežu trūkums nodara tev

Ja robežu nav, dzīve pamazām pāriet otra rokās: viņa noskaņojums nosaka tavu vakaru, viņa zvani – tavu darba dienu, viņa vajadzības – tavu naudu. Daudzi apraksta, ka pazaudē sajūtu, ko paši grib, jo visu laiku pielāgojas.

Robežas ir īpaši grūti noteikt cilvēkiem, kuri uzauguši ģimenē, kur „nē” bija bīstams. Tad ķermenis iemācās izdzīvot, izpatīkot: nomierināt, piekāpties, paredzēt otra vēlmes. To sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response). Tas nav vājums, tā ir iemācīta izdzīvošanas stratēģija. Bet tāpēc pirmās robežas bieži jūtas „ļaunas”, egoistiskas, pat bīstamas, lai gan tās tādas nav.

Ir arī slazds. Kad tu sāc noteikt robežas, manipulatīvs cilvēks bieži uz laiku kļūst vēl skaļāks (angliski to sauc extinction burst: uzvedība, kas vairs nedod ierasto rezultātu, pirms norimšanas pastiprinās). Pēc tam var nākt pēkšņa mīlestība vai vienkārši viena parasta, mierīga diena. Otram nekas nav jādod – pietiek ar to, ka kādu laiku nav ļauni, un tev jau gribas robežu atcelt, „lai neko nesabojātu”. Tā ir atvieglojuma sajūta, kas uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond). Viena mierīga diena nav iemesls atteikties no robežas.

Normāli vai vardarbība?

Robežu var sajaukt ar divām citām lietām: ar kontroli, kas ietērpta „robežu” valodā, un ar sodu. Atšķirība ir tajā, kuras dzīvi tas nosaka.

Kā atšķirt:

1. Kuras dzīvi tas nosaka? Tavu rīcību – vai otra draugus, naudu, apģērbu, telefonu?
2. Vai sekas ir tavā varā? Aiziet, beigt sarunu, neaizdot naudu – jā. Draudi, klusēšana, atriebība – nē.
3. Vai tas ir samērīgi? Robeža aizsargā. Tā nesoda un neizrēķinās.
4. Vai tas atkārtojas kā draudi? Robežu pasaka mierīgi vienreiz un ievēro. Ultimātus katrā strīdā lieto, lai valdītu.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tevi ciena, uz robežu var reaģēt ar vilšanos, apvainojumu vai pat dusmām, bet pēc laika to pieņem. Viņš var jautāt „kāpēc?”, un tu vari paskaidrot, ja gribi. Viņš nemeklē veidus, kā robežu apiet.

Cilvēks, kuram vajag kontroli, robežu pārbauda: „nejauši” to pārkāpj, lai redzētu, vai tu rīkosies. Viņš sauc tevi par egoistu, auksto, „pēc terapijas izmainīto”. Viņš apgriež lomas: tagad tu esi tas, kurš „kontrolē”. Viņš var sodīt ar klusēšanu (skat. klusēšanas sods, angl. silent treatment), iesaistīt citus, lai tie tevi pierunātu (skat. lidojošie pērtiķi, angl. flying monkeys), vai pēkšņi kļūt mīļš (skat. hūverings, angl. hoovering). Neviens no šiem soļiem nepadara tavu robežu nepareizu.

Kas tas nav

• Noteikums, kā dzīvot otram.
• Sods, atriebība vai veids, kā „iemācīt” otram.
• Ultimāts katrā strīdā.
• Pienākums visu paskaidrot un attaisnot.
• Rupjība. Robežu var pateikt pieklājīgi.
• Siena pret visiem. Robežas ir dažādas dažādiem cilvēkiem.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Kontrolējošs cilvēks var savas prasības saukt par „robežām” („mana robeža ir, ka tu nerunā ar savu brāli”) vai tavas robežas saukt par „kontroli” un „manipulāciju”. Kritērijs paliek viens: kuras dzīvi tas nosaka (tavu rīcību vai otra brīvību), atkārtošanās un virziens (kurš atkal un atkal ierobežo otru) un efekts (kurš dzīvo bailēs kļūdīties).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tu izlem, ko darīsi pats vai pati, pasaki to vienreiz, īsi un mierīgi, un dari to katru reizi. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Līga, sanākot kopā ar draugiem, izsmej savu vīru Mārci: viņa algu, viņa izskatu, viņa „vājumu”. Mājās viņa saka, ka tas bija joks. Mārcis gadiem smējās līdzi, jo „vīrietim taču nav jāapvainojas”. Vīrieši, kuri cieš no vardarbības, par to runā retāk, un viņiem tic retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk.

Vīrietis pret sievieti

Andris nosaka, cik Elīna drīkst tērēt, un pārbauda viņas pirkumus. Kad viņa iebilst, viņš saka, ka „viņam vienkārši rūp ģimenes budžets”.

Viendzimuma pāris

Jānis vienmēr lasa Roberta sarakstes un sauc to par „uzticēšanos”.

Bijušais partneris un kopīgi bērni

Ar bijušo, ar kuru jums ir bērni, robeža bieži nozīmē vienu kanālu un vienu tēmu. Par to plašāk: paralēlā audzināšana (angl. parallel parenting).

Vecāki un pieaudzis bērns

Tēvs katrā vizītē kritizē, kā tu audzini savus bērnus, un mazbērnu priekšā saka, ka tu „esi par mīkstu”.

Bērns un vecāks

Bērns nevar pats noteikt robežas vecākam, kurš viņu pazemo vai sit. Tā ir pieaugušo atbildība. Ja tev ir mazāk par 18 gadiem un mājās ir bail, pastāsti to pieaugušajam, kuram uzticies, vai zvani 116 111 (bērniem un pusaudžiem, bez maksas).

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls regulāri prasa naudu no 80 gadus vecās mātes un dusmojas, ja viņa atsaka.

Ja vecs cilvēks baidās no sava bērna, tas vairs nav tikai robežu jautājums: 116 123, briesmu gadījumā – 112.

Brālis vai māsa

Māsa katrā ģimenes pasākumā atceras tavas senās kļūdas un to, kā tu „vienmēr biji mammas mīlulis”.

Vīra vai sievas vecāki

Robežas ar saviem vecākiem galvenokārt jāvelk tavam partnerim vai partnerei. Ja viņš vai viņa nostājas vecāku pusē un saka, ka tu „pārspīlē”, jautājums vairs nav tikai par vīramāti.

Priekšnieks vai kolēģis

Draugs vai draudzene

Draudzene Dace tavus noslēpumus „nejauši” izstāsta citiem un pēc tam saka, ka tu „nesaproti jokus”.

Tiešsaistē

Bijušais komentē tavus ierakstus, raksta no citiem kontiem, sūta ziņas naktīs. Tiešsaistē robeža bieži ir poga: paslēpt, bloķēt, padarīt profilu privātu. Tev nav jāpaziņo, ka tu bloķē.

Skaļā un klusā pārkāpšana

Skaļā versija: kliedzieni, durvju sišana, scēnas. Klusā versija: nopūtas, aizvainots skats, „nu, ja tev tā vajag…”, vai robežas „aizmiršana” pēc nedēļas. Klusā versija ir tikpat efektīva, jo tu sāc justies vainīgs vai vainīga bez neviena rupja vārda. Atbilde abos gadījumos ir tā pati: tu dari, ko teici.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Attiecību sākumā mazas robežas ir labākais tests. Tu pasaki: „Piektdien man nederēs, satiksimies sestdien.” Cilvēks, kuram tu rūpi, pārceļ. Cilvēks, kurš grib kontroli, apvainojas, uzspiež vainas sajūtu vai pārbauda, vai „nē” tiešām nozīmē „nē”. Tas ir brīdinājuma signāls. Pēc daudziem gadiem ar kontrolējošu cilvēku jaunas robežas var izraisīt spēcīgu pretestību. Ja otrs ir bijis vardarbīgs, skaļi paziņotas robežas var būt bīstamas (skat. zemāk).

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es izlasīju tavu dienasgrāmatu, jo uztraucos.” „Es piezvanīju tavam ārstam, lai uzzinātu, kā tev iet.” Rūpes, kas neievēro tavu „nē”, ir kontrole.

Kā reaģēt: kā noteikt robežas

1. Izlem, ko darīsi tu. Nevis „viņam jābeidz”, bet „ja tas notiks, es…”. Izvēlies rīcību, ko tiešām izdarīsi.
2. Formula: „Kad tu …, es …” vai „Ja …, tad es …”.
3. Pasaki vienreiz, īsi, mierīgi. Paskaidrot drīksti, bet tev nav jāpierāda, ka tev ir tiesības uz robežu, un nav jāstrīdas.
4. Dari to katru reizi. Robeža, ko tu ievēro tikai dažreiz, iemāca otram, ka pietiek pastāvēt uz savu.
5. Gaidi pretestību. Vainas uzspiešana, dusmas, klusēšana, mīļums – tas viss ir gaidāms, un tas nenozīmē, ka tu kļūdījies.
6. Palielini distanci, ja robežas netiek ievērotas. No robežām pie ierobežota kontakta (angl. low contact) vai pilnīga kontakta pārtraukuma (angl. no contact). Ja kontakts ir obligāts, palīdz pelēkais akmens (angl. grey rock – īsas atbildes bez emocijām).

Kad robežas nepaziņot skaļi

Ja dzīvo kopā ar cilvēku, kurš ir bijis fiziski vardarbīgs vai draudējis, pēkšņi paziņotas robežas var izraisīt eskalāciju. Tad robeža var būt kluss plāns, nevis teikums: kur tu iesi, kam zvanīsi, kas ir tavā somā. Sāc ar drošības plānu. Briesmu gadījumā – 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības) – pēcpusdienā un vakarā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā noteikt robežas ar narcisu?

Tāpat kā ar jebkuru cilvēku, tikai negaidot, ka otrs tās labprāt pieņems. Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Ja otrs atkal un atkal pārkāpj tavas robežas un soda tevi par tām, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, tāpēc robežas bieži ir pirmais solis prom, nevis veids, kā attiecības „salabot”; ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai tavas robežas nav „par stingru” un vai problēma neesi tu, tas jau ir signāls – izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting) un apjukumu kā simptomu.

Vai robeža ir tas pats, kas ultimāts?

Ultimāts prasa, lai otrs mainās („vai nu tu…, vai…”), un bieži tiek lietots kā draudi. Robeža pasaka, ko darīsi tu, un tu to dari bez draudiem un bez atkārtošanas katrā strīdā. Dažreiz robeža izklausās līdzīgi ultimātam („ja tu vēlreiz mani sitīsi, es aiziešu”). Atšķirība ir tajā, ka tā aizsargā tevi, nevis kontrolē otru.

Kāpēc man ir tik grūti pateikt „nē”?

Bieži tāpēc, ka agrāk „nē” bija bīstams: bērnībā vai attiecībās tas nozīmēja dusmas, klusēšanu vai sodu. Tad izpatikšana kļūst par automātisku reakciju. Tas nav rakstura trūkums. Sāc ar mazām robežām drošos apstākļos un vēro, kurš uz tām reaģē ar cieņu.

Vai man vajag psihologu, lai iemācītos noteikt robežas?

Var palīdzēt, bet izvēlies rūpīgi. Ne katrs psihologs vai terapeits Latvijā ir mācījies par vardarbību, manipulācijām un traumu. Padoms „vienkārši izrunājies ar viņu par savām robežām” vai pāru terapija ar kontrolējošu cilvēku var nodarīt kaitējumu: tavs godīgums tiek izmantots pret tevi. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās. Pārbaudi: vai speciālists tev tic bez pierādījumiem? Vai zina, kas ir gāzlaitings un traumatiskā saikne? Vai nespiež dot otram „vēl vienu iespēju”? Vai domā par tavu drošību? Ja pēc tikšanās jūties vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (YouTube „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?”, „It’s Not You”, angļu valodā), un 116 123 var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.