Nav pareizās atbildes (double bind)

Tu esi situācijā, kurā jebkurš tavs gājiens ir nepareizs. Ja tu pieņem lēmumu pats, tev pārmet, ka neprasīji. Ja tu prasi, tev pārmet, ka tu nespēj neko izlemt. Ja tu klusē, tu esi „auksts”. Ja tu runā, tu „taisi drāmu”. Un, ja tu mēģini pateikt: „Pagaidi, bet tu man vakar teici pretējo”, tev pārmet, ka tu „ķeries pie vārdiem”. Latviski saka: „kā tu dari, tā nav labi”. Angliski to sauc double bind (burtiski – „divkārša saite”), un sarunvalodā arī no-win situation vai damned if you do, damned if you don’t. Meklējot angliski, atradīsi daudz vairāk materiālu.

Jēdzienu 1956. gadā aprakstīja antropologs Gregorijs Beitsons (Gregory Bateson) un viņa kolēģi. Viņi mēģināja ar to izskaidrot šizofrēnijas izcelsmi ģimenē – un šī daļa nav apstiprinājusies, mūsdienās to neuzskata par šizofrēnijas cēloni. Bet pats apraksts par saziņu, kurā nav pareizās atbildes, ir izrādījies ļoti noderīgs, lai saprastu kontrolējošas attiecības.

Kā tas izklausās

Viena frāze te neko nerāda. Double bind ir divas prasības, kas nevar būt izpildītas abas, un sods par jebkuru. Tāpēc katrā piemērā ir abas puses.

Kāpēc tā dara

Double bind nav vienkārši nekonsekvence. Tā ir kontrole, kurā tu nekad nevari „nokārtot eksāmenu”.

• Tu vienmēr esi vainīgs. Ja pareizās atbildes nav, tu vienmēr esi parādā. Tas dod otram pastāvīgu iemeslu būt neapmierinātam un tev – pastāvīgu iemeslu censties.
• Tavas izvēles kļūst bezjēdzīgas. Ja katra izvēle ir nepareiza, tu pārstāj izvēlēties. Tu sāc gaidīt norādījumus – un pat tie tiek mainīti. Tas ir tuvs tam, ko sauc par mērķu pārbīdīšanu (angl. moving the goalposts).
• Otram nav jāuzņemas atbildība. Ja tu izvēlies nepareizi, vaina ir tava. Ja pareizi – arī. Otrs vienmēr ir tas, kurš „tikai gribēja”.
• Aizliegums runāt par pretrunu. Tas ir galvenais. Ja tu varētu mierīgi pateikt „tu gribi divas lietas, kas neiet kopā”, slazds būtu atklāts. Tāpēc katrs mēģinājums tiek nosaukts par „ķeršanos pie vārdiem”, „prāta spēlēm” vai „tavu problēmu”. Tas saskaras ar gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu).

Beitsons un kolēģi aprakstīja trīs sastāvdaļas: pirmā prasība, otra prasība, kas ir pretrunā ar pirmo (bieži izteikta nevis vārdos, bet ar toni, skatienu vai sekām), un neiespējamība izkāpt – tu nevari ne apspriest pretrunu, ne aiziet, jo esi atkarīgs: bērns no vecāka, darbinieks no priekšnieka, partneris no mājām, naudas vai bērniem.

Ko tas nodara tev

Pēc ilgāka laika tu vairs neesi pārliecināts par neko. Tu pārdomā katru sīkumu: „Ja es to izdarīšu, būs slikti. Ja neizdarīšu – arī. Kas ir mazāk slikti?” Tā ir pastāvīga aprēķināšana, kas izsmeļ.

Daudzi apraksta, ka pārstāj rīkoties vispār. Nav vērts – vienalga būs nepareizi. To sauc par iemācītu bezpalīdzību (angl. learned helplessness): tu esi iemācījies, ka tavas rīcības nemaina iznākumu. No malas tas var izskatīties kā slinkums vai pasivitāte, bet tas ir izdzīvošanas veids.

Otrs efekts ir apjukums. Tu atceries, ka otrs lūdza vienu, bet tagad viņš vai viņa ir dusmīgs par to pašu. Tu sāc domāt, ka pārpratīji, ka tev ir slikta atmiņa. Iekšā tu vienlaikus zini divas lietas, kas neiet kopā, – tā ir kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance). Šis apjukums nav tavs trūkums. Tas ir tieši tas, ko double bind rada.

Bērniem, kas aug ar double bind, bieži veidojas sajūta, ka viņi „vienmēr ir problēma”. Pieaugušā vecumā tas var skanēt kā iekšēja balss: „Lai ko tu darītu, tas būs nepareizi.”

Normāli vai vardarbība?

Visiem cilvēkiem mēdz būt jauktas jūtas. Normālās attiecībās pretrunu var nosaukt, un otrs to atzīst.

1. Vai pretrunu var nosaukt? Ja tu saki „tu gribi divas lietas, kas neiet kopā”, vai otrs to apdomā – vai tevi apsūdz?
2. Vai ir kāda pareizā atbilde? Vai ir bijusi reize, kad tu izdarīji to, ko prasīja, un tas bija pietiekami?
3. Kurš uzņemas atbildību par jauktajām jūtām? Otrs saka „es pats nezinu, ko gribu” – vai padara tevi par vainīgo?
4. Vai tas atkārtojas? Viens pārpratums vai situācija, kurā tu dzīvo gadiem?
5. Vai tu vari aiziet no sarunas? Vai vari teikt „es nezinu, kā tev izdabāt, parunāsim vēlāk” bez soda?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks ar jauktām jūtām to atzīst: „Es pats nezinu, ko gribu. Piedod, ka tev bija jāmin.” Pretrunu var nosaukt, un tā kļūst par kopīgu jautājumu, nevis tavu vainu.

Cilvēks, kurš izmanto double bind, noliedz pretrunu („es to nekad neteicu”, „tu mani pārprati”), uzbrūk tev par to, ka tu to pamanīji, vai pārslēdz sarunu uz tavu „grūto raksturu”. Bieži tas notiek kopā ar vārdu salātiem (angl. word salad): gara, apļveida runa, pēc kuras tu vairs nesaproti, par ko bija saruna. No malas tas var izskatīties kā parasta pāra ķīvēšanās, jo katrs atsevišķs teikums izklausās saprātīgi. Slazds redzams tikai tad, ja noliec abas prasības blakus.

Kas tas nav

• Jauktas jūtas, kuras otrs atzīst un par kurām nesoda.
• Viedokļa maiņa, kas tiek pateikta atklāti („es pārdomāju, gribu citādi”).
• Viena pretruna stresa brīdī.
• Konstruktīva kritika ar skaidru ceļu, kā darīt labāk.
• Veselīgi „jā, bet”: „Paldies, ka izlēmi, nākamreiz gribētu tikt iesaistīts.”

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Kontrolējošs cilvēks var apgalvot, ka tieši tu viņu liec situācijā bez izejas: „Ar tevi nekad neko nevar izdarīt pareizi.” Pajautā sev: vai es kādreiz esmu pateicis, kas būtu pareizi, un pieņēmis to, kad otrs to izdarīja? Vai es sodu par abiem ceļiem? Kritērijs paliek viens: kas atkārtojas (kurš ilgstoši izvirza pretrunīgas prasības), virziens (kurš vienmēr paliek vainīgs) un efekts (kurš ir pārstājis rīkoties un jūtas apjucis).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: divas prasības, kas neiet kopā, sods par jebkuru un aizliegums par to runāt. Situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

• Sieviete pret vīrieti. Zane saka Kārlim: „Esi īsts vīrietis, pieņem lēmumus!” Kad viņš pieņem lēmumu, viņa saka: „Tu esi tieši tāds kā tavs tēvs – vienmēr tikai tavā veidā.” Vīriešiem šādu vardarbību bieži nenosauc vārdā, jo „tas taču tikai ķīviņš”. Šī vietne ir arī tev.
• Vīrietis pret sievieti. Edgars saka Annai, ka viņai vajag vairāk laika sev un draugiem. Kad viņa aiziet, viņš visu vakaru neatbild uz ziņām un nākamajā dienā saka: „Nu, kā bija ar tavējiem? Man jau nav nozīmes.”
• Viena dzimuma pārī. Mārtiņš prasa, lai Roberts publiski neslēptu viņu attiecības. Kad Roberts viņu apskauj pie draugiem, Mārtiņš vēlāk saka: „Tu mani nostādīji neērtā situācijā.”
• Bijušais partneris un bērni. Bijusī sieva pārmet, ka tu maz iesaisties bērnu dzīvē. Kad tu piesakies aizvest dēlu uz treniņu, viņa saka, ka tu „iejaucies viņas grafikā” un „kontrolē”. Tā ir daļa no vardarbības pēc šķiršanās.
• Vecāks pret bērnu. „Nāc, apskauj mammu!” – un, kad bērns pienāk, māte sastingst un pagriežas prom. Vai: „Pasaki, kas notiek!” – un, kad bērns pasaka, viņu soda par to, ko viņš pastāstīja.
• Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tēvs pārmet, ka tu nepelni pietiekami. Kad tu dabū labāku darbu citā pilsētā, viņš saka, ka tu „pamet ģimeni naudas dēļ”.
• Brālis vai māsa. Māsa pārmet, ka tu nekad nepalīdzi ar vecākiem. Kad tu palīdzi, viņa saka, ka tu „gribi izskatīties labāka”.
• Priekšnieks vai kolēģis. „Esi elastīgs” un „ievēro procedūras” vienlaikus, bez skaidrības, kad kas.
• Draugs vai draudzene. Draudzene saka, ka tev vienmēr jābūt godīgai ar viņu. Kad tu godīgi pasaki, ka viņas jaunais draugs tev šķiet rupjš, viņa pazūd uz mēnesi un stāsta citiem, ka tu viņu „nepieņem”.
• Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls saka mātei: „Tev jābūt patstāvīgākai, es nevaru visu darīt.” Kad māte pati samaksā rēķinus, viņš kliedz, ka viņa „neko nesaprot un visu sabojās”.
• Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte saka, lai jūtaties kā mājās. Kad tu pati paņem trauku no skapja, viņa saka: „Tu gan esi pieradusi saimniekot svešās mājās.”
• Tiešsaistē. Partneris pārmet, ka tu viņu nepiemini sociālajos tīklos. Kad tu ievieto kopīgu bildi, viņš pārmet, ka tu „izrādies” un „izliec privāto dzīvi”.
• Skaļā un klusā versija. Skaļā: kliedzieni par abiem ceļiem. Klusā: vārdi saka vienu („ej, izklaidējies”), bet tonis, skatiens un sekas saka otru, un tev nav nekā, ko citam parādīt.
• Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā tas izskatās pēc „viņš ir tik sarežģīts”. Pēc gadiem tu vairs neatceries, kā ir justies droši, pieņemot lēmumu.
• Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tikai gribu, lai tu būtu laimīgs” – un katrs tavs solis uz savu laimi tiek sodīts ar aizvainojumu, jo tas „nav ar viņu”.

Kā reaģēt

1. Noliec abas prasības blakus. Pieraksti tās – ar datumiem, ja vari. Kad tu redzi uz papīra „pirmdien: tu nekad neizlem” un „ceturtdien: kāpēc tu izlēmi bez manis”, apjukums mazinās. Tas nav tavā galvā, tas tiešām ir tā.
2. Nosauc pretrunu vienreiz, mierīgi. Bez apsūdzības. Tad skaties uz reakciju: vai otrs apdomā vai uzbrūk?
3. Lūdz konkrētu kritēriju. „Kā tu gribi, lai es rīkojos nākamreiz?” Ja atbilde nekad nav konkrēta, vai kritērijs pēc tam mainās – tā ir atbilde.
4. Pārstāj meklēt pareizo atbildi. Tās nav. Izvēlies to, kas tev šķiet saprātīgi, un pieņem, ka pārmetums būs jebkurā gadījumā. Pārmetums nav pierādījums, ka tu kļūdījies.
5. Pārbaudi realitāti ar kādu no malas. Draugs, uzticams kolēģis, psihologs, kurš saprot vardarbību. Pastāsti abas prasības un pajautā, kā būtu pareizi. Ja arī viņi nevar atrast pareizo atbildi – tās tur nav.

Ja pēc tā otrs sāk tevi apsūdzēt „prāta spēlēs” vai „ķeršanās pie vārdiem”, strīdēties par to nav jēgas. Tu to pamanīji, un tas ir pietiekami. Šādā sarunā vari lietot īsas, mierīgas atbildes bez paskaidrojumiem – pelēkais akmens (angl. grey rock).

Kad nerunāt

Ja double bind nāk kopā ar draudiem, iebiedēšanu vai fizisku vardarbību, pretrunu nosaukšana var izraisīt eskalāciju. Tad pirmā ir drošība: drošības plāns, 116 006, briesmās 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir double bind vienkāršiem vārdiem?

Tā ir situācija, kurā tev prasa divas lietas, kas neiet kopā, tevi soda par jebkuru izvēli, un tu nevari ne pateikt, ka tās neiet kopā, ne aiziet. Latviski – „kā tu dari, tā nav labi”.

Vai double bind izraisa šizofrēniju?

Nē. Beitsons un kolēģi 1956. gadā to piedāvāja kā šizofrēnijas skaidrojumu, bet pētījumi to nav apstiprinājuši. Pats saziņas veids gan ir reāls un kaitīgs – tas rada apjukumu, trauksmi un vainas sajūtu.

Ar ko tas atšķiras no mērķu pārbīdīšanas?

Mērķu pārbīdīšanā prasības mainās pēc tam, kad tu tās esi izpildījis: tu sasniedz vienu, un tūlīt ir jauna. Double bind prasības ir pretrunīgas jau no sākuma, un nevienu izvēli nevar izdarīt pareizi. Bieži tās iet kopā.

Vai tas nozīmē, ka mana māte ir narcise?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību gandrīz nekad paši nenāk pie speciālista, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narcise”. Bet etiķete nav svarīga: ja tev atkārtoti nav pareizās atbildes un tu par jebkuru izvēli esi sodīts, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom vai vismaz tālāk, tiklīdz to var izdarīt droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai neesi tu tas, kurš visu „sarežģī”, tas jau ir signāls: izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.