Mērķu pārbīdīšana

Tu izdari to, ko otrs prasīja. Tieši tā, kā viņš vai viņa gribēja. Un tieši tajā brīdī izrādās, ka ar to nepietiek: vajadzēja citādi, vairāk, ātrāk, vai vispār kaut ko citu. Angļu valodā to sauc moving the goalposts – „pārbīdīt vārtus” futbolā: bumba jau lido vārtos, bet vārti pēkšņi ir citur. Latviski par to saka arī „celt latiņu” vai „mainīt noteikumus spēles laikā”. Ja meklēsi angliski („moving the goalposts narcissist”, „moving goalposts in relationships”), atradīsi daudzkārt vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Sākotnēji tas ir strīdu un loģikas jēdziens: kad kāds, zaudējot argumentu, vienkārši maina prasības pierādījumam. Attiecībās tas kļūst par kontroles veidu. Būtība nav tajā, ka otram ir augstas prasības. Būtība ir tā, ka mērķis ir nesasniedzams pēc definīcijas: tev liek censties, bet nekad neļauj nonākt galā. Tādā veidā otrs paliek tiesneša lomā, un tu – tā lomā, kurš vai kura visu laiku kārto eksāmenu.

Kā tas izklausās

Viena frāze neko nepierāda. „Vajadzēja citādi” var būt godīga piezīme. Tāpēc katram piemēram ir konteksts un tas, kas notiek tālāk.

Kāpēc tā dara

Ja kāds atkal un atkal pārbīda mērķi, tas kaut kam kalpo. Visbiežāk:

• Noturēt varu. Kamēr tu cenšies, otrs ir tiesnesis. Ja tu kādreiz sasniegtu mērķi, tev vairs nevajadzētu viņa novērtējumu.
• Nekad neizpildīt savu solījumu. Laulība, dzīvoklis, atzinība, paaugstinājums, piedošana – tas, kas tev solīts, vienmēr ir „nākamajā posmā”. Tas ir tuvs tukšiem nākotnes solījumiem (angl. future faking) – kad sola nākotni, kuras nebūs.
• Uzturēt tevi nedrošībā. Ja tu nekad neesi „pietiekami”, tev grūtāk sajust, ka esi pelnījis vai pelnījusi ko labāku, un grūtāk aiziet.
• Noniecināt. Katrs tavs sasniegums tiek uzreiz nomainīts ar jaunu trūkumu. Tā ir daļa no tā, ko sauc par noniecināšanu (angl. devaluation).
• Nekad nebūt vainīgam. Ja tu neesi izpildījis vai izpildījusi prasību, vainīgs ir tas, ka tu „neesi pietiekami centies”, nevis tas, ka prasība mainījās.

Lundijs Benkrofts (Lundy Bancroft) grāmatā par kontrolējošiem vīriešiem apraksta, kā šādi cilvēki bieži uzskata, ka viņiem ir tiesības noteikt, kas otram jādara, un mainīt to, kā grib. Tas pats notiek ar kontrolējošām sievietēm, vecākiem un priekšniekiem.

Ko tas nodara tev

Pirmajā laikā mērķu pārbīdīšana dod enerģiju: tu gribi pierādīt, ka vari. Pēc gada vai diviem tā tevi izsmeļ. Cilvēki apraksta:

• pastāvīgu sajūtu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, lai gan tu dari visu;
• nespēju priecāties par saviem sasniegumiem, jo uzreiz domā, ko otrs teiks;
• staigāšanu uz pirkstgaliem (angl. walking on eggshells): tu visu laiku mini, kas būs nākamā prasība;
• to, ka tu pārstāj pamanīt, ka noteikumi mainās, un vienkārši domā, ka esi slikts vai slikta;
• izdegšanu, jo tu skrien maratonu, kuram nav finiša.

Bērnībā pieredzēta mērķu pārbīdīšana bieži pāriet pieaugušo dzīvē: perfekcionisms, nespēja atpūsties, bailes, ka „ja es apstāšos, visi redzēs, ka esmu nekas”. Terapeits Pīts Volkers (Pete Walker) grāmatā par komplekso PTSS apraksta, kā šāda pastāvīga kritika pārvēršas par iekšējo kritiķi, kas turpina runāt vecāka balsī arī tad, kad vecāka blakus vairs nav.

Un vēl viens slazds. Reizēm otrs pēkšņi pasaka „labi darīts”. Tev nekas cits nav vajadzīgs – pietiek ar vienu uzslavu pēc mēnešiem kritikas, lai tu atkal cīnītos vēl gadu. Šāda neparedzama uzslava ir ļoti spēcīgs āķis; to sauc par neparedzamu pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement), un tas uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond).

Normāli vai vardarbība?

Prasības drīkst mainīties. Cilvēki mainās, apstākļi mainās, vajadzības mainās. Tas vēl nav vardarbība. Atšķirība:

1. Vai izmaiņa tiek atklāti pateikta un paskaidrota? „Es sapratu, ka gribu ko citu, un tas nav tavs trūkums” ir godīgi. „Tev pašam vajadzēja zināt” nav.
2. Vai tavs iepriekšējais darbs tiek atzīts? Godīgs cilvēks saka „paldies, tu to izdarīji”, pirms runā par nākamo.
3. Vai prasība mainās tieši tad, kad tu to izpildi? Ja tas notiek katru reizi, tā nav sakritība.
4. Vai solījums kādreiz tiek izpildīts? Ja „pēc tam” nekad nepienāk, mērķis nav mērķis, bet āķis.
5. Kā tu jūties? Pēc godīgām pārmaiņām tu vari būt vīlusies vai vīlies, bet ne pazemots. Pēc mērķu pārbīdīšanas tu jūties kā neveiksminieks, lai gan izdarīji visu.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kura vajadzības godīgi mainās, parasti pasaka to atklāti, atzīst, ko tu jau izdarīji, un neapvaino tevi par to, ka tu nezināji. Viņš var būt neapmierināts, bet viņš neveido nebeidzamu sarakstu. Un bieži viņš pats piedāvā kaut ko mainīt no savas puses.

Cilvēks, kurš lieto mērķu pārbīdīšanu kā kontroli, parasti:

• nekad nepasaka skaidru mērķi iepriekš vai to vēlāk „neatceras”;
• noliedz, ka iepriekš prasīja ko citu („es nekad neteicu, ka ar to pietiks”) – šeit mērķu pārbīdīšana saplūst ar gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu);
• salīdzina tevi ar citiem, kuri „to visu dara bez problēmām”;
• citiem cilvēkiem prasa daudz mazāk;
• uzslavē reti un neparedzami – tieši tik, lai tu nepadotos.

No malas tas bieži izskatās pēc „augstām prasībām” vai „viņš grib tev labāko”. Tāpēc svarīgi pierakstīt, kas tika norunāts, un paskatīties, vai tas kādreiz tika izpildīts no otras puses.

Kas tas nav

• Godīgas pārmaiņas vajadzībās, par kurām runā atklāti.
• Apstākļu maiņa, kas tiešām nav neviena varā (budžeta iesaldēšana, slimība, pārcelšanās).
• Augstas, bet stabilas prasības, kas tiek atklāti nosauktas un kuru izpilde tiek atzīta.
• Treneris vai skolotājs, kurš pēc sasniegta mērķa piedāvā nākamo, bet atzīst iepriekšējo un jautā, ko tu gribi.
• Kļūdīšanās: otrs pats nezināja, ko grib, un to atzīst.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Kontrolējošs cilvēks var teikt: „Tu pārbīdi mērķus! Tu teici, ka gribi, lai es vairāk palīdzu, un tagad tev vajag vēl!” – kad tu vienkārši pirmo reizi pasaki savu vajadzību vai atgādini, ka iepriekšējā norunā nekas netika izdarīts. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kura cilvēka prasības atkal un atkal mainās tieši pēc izpildes), virziens (kam tas izdevīgs – vai tas notur vienu cilvēku tiesneša lomā) un efekts (vai kāds jūtas pastāvīgi nepietiekams, lai gan dara visu).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: noteikumi mainās tieši tad, kad tu tos izpildi, un tu nekad netiec līdz solītajam. Stāsti ir apkopoti no vairākiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Rolands trīs gadus cenšas, lai sieva Inese būtu apmierināta: vairāk pelnīt, vairāk būt mājās, vairāk sportot. Katru reizi, kad viņš ko izdara, Inese atrod nākamo. Draugi saka: „Nu, sievietes vienmēr grib vairāk,” un smejas. Tas nav joks. Vīrieši arī piedzīvo emocionālo vardarbību, un šī vietne ir arī viņiem.

Vīrietis pret sievieti

Anna gadiem dzirdēja, ka viņa „izskatās nolaidusies”. Viņa notievēja, mainīja frizūru, sāka ģērbties citādi. Tagad viņš saka, ka viņa „izskatās kā visas pārējās” un ka viņam patika dabiska Anna.

Viena dzimuma pāris

Toms gribēja, lai Jānis pastāsta par viņu attiecībām kolēģiem. Jānis to izdarīja. Toms saka, ka „tas bija par vēlu” un ka tagad viņam vajag, lai Jānis pastāsta arī saviem vecākiem, kuri ir ļoti reliģiozi. Kad Jānis to izdara, Toms saka, ka viņš to „izdarīja tikai tāpēc, ka es piespiedu”.

Bijušais partneris un kopīgi bērni

Bijusī sieva saka, ka tu varēsi paņemt bērnu uz nedēļas nogali, ja tev būs atsevišķa istaba bērnam. Tu īrē lielāku dzīvokli. Tagad vajag, lai tu dzīvotu tuvāk skolai. Tad, lai tev nebūtu jaunas draudzenes. Šeit palīdz: visas norunas rakstiski un, ja vajag, caur tiesu vai bāriņtiesu, nevis caur otra „atļaujām”.

Vecāks pret bērnu

Bērns atnes astotnieku matemātikā. „Bet kāpēc ne desmitnieks?” Viņš atnes desmitnieku. „Tas ir tikai viens. Paskatīsimies semestrī.” Pieaudzis šis bērns bieži strādā līdz izdegšanai un joprojām gaida, ka kāds pateiks „pietiek”. Ja tev ir mazāk par 18 un tas notiek tev, zvani 116 111 (bez maksas).

Pieaudzis bērns un vecāks

Tēvs saka, ka tev jāpabeidz augstskola, tad viņš lepojas. Tu pabeidz. Tad jāatrod „īsts darbs”. Tad jāapprecas. Tad jābūt bērniem. Tev ir 40 gadu, un tu joprojām gaidi viņa „es lepojos ar tevi”.

Brālis vai māsa

Brālis saka, ka tu vari lemt par vecāku mājas remontu, ja samaksāsi pusi. Tu samaksā. Tagad viņš saka, ka mājā tomēr neko mainīt nedrīkst, jo „tā bija mammas māja”.

Priekšnieks vai kolēģis

Priekšniece saka, ka prezentācijai jābūt īsai. Tu to saīsini. Sanāksmē viņa visu priekšā saka, ka tur „trūkst dziļuma”. Darbā palīdz: katru prasību apstiprini rakstiski („Kā norunājām, prezentācija būs 10 slaidi.”) un saglabā sarakstu.

Draugs vai draudzene

Draudzene saka, ka tu nekad nezvani pirmā. Tu sāc zvanīt. Tagad tu „zvani nepiemērotā laikā” un „runā tikai par sevi”.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Pieaugušā meita saka mātei, ka apciemos viņu, ja māte pārrakstīs dzīvokli uz viņu. Māte to izdara. Meita ierodas vienu reizi un pēc tam atkal nāk tikai tad, kad kaut kas vajadzīgs. Veciem cilvēkiem šāda mērķu pārbīdīšana var kļūt par ekonomisku vardarbību. Ja tā notiek, zvani 116 123.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte saka, ka pieņems tevi ģimenē, kad jums būs bērni. Kad bērni ir, viņa saka, ka tu tos „nepareizi audzini” un ka „īsta ģimene” svinētu visus svētkus pie viņas.

Tiešsaistē

Tu kādam sociālajos tīklos parādi pētījumu, ko viņš lūdza. Viņš saka, ka „tas nav īsts pētījums”. Tu parādi vēl trīs. Viņš saka, ka „visi zinātnieki ir nopirkti”. Tiešsaistē labākā atbilde parasti ir aiziet.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: „Tas ir drausmīgi! Kā tu vispār to varēji tā izdarīt?” Klusā: nopūta, pacelta uzacs, „nu labi, ja tu domā, ka tā ir labi”. Klusā versija ir grūtāk pamanāma, bet mehānisms ir viens.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā prasības ir mazas un izklausās pēc „mēs augam kopā”. Pēc gadiem tās ir lielas, bet tu jau esi tik pieradis vai pieradusi censties, ka to vairs nepamani.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai gribu, lai tu būtu labākā versija no sevis.” Otrs visu laiku „palīdz” tev augt: vairāk sporta, labāks darbs, cita frizūra. Bet uzslava nepienāk nekad, un „labākā versija” vienmēr ir kaut kur tālāk. Tā nav atbalsts, tā ir nebeidzama pārbaude.

Kā reaģēt

1. Pieraksti norunas. Kad kāds saka „ja tu izdarīsi X, tad Y”, pieraksti to vai atsūti ziņā: „Kā norunājām: ja X, tad Y.”
2. Pajautā, kā izskatās „pietiekami”. Konkrēti. Ja otrs nevar vai negrib pateikt, tā jau ir atbilde.
3. Atzīsti sev, ko tu jau izdarīji. Uzraksti sarakstu. Tas palīdz redzēt, ka problēma nav tavā piepūlē.
4. Pārstāj skriet. Tev nav jāpierāda sava vērtība, izpildot bezgalīgu sarakstu.
5. Skaties, vai otra puse kādreiz izpilda savu daļu. Ja solītais nekad nepienāk, tas nav mērķis.

Terapija. Ja tu jūties tā, ka nekad neesi pietiekams vai pietiekama, var palīdzēt psihologs. Bet Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs speciālists pārzina emocionālo vardarbību. Speciālists, kurš to nepazīst, var ieteikt tev „vairāk censties” vai „izrunāties ar otru”, kas ar manipulatīvu cilvēku nestrādā tā kā ar parastu cilvēku. Pārbaudi: vai viņš tev tic? Vai viņš zina, kas ir gāzlaitings un traumatiskā saikne? Vai viņš nespiež uz kopīgām sesijām ar otru? Ja pēc vizītes jūties vēl nepietiekamāks vai nepietiekamāka, meklē citu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasulas grāmatas „Don’t You Know Who I Am?” (2019) un „It’s Not You” (2024), angļu valodā.

Kad nesarunāties vispār. Ja otrs kļūst draudīgs, kad tu nosauc, kas notiek, tavs drošums ir svarīgāks par taisnību. Skat. drošības plāns. Briesmu gadījumā zvani 112, emocionālam atbalstam 116 123 (visu diennakti).

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc man vienmēr šķiet, ka neesmu pietiekami labs vai laba?

Bieži tāpēc, ka kāds tuvs cilvēks ilgstoši ir mainījis noteikumus, tiklīdz tu tos izpildīji. Tā nav tava īpašība, bet tas, ko tu esi iemācījies izdzīvot. To var mainīt, bet vispirms jāpamana, kas notiek.

Ko nozīmē „moving the goalposts”?

Angļu idioma no futbola: pārbīdīt vārtus, kad bumba jau lido. Tā nozīmē mainīt prasības tieši tad, kad otrs tās gandrīz izpildījis. Latviski saka arī „celt latiņu” vai „mainīt noteikumus spēles laikā”.

Kā atšķirt augstas prasības no mērķu pārbīdīšanas?

Augstas prasības ir stabilas un atklāti pateiktas, un to izpilde tiek atzīta. Mērķu pārbīdīšana nozīmē, ka prasības mainās tieši pēc izpildes, un atzinība nekad nepienāk.

Vai tas nozīmē, ka viņš vai viņa ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga – svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja tu gadiem cīnies par to, ko tev nekad nedod, šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas; parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu pats vai pati, tas jau ir signāls – izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu. Normālas attiecības neliek tev visu dzīvi kārtot eksāmenu. Vairāk: narcisms.