Iebiedēšana

Iebiedēšana ir tad, kad otrs tev neko nav nodarījis fiziski, bet tu jau baidies. Aizcirstas durvis, sists ar dūri pa galdu, salauzts telefons, ātra braukšana ar tevi mašīnā, pārāk tuvu pienākšana, skatiens, pēc kura tu zini, ka vakars būs slikts. Vai vārdi: „tu to nožēlosi”, „tu bērnus vairs neredzēsi”, „ja tu aiziesi, es sev kaut ko nodarīšu”. Angliski to sauc intimidation, un tā ir viena no galvenajām daļām tajā, ko sauc par kontroli pār visu tavu dzīvi (angl. coercive control). Ja meklēsi angliski („intimidation domestic abuse”, „punching walls abuse”), atradīsi daudz vairāk, arī par to, kāpēc ar lietām izrādīta vardarbība ir brīdinājuma zīme.

Iebiedēšanas būtība: tev nav jāsit, ja tu jau baidies. Pietiek parādīt, ko otrs varētu izdarīt. Tāpēc šī lapa ir arī par drošību.

Kā tas izklausās

Iebiedēšana bieži vispār neizklausās. Tā ir skaņa, kustība, klusums. Tāpēc katrā piemērā svarīgs ir tas, kas notika pirms un pēc.

Kāpēc tā dara

Iebiedēšana ir lēts un efektīvs kontroles veids. Tā kalpo vairākām lietām:

• Dabūt savu bez sitieniem. Kad tu reiz esi redzējis, ka otrs sit pa sienu, tu atceries. Nākamreiz pietiek ar skatienu. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi saka „viņš mani nekad nav sitis” un tomēr dzīvo bailēs.
• Atstāt „tīras rokas”. Salauzta krūze, izsists durvju stikls, sists galds – nav zilumu, nav ko rādīt policijai. Un otrs var teikt: „Es tevi neaizskāru.”
• Apturēt aiziešanu. Draudi par bērniem, naudu, dzīvokli, mājdzīvniekiem, draudi nodarīt sev pāri – visbiežāk parādās tieši tad, kad tu runā par aiziešanu.
• Pārlikt atbildību uz tevi. „Tu mani novedi līdz tam.” Tā tu sāc sekot sev, lai nekas „nenovestu”. To sauc par staigāšanu kā pa olām (angl. walking on eggshells).

Svarīgi zināt: bojāti priekšmeti, sitieni pa sienām, draudi ar ieročiem, nodarīts pāri mājdzīvniekiem un žņaugšana vai rokas uz kakla – pat vienu reizi – vardarbības speciālisti uzskata par nopietnām bīstamības pazīmēm. Tās nav „tikai dusmas”. Ja kaut kas no tā ir noticis, runā ar 116 006 vai policiju par drošības plānu.

Ko tas nodara tev

Bailes maina ķermeni un domāšanu. Tu sāc klausīties, kā otrs aizver mašīnas durvis, kad atbrauc mājās, un pēc tās skaņas zini, kāds būs vakars. Tu runā klusāk, izvēlies vārdus, atliec sarunas. Ķermenis ir pastāvīgā gatavībā, un to sauc par pārmērīgu modrību (angl. hypervigilance). Laika gaitā var parādīties bezmiegs, galvassāpes, sastingums brīžos, kad vajadzētu rīkoties.

Vēl viena lieta: pēc iebiedēšanas bieži seko miers. Otrs uzvedas normāli, varbūt pat atvainojas, varbūt vienkārši nav ļauns vienu vakaru. Tas atvieglojums pēc bailēm var piesaistīt stiprāk nekā jebkuras dāvanas. Nekas nav jādod – pietiek, ka bailes kādu brīdi beidzas. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond), pieķeršanās, kas aug no sāpju un atvieglojuma maiņas.

Un tu sāc šaubīties par sevi: „Varbūt es pārspīlēju? Viņš taču mani nesita.” Ja tu baidies no cilvēka, ar kuru dzīvo, tas nav pārspīlējums. Tā ir informācija.

Normāli vai vardarbība?

Dusmas ir normāla emocija. Jebkurš var paaugstināt balsi vai aizcirst durvis vienu reizi. Atšķirība ir šeit:

1. Uz ko vērsts? Dusmas par situāciju vai dusmas, kas vērstas tā, lai tu nobītos?
2. Kas notiek pēc tam? Otrs uzņemas atbildību un meklē, kā to nepieļaut – vai vaino tevi?
3. Vai tas atkārtojas? Viens izlūzums gados vai regulāri, katrā strīdā?
4. Ko tu maini? Vai tu esi sācis vai sākusi pielāgot savu dzīvi, lai otrs „neuzsprāgtu”?
5. Kam tas nāk par labu? Vai pēc katras šādas reizes strīdu „uzvar” viens un tas pats cilvēks?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš vienreiz izlaida dusmas, pēc tam parasti kaunas, atvainojas bez „bet” un meklē veidu, kā to nepieļaut atkārtoti. Viņš vai viņa pieņem, ka tev bija bail, un to neapšauba.

Cilvēks, kurš iebiedē, tavas bailes noliedz vai izsmej („Tu nopietni? Es taču tikai aizvēru durvis”), vai pārliek vainu uz tevi („Tu mani provocēji”). Bieži viņš vai viņa ir mierīgs pret citiem – kolēģiem, draugiem, policistiem. Tas nozīmē, ka kontrole pār dusmām ir, un tās tiek izmantotas izvēlēti, pret tevi. Citi cilvēki tev nereti saka: „Viņš ir tik jauks, nevar būt.”

Kas tas nav

• Vienreizējs dusmu uzplaiksnījums, par kuru otrs uzņemas atbildību.
• Stingrs „nē” vai robežas nospraušana („ja tu atkal kliegsi, es aiziešu uz citu istabu”).
• Likumīgu ceļu pieminēšana: tiesa, mediators, policija, juristi.
• Asas domstarpības, kurās neviens nebaidās.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Iebiedētājs bieži apsūdz tevi iebiedēšanā. Ja tu pēc gadiem ilgām bailēm vienreiz sakliedz, sit pa galdu vai saki „es tevi ienīstu”, tas var tikt nofilmēts un rādīts citiem kā pierādījums, ka „tu esi bīstamais”. To sauc par reaktīvo vardarbību (angl. reactive abuse): tu salūsti pēc ilga spiediena, un otrs to izmanto. Kritērijs paliek tas pats: kas atkārtojas (kurš ilgstoši rada bailes), virziens (kurš no bailēm iegūst) un efekts (kurš maina savu dzīvi, lai otrs neuzsprāgtu).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tev liek baidīties, lai tu piekāptos. Situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

• Sieviete pret vīrieti. Kristīne strīdos met pret sienu traukus un tālruņus. Viņa ir fiziski mazāka par Jāni, tāpēc draugi smejas. Bet Jānis jau gadu nenāk mājās, ja no rīta ir bijis strīds, un pirms pārnākšanas sēž mašīnā pusstundu. Vīriešiem notic retāk, un vīrieši paši to mazāk nosauc vārdā. Šī vietne ir arī tev.
• Vīrietis pret sievieti. Pēc strīda Oskars stāv durvīs un aizšķērso izeju. Viņš nepieskaras, tikai stāv. Līga paliek.
• Viena dzimuma pārī. Andris draud izstāstīt Mārtiņa darba devējam un vecākiem par viņa orientāciju, ja tas aizies. Tas ir autings (angl. outing) kā draudi.
• Bijušais partneris un bērni. Bērnu nodošanas brīdī bijusī sieva klusi saka: „Es zinu, kur tu tagad dzīvo.” Vai bijušais vīrs brauc garām tavai mājai ar ieslēgtiem tāliem lukturiem. Tas ir daļa no vardarbības pēc šķiršanās.
• Vecāks pret bērnu. Māte nesit, bet tad, kad ir dusmīga, aizslēdz durvis un stundām nerunā, un bērns zina, ka tas var ilgt dienām. Vai tēvs saka: „Pagaidi, kad es pārnākšu.” Bērns visu dienu gaida bailēs.
• Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tēvs draud izsvītrot no testamenta, ja tu nepārtrauksi attiecības ar savu partneri.
• Brālis vai māsa. Vecākais brālis bērnībā turēja tevi zem ūdens „pa jokam”. Pieaugušā vecumā pietiek ar viņa skatienu, lai tu piekristu mantojuma dalīšanai.
• Priekšnieks vai kolēģis. Publiski kliedzieni, sitieni pa galdu sanāksmē, neskaidri mājieni par atlaišanu. Darbā tas saskaras ar mobingu (angl. workplace mobbing).
• Draugs vai draudzene. Draugs, kurš dzērumā kļūst agresīvs, pēc tam saka: „Es taču tevi nekad neaizskartu, tu mani pazīsti.”
• Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls, kas pieprasa naudu, stāv tuvu, runā skaļi un saka: „Tev būs grūti vienai ar tavām kājām, ja es vairs nenākšu.”
• Vīra vai sievas vecāki. Sievastēvs, kurš pie galda stāsta, kā „mūsu ģimenē” ar nepaklausīgiem apgājās, skatoties uz tevi.
• Tiešsaistē. Ziņas ar tavu mājas fotogrāfiju. Anonīmi draudi. „Es zinu, kur strādā tava māsa.” To bieži papildina izsekošana (angl. stalking).
• Skaļā un klusā versija. Skaļā: kliedzieni, sitieni pa sienām, lauzti priekšmeti. Klusā: ilgs skatiens, pārāk mierīga balss, nazis, ko otrs „vienkārši” tur rokās, kamēr jūs runājat, mājiens par to, ko viņš zina. Klusā var biedēt vairāk nekā skaļā.
• Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā iebiedēšana var parādīties kā „aizsardzība”: viņš draud citam vīrietim, kurš uz tevi paskatījās, un tas šķiet romantiski. Vēlāk tas pats vērsts pret tevi.
• „Rūpju” versija. „Es tikai gribu, lai tu saproti, kas notiks, ja tu aiziesi – tu nevarēsi viena.” Draudi ietērpti kā bažas.

Kā reaģēt

Drošība pirmajā vietā

Ar iebiedēšanu nevajag sacensties, pārliecināt vai „nolikt otru pie vietas”. Mērķis ir būt drošībā.

1. Uztver savas bailes nopietni. Tās ir informācija. Ja tu baidies, ka otrs var nodarīt pāri tev, bērniem vai sev, tas ir pietiekami, lai rīkotos.
2. Pieraksti. Datums, kas notika, ko teica, kas ir salauzts. Fotografē bojājumus. Glabā pierakstus ārpus mājas vai ierīces, ko otrs var redzēt.
3. Nestrīdies brīdī, kad otrs ir niknumā. Ej prom no istabas, kur ir nazis vai citi priekšmeti, uz vietu ar izeju. Ja vari, izej no mājas.
4. Zvani. Briesmās – 112. Policija 110 var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām: otram jāatstāj kopīgais mājoklis, un viņš nedrīkst tuvoties un sazināties. Tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību: tā attiecas arī uz psiholoģisku vardarbību un bijušajiem partneriem, un to var pieteikt ar policijas palīdzību.
5. Izplāno aiziešanu. Tieši aiziešanas laiks bieži ir visbīstamākais. Neziņo par to pēkšņi un dusmās. Sāc ar drošības plānu. Palīdzēt var 116 006.

Ja draudi ir par paškaitējumu

Ja otrs draud nodarīt pāri sev, uztver to nopietni viņa labā – zvani 112. Bet tev nav jāpaliek, lai viņš vai viņa izdzīvotu. Tu vari vienlaikus izsaukt palīdzību un aiziet.

Ko teikt, ja ir droši

Ja iebiedēšana ir klusā veidā un tu jūties pietiekami droši, vari to nosaukt, bez apsūdzības un bez sarunas par to, „kurš vainīgs”.

Ja pēc šādiem vārdiem otrs kļūst vēl agresīvāks, tā ir atbilde: saruna nav droša. Nākamreiz – nerunā, bet ej prom un zvani.

Kad NErunāt

Ja ir bijusi žņaugšana, ieroči, draudi nogalināt, vardarbība pret dzīvniekiem vai bērniem – nekādu sarunu un „izrunāšanās”. Tikai palīdzība: 112, 116 006, drošības plāns. Un nekādas kopīgas pāru terapijas: ar cilvēku, kurš tevi iebiedē, kopīga sesija var palielināt risku, un daudzas vardarbības novēršanas organizācijas to neiesaka, kamēr vardarbība turpinās.

Biežāk uzdotie jautājumi

Viņš mani nekad nav sitis. Vai tā tomēr ir vardarbība?

Jā, var būt. Vardarbība nav tikai zilumi. Ja tu baidies no otra cilvēka un maini savu uzvedību, lai viņš vai viņa neuzsprāgtu, tā ir kontrole caur bailēm. Latvijā pagaidu aizsardzība pret vardarbību attiecas arī uz psiholoģisku vardarbību.

Ko darīt, ja partnere draud atņemt bērnus?

Draudi paši par sevi nenosaka, kas notiks tiesā. Par bērniem lemj tiesa vai bāriņtiesa, nevis tas, kurš skaļāk draud. Pieraksti draudus, saglabā ziņas, un meklē juridisku padomu. Ja draudi saistīti ar vardarbību, zvani 116 006.

Vai sitieni pa sienām ir bīstami, ja otrs neaizskar mani?

Tā ir nopietna brīdinājuma zīme. Vardarbība pret priekšmetiem rāda, ka otrs izmanto spēku, lai tevi nobiedētu, un tā var pieaugt. Parunā ar 116 006 vai policiju par drošības plānu.

Vai viņš ir narciss, ja tā dara?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību gandrīz nekad nenāk pie speciālista, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav svarīga: ja tu atkārtoti dzīvo bailēs, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai neesi tu pats vai pati „pārāk jūtīgs”, tas jau ir signāls: izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.