Parentifikācija

Vienkārši sakot, parentifikācija ir tad, kad lomas ģimenē apgriežas otrādi: nevis vecāks rūpējas par bērnu, bet bērns par vecāku. Angliski to sauc parentification (no vārda parent – vecāks), un bērnu, kuram tā notiek, – parentified child. Vārdu plaši ieviesa ģimenes terapeiti Ivans Boszormenyi-Nagy un Džeraldīna Sparka (Geraldine Spark) grāmatā „Invisible Loyalties” (1973). Tā nav diagnoze, bet apraksts tam, kas ģimenē notiek. Latviski par to runā maz, tāpēc, ja meklēsi angliski („parentification”, „parentified child”, „emotional parentification”), atradīsi daudzkārt vairāk – pētījumus, grāmatas un video, arī klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Pētnieki parasti izšķir divus veidus. Praktiskā jeb instrumentālā parentifikācija (angl. instrumental parentification): bērns gatavo ēst, pieskata mazākos, kārto rēķinus, tulko vecākam iestādēs. Emocionālā parentifikācija (angl. emotional parentification): bērns kļūst par vecāka mierinātāju, uzticības personu, „terapeitu” vai pat aizstāj partneri. Emocionālā parasti ir smagāka, jo no ārpuses to gandrīz nevar redzēt – bērns taču „tik labi saprot mammu”.

Kā tas izklausās

Neviena no šīm frāzēm pati par sevi neko nepierāda. Svarīgs ir konteksts, vecums un tas, kas notiek atkal un atkal.

Kāpēc tā notiek

Parentifikācija ne vienmēr ir apzināta izvēle. Tā notiek ģimenēs, kur pieaugušais kāda iemesla dēļ nevar vai negrib būt pieaugušais:

• Vecāka slimība, atkarība vai depresija. Kāds taču ir jāpabaro un jāsūta uz skolu, un to izdara vecākais bērns.
• Šķiršanās un vientulība. Vecākam nav cita pieaugušā, ar ko runāt, un bērns kļūst par sarunu biedru un mierinātāju.
• Nauda un darbs ārzemēs. Latvijā daudzi bērni uzauguši pie vecvecākiem vai ar vecāko brāli vai māsu „vecāka vietā”. Tas nenozīmē, ka vecāki bija ļauni, bet bērna slodze bija pieauguša cilvēka slodze.
• Emocionāli nenobrieduši vai narcistiski vecāki. Šeit bērns ir vajadzīgs kā apbrīnas, mierinājuma un kalpošanas avots. Bērna uzdevums ir regulēt vecāka garastāvokli: nesadusmot, uzjautrināt, uzklausīt, piekrist.

Pēdējā gadījumā parentifikācija kalpo vecākam: viņš dabū uzmanību un rūpes, nepiedāvājot neko pretī, un bērns jūtas atbildīgs par visu, kas mājās notiek. Vēlāk to bieži papildina vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping – kad tev liek justies vainīgam vai vainīgai, lai tu padotos) un emocionālā šantāža (angl. emotional blackmail – „ja tu tā darīsi, man būs slikti”). Tas ir veids, kā šo lomu noturēt arī tad, kad bērns jau ir pieaudzis.

Atšķirība starp slimu vai nogurušu vecāku un vardarbīgu vecāku nav tajā, vai bērnam bija jāpalīdz. Tā ir tajā, vai vecāks to redz, atzīst un mēģina bērnu pasargāt, vai arī uzskata to par pašsaprotamu un soda, ja bērns „neattaisno cerības”.

Ko tas nodara tev

Bērns, kurš par vecāku rūpējas gadiem, iemācās, ka viņa vērtība ir derīgumā. Pieaugušo dzīvē tas bieži izskatās tā:

• Tu jūties atbildīgs vai atbildīga par visu un visiem, arī par to, kas nav tavā varā.
• Tu ļoti labi jūti citu garastāvokli un reaģē jau pirms otrs ko pasaka. Šai pastāvīgajai modrībai ir nosaukums – pārmērīga modrība (angl. hypervigilance).
• Tev ir grūti prasīt palīdzību un grūti pateikt „nē”. Tu automātiski izpatīc, lai nebūtu konflikta – to sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response).
• Tu mēdz nonākt attiecībās, kur tu atkal esi „pieaugušais” – glābj, rūpējies, velc visu uz saviem pleciem. Šādu attiecību modeli sauc par līdzatkarību (angl. codependency).
• Tavas vajadzības tev pašam vai pašai šķiet nesvarīgas vai kaunīgas. Atpūta izraisa vainas sajūtu.
• Bieži ir sēras par bērnību, kuras nebija, un dusmas, par kurām kauns.

Godīgi jāsaka arī otrs: daļa cilvēku no šīs pieredzes iznes arī prasmes – patstāvību, atbildību, spēju tikt galā krīzē. Pētījumi rāda, ka sekas ir mazākas, ja bērna ieguldījums tika pamanīts un novērtēts un ja blakus bija vismaz viens pieaugušais, kurš rūpējās par viņu. Bet prasmes nenozīmē, ka tas bija „labi”. Tās ir cena, ko bērns samaksāja.

Normāli vai vardarbība?

Palīdzēt ģimenē ir normāli. Bērni var klāt galdu, pieskatīt mazāko brāli stundu, iznest atkritumus. Arī pateikt bērnam „man šodien ir skumji” ir normāli. Parentifikācija sākas tur, kur bērna loma kļūst par pieaugušā lomu. Kā to atšķirt:

1. Vecums. Vai uzdevums atbilst bērna vecumam? Desmitgadnieks var palīdzēt gatavot, bet nevar būt atbildīgs par ģimenes budžetu vai mātes pašnāvības domām.
2. Ilgums. Vai tas ir īsu laiku krīzē (vecāks slimnīcā) vai gadiem kā norma?
3. Kurš rūpējas par bērnu? Vai bērnam pašam ir pieaugušais, pie kā iet ar savām bēdām? Vai viņa jūtas kāds jautā?
4. Atzīšana. Vai vecāks redz, ka bērnam ir smagi, un saka to skaļi – vai uzskata to par pašsaprotamu?
5. Izvēle un sods. Vai bērns drīkst pateikt „nē” vai „es nevaru”, un kas notiek tad? Vaina, asaras, klusēšana vai dusmas – tā ir zīme.

Kā uzvedas vecāks

Vecāks, kurš nav vardarbīgs, bet kuram bija grūti, parasti pēc gadiem spēj to atzīt: „Tev bija jāuzņemas par daudz. Man žēl.” Viņš nevainos bērnu par to, ka tas tagad velk robežas.

Vecāks, kuram šī loma ir izdevīga, parasti reaģē citādi: noliedz („Tas bija normāli, visi tā auga”), apgriež („Es tev visu atdevu, un tu tā pateicies?”) vai kļūst par upuri („Tu gribi mani nogalināt ar šiem pārmetumiem”). Šo apgriešanu sauc par DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender – noliegt, uzbrukt, pašam kļūt par cietušo). Ja katra saruna par pagātni beidzas ar to, ka tu mierini vecāku, loma joprojām turpinās.

Ārējam novērotājam parentificēts bērns bieži šķiet „apbrīnojami nobriedis”. Skolotāji un radi uzslavē. Tieši tāpēc šādi bērni reti saņem palīdzību: viņi izskatās pēc tiem, kam palīdzība nav vajadzīga.

Kas tas nav

• Mājas darbi atbilstoši vecumam un kopīgi ģimenes pienākumi.
• Īslaicīga palīdzība krīzes laikā, ja vecāks to redz un atzīst.
• Vecāks, kurš reizēm dalās ar savām jūtām, bet nepadara bērnu par to glābēju.
• Pieaudzis bērns, kurš brīvprātīgi un ar prieku palīdz vecākiem vecumdienās.
• Kultūras tradīcija, kur visi ģimenē palīdz viens otram, ja arī bērns saņem rūpes un var atteikties.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var pagriezt otrādi. Pusaudzis vai pieaudzis bērns var saukt par „parentifikāciju” to, ka jāizmazgā savi trauki. Vecāks, kurš gadiem izmantojis bērnu, var teikt, ka bērna robežas ir „nepateicība” vai „tu mani pamet”. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai tas ilga gadiem), virziens (vai rūpes gāja tikai no bērna uz vecāku) un efekts (vai bērns palika bez savas bērnības un joprojām jūtas atbildīgs par vecāka jūtām).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: bērnam jāaizpilda vieta, kur vajadzētu būt pieaugušajam, un par bērnu pašu neviens nerūpējas. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Māte un dēls: „mazais vīrs”

Pēc šķiršanās Dace sāk ņemt desmitgadīgo Kristapu līdzi uz visām „pieaugušo” lietām: viņš izvēlas, kuru dzīvokli īrēt, uzklausa stāstus par tēva nodevību, guļ mammas gultā, „lai viņai nebūtu bail”. Kad Kristapam ir 25 gadi un viņam ir draudzene, Dace ir aizvainota un greizsirdīga. Kristaps jūtas vainīgs katru reizi, kad izvēlas savu dzīvi. Šī loma ir cieši saistīta ar saplūšanu (angl. enmeshment) – kad ģimenē nav robežu starp to, kur beidzas vecāks un sākas bērns.

Tēvs un meita: „labākā draudzene”

Tēvs Andris par saviem laulības strīdiem runā ar četrpadsmitgadīgo meitu Līgu. Viņa zina par mammas nodevību, par naudas problēmām, par to, ka tētis domā par šķiršanos. Līga kļūst par vidutāju starp vecākiem un mēģina „izlabot” viņu laulību. No ārpuses tas izskatās pēc tuvas attiecības. Līgai tā ir pastāvīga trauksme.

Vecākais bērns „vecāka vietā”

Vecāki strādā Anglijā. Piecpadsmitgadīgā Elīna dzīvo ar vecomammu un diviem jaunākajiem brāļiem. Vecomamma ir slima, tāpēc Elīna gatavo ēst, iet uz skolas sapulcēm un sarunājas ar ārstu. Kad vecāki atbrauc, viņi pārmet Elīnai sliktās atzīmes. Šeit nav ļaunprātības, bet ir nopietna pārslodze, ko neviens neatzīst. Ja tu tā uzaugi, tev ir tiesības to nosaukt un sērot, pat ja tavi vecāki tevi mīlēja.

Atkarība vai slimība mājās

Mātei ir alkohola problēmas. Divpadsmitgadīgais Rihards no rīta pārbauda, vai viņa elpo, zvana uz darbu, ka viņa „saslimusi”, un skolotājiem saka, ka viss kārtībā. Viņš ir iemācījies slēpt, melot un sekot katram mātes solim. Pieaugušā vecumā Rihards ir izcils krīzes situācijās un pilnīgi neprot atpūsties.

Pieaugušais bērns un vecāks, kurš nekad „neatlaiž”

Laurai ir 38 gadi, viņai ir pašai sava ģimene. Māte joprojām zvana ar katru problēmu – veļasmašīna, kaimiņi, veselība, pārmetumi par brāli – un sagaida, ka Laura visu nokārtos uzreiz. Ja Laura nepaceļ, māte zvana Lauras vīram. Tā ir tā pati bērnības loma, tikai tagad ar autovadītāja apliecību un kredītu.

Vīra vai sievas vecāki

Tavs vīrs katru sestdienu brauc pie mātes „palīdzēt”, un katru reizi atbrauc drūms un vainīgs. Vai tava sieva nevar pieņemt nevienu lēmumu, kamēr tēvs nav piekritis. Bieži tas nozīmē, ka otrs joprojām pilda bērnības lomu savā ģimenē. Tas nav iemesls vainot partneri, bet ir iemesls runāt par robežām – un saprast, ka viņam vai viņai tas ir daudz grūtāk nekā tev.

Brāļi un māsas

Kad vecāki nav pieejami, vecākais bērns bieži kļūst par brāļu un māsu „vecāku”. Vēlāk tas rada sarežģītas attiecības: jaunākais redz vecāko kā kontrolējošu, vecākais jūtas nenovērtēts. Dažreiz vienu bērnu ģimenē padara par grēkāzi (angl. scapegoat – bērnu, kuru vaino par visu), citu – par „zelta bērnu” (angl. golden child – bērnu, kurš ir vecāku lepnums), un parentificētais bērns ir vēl trešā loma: tas, kurš visu tur kopā.

Vīrieši un zēni

Zēniem parentifikāciju bieži nepamana, jo „būt mājas vīrietim” izklausās pēc uzslavas. Deviņgadīgam zēnam pateikt, ka viņš tagad ir „ģimenes galva”, nozīmē uzlikt viņam atbildību, ko viņš nespēj nest. Pieaudzis vīrietis par to reti runā, jo „nav ko čīkstēt”. Bet sekas ir tādas pašas.

Divu mammu vai divu tētu ģimenē

Mehānisms nav atkarīgs no vecāku dzimuma. Ja ģimenē ir divas mammas vai divi tēti un viens no vecākiem ir emocionāli neesošs, bērns var tāpat kļūt par otra mierinātāju vai par vidutāju strīdos.

Tiešsaistē

Mūsdienās parentifikācija var notikt arī caur telefonu: vecāks, kurš strādā ārzemēs vai dzīvo atsevišķi, raksta pusaudzim naktīs garas ziņas par savām problēmām un sagaida tūlītēju mierinājumu. Pusaudzis guļ ar telefonu zem spilvena.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: kliedzieni, pārmetumi, „tu esi slinks, kad es tev lūdzu palīdzēt”. Klusā versija: vecāks nekad neko neprasa tieši, bet bērns redz nopūtas, sāpju grimases, aizvainotu klusumu, un pats piesakās palīdzēt. Klusā versija ir grūtāk pamanāma, jo bērns „pats izvēlējās”. Bet bērns neizvēlas brīvi, ja alternatīva ir redzēt vecāku ciešam vai sadusmotu.

Versija, kas izskatās pēc tuvības

„Mēs ar mammu esam labākās draudzenes.” „Mans dēls ir mans lielākais atbalsts.” No ārpuses tas skan skaisti. Jautājums ir, vai šī draudzība ir abpusēja un vai bērns drīkst būt bērns: būt dusmīgs, vājš, egoistisks, aiziet savā dzīvē. Ja draudzība ir tikai tik ilgi, kamēr bērns kalpo, tā nav draudzība.

Kā reaģēt

Ja tu esi bērns vai pusaudzis tagad

Tu neesi atbildīgs vai atbildīga par to, lai vecāks būtu laimīgs vai vesels. Tas ir pieaugušo darbs. Pastāsti par to kādam pieaugušajam, kam uzticies – skolotājam, skolas psihologam, vecvecākam, drauga vecākiem. Vari zvanīt uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116 111 (bez maksas). Ja kāds mājās ir briesmās – 112.

Ja tu esi pieaudzis

1. Nosauc to. Vārds palīdz saprast, ka tas, ko tu jūti, nav tava „problēma ar raksturu”, bet saprotama reakcija uz bērnību.
2. Atļauj sev sērot. Par bērnību, kuras nebija, un par vecāku, kāds tev bija vajadzīgs.
3. Mazas robežas. Ne katrs zvans ir jāpaceļ uzreiz. Ne katra problēma ir tava.
4. Novēro vainas sajūtu. Tā bieži nozīmē nevis to, ka tu dari ko sliktu, bet to, ka tu dari ko jaunu.
5. Pārbaudi savas tagadējās attiecības. Vai tu atkal esi tas, kurš visu velk?

Ja vecāks uz robežām reaģē ar kliedzieniem, apvainošanos, slimības „uzliesmojumu” vai radu iesaistīšanu, tā ir zīme, ka loma viņam bija izdevīga. Tad var palīdzēt pelēkais akmens (angl. grey rock – īsas atbildes bez emocijām) vai ierobežots kontakts.

Par terapiju

Parentifikācija ir tēma, kurā palīdz speciālists, kurš saprot ģimenes traumu. Bet ne katrs psihologs vai terapeits Latvijā ir mācījies par vardarbīgām un narcistiskām ģimenēm. Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var ieteikt „izrunāties ar mammu” vai „pieņemt, ka viņa darīja, ko varēja” un tā tevi atkal iestumt vecajā lomā. Pārbaudi:

• Vai speciālists tev tic, neliekot pierādīt?
• Vai viņš zina tādus vārdus kā parentifikācija, saplūšana, traumatiskā saikne?
• Vai viņš nespiež uz kopīgām sesijām ar vecāku vai „samierināšanos”?
• Vai pēc sesijām tu jūties skaidrāk, nevis vainīgāk?

Ja jūties vainīgāks vai vainīgāka un vairāk apjucis vai apjukusi, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, vari skatīties Dr. Ramani Durvasulas materiālus (angliski): kanāls „DoctorRamani” un grāmata „It’s Not You” (2024). Tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas) var palīdzēt atrast speciālistu.

Ja tu esi vecāks un atpazīsti sevi

Tas, ka tu uzdod šo jautājumu, jau ir laba zīme. Atrodi pieaugušu atbalstu sev – draugu, grupu, speciālistu –, lai bērnam nav jābūt tavam atbalstam. Pasaki bērnam skaidri: „Tas nav tavs uzdevums. Es par sevi parūpēšos.” Un atzīsti, ja tā jau ir noticis: atvainošanās bez attaisnojumiem bērnam ir ļoti vērtīga.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir parentifikācija vienkāršiem vārdiem?

Tā ir situācija, kad bērns ģimenē kļūst par pieaugušo – rūpējas par vecāku, par brāļiem un māsām vai par visu māju –, bet par viņa paša vajadzībām neviens nerūpējas. Angliski to sauc parentification.

Vai parentifikācija ir vardarbība?

Ne vienmēr tā ir apzināta, un ne visi parentificējoši vecāki ir ļauni. Bet ilgstoša bērnības atņemšana nodara kaitējumu neatkarīgi no nodoma. Ja pie tam ir kaunināšana, vainas uzspiešana, draudi vai sods par „nē”, tā ir emocionāla vardarbība.

Vai mana māte ir narcistiska, ja viņa mani parentificēja?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs – un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisma”. Bet tev etiķete nav vajadzīga. Ja vecāks joprojām atkal un atkal izmanto tevi, pazemo un soda par robežām, ar to pietiek, lai sevi aizsargātu. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas pašas no sevis, parasti tās kļūst smagākas – tāpēc ir svarīgi samazināt kontaktu tik tālu, cik tev vajag (skat. drošības plāns, ja ir arī draudi). Un, ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu, šis apjukums pats ir signāls – izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu) un apjukumu kā simptomu.

Kā parentifikācija ietekmē pieaugušā dzīvi?

Bieži: pārlieka atbildība, grūtības atpūsties un prasīt palīdzību, izpatikšana, trauksme, attiecības, kurās tu atkal glāb otru. Daudziem ir arī stipras puses – patstāvība un izturība. Ar atbalstu šos modeļus var mainīt.

Vai man ir jārūpējas par vecākiem vecumdienās?

Tu vari izvēlēties palīdzēt, un daudzi to dara ar prieku. Bet palīdzība, ko izspiež ar vainu un draudiem, nav tava pienākuma mērs. Tu vari palīdzēt tik daudz, cik tev ir droši un pa spēkam, un iesaistīt sociālo dienestu, ārstus un citus radiniekus.