Vainas uzspiešana

Vainas sajūta pati par sevi ir noderīga. Tā pasaka: „Es kādam nodarīju pāri, man tas jālabo.” Vainas uzspiešana šo sajūtu izmanto kā pulti. Otrs cilvēks tev atkal un atkal rada vainas sajūtu – ar pārmetumiem, nopūtām, upura lomu vai atgādinājumiem par to, cik daudz viņš tavā labā ir darījis –, lai tu atteiktos no sava „nē”, saviem plāniem vai saviem cilvēkiem.

Angļu valodā to sauc guilt-tripping (arī guilt trip; sarunvalodā to guilt-trip someone nozīmē „iedzīt kādu vainas sajūtā”). Latviski stabila nosaukuma nav – saka „uzspiež vainas sajūtu”, „spiež uz vainas apziņu”. Ja meklēsi angliski („guilt tripping”, „guilt tripping parents”, „guilt trip narcissist”), atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”. Tuvs jēdziens ir emocionālā šantāža (angl. emotional blackmail): psihoterapeite Sūzena Forvarda to aprakstīja ar saīsinājumu FOG – bailes, pienākums, vaina (angl. fear, obligation, guilt). Vainas uzspiešana ir šīs „miglas” pēdējais burts.

Kā tas izklausās

Katrā piemērā ir situācija, jo tie paši vārdi var būt gan godīgas skumjas, gan pults.

Kāpēc tā dara

Tā ir lēta un neredzama kontrole. Nav jākliedz, nav jāaizliedz. Pietiek ar nopūtu, un tu pats vai pati atsaki draugiem. No malas neviens neredz, ka kāds tevi ierobežo – redz tikai to, ka tu „izvēlies” palikt mājās.

Tā strādā uz labiem cilvēkiem. Vainas uzspiešana darbojas tikai uz tiem, kuriem ir sirdsapziņa un kuriem rūp otra jūtas. Tas nav tavs vājums. Tā ir tava laba īpašība, ko kāds izmanto.

Tā novērš uzmanību no otra. Ja vainīgs esi tu, otram nav jāskatās uz sevi. Strīds par to, ka viņš tev meloja, var pārvērsties par sarunu, cik nepateicīgs cilvēks tu esi. To var redzēt arī kā daļu no DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) – noliegt, uzbrukt un pašam kļūt par „upuri”.

Tā uztur atvērtu parādu grāmatu. Katrs labums, ko otrs kādreiz tev izdarījis, tiek ierakstīts, un parāds nekad netiek nomaksāts. „Es tev atdevu labākos gadus”, „es tev palīdzēju ar dzīvokli”, „es tevi izaudzināju” – tas tiek izvilkts tieši tad, kad tu gribi kaut ko savu.

Godīgi jāpiebilst: daudzi vainas uzspiešanu iemācījušies savā ģimenē un nedara to pēc plāna. Bet tev nav jāzina, vai tas ir apzināti. Ja tas atkārtojas un vienmēr nāk par labu otram, efekts uz tevi ir tāds pats.

Ko tas nodara tev

• Vaina kļūst par fona troksni. Tu jūties vainīgs vai vainīga pat tad, kad nekas nav noticis. Pirms katra lēmuma – nopirkt kafiju, satikt māsu, aiziet uz sporta zāli – tu vispirms domā: „Ko viņa teiks?”
• Tu atvainojies par lietām, kas nav tavā vainā. Par to, ka otram ir slikts garastāvoklis, ka līst lietus, ka tev bija jauks vakars.
• Tava pasaule sarūk. Draugi, hobiji, radi pamazām pazūd, jo katra tikšanās maksā vainas sajūtu. Tā ir izolācija, kurai nevajag aizliegumus.
• Atpūta kļūst par grēku. Tu nevari mierīgi apsēsties, jo tev liekas, ka kādam kaut kas vēl jāizdara.
• No „es izdarīju sliktu” kļūst „es esmu slikts”. Vaina ir par rīcību, kauns ir par to, kas tu esi. Ilgstoša vainas uzspiešana šo robežu izdzēš.
• Tu sāc izpatikt iepriekš. Tu jau laikus dari visu, lai otram nebūtu iemesla nopūsties. To sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response) – kad drošību meklē, cenšoties otram izpatikt.

Un vēl viens slazds. Kad tu padodies un paliec mājās, otrs uzreiz kļūst mīlīgs. Nekas īpašs nav jādod – pietiek ar to, ka vairs nav nopūtu un asaru. Šis atvieglojums tev iemāca: „Ja es piekāpšos, būs miers.” Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – pieķeršanās, ko uztur sāpju un atvieglojuma maiņa. Un, ja tu naktīs prāto, vai tiešām esi tik egoistisks cilvēks, kā tev saka, izlasi par apjukumu kā simptomu.

Normāli vai vardarbība?

Ne katra vainas sajūta ir uzspiesta. Ja tu kādam nodarīji pāri, vaina ir pamatota, un otram ir tiesības to pateikt. Jautājums ir, vai vainu lieto, lai salabotu notikušo, vai lai tevi vadītu. Pārbaudi šīs lietas:

1. Konkrēti vai par visu tevi? „Tu vakar nokavēji vakariņas” ir par notikumu. „Tu nekad par mani neesi domājis” ir spriedums par visu tavu personību.
2. Vai tas ir samērīgi? Desmit minūšu kavēšanās nav „tu mani pameti”.
3. Vai to var nokārtot? Ja tu atvainojies un izlabo, vai lieta ir slēgta? Vai arī tā atkal parādās nākamajā strīdā pēc pusgada?
4. Ko no tevis grib? Labot kaitējumu – vai atteikties no savām tiesībām: draugiem, atpūtas, sava „nē”, naudas?
5. Kurā virzienā plūst vaina? Vai otrs kādreiz atzīst savu vainu un atvainojas? Vai vainīgs vienmēr esi tu?
6. Kas notiek pēc tava „nē”? Otrs to pieņem, pat ja ir vīlies – vai seko sods: klusums, „slimība”, asaras, stāsti radiem?

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks, kuram sāp, pasaka, kas tieši sāpēja, un lūdz kaut ko konkrētu. Viņš pieņem tavu atvainošanos un pieņem arī tavu „nē”, pat ja ir vīlies. Viņš pats atzīst savas kļūdas. Viņa skumjas ir viņa paša, un viņš pats par tām rūpējas: piezvana draugam, aiziet pastaigāties.

Cilvēks, kurš uzspiež vainu, runā vispārīgi („vienmēr”, „nekad”), uzskaita savus upurus, saslimst vai sāk raudāt tieši tad, kad tev ir plāni, un iesaista citus: bērnus, radus, kopīgos draugus. Tos, caur kuriem otrs spiež uz tevi, sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys). Kad tu atvainojies, prasības pieaug: vakar pietika ar atvainošanos, šodien jāatceļ brauciens, rīt jāpārtrauc draudzība. To sauc par mērķu pārbīdīšanu (angl. moving the goalposts). Pēc tava „nē” bieži seko klusēšanas sods (angl. silent treatment) – kad ar tevi dienām nerunā, lai sodītu.

No malas vainas uzspiešana izskatās pēc parastām skumjām. Radi redz „mīlošu mammu, kurai pietrūkst dēla” vai „sievu, kas skumst”. Tāpēc tev saka: „Nu piezvani viņai biežāk, kas tev par to.” Viņi redz vienu epizodi, tu – gadus.

Kas tas nav

• Godīgs „man sāpēja”, pateikts vienreiz un konkrēti.
• Skumjas, kad tu aizbrauc, un lūgums atbraukt biežāk.
• Pamatota vaina pēc tam, kad tu tiešām nodarīji pāri.
• Viens aizvainots vakars pēc strīda.
• Vecāks, kurš prasa bērnam palīdzēt mājās – tie ir parasti pienākumi.
• Vecs, vientuļš cilvēks, kuram tiešām ir vientuļi. Vientulība ir īsta. Vainas uzspiešana sākas, kad to izmanto, lai tevi vadītu.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Šo jēdzienu var apgriezt otrādi. Cilvēks, kuram tu mierīgi pasaki „tu mani sāpināji”, var atcirst: „Tu man tikai uzspied vainu.” Tā viņš izvairās no atbildības. Kritērijs ir tas pats abos virzienos: vai pārmetums ir konkrēts un samērīgs, vai to var nokārtot, un vai vaina plūst abos virzienos. Ja tu runā par vienu notikumu, pieņem atvainošanos un pats atvainojies, kad kļūdies, tu neesi manipulators, lai kā tevi sauktu.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tavu sirdsapziņu izmanto, lai tu atteiktos no sava. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Katru reizi, kad Roberts gatavojas satikt savu brāli, Ilzei sāp galva. Viņa saka: „Ej, ej, par mani neuztraucies.” Kad Roberts atgriežas, Ilze ir raudājusi un visu vakaru nerunā. Pēc gada Roberts brāli vairs nesatiek. Neviens viņam to nav aizliedzis – viņš vienkārši vairs nespēj maksāt šo cenu. Vīrieši par šādu spiedienu runā retāk, jo baidās izklausīties smieklīgi. Tas nenozīmē, ka tas notiek retāk.

Vīrietis pret sievieti

Artūrs maksā lielāko daļu kredīta. Kad Sanita grib pieteikties kursos vai nopirkt kaut ko sev, viņš saka: „Es strādāju kā zirgs, lai tev būtu jumts virs galvas, bet tev vajag kursus.” Nauda šeit kļūst par vainas avotu. Ja tas turpinās, tā jau ir ekonomiskā vardarbība (angl. economic abuse) – kontrole caur naudu.

Viena dzimuma pārī

Evija Katei saka: „Tu esi vienīgā, kas man ir. Mana ģimene no manis novērsās. Ja tu aiziesi uz to ballīti, es palikšu pilnīgi viena.” Otra cilvēka sāpes ir īstas, bet tās tiek izmantotas, lai Kate arī paliktu viena. Viena dzimuma pāriem šis spiediens var būt vēl stiprāks, ja apkārt ir maz atbalsta.

Bijušais partneris un bērni

Pēc šķiršanās vainu mēdz nodot caur bērniem: „Bērni jautā, kāpēc tu izjauci ģimeni.” „Dēls raudāja visu vakaru, bet tev jau ir jauna dzīve.” Bērns tiek izmantots kā vēstnesis, un tev ir vainas sajūta par šķiršanos, pat ja aizgāji no vardarbības.

Vecāks pret mazu bērnu

„Tu mani vēl slimu padarīsi.” „Mamma raud tevis dēļ.” Mazs bērns iemācās, ka par pieaugušā jūtām atbild viņš. Vēlāk no tā izaug pieaugušais, kurš jūtas vainīgs par visu. Ja bērnam jārūpējas par vecāka emocijām kā pieaugušajam, to sauc par parentifikāciju (angl. parentification).

Vecāks pret pieaugušu bērnu

Tēvs zvana katru dienu. Ja tu neatbildi, nākamā ziņa ir: „Varēju jau būt miris, tu pat nezinātu.” Vai: „Es tev atdevu labākos gadus, un ko es saņemu?” Atbildība par vecāka dzīvi tiek novelta uz tevi.

Brālis vai māsa

Māsa, kura dzīvo pie slimās mammas, raksta tev, kas dzīvo Īrijā: „Tev tur labi, bet es te viena tieku galā.” Šeit uzmanīgi: nevienlīdzīga slodze var būt īsta problēma. Atšķirība ir tur, vai māsa grib godīgi sadalīt pienākumus („vari maksāt par aprūpētāju divas dienas nedēļā?”) vai tikai atgādināt, cik slikts cilvēks tu esi.

Priekšnieks vai kolēģis

„Mēs taču esam kā ģimene.” „Es par tevi galvoju vadībai.” Darbā vainas uzspiešana liek strādāt vakaros par brīvu, neņemt atvaļinājumu un klusēt par netaisnību. Kolēģis, kurš vienmēr „nevar tikt galā” un lūdz tavu palīdzību, bet nekad neatdod, arī var lietot šo metodi.

Draugs vai draudzene

Draugs atceras katru reizi, kad tu nebiji blakus, un aizmirst visas reizes, kad biji. „Kad man bija grūti, tevis nebija” tiek teikts katru reizi, kad tu atsaki kaut ko jaunu.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls saka 80 gadus vecajam tēvam: „Tu man bērnībā neko nedevi, tāpēc vismaz dzīvoklis tagad pienākas man.” Vecāka nožēla par pagātni tiek izmantota, lai dabūtu naudu vai īpašumu. Ja vecs cilvēks baidās no sava bērna, zvani 116 123. Briesmu gadījumā – 112.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte: „Mēs jums palīdzējām ar pirmo iemaksu, tāpēc svētdienas pavadām pie mums.” Palīdzība tiek pārvērsta par mūžīgu parādu. Svarīgi, kā uzvedas tavs partneris vai partnere: vai nostājas jūsu ģimenes pusē, vai saka tev „nu piekāpies viņai”.

Tiešsaistē

„Redzēts 14:02” un pēc stundas: „Laikam es tev neesmu svarīgs.” Vai publisks ieraksts sociālajos tīklos: „Daži cilvēki ātri aizmirst, kas viņiem palīdzēja grūtos brīžos.” Visi zina, par ko ir runa, un tev ir kauns bez jebkāda iemesla.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: pārmetumi, asaras, garš saraksts ar upuriem. Klusā versija: nopūta, noskumusi seja, „nekas”, trauki, ko mazgā demonstratīvi skaļi. Kluso versiju ir grūtāk pamanīt, jo nav ko nocitēt. Bet mehānisms ir tas pats.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā vaina tiek „ielādēta” iepriekš: „Mani tik daudzi ir sāpinājuši. Tu taču tā nedarīsi?” Tev jau iepriekš šķiet, ka tieši tu atbildi par to, lai otrs vairs nekad netiktu sāpināts. Pēc daudziem gadiem parādu grāmata ir bieza, un katrs strīds sākas ar kādu no vecajām lappusēm.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es to saku tikai tāpēc, ka uztraucos.” „Par mani nedomā, man nekā nevajag.” Mocekļa loma izskatās pēc pieticības, bet rezultāts ir tas pats: tu nevari atteikt, jo otrs „neko neprasa”. Tuvs jēdziens ir žēluma spēle (angl. pity play).

Kā reaģēt

1. Nepieņem lēmumu uzreiz. Vainas sajūta ir kā trauksmes zvans ķermenī. Tā grib, lai tu rīkojies tagad. Pasaki: „Man jāpadomā, atbildēšu rīt.”
2. Uzdod faktu jautājumu. Ko tieši es izdarīju? Vai es kādam nodarīju pāri – vai tikai neizdarīju to, ko otrs gribēja? Uzraksti to uz papīra.
3. Ja tu tiešām nodarīji pāri, atvainojies vienreiz un konkrēti, un izlabo, ko vari. Pēc tam lieta ir slēgta.
4. Ja nē – pasaki „nē” īsi. Gari skaidrojumi dod otram materiālu. Angliski runājošās kopienās ir noteikums JADE – nesāc attaisnoties, strīdēties, aizstāvēties un skaidrot (angl. justify, argue, defend, explain). Tas nav zinātnisks termins, bet noderīgs atgādinājums.
5. Atzīsti otra jūtas, bet ne atbildību par tām. Otra skumjas ir īstas. Bet tas, ka otram ir skumji, nenozīmē, ka vaina ir tavā pusē.
6. Vēro, kas notiek pēc tava „nē”. Ja seko sods, tā ir atbilde par attiecībām.
7. Parunā ar kādu no malas, kurš tevi pazīst. Bieži pietiek ar vienu jautājumu: „Vai tas, ko es izdarīju, tiešām ir tik slikti?”

Kad iesaistīties nevajag

• Ja vainu pavada draudi („ja aiziesi, es sev kaut ko nodarīšu”, „bērnus tu vairs neredzēsi”), tā jau ir emocionālā šantāža. Draudus sev kaitēt uztver nopietni: zvani 112 otra cilvēka dēļ. Bet tas nenozīmē, ka tev jāpaliek.
• Ja otrs ir bijis fiziski vardarbīgs vai tu no viņa baidies, sarunas par vainu nav galvenais. Vispirms – drošības plāns.
• Ja kāds speciālists tev iesaka „vienkārši vairāk pretimnākt” vai „izrunāties kopā”, zini: ne katrs psihologs vai terapeits ir mācījies par vardarbību attiecībās un traumu. Ar cilvēku, kurš tevi vada ar vainu, godīga saruna nestrādā tāpat kā ar parastu cilvēku – tavu atklātību izmanto pret tevi. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, nepieprasot pierādījumus? Vai zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne? Vai nespiež uz kopīgām sesijām un „vēl vienu iespēju”? Ja pēc sesijas vainas sajūta ir vēl lielāka, meklē citu speciālistu. Tālruņi 116 123 (visu diennakti) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā) var ieteikt tādus, kas strādā ar vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā vainas uzspiešanu sauc angliski?

Guilt-tripping vai guilt trip. Cilvēku, kurš to dara, dažreiz sauc guilt tripper. Tuvi jēdzieni: emotional blackmail (emocionālā šantāža) un FOG (fear, obligation, guilt). Meklējot angliski, atradīsi daudz vairāk materiāla nekā latviski.

Kā tikt vaļā no vainas sajūtas pēc katra „nē”?

Vainas sajūta nepazudīs uzreiz, jo tā ir gadiem trenēta. Palīdz atšķirt sajūtu no fakta: „Man ir vainas sajūta” nav tas pats, kas „es kādam nodarīju pāri”. Katru reizi, kad tu saki „nē” un nekas briesmīgs nenotiek, sajūta kļūst mazliet klusāka. Ja pēc „nē” katru reizi seko sods, problēma nav tavā sajūtā, bet attiecībās.

Vai vainas uzspiešana ir emocionālā vardarbība?

Viena reize – nē. Bet, ja tā atkārtojas atkal un atkal, vienmēr nāk par labu vienai pusei un tava dzīve sarūk, tā ir daļa no emocionālās jeb psiholoģiskās vardarbības. Salīdzini ar konfliktu un vardarbību un pārbaudi savas attiecības pašpārbaudē.

Vai cilvēks, kurš tā dara, ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Un tev etiķete nav vajadzīga: ja vainas uzspiešana un sods pēc „nē” atkārtojas gadiem, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, tāpēc ceļš ir prom vai uz daudz mazāku kontaktu, tiklīdz tas ir droši (sāc ar drošības plānu). Normālās attiecībās tu nemosties naktī, prātojot, vai neesi slikts cilvēks. Ja tā notiek, pats apjukums ir signāls: izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu). Vairāk: narcisms.