Grēkāzis

Vārds nāk no senas reliģiskas tradīcijas: kopienas grēkus simboliski „uzlika” āzim un aizdzina to tuksnesī. Kopiena jutās tīra, āzis aizgāja ar visu vainu. Ģimenē notiek kaut kas līdzīgs. Vienam cilvēkam – parasti vienam bērnam – tiek uzkrauta vaina par strīdiem, nabadzību, vecāku nelaimīgo laulību, par to, ka „mājās nav miera”. Kamēr ir grēkāzis, pārējiem nav jāskatās uz sevi.

Angliski šo lomu sauc scapegoat (arī family scapegoat, scapegoat child). Ja meklēsi angliski – „scapegoat child narcissistic mother”, „family scapegoat adult” –, atradīsi daudzkārt vairāk materiālu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video YouTube kanālā „DoctorRamani” un viņas grāmatā „It’s Not You” (2024). Materiāli ir angliski. Svarīgi: „ģimenes lomas” ir aprakstošs modelis no ģimenes psiholoģijas, nevis diagnoze. Tas palīdz ieraudzīt, kas notiek, bet katra ģimene ir citāda. Grēkāža pretstats parasti ir zelta bērns (angl. golden child) – bērns, kuram viss tiek piedots.

Kā tas izklausās

Viena frāze pati par sevi neko nepierāda. Tāpēc katram piemēram ir konteksts.

Kāpēc tā dara

Grēkāža loma kalpo ģimenei, nevis bērnam.

• Vecāks sargā savu tēlu. Ja vecākam ir grūti atzīt savas kļūdas (tas ir raksturīgi cilvēkiem ar izteiktiem narcistiskiem vaibstiem, sk. narcisms), viņam vajag kādu, kas „ir vainīgs”. Vecāka dusmas, kauns un vilšanās tiek pārliktas uz bērnu. Psiholoģijā to sauc par projekciju (angl. projection) – savas jūtas vai īpašības piedēvē otram.
• Ģimene sajūt vienotību. Kad visi zina, kurš ir „problēma”, pārējie var justies labi un tuvi. Ģimenes psihologs Marijs Bouens (Murray Bowen) aprakstīja, kā ģimenes spriedzi mēdz „novadīt” uz vienu bērnu.
• Kaut kas ir jāslēpj. Atkarība, vardarbība, neveiksmīga laulība, naudas problēmas. Grēkāzis ir ērts stāsts citiem: „mums viss būtu labi, ja ne viņš”.
• Kāpēc tieši tu? Bieži grēkāzis ir bērns, kurš ir citāds: jūtīgāks, spītīgāks, redz, kas notiek, un to pasaka. Dažreiz tas ir bērns, kurš atgādina bijušo partneri, vai bērns, kurš piedzima „neīstajā laikā”. Tu to neizvēlējies un to nenopelnīji.

Ko tas nodara tev

Bērnībā grēkāzis iemācās, ka viņš ir „slikts”. Ne to, ka viņš izdarīja ko sliktu, bet to, ka viņš pats ir slikts. Tas ir kauns, nevis vaina, un tas paliek arī tad, kad bērns izaug.

Pieaugušā dzīvē tas bieži izskatās tā:

• tu gaidi, ka vainos tevi, pat ja tavas vainas nav;
• tu nemitīgi pierādi savu vērtību vai, gluži otrādi, vairs nemēģini: „vienalga ko daru, tā nebūs labi”;
• tu uzreiz atvainojies, izpatīc un nomierini citus (sk. izpatikšanas reakcija, angl. fawn response);
• tu nepārtraukti sekoji līdzi citu noskaņojumam, lai savlaicīgi pamanītu briesmas (angl. hypervigilance);
• partneri, priekšnieki un draugi, kuri tevi vaino, šķiet „pazīstami” un tāpēc normāli.

Ilgstoša šāda bērnība var atstāt tā saukto komplekso PTSS (angl. complex PTSD) – traumu no ilgstošas, atkārtotas sāpināšanas, nevis viena notikuma. Par to rakstījušas Džūdita Hermane (Judith Herman) un Pīts Vokers (Pete Walker).

Ir arī otra puse, un to ir svarīgi zināt. Grēkāzis bieži ir tas, kurš pirmais ierauga patiesību, jo viņam nav ko zaudēt ģimenes skaistajā stāstā. Daudzi grēkāži ir tie, kuri pirmie meklē palīdzību un pārtrauc to, kas ģimenē atkārtojas paaudzēm.

Normāli vai vardarbība?

Visās ģimenēs ir strīdi, un bērni reizēm tiek sodīti netaisnīgi. Grēkāža loma ir kaut kas cits. Kritēriji:

1. Vienmēr viens cilvēks. Vaina gadiem nonāk pie viena un tā paša bērna, neatkarīgi no tā, kas notika.
2. Divi mēri. To, par ko tevi sauc „egoistu”, brālim vai māsai sauc „patstāvību”.
3. Labais netiek skaitīts. Tavi sasniegumi tiek ignorēti vai noniecināti, kļūdas atcerētas gadu desmitiem.
4. Stāsts citiem. Radi, kaimiņi, jaunie partneri jau „zina”, kāds tu esi, pirms tevi iepazīst. Ja ģimene iesaista citus spiedienam uz tevi, to sauc lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys).
5. Nav izejas. Nekas, ko tu dari, lomu nemaina. Ja tu esi labs, tas ir „izlikšanās”, ja slikts – „pierādījums”.
6. Sekas tev. Tu jūties kā sliktākais ģimenes cilvēks, lai gan no malas redzams, ka tas tā nav.

Kā uzvedas otrs

Godīgs vecāks, kad viņam norāda uz netaisnību, var apvainoties, bet pēc laika padomā un kaut ko maina: „Varbūt tev taisnība, ar tevi es biju stingrāks.” Vecāks, kuram grēkāzis ir vajadzīgs, noliedz, apgriež vainu un pasaka, ka tu „atkal visu sabojā”. To sauc DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) – noliegt, uzbrukt un pašam kļūt par upuri. Viņš var arī stāstīt, ka tas nekad nav noticis (sk. gāzlaitings, angl. gaslighting).

No malas raugoties, grēkāzis bieži izskatās „grūtais”. Viņš ir dusmīgs, kliedz vai klusē un neierodas svētkos. Cilvēki redz reakciju, bet neredz gadus, kas pie tās noveda.

Kas tas nav

• Tas, ka bērns tiešām kaut ko izdarīja un saņem godīgas, samērīgas sekas.
• Viena netaisnīga reize, pēc kuras vecāks atvainojas.
• Dažādi noteikumi dažāda vecuma bērniem (piecgadniekam un piecpadsmitgadniekam tie drīkst atšķirties).
• Parasta brāļu un māsu konkurence, kurā reizēm „uzvar” viens, reizēm otrs.
• Vecāks, kuram ir smags laiks un kurš kļūdās, bet redz to un labo.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī „grēkāzi” var izmantot kā ieroci. Zelta bērns var teikt, ka „patiesībā grēkāzis ir viņš”, jo tu vairs nebrauc uz svētkiem. Vecāks var stāstīt, ka bērni viņu padarījuši par „grēkāzi”, kad tie ierobežo kontaktu. Kritērijs paliek tas pats: kas atkārtojas gadiem (kurš tiek vainots neatkarīgi no faktiem), uz kuru pusi (kam loma nāk par labu) un kādas ir sekas (kurš dzīvo ar kaunu un bailēm). Robežas nav vardarbība. Tu drīksti atteikties no kontakta, un tas nepadara tevi par vainīgo.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: vienam cilvēkam uzliek vainu, lai pārējiem nebūtu jāmainās. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Māte un meita

Māte meitu salīdzina ar sevi jaunībā vai ar „labāko” māsu. Katra meitas izvēle – apģērbs, partneris, darbs – tiek kritizēta. Kad meitai piedzimst bērns, kritika pāriet uz to, kā viņa audzina.

Māte un dēls

Māte pēc šķiršanās saka dēlam: „Tu esi tieši tāds pats kā tavs tēvs.” Katra dēla dusmu reize ir „pierādījums”. Jaunākais brālis ir „mammas palīgs”, vecākais – „problēma”.

Tēvs un dēls

Tēvs vienu dēlu uzskata par „vāju” un smejas par viņu draugu priekšā. Otrs dēls ir sportists, un tēvs par viņu lepojas. Pieaudzis grēkāzis dēls stāsta, ka joprojām runā klusāk, kad tēvs ir telpā.

Tēvs un meita

Tēvs meitai liek justies vainīgai par to, ka māte ir nelaimīga: „Ja tu nebūtu tik grūta, mums ar mammu viss būtu labi.” Meita izaug, uzskatot, ka viņas uzdevums ir labot citu attiecības.

Divas mātes, divi tēvi, patēvs vai pamāte

Mehānisms nav atkarīgs no vecāku dzimuma. Viendzimuma pārī grēkāža lomu bērnam var uzlikt jebkurš no vecākiem. Jauktā ģimenē (angl. blended family) grēkāzis bieži ir partnera bērns no iepriekšējām attiecībām: pamāte vai patēvs vaino viņu visā, bet savējos sargā.

Pēc šķiršanās

Bērns, kurš izskatās vai uzvedas kā otrs vecāks, kļūst par dusmu mērķi. Vai arī katrs vecāks pieņem „savu” bērnu, un bērni sāk sacensties savā starpā. Tas ir tuvs triangulācijai (angl. triangulation) – kad trešais cilvēks tiek iesaistīts, lai radītu sacensību (sk. triangulācija).

Brāļi un māsas pieaugušā vecumā

Kad vecāki noveco vai nomirst, loma pāriet uz brāļiem un māsām. Zelta bērns turpina vecāku stāstu: „mamma vienmēr teica, ka tu esi grūts”. Brāļi un māsas var nezināt, kā tev gāja, jo viņiem tika citi noteikumi.

Rūpes par veciem vecākiem

Grēkāzis bieži ir tas, kurš dara visvairāk – ved pie ārsta, iepērkas, maksā rēķinus – un saņem vismazāk pateicības. Vecāks sūdzas par viņu citiem, bet slavē bērnu, kurš atbrauc reizi gadā.

Mantojums un nauda

Testaments, īpašums vai nauda kļūst par pēdējo vietu, kur loma izpaužas: „viņam jau nevajag”, „viņš jau savu paņēma”. Dažreiz grēkāzi uzzina par testamentu tikai pēc bērēm. Ja runa ir par mantojuma tiesībām, runā ar juristu, nevis ar ģimeni.

Vīra vai sievas ģimene

Vedekla vai znots var kļūt par ģimenes grēkāzi. Vīramāte vaino vedeklu, ka dēls reti zvana. Sievas tēvs visās ģimenes nelaimēs vaino znotu. Tas pats mehānisms: ģimenei vajag „svešo”, lai nebūtu jāskatās uz savējiem.

Darbā un grupās

Loma nav tikai ģimenē. Kolektīvā, draugu grupā vai draudzē var būt viens cilvēks, pie kura „vienmēr ir problēmas”. Ja tu bērnībā biji grēkāzis, tu to vidi darbā vari atpazīt ātrāk vai, gluži otrādi, neatpazīt, jo tā šķiet pazīstama.

Tiešsaistē

Ģimenes WhatsApp grupa, kurā par tevi runā kā par „problēmu”, vai kopīgas fotogrāfijas, kurās tevis nav. Tev nepastāsta par ģimenes pasākumu, un pēc tam tu redzi bildes sociālajos tīklos.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: kliegšana, publiski apvainojumi, sodi. Klusā: tevi vienkārši neievēro. Tavas dzimšanas dienas aizmirst, tavi panākumi netiek pieminēti, tavs vārds nav apsveikumā. Klusā versija ir grūtāk pierādāma, bet sāp tikpat.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Mēs par tevi tik ļoti uztraucamies.” Ģimene tevi sauc par „trauslu”, „nestabilu” vai „mūsu problēmbērnu” un stāsta citiem, cik daudz viņi tevis dēļ cieš. No malas tas izskatās pēc mīlestības. Bet uztraukums nekad nepārvēršas palīdzībā, tikai stāstā par tevi.

Agrīnā un vēlīnā versija

Loma var sākties jau pirmajos dzīves gados, bet var parādīties arī vēlāk: pēc šķiršanās, pēc jauna bērna piedzimšanas vai tad, kad pieaudzis bērns pirmo reizi pasaka „nē”. Bieži pieaugušais kļūst par grēkāzi tieši tad, kad sāk veidot savas robežas.

Kā reaģēt

1. Nosauc to sev. Tas, ka ģimenei vajag vainīgo, nenozīmē, ka vaina ir tev. Loma tika piešķirta, tu to neizvēlējies.
2. Pārstāj pierādīt. Grēkāzis bieži gadiem mēģina būt „pietiekami labs”. Loma nav atkarīga no tavas uzvedības, tāpēc pierādīšana to nemaina.
3. Pieraksti faktus. Ko tu dari vecāku labā, kāda ir norunātā naudas dalīšana, kas tika pateikts. Tas palīdz arī tev pašam neapjukt.
4. Izlem, cik daudz kontakta tev vajag. Ierobežots kontakts (angl. low contact), īsas, faktiskas atbildes (sk. pelēkais akmens, angl. grey rock) vai pilnīgs kontakta pārtraukums (angl. no contact). Nav vienas pareizās atbildes.
5. Neiesaisties ģimenes stāstā. Tev nav jāpārliecina tantes, brāļi un kaimiņi. Tie, kuri grib saprast, pajautās.

Par speciālistiem. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisku vardarbību un ģimenes traumu. Bīstams ieteikums ir: „aizejiet uz ģimenes terapiju kopā ar mammu” vai „pamēģini viņu saprast, viņa taču tevi mīl”. Ar cilvēku, kuram grēkāzis ir vajadzīgs, atklāta saruna bieži tiek izmantota pret tevi. Pārbaudi speciālistu:

• Vai viņš tev tic un neprasa pierādījumus?
• Vai viņš zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne un ģimenes lomas?
• Vai viņš nespiež uz kopīgām sesijām vai „izlīgšanu”?
• Vai viņš domā par tavu drošību un tavu uztveri?

Ja pēc sesijām tev kļūst vēl smagāk un kaunīgāk, meklē citu speciālistu. Tā nav tava problēma. Tikmēr var palīdzēt Dr. Ramani Durvasula grāmatas „It’s Not You” un „Should I Stay or Should I Go?” (angliski), kā arī krīzes tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti). Bērni un pusaudži var zvanīt uz 116 111.

Kad nerīkoties vienatnē. Ja kāds no ģimenes piedraud ar vardarbību, ja tu vēl dzīvo kopā ar vecāku un tev ir bail, sāc ar drošības plānu. Ārkārtas gadījumā – 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā saprast, vai es esmu ģimenes grēkāzis?

Pajautā sev: vai gadiem vaina nonāk pie tevis, neatkarīgi no tā, kas notika? Vai brāļiem vai māsām piedod to, par ko tevi soda? Vai tavi panākumi netiek pamanīti? Vai ģimenes stāstā tu esi „grūtais”? Ja uz vairumu jautājumu atbilde ir „jā” un tas turpinās gadiem, visticamāk, tev ir piešķirta šī loma.

Vai mana māte vai tēvs ir narcists?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisma”. Nosaukums nav svarīgs – svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un tev ir tiesības no tām attālināties, cik droši iespējams. Un vēl viens signāls: normālas ģimenes attiecības neliek tev naktīs domāt, vai tiešām esi tu tas, ar kuru kaut kas nav kārtībā. Ja tu tā domā, tas pats par sevi ir zīme (sk. apjukums ir simptoms).

Vai grēkāzis un zelta bērns var samainīties?

Jā. Ja zelta bērns pasaka „nē” vai sāk dzīvot savu dzīvi, viņš var pēkšņi kļūt par grēkāzi. Ja grēkāzis kļūst noderīgs, piemēram, rūpējas par slimu vecāku, viņam uz laiku var tikt siltāka attieksme. Tas parāda, ka lomas nav par bērniem, bet par to, kas vajadzīgs vecākam.

Kāpēc brāļi un māsas man netic?

Viņi dzīvoja tajā pašā mājā, bet pēc citiem noteikumiem. Zelta bērnam vecāks tiešām bija labāks. Turklāt ticēt tev nozīmētu apšaubīt visu ģimenes stāstu. Tev nav jāpanāk, lai viņi tev piekrīt.

Kā grēkāzis saucas angliski?

Scapegoat, family scapegoat vai scapegoat child. Procesu sauc scapegoating. Angliski par to ir daudz vairāk materiāla nekā latviski.