Emocionālā saplūšana (enmeshment) ģimenē: pazīmes

AngliskiEnmeshmentMeklē šo nosaukumu angliski — tā atradīsi daudz vairāk materiālu, grāmatu un video.

Meklē arī: emocionālā saplūšana, emocionala saplusana, saplūšana ar māti, saplūšana ar tēvu, saplūšana ar vecākiem, saplūšana ģimenē, simbiotiskas attiecības ar māti, emocionālais incests, enmeshment, enmeshed, enmeshed family, enmeshed mother, enmeshed parent, emotional incest, covert incest, surrogate spouse, эмоциональное слияние, слияние с матерью, слияние с родителями, симбиоз с матерью, эмоциональный инцест

Tuvā ģimenē tu vari atšķirties, un tevi joprojām mīl. Saplūšanā to nevar. Tavas skumjas ir vecāka skumjas, tavs lēmums ir „viņam pret mani”, tavs noslēpums ir nodevība. Vecāks nezina, kur beidzas viņš un sākas bērns, un bērns iemācās to pašu: viņš neatšķir savas jūtas no vecāka jūtām.

Angliski to sauc enmeshment (burtiski – „sapīšanās tīklā”). Terminu 20. gs. septiņdesmitajos gados ieviesa ģimenes terapeits Salvadors Minučins (Salvador Minuchin). Ja meklēsi angliski – „enmeshed mother”, „enmeshment trauma”, „enmeshed family adult child” –, atradīsi daudzkārt vairāk materiālu, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video YouTube kanālā „DoctorRamani”. Materiāli ir angliski. Smagākā versija ir tā, kurā bērns kļūst par vecāka emocionālo partneri – uzticības personu, mierinātāju, „labāko draugu”. Angliski to sauc emotional incest vai surrogate spouse. Tas nav seksuāla vardarbība, bet bērnam tiek uzkrauta pieauguša partnera loma. Tuvs jēdziens ir parentifikācija (angl. parentification) – kad bērns kļūst par vecāku saviem vecākiem un rūpējas par viņiem.

Kā tas izklausās

Viena frāze neko nepierāda – daudzas no tām izklausās pēc mīlestības. Svarīgs ir konteksts.

Trīspadsmitgadīga meita atgriežas no skolas un atrod māti ar savu dienasgrāmatu rokās. Tā notiek ne pirmo reizi.

„Mums nav noslēpumu. Es esmu tava māte, man ir jāzina viss.”

Pēc šķiršanās tēvs katru vakaru stāsta desmitgadīgajam dēlam, kā māte viņu nodeva, un raud viņa priekšā.

„Tu esi vienīgais, kas man palicis. Tu mani saproti labāk nekā jebkurš pieaugušais.”

Pieaugusi meita pasaka mātei, ka ar draugiem brauks nedēļas nogalē uz jūru un nebūs pie viņas svētdien.

„Brauc, brauc. Es jau te viena. Par mani neuztraucies, man vienkārši atkal sāp sirds.”

Trīsdesmit piecus gadus vecs dēls neatbild uz mātes trešo zvanu šajā dienā, jo ir sapulcē.

„Es jau domāju, ka tu esi miris. Kā tu vari tā ar mani darīt? Tev taču ir telefons.”

Jauns pāris pastāsta vīra mātei, ka Ziemassvētkus šogad pavadīs pie sievas vecākiem.

„Tātad viņa tev tagad ir svarīgāka par mani. Es tevi audzināju viena, un tāda ir pateicība.”

Tēvs meitai, kurai ir divdesmit astoņi gadi, stāsta par savām problēmām gultā ar viņas māti.

„Tev es varu pateikt visu. Tu esi vienīgā sieviete, kas mani saprot.”

Pusaudzis dēls pasaka, ka viņam nepatīk mūzikas skola un viņš grib iet uz basketbolu. Māte gadiem sapņoja par dēlu pianistu.

„Mēs taču abi to mīlam. Tu vienkārši esi noguris. Rīt mēs abi būsim labākā noskaņojumā.”

Viena frāze neko nepierāda

Arī mīlošs vecāks reizēm pārlasa bērna ziņas, ja baidās par viņa drošību, vai kādu vakaru izraudas bērna priekšā. Par saplūšanu runā tad, kad bērna privātums, jūtas un izvēles pastāvīgi pieder vecākam, kad bērns atbild par vecāka jūtām un kad katrs solis uz patstāvību tiek sodīts ar vainu, slimību vai atstumšanu.

Kāpēc tā dara

Saplūšana ne vienmēr nāk no narcistiska vecāka. To var radīt arī ļoti trauksmains, vientuļš vai pašam traumēts vecāks, kurš pats kādreiz auga tāpat. Bet funkcija ir viena: bērns apmierina vecāka vajadzības, nevis otrādi.

Vientulība un tukšums. Ja laulība ir nelaimīga vai tās vairs nav, bērns kļūst par vecāka galveno cilvēku.
Bērns kā paplašinājums. Vecākam ar izteiktiem narcistiskiem vaibstiem (sk. narcisms) bērna panākumi, izskats un izvēles ir viņa tēla daļa. Bērna „nē” ir personisks aizvainojums.
Kontrole caur jūtām. Nav vajadzīgi aizliegumi, ja bērns pats nespēj aiziet, jo „mamma būs bēdīga”. Tā ir vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping) un emocionālā šantāža (angl. emotional blackmail) – kad tevi vada ar bailēm, pienākuma sajūtu un vainu.
Bailes palikt vienam. Bērna pieaugšana vecākam nozīmē zaudējumu, tāpēc viņš to bremzē.

Ko tas nodara tev

Bērns, kurš aug saplūšanā, iemācās, ka viņa uzdevums ir uzturēt vecāku „kārtībā”. Pieaugušā vecumā tas bieži izskatās tā:

tu nezini, ko jūti, kamēr nesaproti, ko jūt otrs;
„nē” tev šķiet kā nodevība, un pēc katras robežas nāk milzīga vaina;
tu izpatīc un nomierini citus, pirms paspēj padomāt par sevi (sk. izpatikšanas reakcija, angl. fawn response);
partnerattiecībās tev ir grūti, jo vecāks ir „trešais” jūsu attiecībās vai jo arī tu meklē tikpat ciešu saplūšanu;
tev ir grūti pieņemt lēmumus, jo agrāk tos pieņēma vecāks vai tie bija jāsaskaņo ar viņa jūtām;
tev liekas, ka vecāka dzīve, veselība un laime ir tavā atbildībā.

Bieži cilvēks to nemaz neuztver kā problēmu, jo tā izskatījās „mīlestība”. Pirmais signāls parasti ir partneris, kurš saka: „Vai tu pamani, ka pēc katras sarunas ar mammu tu esi cits cilvēks?”

Normāli vai vardarbība?

Tuvas ģimenes nav slimas. Ja pieauguši bērni ar vecākiem runā katru dienu un abiem tas patīk, tā ir tuvība. Latvijā daudzas ģimenes dzīvo vairākās paaudzēs zem viena jumta, un arī tas pats par sevi nav saplūšana. Kritēriji:

Vai drīkst būt atšķirīgs? Tuvā ģimenē tu vari domāt citādi, izvēlēties citu profesiju, partneri, valsti, un tevi joprojām mīl. Saplūšanā atšķirība ir nodevība.
Kurš par kura jūtām atbild? Normāli vecāks rūpējas par bērna jūtām. Saplūšanā bērns rūpējas par vecāka jūtām.
Vai ir privātums? Pusaudzim un pieaugušajam ir tiesības uz noslēpumiem, istabu ar aizvērtām durvīm, savām ziņām.
Kas notiek pēc „nē”? Vilšanās, kas pāriet, – normāli. Slimība, asaras, klusums, draudi, stāsti radiem – saplūšanas kontrole.
Vai tas atkārtojas gadiem un vienmēr par labu vecāka vajadzībām?

Situācija 1 · Pusaudze grib pārgulēt pie draudzenesPiecpadsmitgadīga meita lūdz atļauju piektdien pārgulēt pie draudzenes. Māte ir vientuļa, un piektdienas vakari parasti ir „viņu” vakari.

Normāli„Labi, man tevis pietrūks, bet izklaidējies. Uzraksti, kad esi tur. Sestdien paēdīsim brokastis kopā.”

Māte pasaka savas jūtas, bet neliek meitai par tām atbildēt. Meita drīkst dzīvot savu dzīvi.

Vardarbība„Protams, ej. Es te sēdēšu viena kā suns. Tev jau draudzenes svarīgākas par māti.” (Visu vakaru neatbild uz ziņām.)

Meita saņem sodu par patstāvību. Nākamreiz viņa paliks mājās – nevis tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka nevar izturēt vainu.

Situācija 2 · Vecāks pēc šķiršanāsTēvs pēc šķiršanās ir sagrauts. Divpadsmitgadīgais dēls redz, ka viņam ir slikti, un jautā, kas noticis.

Normāli„Man ir skumji, jo mēs ar mammu vairs nedzīvosim kopā. Bet tā ir pieaugušo lieta, un es par to runāju ar saviem draugiem. Tev nav par mani jāuztraucas.”

Tēvs ir godīgs par jūtām, bet atbalstu meklē pie pieaugušajiem. Bērns paliek bērns.

Vardarbība„Tava māte mani krāpa. Es tev visu izstāstīšu, jo tu esi vienīgais, kam varu uzticēties. Neko nesaki viņai.”

Bērnam tiek uzkrauta pieauguša drauga un uzticības personas loma. Viņš sāk dzīvot tēva emocijās un tiek ievilkts starp vecākiem.

Situācija 3 · Pieaudzis dēls pārceļas uz citu valstiTrīsdesmit gadus vecs dēls saņem darba piedāvājumu Norvēģijā. Māte ir vesela un dzīvo kopā ar vīru.

Normāli„Man būs tevis ļoti žēl. Bet tā ir lieliska iespēja. Sazvanīsimies svētdienās, un atbrauksim ciemos.”

Mātei ir skumji, bet viņa atbalsta dēla dzīvi. Vilšanās ir viņas jūtas, nevis dēla parāds.

Vardarbība„Tu gribi mani nokaut? Ar manu sirdi? Ja tu aizbrauksi, nezinu, vai es to izdzīvošu.” (Nākamajā nedēļā viņa nonāk slimnīcā ar spiedienu un zvana visiem radiem.)

Dēla lēmums tiek pasniegts kā slepkavība. Viņš vai nu paliek, vai aizbrauc ar vainu, kas neļauj dzīvot. Tā ir kontrole caur jūtām.

Situācija 4 · Vecmāmiņa un jaundzimušaisMeitai piedzimst pirmais bērns. Viņas māte grib palīdzēt.

Normāli„Ja jums vajag, varu atnākt otrdienās un paņemt mazo uz pastaigu. Sakiet, kas jums palīdz.”

Vecmāmiņa piedāvā, bet jaunā ģimene lemj. Robežas tiek ievērotas.

Vardarbība„Es atvedu mantas, palikšu pie jums mēnesi. Nē, tā nebaro, iedod man. Tu jau neko nezini, es tevi izaudzināju.” (Znotam: „Tu te esi lieks.”)

Vecmāmiņa ienāk jaunās ģimenes vidū un izstumj otru vecāku. Meita tiek atkal padarīta par bērnu savā mājā.

Kā uzvedas otrs

Vecāks, kurš ir vienkārši ļoti tuvs vai trauksmains, var sākumā apvainoties, bet ieklausās: „Labi, es zvanīšu retāk. Pasaki, ja es pārspīlēju.” Vecāks, kuram saplūšana ir vajadzīga, uz robežu atbild ar vainu, slimību, klusēšanu (sk. klusēšanas sods, angl. silent treatment), stāstiem radiem vai spiedienu caur citiem (sk. lidojošie pērtiķi, angl. flying monkeys). Viņš var arī stāstīt, ka nekad neko tādu nav teicis (sk. gāzlaitings, angl. gaslighting).

No malas saplūšana izskatās pēc mīlestības. „Kāda jums brīnišķīga, tuva ģimene!” Cilvēki neredz vainu, kas nāk pēc katra „nē”.

Kas tas nav

Tuva ģimene, kurā sazinās bieži, jo visi to grib.
Vairākas paaudzes vienā mājā, ja katram ir sava dzīve un savas robežas.
Vecāks, kurš grib zināt, kur ir mazs bērns vai pusaudzis, un pārbauda viņa drošību.
Pārejošs tuvums krīzes laikā (slimība, bēres), pēc kura robežas atgriežas.
Pieaudzis bērns, kurš pats izvēlas rūpēties par vecāku un to dara bez bailēm.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

„Tu esi saplūdis ar savu māti” – to var teikt arī kontrolējošs partneris, kurš grib tevi izolēt no ģimenes (angl. isolation – kad tevi pakāpeniski atgriež no cilvēkiem, kas tevi atbalsta). Tev ir normāla, silta saikne ar vecāku, un partneris to sauc par „slimu”, lai tu paliktu tikai ar viņu. Kritērijs paliek tas pats: vai tu drīksti būt atšķirīgs, kam kalpo saikne (tev vai kāda cita vajadzībām) un kādas ir sekas (vai tev ir brīvības sajūta vai tikai vaina un sprosts). Tas attiecas gan uz vecāku, gan uz partneri.

Variācijas

Situācijas atšķiras, mehānisms ir viens: vecāka vai cita cilvēka jūtas kļūst par tavu atbildību, un katrs solis prom tiek sodīts ar vainu. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem.

Māte un dēls

Māte dēlu padara par savu „mazo vīrieti” un uzticības personu. Pieaugušā vecumā dēla partneres pastāvīgi ir „nepietiekami labas”. Laulībā dēls jūtas kā starp divām sievietēm, un sieva jūtas kā otrā.

Māte un meita

Māte un meita kā „labākās draudzenes”: māte stāsta meitai par savām attiecībām, ģērbj viņu kā sevi, pieaugušā vecumā zvana vairākas reizes dienā. Meitai ir grūti atšķirt, kur ir viņas pašas gaume un sapņi.

Tēvs un meita

Tēvs meitu uzskata par vienīgo, kas viņu saprot, un meitas partneri – par sāncensi. Meita jūt vainu, ja viņas dzīvē ir kāds svarīgāks par tēvu.

Tēvs un dēls

Tēvs dēlu uztver kā savu turpinājumu: tā pati skola, tas pats sports, tas pats uzņēmums. Dēla atšķirīgs viedoklis ir „necieņa”, un dēla neveiksmes tēvs pārdzīvo kā savu kaunu.

Viendzimuma vecāki, patēvs vai pamāte

Mehānisms nav atkarīgs no vecāku dzimuma. Jebkurš vecāks – arī patēvs, pamāte vai vecvecāks, kurš bērnu audzina – var padarīt bērnu par savu emocionālo balstu.

Pēc šķiršanās

Viens vecāks bērnu padara par sabiedroto pret otru vecāku: stāsta pieaugušo detaļas, lūdz „neko nestāstīt tētim” vai „mammai”. Bērns kļūst par starpnieku un spiegu. Tas ir tuvs triangulācijai (angl. triangulation) – kad trešais tiek ievilkts divu cilvēku konfliktā (sk. triangulācija).

Brāļi un māsas

Saplūšanā parasti ir viens „izvēlētais” bērns, bieži zelta bērns (angl. golden child), un citi, kuri ir tālāk. Pieaugušā vecumā izvēlētais bērns var būt „piesiets”, bet pārējie jūtas izstumti. Dažreiz brālis vai māsa arī pieaugušā vecumā ir savstarpēji saplūduši un nespēj dzīvot atsevišķi.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte, kurai ir atslēgas no jūsu dzīvokļa, kura ienāk bez zvana un kurai dēls stāsta visu par jūsu laulību. Vai sievas tēvs, kurš vada jūsu finanses. Šeit problēma nav tikai vecākā, bet arī tajā, ka partneris nevar novilkt robežu.

Rūpes par veciem vecākiem

Vecāks gaida, ka viens bērns atdos visu savu dzīvi: dzīvos kopā, nebrauks atvaļinājumā, neveidos savu ģimeni. „Tu man solīji, ka nekad mani nepametīsi.” Rūpes par vecu cilvēku ir normālas, bet saplūšanā tās kļūst par pienākumu, no kura nav iespējams ne atteikties, ne atpūsties.

Mantojums un nauda

„Dzīvoklis būs tavs, ja paliksi dzīvot tuvumā.” Nauda, māja vai mantojums kļūst par saiti, kas tur bērnu tuvumā. Nauda var tikt piedāvāta kā dāvana, bet ar nosacījumu, kas nekad netiek pateikts skaļi.

Partneris

Saplūšana var būt arī starp partneriem: otrs grib zināt katru tavu domu, uzskata, ka jums jādomā vienādi, un tavs laiks ar draugiem ir „nodevība”. Sieviete to var darīt vīrietim, vīrietis sievietei, un tā notiek arī viendzimuma pāros.

Tiešsaistē

Vecāks, kurš prasa tavas paroles, seko tavai atrašanās vietai arī pieaugušā vecumā, komentē katru tavu ierakstu vai raksta taviem draugiem, ja tu neatbildi.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: scēnas, draudi, „tu mani nogalināsi”. Klusā: nopūtas, slimības, kas parādās tieši tad, kad tev ir plāni, un „nē, nē, brauc, es tikšu galā pats”.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

Šī ir biežākā versija. „Es tikai gribu, lai tev viss būtu labi.” Vecāks gatavo, tīra, maksā, zvana, atrod ārstus – un tieši tāpēc tev nav tiesību uz neko savu. Katra palīdzība kļūst par parādu.

Agrīnā un vēlīnā versija

Saplūšana var sākties no dzimšanas, bet var parādīties arī vēlāk: pēc vecāka šķiršanās, pēc otra vecāka nāves, kad vecāks paliek viens vai kad vecāks noveco un slimo.

Kā reaģēt

Atšķir savas jūtas no vecāka jūtām. Pajautā sev: „Vai tas ir mans?” Vecāka vilšanās ir viņa jūtas, nevis tava vaina.
Sāc ar mazām robežām. Viens zvans dienā, nevis pieci. Svētdiena pie vecākiem, sestdiena sev. Robežas ir par to, ko darīsi tu, nevis par to, ko darīs otrs.
Gaidi pretestību. Pēc pirmajām robežām bieži nāk vairāk vainas, asaru un slimību. Tas nenozīmē, ka tu dari nepareizi.
Nekārto visu vienā sarunā. Robežu nevajag attaisnot ar garu skaidrojumu. Īsi un mierīgi.
Ja tev ir partneris, esiet vienā komandā. Robežas ar vecākiem nosaka tas, kura vecāki tie ir.
Izlem, cik daudz kontakta tev vajag. Ierobežots kontakts (angl. low contact), īsas atbildes (sk. pelēkais akmens, angl. grey rock) vai pilnīgs kontakta pārtraukums (angl. no contact). Nav vienas pareizās atbildes.

Ko teikt

„Mammu, es tevi mīlu. Es zvanīšu svētdienās. Ja kaut kas steidzams, raksti, un es atbildēšu, kad varēšu.”

Ko teikt

„Es saprotu, ka tev ir skumji. Mans lēmums paliek tāds pats.”

Par speciālistiem. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai terapeits pazīst saplūšanu un narcistisku vardarbību. Ieteikums „aizejiet uz sesiju kopā ar mammu” vai „pacentieties saprast viņu, viņa ir veca un vientuļa” var tevi atgrūst atpakaļ vainā. Pārbaudi speciālistu: vai viņš tev tic, vai zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne un robežas, vai nespiež uz kopīgām sesijām vai izlīgšanu un vai domā par tavu drošību un uztveri. Ja pēc sesijām tev kļūst vēl vairāk vainas, meklē citu. Tikmēr var palīdzēt Dr. Ramani Durvasulas grāmata „It’s Not You” (angliski) un krīzes tālrunis 116 123. Bērni un pusaudži var zvanīt uz 116 111.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā saprast, vai tā ir tuvība vai saplūšana?

Pajautā sev: vai es varu pateikt „nē” bez vainas, kas ilgst dienām? Vai man ir noslēpumi, par kuriem vecāks nezina? Vai es drīkstu izvēlēties dzīvi, kas vecākam nepatīk, un joprojām saņemt mīlestību? Ja atbildes ir „nē”, tā visticamāk ir saplūšana.

Vai mana māte vai tēvs ir narcists?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Saplūšanu var radīt arī trauksmains, nevis narcistisks vecāks, bet tev nosaukums nav svarīgs – svarīgs ir tas, kas atkārtojas un ko tas nodara tev. Ja katra robeža tiek sodīta un tas notiek gadiem, tas ļoti reti uzlabojas pats no sevis, un tev ir tiesības attālināties, cik droši iespējams (sk. drošības plāns). Un, ja tu pēc katras sarunas domā, vai ar tevi kaut kas nav kārtībā, tas pats par sevi ir signāls (sk. apjukums ir simptoms).

Kas ir emocionālais incests?

Tā ir saplūšanas smagākā versija, kad bērns kļūst par vecāka emocionālo partneri: uzticības personu, mierinātāju, „vienīgo, kas saprot”. Angliski to sauc emotional incest vai covert incest. Tas nenozīmē seksuālu vardarbību. Bet bērnam tiek uzkrauta pieauguša partnera loma, un tas atstāj pēdas arī pieaugušā dzīvē un attiecībās.

Ar ko saplūšana atšķiras no parentifikācijas?

Saplūšanā nav robežu starp vecāku un bērnu. Parentifikācijā (angl. parentification) bērns uzņemas vecāka pienākumus: rūpējas par jaunākiem brāļiem un māsām, par mājsaimniecību vai par vecāka emocijām. Bieži abi notiek vienlaikus.

Kā saplūšana saucas angliski?

Enmeshment. Meklēšanai noder arī enmeshed mother, enmeshed family un emotional incest.

Emocionālā saplūšana