Žēluma spēle

Žēlums ir viena no labākajām cilvēka īpašībām. Tas liek apstāties pie kāda, kuram ir grūti. Žēluma spēle šo īpašību izmanto kā vairogu un kā pulti. Otrs cilvēks tev nodara pāri, un, tiklīdz tu par to sāc runāt, uz skatuves parādās viņa sāpes: grūtā bērnība, slimība, bijušie, kuri viņu sāpinājuši, draudi, ka „bez tevis nekā nav”. Tavas dusmas pārvēršas līdzjūtībā, un saruna par to, ko viņš izdarīja, vairs nenotiek.

Angļu valodā to sauc pity play (arī pity ploy vai playing the victim – upura lomas spēlēšana). Amerikāņu psiholoģe Marta Stauta grāmatā „The Sociopath Next Door” (2005) rakstīja, ka pastāvīgi aicinājumi tevi žēlot, īpaši kopā ar atkārtotu kaitējumu, ir viena no drošākajām brīdinājuma zīmēm, ka cilvēkam varētu trūkt sirdsapziņas. Psihoterapeite Sūzena Forvarda emocionālās šantāžas aprakstos izdalīja „cietējus” – tos, kuri savas ciešanas liek tev priekšā kā rēķinu. Ja meklēsi angliski („pity play narcissist”, „playing the victim manipulation”), atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Pati sāpe var būt īsta. Žēluma spēlē svarīgs ir brīdis un kam tā kalpo, tāpēc katram piemēram ir situācija.

Kāpēc tā dara

Lai izvairītos no atbildības. Ja otram ir tik grūti, tev „nav tiesību” dusmoties. Grūta bērnība, stress darbā vai bijušo nodevības kļūst par paskaidrojumu, kas aizstāj atvainošanos. Paskaidrojums nav tas pats, kas atbildība.

Lai tu nolaistu aizsardzību. Kad tev kāda ir žēl, tava aizsardzība atslābst. Tu atliec aiziešanu, piedod, aizdod vēlreiz. Žēluma spēle bieži ir daļa no hūveringa (angl. hoovering) – mēģinājuma tevi atkal „ievilkt” atpakaļ, kā putekļsūcējs.

Lai tu uzņemtos glābēja lomu. Ja tu esi „vienīgais, kas saprot”, tev ir grūti aiziet. Tu jūties vajadzīgs vai vajadzīga, un tieši tas tur. Šo lomu dažreiz sauc par līdzatkarību (angl. codependency).

Lai dabūtu naudu, laiku un pakalpojumus. Mūžīga krīze nozīmē mūžīgu aizdevumu, mūžīgu palīdzību ar bērniem, mūžīgu tavu vakaru.

Lai tu izskatītos ļauns. Ja tu tomēr aizej vai atsaki, stāsts citiem ir gatavs: „Viņš mani pameta, kad biju slima.” „Viņa atstāja mani bez naudas.”

Ne katrs, kurš tā dara, to plāno. Daži patiesi jūtas kā mūžīgi upuri un nesaredz, ko nodara citiem. To dažreiz saista ar tā saukto slēpto jeb neaizsargāto narcismu (angl. covert narcissism, vulnerable narcissism) – kad pārākuma sajūta slēpjas aiz aizvainojuma un „mani neviens nenovērtē”. Bet tev nav jāizšķir, vai tas ir apzināti. Ja tas atkārtojas un vienmēr nāk par labu otram, efekts uz tevi ir tāds pats.

Ko tas nodara tev

• Tavas dusmas pārvēršas vainā. Tu sāc sarunu, jo tev nodarīja pāri, un beidz to, mierinot otru.
• Tu vairs nevari runāt par sevi. Tavām problēmām nav vietas, jo otra problēmas vienmēr ir lielākas.
• Tu kļūsti par glābēju ar pilnu slodzi. Nauda, laiks un spēks aiziet otra krīzēs, un tās nekad nebeidzas.
• Tu atliec aiziešanu. „Kad viņam būs labāk.” „Kad viņa izveseļosies.” „Pēc svētkiem.” Šis „kad” nepienāk.
• Tu sāc šaubīties par sevi. Varbūt tu tiešām esi cietsirdīgs cilvēks, ja gribi aiziet no kāda, kuram ir tik grūti? Ja šis jautājums tevi moka naktīs, izlasi par apjukumu kā simptomu.

Ievēro arī, kā tas saista. Pēc slikta posma otrs kļūst trausls, maigs, „salauzts”. Nekas nav jādod, nav jāsola – pietiek ar to, ka vairs nav ļauni un ir asaras. Šis atvieglojums un žēlums kopā veido traumatisko saikni (angl. trauma bond) – pieķeršanos, ko uztur sāpju un atvieglojuma maiņa. Žēlums tur tikpat cieši kā mīlestība.

Normāli vai vardarbība?

Žēlot kādu, kam ir grūti, nav slikti. Un nav slikti arī pamanīt, ka žēlumu izmanto. Pārbaudi:

1. Kad parādās sāpes? Nejauši, dzīves gaitā – vai tieši tad, kad tu runā par otra nodarīto, velc robežu vai plāno aiziet?
2. Ko sāpes aizstāj? Stāsts par grūto bērnību nāk kopā ar atvainošanos un pārmaiņām – vai tās vietā?
3. Vai tavām vajadzībām ir vieta? Vai tu vari pateikt „man arī ir grūti” un otrs tevi sadzird – vai otra krīze vienmēr ir lielāka?
4. Vai palīdzība kaut ko maina? Pēc tavas palīdzības otrs sper soļus uz priekšu – vai krīze atkārtojas, un tu atkal esi vienīgā izeja?
5. Vai otrs pieņem citu palīdzību? Ārstu, sociālo dienestu, krīzes tālruni, citus draugus? Vai der tikai tu?
6. Vai sāpes ir redzamas tikai tev? Ar draugiem otrs ir jautrs un vesels, bet sabrūk, kad tu gribi kaut ko savu?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks ar īstām grūtībām parasti tās nesauc par iemeslu, kāpēc tev nav tiesību dusmoties. Viņš atvainojas par nodarīto, pat ja viņam ir grūti. Viņš pieņem arī citu palīdzību – ārstu, psihologu, sociālo dienestu, citus cilvēkus. Viņš pamana, ka tev arī ir grūti, un pajautā, kā tev iet. Kad viņam kļūst labāk, viņš dažreiz palīdz tev.

Cilvēks, kurš spēlē uz žēlumu, sāpes izvelk tieši tad, kad saruna pagriežas uz viņa rīcību. Viņa krīzes ir mūžīgas, bet risinājumi, ko tu piedāvā, „neder”. Viņš atsaka citu palīdzību („ārstiem es neticu”, „psihologi neko nesaprot”), jo glābējam jābūt tieši tev. Stāsts par sāpēm mainās un aug. Ar citiem viņš var būt jautrs un vesels, bet ar tevi – salauzts. Un, ja tu tomēr atsaki, žēlums ātri pārvēršas dusmās vai vainas uzspiešanā (angl. guilt-tripping).

No malas žēluma spēle izskatās pēc nelaimīga cilvēka un cietsirdīga partnera. Radi un draugi redz asaras un slimnīcas lapu, bet neredz, kas notika pirms tam. Tāpēc tev var teikt: „Kā tu vari viņu tagad pamest?”

Kas tas nav

• Cilvēks, kurš tiešām ir slims, un tavs lēmums viņam palīdzēt.
• Stāsts par grūtu bērnību, ko otrs pastāsta, lai tu viņu labāk saprastu – nevis lai tu klusētu.
• Asaras strīda laikā. Cilvēki raud, kad viņiem sāp.
• Draugs krīzē, kurš lūdz palīdzību vienreiz un pēc tam tiek uz kājām.
• Depresija. Depresija ir slimība, nevis manipulācija. Bet arī cilvēks ar depresiju var tevi sāpināt, un par to var runāt.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Šo jēdzienu var apgriezt. Cilvēks, kurš tevi pazemo, var nosaukt tavas asaras par „žēluma spēli” vai „upura lomu” – tā viņš padara tavas sāpes par manipulāciju. Kritērijs paliek tas pats: atkārtošanās (vai sāpes parādās katru reizi, kad jārunā par nodarīto), virziens (vai tās aizstāj atbildību vai nāk kopā ar to) un efekts (vai pēc tam otra vajadzības vienmēr uzvar). Ja tu raudi, jo tev sāp, un pēc tam spēj uzklausīt otru, tā nav spēle.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: sāpes kļūst par vairogu pret atbildību vai par pulti, kas tevi notur. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Katru reizi, kad Juris mēģina runāt par to, ka Zane lasa viņa telefonu, Zane sāk raudāt: „Mani jau vienreiz krāpa, tu nezini, kā tas ir.” Juris beigās mierina Zani un atvainojas, ka „uzsāka”. Pēc gada viņš par telefonu vairs nerunā. Vīriešiem ir īpaši grūti pamanīt žēluma spēli, jo viņiem mācīts, ka jāsargā un jāmierina.

Vīrietis pret sievieti

Guntars jau pirmajā mēnesī stāstīja Elīnai par bijušo, kura „izpostīja viņa dzīvi”, un par tēvu alkoholiķi. „Tu esi pirmā, kas mani saprot.” Kad Elīna uzzina par krāpšanu, Guntars sabrūk: „Es esmu salauzts cilvēks, es nezinu, kā mīlēt. Palīdzi man.” Elīna paliek, jo „viņam neviena cita nav”.

Viena dzimuma pārī

Reinis draud, ka bez Oskara viņš „atkal sāks dzert” un ka „ģimene jau no viņa atteicās”. Otra vientulība ir īsta, un tieši tāpēc Oskaram ir tik grūti aiziet.

Bijušais partneris un hūverings

Pēc pusgada klusuma bijusī partnere raksta: „Man atrada audzēju. Gribu tevi redzēt pēdējo reizi.” Dažreiz tā ir patiesība, dažreiz nav. Tu vari izteikt līdzjūtību, neatverot durvis: īsa ziņa un nekādu tikšanos, ja tev tā ir drošāk.

Kopīgi bērni pēc šķiršanās

Bijušais vīrs saka tiesā, ka viņam „nav naudas” uzturlīdzekļiem, bet sociālajos tīklos brauc atvaļinājumos. Bērniem viņš stāsta, ka „mamma paņēma visu” un ka tētis ir nabadzīgs viņas dēļ. Žēlums tiek audzēts bērnos, lai tie būtu viņa pusē.

Vecāks pret bērnu

Māte, kura saka pusaudzim: „Tu esi vienīgais, kas man ir. Ja tu aiziesi pie drauga, man atkal sāksies panikas lēkme.” Bērns iemācās, ka par mātes veselību atbild viņš. Ja tev ir mazāk par 18 un tu atpazīsti sevi, zvani 116 111 (bez maksas).

Vecāks pret pieaugušu bērnu

Tēvs saslimst katru reizi, kad tu plāno ceļojumu vai pārcelšanos. Tiklīdz plāns tiek atcelts, viņam kļūst labāk. Ja tas atkārtojas gadiem, tā vairs nav nejaušība.

Brālis vai māsa

Māsai ir atkarība. Katru mēnesi jauna nelaime: „Ja neiedosi, man būs jāguļ uz ielas.” Atkarība ir slimība, un palīdzība ir iespējama. Bet palīdzība ir ārstēšana, nevis nauda rokā. Tu vari maksāt par rehabilitāciju vai samaksāt rēķinu tieši, nevis iedot naudu.

Priekšnieks vai kolēģis

„Man no augšas tā spiež, tu nevari mani tagad pamest.” Priekšniece, kura pastāvīgi stāsta par savu stresu, lai tu strādātu virsstundas bez samaksas. Viņas stress var būt īsts, bet tavs darba līgums nav viņas glābšanas plāns.

Draugs vai draudzene

Draudzene zvana tikai tad, kad viņai ir slikti. Kad tev ir slikti, viņai „nav spēka”. Kad tu to pasaki, viņa atbild: „Es nezināju, ka tu mani uzskati par tik sliktu draudzeni. Man jau tā ir tik grūti.”

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls stāsta 75 gadus vecajai mātei, ka viņam ir parādi un „tie cilvēki mani nositīs”, ja nesamaksās. Māte atdod uzkrājumus, pēc tam pensiju. Ja vecs cilvēks tiek šādi spiests, zvani 116 123 vai 110. Tā var būt arī finansiāla vardarbība.

Vīra vai sievas vecāki

Sievasmāte, kura pēc katras jūsu atteikšanās „saslimst” un zvana meitai raudot. Tev tiek pateikts: „Tu redzi, ko tu izdarīji ar mammu.” Te svarīgs ir tavs partneris vai partnere: vai viņš vai viņa redz, kas notiek.

Tiešsaistē un romantiskā krāpšana

Tiešsaistē žēluma spēle ir krāpnieku galvenais ierocis. Cilvēks, ko tu nekad neesi redzējis dzīvē, pēc nedēļām siltu ziņu pēkšņi saslimst, iestrēgst muitā vai viņa bērns nonāk slimnīcā. To sauc par romantisko krāpšanu (angl. romance scam). Noteikums ir vienkāršs: nekad nesūti naudu cilvēkam, ar kuru neesat tikušies klātienē. Ja nauda jau ir nosūtīta, vērsies bankā un policijā (110) – tā nav tava kauna lieta, tas ir noziegums.

Otrs tiešsaistes variants: pēc tavas robežas bijušais publicē ierakstu „Kad tev ir visgrūtāk, visi pazūd”, un kopīgie draugi tev raksta, kāpēc tu viņu „pameti”.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: šņukstēšana, draudi, „ātrās palīdzības” zvans tavā klātbūtnē. Klusā versija: varonīga ciešana. „Nē, nē, man viss kārtībā.” Bet klepus, nopūtas un nogurusi seja visu vakaru. Klusā versija ir grūtāk pamanāma, jo otrs „neko neprasa”.

Attiecību sākumā un vēlāk

Sākumā žēluma stāsts var būt daļa no iepazīšanās: „Visi mani bijušie bija briesmīgi.” Tas iepriekš tev iestāsta, ka tu būsi tas labais cilvēks, kurš viņu nekad nesāpinās. Vēlāk tie paši stāsti kļūst par argumentu, kāpēc tu nedrīksti aiziet.

Versija, kas izskatās pēc pieticības

„Man nekā nevajag, es jau tikšu galā. Nedomā par mani.” Un pēc tam trīs dienas redzama ciešana. Tuvs jēdziens ir vainas uzspiešana.

Kā reaģēt

1. Atdali līdzjūtību no pienākuma. Tu vari just līdzi un tomēr pateikt „nē”. Žēlums nav līgums.
2. Atgriez sarunu pie tēmas. Ja runa bija par to, ko otrs izdarīja, vari atzīt viņa sāpes un tomēr palikt pie savas tēmas.
3. Piedāvā palīdzību, kas nenozīmē tevi. Ārsts, krīzes tālrunis, sociālais dienests, citi radi. Ja otrs atsaka visu, izņemot tevi, pamani to.
4. Nepadari sevi par vienīgo glābēju. Neviens pieaugušais nevar būt otra vienīgā dzīvības līnija. Tas nav cietsirdīgi, tā ir realitāte.
5. Vēro, kas notiek ar palīdzību. Ja pēc tavas palīdzības nekas nemainās, un krīze atkārtojas, vairāk palīdzības šo situāciju nemainīs.
6. Nediskutē par to, vai sāpes ir „īstas”. Tu to nekad nepierādīsi. Tas arī nav vajadzīgs. Vari pieņemt, ka tās ir īstas, un tomēr neatteikties no sevis.

Kad iesaistīties nevajag

• Draudi sev nodarīt pāri, ja tu aiziesi, ir nopietni vienmēr. Zvani 112 vai 116 123. Bet tavs uzdevums ir izsaukt palīdzību, nevis palikt. Neviens nevar atbildēt par otra dzīvību ar savu.
• Ja otrs ir bijis fiziski vardarbīgs vai tu no viņa baidies, nesatiecies divatā „pēdējo reizi”, pat ja iemesls ir slimība. Vispirms – drošības plāns.
• Ja kāds speciālists tev saka, ka „viņam ir grūti, tev jābūt saprotošākam”, zini: ne katrs psihologs vai terapeits ir mācījies par vardarbību attiecībās. Tāds padoms var tevi atgrūst atpakaļ. Labs speciālists tev tic, nepieprasot pierādījumus, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne, nespiež uz kopīgām sesijām un domā par tavu drošību. Ja pēc sesijas jūties vēl sliktāk, meklē citu. Tālruņi 116 123 (visu diennakti) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā) var ieteikt speciālistus, kas strādā ar vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā žēluma spēli sauc angliski?

Pity play, arī pity ploy vai playing the victim. Tuvi jēdzieni: guilt-tripping (vainas uzspiešana), emotional blackmail (emocionālā šantāža) un covert narcissism (slēptais narcisms).

Kā saprast, vai otram tiešām ir grūti?

Tev tas nav jāsaprot līdz galam. Svarīgāks ir cits jautājums: vai otra sāpes nāk kopā ar atbildību – vai tās vietā? Cilvēks ar īstām grūtībām var vienlaikus ciest un atvainoties par to, ka tevi sāpināja. Cilvēks, kurš spēlē uz žēlumu, izmanto sāpes, lai atvainošanās nebūtu vajadzīga.

Ko darīt, ja otrs draud sev kaut ko nodarīt, ja es aiziešu?

Uztver to nopietni: zvani 112, ja ir tūlītējas briesmas, vai iesaki 116 123. Pastāsti kādam no otra tuviniekiem. Bet atceries: tu vari izsaukt palīdzību un tomēr aiziet. Draudi, ka tava aiziešana otru nogalinās, ir viens no stiprākajiem veidiem, kā cilvēku notur vardarbīgās attiecībās.

Vai tas nozīmē, ka viņš vai viņa ir slēpts narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Un tev etiķete nav vajadzīga: ja otra sāpes gadiem aizstāj atbildību un tevi notur, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši (sāc ar drošības plānu). Normālās attiecībās tu nemosties naktī, prātojot, vai neesi cietsirdīgs cilvēks. Ja tā notiek, pats apjukums ir signāls: izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu). Vairāk: narcisms.