Cīnīties, bēgt, sastingt, izpatikt

Kad ķermenis sajūt briesmas, tas neprasa tavu atļauju. Tas izvēlas vienu no četriem ceļiem: cīnīties (uzbrukt, kliegt pretī), bēgt (iziet no istabas, pazust darbā), sastingt (prātā tukšums, balss pazūd) vai izpatikt (piekrist, atvainoties, nomierināt otru). Angliski tas ir fight, flight, freeze, fawn, un, ja meklēsi „fight flight freeze fawn” vai „fawn response”, atradīsi daudzkārt vairāk materiālu nekā latviski, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

„Cīnīties vai bēgt” (angl. fight or flight) pirms vairāk nekā simt gadiem aprakstīja fiziologs Valters Kenons (Walter Cannon). Sastingšana ir labi izpētīta gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem. Ceturto, izpatikšanu (angl. fawn), plaši pazīstamu padarīja terapeits Pīts Volkers (Pete Walker) savā grāmatā par kompleksu traumu (2013). Svarīgi: četru reakciju saraksts ir vienkāršots modelis, nevis precīza diagnoze. Dzīvē reakcijas jaucas, mainās un pāriet viena otrā. Bet modelis ļoti palīdz saprast vienu lietu: tas, ko tu darīji briesmās, nebija raksturs. Tā bija bioloģija.

Kā tas izklausās

Šeit runa ir par tavām reakcijām – ko tu dari, saki vai nespēj pateikt, kad tev ir bail. Viena reakcija pati par sevi neko nenozīmē. Nozīme ir tam, kad un pret ko tā atkārtojas.

Kāpēc tā notiek

Smadzenēm ir daļa, kas atbild par izdzīvošanu. Tā strādā ātrāk par apzinātām domām. Kad tā sajūt draudus, asinīs izdalās stresa hormoni, sirds sitas ātrāk, muskuļi saspringst, gremošana apstājas. Ķermenis gatavojas vienam: izdzīvot. Domāšana, vārdu meklēšana un loģika šajā brīdī ir otrajā plānā. Tāpēc strīdā tu „nevari atcerēties”, ko gribēji pateikt.

Kuru ceļu ķermenis izvēlas, lielā mērā atkarīgs no tā, kas agrāk strādāja:

• Cīņa – ja pretošanās kādreiz palīdzēja apturēt briesmas.
• Bēgšana – ja varēja aiziet: uz citu istabu, pie draugiem, darbā.
• Sastingšana – ja nevarēja ne uzvarēt, ne aizbēgt. Kustēties vai runāt bija bīstamāk nekā palikt nekustīgam.
• Izpatikšana – ja drošāk bija otru nomierināt: uzminēt, ko viņš vai viņa grib, piekrist, atvainoties, pirms dusmas sākas. Par šo reakciju ir atsevišķa lapa: izpatikšanas reakcija (angl. fawn response).

Vardarbīgās attiecībās cīņa bieži padara visu vēl sliktāku, un aiziet ne vienmēr var (kopīgs dzīvoklis, bērni, nauda, bailes). Tāpēc ar laiku daudziem paliek tikai sastingšana un izpatikšana. Tas nav vājums. Tā ir ķermeņa gudrība: tas izvēlējās ceļu, kurā mazāk sāp.

Svarīga detaļa: izpatikšana „strādā” pat tad, ja otrs pretī neko labu nedod. Pietiek, ka pēc tavas atvainošanās vakars paiet bez kliedzieniem. Pēc daudzām sliktām dienām parasta, mierīga diena jūtas kā balva. Tā ir atvieglojuma sajūta, kad slikts uz brīdi beidzas, un tieši tā uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond) – pieķeršanos, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas. Dāvanas, romantika vai „medus mēnesis” tam nav vajadzīgi.

Ko tas nodara tev

Viena bīstama situācija ķermenim nav problēma: tas uztraucas, pēc tam nomierinās. Problēma sākas, kad briesmas ir katru dienu, mājās, no cilvēka, no kura nevar vienkārši aiziet. Tad ķermenis vairs neizslēdz trauksmi.

• Tu pastāvīgi esi sardzē. Tu klausies soļos, balss tonī, durvju skaņā. To sauc par pārmērīgu modrību (angl. hypervigilance).
• Tu staigā kā pa olām. Tu plāno katru vārdu, lai neizraisītu dusmas. Skat. staigāt kā pa olām (angl. walking on eggshells).
• Tu vaino sevi. „Kāpēc es neko nepateicu? Kāpēc es atvainojos, ja nebiju vainīga?” Bet sastingšana un izpatikšana nav tavs lēmums, un tās nav piekrišana.
• Atmiņa kļūst caurumaina. Sastingšanas brīžos smadzenes ne vienmēr visu ieraksta. Tāpēc vēlāk ir grūti atcerēties precīzi, un to var izmantot pret tevi („tu pat neatceries, kas notika”).
• Ķermenis nogurst. Miega traucējumi, galvassāpes, sāpes vēderā, pastāvīgs nogurums, biežāka slimošana.
• Reakcijas ieslēdzas arī tur, kur briesmu nav. Pēc šķiršanās tu sastingsti, kad priekšnieks paceļ balsi, vai atvainojies pārdevējai par to, ka viņa kļūdījās. Ilgstošas vardarbības sekas dažkārt sauc par kompleksu posttraumatiskā stresa traucējumu (angl. complex PTSD, C-PTSD) – to nosaka speciālists, bet pašu sajūtu vari atpazīt jau tagad.

Ja tu kādreiz esi „izslēdzies” – skaties uz sevi kā no malas, laiks ir miglains, jūtas pazudušas –, tas saucas disociācija (angl. dissociation). Tā ir sastingšanas dziļākā forma: prāts aiziet, kad ķermenis nevar.

Normāli vai vardarbība?

Stresa reakcijas pašas par sevi ir normālas. Tās ir visiem. Jautājums ir, kas tās ieslēdz un cik bieži. Kritēriji:

1. Vai tas atkārtojas ar vienu un to pašu cilvēku? Ja tu sastingsti tikai viņa vai viņas klātbūtnē, tas ir signāls.
2. Vai briesmas ir pastāvīgas? Viens smags strīds nav tas pats, kas mēneši, kad tu katru vakaru iekšēji gatavojies.
3. Kurš pielāgojas? Ja vienmēr tu nomierini, tu atvainojies, tu maini plānus, bet otrs nekad, virziens ir skaidrs.
4. Vai pēc tam ir drošība? Normālās attiecībās pēc strīda var atgriezties, izrunāt, un otrs ņem vērā tavas bailes. Vardarbīgās attiecībās tavas bailes kļūst par instrumentu.
5. Kāds ir efekts? Ja tu pamazām pazaudē balsi, gribas un spēju pateikt „nē”, tas nav tikai stress.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram rūp tava drošība, pamana, kad tu sastingsti vai sāc pārspīlēti atvainoties, un samazina spiedienu. Viņš vai viņa jautā: „Vai tu jūties droši?” vai „Es tevi nobiedēju?”. Viņš neizmanto tavu klusumu kā piekrišanu un neizmanto tavas dusmas kā pierādījumu, ka tu esi slikts.

Manipulatīvs cilvēks rīkojas otrādi. Tavu sastingšanu viņš sauc par piekrišanu vai par „aukstumu”. Tavu cīņu – par agresiju („tu esi tas, kurš kliedz!”). Tavu bēgšanu – par „nodevību” vai „izvairīšanos no sarunas”. Tavu izpatikšanu – viņš pieņem kā pašsaprotamu un pēc tam prasa vēl vairāk. Katra tava reakcija kļūst par jaunu iemeslu tevi kritizēt. Tieši tas padara situāciju bezizejas pilnu.

Kas tas nav

• Tas nav raksturs. Tu neesi „gļēvs”, „vājš” vai „histērisks”. Tavs ķermenis darīja savu darbu.
• Sastingšana nav piekrišana. Ne seksā, ne naudas jautājumos, ne lēmumos.
• Viens kliedziens nepadara tevi par varmāku. Ja tu reizi uzkliedzi pēc ilga spiediena, tas nav tas pats, kas atkārtota iebiedēšana.
• Tas nav tikai trauksme. Ja trauksme ir saistīta ar vienu cilvēku un pazūd, kad viņa nav tuvumā, tas ir svarīgs signāls par šīm attiecībām, nevis tikai par tevi.
• Tā nav diagnoze. Tas ir veids, kā saprast savas reakcijas.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Šo modeli arī var apgriezt otrādi. Kāds, kurš regulāri kliedz, var teikt: „Tā ir mana cīņas reakcija, tu mani provocē.” Vai: „Tu esi traumēts, tāpēc visu redzi kā uzbrukumu.” Kritērijs paliek viens: kurš pastāvīgi jūtas drošībā un kurš pastāvīgi baidās? Kurš pielāgojas? Kurš jebkuru strīdu beidz ar to, ka otrs atvainojas? Stresa reakcija ir atbilde uz briesmām. Ja viens cilvēks ir briesmas, bet otrs pastāvīgi reaģē, tas nav abpusējs „trauksmes” jautājums.

Variācijas

Situācijas katram ir citādas, bet mehānisms ir viens: ķermenis izvēlas ceļu, kurā ir vismazāk briesmu. Zemāk dažādas attiecības, lai tu varētu atrast savu. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Oskara sieva Zane kliedz, met traukus un draud, ka viņš nekad vairs neredzēs bērnus. Oskars ir divreiz lielāks par viņu un tieši tāpēc nekad nekustas: viņš sastingst, jo baidās, ka jebkura kustība tiks nosaukta par uzbrukumu. Draugi saka: „Kā tu vari no viņas baidīties?” Vīriešiem, kuri cieš no vardarbības, notic retāk. Bet sastingšana nav atkarīga no muskuļiem.

Vīrietis pret sievieti. Kad Mareks paceļ balsi, Inese sāk runāt ātrāk un mīļāk, piedāvā vakariņas, glāsta viņa roku. Viņa to dara, pirms apzinās. Pēc gadiem viņa pati vairs nezina, ko viņa grib, jo visa enerģija aiziet, lai uzminētu, ko grib viņš.

Viena dzimuma pāris. Rūta dzīvo ar Elīnu, kura pārmaiņus ir sirsnīga un auksta. Rūta ir sākusi strādāt līdz vēlai naktij un brīvdienās ņemt papildu maiņas. Viņa to sauc par „karjeru”, bet īstenībā tā ir bēgšana: darbā ir droši.

Pēc šķiršanās, kopīga bērnu audzināšana. Kad Kasparam telefons parāda bijušās sievas vārdu, viņam salst rokas un pēc katras sarakstes vajag stundu, lai nomierinātos. Tā ir cīņas vai bēgšanas reakcija, kas turpinās arī pēc šķiršanās, jo kontakts turpinās.

Vecāks pret bērnu. Bērni, kuri aug pie vecāka, kurš kliedz vai soda neprognozējami, bieži jau agri iemācās izpatikt: būt „ērti”, nekad neraudāt, uzminēt vecāka noskaņojumu. Pieaugušo dzīvē viņi tiek slavēti par to, ka ir „tik saprotoši”, bet paši nespēj pateikt „nē”.

Pieaudzis bērns pret vecāku. Juris ir 40 gadus vecs. Kad māte zvana, viņš joprojām sajūt tās pašas bailes kā astoņu gadu vecumā un piekrīt braukt pie viņas katru nedēļas nogali, kaut gan viņam pašam ir ģimene.

Brālis vai māsa. Vecākā māsa bērnībā tevi pazemoja, kad vecāki neredzēja. Tagad, ģimenes svētkos, kad viņa sāk runāt, tu nepamanīti aizej uz virtuvi un mazgā traukus visu vakaru.

Priekšnieks vai kolēģis. Pēteris sanāksmēs sastingst ikreiz, kad vadītāja sāk kritizēt. Mājās viņš visu nakti pārspēlē sarunu. Darba vieta, kur cilvēki regulāri sastingst no bailēm, nav „stingra”, tā ir bīstama.

Draugs vai draudzene. Draudzene aizvainojas un nerunā ar tevi dienām, ja tu kaut ko neizdari viņas vēlētajā veidā. Tu pamazām sāc atvainoties jau iepriekš – pat par to, ko neesi izdarījis vai izdarījusi.

Vecs vecāks un pieaudzis bērns. Astoņdesmitgadīgā Aiga baidās no dēla, kurš prasa naudu. Kad viņš atbrauc, viņa nekad nestrīdas, vienmēr iedod, ko viņš prasa, un pēc tam nedēļu nevar gulēt. Tā ir izpatikšana: viņa pērk mieru.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte kritizē visu, ko tu dari. Tu esi sākusi vai sācis vienmēr būt „ideāla vedekla” vai „ideāls znots”: tīrīt pirms viņas ierašanās, gatavot viņas mīļākos ēdienus, nekad nestrīdēties.

Tiešsaistē. Kad telefonā parādās ziņa no konkrēta cilvēka, tavs ķermenis reaģē pirms tu izlasi – sirdsklauves, karstums sejā. Vai tu stundām neatver ziņas, jo baidies, ko tur atradīsi. Arī digitālie draudi ieslēdz tās pašas reakcijas.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: otrs kliedz, draud, met lietas, un tu sastingsti vai kliedz pretī. Klusā: otrs vienkārši klusē ar savādu seju, un tu jau sāc atvainoties. Reakcija uz klusumu var būt tikpat spēcīga kā reakcija uz kliedzieniem. Skat. klusēšanas sods (angl. silent treatment).

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem. Sākumā tu varbūt pat nepamanīji, ka jau pielāgojies: vienkārši „nebija vērts strīdēties”. Pēc gadiem tu vairs neatceries, kāds cilvēks biji pirms tam, un tava pirmā reakcija uz jebkuru domstarpību ir izpatikt.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Otrs „rūpējas” par tevi tā, ka tu nekad nezini, kad rūpes pārvērtīsies dusmās: „Es tikai gribu, lai tev būtu labāk”, pēc tam „Tu esi nepateicīgs”. Tavs ķermenis iemācās būt sardzē pat maiguma brīžos.

Kā reaģēt

1. Nosauc, kas notiek. Kad pamani, ka tev ir tukšs galvā, ka gribas aizbēgt vai atvainoties bez iemesla, pasaki sev: „Tā ir mana ķermeņa reakcija. Es neesmu salūzis vai salūzusi.” Jau nosaukšana nedaudz nomierina.

2. Vispirms ķermenis, tad domas. Palīdz vienkāršas lietas: izelpo lēnāk nekā ieelpo, sajūti kājas uz grīdas, paskaties apkārt un nosauc piecas lietas, ko redzi, padzeries auksta ūdens. Tas smadzenēm signalizē, ka tūlītējās briesmas ir beigušās.

3. Nevaino sevi pēc tam. „Kāpēc es neko nepateicu” nav īstais jautājums. Īstais jautājums: „Kāpēc mans ķermenis šajās attiecībās jūtas briesmās?”

4. Sagatavo vārdus iepriekš. Sastingšanas brīdī vārdi neatnāk. Uzraksti dažas īsas frāzes telefonā un iemācies tās no galvas.

5. Pieraksti faktus. Datumi, kas notika, ko teica. Ja atmiņa sastingšanas dēļ ir caurumaina, pieraksti tev palīdzēs pašai vai pašam ticēt tam, kas notika.

6. Drošība pirmajā vietā. Ja dzīvo kopā ar cilvēku, kurš ir bijis fiziski vardarbīgs vai draud, nemēģini „apmācīt sevi” pretoties. Tavs ķermenis, izvēloties sastingt vai izpatikt, var tevi pasargāt. Tev nav jāuzvar, tev jāizkļūst. Sāc ar drošības plānu. Briesmu brīdī zvani 112.

7. Atbalsts. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai terapeits pārzina vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli attiecībās. Labi domāts padoms „izrunājiet to kopā” vai kopīgas sesijas ar cilvēku, no kura baidies, var nodarīt ļaunumu. Pārbaudi speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot pierādījumus?
• Vai pazīst vārdus gāzlaitings (angl. gaslighting), traumatiskā saikne, trauma?
• Vai neuzstāj uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
• Vai koncentrējas uz tavu drošību un tavu uztveri?

Ja pēc sesijas jūties vēl vairāk vainīgs vai vainīga vai tevi mudina „dot vēl vienu iespēju”, meklē citu speciālistu. Tas nenozīmē, ka problēma esi tu. Pagaidām der Dr. Ramani Durvasulas materiāli angļu valodā (YouTube „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024) un krīzes tālruņi 116 123 (visu diennakti) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā). Tur tev var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc es sastingu un neko nepateicu?

Jo tavs ķermenis izvērtēja, ka runāt vai kustēties ir bīstamāk nekā palikt nekustīgam. Tas notiek ātrāk par apzinātu lēmumu. Tas nav gļēvums un nav piekrišana. Ja tas notiek regulāri ar vienu cilvēku, jautājums nav par tevi, bet par to, ko šis cilvēks dara.

Kā šīs reakcijas sauc angliski?

Fight, flight, freeze, fawn – cīnīties, bēgt, sastingt, izpatikt. Pirmās divas bieži sauc kopā par fight or flight. Izpatikšanu (fawn response) aprakstīja Pīts Volkers. Meklējot angliski, atradīsi daudz vairāk.

Es uzkliedzu pretī. Vai tas nozīmē, ka vardarbīgs esmu es?

Viens sprādziens pēc ilgstoša spiediena nav tas pats, kas atkārtota iebiedēšana. Skaties uz kopainu: kurš lielāko daļu laika baidās, kurš pielāgojas, kurš pēc strīda atvainojas? Ja tas vienmēr esi tu, tava cīņas reakcija ir atbilde uz vardarbību, nevis tās cēlonis.

Vai otrs ir narciss, ja man ir šādas reakcijas?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav svarīga – svarīga ir uzvedība, kas atkārtojas. Ja tavs ķermenis pastāvīgi ir briesmās šī cilvēka tuvumā, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši (drošības plāns). Normālās attiecībās tu nesēdi naktīs, prātojot, vai traks esi tu. Ja sēdi, tas jau ir signāls: izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.

Vai tas pāriet?

Jā, bet parasti ne uzreiz. Kad briesmas beidzas, ķermenim vajag laiku, lai to noticētu. Pirmajos mēnešos pēc aiziešanas reakcijas var pat pastiprināties. Palīdz drošība, miegs, cilvēki, kuriem uzticies, un speciālists, kurš saprot traumu. Lielākā daļa cilvēku ar laiku atgūst spēju just mieru.