Disociācija

Disociācija ir prāta avārijas slēdzis. Kad no situācijas nevar ne aizbēgt, ne to apturēt, smadzenes „pagriež skaņu klusāk”: jūtas notirpst, ķermenis šķiet svešs, istaba izskatās kā filmā, un laiks it kā izkrīt. Vārds nāk no latīņu dissociare – „atdalīt”. Angļu valodā to sauc dissociation, un, ja meklēsi angliski („dissociation abuse”, „dissociation during arguments”, „freeze response”), atradīsi daudzkārt vairāk materiālu nekā latviski, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Svarīgākais, kas jāzina uzreiz: disociācija nav vājums un nav trakums. Tā ir normāla nervu sistēmas reakcija uz pārāk lielām briesmām vai sāpēm. Psihiatri to aprakstīja jau 19. gadsimtā. Vardarbīgās attiecībās tā bieži kļūst par ieradumu – un tad tā sāk traucēt dzīvot.

Kā tas izklausās

Te runa ir par to, kā disociāciju apraksta paši cilvēki, un par to, ko viņiem saka citi. Katram piemēram ir konteksts, jo „es atslēdzos” pats par sevi neko nepierāda.

Kāpēc tā notiek

Cilvēka nervu sistēmai briesmās ir vairākas iespējas. Angļu valodā tās sauc fight, flight, freeze, fawn: cīnīties, bēgt, sastingt vai izpatikt. Ja cīnīties ir bīstami un aizbēgt nav kur – jo tu dzīvo ar šo cilvēku, esi no viņa atkarīgs vai tev ir desmit gadu –, atliek sastingt. Disociācija ir sastingšanas iekšējā puse: ķermenis paliek uz vietas, bet prāts „aiziet”.

Tam ir jēga. Tā samazina sāpes, kuras tajā brīdī nevar izturēt, un palīdz nepateikt neko, kas varētu padarīt situāciju bīstamāku. Psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd) pamanīja vēl ko: ja sāpes nodara cilvēks, no kura tu esi atkarīgs – vecāks, partneris –, prātam ir izdevīgi „neredzēt” visu līdz galam, jo tad var palikt tuvumā un izdzīvot. Viņa to nosauca par nodevības traumu (angl. betrayal trauma).

Vardarbīgās attiecībās disociācija kalpo arī otram, pat ja viņš to nesaprot. Cilvēks, kurš strīdā „aiziet”, nespēj aizstāvēties, neatceras precīzus vārdus un vēlāk ir vieglāk pārliecināms, ka „tā nemaz nebija”. Tā ir augsne gāzlaitingam (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu).

Ko tas nodara tev

• Robi atmiņā. Tu atceries sākumu un beigas, bet ne vidu. Tāpēc ir grūti pastāstīt draugam, policijai vai ārstam, kas notika – un vēl grūtāk noticēt pašam vai pašai sev.
• Nereāluma sajūta. Pasaule šķiet kā aiz stikla vai miglā (to sauc par derealizāciju), vai tu pats vai pati sev šķieti svešs, kā robots (depersonalizācija).
• Emocionāls sastingums. Nav ne prieka, ne dusmu. Daudzi cilvēki domā, ka „vienkārši ir auksti” – bet tas ir ilgstošs pašaizsardzības režīms.
• Kauns pēc tam. „Kāpēc es neko neteicu? Kāpēc nepretojos?” Atbilde: jo tava nervu sistēma izvēlējās drošāko ceļu. Sastingšana nav piekrišana.
• Tas turpinās arī drošībā. Pēc aiziešanas prāts var „atslēgties” no kāda tonī, smaržas vai telefona skaņas, kas atgādina pagātni. Tas nenozīmē, ka tu atkal esi briesmās.
• Tu esi mazāk aizsargāts vai aizsargāta. Disociētā stāvoklī ir grūtāk pamanīt robežas pārkāpumu, pateikt „nē” vai laikus aiziet.

Normāli vai vardarbība?

Disociācija pati nav vardarbība – tā ir tava reakcija. Jautājums ir, uz ko tā ir reakcija un kā uzvedas otrs, kad to redz. Kā atšķirt:

1. Kad tas notiek? Nejauši, no noguruma – vai atkal un atkal ap vienu cilvēku vai viena veida situācijām (kliedzieni, pārmetumi, draudi)?
2. Cik dziļi? Aizsapņošanās, no kuras viegli atgriežas, – vai laika zudums, nejutīgs ķermenis, neatceramas sarunas?
3. Kā uzvedas otrs? Viņš vai viņa pamana, ka tev ir slikti, un apstājas – vai kļūst skaļāks un vēlāk izmanto tavus atmiņas robus?
4. Kā tev ir bez šī cilvēka? Ja prom no viņa „atslēgšanās” notiek reti, bet viņa tuvumā bieži, tas ir svarīgs signāls.

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks, redzot, ka tu „aizej”, parasti nobīstas pats: apstājas, runā lēnāk, piedāvā pārtraukumu. Vēlāk viņš vai viņa neizmanto to, ka tu kaut ko neatceries, un nesaka „tu esi traks”. Manipulatīvs cilvēks tavu stāvokli vai nu nepamana, vai izsmej, vai izmanto: turpina spiest, kamēr tu nevari pretoties, un vēlāk pārraksta notikušo savā labā. No malas var redzēt vēl vienu atšķirību: pēc strīda ar godīgu cilvēku tu esi noguris vai nogurusi, bet saproti, kas notika. Pēc strīda ar manipulatīvu cilvēku tu nesaproti pat to.

Kas tas nav

• Nav meli un nav izlikšanās – tu tiešām neatceries.
• Nav ignorēšana un nav klusēšanas sods (angl. silent treatment – kad ar kādu apzināti nerunā, lai sodītu). Klusēšanas sods ir izvēle, disociācija nav.
• Nav trakums. Tā ir normāla reakcija uz nenormālu situāciju.
• Ne katra disociācija ir disociatīvie traucējumi – tie ir atsevišķas, retākas diagnozes, ko nosaka tikai psihiatrs.
• Ne katra „izkritusi” minūte ir trauma. Pēkšņs samaņas vai laika zudums bez stresa var būt arī veselības problēma (piemēram, neiroloģiska), tāpēc to vajag parādīt ārstam.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Vārdu „disociācija” var apgriezt divos veidos. Pirmkārt, otrs var tev teikt: „Tu disociē, tev ir psihiski traucējumi, neviens tev neticēs.” Otrkārt, otrs var ar to attaisnot sevi: „Es disociēju, tāpēc neatceros, ka tevi grūdu.” Kritērijs paliek tas pats. Atkārtošanās: kurš atkal un atkal sāpina otru? Virziens: kam izdevīgs tas, ka kāds „neatceras”? Efekts: kurš pēc strīdiem jūtas nobijies, apjucis un vainīgs? Arī tad, ja kāds tiešām disociē, tas neatceļ atbildību par to, ko viņš vai viņa dara.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kad no briesmām vai sāpēm nevar aizbēgt, prāts aizbēg iekšā. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Partneris vai partnere

Sieviete pret vīrieti. Kristīne stundām ilgi turpina pārmetumus, sekot Edgaram pa dzīvokli un neļaut aizvērt durvis. Edgars pēc gadiem vairs nestrīdas: viņš apsēžas un „izslēdzas”. Kristīne draugiem stāsta, ka viņš ir „emocionāli invalīds”. Vīriešiem par šādām lietām notic retāk, un viņi paši par tām runā retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk.

Vīrietis pret sievieti. Andris nekliedz. Viņš runā klusi un ilgi, jautā „kāpēc tu tā izdarīji?” desmito reizi, līdz Laura vairs nejūt savu seju. Nākamajā dienā viņa neatceras, kam piekrita.

Viena dzimuma pārī. Toms un Dāvis dzīvo kopā trīs gadus. Kad Dāvis sāk dauzīt skapīšu durvis, Tomam „aizkrīt” skaņa, un viņš vēlāk nevar pateikt, cik ilgi tas turpinājās.

Bijušais partneris un kopīgi bērni

Pēc šķiršanās Ilze nodod meitu bijušajam vīram pie durvīm. Viņš vienmēr pasaka kādu dzēlīgu teikumu. Ilze pēc tam sēž mašīnā un nevar atcerēties, vai iedeva meitai zāles. Palīdz saraksts, ko viņa pārbauda pirms katras tikšanās, un saziņa rakstiski.

Vecāks un bērns

Bērns, kuru regulāri lamā vai sit, bieži iemācās „aiziet” jau pie pirmajiem soļiem gaitenī. Skolā viņu var saukt par sapņotāju vai slinku. Ja tev ir mazāk par 18 un tas notiek ar tevi, zvani 116 111 (bērniem un pusaudžiem, bez maksas) vai pastāsti pieaugušajam, kam uzticies.

Pieaudzis bērns un vecāks

Ievai ir 40 gadu, bet, ieejot mātes dzīvoklī, viņa atkal jūtas kā astoņgadīga meitene. Māte pasaka pierasto „nu, protams, tu atkal viena pati”, un Ieva vairs nejūt rokas. Pēc vizītes viņa stundu sēž mašīnā. Tā ir veca, iemācīta reakcija uz vecu situāciju.

Brālis vai māsa

Vecākā māsa ģimenes svētkos visu radu priekšā atgādina tavas bērnības neveiksmes un smejas. Tu smaidi un nerunā, un vēlāk nevari atcerēties, kas vēl tika teikts pie galda.

Priekšnieks vai kolēģis

Kolēģis, kurš regulāri pazemo sapulcēs, panāk, ka tu nespēj izteikt pat to, ko biji labi sagatavojis. Palīdz rakstīt priekšlikumus iepriekš un pēc sapulces nosūtīt tos e-pastā.

Draugs vai draudzene

Draudzene jokojot izstāsta tavus noslēpumus kompānijai. Tu smejies līdzi un vēlāk neatceries pusi vakara. Arī draudzībā sastingšana ir signāls, ka tev nav droši.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Pieaudzis dēls pieprasa naudu no 80 gadus vecās mātes un draud „vairs nebraukt”. Māte klusē un vēlāk neatceras, vai parakstīja kādu papīru. Ja vecs cilvēks baidās no sava bērna, zvani 116 123, bet briesmu gadījumā – 112.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte katrā vizītē kritizē, kā tu audzini bērnus, un partneris klusē. Tu „izslēdzies” un vakarā nevari pastāstīt, kas īsti notika – un partneris saka, ka tu „pārspīlē”.

Tiešsaistē

Bijušais raksta no jauniem kontiem. Jau tikai telefona vibrācija liek tavam ķermenim sastingt, un tu vairākas minūtes skaties ekrānā, neko nelasot. Palīdz izslēgt paziņojumus, nosūtīt šos kontus uz atsevišķu mapi un lasīt tikai kopā ar uzticamu cilvēku vai noteiktā laikā.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: kliedzieni, dauzīšana, draudi. Klusā: stundām ilga „aprunāšana” mierīgā balsī, auksts skatiens, dienām ilgs klusums. Klusā versija nervu sistēmai var būt tikpat smaga, jo tev nav nekā, uz ko norādīt – un tu disociē, nesaprotot, no kā.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā disociācija var būt reta, un tu to noraksti uz nogurumu. Pēc gadiem tā kļūst par ikdienu: tu dzīvo „uz autopilota”, un draugi saka, ka tu esi pazudis vai pazudusi. Ja „atslēgšanās” notiek jau pirmajos mēnešos, tas ir nopietns brīdinājums.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

Daži nekad nekliedz. Viņi „tikai rūpējas”: pārbauda telefonu „tavai drošībai”, izlemj, ko tu ēd, jo „zina labāk”, un maigi saka, ka tu bez viņiem pazustu. Tu nejūti bailes, tu jūti tukšumu – un pamazām pārstāj just vispār. Arī tā ir disociācija: no dzīves, kurā tev nav vietas.

Kā reaģēt

Tajā brīdī

Kad jūti, ka „aizej”, palīdz atgriezt uzmanību ķermenī un šajā vietā (angļu valodā to sauc grounding – iezemēšanās):

1. Piespied pēdas pie grīdas un sajūti tās.
2. Nosauc sev piecas lietas, ko redzi, četras, ko dzirdi, trīs, kam vari pieskarties.
3. Nomazgā rokas ar aukstu ūdeni vai paturi rokā kaut ko vēsu.
4. Pasaki sev datumu un vietu: „Šodien ir otrdiena. Es esmu virtuvē. Man ir 34 gadi.”
5. Ja vari, izej no telpas.

Pēc tam

• Pieraksti uzreiz. Datums, laiks, ko otrs teica, ko tu atceries. Pat trīs rindiņas telefonā. Tas palīdz pret atmiņas robiem un vēlāk pret „tā nebija”.
• Pastāsti kādam. Draugam, uzticības tālrunim 116 123 (bez maksas, visu diennakti, arī krievu un angļu valodā) vai 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā).
• Nevaino sevi. „Kāpēc es nepretojos?” nav pareizais jautājums. Pareizais: „No kā mana nervu sistēma mani sargāja?”

Palīdzība no speciālista

Ja disociācija tev atņem stundas, tu attopies vietās, neatceroties ceļu, vai tev ir domas sev kaitēt, vērsies pie psihiatra vai ģimenes ārsta, un krīzē zvani 112 vai 116 123.

Taču zini: Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies strādāt ar vardarbību un traumu. Labs nodoms bez šīm zināšanām var kaitēt: padoms „izrunājieties” vai kopīgas pāru sesijas ar cilvēku, no kura tu sastingsti, var padarīt situāciju bīstamāku. Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev tic, neprasot pierādījumus?
• Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas), trauma, kontrole pār visu tavu dzīvi (angl. coercive control)?
• Vai neuzspiež kopīgas sesijas vai „izlīgšanu”?
• Vai vispirms rūpējas par tavu drošību un to, kā tu jūties?

Ja pēc sesijas tu jūties vēl trakāks vai trakāka, vainīgs vai vainīga vai pastumts atpakaļ pie otra, tas ir iemesls meklēt citu speciālistu, nevis pierādījums, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, var palīdzēt Dr. Ramani Durvasulas materiāli (angļu valodā): YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019) un „It’s Not You” (2024).

Kad nevajag iet prom no telpas

Ja otrs kļūst bīstamāks, kad tu mēģini aiziet – aizšķērso durvis, grūž, draud –, neriskē. Tad svarīgāks ir drošības plāns: kur ir tava soma, dokumenti, kam zvanīt. Briesmās zvani 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai disociācija ir psihiska slimība?

Nē. Viegla disociācija ir parasta cilvēka pieredze, un smagākas formas ir normāla reakcija uz traumu. Pastāv arī disociatīvie traucējumi, bet tās ir retākas diagnozes, ko nosaka psihiatrs. Tev nav vajadzīga diagnoze, lai meklētu palīdzību.

Kāpēc es neatceros mūsu strīdus?

Ļoti stipras bailes vai stress traucē atmiņai saglabāt notikumus kārtīgi. Disociētā stāvoklī prāts ir „prom”, tāpēc atmiņā paliek robi. Tas nenozīmē, ka tev nevar ticēt. Tas nozīmē, ka vari sākt pierakstīt uzreiz pēc notikumiem.

Vai tas pāries?

Parasti disociācija kļūst retāka, kad dzīvē atgriežas drošība, un vēl retāka ar traumas terapiju. Vispirms nāk drošība, tikai pēc tam dziļāks darbs. Ja tu joprojām dzīvo ar cilvēku, no kura tev ir bail, prāts turpinās sargāt – un tas nav tavs trūkums.

Kā to sauc angliski?

Dissociation. Tuvie jēdzieni: depersonalization (sajūta, ka esi svešs pats sev), derealization (pasaule šķiet nereāla), freeze response (sastingšana) un grounding (iezemēšanās tehnikas).

Vai cilvēks, no kura es sastingstu, ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs – un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav svarīga. Svarīgi ir tas, kas atkārtojas: ja tavs ķermenis atkal un atkal „izslēdzas” šī cilvēka tuvumā, tas jau ir pietiekams iemesls sevi sargāt. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai problēma neesi tu, tas pats par sevi ir signāls – izlasi par apjukumu kā simptomu. Vairāk: narcisms.