Reaktīvā vardarbība

Tu mēnešiem vai gadiem klusē, pacieš, skaidro. Tad kādā vakarā tu vairs nevari. Tu kliedz, sit ar dūri pa galdu, nosauc otru rupjā vārdā vai izmet viņa telefonu pa logu. Otrs ir mierīgs. Viņš vai viņa saka: „Redzi? Tu esi traka. Tu esi bīstams.” Dažreiz tieši tajā brīdī telefons jau filmē. Angliski to sauc reactive abuse – latviski tuvāk būtu „izprovocēta reakcija, ko pēc tam pasniedz kā tavu vardarbību”.

Svarīgi saprast: šis nosaukums radies cietušo atbalsta kopienās, tas nav oficiāls psiholoģijas termins. Daļa speciālistu iebilst pret vārdu „vardarbība” tajā, jo cietušā reakcija nav tas pats, kas ilgstoša kontrole. Pētnieks Maikls Džonsons (Michael P. Johnson, 2008) līdzīgu parādību apraksta kā vardarbīgu pretošanos (angl. violent resistance): kad cilvēks, kuru ilgi kontrolē, beidzot atbild ar spēku. Meklējot angliski „reactive abuse”, atradīsi daudz vairāk materiālu, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Te ir divas puses: tas, kas notiek līdz tavai reakcijai, un tas, ko otrs dara pēc tās. Neviena frāze pati neko nepierāda.

Kāpēc tā dara

Provokācija ir rīks. Kontrolējošam cilvēkam tas dod vairākas lietas:

• Pierādījumu, ka problēma esi tu. Mēnešiem ilga pazemošana ir klusa un grūti pierādāma. Tavs kliedziens ir skaļš un redzams. Tas pārvērš stāstu otrādi.
• Vainas apgriešanu. Tas ir tuvs DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender): noliegt savu daļu, uzbrukt tev un pašam kļūt par „upuri”, bet tevi padarīt par vainīgo (Freyd, 1997).
• Materiālu citiem. Video, ekrānuzņēmumi un stāsti par tavu „histēriju” noder draugiem, radiem, skolai, tiesai. Tā sākas nomelnošanas kampaņa (angl. smear campaign – kad par tevi apzināti izplata sliktu stāstu) un tiek iesaistīti lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys – cilvēki, caur kuriem otrs spiež uz tevi).
• Kaunu, kas tevi notur. Pēc eksplozijas tu jūties vainīgs vai vainīga. Tu atvainojies, piekāpies, pieņem noteikumus. Kauns ir ļoti efektīvs pavada.
• Šaubas par sevi. Ja tu pats vai pati sāc domāt „varbūt vardarbīgs esmu es”, otram vairs nav jāpūlas. Tas ir tas pats efekts kā gāzlaitingam (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu).

Provocēt var dažādi: ar pazemojumiem klusā balsī, ar jautājumiem, kas skar tavas dziļākās sāpes, ar miega atņemšanu, ar neļaušanu aiziet no istabas, ar sīkām lietām, kas atkārtojas simtiem reižu. Ārējam novērotājam tas bieži vispār neizskatās pēc uzbrukuma.

Ko tas nodara tev

Tu sāc baidīties no sevis. Daudzi cilvēki, kuri to piedzīvojuši, stāsta, ka pirms šīm attiecībām viņi nekad nebija kliedzuši, svieduši lietas vai lamājušies. Tagad viņi naktīs guļ un domā: „Kas ar mani notiek? Varbūt es patiesībā esmu tāds?”

Kauns ir otrs lielais efekts. Tu vairs nevari nevienam izstāstīt, kas notiek, jo „tu taču arī kliedzi”. Tu jūties līdzvainīgs vai līdzvainīga, un tas tevi apklusina tieši tad, kad tev visvairāk vajag atbalstu.

Trešais – tu sāc sevi cenzēt līdz pilnīgai sastingšanai. Tu apspied jebkuras dusmas, jo zini, ka tās tiks izmantotas. Ilgtermiņā tas var novest pie izsīkuma, trauksmes un sajūtas, ka tev vairs nav nekādu jūtu.

Un vēl: pēc eksplozijas bieži nāk otra „žēlsirdība”. Otrs piedod, ir mīļš, saka, ka „mēs to pārdzīvosim”. Tev nekas nav jādod – pietiek ar to, ka otrs vairs nedusmojas. Šis atvieglojums pēc sliktā uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond): pieķeršanos, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas.

Normāli vai vardarbība?

Šeit ir jābūt īpaši godīgiem, jo „reaktīvā vardarbība” ir viens no tiem jēdzieniem, ko visvieglāk izmantot kā attaisnojumu. Kliedziens joprojām ir kliedziens, un sitiens joprojām ir sitiens. Nosaukums nekad neatļauj darīt pāri. Tas palīdz saprast, kas notiek visā kopainā. Kritēriji:

1. Kurš no kura baidās? Ja tu ikdienā staigā kā pa olu čaumalām un domā, kā neizraisīt otra dusmas, tas ir svarīgāk par vienu vakaru.
2. Kas notiek ilgstoši? Vai viena puse regulāri kontrolē naudu, draugus, telefonu, laiku, bet otra pēc ilga spiediena reizēm eksplodē?
3. Kas notiek pēc tam? Vai tu pēc eksplozijas jūties šausmīgi un atvainojies, bet otrs to izmanto? Vai otrs pēc savām eksplozijām saka, ka „tu viņu piespiedi”, un nekad neuzņemas atbildību?
4. Samērs un mērķis. Vai tava reakcija bija mēģinājums izbeigt situāciju (aiziet, apturēt, aizstāvēties), vai mēģinājums otru kontrolēt un iebiedēt?
5. Atkārtošanās. Vai provokācija atkārtojas atkal un atkal, un vai tā vienmēr beidzas ar to, ka vainīgs esi tu?

Kā uzvedas otrs

Godīgs cilvēks pēc tavas eksplozijas vispirms ir sāpināts vai izbijies, bet vēlāk ir gatavs runāt arī par to, kas notika pirms tam. Viņš vai viņa var teikt: „Tu nedrīksti tā kliegt, bet es arī redzu, ka es tevi spiedu.” Viņš nestāsta par to visiem un nekrāj video.

Manipulatīvs cilvēks pēc tavas eksplozijas kļūst dīvaini mierīgs, gandrīz apmierināts. Viņš vai viņa ātri stāsta citiem, lieto to kā kārti turpmākajos strīdos („atceries, kā tu mani…”) un nekad nerunā par to, kas notika pirms tam. Bieži tu pamani, ka provokācijas pastiprinās tieši pirms svarīgiem notikumiem: tiesas, ģimenes svētkiem, tava darba intervijas.

No malas redzams tikai tas, ko otrs parāda. Draugi un radi redz tavu kliedzienu, nevis trīs stundas pirms tam. Tāpēc ir tik svarīgi skatīties uz ilgāku laiku, nevis uz vienu video.

Kas tas nav

• Parasts strīds, kurā abi kļūst skaļi un pēc tam abi uzņemas savu daļu.
• Atļauja sist, lauzt lietas vai draudēt – nosaukums to nekad neattaisno.
• Attaisnojums cilvēkam, kurš pastāvīgi kontrolē otru un reizēm „noraujas”.
• Pašaizsardzība fiziska uzbrukuma brīdī – tā ir cita lieta, un tai ir savi likumi.
• Diagnoze, kas tevi padara par slikto vai labo.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Tas notiek bieži. Cilvēks, kurš ilgstoši kontrolē otru, var teikt: „Man ir reaktīvā vardarbība, tu mani provocēji.” Šeit palīdz tie paši jautājumi: kurš ikdienā baidās, kurš kontrolē naudu, draugus, telefonu, kurš pēc eksplozijām uzņemas atbildību un kam katrs konflikts beigās nāk par labu. Ja „provokācija” bija tas, ka otrs gribēja aiziet, satikt draugus vai pateica „nē”, tā nav provokācija.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: ilgs spiediens, tava reakcija, un tad tieši reakcija kļūst par „pierādījumu” pret tevi. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete provocē vīrieti

Aivars gadiem dzird no sievas, ka viņš „nav īsts vīrietis”. Viņa to saka klusā balsī, tikai divatā. Kādu vakaru viņš sit pa durvīm tik stipri, ka tās ieplīst. Nākamajā dienā viņa mātei un kaimiņienei rāda saplēstās durvis un saka, ka baidās no viņa. Aivaram neviens nejautā, kas notika pirms tam. Vīriešiem ir īpaši grūti, jo vīrieša dusmas sabiedrība uztver kā draudus, bet sievietes pazemojumus kā „emocijas”. Vīrieši arī cieš no vardarbības, bieži no sievietēm, un viņiem notic retāk. Šī vietne ir arī tev.

Vīrietis provocē sievieti

Inese ir mājās ar diviem maziem bērniem. Vīrs katru vakaru atnāk un pārmet, ka māja nav sakopta, ka viņa „neko nedara visu dienu”, ka viņa ir „slikta māte”. Kādā vakarā viņa met viņam ar šķīvi. Nākamajā nedēļā viņš ar advokātu runā par bērnu aizbildnību un piemin „emocionāli nestabilu māti”.

Viendzimuma pāris

Kristiāna un Madara dzīvo kopā trīs gadus. Madara regulāri publiski smejas par Kristiānas darbu un pēc tam divatā saka, ka tas bija „tikai joks”. Kad Kristiāna kādreiz kliedz atpakaļ ballītē, Madara pārējiem saka, ka „viņai ir problēmas ar dusmām”. Viendzimuma pāros papildu slogs ir tas, ka apkārtējie bieži nemaz neiedomājas, ka tur var būt vardarbība.

Bijušais partneris un kopīgi bērni

Pēc šķiršanās provokācijas bieži notiek bērnu nodošanas brīžos: dzēlīgi komentāri klusā balsī, vēlu atvests bērns, sāpīgas ziņas tieši pirms tiesas sēdes. Mērķis ir panākt, lai tu reaģē liecinieku vai kameras priekšā. Te ļoti palīdz pelēkais akmens (angl. grey rock – īsas, faktiskas atbildes bez emocijām) un bērnu nodošana publiskā vietā vai ar trešo personu.

Vecāks un bērns vai pieaugušais bērns

Tēvs gadiem kritizē pieaugušo meitu par visu – darbu, izskatu, partneri. Svētku vakariņās viņa beidzot pasaka, ko domā, un aiziet. Tēvs visai ģimenei stāsta, ka „meita sabojāja Ziemassvētkus” un „vienmēr bijusi histēriska”. Nākamajos svētkos viņai visi skatās ar aizdomām.

Brāļi un māsas

Vecākais brālis bērnībā sistemātiski kaitina jaunāko, līdz tas raud vai sit. Vecāki soda jaunāko. Pieaugušo vecumā tas pats turpinās ģimenes sanākšanās: brālis zina, kur spiest, un visi joprojām redz tikai jaunākā reakciju.

Darbā

Priekšnieks vai kolēģis nedēļām pazemo, aizmirst iesūtīt tavu materiālu, pārmet sanāksmēs. Kad tu beidzot asi atbildi, tev izsaka rakstisku brīdinājumu par „neprofesionālu uzvedību”. Darbā īpaši palīdz visu pierakstīt: datumus, e-pastus, lieciniekus, lai tavai reakcijai ir konteksts.

Draugi

Draudzene gadiem izjoko tavu svaru kompānijas priekšā. Kad tu beidzot pasaki „pietiek, tas nav smieklīgi”, viņa apvainojas, un visa kompānija nākamnedēļ tev saka, ka tu „pārspīlēji”.

Vecs vecāks un pieaudzis bērns

Pieaudzis dēls dzīvo pie vecās mātes, mēnešiem pārmet viņai naudu un aizmāršību. Kad māte vienreiz iesit viņam ar avīzi, viņš stāsta sociālajam darbiniekam, ka „mamma kļuvusi agresīva un vajadzētu viņu ievietot aprūpes namā”.

Tiešsaistē

Bijušais partneris raksta provokatīvus komentārus zem taviem ierakstiem vai sūta ziņas no viltus kontiem. Kad tu kādreiz atbildi dusmīgi, viņš publicē tikai tavu atbildi ar parakstu „redzat, kāds viņš ir”. Tiešsaistē labākā aizsardzība ir neatbildēt vispār, saglabāt ekrānuzņēmumus ar datumu un bloķēt.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: otrs kliedz un sit ar durvīm, bet tavs pirmais kliedziens tiek filmēts. Klusā versija: otrs nekad nepaceļ balsi, tikai klusi, ar smaidu saka lietas, kas trāpa tieši sāpīgākajā vietā, un pēc tam gaida. Klusā versija ir bīstamāka, jo no malas tu vienmēr izskaties kā tas, kurš sāka.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā provokācijas ir retas un izskatās nejaušas. Tavas reakcijas ir retas, un tu tās uzskati par „savu vainu”. Pēc daudziem gadiem tu jau zini visus āķus, bet esi tik noguris vai nogurusi, ka reakcija nāk ātrāk. Tas nenozīmē, ka tavs raksturs ir sabojājies. Tas nozīmē, ka tavi spēki izsīkst.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai uztraucos par tavām dusmām. Varbūt tev vajag ārstēties?” Otrs pieraksta tevi pie psihologa, stāsta ārstiem par tavu „nestabilitāti”, rūpīgi dokumentē katru tavu vārdu. No malas tas izskatās pēc gādīga partnera, kurš cenšas palīdzēt. Iekšā tas ir veids, kā tevi padarīt par „slimo”.

Kā reaģēt

Tavs mērķis nav kļūt par robotu. Tavs mērķis ir neiedot otram materiālu un nodrošināt, lai tavai reakcijai ir konteksts.

1. Pamani provokāciju agri. Kad jūti, ka dusmas ceļas, tas ir signāls iziet no situācijas – ne uzvarēt.
2. Aizej fiziski. Izej no istabas, no mājas, uz pastaigu, pie drauga. Ja otrs neļauj tev aiziet, tas jau ir nopietns signāls.
3. Pieraksti visu. Datumi, kas tika teikts, cik ilgi. Glabā to vietā, kur otrs nepiekļūst.
4. Mazāk mutisku sarunu, vairāk rakstisku. Rakstiski ir grūtāk tevi izprovocēt un grūtāk izkropļot vārdus.
5. Neatbildi tūlīt. Ziņām, kas tevi sadusmo, atbildi pēc stundas vai nākamajā dienā.
6. Stāsti kādam agri, nevis tikai pēc eksplozijas. Ja kāds uzticams cilvēks jau zina, kas notiek ikdienā, tavam vienam kliedzienam būs konteksts.
7. Ja tu sāki darīt pāri – sist, lauzt lietas, draudēt – uzņemies atbildību par to un meklē palīdzību. Tas nenozīmē, ka tu esi vainīgs visā. Tas nozīmē, ka tev jāiziet no situācijas, kurā tu vairs neesi pats vai pati.

Drošība pirmajā vietā. Ja otrs ir bijis fiziski vardarbīgs, neļauj tev iziet vai draud, zvani 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Ja tevi pašu apsūdz vardarbībā, kas notika pēc ilgstošas provokācijas, runā ar juristu un saglabā visus pierakstus. Sīkāk: drošības plāns.

Un, ja meklē psihologu, pārliecinies, ka viņš vai viņa saprot vardarbību. Speciālists, kurš redz tikai tavu kliedzienu un saka „jums abiem jāmācās kontrolēt dusmas”, var nejauši nostiprināt otra stāstu. Labs speciālists tev notic, jautā par kopainu, zina vārdus „gāzlaitings” un „traumatiskā saikne” un nespiež uz kopīgām sesijām ar cilvēku, no kura tu baidies.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai es esmu varmāka, ja es kliedzu vai situ?

Kliedziens, sitiens vai draudi nav pareizi, lai kas notiktu pirms tam, un par tiem ir jāuzņemas atbildība. Bet viens izprovocēts brīdis nepadara tevi par cilvēku, kurš ilgstoši kontrolē otru. Skaties uz kopainu: kurš no kura baidās, kurš kontrolē ikdienu un kā abi uzvedas pēc konflikta. Ja tu pēc katra šāda brīža jūties briesmīgi un meklē, ko mainīt, tas jau pats par sevi daudz ko pasaka.

Vai tas ir narcisms, ja partneris mani provocē?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav vajadzīga. Ja provokācijas atkārtojas un tavas reakcijas regulāri tiek izmantotas pret tevi, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai tu esi tas trakais, pati šī šaubīšanās ir signāls – izlasi par gāzlaitingu un par to, kāpēc apjukums ir simptoms. Vairāk: narcisms.

Kā pierādīt, ka mani izprovocēja?

Ar kontekstu. Pieraksti ar datumiem, saglabātas ziņas, liecinieki, kas zina par ikdienu, ieraksti pie ārsta vai psihologa. Viens video ar tavu kliedzienu ir daudz vājāks, ja blakus ir mēnešu pieraksti par to, kas notika pirms tam.

Kā to sauc angliski?

Reactive abuse. Radniecīgi termini: violent resistance (vardarbīga pretošanās, Maikls Džonsons), DARVO un provocation. Angliski materiālu ir daudzkārt vairāk.