Klusēšanas sods

Klusēšana pati par sevi nav vardarbība. Vardarbība sākas, kad klusēšana kļūst par sodu: otrs apzināti pārtrauc runāt, skatīties uz tevi, atbildēt, pieskarties — un neviens nepasaka, kāpēc un cik ilgi. Tu paliec minēt, ko izdarīji, un skrien labot. Angliski to sauc silent treatment, un, ja meklēsi šo vārdu angliski, atradīsi daudz vairāk materiālu: video, grāmatas, pētījumus. Psiholoģijā līdzīgu uzvedību pēta kā izstumšanu no grupas jeb ostrakismu (angl. ostracism), un eksperimenti rāda, ka pat īslaicīga ignorēšana cilvēkam sāp un satricina piederības sajūtu. Klusēšanas sods izmanto tieši šīs sāpes, lai tu mainītu savu uzvedību.

Svarīgākais šajā lapā: cilvēks, kuram vajag atdzist un kurš pasaka, kad atgriezīsies, tevi nesoda. Sods ir klusums, kuram nav ne iemesla, ne beigu, un kurš beidzas tikai tad, kad tu piekāpies.

Kā tas izklausās

Vissvarīgākā klusēšanas soda daļa bieži ir tas, kas netiek pateikts. Tomēr ir arī tipiskas frāzes — un katra no tām var būt arī nevainīga.

Kāpēc tā dara

Klusēšanas sods ir ērts: tas nerada zilumus, to grūti pierādīt, un no malas tas izskatās pēc „viņš vai viņa vienkārši ir kluss cilvēks”. Tā funkcija:

• Sodīt bez vārdiem. Tu saproti, ka esi „izdarījis kaut ko nepareizi”, bet nevari to apstrīdēt, jo nekas nav pateikts.
• Panākt piekāpšanos. Klusums beidzas, kad tu atvainojies, piekrīti vai atsakies no savas vēlmes. Tā tu iemācies: labāk nepretoties.
• Aizvērt tēmu. Sarunu par problēmu — naudu, dzeršanu, neuzticību — var „izslēgt”, vienkārši pārstājot runāt.
• Paturēt varu. Tas, kurš klusē, nosaka, kad saruna notiks. Tu gaidi.
• Nosargāt tēlu. Ja tu sūdzies, tev var atbildēt: „Es taču nekliedzu, es vienkārši klusēju.”

Ko tas nodara tev

• Pastāvīga trauksme. Tu seko otra sejai, soļiem, telefonam, lai saprastu, vai klusums tuvojas.
• Pašvainošana. Tu pārskati katru savu vārdu: „Ko es izdarīju?” Bieži atbildes nav, tāpēc tu atrodi vainu sevī.
• Izpatikšana. Lai klusums nesāktos, tu jau iepriekš piekāpies, klusē par savām vajadzībām un mīkstini katru teikumu. To sauc par izpatikšanas reakciju (angl. fawn response) — tu izdzīvo, pielāgojoties otram.
• Vientulība tuvumā. Tu dzīvo vienā dzīvoklī ar cilvēku, kurš izliekas, ka tevis nav. Tas var būt vientulīgāk nekā dzīvot vienam.

Atvieglojuma āķis: „labais periods” ir vienkārši „atkal runājam”

Pēc klusuma nav vajadzīgas ne puķes, ne atvainošanās, ne romantiski vakari. Bieži „labais periods” ir tikai tas, ka otrs atkal runā: pajautā, kā tev gāja darbā, iesūta memi, pasaka „labrīt”. Pēc piecām dienām ledus šī parastā saruna jūtas kā dāvana. Tu atviegloti izelpo, esi pateicīgs vai pateicīga par pašu normālāko lietu pasaulē un nemaz negribi atgriezties pie tā, kas notika — lai tikai atkal nesāktos.

Tieši šis atvieglojums ir āķis. Sāpes, tad to beigas, tad atkal sāpes — un smadzenes piesaistās tam, kurš gan nodara sāpes, gan tās pārtrauc. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond): stipra piesaiste cilvēkam, kurš tev nodara pāri. To pastiprina neparedzamība (angl. intermittent reinforcement): tu nekad nezini, cik ilgi klusums vilksies, tāpēc katrs atkal parastais vakars šķiet kā uzvara. Ja tev nekad nav bijusi „mīlestības bombardēšana” (angl. love bombing) ar dāvanām un solījumiem, tas nenozīmē, ka tas nav par tevi. Pietiek ar to, ka otrs ir šausmīgs un tad vairs nav šausmīgs.

Normāli vai vardarbība?

Daudziem cilvēkiem strīdā vajag laiku atdzist. Tas ir veselīgi — bieži veselīgāk nekā turpināt kliegt. Ir cilvēki, kuriem dusmās vienkārši „aizcērtas”, un viņi zina: ja tagad runās, pateiks ko sliktu. Atšķirība starp pauzi un sodu ir šajos kritērijos:

1. Paziņots vai nepaziņots. Pauze tiek nosaukta: „Man vajag laiku.” Sods vienkārši sākas.
2. Ar atgriešanās laiku vai bez. Pauzei ir aptuvens beigu laiks, un cilvēks atgriežas. Sods ilgst, cik ilgi otrs grib.
3. Kas to beidz. Pauzi beidz tas, kurš to paņēma, un tad notiek saruna. Sodu beidz tava piekāpšanās.
4. Vai problēma tiek izrunāta. Pēc pauzes jūs runājat par to, kas notika. Pēc soda par to vairs nerunā — tikai „nu labi, aizmirstam”.
5. Vai tas atkārtojas un vienmēr vienā virzienā. Vai tas notiek pēc katras nesaskaņas, un vai labot vienmēr ir tev, otram nekad?
6. Ietekme uz tevi. Vai tu jau iepriekš mēri vārdus, lai tikai nesāktos klusums?

Kā izskatās godīga pauze

• Cilvēks pasaka, ka vajag laiku, un kad atgriezīsies: „Iešu pastaigāties, būšu pēc stundas.” „Parunāsim rīt no rīta.”
• Pauzes laikā viņš vai viņa tevi nesoda: pasaka „labrīt”, atbild par bērniem, par darbu, neizliekas, ka tevis nav.
• Ja vajag vairāk laika, pasaka arī to: „Man vēl nav gatavas domas, vari man dot līdz vakaram?”
• Pēc pauzes pats vai pati sāk sarunu par to, kas notika, nevis gaida, kad tu nāksi atvainoties.
• Ja tu saki, ka klusums tevi sāpina, cilvēks klausās un meklē veidu, kā pauzi ņemt tā, lai tev nav jāminē.

Ja cilvēks to visu dara, tas nav klusēšanas sods, pat ja pauze ilgst visu vakaru. Ja nedara neko no šī un klusums beidzas tikai ar tavu atvainošanos, tā vairs nav pauze.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram vajag pauzi, to pasaka, atgriežas un pats sāk sarunu. Viņš vai viņa var būt kluss un pārdomāts, bet nesoda. Ja tu pasaki, ka klusums tevi sāpina, šis cilvēks mēģina to mainīt — piemēram, vienojoties par to, kā paziņot par pauzi.

Cilvēks, kurš soda ar klusumu, izvēlas, kam atbildēt un kam nē — citiem viņš vai viņa ir jauks. Var izlikties, ka „nekas nav noticis”, bet tā, lai tu to redzētu. Kad tu jautā, situācija tiek apgriezta: „Tu atkal taisi drāmu.”

Cilvēks no malas bieži neko nepamana. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc klusēšanas sods ir tik iedarbīgs — un kāpēc tev ir svarīgi pierakstīt, kas notiek.

Kas tas nav

• Pauze ar atgriešanās laiku. „Man vajag stundu, tad parunāsim” nav sods — pat ja tev tā stunda šķiet gara.
• Iepriekš izrunāts ieradums. Ja otrs mierīgā brīdī ir teicis: „Kad es ļoti sadusmojos, man vajag pusstundu klusuma, tas nav pret tevi,” un tā arī notiek, tas ir godīgi.
• Introversija vai nogurums. Cilvēks, kurš vakarā vienkārši grib klusumu, bet ir laipns un pieejams, tevi nesoda.
• Depresija, trauma vai smaga slodze. Cilvēks var noslēgties, jo viņam ir grūti, vai strīdā „sastingt” un nespēt runāt. Atšķirība: šāda noslēgšanās nebeidzas tikai tad, kad tu atvainojies, un vēlāk cilvēks mēģina paskaidrot.
• Tava „bez kontakta” robeža (angl. no contact). Ja tu pārtrauc sazināties ar cilvēku, kurš tev nodarīja pāri, tas ir aizsargāšanās, nevis klusēšanas sods.
• Pelēkais akmens (angl. grey rock). Ja tu ar vardarbīgu cilvēku runā īsi un garlaicīgi, lai nedotu viņam emocijas, ar ko barot konfliktu, tā ir aizsardzība. Vairāk: pelēkais akmens.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kontakts tiek atņemts kā sods, tu nezini, par ko un cik ilgi, un tas beidzas tikai tad, kad tu piekāpies. Atgriešanās pie normālas runāšanas tiek pasniegta kā žēlastība.

Pārī

• Sieviete pret vīrieti. Pēc tam, kad tu pasaki, ka nevēlies ņemt kredītu jaunai mašīnai, sieva pārceļas gulēt pie bērniem un nedēļu runā ar tevi tikai caur viņiem: „Pasaki tētim, ka vakariņas ir uz galda.” Draugi smejas: „Dod viņai laiku, sievietes tādas ir.” Vīriešiem šādā situācijā tic mazāk, un daudzi pat nenosauc to par vardarbību. Ja tu sevi atpazīsti — šī lapa ir arī tev.
• Vīrietis pret sievieti. Tu pastāsti, ka esi pieteikusies vakara kursos. Viņš pārstāj runāt, atnāk mājās, apēd un aiziet pie datora. Tas beidzas vienā dienā — tajā, kad tu kursus atsauc. Neviens nav neko aizliedzis.
• Viena dzimuma pārī. Tu pēc darba aizej iedzert ar kolēģiem. Partnere vai partneris nākamās dienas atbild vienzilbēs: „Jā.” „Nē.” „Nezinu.” Kad tu jautā, kas noticis: „Nekas. Ej jau pie saviem jaunajiem draugiem.”

Pēc šķiršanās un kopīgā bērnu audzināšanā

• Bijušais partneris vai partnere. Tu raksti par bērna zālēm un ārsta vizīti. Nedēļu nekādas atbildes. Tad, kad tev vajag mainīt nedēļas nogali, atbilde pienāk uzreiz: „Nē.” Klusums par svarīgo un ātra atbilde, kad var atteikt — tā ir kontrole.
• Sazināšanās caur bērnu. Otrs ar tevi vairs nerunā vispār, bet bērnam liek nodot ziņas: „Pasaki mammai, ka viņa atkal kavē.” Bērns kļūst par pastnieku un sāk justies atbildīgs par pieaugušo klusumu.

Ģimenē

• Vecāks pret mazu bērnu. Bērns izlej pienu. Māte vairs ar viņu nerunā visu dienu: iet garām, neatbild, citiem bērniem saka „labu nakti”, bet viņam ne. Bērns iemācās sekot mātes sejai kā laika prognozei. Pieaudzis viņš joprojām sastingst, kad kāds kļūst kluss.
• Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tu izvēlies citu profesiju, nekā tēvs gribēja. Viņš tev neraksta pusgadu, dzimšanas dienā nezvana. Kad tu piezvani pirmais, viņš runā tā, it kā nekas nebūtu noticis, un tu jūti tik lielu atvieglojumu, ka par pusgadu nerunā.
• Brālis vai māsa. Tu atsaki aizdot māsai naudu. Viņa ar tevi nerunā gadu, ģimenes svētkos sēž citā galda galā, un vecāki lūdz: „Nu piezvani taču viņai, tu esi gudrākā.”
• Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Veca māte atsakās pārrakstīt dzīvokli uz dēla vārda. Dēls vairs nezvana un neatbrauc, mazbērniem arī „nav laika”. Viņa ir vientuļa un sāk domāt, ka varbūt tiešām ir vainīga.
• Vīra vai sievas vecāki. Sievasmāte ģimenes pusdienās runā ar visiem, izņemot tevi. Ja tu kaut ko jautā, atbild tavai sievai: „Pasaki viņam, ka kartupeļi ir virtuvē.” Kad tu par to ierunājies, sieva saka: „Tu pārspīlē, viņa vienkārši tāda ir.”

Darbā un draudzībā

• Priekšnieks, priekšniece vai kolēģi. Pēc tam, kad tu atteicies strādāt brīvdienās, komanda iet pusdienās bez tevis, tevi „aizmirst” iekļaut e-pastu sarakstos, čatā tavi jautājumi paliek bez atbildes. Tas, ko angliski sauc cold shoulder, darbā var kļūt par mobingu (angl. mobbing): vairāku cilvēku ilgstošu izstumšanu. Pieraksti datumus un e-pastus.
• Draugs vai draudzene. Tu vienreiz nevari atbraukt uz viņa ballīti. Viņš vairākas nedēļas neatbild uz ziņām, bet sociālajos tīklos publicē kopbildes ar citiem. Tad pēkšņi atsūta: „Nu, kā iet?” — un tev ir tik viegli, ka tu neko nejautā.
• Draugu grupa. Pēc tam, kad tu nepiekriti grupas „līderei”, kopīgais čats kļūst kluss. Tu redzi, ka plāni tiek taisīti bez tevis. Pēc mēneša tevi atkal uzaicina, it kā nekas nebūtu bijis, un tu esi tik pateicīgs vai pateicīga, ka nākamreiz vairs nestrīdies.

Tiešsaistē

• Bloķēšana un atbloķēšana. Pēc strīda otrs tevi nobloķē visur — telefonā, Instagram, WhatsApp. Pēc trim dienām nakts vidū tu esi atbloķēts, un pienāk memes bilde vai vienkārši „hei”. Tas ir viss „labais periods”: atkal var rakstīt. Tu metīsies atbildēt, jo tev ir tik viegli — un nākamajā strīdā bloķēšana atkārtosies.
• Izlasīts un neatbildēts. Otrs redz tavas ziņas, ieliek „patīk” citu cilvēku bildēm, bet tev neatbild. Tev tiek parādīts, ka viņš vai viņa ir tiešsaistē — tikai ne tev.
• Izņemšana no čata vai atsekošana. Tevi izņem no ģimenes vai draugu čata, pārstāj sekot, izdzēš kopbildes. Atpakaļ pievieno tikai tad, kad esi atvainojies.

Skaļā un klusā versija

• Skaļā versija. Otrs klusē, bet tā, lai visi dzirdētu: cērt durvis, šķindina traukus, demonstratīvi runā ar citiem tavā klātbūtnē un smejas, kad tu ienāc.
• Klusā versija. Tehniski viņš vai viņa runā: „Jā.” „Labi.” „Kā gribi.” Neviena rupja vārda, bet pazudis viss siltums — nav pieskārienu, skatiena, jautājumu. To grūti nosaukt, tāpēc tu šaubies, vai tev nešķiet. Līdzīgu uzvedību, kad otrs sarunā „aizveras” un pārstāj reaģēt, angliski sauc stonewalling — „mūra siena”.

Attiecību sākumā un vēlāk

• Sākumā tās ir dažas stundas: apvainota ziņa un tad klusums. Tas var šķist pat mīļi — „cik jūtīgs”, „cik ļoti viņai rūp”. Tu atvainojies ātri, jo attiecības ir jaunas.
• Vēlāk tās ir dienas un nedēļas. Tu vairs nejautā „kas noticis”, tu jau iepriekš atsakies no draugiem, kursiem, savām domām, lai tikai klusums nesāktos.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

• „Es klusēju, lai tevi nesāpinātu.” Otrs saka, ka nerunā, jo „negrib pateikt ko sliktu” vai „sargā tevi”. Bet klusums ilgst dienām, un tas beidzas, kad tu atvainojies.
• „Es lieku robežu.” Terapijas valoda tiek izmantota kā vairogs: „Man vajag telpu”, „Es rūpējos par sevi.” Īsta robeža neprasa tavu atvainošanos, lai tā beigtos. Robeža aizsargā cilvēku, sods kontrolē otru.

Kā reaģēt

1. Nosauc to vienreiz, mierīgi. Pasaki, ko redzi, un ka tu gribi runāt, kad otrs būs gatavs. Tad pārtrauc skriet pakaļ.
2. Neatvainojies par to, ko nezini. Atvainošanās „kopumā” iemāca, ka klusums strādā.
3. Turpini savu dzīvi. Ēd, satiec draugus, dari savas lietas. Tavs dzīves ritms nav atkarīgs no otra noskaņojuma.
4. Pamani atvieglojumu. Kad klusums beidzas, pasaki sev: „Man ir viegli, jo sāpes beidzās, nevis tāpēc, ka viss ir labi.” Tā atvieglojums neaizslauka to, kas notika.
5. Piedāvā vienošanos, ja otrs ir gatavs: pauze ir atļauta, bet to nosauc un pasaka, kad atgriezīsies.
6. Pieraksti. Datumi, cik ilgi, kas bija pirms tam, kā beidzās. Tā tu redzēsi, ka tas atkārtojas, un pārstāsi šaubīties.
7. Ja meklē speciālistu, izvēlies tādu, kurš saprot vardarbību. Arī Latvijā ne katrs psihologs vai terapeits pazīst situācijas, kurās otrs pakāpeniski pārņem kontroli pār visu tavu dzīvi (angl. coercive control), un padoms „vienkārši izrunājiet” vai „ejiet uz pāru terapiju” šeit var nostādīt tevi vēl sliktākā situācijā. Labs speciālists tev tic, nepieprasot pierādījumus, zina vārdus gāzlaitings (angl. gaslighting — kad otrs liek tev apšaubīt pašam savu atmiņu un uztveri) un traumatiskā saikne, nespiež uz kopīgām sesijām un runā par tavu drošību. Ja pēc sesijas tev ir vēl lielāka vainas sajūta, meklē citu. Pa to laiku 116 123 un 116 006 var ieteikt speciālistus, kas strādā ar vardarbību, un angliski daudz skaidrojumu ir klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā DoctorRamani.

Kad nerunāt vispār. Ja klusēšana mijas ar dusmu lēkmēm, draudiem vai tev ir bail no tā, kas notiks pēc klusuma, — nemēģini to izrunāt vienatnē. Izveido drošības plānu un apskati palīdzības iespējas. Latvijā tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību arī psiholoģiskas vardarbības gadījumā. Tūlītējās briesmās zvani 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai klusēšanas sods ir emocionālā vardarbība?

Ja tas atkārtojas, ilgst bez paskaidrojuma un beidzas tikai ar tavu piekāpšanos — jā, tā ir emocionālās vardarbības forma. Viena garāka klusuma epizode pēc smaga strīda pati par sevi vēl nenozīmē, ka tas ir otra ierastais veids, kā rīkoties. Salīdzini ar nodarbību Konflikts vai vardarbība.

Vai klusēšanas sods ir narcisa pazīme?

Tā ir bieža taktika cilvēkiem ar narcistisku uzvedību, bet ne pierādījums. Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Tomēr uzreiz: cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neaiziet, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav, un „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga — svarīgi ir tas, kas atkārtojas. Ja klusēšana ir viena no daudzām sodīšanas formām, šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir ārā, tiklīdz to var izdarīt droši — sāc ar drošības plānu. Normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks esi tu. Ja tā notiek, tas jau ir signāls: gāzlaitings, Apjukums ir simptoms.

Kā atbildēt, kad vīrs vai sieva ignorē?

Vienreiz mierīgi nosauc, ko redzi, pasaki, ka gribi runāt, un turpini dzīvot savu dzīvi. Neskrien pakaļ un neatvainojies par nezināmo. Ja ignorēšana ir daļa no plašākas kontroles — nauda, draugi, tavs laiks —, meklē atbalstu ārpus attiecībām.

Vai es daru to pašu, ja man vajag laiku atdzist?

Nē, ja tu pasaki, ka tev vajag laiku, pasaki, kad atgriezīsies, atgriezies un tad runā. Pauze kļūst par sodu tikai tad, kad tā ir bez paskaidrojuma un bez beigām un tās mērķis ir, lai otrs piekāpjas.

Kāpēc man ir tik liels atvieglojums, kad otrs atkal runā?

Jo sāpes beidzas. Pēc dienām klusuma parasta saruna jūtas kā dāvana, un smadzenes to atceras. Tas nenozīmē, ka attiecības ir labas — tas nozīmē, ka tu atgūsti to, kas tev jau bija jābūt. Vairāk par to: traumatiskā saikne.