Garīgā apiešana (spiritual bypassing)

Garīgā apiešana ir tad, kad skaistas garīgas idejas izmanto kā apvedceļu: lai nebūtu jāsajūt sāpes, dusmas vai jāsaka „nē”. „Piedod un ej tālāk.” „Sūti mīlestību.” „Viss notiek ar iemeslu.” Angliski to sauc spiritual bypassing. Jēdzienu 1984. gadā ieviesa psihoterapeits un budisma skolotājs Džons Velvuds (John Welwood), bet plašāk to aprakstīja Roberts Augusts Masters (Robert Augustus Masters, 2010). Meklējot angliski, atradīsi daudz vairāk.

Pašas idejas nav sliktas. Piedošana, pateicība un mīlestība var dziedēt. Problēma sākas, kad tās liek izlaist īsto darbu: atzīt, kas notika, sajust, cik sāp, un parūpēties par savu drošību. Vardarbības gadījumā tas bieži nozīmē atgriezties tur, kur tev dara pāri.

Kā tas izklausās

Katrs piemērs ir situācija. Tie paši vārdi citā brīdī var būt patiesi un palīdzoši.

Kāpēc tā dara

• Paši cilvēki no sāpēm baidās. Draugiem, radiem un pat speciālistiem ir grūti izturēt tavu dusmu un bēdu. Ātra garīga frāze ļauj tēmu aizvērt.
• Tā šķiet laipnība. Daudzi tiešām tic, ka palīdz.
• Tas ir ērti vardarbīgajam cilvēkam. Ja tu „piedod” un „necel negatīvo”, nekas nav jāmaina. Tāpēc vardarbīgs partneris vai partnere pats bieži izmanto šo valodu: tavas dusmas ir tava garīgā problēma, nevis viņa uzvedības sekas. Tā ir arī vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping).
• Tas apiet paša sāpes. Arī tu pats vai pati to vari darīt, jo sajust ir biedējoši.

Ko tas nodara tev

• Tu sāc šaubīties par savu reakciju. „Varbūt es pārspīlēju. Varbūt es neesmu pietiekami garīgs.” Tā ir sevis gāzlaitēšana (angl. self-gaslighting – kad sāc noliegt to, ko redzi savām acīm).
• Dusmas aiziet pagrīdē. Tās nepazūd, bet kļūst par trauksmi, depresiju, ķermeņa sāpēm.
• Tu atgriezies. „Es piedevu, tātad varu atgriezties” ir viens no biežākajiem ceļiem atpakaļ traumatiskajā saiknē (angl. trauma bond).
• Tu paliec viens vai viena. Ja katrs saka „piedod”, tu pārstāj stāstīt.

Normāli vai apiešana?

Svarīgākais ir nošķirt trīs lietas, kuras bieži sajauc:

1. Piedošana – iekšējs process, kurā tu atlaid naida smagumu. Tas ir tavs, neobligāts un parasti nāk vēlāk, ja vispār.
2. Samierināšanās – attiecību atjaunošana. Tā iespējama tikai tad, ja otrs ilgstoši mainās un uzņemas atbildību.
3. Kontakts – vai tu ar cilvēku runā vai tiecies. Tas ir drošības jautājums.

Tu vari piedot un nekad vairs nesazināties. Tu vari nepiedot un dzīvot mierīgi. Neviens no šiem nav garīgs pienākums.

Dusmas ir veselīgs signāls. Tās ziņo, ka ir pārkāpta robeža (angl. boundaries). Džūdita Hermane (Judith Herman, 1992) rakstīja, ka atkopšanās sākas ar drošību un patiesības atzīšanu, nevis ar steidzīgu piedošanu.

Kas tas nav

• Tava paša izvēle piedot, kad esi gatavs vai gatava.
• Ticība vai meditācija, kas palīdz tev nomierināties un justies drošāk.
• Draugs, kas dalās ar cerību, bet arī uzklausa.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš patiesi grib palīdzēt, vispirms klausās. Viņš var pieminēt piedošanu, bet pieņem, ja tu saki „vēl ne” vai „nē”, un nekad nesaista to ar atgriešanos. Ja viņš ir tas, kurš tev nodarīja pāri, viņš vispirms uzņemas atbildību un maina uzvedību, un tikai tad, ja vispār, runā par piedošanu.

Cilvēks, kurš izmanto garīgo apiešanu kā ieroci, dara otrādi. Viņš prasa piedošanu tūlīt, bez atbildības, un tavu vilcināšanos sauc par „ego”, „aizvainojumu” vai „negarīgumu”. Piedošana viņam ir nevis tavs process, bet parāds, kas tev jāatdod, lai viss atkal būtu kā agrāk. Ja tas atkārtojas atkal un atkal un vienmēr nāk viņam par labu, tas ir signāls.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī vārdu „garīgā apiešana” var pagriezt otrādi: „Tu tikai apej savas problēmas ar meditāciju, tāpēc tev nav tiesību man iebilst.” Tavs garīgums pats par sevi nav apiešana. Kritērijs paliek tas pats: vai tev ļauj sajust, runāt un aizsargāt sevi, vai no tevis prasa klusēt un atgriezties.

Variācijas

Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem.

• Bijušais partneris. Pēc šķiršanās viņa raksta: „Es esmu atradusi mieru. Arī tev vajadzētu atbrīvoties no dusmām un atkal ar mani draudzēties.” Tas var būt hūverings (angl. hoovering – mēģinājums tevi ievilkt atpakaļ).
• Vecāki un vecvecāki. „Ģimene ir svēta. Laiks dziedē, piedod mammai.”
• Brāļi un māsas. „Tu neesi tik garīgi attīstīts kā es, tāpēc joprojām turi aizvainojumu.”
• Draugi un kopiena. Lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys) sauc tevi par „negatīvu”, jo tu nerunā ar kopīgu paziņu.
• Darbs. Vadītājs pēc pazemojošas sapulces: „Mēs šeit esam pozitīva komanda.”
• Terapeits vai koučs. „Ko tu no tā vari iemācīties?” jau pirmajā tikšanās reizē, pirms tu esi drošībā.
• Iekšējā balss. „Man jābūt pāri tam. Man jāpiedod.” Tas skan kā garīgums, bet bieži ir bailes sajust.
• Tiešsaistē. Citāti par „augstāko vibrāciju” zem tava ieraksta par vardarbību.

Tuvs jēdziens ir toksiskā pozitivitāte (angl. toxic positivity – uzspiests „domā pozitīvi”). Garīgā apiešana ir tās garīgā versija. Ja garīgu valodu izmanto, lai tevi kontrolētu, tā jau ir garīgā vardarbība.

Kā reaģēt

1. Atļauj sev justies. Dusmas, bēdas, riebums ir informācija, nevis grēks.
2. Nošķir piedošanu no kontakta. Tev nav jāatgriežas, lai piedotu.
3. Izvēlies, kam stāstīt. Cilvēki, kas uzreiz saka „piedod”, šobrīd nav tavi galvenie atbalstītāji.
4. Pārbaudi speciālistu. Ne katrs psihologs vai garīdznieks saprot vardarbību. Ja tev iesaka „izrunāties” ar otru, piedot vai redzēt „mācību”, pirms tu esi drošībā, meklē citu. Labs speciālists tev tic, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne, un nespiež uz samierināšanos. Angliski daudz noderīga ir Dr. Ramani Durvasulas (DoctorRamani) materiālos.

Vairāk par to, kā atkopties arī garīgi, – nodarbībā garīgie līmeņi. Ja nevari atšķirt, vai tev dara pāri, sāc ar apjukumu kā simptomu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai man jāpiedod, lai atveseļotos?

Nē. Daudzi atveseļojas bez piedošanas. Svarīgākais ir drošība, patiesība un atbalsts.

Vai dusmas ir negarīgas?

Nē. Dusmas ir signāls, ka ir pārkāpta robeža. Garīgums, kas liek tās apspiest, tev nekalpo.

Kā atbildēt, kad saka „sūti mīlestību”?

Īsi un bez attaisnošanās: „Man šobrīd vajag drošību, nevis padomu.” Tev nekas nav jāpierāda.