Garīgā vardarbība un Hokinsa apziņas skala: ceļš augšup

Pēc Hokinsa „apziņas kartes”, ko izmantojam kā garīgu pārdomu modeli, nevis zinātni, narcistiski cilvēki mēdz noķert divās vietās – sāpēs (skumjas, bailes, ilgas) un lielā, piedodošā sirdī –, vardarbība tevi nospiež līdz bailēm, vainai, kaunam un apātijai, pēc aiziešanas nāk skumjas un dusmas, un ceļš atpakaļ iet caur drosmi, pieņemšanu un mīlestību pret sevi.

Kas tas ir

Pēc vardarbīgām attiecībām daudzi saka ne tikai „man sāp” vai „man ir bail”. Viņi saka: „Es sevi pazaudēju.” „Es vairs nevaru lūgties.” „Manī viss ir izdedzis.” „Es vairs nezinu, kam es ticu.” Tās ir garīgas sāpes.

Šeit „garīgs” nenozīmē obligāti reliģisks. Ar to domājam tavu iekšējo dzīvi: jēgu, vērtības, ticību, ja tev tāda ir, un sajūtu, kas tu esi un kāpēc ir vērts dzīvot. Šī nodarbība ir gan tiem, kas iet uz baznīcu vai meditē, gan tiem, kam ar reliģiju nav nekāda sakara.

Lai to visu ieraudzītu vienā attēlā, izmantojam vienu karti. Tās ir amerikāņu psihiatra un garīgā autora Deivida R. Hokinsa (David R. Hawkins) „apziņas kāpnes” – angliski Map of Consciousness, bieži arī Hawkins scale. Latviski to meklē kā Hokinsa apziņas skalu. Apakšā ir kauns un vaina, augšā – mīlestība, prieks un miers.

Godīgi par to, kas šī karte ir un kas nav. Hokinss katram līmenim piešķīra skaitli un apgalvoja, ka tos var „nomērīt” ar muskuļu testēšanu (angl. applied kinesiology; latviski saka arī kinezioloģija): cilvēks tur izstieptu roku, otrs to spiež uz leju, un pēc tā, vai roka „tur” vai „padodas”, it kā var noteikt patiesību. Zinātne to neapstiprina. Kontrolētos pētījumos muskuļu testēšana nav darbojusies labāk par nejaušu minēšanu. Tāpēc mēs skaitļus neizmantojam vispār un neapgalvojam, ka līmeņus var izmērīt.

Kāpēc tad to izmantot? Jo kā pārdomu karte tā ir noderīga: tā vienkārši apraksta, kā jūtas cilvēks dažādos iekšējos stāvokļos, un parāda virzienu. Tu vari to lasīt kā lūgšanas valodu vai kā vienkāršu jūtu sarakstu – abi veidi ir pareizi. Un karte nav vērtējums par tevi: ja tu esi apakšā, tas nozīmē, ka tev ir nodarīts pāri un tu esi izdzīvojisizdzīvojisizdzīvojusi.

Tas attiecas arī uz vīriešiem, kurus sāpināja sieviete – sieva, draudzene, māte vai priekšniece.

Tas attiecas arī uz sievietēm, kuras sāpināja vīrietis – vīrs, draugs, tēvs vai priekšnieks.

Tas attiecas arī uz cilvēkiem viendzimuma attiecībās.

Kāpnes: kur tevi noķer, kur nospiež un kur ir ceļš atpakaļ

1
Āķisvientulība, zaudējums, ilgas — un arī liela, dāsna sirds
2
Vardarbības laikātevi nospiež uz leju: kauns, vaina, apātija, bailes
3
Tūlīt pēcskumjas un dusmas — dusmas ir veselīgs solis uz augšu
4
Ceļš atpakaļdrosme → pieņemšana → mīlestība pret sevi → miers

Pēc D. R. Hokinsa „Apziņas kartes” (Map of Consciousness). Tas ir garīgs pārdomu modelis, nevis zinātnisks mērījums: līmeņi nav precīzi nomērāmi, un cilvēks nekāpj pa tiem taisnā līnijā. Tas palīdz ieraudzīt virzienu.

Lasi no apakšas uz augšu. Apakšējie pieci pakāpieni – kauns, vaina, apātija, skumjas, bailes – ir izdzīvošanas zona. Tur cilvēks nedzīvo, bet pārdzīvo dienu pēc dienas. Vidū ir ilgas, dusmas un lepnums: te spēks atgriežas, bet vēl ir nemierīgs un atkarīgs no citiem. Tad nāk dzeltenā līnija – drosme. Hokinss to uzskatīja par galveno pagrieziena punktu: zem tās cilvēks galvenokārt reaģē uz citiem, virs tās sāk rīkoties pats. Augšā ir neitralitāte, gatavība, pieņemšana, saprāts un pašā augšā – mīlestība, prieks un miers.

Četri cipari kartē rāda: ① kur tevi noķer, ② kurp tevi nospiež vardarbības laikā, ③ kur daudzi nonāk tūlīt pēc aiziešanas un ④ ceļu atpakaļ. Katru no tiem izskaidrojam tālāk.

Pa šīm kāpnēm neviens nekāpj taisnā līnijā. No rīta tu vari būt pie drosmes, bet vakarā pēc vienas īsziņas – atkal pie kauna. Tā ir norma, nevis neveiksme.

Katrs pakāpiens īsumā

Līmenis	Kā tas jūtas	Ko ar to dara vardarbība	Pirmais solis uz augšu
Kauns	„Ar mani kaut kas nav kārtībā. Es esmu kļūda.”	Nicināšana, izsmiekls citu priekšā, melu stāsti par tevi aiz muguras	Pastāsti vienam drošam cilvēkam, kas notika. Kauns dzīvo slepenībā.
Vaina	„Tā ir mana vaina. Man vajadzēja citādi.”	Tev pārliek atbildību par otra rīcību	Uzraksti divās kolonnās: ko izdarīja otrs, ko tu.
Apātija	„Man vienalga. Nav jēgas.” Tukšums.	Neparedzamība bez gala, sajūta, ka nekas nemainīsies	Viena maza darbība dienā, kuru izvēlies tu patstu patstu pati.
Skumjas	Zaudējums, asaras, ilgas pēc tā, kas bija vai varēja būt	Izmešana, sēras par cilvēku, kurš nekad nebija tāds, kā izlikās	Ļauj sev sērot. Skumjas ir kustība, nevis iestrēgšana.
Bailes	Dzīve kā pa olām, trauksme, pastāvīga modrība	Draudi, dusmu lēkmes, šaubas par paša atmiņu	Drošība pirmajā vietā: plāns, cilvēki, mazāk kontakta.
Ilgas	Alkas pēc otra, pēc „tā pirmā laika”, pēc apstiprinājuma	Atgriešanās mēģinājumi, tukši solījumi, uzmanības drupačas	Pamani ilgas, bet nerīkojies uzreiz. Pagaidi 20 minūtes.
Dusmas	„Tas nebija godīgi!” Enerģija atgriežas.	Otrs tavas dusmas sauc par trakumu	Izmanto dusmas robežām, nevis atriebībai.
Lepnums	Pašcieņa: „Es esmu pelnījispelnījispelnījusi labāk.”	Tavus sasniegumus un tavu „es” noniecina	Atgūsti vienu lietu, kurā tev labi padevās.
Drosme	„Es varu rīkoties.”	Otrs mēģina tevi atvilkt atpakaļ	Pārtraukt saziņu, pastāstīt kādam, drošības plāns.
Neitralitāte	Otra vārdi vairs netrāpa tik dziļi	Provokācijas, lai tevi atkal „iekurinātu”	Īsas, garlaicīgas atbildes bez emocijām.
Gatavība, pieņemšana	„Šis cilvēks nemainīsies. Es to pieņemu.”	Solījumi, ka „šoreiz būs citādi”	Pārstāt gaidīt atvainošanos.
Saprāts	Tu saproti, kā tas darbojās	Otra versija par to, „kas īsti notika”	Mācies, lai tas neatkārtotos.
Mīlestība, prieks, miers	Laipnība pret sevi, tad droši cilvēki, tad klusums iekšā	–	Mazas lietas, kas ir tikai tavas.

Kur tevi noķer: divi ļoti dažādi āķi

Populārais stāsts ir tāds, ka narcisi izvēlas „vājus” cilvēkus. Tā nav visa patiesība. Āķis var trāpīt divās pretējās vietās.

Āķis apakšā: kad tev sāp

Kad tu esi skumjās, bailēs vai ilgās, tu vairāk par visu gribi, lai kāds tevi ierauga. Tieši tad cilvēks, kurš parādās ar lielu uzmanību, siltumu un solījumiem, šķiet kā glābiņš. Tipiski brīži:

pēc šķiršanās, pēc tuvinieka nāves;
pēc pārcelšanās uz citu valsti, kur tu nevienu nepazīsti (daudziem, kas strādā Īrijā, Anglijā vai Norvēģijā, tas ir ļoti pazīstami);
slimības, izdegšanas vai bezdarba laikā;
kad esi ilgi viens vai vienaviensviena un ilgojies pēc piederības un jēgas;
kad tikko esi izkļuvisizkļuvisizkļuvusi no citām sāpīgām attiecībām.

Tas nav tāpēc, ka tu būtu vājšvājšvāja. Jebkurš cilvēks sāpēs ir atvērtāks. Cilvēks ar vardarbīgu uzvedību to vienkārši pamana ātrāk un izmanto. Kā šis ātrums darbojas, lasi nodarbībā Kā viņi tik ātri piesaista.

Āķis augšā: kad tev ir liela sirds

Otrs āķis ir pretējs, un par to runā reti. Daudzus noķer tieši augšējos līmeņos – mīlestībā, piedošanā, līdzjūtībā. Tie ir cilvēki, kuri:

redz labo katrā cilvēkā un dod otro iespēju arī trešo un desmito reizi;
tic piedošanai un tam, ka cilvēks var mainīties, arī reliģiskā nozīmē – nožēla, atpestīšana, jauns sākums;
strādā palīdzošās profesijās: ārsti, medmāsas, skolotāji, psihologi, sociālie darbinieki, garīdznieki;
meklē garīgu ceļu – meditē, lūdzas, iet uz retrītiem;
jūt citu sāpes kā savas. Tādus cilvēkus internetā bieži sauc par empātiem (angl. empath). Tas ir aprakstošs vārds, nevis diagnoze.

Te āķis ir spoguļošana (angl. mirroring): otrs tev atspoguļo tavus ideālus. Ja tu tici Dievam, šis cilvēks pēkšņi arī ir dziļi ticīgs. Ja tu meditē, viņš vai viņaviņaviņš runā par enerģijām un „augstām vibrācijām”. Ja tu gribi palīdzēt pasaulei, jums pēkšņi ir „kopīga misija”. Ātri parādās vārdi „dvēseles radinieks” (angl. soulmate) vai „dvīņu liesma” (angl. twin flame – populārs ezotērisks priekšstats par „otru dvēseles pusi”). Tu jūti, ka beidzot kāds tevi saprot pilnībā. Patiesībā tev rāda tavu paša atspulgu.

Un tad notiek galvenais: tavas labākās īpašības kļūst par sviru. Mīlestība – „ja tu mani mīlētu, tu piedotu”. Piedošana – „tu taču esi ticīgaticīgsticīga, tev jāpiedod”. Līdzjūtība – „man bija tik smaga bērnība, tikai tu mani saproti”. Ticība pārmaiņām – „es mainīšos, tikai nepamet mani”. Neviens no šiem teikumiem viens pats neko nepierāda. Cilvēki tiešām mēdz lūgt piedošanu un tiešām mainās. Par vardarbību tas kļūst tad, kad tas atkārtojas atkal un atkal, kad piedot vienmēr jāpiedod tev un kad pēc katras piedošanas viss sākas no jauna.

Situācijas (apkopotas no vairākiem stāstiem):

Vīrietis un sieviete draudzē. Mārtiņš ir kluss, ticīgs vīrietis pēc šķiršanās. Draudzē viņš satiek Elīnu, kura citē tos pašus Bībeles pantus, ko viņš mīl, un saka, ka „Dievs viņus savedis kopā”. Pēc gada Elīna nosaka, ar ko Mārtiņš drīkst tikties, un katru strīdu beidz ar: „Tu neesi īsts kristietis, ja nespēj piedot.”

Vīrietis un garīgā skolotāja. Andris pēc šķiršanās sāk iet uz jogas retrītiem. Vadītāja viņu izceļ kā „retu, dziļu dvēseli” un aicina uz privātām sesijām. Drīz Andris maksā arvien vairāk, un, kad viņš šaubās, dzird: „Tava vīrišķā enerģija ir bloķēta, tāpēc tu pretojies.” Draugus viņš pārstāj satikt, „jo viņi tevi velk uz leju”.

Māte un pieaugusi meita. Māte katrā sarunā atgādina bausli „godā savu tēvu un māti”, lai meita neuzdrošinātos pateikt „nē”, kad māte pieprasa naudu vai kontrolē mazbērnu audzināšanu.

Priekšniece un darbinieks. Nevalstiskas organizācijas vadītāja runā par „misiju” un „kalpošanu”, bet neapmaksātas virsstundas un publisku pazemošanu sauc par „uzticību lietai”.

Sieviete un vīrietis draudzē. Kristīne pēc šķiršanās draudzē satiek Edgaru, kurš lūdzas kopā ar viņu un saka, ka „Dievs viņus savedis kopā”. Pēc gada Edgars „kā ģimenes galva” pārvalda viņas algu, nosaka, ar ko viņa drīkst tikties, un katru viņas iebildumu sauc par „sacelšanos pret Dieva kārtību”.

Sieviete un garīgais skolotājs. Laura pēc mātes nāves sāk iet uz meditācijas grupu. Vadītājs viņu izceļ kā „ļoti atvērtu dvēseli” un aicina uz privātām sesijām. Drīz Laura maksā arvien vairāk un pārtrauc tikties ar draudzenēm, „jo viņu enerģija tevi velk uz leju”.

Tēvs un pieaudzis dēls. Tēvs katrā sarunā atgādina bausli „godā savu tēvu un māti”, lai dēls neuzdrošinātos pateikt „nē”, kad tēvs pieprasa naudu vai izsmej dēla izvēles darbā un ģimenē.

Priekšnieks un darbiniece. Nevalstiskas organizācijas vadītājs runā par „misiju” un „kalpošanu”, bet neapmaksātas virsstundas un publisku pazemošanu sauc par „uzticību lietai”.

Divi vīrieši. Rinalds satiek partneri, kurš saka, ka viņi ir dvīņu liesmas un viņu savienība ir „augstāka par parastām attiecībām”. Kad partneris uz nedēļu pazūd, tas tiek nosaukts par „dvēseles pārbaudījumu”, kas Rinaldam jāiztur.

Kurp tevi nospiež vardarbības laikā

Pēc āķa sākas slīdēšana uz leju. Parasti ne vienā dienā, bet pamazām, un tieši tāpēc to ir tik grūti pamanīt. Katra taktika tevi nospiež uz savu pakāpienu.

No lepnuma uz bailēm. Vispirms tiek sagrauts tas, ar ko tu lepojies. Tavs darbs „nav nekas īpašs”, tavi draugi „ir dīvaini”, tava ticība „ir naiva”. To sauc par noniecināšanu (angl. devaluation). Kad vairs nav uz kā stāvēt, nāk bailes. Tu sāc dzīvot kā pa olām (angl. walking on eggshells) – mēri katru vārdu, lai tikai neizraisītu dusmas.

Bailes un šaubas no gāzlaitinga. Gāzlaitings (angl. gaslighting) ir tad, kad tev atkal un atkal liek apšaubīt paša atmiņu un prātu. Viens „tā nebija” to nepadara par gāzlaitingu – cilvēki tiešām atceras dažādi. Gāzlaitings ir tad, kad tas notiek regulāri, vienmēr par labu vienai pusei un tev pamazām zūd uzticība sev. Cilvēks, kurš neuzticas savai uztverei, dzīvo bailēs.

Vaina no atbildības pārlikšanas. DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender – noliedz, uzbrūk, samaina upuri un vainīgo) izskatās tā: tu pasaki, ka tev nodarīja pāri, un pēc piecām minūtēm tu jau atvainojies. Kopā ar vainas uzspiešanu (angl. guilt-tripping) tas tevi noliek uz vainas pakāpiena: „Ja es būtu labākslabākslabāka cilvēks, tas nenotiktu.”

Kauns no nicināšanas un pazemošanas. Vaina saka: „Es izdarīju sliktu lietu.” Kauns saka: „Es esmu sliktssliktsslikta.” Kaunu rada atklāta nicināšana, izsmiekls citu priekšā, apsaukāšana, dzēlīgas piezīmes par ķermeni, ticību vai prātu un nomelnošana (angl. smear campaign) – kad otrs aiz muguras stāsta citiem, ka traks, nestabils vai vardarbīgstraks, nestabils vai vardarbīgstraka, nestabila vai vardarbīga esi tieši tu. Kad tev netic pat draugi vai draudze, kauns kļūst par visu tavu pasauli.

Apātija no neparedzamības un bezcerības. Neparedzams pastiprinājums (angl. intermittent reinforcement) ir tad, kad labais vai vismaz „ne sliktais” nāk neregulāri un tu nekad nezini, kad. Sākumā tas tevi tur cerībā. Pēc gadiem tas tevi iztukšo. Ja neko, ko tu dari, nevar ietekmēt, smadzenes pārstāj mēģināt. To sauc par iemācīto bezpalīdzību (angl. learned helplessness). No iekšpuses tā jūtas kā apātija: „man vienalga”, „nav jēgas”.

Kā tas izskatās garīgi

Apakšējos pakāpienos daudzi apraksta ļoti līdzīgas lietas:

Tu jūties „mirismirismirusi iekšā”. Nav ne prieka, ne skumju, tikai pelēkums.
Pazūd radošums. Tu vairs nezīmē, nedziedi, neraksti, neaizraujies ar idejām.
Lūgšana vai meditācija pārstāj darboties. Tu sēdi, un nekas nenotiek. Vai vēl sliktāk – šķiet, ka arī Dievs ir pret tevi.
Pazūd ticība un jēga. Ne tikai reliģiskā ticība, bet arī ticība cilvēkiem un sev.
Tu vairs nezini, kas tu esi. Ko tu mīli, ko domā, ko gribi. Tavs „es” ir izšķīdis otra noskaņojumos.

Kristīgajā mistikā šādu stāvokli sauc par dvēseles tumšo nakti (angl. dark night of the soul; vārdi nāk no 16. gadsimta spāņu mistiķa Jāņa no Krusta). Tur to saprot kā ceļa daļu, pēc kuras nāk gaisma. Vardarbībā šī tumsa nav tavs garīgais pārbaudījums un nav sods. To tev nodarīja cilvēks. Tas ir svarīgi, jo citādi tu sāc meklēt vainu savā ticībā vai savā „nepietiekamajā garīgumā”, lai gan cēlonis ir tas, kā pret tevi izturējās.

Ķermenī tas bieži izpaužas kā sastingums un sajūta, ka esi atslēdzies no sevis un pasaules – to sauc par disociāciju (angl. dissociation). Vairāk par to nodarbībā Ko vardarbība nodara ķermenim.

Kad ticību izmanto kā ieroci

Ir vardarbības veids, kas trāpa tieši garīgajā dzīvē: garīgā vardarbība (angl. spiritual abuse). Tā ir tad, kad ticību, Dievu, svētos rakstus, karmu vai „enerģijas” atkal un atkal izmanto, lai tevi kontrolētu, kauninātu vai apklusinātu. To var darīt partneris vai partnerepartnerepartneris, vecāks, mācītājs, garīgais skolotājs, „enerģiju dziednieks” vai visa kopiena. Ja tā darbojas visa grupa, runa ir par kontrolējošu grupu – kopienu, kas stingri kontrolē savu locekļu dzīvi (angl. high-control group, dažreiz arī sekta, angl. cult).

Britu pētnieces Liza Oklija un Džastina Hamfrisa (Oakley & Humphreys, 2019) garīgo vardarbību apraksta kā atkārtotu kontroli un spiedienu reliģiskā vidē, ko pamato ar Dieva gribu vai svētajiem rakstiem. Viņas uzsver: problēma nav ticība, bet tas, kā to izmanto.

Uzmanību uz vārdiem: Latvijā ikdienā „garīgā vardarbība” bieži nozīmē arī vienkārši emocionālo jeb psiholoģisko vardarbību – pazemošanu, draudus, kontroli. Šajā nodarbībā ar to domājam šaurāk: vardarbību, kurā par ieroci izmanto ticību, Dievu vai garīgumu.

Kā tas izklausās

Neviena frāze pati par sevi nav vardarbība. Par vardarbību tā kļūst, kad tā atkārtojas, kad tā vienmēr strādā par labu vienai pusei un kad pēc tās tev ir mazāk balss, nevis vairāk. Situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem.

Tu pastāsti vīram, ka viņa kliegšana tevi biedē. Viņš paņem Bībeli un izlasa vienu pantu, bet pārējos ignorē.

„Rakstīts: sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem. Dievs grib, lai tu pakļaujies, nevis sūdzies.”

Pēc gadiem, kuros sieva tevi pazemo draugu priekšā, tu pirmo reizi pasaki, ka gribi aiziet.

„Labs kristietis piedod septiņdesmit reiz septiņas reizes. Tu tiešām gribi iet pret Dievu?”

Tu stāsti meditācijas grupas vadītājai par vardarbību, ko piedzīvoji bērnībā.

„Tā ir tava karma. Tava dvēsele to izvēlējās pirms dzimšanas, lai mācītos.”

Tu stāsti savam garīgajam skolotājam, ka bērnībā tēvs tevi sita.

„Tā ir tava karma. Tava dvēsele to izvēlējās pirms dzimšanas, lai mācītos. Pateicies tēvam par šo mācību.”

Tu pasaki sievai, ka viņas dusmu lēkmes un apvainojumi bērnu priekšā tev ir par daudz.

„Tu vienkārši neesi garīgi manā līmenī. Tava zemā vibrācija mani velk uz leju, tāpēc es tā reaģēju. Strādā pie sevis.”

Tu pastāsti dziedniekam, ka partneris tevi sit.

„Tu to piesaisti ar savu zemo vibrāciju. Pacel savu enerģiju, un viņš mainīsies.”

Tu esi dusmīgs, jo esi uzzinājis, ka draudzene gadiem tev meloja un tērēja tavu naudu.

„Stiprs, garīgs vīrietis nedusmojas. Tavas dusmas rāda, cik tālu tu vēl esi no gaismas.”

Tu esi dusmīga, jo esi uzzinājusi, ka partneris gadiem tev meloja un ņēma naudu no kopīgā konta.

„Garīgs cilvēks nedusmojas. Tavas dusmas rāda, cik tālu tu vēl esi no gaismas.”

Tu pasaki mātei, ka šogad uz Ziemassvētkiem nebrauksi, jo katru reizi viņa tevi pazemo visas ģimenes priekšā.

„Dievs redz, kā tu izturies pret savu māti. Rakstīts: godā savu tēvu un māti. Es par tevi lūgšos.”

Tu pasaki tēvam, ka vairs nedosi viņam naudu, jo iepriekšējos aizdevumus viņš nekad neatdeva un par tevi smējās radu priekšā.

„Rakstīts: godā savu tēvu. Es tev devu dzīvību, un tu man skaiti naudu? Dievs tevi tiesās.”

Tu pastāsti mācītājam, ka mājās tevi sistemātiski pazemo.

„Nerunā par to ar citiem, tas kaitēs draudzes vārdam. Palūgsimies, un ej mājās.”

Viena frāze neko nepierāda

Arī labi cilvēki kļūdās un saka neveiklas lietas par piedošanu vai karmu. Skaties uz trim lietām: vai tas atkārtojas atkal un atkal, vai tas vienmēr nāk par labu vienai pusei (tai, kurai ir vara) un ko tas dara ar tevi – vai pēc šādām sarunām tu jūties brīvāka, drošāka un tuvāka savai ticībai, vai arvien mazāka, vainīgāka un bailīgāka.

Situācija · Tu pastāsti garīgajam vadītājamTu pastāsti mācītājam vai savas kopienas vadītājam, ka sieva tevi pazemo, draud atņemt bērnus un reizēm met tev ar traukiem.

Normāli„Paldies, ka man pastāstīji. Tu neesi vainīgs. Arī vīrietim var darīt pāri, un tava drošība ir pirmajā vietā. Piedošana nenozīmē palikt kopā. Vai tev ir kur palikt?”

Tev tic, vardarbība tiek nosaukta vārdā, un piedošana tiek nošķirta no atgriešanās. Tava drošība ir svarīgāka par ģimenes vai kopienas tēlu, un tas, ka tu esi vīrietis, to nepadara mazāk nopietnu.

Vardarbība„Laulība ir svēta. Tu esi ģimenes galva – esi pacietīgāks, mīli viņu vairāk, un lūgsimies, lai viņa mainās.”

Atbildība tiek pārlikta uz tevi, vardarbība tiek nosaukta par „laulības grūtībām”, tavas sāpes noniecinātas, jo „vīrietim jātiek galā”, un tevi Dieva vārdā sūta atpakaļ bīstamā situācijā.

Situācija · Tu pastāsti par pazemojumiemTu pastāsti mācītājam vai savas kopienas vadītājam, ka sieva tevi pazemo draugu priekšā, pārbauda tavu telefonu un reizēm met tev ar traukiem.

Normāli„Paldies, ka man uzticējies. Tu neesi vainīgs. Arī vīrietim var darīt pāri, un tava drošība ir svarīgāka par jebkuru laulības tēlu. Piedot nenozīmē palikt. Vai tev ir kur palikt?”

Tev tic, un tas, ka tu esi vīrietis, vardarbību nepadara mazāk nopietnu. Piedošana tiek nošķirta no atgriešanās.

Vardarbība„Nu, vīrietis taču pārdzīvos dažus sasistus šķīvjus? Varbūt tu viņai dod par maz uzmanības. Nerunā par to ar citiem, lūgsimies kopā.”

Vardarbība tiek pārvērsta jokā, vaina tiek pārlikta uz tevi, un tev liek klusēt, lai sargātu ģimenes un kopienas tēlu.

Situācija · Tu pastāsti garīgajam vadītājamTu pastāsti mācītājam vai savas kopienas vadītājam, ka partneris tevi pazemo un reizēm sit.

Normāli„Paldies, ka man pastāstīji. Tu neesi vainīga. Tava drošība ir pirmajā vietā. Piedošana nenozīmē palikt kopā. Vai tev ir kur palikt?”

Tev tic, vardarbība tiek nosaukta vārdā, un piedošana tiek nošķirta no atgriešanās. Tava drošība ir svarīgāka par ģimenes vai kopienas tēlu.

Vardarbība„Laulība ir svēta. Ej mājās, esi pacietīgāka, un lūgsimies, lai viņš mainās.”

Atbildība tiek pārlikta uz tevi, vardarbība tiek nosaukta par „laulības grūtībām”, un tevi Dieva vārdā sūta atpakaļ bīstamā situācijā.

Ja tev ir ticība

Tava ticība nav problēma. Problēma ir cilvēks, kurš to izmantoja pret tevi. Daudzās tradīcijās ir gan piedošana, gan taisnīgums, gan aizsardzība vājākajam – vardarbīgs cilvēks izvēlas tikai tos vārdus, kas izdevīgi viņam. Tev nav jāizvēlas starp Dievu un savu drošību. Meklē draudzi, mācītāju vai garīgo pavadoni, kurš saprot vardarbību: kurš tev tic, nesūta tevi atpakaļ „paciesties” un nošķir piedošanu no atgriešanās. Ja tādu vēl neesi atradisatradisatradusi, ir pilnīgi normāli kādu laiku paņemt pauzi no kopienas, nepazaudējot ticību.

Kur tu nonāc tūlīt pēc

Kad attiecības beidzas – tu aizej vai otrs tevi izmet (to sauc par izmešanu, angl. discard) –, daudzi gaida atvieglojumu. Bieži vispirms nāk kas cits.

Skumjas. Tu sēro ne tikai par cilvēku, bet par to, kuru tu domāji, ka pazīsti. Par gadiem. Par solīto nākotni. Par sevi, kāds vai kādakādskāda tu biji pirms tam.
Dusmas. Pēkšņi tu ieraugi, kas notika, un tev ir dusmas. Tas ir labi – par to tūlīt.
Bailes, ka otrs atgriezīsies. Tu gaidi ziņu, zvanu, parādīšanos pie durvīm. Hūverings (angl. hoovering) ir mēģinājums tevi „ievilkt” atpakaļ kā ar putekļusūcēju. Tas var būt dramatisks lūgums, bet var būt arī tikai viena neitrāla ziņa.
Kritieni atpakaļ kaunā. Tu ilgojies pēc otra un kaunies par to: „Kas ar mani nav kārtībā, ja es viņu joprojām gribu?” Ar tevi viss ir kārtībā. Tā ir traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš tev darīja pāri. Tā vājinās ar laiku un bez kontakta.

Kāpēc dusmas ir solis uz augšu

Paskaties kartē: dusmas ir virs kauna, vainas, apātijas, skumjām un bailēm. Tas nav nejauši. Kaunā tu domā: „Es esmu sliktssliktsslikta.” Vainā: „Es izdarīju slikti.” Dusmās pirmo reizi skan: „Tas, ko man nodarīja, bija nepareizi.” Uzmanība pārvietojas no tā, kas vainīgs tevī, uz to, kas tiešām notika. Tā ir patiesība, kas atgriežas.

Veselīgas dusmas ir vērstas uz patiesību un robežām, nevis uz atriebību. Tās saka: „Es to vairs nepieļaušu.” Tās dod spēku nobloķēt numuru, piezvanīt juristam, pastāstīt draugam. Dusmas, kas tevi atkal piesien, ir citādas: nebeidzama vēlme pierādīt, atmaskot, sodīt. Tās visu tavu uzmanību joprojām tur pie otra. Dusmas nav galamērķis. Bet tas ir pakāpiens, kuru nedrīkst pārlēkt.

Lepnums: pašcieņa atgriežas

Nākamais pakāpiens ir lepnums. Hokinsa kartē tas nav augstākais, jo lepnums vēl ir atkarīgs no salīdzināšanas ar citiem. Bet cilvēkam, kurš gadiem dzirdējis, ka ir nekas, veselīgs lepnums ir zāles: „Es esmu pelnījispelnījispelnījusi labāk.” „Es esmu labs tēvslabs tēvslaba māte.” „Es biju ļoti labaļoti labsļoti laba savā darbā, pirms mani tur sagrāva.” Pieraksti, kas tev padevās pirms šīm attiecībām. Atgriezies pie vienas no tām lietām. Tas ir pamats, uz kura stāvēt, kad kāp augstāk.

Slazds pēc: kad garīgums kļūst par apvedceļu

Pēc vardarbības daudzi instinktīvi skrien uz augšu – uz piedošanu, mīlestību, mieru. Tas ir saprotami, jo apakšā ļoti sāp. Bet te ir slazds, kuru sauc par garīgo apiešanu (angl. spiritual bypassing). Šo vārdu 1984. gadā ieviesa psihologs Džons Velvuds (John Welwood): tā ir garīgu ideju izmantošana, lai apietu sāpīgas jūtas un neatrisinātas brūces. Vēlāk to plaši aprakstīja Roberts Ogastus Masters (Robert Augustus Masters, 2010). Tuvs brālis tam ir toksiskā pozitivitāte (angl. toxic positivity) – prasība vienmēr domāt pozitīvi.

Garīgā apiešana skan, piemēram, tā: „vienkārši piedod un sūti viņamviņaiviņam mīlestību”, „esi pateicīgspateicīgspateicīga par šo mācību”, „viss notiek kāda iemesla dēļ”, „pacelies tam pāri”, „dusmas ir zema vibrācija”. Dažreiz tā saka draugi ar labu nodomu, dažreiz tā saki tu patstu patstu pati sev. Problēma nav vārdos. Problēma ir tajā, ko tie izdara:

Tu iestrēgsti. Skumjas un dusmas, kuras nav izdzīvotas, nekur nepazūd. Tās atgriežas kā trauksme, bezmiegs, depresija.
Tevi aizsūta atpakaļ. „Ja es esmu piedevusipiedevispiedevusi, vai man nevajadzētu dot vēl vienu iespēju?” Tieši tā daudzi atgriežas.
Tu atkal kaunies. Ja „garīgs cilvēks nedusmojas”, tad tavas veselīgās dusmas kļūst par vēl vienu pierādījumu, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Tu no dusmu pakāpiena atkrīti uz kauna pakāpienu.

Piedošana nav samierināšanās, un samierināšanās nav kontakts

Tās ir trīs dažādas lietas, un vardarbīgi cilvēki tās apzināti sajauc.

Piedošana ir tavs iekšējais process. Tā nozīmē, ka tu vairs negribi, lai dusmas vada tavu dzīvi. To var izdarīt vienatnē, bez otra ziņas, un tai nav termiņa. Traumas pētniece Džūdita Hermane (Judith Herman, 1992) raksta, ka arī sapnis par piedošanu var kļūt par veidu, kā izvairīties no dusmām, un ka atveseļoties var arī bez piedošanas. Tu neesi slikts cilvēks, ja vēl nevari piedot.
Samierināšanās prasa divus: otrs atzīst, ko izdarīja, uzņemas atbildību un ilgstoši mainās – nevis nedēļu, bet gadiem. Ar cilvēku, kura vardarbība atkārtojas atkal un atkal, tas notiek ļoti reti.
Kontakts ir drošības jautājums. Tu vari piedot un tomēr nekad vairs nerunāt. Bez kontakta (angl. no contact) nav naids. Tā ir aizsardzība.

Ko teikt

„Piedošana ir starp mani un Dievu – vai starp mani un mani pašu. Kontakts ir jautājums par manu drošību. Tās ir divas dažādas lietas.”

Ceļš atpakaļ augšā

Kāpšana augšup nav sacensība un nav garīgs eksāmens. Katrā pakāpienā ir mazi, konkrēti soļi.

Drosme – pirmais solis, kas ir tavs. Pastāsti vienam cilvēkam, kas notika. Sagatavo drošības plānu. Samazini kontaktu, cik droši vari, vai pārtrauc to pavisam. Piezvani uz 116 123. Drosme nenozīmē, ka tev nav bail. Tā nozīmē, ka tu rīkojies, lai gan ir bail.

Neitralitāte – otra vārdi vairs netrāpa tik dziļi. Ja kontakts ir jāsaglabā (kopīgi bērni, darbs, mantojums), atbildi īsi, garlaicīgi un tikai par lietu. To sauc par pelēko akmeni (angl. grey rock). Zīme, ka esi šeit: ziņa no otra vairs nesabojā visu dienu, tikai stundu.

Gatavība un pieņemšana – šis cilvēks nemainīsies. Te tu pārstāj gaidīt atvainošanos un paskaidrojumu, kāpēc tā notika (to bieži sauc par closure, lasi noslēgums). Tu pieņem, ka tas, ko otrs rādīja atkal un atkal, arī ir viņš vai viņaviņaviņš. Kāpēc tas atkārtojas un kāpēc solījumi nemaina būtību, lasi nodarbībā Kāpēc tas atkārtojas.

Saprāts – tu saproti, kā tas darbojās. Uzraksti realitātes sarakstu: konkrēti notikumi, datumi, ko otrs izdarīja, kā tu juties. Lasi, mācies, salīdzini. Saprašana nav vajadzīga, lai otru attaisnotu. Tā vajadzīga, lai tu nākamreiz pamanītu to pašu āķi agrāk.

Mīlestība – vispirms pret sevi. Kad tava iekšējā balss saka „kā tu vispār varēji to pieļaut”, tas bieži ir otra balss, kuru tu esi iemācījies (angl. inner critic, lasi iekšējais kritiķis). Mēģini runāt ar sevi tā, kā runātu ar draugu, kuram tas pats notika. Tikai pēc tam – droši cilvēki: tādi, pie kuriem tev nav jāmin, kāds būs noskaņojums. Ja tu gribi, arī jauna ticības kopiena, kurā tevi neviens nesteidzina piedot.

Prieks un miers – mazas lietas, kas ir tikai tavas. Mūzika, ko otrs izsmēja. Pastaiga, kurai nav jāprasa atļauja. Lūgšana vai klusums, kas atkal kaut ko nozīmē. Daži cilvēki pēc laika ziņo par izaugsmi pēc traumas (angl. post-traumatic growth, lasi posttraumatiskā izaugsme) – dziļāku jēgu, stiprākas robežas. Tā nav obligāta, un tev nekas nav „jāiegūst” no sāpēm, lai tās būtu bijušas īstas.

Tu lēkāsi uz augšu un uz leju. Gadadiena, kopīga dziesma, ziņa no kopīga drauga – un tu atkal esi pie kauna vai ilgām. Tas nenozīmē, ka viss bija velti. Progress nav tas, ka tu vairs nekrīti. Progress ir tas, ka tu ātrāk piecelies. Kā ķermenim palīdzēt šajos brīžos, lasi nodarbībā Kā atjaunot nervu sistēmu.

Kā izvēlēties palīgu

Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam, terapeitam vai garīdzniekam ir zināšanas par narcistisko vardarbību un traumu. Labi domājošs palīgs bez tām var nodarīt kaitējumu ar padomiem kā „izrunājiet”, „jūs abi esat vainīgi”, „dodiet vēl vienu iespēju” vai ar kopīgu sesiju kopā ar cilvēku, kurš tev dara pāri. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nedarbojas kā ar parastu cilvēku: to, ko pasaki, izmanto pret tevi, un kopīga tikšanās var palielināt briesmas. Pārbaudi: vai palīgs tev tic, neprasot pierādījumus? Vai zina, kas ir gāzlaitings, traumatiskā saikne un pastāvīga kontrole pār otra dzīvi (angl. coercive control)? Vai neuzstāj uz piedošanu vai samierināšanos? Vai centrā ir tava drošība? Ja pēc sarunas tev šķiet, ka prāts jūk vēl vairāk, meklē citu – tā nav zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, palīdz ASV klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanāls DoctorRamani un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024) – angļu valodā.

Kāpēc paši narcisi karājas zemu

Ārēji cilvēks ar narcistisku uzvedību bieži izskatās „augstu” – pārliecināts, harizmātisks, dažreiz ļoti garīgs un runā par mīlestību. Daudzi klīnicisti apraksta citu ainu aiz maskas: trauslu pašvērtējumu, kuru jāsargā par katru cenu, un dziļi apslēptu kaunu. Tas ir skaidrojošs modelis, nevis pierādījums par katru konkrēto cilvēku.

Ja lieto šo karti, tad bieži redzams tā: priekšā – lepnums, varas un pārākuma sajūta; aizmugurē – kauns un bailes tikt atmaskotam. Kauns, kuru pats nespēj izturēt, tiek nodots tev: tu kļūsti par to, kurš ir „slikts”, „traks”, „nepietiekami garīgs”. To sauc par projekciju (angl. projection). Mīlestība, līdzjūtība un garīgums šādā gadījumā bieži ir izrāde, jo tā uzvedība nemainās, kad neviens neskatās.

Tas nav iemesls palikt un „izdziedināt” otru ar savu mīlestību. Tu to nevari, un tas nav tavs uzdevums.

Vai tas nozīmē, ka otrs ir narciss?

Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki, kas tā uzvedas, pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Nosaukums nav svarīgs – svarīgs ir tas, kas notiek atkal un atkal. Ja tev ticību, mīlestību vai piedošanu atkārtoti pagriež pret tevi, šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas. Ceļš uz priekšu ir ārā, tiklīdz to var izdarīt droši. Un normālas attiecības neliek tev naktīs domāt, vai trakstrakstraka esi tu. Ja tā notiek, šis apjukums pats ir signāls – lasi Apjukums ir simptoms.

Kā tas izskatās

Jānis ir mūziķis un vada bērnu kori baznīcā. Pēc tēva nāves viņš satiek Agnesi, kura pati dzied korī un saka, ka viņus „savedis Dievs”. Pēc gada Agnese izsmej viņa mūziku kā „bērnu dziesmiņas”, pārbauda viņa telefonu un katru strīdu beidz ar: „Ja tu būtu īsts kristietis, tu man piedotu.” Jānis pārstāj komponēt, pārstāj lūgties, jo „Dievs arī ir pret mani”, un sāk domāt, ka viņš ir slikts cilvēks. Kad Agnese aiziet pie cita, Jānis sākumā daudz raud, tad kļūst dusmīgs. Draudzes paziņa viņam saka: „Dusmas ir grēks, sūti viņai mīlestību.” Jānis gandrīz atbild uz Agneses ziņu „es tev piedodu, varbūt mēģinām vēlreiz?”, bet vispirms piezvana brālim.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Stāsts apkopots no vairākiem stāstiem. Ko pamanīt, ja to liek kartē:

Āķis trāpīja divās vietās vienlaikus: skumjās pēc tēva un Jāņa ticībā. Agnese atspoguļoja tieši to, kas viņam bija svarīgākais.
Slīdēšana uz leju: vispirms noniecināta mūzika (lepnums), tad kontrole (bailes), tad „tu neesi īsts kristietis” (vaina), līdz „es esmu slikts” (kauns) un „nav jēgas lūgties” (apātija).
Pēc: skumjas, tad dusmas – solis augšup. Tad slazds: labi domātais „sūti mīlestību” sajauca piedošanu ar kontaktu un gandrīz aizsūtīja Jāni atpakaļ.
Drosme: zvans brālim. Tas ir tieši tas pakāpiens, kas visu pagriež.
Vīrietis kā mērķis. Jānim bija vēl grūtāk runāt, jo „vīrietim taču jātiek galā”. Vīriešiem, kurus sāpina sievietes, tic retāk. Šī vietne ir arī viņiem.

Dace ir medmāsa un dzied draudzes korī. Pēc mātes nāves viņa satiek Valdi, kurš vada draudzes jauniešu grupu un saka, ka viņus „savedis Dievs”. Pēc gada Valdis izsmej viņas dziedāšanu draugu priekšā, „kā ģimenes galva” pārvalda viņas algu un katru strīdu beidz ar: „Sieva lai klausa vīram – tāda ir Dieva kārtība.” Kad Dace reiz pasaka, ka baidās no viņa kliegšanas, Valdis iesit ar dūri pa sienu un saka, ka pie tā vainīga viņa. Dace pārstāj dziedāt, pārstāj lūgties, jo „Dievs arī ir pret mani”, un sāk domāt, ka viņa ir slikta sieva. Kad viņa beidzot aiziet pie māsas, viņa sākumā daudz raud, tad kļūst dusmīga. Draudzes paziņa viņai saka: „Dusmas ir grēks, piedod un ej mājās.” Valdis raksta: „Es esmu lūdzies un mainījies, Dievs grib, lai ģimene ir kopā.” Dace gandrīz atbild „labi, mēģināsim vēlreiz”, bet vispirms piezvana draudzenei.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Stāsts apkopots no vairākiem stāstiem. Ko pamanīt, ja to liek kartē:

Āķis trāpīja divās vietās vienlaikus: skumjās pēc mātes un Daces ticībā. Valdis atspoguļoja tieši to, kas viņai bija svarīgākais.
Slīdēšana uz leju: vispirms izsmieta dziedāšana (lepnums), tad kontrole pār naudu un dūre pret sienu (bailes), tad „sieva lai klausa” (vaina), līdz „es esmu slikta sieva” (kauns) un „nav jēgas lūgties” (apātija).
Pēc: skumjas, tad dusmas – solis augšup. Tad slazds: labi domātais „piedod un ej mājās” un Valda „es esmu mainījies” sajauca piedošanu ar kontaktu un gandrīz aizsūtīja Daci atpakaļ.
Drosme: zvans draudzenei. Tas ir tieši tas pakāpiens, kas visu pagriež.
Kāpēc viņai bija grūti runāt. Draudzē Valdi visi pazina kā mīļu, dievbijīgu cilvēku. Kad tas, kurš dara pāri, ārpusē ir cienīts, cietušajai tic retāk, un viņa pati sāk šaubīties par savu atmiņu.

Vai tas izklausās pazīstami?

Tev liek piedot atkal un atkal, bet otram nekad nav jāmaina uzvedība.
Tava ticība, meditācija vai mīlestība pret cilvēkiem ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc tu nevari aiziet.
Tu jūties „mirismirismirusi iekšā”, un lūgšana vai klusums vairs nedod mieru.
Pēc aiziešanas tu kaunies par savām dusmām, jo „garīgs cilvēks tā nejūtas”.
Tev saka, ka tu pats piesaistījitu pats piesaistījitu pati piesaistīji vardarbību ar savu karmu, domām vai vibrāciju.
Tu vairs nezini, ko tu mīli, ko domā un kas tu esi bez šī cilvēka.

Ko tu vari darīt

Atrodi sevi kartē bez sprieduma: „Šodien es esmu pie bailēm.” Nosaukt jau ir solis.
Skaties tikai vienu pakāpienu augstāk, nevis uz pašu augšu. No kauna uz skumjām, no skumjām uz dusmām – arī tas ir kāpums.
Atdali piedošanu no kontakta un neļauj nevienam atņemt tavas dusmas – izmanto tās robežām.
Atgūsti vienu mazu lietu, kas ir tikai tava – dziesmu, pastaigu, lūgšanu, klusumu – un cilvēkus, kas tev tic.

Novērtē, kas notiek tavās attiecībāsPašpārbaude, 5 minūtes Kā droši aizietDrošības plāns soli pa solim

Ja tev draud briesmas

Ja tev vai bērniem draud tūlītējas briesmas, zvani 112 – arī tad, ja tu esi vīrietis un draud sievietearī tad, ja tu esi vīrietis un draud sievietearī tad, ja draud tavs vīrs vai partneris, un arī tad, ja draud mācītājs, grupas vadītājs vai kāds no kopienas. Krīžu tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, bez maksas, latviski, krieviski un angliski. 116 006 palīdz noziegumos un vardarbībā cietušajiem pēcpusdienā un vakarā. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Ja kāds pārbauda tavu ierīci, izlasi kā droši lietot šo vietni; poga „Ātri iziet” vai Esc trīs reizes ātri aizver lapu.

Mīti

Mīts: „Patiesi garīgs cilvēks nedusmojas.”

Dusmas par netaisnību ir veselīga reakcija un kartē atrodas augstāk par kaunu, vainu un bailēm. Garīgums nenozīmē neko nejust. Tas nozīmē, ka tu vari justies un tomēr izvēlēties, ko ar šīm jūtām darīt.

Mīts: „Piedod, un viss būs labi.”

Piedošana ir tavs iekšējais process, nevis solījums otram. Tā nemaina cilvēku, kura uzvedība atkārtojas atkal un atkal. Piedošana nav samierināšanās, un samierināšanās nav kontakts.

Mīts: „Tu pats to piesaistīji ar savām domām, karmu vai vibrāciju.”

Vardarbību izvēlas tas, kurš to dara. Tas, ka tevi noķēra sāpēs vai tavā labākajā pusē, nenozīmē, ka tu to izraisīji. Šāds skaidrojums ir vēl viens kauna slogs, kas uzlikts cietušajam.

Iedziļinies

Termini: garīgā vardarbība, garīgā apiešana, kontrolējoša grupa, toksiskā pozitivitāte, gāzlaitings, DARVO, spoguļošana, hūverings.
Kāpēc ir tik grūti aiziet: Traumatiskā saikne.
Kāpēc pārtraukt saziņu: Kāpēc bez kontakta.
Kāpēc tas atkārtojas: Kāpēc tas atkārtojas.
Ķermenis: Kā atjaunot nervu sistēmu.

Garīgie līmeņi: kur narcisi tevi noķer un kā tikt atpakaļ augšā

Īsumā