Toksiskā pozitivitāte

Angļu valodā to sauc toxic positivity, latviski visbiežāk „toksiskā pozitivitāte”. Tā ir situācija, kad tev sāp, bet atbilde ir „domā pozitīvi”, „viss notiek uz labu”, „citiem ir vēl sliktāk” vai „piedod un ej tālāk”. Vārdi izklausās labi, bet efekts ir tāds, ka par tavām sāpēm vairs nevar runāt. Ja meklēsi angliski („toxic positivity abuse”, „forced forgiveness”, „toxic positivity narcissist”), atradīsi daudz vairāk materiāla, arī ASV psihoterapeites Vitnijas Gudmenas (Whitney Goodman) grāmatu „Toxic Positivity” (2022).

Godīgi par to, kas tas ir: toksiskā pozitivitāte nav diagnoze un nav stingrs zinātnisks termins. Tas ir populārs apzīmējums. Taču blakus esošās lietas ir pētītas: jūtu apspiešana ilgtermiņā saistīta ar sliktāku pašsajūtu un attiecībām (Gross un John, 2003), un spiediens obligāti būt laimīgam var padarīt cilvēku mazāk laimīgu (Mauss un kolēģi, 2011). Vardarbības kontekstā tas ir svarīgi vēl kāda iemesla dēļ: „domā pozitīvi” un „piedod” ļoti bieži atgriež cietušo tieši pie tā cilvēka, kurš viņam nodara pāri.

Kā tas izklausās

Katram piemēram ir konteksts. Tie paši vārdi no drauga, kurš tevi jau uzklausīja, var būt atbalsts. Toksiski tie kļūst tad, kad aizstāj uzklausīšanu.

Kāpēc tā dara

Ne visi, kas saka „domā pozitīvi”, ir manipulatori. Svarīgi saprast, kurš ir kurš.

Labsirdīgi cilvēki to saka, jo svešas sāpes ir grūti izturēt. Viņi nezina, ko teikt, jūtas bezpalīdzīgi un grib, lai tev ātrāk būtu labi, pa daļai arī tāpēc, lai viņiem pašiem būtu vieglāk. Latvijā tam palīdz arī sena kultūra: „netīro veļu nemazgā publiski”, „ģimenē visādi gadās”, „tā ir viņu darīšana”. Daudzi vienkārši nav iemācījušies, ka par vardarbību var runāt.

Cilvēks, kurš nodara pāri, pozitivitāti izmanto citādi. Viņam „pozitīvisms” aizver sarunu par viņa rīcību. Tu vairs nerunā par to, ko viņš vai viņa izdarīja. Tu runā par to, ka esi „negatīvs”, „aizvainojies” vai „nespēj piedot”. Problēma pārvietojas no rīcības uz tavu reakciju. Tas ir tuvu tam, ko sauc par DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender: noliegt, uzbrukt, apmainīt upuri un vainīgo vietām).

Grupas un kopienas – ģimene, draudze, darba kolektīvs – ar pozitivitāti sargā savu tēlu. Ja atzīt, ka kādam no „mūsējiem” ir pāri darīts, būtu jāatzīst, ka kāds no „mūsējiem” to ir izdarījis. Vieglāk pateikt cietušajam: „piedod un nesagrauj ģimeni”. Cilvēki, kuri šo spiedienu nodod tālāk, reizēm pat nezinot, ko dara, ir tas, ko sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys).

Ko tas nodara tev

Tu sāc kaunēties par savām jūtām. Ja visi saka, ka jāredz labais, bet tev joprojām sāp, tad šķiet, ka problēma ir tevī: „es neprotu piedot”, „es esmu negatīvs”, „es pārspīlēju”. Tā sākas pašgāzlaitings (angl. self-gaslighting): tu pats vai pati sāc apšaubīt to, ko redzēji un juti.

Tu paliec ilgāk. „Viņam ir arī labās puses” ir viena no biežākajām domām, kas notur cilvēku vardarbīgās attiecībās. Svarīgi: labās puses nav obligāti dāvanas vai romantika. Pietiek ar to, ka kādu dienu otrs nav ļauns. Pēc nedēļas ar kliegšanu mierīgs vakars jūtas kā balva, un visi apkārt saka: „Redzi, viņš var būt labs.” Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond): pieķeršanās, kas rodas no sāpju un atvieglojuma maiņas.

Tu paliec viens vai viena. Ja pēc katras atklātas sarunas tevi „uzmundrina”, tu pārstāj stāstīt. Un tieši to vardarbīgs cilvēks grib: lai neviens nezina.

Un piespiesta piedošana bieži nozīmē piespiestu atgriešanos. Tev liek „piedot”, bet ar to domā „izliecies, ka nekas nav noticis, un turpini dzīvot kā agrāk”. Pēc tam tas notiek atkal, un nu tu esi vainīgs vai vainīga arī tāpēc, ka „pats piedevi”.

Normāli vai vardarbība?

Cerība un optimisms nav slikti. Atšķirība ir secībā, mērķī un virzienā. Kā atšķirt:

1. Vai tevi vispirms uzklausīja? Atbalsts sākas ar „tas izklausās ļoti grūti”, nevis ar „bet paskaties uz labo”.
2. Vai tas ir piedāvājums vai prasība? „Ja gribi, varam padomāt, kas tev palīdz” ir piedāvājums. „Beidz žēlot sevi” ir prasība.
3. Uz kurieni tas tevi virza? Uz drošību un atbalstu – vai atpakaļ pie cilvēka, kurš tev nodara pāri?
4. Vai tavām sajūtām ir vieta? Vai drīksti būt dusmīgs vai dusmīga, skumjš vai skumja, pat ja tas nevienam nepatīk?
5. Vai tas atkārtojas? Viena neveikla frāze nav problēma. Ja katra saruna par tavām sāpēm beidzas ar „domā pozitīvi”, tā ir.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tiešām atbalsta, var arī neatrast pareizos vārdus. Bet viņš klausās, nesteidzina, netaisno pāri darījušo un nenosaka, cik ilgi tev drīkst sāpēt. Ja viņš pasaka ko neveiklu un tu to pasaki, viņš atvainojas.

Cilvēks, kurš apklusina, reaģē uz tavām sāpēm ar nepatiku: novērš sarunu, jokojas, salīdzina („citiem vēl sliktāk”), uzsver otra labās puses un liek tev justies vainīgam vai vainīgai, ka „nespēj atlaist”. Ja tas ir pats pāri darītājs, pozitīvisms parādās tieši tad, kad jārunā par viņa rīcību.

No malas toksiskā pozitivitāte izskatās pēc laipnības. Tāpēc to ir tik grūti apstrīdēt: kurš gan var iebilst pret „piedod un esi laimīgs”?

Kas tas nav

• Optimisms un cerība, kas nāk pēc tam, kad tevi uzklausīja.
• Draugs, kurš nezina, ko teikt, un pasaka ko neveiklu.
• Pateicības prakse vai humors, ko tu pats vai pati izvēlies.
• Piedošana, ko tu pats vai pati izvēlies savā laikā un savā veidā. Piedošana nav tas pats, kas atgriešanās vai kontakts.
• Iedrošinājums pēc ilga laika, kad tu pati vai pats gribi skatīties uz priekšu.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Kontrolējošs cilvēks var nosaukt par „toksisko pozitivitāti” tavu lūgumu nomierināties, pirms turpināt strīdu, vai jebkuru reizi, kad tu nepiekrīti, ka viss ir tik briesmīgi, kā viņš saka. Tā viņš pieprasa, lai tu vienmēr apstiprinātu viņa jūtas, bet tavām jūtām vietas nav. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (kuram atkal un atkal neļauj runāt par savām sāpēm), virziens (kam klusums kalpo) un efekts (vai tu jūties drošāk vai klusāk).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tavas sāpes tiek aizstātas ar pozitīvu frāzi, un saruna par notikušo beidzas. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Partnere un vīrietis

Kad Mārcis stāsta brālim, ka sieva viņu sit ar plaukstu pa seju un sauc par „vārguli”, brālis smejas: „Priecājies, ka tev vispār kāda ir. Esi vīrietis, neņem galvā.” Vīriešiem par vardarbību ir vēl grūtāk runāt, jo „pozitīvisms” bieži ir sajaukts ar izsmieklu. Vīrieši, kuriem pāri dara sievietes, ir, un šī vietne ir arī viņiem.

Partneris un sieviete

Kad Ilze stāsta draudzenēm, ka Juris kontrolē viņas naudu, viņas saka: „Toties viņš tevi nodrošina. Neviens nav ideāls.” Ilze pārstāj stāstīt.

Viendzimuma pāris

Kad Oskars stāsta paziņām par partnera greizsirdības lēkmēm, viņam atbild: „Mums jau tā ir grūti, nevajag bojāt kopienas tēlu. Esi pozitīvs.” Spiediens rādīt tikai labo var būt īpaši stiprs mazās kopienās.

Bijušais partneris un kopīga bērna audzināšana

Pēc šķiršanās visi saka: „Bērnu dēļ jums jābūt draugiem. Aizmirsti pagātni.” Bet ar cilvēku, kurš turpina pazemot un draudēt, draudzība nav iespējama. Pieklājīga, īsa saziņa par bērnu ir iespējama. Tās ir divas dažādas lietas.

Vecāks un bērns

Meitene raud, jo tēvs viņu pazemoja visas ģimenes priekšā. Māte saka: „Nu, nesaki tētim, ka viņš ir slikts. Pasmaidi, rīt būs labāk.” Bērns iemācās, ka viņa sāpes ir traucēklis.

Vecāks un pieaudzis bērns

Pieaugusi meita pēc gadiem pastāsta tēvam, kā māte viņu sita. Tēvs atbild: „Viņa jau ir veca, piedod. Tu taču esi pieaugusi.” Piedošana tiek pieprasīta kā pienākums, pirms kāds vispār ir atzinis, kas notika.

Brālis vai māsa

Kad tu stāsti, ka vecākais brālis tevi bērnībā pazemoja un tagad turpina radu priekšā, māsa atbild: „Tā bija sen. Nesabojā mammai Ziemassvētkus.”

Priekšnieks vai kolēģis

Pēc tam, kad tu ziņo par priekšnieka kliegšanu un pazemojumiem, personāla daļa atbild: „Mums ir pozitīva komanda, mēs visi esam ģimene. Varbūt tu esi pārāk jūtīgs?” Pieprasījums „būt pozitīvam” darbā var kļūt par veidu, kā ignorēt mobingu darbā (angl. workplace mobbing: sistemātiska pazemošana darbā).

Draugs vai draudzene

Draudzene, kurai tu uzticies, katru reizi saka: „Tu pievelc negatīvo, jo par to domā.” Pēc kāda laika tu sāc vainot sevi par to, ka tev pāri darīja.

Pieaudzis bērns un vecs vecāks

Kaimiņi saka vecai sievietei, kuras dēls atņem pensiju un kliedz uz viņu: „Toties jums ir dēls, kas atbrauc! Citiem neviena nav.” Vecam cilvēkam ir tiesības justies apdraudētam. Palīdzība: 116 123, briesmās 112.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte saka: „Mans dēls ir labs, tev tikai jāprot ar viņu apieties. Smaidi vairāk.” Tev ne tikai jāpacieš vardarbība, bet arī jājūtas vainīgai, ka neesi pietiekami priecīga.

Draudze vai kopiena

„Piedošana” var kļūt par prasību: tev jāpiedod un jāatgriežas, jo tā ir „pareizi”. Ja tu atsakies, tevi var izstumt no kopienas (skat. izstumšana, angl. shunning). Ļoti kontrolējošās grupās tas ir sistēma, nevis viena cilvēka kļūda (skat. kontrolējoša grupa, angl. high-control group).

Tiešsaistē

„Pozitīvās domāšanas” kontos un komentāros bieži dzird: „tu to piesaistīji”, „viss ir tavā galvā”, „tikai labas vibrācijas”. Vardarbība nav tava „vibrācija”. Tas, ka tev pāri dara, nav tavas domāšanas vaina.

Skaļā un klusā versija

Skaļā versija: „Beidz pīkstēt!” Klusā versija: nopūta, tēmas maiņa, „nu labi, bet vai tu redzēji, cik skaisti šodien ir laiks?”. Abos gadījumos tu iemācies nerunāt.

Sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā tas izskatās pēc atbalsta: „Visi pāri strīdas, jūs to atrisināsiet.” Pēc gadiem tas kļūst par sienu: „Tu tik ilgi esi ar viņu, tagad jau vēlu.”

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai negribu, lai tev būtu slikti. Nedomā par to.” Tas izklausās maigi, bet rezultāts ir tas pats: tev nav vietas, kur būt ar savām sāpēm.

Versija, ko tu saki pats sev

„Vismaz viņš mani nesit.” „Citiem ir sliktāk.” „Man jābūt pateicīgai.” Kad tu to saki sev atkal un atkal, tā ir toksiskā pozitivitāte, kas vērsta pret tevi pašu. Tā ir saprotama: tā palīdz izturēt. Bet tā arī palīdz palikt.

Kā reaģēt

1. Tavām sāpēm nav vajadzīga atļauja. Tev drīkst sāpēt tik ilgi, cik sāp.
2. Piedošana nav pienākums un nav atgriešanās. Tu vari piedot, nepiedot vai vēl nezināt. Pat ja tu piedod, tev nav jāatjauno kontakts.
3. Izvēlies, kam stāsti. Ne visi spēj izturēt svešas sāpes. Tas nenozīmē, ka tavas sāpes ir nepareizas. Meklē cilvēkus, kuri klausās.
4. Tev nav jāpārliecina visi. Tu vari vienkārši pabeigt sarunu.
5. Ja palīdzi citam: vispirms uzklausi, tad jautā, ko vajag. „Es tev ticu” ir vairāk nekā jebkurš padoms.

Kad speciālists saka „domā pozitīvi”

Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs ārsts, psihologs vai terapeits ir apmācīts strādāt ar vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli attiecībās. Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var nodarīt pāri: ieteikt „izrunāties ar otru”, „redzēt labo”, doties uz pāru terapiju vai „dot vēl vienu iespēju”. Ar vardarbīgu cilvēku atklāta saruna nedarbojas tā kā ar normālu cilvēku. To var izmantot pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Daudzas vardarbības novēršanas organizācijas neiesaka pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās.

Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev notic, neliekot to pierādīt?
• Vai zina tādus vārdus kā gāzlaitings (angl. gaslighting), traumatiskā saikne, pastāvīga kontrole attiecībās (angl. coercive control)?
• Vai nespiež uz kopīgām sesijām un „samierināšanos”?
• Vai koncentrējas uz tavu drošību un to, ko tu redzi un jūti?

Ja pēc sesijas jūties vēl vairāk apjucis vai apjukusi, vainīgs vai vainīga, vai spiests atgriezties, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula (ASV klīniskā psiholoģe) YouTube kanālā „DoctorRamani” un grāmatās „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019) un „It’s Not You” (2024), visas angļu valodā. Krīzes tālrunis 116 123 (visu diennakti) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā) var ieteikt speciālistus, kuri strādā ar vardarbību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir toksiskā pozitivitāte?

Tā ir prasība vienmēr redzēt labo un ātri „tikt pāri”, kas neļauj tev runāt par sāpēm. Angliski toxic positivity. Tā nav diagnoze, bet populārs apzīmējums kaut kam, ko daudzi pazīst.

Vai man ir jāpiedod cilvēkam, kurš man nodarīja pāri?

Nē. Piedošana ir tava izvēle, nevis pienākums. Un piedošana nav tas pats, kas atgriešanās, kontakts vai izlikšanās, ka nekas nenotika. Daudzi dziedinās, nekad nepiedodot, un tas ir tikpat pareizi.

Vai tas nozīmē, ka optimisms ir slikts?

Nē. Cerība palīdz. Problēma ir tad, kad pozitīvisms nāk tavu sāpju vietā, nevis pēc tām. Par to, kā cilvēki pēc smagas pieredzes reizēm tiešām kļūst stiprāki, un kāpēc to nevar pieprasīt: posttraumatiskā izaugsme (angl. post-traumatic growth).

Man saka, ka viņam ir arī labās puses. Varbūt viņš nemaz nav narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Un „labās puses” ir gandrīz visiem. Etiķete nav svarīga, svarīgi ir tas, kas atkārtojas: ja pazemošana, kontrole vai draudi notiek atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Sāc ar drošības plānu. Normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai tu esi tas, kurš ir traks. Ja tā ir, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting: kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un par to, kāpēc apjukums ir simptoms.