Stokholmas sindroms

Nosaukums nāk no 1973. gada augusta, kad Stokholmā, Zviedrijā, bankas aplaupītāji sešas dienas turēja ķīlniekus. Pēc tam presē stāstīja, ka daži ķīlnieki pret sagūstītājiem juta simpātijas un neuzticējās policijai. Zviedru psihiatrs Nilss Bejerots (Nils Bejerot) šo reakciju nosauca par „Norrmalmstorgas sindromu” pēc laukuma, kur atradās banka, un vēlāk pasaulē iegājās nosaukums Stokholmas sindroms (angl. Stockholm syndrome). Vēlāk viena no ķīlniecēm stāstīja, ka viņas neuzticēšanās policijai bija saistīta ar to, ka policijas rīcība, viņasprāt, apdraudēja ķīlniekus. Tas ir svarīgi: jau pirmajā stāstā „neloģiskā” reakcija varēja būt pavisam loģiska.

Godīgi par šo jēdzienu: Stokholmas sindroms nav diagnoze. Tā nav ne Amerikas Psihiatru asociācijas rokasgrāmatā DSM-5-TR, ne Pasaules Veselības organizācijas klasifikācijā SSK-11 (angl. ICD-11). Nav vienotas definīcijas un nav kritēriju, par kuriem speciālisti būtu vienojušies. 2008. gada zinātniskajā pārskatā (Namnyak u.c., Acta Psychiatrica Scandinavica) autori atrada ļoti maz sistemātisku pētījumu un secināja, ka jēdziens lielākoties balstās uz atsevišķiem, plaši apspriestiem gadījumiem. Tāpēc tas ir populārs, bet apšaubāms termins, nevis zinātnes fakts.

Bet pieredze, ko cilvēki ar to cenšas aprakstīt, ir īsta: pieķeršanās cilvēkam, kurš tevi sāpina un kontrolē. Attiecībās to precīzāk sauc par traumatisko saikni (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas rodas no sāpju un atvieglojuma maiņas). Ja meklēsi angliski – „Stockholm syndrome myth”, „Stockholm syndrome vs trauma bond” –, atradīsi daudz vairāk, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas video YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Visbiežāk vārdu „Stokholmas sindroms” saka citi par tevi – vai tu pats vai pati par sevi. Tas, ko frāze nozīmē, atkarīgs no situācijas.

Kāpēc tā notiek

Neskatoties uz jēdziena vājumu, pašu reakciju var saprast. Ja tavu dzīvi kontrolē cilvēks, no kura tu nevari vienkārši aiziet, tavam prātam ir viens galvenais uzdevums: izdzīvot. Pieskaņošanās, simpātijas un lojalitāte bieži ir izdzīvošanas stratēģija, nevis „prāta aptumsums”.

Literatūrā par ķīlnieku situācijām un vardarbību bieži min četrus apstākļus, kuros šāda saikne veidojas visvieglāk:

1. Draudi. Tu tici, ka otrs var tev nodarīt pāri – fiziski, finansiāli, ar bērniem, ar tavu reputāciju.
2. Mazas „laipnības”. Otrs reizēm ir laipns vai vienkārši nav nežēlīgs. Pēc briesmām pat parasta izturēšanās jūtas kā žēlastība. To sauc par negatīvo pastiprinājumu (angl. negative reinforcement): atvieglojums, kad slikts beidzas, piesaista tikpat stipri kā dāvana.
3. Izolācija. Tev nav citu skatpunktu. Draugi aizgājuši, ģimene tālu, tu dzirdi tikai otra versiju.
4. Sajūta, ka izejas nav. Nauda, bērni, mājoklis, bailes – tu neredzi, kā aiziet.

Šie paši apstākļi ir vardarbīgās attiecībās, ģimenēs, darbavietās un kontrolējošās grupās. Tāpēc speciālisti par vardarbību attiecībās dod priekšroku citiem vārdiem: traumatiskā saikne, izpatikšanas reakcija (angl. fawn response – izdabāšana, lai izvairītos no briesmām) un iemācītā bezpalīdzība (angl. learned helplessness – sajūta, ka nekas, ko tu dari, neko nemaina).

Ko tas nodara tev

Pati pieredze nodara to pašu, ko traumatiskā saikne: tu aizstāvi otru, attaisno, slēp, atgriezies; tev ir kauns, un tu vairs neuzticies savām sajūtām.

Bet arī etiķete var nodarīt pāri:

• Tā padara tevi par „slimu”. Izklausās, ka problēma ir tavā galvā, nevis otra rīcībā.
• Tā slēpj loģiku. Ja tu izdabā, lai izdzīvotu, tas nav neprāts. Tā ir gudrība bīstamā situācijā.
• Tā dod iemeslu nepalīdzēt. „Viņai ir sindroms, nav jēgas” – un cilvēki atkāpjas tieši tad, kad tu viņiem esi visvairāk vajadzīgs vai vajadzīga.
• Tā var tikt izmantota pret tevi – tiesā, ģimenē, draugu lokā, lai tavus vārdus neņemtu nopietni.

Normāli vai vardarbība?

Lojalitāte pati par sevi ir laba īpašība. Arī aizstāvēt tuvu cilvēku, kad citi viņu kritizē, ir normāli. Lai saprastu, vai tava lojalitāte nāk no mīlestības vai no izdzīvošanas, pajautā sev:

1. Vai es no šī cilvēka baidos? No viņa dusmām, soda, klusuma, draudiem?
2. Vai es drīkstu nepiekrist? Veselās attiecībās nepiekrist ir droši. Slazdā tas ir bīstami.
3. Vai esmu izolēts vai izolēta? Vai man vēl ir cilvēki, ar kuriem varu brīvi runāt?
4. Vai esmu pateicīgs vai pateicīga par pamata lietām? Par to, ka mani nesita, nekliedza, ļāva paēst?
5. Vai es aizstāvu otru, jo tā domāju, – vai tāpēc, ka man būs sekas, ja neaizstāvēšu?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram tu tiešām esi dārgs, neprasa tev slēpt, ko tu stāsti citiem, priecājas par taviem draugiem un nebaidās, ka tu redzēsi viņu no malas.

Kontrolējošs cilvēks tevi izolē, prasa noslēpumus, draud (atklāti vai klusi) un reizēm ir laipns – tik reti, ka tu to sāc uzskatīt par dāvanu. Viņš vai viņa var arī pats apgalvot, ka tev ir „sindroms” pret draugiem vai terapeitu, lai tevi atgrieztu pie savas versijas.

No malas vieglāk redzēt modeli, bet viegli arī tiesāt. Labākais, ko ārējs cilvēks var darīt, ir palikt tuvumā un nepieprasīt, lai tu uzreiz aizietu.

Kas tas nav

• Lojalitāte cilvēkam, ar kuru tev ir droši.
• Grūtības aiziet, kas nāk no reāliem šķēršļiem (nauda, bērni, mājoklis), – tas nav psiholoģisks „traucējums”, tā ir realitāte, kurai vajag plānu.
• Mīlestība pret cilvēku, kurš ir grūts, bet nav vardarbīgs.
• Sēras pēc attiecībām.
• Diagnoze. Tāda nav.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Vārds „Stokholmas sindroms” bieži tiek izmantots, lai neklausītos cietušajā: „ko viņai ticēt, viņai ir sindroms”. To var izmantot arī vardarbīgs cilvēks, sakot, ka tev „izskalojuši smadzenes” draugi. Kritērijs paliek viens: kurš kontrolē un draud, kurš ir izolēts un vai tas atkārtojas vienā virzienā.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: cilvēks, no kura tu esi atkarīgs un kurš tevi apdraud, kļūst par to, kuru tu sargā. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Vīrietis pret sievieti. Inese dzīvo ar vīru, kurš kontrolē naudu un telefonu. Kad kaimiņiene pēc kliedzieniem piezvana policijai, Inese policistiem saka, ka viss ir kārtībā, un pēc tam atvainojas vīram par „nepatikšanām”.

Sieviete pret vīrieti. Uldis gadiem dzīvo ar partneri, kura draud, ka viņš nekad neredzēs bērnus, ja aizies. Viņš draugiem saka, ka „viņa ir laba māte, tikai nervoza”. Vīriešiem šādos stāstos bieži netic – bet tas notiek.

Viena dzimuma pāris. Linda un Marta: Marta kontrolē, ar ko Linda satiekas, un draud stāstīt Lindas ģimenei par viņu attiecībām. Linda Martu aizstāv visiem, jo baidās palikt bez vienīgā cilvēka, kurš „zina visu”.

Bijušais partneris. Pēc aiziešanas tu joprojām izpildi bijušā lūgumus, jo „tā būs mierīgāk bērniem”, un aizstāvi viņu tiesā, lai nebūtu jāredz viņa dusmas.

Vecāks pret bērnu. Bērns, kuru sit, mīl vecāku un aizstāv viņu. Tas ir normāli bērnam – bērns nevar izdzīvot bez pieaugušā. Te nav jāmeklē sindroms, te jāmeklē palīdzība bērnam: 116 111.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Pieaugusi meita joprojām zvana mātei katru dienu, izpilda katru vēlmi un nekad nerunā pretī, jo bērnībā iemācījās, ka tā ir vienīgā drošā uzvedība.

Brālis vai māsa. Vecākais brālis bērnībā tevi pazemoja un sita. Tagad tu viņu aizstāvi vecāku priekšā un joprojām baidies no viņa dusmām.

Priekšnieks vai kolēģis. Mazā uzņēmumā īpašnieks kliedz, nemaksā virsstundas un draud atlaist. Darbinieki viņu aizstāv klientu priekšā un saka, ka „viņš tomēr mums dod darbu”.

Draugs. Kompānijas „vadonis” izlemj, kurš ir iekšā un kurš ārā. Tu viņam piekrīti visā, jo baidies palikt viens vai viena.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Vecā māte dzīvo pie dēla, kurš viņu apsaukā un kontrolē pensiju. Kad sociālā darbiniece jautā, māte saka, ka „dēls par mani rūpējas”.

Vīra vai sievas vecāki. Tu dzīvo sievas vecāku mājā, kur sievastēvs izlemj visu un kliedz. Tu sāc viņu aizstāvēt savu draugu priekšā, jo citas vietas, kur dzīvot, jums nav.

Kontrolējoša grupa vai sekta. Grupas vadītājs izlemj par tavām attiecībām, naudu un laiku. Pēc aiziešanas tu viņu aizstāvi un jūties vainīgs vai vainīga, ka aizgāji.

Tiešsaistē. Cilvēks, ko pazīsti tikai internetā, tevi kontrolē ar draudiem publicēt tavas intīmās fotogrāfijas, bet reizēm ir mīļš. Tu sāc viņu attaisnot un slēp saraksti no visiem.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: draudi, vardarbība, kliedzieni. Klusā: finansiāla atkarība, pakāpeniska izolācija, pastāvīga sekošana – bez neviena kliediena, bet ar tādu pašu bailīgu lojalitāti.

Sākumā un pēc gadiem. Sākumā lojalitāte ir mīlestība. Pēc gadiem ar kontroli tā bieži kļūst par izdzīvošanu, bet vārdi paliek tie paši: „es viņu mīlu”.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tev neļauju strādāt, jo gribu, lai tu atpūšas.” „Es pārbaudu tavu telefonu, jo man tevis ir bail zaudēt.” Kontrole izskatās pēc mīlestības, un pateicība par „rūpēm” nāk dabiski.

Kā reaģēt

Ja tas ir par tevi:

1. Aizmirsti etiķeti, skaties uz faktiem. Vai ir kontrole, draudi, izolācija? Pieraksti konkrētas situācijas.
2. Nekaunies. Tava reakcija ir cilvēka nervu sistēmas parasta atbilde uz briesmām un atkarību.
3. Atjauno vienu kontaktu ārpusē. Viens draugs, radinieks vai krīzes tālrunis.
4. Plāno drošību. Sāc ar drošības plānu. Briesmās – 112. Tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, 116 006 – cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā. Tie palīdz gan sievietēm, gan vīriešiem.

Ja tas ir par kādu, kuru tu mīli:

1. Nesaki „tev ir Stokholmas sindroms”. Tas liek aizstāvēties un aizver durvis.
2. Nekritizē otru cilvēku. Kritika bieži liek viņu aizstāvēt vēl vairāk.
3. Paliec tuvumā. Izolācija ir slazda pamats. Tavs kontakts ir izeja.
4. Jautā, nevis lem. „Kā tu jūties, kad viņš tā saka?” „Vai tu jūties droši?”
5. Pasaki, ka durvis ir vaļā, arī pēc piektās atgriešanās.

Ja meklē psihologu, izvēlies tādu, kurš saprot vardarbību un traumu. Latvijā ne katrs speciālists to saprot, un padoms „izrunājieties” vai kopīgas sesijas ar cilvēku, kurš tevi kontrolē, var palielināt briesmas. Labs speciālists tev tic, zina, kas ir traumatiskā saikne un gāzlaitings, un domā par tavu drošību.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir Stokholmas sindroms?

Populārs nosaukums reakcijai, kad cilvēks jūt simpātijas vai lojalitāti pret to, kurš viņu tur varā un apdraud. Nosaukums nāk no 1973. gada ķīlnieku drāmas Stokholmā.

Vai Stokholmas sindroms ir diagnoze?

Nē. Tā nav ne DSM-5-TR, ne SSK-11 (ICD-11), un nav vienotu kritēriju. Tas ir populārs termins, un pētījumu par to ir maz.

Vai Stokholmas sindroms attiecībās tiešām pastāv?

Pieredze pastāv: pieķeršanās cilvēkam, kurš tevi sāpina un kontrolē. Bet precīzāk to saukt par traumatisko saikni. Tā ir labāk aprakstīta, un par to ir vairāk pētījumu, sākot ar Datonu un Peinteri (Dutton & Painter, 1981).

Kā atšķiras Stokholmas sindroms un traumatiskā saikne?

Stokholmas sindroms ir populārs nosaukums, kas nāk no ķīlnieku situācijām. Traumatiskā saikne apraksta pieķeršanos, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas attiecībās, ģimenēs un grupās. Tam, kurš cieš, praktiski tā ir viena un tā pati pieredze.

Vai cilvēks, kurš mani tā tur, ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Tev etiķete nav vajadzīga: ja ir kontrole, draudi un izolācija, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un normālās attiecībās tu naktīs neprāto, vai ar tevi viss ir kārtībā. Ja prāto, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un prātu) un par to, kāpēc apjukums ir simptoms.