Trauksmainā piesaiste

Angliski to sauc anxious attachment (arī anxious-preoccupied attachment), un tās centrā ir tas, ko angliski sauc fear of abandonment – bailes tikt pamestam. Vienkārši sakot: tev ļoti vajag tuvumu, bet tu tam īsti netici. Neatbildēta ziņa vairs nav vienkārši neatbildēta ziņa – tā ir zīme, ka otrs attālinās, un ķermenis sāk trauksmi. Ja meklēsi angliski – „anxious attachment style”, „anxious attachment narcissist”, „how to become securely attached” –, atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī amerikāņu klīniskās psiholoģes Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Jēdziens nāk no piesaistes teorijas (angl. attachment theory). Britu psihiatrs Džons Boulbijs (Bowlby, 1969) aprakstīja, ka bērns piedzimst ar iedzimtu vajadzību turēties tuvu tam, kurš par viņu rūpējas: tas ir drošības jautājums, nevis kaprīze. Viņa kolēģe Merija Einsvorta (Ainsworth, 1978) novēroja gadu vecus bērnus, kad māte uz brīdi iziet no istabas un atgriežas. Daļa bērnu raudāja un ātri nomierinājās – to sauca par drošu piesaisti. Daļa likās vienaldzīgi. Bet daļa ļoti satraucās, mātei atgriežoties pieķērās un vienlaikus dusmojās, un ilgi nevarēja nomierināties. Tā ir trauksmainā piesaiste. Bieži tā veidojas, kad rūpes bija neprognozējamas: šodien silti, rīt nav laika, parīt dusmas. Bērns iemācās: „Man jābūt modram un jāturas cieši, citādi pazaudēšu.”

1987. gadā psihologi Sindija Hazana un Filips Šeivers (Hazan & Shaver) laikrakstā publicēja aptauju par mīlestību un atrada, ka pieaugušie romantiskās attiecībās apraksta sevi līdzīgi kā bērni Einsvortas pētījumā: vairāk nekā puse jūtas droši, daļa izvairās no tuvuma, bet daļa – trauksmaini alkst pēc tuvuma un baidās to zaudēt. Svarīgi: tā nav diagnoze un nav rakstura defekts. Tas ir iemācīts pieķeršanās veids, spektrs, nevis kaste, un tas var mainīties.

Kā tas izklausās

Frāze viena pati neko nepierāda. Svarīgi, kas ir aiz tās un kas notiek pēc tam.

Kāpēc tā notiek

Trauksmainā piesaiste ir saprātīga pielāgošanās vietai, kur tuvums nebija drošs. Ja mīlestība nāca neprognozējami, tad modrība bija gudra: pamanīt mazāko vēsumu, pielāgoties, turēties. Pieaugušo vecumā šī sistēma turpina strādāt. Kad tuvs cilvēks attālinās, tā „ieslēdzas”: domas griežas ap otru, gribas rakstīt, zvanīt, lūgt, pierādīt. Autori Levins un Hellere (Levine & Heller, 2010) šādu rīcību sauc par „protesta uzvedību” (angl. protest behavior) – mēģinājumu jebkādiem līdzekļiem atjaunot kontaktu.

Kāpēc manipulatori to izmanto. Cilvēks, kuram vajag kontroli, ļoti ātri pamana, ka tev ir bail tikt pamestam. Un tad šīs bailes kļūst par sviru:

• Mīlestības bombardēšana (angl. love bombing – ļoti daudz uzmanības un solījumu pašā sākumā) trāpa tieši tavā vajadzībā: beidzot kāds, kurš nekur neiet.
• Karsts un auksts (angl. hot and cold): te silti, te pēkšņi vēsi. Tev tas ir pazīstams no bērnības, un tas jūtas kā „dzirkstele”.
• Neparedzams pastiprinājums (angl. intermittent reinforcement): silts brīdis nāk nejauši, kā laimests spēļu automātā. Tieši tas piesaista visstiprāk.
• Klusēšanas sods (angl. silent treatment – ar tevi dienām nerunā, lai sodītu) trāpa vissāpīgākajā vietā.
• Draudi aiziet, greizsirdības radīšana ar trešo cilvēku (angl. triangulation), drupačas (angl. breadcrumbing – tikai tik daudz uzmanības, lai tu turpinātu cerēt).

Un pats svarīgākais: lai tevi noturētu, otram nekas nav jādod. Nav vajadzīgi ne ziedi, ne atvainošanās. Pietiek, ka pēc trim dienām klusuma viņš atkal uzraksta „nu, kā tev iet?”. Atvieglojums, ka „neesmu pamests”, jūtas kā mīlestība. Tā veidojas traumatiskā saikne (angl. trauma bond) – pieķeršanās cilvēkam, kas tev sāp, jo tieši no viņa nāk arī atvieglojums (Dutton & Painter 1981).

Ko tas nodara tev

• Tu dzīvo ar pastāvīgu modrību. Telefons rokā, otra noskaņojums galvā. Pat mierīgās dienās gaidi nākamo vēsumu.
• Tu atsakies no sevis, lai paliktu. Vajadzības, draugi, viedokļi – visu, kas varētu otru „atbaidīt”, tu noliec malā. Tā ir izpatikšanas reakcija (angl. fawn response – tu nomierini briesmas, visiem izpatīkot).
• Tu jauc trauksmi ar mīlestību. Neprognozējams cilvēks šķiet aizraujošs, bet mierīgs – garlaicīgs. Tā nav tava gaume, tā ir tava nervu sistēma, kas pazīst veco zīmējumu.
• Tev ir grūtāk aiziet. Ne tāpēc, ka tev trūkst pašcieņas, bet tāpēc, ka aiziešana ieslēdz tieši to trauksmi, no kuras tu bēdz visu dzīvi.
• Tu vaino sevi. „Ja es nebūtu tik uzbāzīga, viņš nebūtu aizgājis.” Šī frāze nāk no otra cilvēka, ne no tevis.

Normāli vai vardarbība?

Šeit ir svarīgi atšķirt trīs lietas: tavu piesaistes stilu, normālu nesaderību un vardarbību.

1. Vai otrs ir prognozējams? Drošs partneris dara to, ko saka. Ja tu uztraucies, bet viņš atbild, kad sola, trauksme ir tava, un ar to var strādāt. Ja tu uztraucies, jo viņš tiešām pazūd, melo un klusē, lai sodītu – trauksme ir precīza reakcija.
2. Ko otrs dara ar tavām bailēm? Nomierina vai lieto kā sviru?
3. Vai trauksme bija pirms šī cilvēka? Daudzi droši piesaistīti cilvēki pēc gada ar kontrolējošu partneri sāk uzvesties „trauksmaini”. Tas nenozīmē, ka viņiem ir trauksmainā piesaiste. Tas nozīmē, ka attiecības viņus padarīja trauksmainus.
4. Vai tas atkārtojas un kam tas nāk par labu? Viena aizmirsta ziņa nav nekas. Regulāri „pazušanas” ar sekojošu siltumu ir cikls.

Kā uzvedas otrs

Drošs cilvēks, kurš redz tavu trauksmi, var nogurt, var reizēm būt neiecietīgs, bet kopumā viņš ir prognozējams: saka, kad atgriezīsies, un atgriežas. Viņš nekļūst vēsāks tieši tad, kad tev vajag tuvumu.

Manipulatīvs cilvēks trauksmi izmanto: pazūd, kad tev visvairāk vajag, un atgriežas, kad tu jau taisies aiziet. Viņš tev saka, ka tu esi „par daudz”, „uzbāzīgs” vai „slims”, bet pats rada situācijas, kurās neviens nejustos mierīgi.

No malas redz tikai to, ka tu raksti daudz ziņu un „nevari bez viņa”. Tāpēc bieži saka, ka problēma ir tevī.

Kas tas nav

• Diagnoze vai slimība.
• Iemesls, kāpēc tev „pienākas” slikta attieksme.
• Tas pats, kas robežstāvokļa personības traucējumi. Tur arī ir stipras bailes tikt pamestam, bet tā ir cita, plašāka lieta.
• Vainīgs par vardarbību. Atbildība par vardarbību vienmēr ir tam, kas to dara.
• Mūža spriedums.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

„Tev vienkārši ir trauksmainā piesaiste” ir kļuvis par populāru veidu, kā noraidīt pilnīgi normālas vajadzības: zināt, vai partneris nāks mājās naktī; saņemt atbildi uz svarīgu jautājumu; neklausīties draudos aiziet. Kritērijs paliek viens: vai otrs ir prognozējams un godīgs, vai trauksme atkārtojas tieši pēc viņa rīcības, un kuram tas nāk par labu. Vēlme pēc uzticamības nav slimība.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, mehānisms viens: tavas bailes tikt pamestam kļūst par pogu, ko otrs spiež. Stāsti apkopoti no vairākiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Oskars uzauga ar tēvu, kurš pazuda uz nedēļām. Viņa partnere Santa pēc katra strīda sakravā somu un aiziet pie draudzenes, neko nesakot. Oskars pēc gada vairs neiebilst nekam, lai tikai viņa nesakravātu somu. Vīriešiem par to runāt ir īpaši grūti. Vairāk nodarbībā zem tupeles no bailēm.

Vīrietis pret sievieti. Dainis pēc katras nesaskaņas bloķē Evitu visos tīklos uz trim dienām. Kad viņš atbloķē, viņa ir tik atvieglota, ka neuzdrošinās jautāt, kāpēc.

Vienā dzimuma attiecībās. Kristīne un Aiga: Aiga pie citiem apzināti flirtē, lai Kristīne justos, ka var tikt aizstāta, un tad saka, ka Kristīne ir „greizsirdīga un slima”.

Bijušais un otrs vecāks. Bijušais vīrs zina, ka tev ir bail palikt vienai ar bērniem, un pēc šķiršanās laiku pa laikam raksta: „Varbūt varam vēl mēģināt.” Tu atkal ceri, un tas notur tevi pie viņa gadiem. Tas ir hūverings (angl. hoovering – mēģinājums tevi atkal „iesūkt” atpakaļ), un tam pietiek ar vienu ziņu.

Vecāks un bērns. Māte, kura bērnam saka: „Ja būsi slikts, es aiziešu un nekad neatgriezīšos.” Šādi veidojas trauksmainā piesaiste, un pieaugušais bērns vēlāk to pašu pazīst partnerī.

Brāļi un māsas. Vecākā māsa, kura bērnībā tevi bija „pieņēmusi” kā vienīgā, un tagad izslēdz tevi no kopīgām lietām katru reizi, kad tu viņai nepiekrīti.

Priekšnieks vai kolēģis. Vadītājs, kurš vienu nedēļu tevi dēvē par „labāko komandā”, bet nākamo ignorē. Tu strādā naktīs, lai atkal būtu „ieslēgts”.

Draugs. Draudzene, kura pazūd uz mēnesi ikreiz, kad tev ir sava dzīve, un tad pārmet, ka tu viņu „aizmirsi”.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls, kurš vecajai mātei saka: „Ja nedosi naudu, vairs nebrauksim, un mazbērnus tu neredzēsi.” Vecam cilvēkam bailes palikt vienam ir ļoti reālas.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte, kura neaicina tevi uz ģimenes svētkiem, līdz tu „uzvedīsies”, un tu dari visu, lai atkal būtu pieņemta.

Tiešsaistē. Cilvēks iepazīšanās lietotnē raksta katru dienu, tad pazūd uz nedēļu, tad atgriežas ar „es tevi tik ļoti pietrūku”. Tev tā ir tā pati „karsts un auksts” shēma, tikai caur ekrānu.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: „ej prom, man tevis nevajag!”, aizcirstas durvis. Klusā: atbildes kļūst īsākas, smaids pazūd, un tu nezini, vai tevi vēl mīl.

Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā trauksmainā piesaiste liek tev ātri „iekrist” – dzirkstele, kas patiesībā ir trauksme. Vēlāk tā kļūst par slazdu: jo ilgāk esi kopā, jo vairāk ir, ko zaudēt.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tikai gribu būt drošs, ka tu mani nepametīsi” – kā iemesls pārbaudīt tavu telefonu. Tās var būt paša otra bailes, bet, ja tās kļūst par kontroli, tā vairs nav mīlestība.

Kā reaģēt

Ceļš uz drošāku piesaisti ir iespējams. Pētnieki to sauc par „nopelnītu drošību” (angl. earned security): cilvēki ar nedrošu bērnību pieaugušo vecumā ar laiku un drošām attiecībām kļūst drošāk piesaistīti (Mikulincer & Shaver 2007).

1. Pamani, kad sistēma ieslēdzas. Sirds sitas, rokas pašas sniedzas pēc telefona. Nosauc to: „Tā ir mana trauksme, nevis fakts.”
2. Pagaidi pirms rīcības. Desmit minūtes, pastaiga, zvans draugam. Pēc tam izlem, vai tiešām jāraksta piektā ziņa.
3. Saki vajadzību tieši. Nevis „tu mani vairs nemīli”, bet „man vieglāk, ja uzraksti, ka kavējies”.
4. Skaties uz rīcību, ne vārdiem. Drošs cilvēks ir prognozējams. „Garlaicīgs” miers bieži ir tieši tas, ko tava nervu sistēma vēl nepazīst.
5. Veido drošību arī ārpus partnera. Draugi, rutīna, hobiji. Jo mazāk viss atkarīgs no viena cilvēka, jo mazāk varas tam ir pār tevi.
6. Ja otrs izmanto tavas bailes kā sviru, darbs ar sevi nav galvenais – galvenais ir drošība un izeja. Sāc ar drošības plānu.

Terapija var ļoti palīdzēt, bet izvēlies speciālistu uzmanīgi. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam ir zināšanas par vardarbību un kontroli. Ja speciālists tev saka, ka „jums abiem vienkārši ir dažādi piesaistes stili” un iesaka kopīgas sesijas ar cilvēku, kurš draud, pazemo vai klusē, lai sodītu, tas ir slazds: vardarbību padara par parastu nesaderību. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, vai zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne, vai nespiež uz izlīgumu? Ja pēc sesijām jūties vairāk vainīgs vai apjucis, meklē citu. Tālrunis 116 123 (visu diennakti) var ieteikt speciālistus.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc es piesaistu narcisus?

Tu tos nepiesaisti ar kādu „defektu”. Bet manipulatīvi cilvēki ātri pamana tos, kuri ļoti baidās tikt pamesti, jo ar viņiem kontrole ir vieglāka. Un tev neprognozējams cilvēks var šķist pazīstams un tāpēc pievilcīgs. Tas ir iemācīts, un to var atmācīties. Vairāk nodarbībā kāpēc tas atkārtojas.

Vai trauksmainā piesaiste ir diagnoze?

Nē. Tas ir pieķeršanās stils, ko pēta psiholoģija. Tas nav slimība un nav iemesls kaunam.

Kā zināt, vai mans partneris vienkārši ir izvairīgs vai viņš ar mani manipulē?

Izvairīgs, bet godīgs cilvēks pasaka, kad viņam vajag telpu, un atgriežas. Manipulatīvs cilvēks vēsumu izmanto kā sodu, lai tu lūgtos. Diagnozi viņam var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālistiem gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Ja tas atkārtojas un tu arvien vairāk baidies, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās. Un, ja naktīs prāto, vai traks neesi tu pats vai pati, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un par to, ka apjukums pats ir simptoms.

Vai es varu kļūt droši piesaistīts?

Jā. Tas prasa laiku, drošas attiecības (arī draudzības) un bieži arī terapiju. Daudzi cilvēki pieaugušo vecumā kļūst ievērojami drošāki. Pirmais solis ir pamanīt, ka tava trauksme ir signāls par pagātni, ne vienmēr par šodienu.

Vai vīriešiem arī ir trauksmainā piesaiste?

Jā, tikpat bieži. Vīrieši to bieži slēpj aiz „man vienalga” vai dusmām, bet bailes tikt pamestam ir tās pašas. Ja partnere tās izmanto, lai tevi kontrolētu, tā ir vardarbība, un tā nav tavs kauns. Tālrunis 116 123 strādā ar ikvienu.