Kā rodas migla: kā tu nonāci tur, kur vairs neko nesaproti
Narcistiskā migla – apjukums, šaubas par sevi un atkarība no otra – nerodas vienā dienā un nav tava vājuma pazīme: tā tiek uzbūvēta pa slānim gadu gaitā – sākums, kas kļūst par mērauklu, pretrunas, kuras tu izskaidro, mazs gāzlaitings, izolācija, neparedzams siltums, pašvainošana, nogurums, pārrakstīta atmiņa, traumatiskā saikne un kauns – un katrs slānis no iekšpuses izskatās pēc „es vienkārši esmu pārāk jūtīgs”.
Īsumā
- Migla netiek uzlikta vienā reizē. Tā aug slāni pa slānim: sākumā otrs parāda „īsto sevi”, tad nāk mazas pretrunas, kuras tu izskaidro, tad šaubas par atmiņu, mazāk draugu, neparedzams siltums un nogurums, kas sašaurina domāšanu.
- Katrs slānis no iekšpuses jūtas kā tavs raksturs („es esmu pārāk jūtīgs”, „es vienmēr visu sabojāju”), bet no ārpuses izskatās pēc skaidras ainas: viens cilvēks pakāpeniski nosaka realitāti otram.
- Tajā nonāk arī gudri, stipri un pieredzējuši cilvēki, jo katrs solis atsevišķi ir mazs un tam ir ticams izskaidrojums. Miglu var izkliedēt tāpat kā tā radās – pa slānim: pieraksti, cilvēki ārpusē, miegs un attālums.
Kas tas ir
„Kā es to neredzēju?” „Kā es varēju tur palikt tik ilgi?” „Es taču neesmu stulbs cilvēks.” Šos jautājumus cilvēki uzdod sev, kad kaut kas beidzot sāk kļūt skaidrs. Un bieži uzreiz aiz tiem nāk kauns.
Šī nodarbība ir par to, kā tu tur nonāci. Ne tāpēc, lai tevi vainotu, bet tāpēc, lai tu redzētu mehānismu. Kad mehānisms ir redzams, kauns sāk atkāpties.
Ar vārdu migla šeit domāts tas stāvoklis, ko daudzi pazīst no iekšpuses: tu vairs nezini, kas ir normāli. Tu šaubies par savu atmiņu. Tu vienlaikus mīli un baidies. Tu nespēj izskaidrot draugiem, kas notiek, jo pats to nevari izskaidrot sev. Tu jūties noguris vai nogurusinogurisnogurusi, bet nezini, no kā.
Angļu valodā ir arī saīsinājums FOG (angl. fear, obligation, guilt – bailes, pienākums, vaina). Tas apraksta trīs sajūtas, ar kurām manipulatīvs cilvēks panāk savu, un tā ir viena no miglas sastāvdaļām – vairāk terminā FOG: bailes, pienākums, vaina. Bet migla, par kuru runājam šeit, ir plašāka. Tajā ir arī apjukums, nogurums, pārrakstīta atmiņa, kauns un saikne, kas tur ciet.
Liela daļa miglas ir tas, ko sauc par kognitīvo disonansi (angl. cognitive dissonance): nepatīkama iekšēja spriedze, kad divas lietas, kurām tu tici, nevar būt patiesas vienlaikus – „otrs mani mīl” un „otrs man dara pāri” (Festinger, 1957). Prāts šo spriedzi nevar ilgi turēt, tāpēc tas kaut ko pielāgo. Parasti ne otra uzvedību, jo to tu nevari mainīt, bet savu skatu uz to. Vairāk: kognitīvā disonanse.
Galvenā doma: migla netiek uzlikta vienā dienā. Tā tiek uzbūvēta slāni pa slānim. Katrs slānis ir tik plāns, ka to gandrīz nevar pamanīt. Kopā tie aizsedz visu skatu.
Par to, kāpēc apjukums pats par sevi ir signāls, ir atsevišķa nodarbība: apjukums ir simptoms. Par to, kāpēc no iekšpuses to nevar redzēt, un par rīkiem, kas strādā pat miglā: kāpēc miglā nevar redzēt. Šeit mēs ejam pa laika līniju.
„Bet vai otrs vispār ir narcisists?”
Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisma”. Un etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas: ja otrs atkal un atkal pārraksta to, kas notika, attālina tevi no citiem un tu pamazām pārstāj uzticēties sev, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – skat. drošības plānu. Normālas attiecības nenoved līdz tam, ka tu naktīs prāto, vai traks neesi tu pats vai patitraks neesi tu patstraka neesi tu pati. Ja tā ir, izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.
Šī nodarbība ir arī vīriešiem. Miglu var uzbūvēt sieviete: sieva, draudzene, māte, māsa, priekšniece. Vīriešiem par to runāt ir īpaši grūti, jo apkārtējie saka „nu, sievietēm jau ir noskaņojumi” vai „tu taču esi vīrietis, kā tevi var apmānīt”. Var. Un tas nav tāpēc, ka tu esi vājš.
Ja miglu ap tevi uzbūvēja vīrietis – vīrs, draugs, tēvs, brālis vai priekšnieks –, tev, visticamāk, jau ir teikts „tu pati viņu izvēlējies” vai „kā tu tik gudra varēji to neredzēt”. Šī nodarbība ir atbilde uz šo jautājumu. Un atbilde nav „tu esi stulba”.
Kā migla tiek uzbūvēta: desmit slāņi
Zemāk ir desmit slāņi tādā secībā, kādā tie bieži parādās. Laiki ir aptuveni: dažās attiecībās viss notiek pusgadā, citās – desmit gados. Dažiem slāņiem tu varbūt nepazīsi sevi, un tas ir normāli. Situācijas atšķiras no cilvēka uz cilvēku, mehānisms ir viens.
Pie katra slāņa ir četras daļas: ko dara otrs, ko tas nodara tavam prātam, kā tas jūtas no iekšpuses un kā tas izskatās no ārpuses. Tieši šī plaisa starp pēdējām divām ir migla.
1. slānis · Pirmās nedēļas: sākums kļūst par mērauklu
Ko dara otrs. Sākumā otrs ir tāds, kādu tu vienmēr esi gribējis vai gribējusigribējisgribējusi satikt. Bieži tā ir mīlestības bombardēšana (angl. love bombing): daudz uzmanības, ziņas no rīta līdz vakaram, „es nekad neesmu nevienu tā jutis”, ātri plāni kopīgai nākotnei. Bet ne vienmēr. Dažreiz sākums ir vienkārši mierīgs, laipns, ieinteresēts cilvēks, kurš klausās. Nekas dramatisks. Ar to pietiek.
Ko tas nodara tavam prātam. Šīs pirmās nedēļas kļūst par mērauklu. Tavā galvā ieraksta: „Šis ir īstais otrs.” Viss, kas nāks vēlāk, tiks salīdzināts ar šo. Un, kad nāks sliktais, prāts teiks: „Tas nav īstais. Īstais ir tas, kuru es satiku.”
Kā tas jūtas no iekšpuses. Kā laime. Kā „beidzot”. Nav nekā, par ko šaubīties.
Kā tas izskatās no ārpuses. Arī no ārpuses bieži izskatās skaisti. Dažreiz draugi saka „ātri gan”, bet neviens neredz, ka tiek likts pamats. Neviens nevar redzēt – tas vēl ir tikai pamats.
Abos gadījumos sākums strādā kā enkurs. Nevis tāpēc, ka tas bija viltots (dažreiz otrs tajā brīdī pats tic tam, ko saka), bet tāpēc, ka tas bija nosacīts: tas bija, kamēr tu vēl nebiji piesaistīts vai piesaistītapiesaistītspiesaistīta. Par šo posmu sīkāk: mīlestības bombardēšana.
2. slānis · Pirmie mēneši: mazas pretrunas, kuras tu izskaidro
Ko dara otrs. Parādās pirmās mazās lietas, kas nesaskan. Otrs teica, ka zvanīs, un nezvanīja, bet nākamajā dienā uzvedas tā, it kā nekas nebūtu bijis. Draugu priekšā pajoko par tevi mazliet asāk, nekā vajadzētu. Vienu dienu saka „man patīk, ka tev ir savi draugi”, nākamajā ir aizvainots, ka tu aizgāji uz draudzenes vai drauga dzimšanas dienu.
Ko tas nodara tavam prātam. Šī ir pirmā disonanse. Tu redzi kaut ko, kas neiederas „īstajā” bildē. Un prāts dara to, ko prāts dara vienmēr: meklē izskaidrojumu. „Nogurums darbā.” „Grūta bērnība.” „Es droši vien pārprotu.” Katrs izskaidrojums ir ticams. Tieši tāpēc tas strādā.
Kā tas jūtas no iekšpuses. Kā sīkums. Kā „nevajag taisīt ziloni no mušas”. Varbūt pat kā tava laba īpašība: „es esmu saprotošs cilvēks”.
Kā tas izskatās no ārpuses. Arī kā sīkums. Katrs gadījums atsevišķi ir sīkums. Tas, kas nav sīkums, ir tas, ka tev jāsāk izskaidrot. Attiecībās, kur viss ir labi, tev nav vajadzīgs izskaidrojumu krājums.
3. slānis · Pirmais gads: mazs gāzlaitings
Ko dara otrs. Tagad sāk mainīties ne tikai uzvedība, bet arī tas, kā par to runā. Tu atceries sarunu vienā veidā, otrs to atceras citādi – un vienmēr tā, ka vainīgs esi tu. „Es to neteicu.” „Tu atkal visu sagroz.” „Tu toreiz biji dusmās, tāpēc neatceries.” To sauc par gāzlaitingu (angl. gaslighting): kad tev liek šaubīties par savu atmiņu, uztveri un prātu.
Viena „tā nebija” nav gāzlaitings. Visi dažreiz atceras citādi. Gāzlaitings ir tad, kad tas atkārtojas atkal un atkal, vienmēr vienā virzienā – par labu otram – un kad tu pēc tā jūties arvien nedrošāk. Socioloģe Peidža Svīta (Paige Sweet) raksta, ka gāzlaitings visbiežāk balstās uz to, kas jau ir pieejams: stereotipiem („tu esi histēriska”, „vīrieši neko nepamana”), varu attiecībās un to, ka otram nav ar ko salīdzināt (Sweet, 2019).
Ko tas nodara tavam prātam. Psiholoģe Robina Sterna (Robin Stern) aprakstīja trīs posmus, kā cilvēks pierod pie gāzlaitinga (Stern, 2007). Pirmais – neticība: „Tas ir absurds, es taču zinu, kā bija.” Otrais – aizstāvēšanās: tu strīdies, pierādi, skaidro, meklē ziņas. Trešais – padošanās: tu vairs nestrīdies, jo pats vairs neesi pārliecināts vai pārliecinātapārliecinātspārliecināta. Pirmajā gadā cilvēks parasti ir starp pirmo un otro posmu.
Kā tas jūtas no iekšpuses. „Varbūt man tiešām ir slikta atmiņa.” „Es sāku pierakstīt, lai zinātu, ka man nav jūk prāts, bet tas taču ir traki – kurš normāls to dara?”
Kā tas izskatās no ārpuses. Pārsvarā neko neizskatās, jo tas notiek divatā. Ja kāds ārpusē to redz, tas izskatās savādi: pieaudzis, spējīgs cilvēks vairs nevar pateikt, kas vakar notika, un pirms katras frāzes paskatās uz otru.
Tas vēl nav smags. Tieši tāpēc tas iesakņojas. Vairāk par to, kā atšķirt gāzlaitingu no parasta nesaskaņu par atmiņu: gāzlaitings un kāpēc es šaubos par sevi.
4. slānis · Pirmais un otrais gads: izolācija noņem ārējos spoguļus
Ko dara otrs. Ne vienmēr aizliedz. Biežāk – padara grūtu. Pēc katras tikšanās ar draugiem ir strīds vai klusums. Par tavu māsu otrs saka „viņa tevi neciena”. Par tavu labāko draugu – „viņš uz tevi skatās no augšas”. Pārvākšanās uz citu pilsētu „jo tur būs labāk”. Kopīgas brīvdienas tikai ar otra draugiem. Pētnieks Evans Stārks (Evan Stark) aprakstīja, ka pastāvīga kontrole pār otra dzīvi (angl. coercive control) gandrīz vienmēr ietver izolāciju: cilvēku pakāpeniski atgriež no tiem, kas varētu pateikt „tas nav normāli” (Stark, 2007).
Ko tas nodara tavam prātam. Mēs pārbaudām realitāti caur citiem cilvēkiem. „Vai tev arī tā likās?” „Vai tas ir normāli, ka…?” Kad šo cilvēku vairs nav tuvumā, vienīgais spogulis ir otrs. Un otrs vienmēr parāda vienu un to pašu bildi: problēma esi tu. Vairāk par šo taktiku: izolācija.
Kā tas jūtas no iekšpuses. Kā dabiska dzīves maiņa. „Mēs vienkārši esam mājas cilvēki.” „Draugi aizgāja katrs savā dzīvē.” Bieži arī kā atvieglojums: ja tu nesatiec draugus, nav strīda.
Kā tas izskatās no ārpuses. Draugi redz, ka tu arvien retāk atnāc, arvien biežāk atceli pēdējā brīdī un, kad atnāc, skaties telefonā un steidzies mājās. Daži pajautā. Tu atbildi „viss labi”. Pēc kāda laika viņi pārstāj jautāt.
Piemēram: Andris agrāk katru ceturtdienu spēlēja basketbolu ar bijušajiem kursabiedriem. Ilze nekad neteica „neej”. Viņa tikai katru ceturtdienu vakarā bija „slikti jutusies”, un, kad Andris atgriezās, dzīvoklī bija tumšs un auksts klusums. Pēc pusgada viņš pārstāja iet. Pēc gada kursabiedri viņu vairs neaicināja. Kad Andris gribēja kādam pastāstīt, kas notiek mājās, izrādījās, ka nav kam.
Piemēram: Līga agrāk katru mēnesi brauca pie māsas uz Valmieru. Edgars nekad neteica „nebrauc”. Viņš tikai pēc katras reizes jautāja, „ko tad jūs tur atkal par mani runājāt”, un nedēļu bija dzēlīgs. Pēc tam piedāvāja pārvākties uz Ogri, „tuvāk viņa darbam”. Valmiera kļuva tālu. Māsa pēc kāda laika pateica: „Tu esi kļuvusi tāda klusa.” Līga apvainojās un pēc tam vairs nezvanīja.
5. slānis · Otrais gads: neparedzamais siltums
Ko dara otrs. Labais un sliktais sāk mīties bez sistēmas. Nedēļu viss ir kā sākumā. Tad bez iemesla – aukstums, dzēlieni, sods ar klusumu. Tad atkal siltums, un tu nezini, ko izdarīji pareizi. Svarīgi: labajam nav jābūt dāvanām vai romantikai. Pēc sliktām dienām „labā diena” var būt vienkārši diena, kad neviens nekliedz. Parasts vakars. Neitrāla īsziņa. Durvis, kas netiek aizcirstas.
Ko tas nodara tavam prātam. To sauc par neparedzamu pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement): ja labais nāk reti un neparedzami, cilvēks to gaida vēl vairāk un vēl grūtāk atraisās – tāpat kā pie spēļu automāta. Tu sāc pētīt otru kā laika prognozi. Visa tava uzmanība aiziet uz to, lai uzminētu, kāds būs šis vakars. Tev vairs neatliek uzmanības, lai pajautātu: „Vai es vispār gribu šādu dzīvi?” Sīkāk par šo cilpu: karsti un auksti.
Kā tas jūtas no iekšpuses. Kā mīlestība, kas ir „sarežģīta”. Labās dienas jūtas kā pierādījums, ka viss vēl var būt labi. „Redzi, viņa var būt citāda.” „Redzi, viņš var būt maigs.”
Kā tas izskatās no ārpuses. Kā cilvēks, kura noskaņojums ir pilnībā atkarīgs no otra noskaņojuma. Kolēģi var pamanīt, ka tu no rīta pirmo lietu paskaties telefonā un tikai tad zini, kāda būs tava diena.
6. slānis · Otrais un trešais gads: pašvainošana kā vienīgā kontroles sajūta
Ko dara otrs. Katrā strīdā pēc kāda laika izrādās, ka vainīgs esi tu. Ja otrs kliedza, tas ir tāpēc, ka tu „izprovocēji”. Ja otrs nerunāja nedēļu, tas ir tāpēc, ka tu „nesaprati”. Otrs to saka tik bieži un tik pārliecināti, ka tas kļūst par fonu.
Ko tas nodara tavam prātam. Šeit notiek kaut kas pārsteidzošs, un tas ir svarīgi saprast. Pašvainošana sāk palīdzēt. Ja vainīgs esmu es, tad es varu kaut ko darīt: būt uzmanīgāks, klusāks, labāks. Tad situācija ir manās rokās. Ja vainīgs nav neviens no manis atkarīgs iemesls un otrs vienkārši dara pāri, tad es esmu bezspēcīgs. Psihiatre Džūdita Hermane (Judith Herman) rakstīja, ka traumu piedzīvojuši cilvēki bieži vaino sevi tieši tāpēc, ka tas ļauj saglabāt kaut kādu kontroles sajūtu nekontrolējamā situācijā (Herman, 1992). Vaina ir sāpīga, bet bezspēcība ir vēl sāpīgāka.
Kā tas jūtas no iekšpuses. „Ja es nebūtu tā teicis vai teikusi…”„Ja es nebūtu tā teicis…”„Ja es nebūtu tā teikusi…” „Man vajadzēja paklusēt.” „Es vienmēr visu sabojāju.” Tas jūtas kā godīgums pret sevi.
Kā tas izskatās no ārpuses. Kā cilvēks, kurš atvainojas par to, ka otrs viņam kliedza. Kurš pirms katras frāzes pārbauda, vai tā „nesaniknos”. Kurš staigā kā pa olām (angl. walking on eggshells).
Ja tev ir šādi vakari, runa vairs nav tikai par miglu, bet arī par drošību. Skat. drošības plānu. Tūlītējās briesmās – 112.
7. slānis · Otrais līdz ceturtais gads: nogurums, kas sašaurina domāšanu
Ko dara otrs. Ne vienmēr kaut ko īpašu. Pietiek ar to, kas jau ir: strīdi vēlu vakarā, kad tu gribi gulēt. Nakts „sarunas”, kas ilgst līdz trijiem. Pastāvīga modrība. Dažreiz arī tieši: pamodina, lai turpinātu strīdu, neļauj aiziet gulēt „kamēr mēs to neatrisināsim”.
Ko tas nodara tavam prātam. Neirozinātniece Eimija Arnstena (Amy Arnsten) apkopoja pētījumus, kas rāda, ka pat mērens nekontrolējams stress ātri pasliktina smadzeņu priekšējās daļas – prefrontālās garozas – darbu (Arnsten, 2009). Tā ir daļa, kas plāno, salīdzina, redz kopainu un saka „stop, tas nav pareizi”. Stresā vadību pārņem vecākas, ātrākas smadzeņu daļas, kas reaģē: bēg, cīnās, sastingst vai izpatīk. Vienkāršiem vārdiem: ilgstošā stresā tev fiziski ir mazāk spēka domāt par to, kas notiek. Tas nav rakstura vājums. Tā ir bioloģija. Pievieno bezmiegu – un domāšana vēl vairāk sašaurinās.
Kā tas jūtas no iekšpuses. „Es vairs neko nespēju izlemt.” „Es aizmirstu vienkāršas lietas.” „Es agrāk biju tik ass, kas ar mani notika?” Bieži tas vēl vairāk pastiprina 3. slāni: ja tu tiešām aizmirsti, tad varbūt otram ir taisnība par tavu atmiņu.
Kā tas izskatās no ārpuses. Kā izdegšana. Tev var ieteikt atvaļinājumu, vitamīnus, jogu. Neviens nepajautā, kā tu guli un kas notiek mājās vakaros.
8. slānis · Trešais gads un vēlāk: atmiņa tiek pārrakstīta ar otra versiju
Ko dara otrs. Stāsta jūsu kopīgo vēsturi atkal un atkal – savā versijā. Draugu priekšā, radu priekšā, tev. „Tu atceries, kā tu tajā Jāņu naktī sabojāji visu?” (lai gan tajā naktī kliedza otrs). „Mēs vienmēr bijām laimīgi, līdz tu sāki…” Kad tu mēģini pateikt citādi, tev atbild ar pārliecību, kurai grūti pretoties.
Ko tas nodara tavam prātam. Atmiņa nav video ieraksts. Katru reizi, kad mēs kaut ko atceramies, mēs to it kā saliekam no jauna, un to ietekmē tas, ko par to dzirdam. Ja tu simts reizes dzirdi vienu versiju un savējo nekur nepieraksti un nevienam nestāsti, tava versija pamazām kļūst blāva, bet otra – skaļa. Tas nenozīmē, ka tu esi vājprātīgs vai vājprātīgavājprātīgsvājprātīga. Tā strādā visu cilvēku atmiņa.
Kā tas jūtas no iekšpuses. „Varbūt tiešām tā bija.” „Es vairs nezinu, kā bija.” Vecās ziņas, kurās tu kādreiz rakstīji draudzenei vai draugam, kas notika, tagad liekas pārspīlētas.
Kā tas izskatās no ārpuses. Kā cilvēks, kurš stāsta par savu dzīvi kāda cita vārdiem. Draugs, kurš tevi pazīst ilgi, var pamanīt: „Tu agrāk par to stāstīji pavisam citādi.”
9. slānis · Trešais līdz piektais gads: traumatiskā saikne
Ko dara otrs. Turpina to pašu: sāpes un atvieglojums, sāpes un atvieglojums. Dažreiz ar lielākām sāpēm un mazāku atvieglojumu nekā sākumā.
Ko tas nodara tavam prātam. Donalds Datons (Donald Dutton) un Sjūzena Peintere (Susan Painter) aprakstīja traumatisko saikni (angl. trauma bond): pieķeršanos, kas veidojas tieši tāpēc, ka ir varas nevienlīdzība un labais un sliktais mijas (Dutton & Painter, 1981; 1993). Patriks Kārnss (Patrick Carnes) to sauca par nodevības saikni (angl. betrayal bond) – saikni ar cilvēku, kurš tevi izmanto (Carnes, 1997). Šajā posmā cilvēks bieži jau redz, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespēj aiziet. Doma par aiziešanu rada tādu trauksmi, it kā tu aizietu no paša dzīvības avota. Plašāk: traumatiskā saikne.
Kā tas jūtas no iekšpuses. „Es zinu, ka tas nav normāli, bet es bez viņa vai viņas nevaru.”„Es zinu, ka tas nav normāli, bet es bez viņas nevaru.”„Es zinu, ka tas nav normāli, bet es bez viņa nevaru.” „Man sāp, kad esam kopā, un man sāp vēl vairāk, kad neesam.”
Kā tas izskatās no ārpuses. Kā nesaprotama izvēle. Tieši šeit apkārtējie visbiežāk saka „nu tad ej prom!” – un nesaprot, kāpēc tu neej.
10. slānis · Visu laiku: kauns tur to noslēpumā
Ko dara otrs. Rūpējas, lai ārpusē viss izskatītos labi. Publiski – burvīgs, uzmanīgs, „ideāls pāris”. Mājās – cits cilvēks. Dažreiz tieši saka: „Ja tu kādam izstāstīsi, visi redzēs, cik tu esi traks vai traka.”„Ja tu kādam izstāstīsi, visi redzēs, cik tu esi traks.”„Ja tu kādam izstāstīsi, visi redzēs, cik tu esi traka.” Biežāk – nemaz nav jāsaka.
Ko tas nodara tavam prātam. Kauns saka: „Ar tevi kaut kas nav kārtībā, ja tu to pieļauj.” Kauns liek slēpt. Un slēptais nevar tikt pārbaudīts ar citu acīm. Tātad kauns noslēdz visu pārējo: tas atkal izolē, atkal pastiprina pašvainošanu un uztur miglu bez otra piepūles.
Kā tas jūtas no iekšpuses. „Neviens man nenoticēs.” „Ko cilvēki padomās – es taču esmu ārsts, skolotāja, vadītājs, spēcīgs vīrietis, gudra sieviete.” „Es pats vai pati to izvēlējos.”„Es pats to izvēlējos.”„Es pati to izvēlējos.”
Kā tas izskatās no ārpuses. Kā nekas. Tieši tas ir kauna darbs: no ārpuses neizskatās nekas.
Visa laika līnija vienā tabulā
| Laiks (aptuveni) | Ko dara otrs | Kas notiek tevī | Ko tu saki sev | Ko redz citi |
|---|---|---|---|---|
| 1.–8. nedēļa | Liela uzmanība vai vienkārši laipnība | Tiek ierakstīta mēraukla „īstais otrs” | „Beidzot” | Laimīgu pāri |
| 2.–6. mēnesis | Mazas pretrunas | Pirmā disonanse, tu izskaidro | „Sīkums, nogurums” | Neko |
| Pirmais gads | Mazs gāzlaitings | Neticība, aizstāvēšanās | „Varbūt man slikta atmiņa” | Retas savādības |
| 1.–2. gads | Draugi un radi pazūd | Nav, ar ko salīdzināt | „Mēs esam mājas cilvēki” | Tevi redz arvien retāk |
| 2. gads | Neparedzams siltums | Visa uzmanība uz otra noskaņojumu | „Redzi, var būt labi” | Tavs garastāvoklis atkarīgs no telefona |
| 2.–3. gads | Vaina vienmēr tev | Pašvainošana dod kontroles sajūtu | „Es visu sabojāju” | Tu atvainojies par otra dusmām |
| 2.–4. gads | Nakts strīdi, modrība | Stress sašaurina domāšanu | „Es vairs nespēju domāt” | Izdegšanu |
| 3. gads un vēlāk | Pārraksta vēsturi | Tava versija kļūst blāva | „Varbūt tiešām tā bija” | Tu stāsti otra vārdiem |
| 3.–5. gads | Sāpes un atvieglojums | Traumatiskā saikne | „Es zinu, bet nevaru” | Nesaprotamu izvēli |
| Visu laiku | Publiski ideāls | Kauns liek slēpt | „Neviens nenoticēs” | Neko |
Neviena rindiņa pati par sevi nepierāda vardarbību. Tas, kas kaut ko pasaka, ir kopā: ja tu atpazīsti lielāko daļu, ja tas notiek atkal un atkal un ja tas vienmēr nāk par labu vienam un tam pašam cilvēkam.
Vāra varde – un kāpēc tas ir tikai daļēji taisnība
Visi ir dzirdējuši stāstu par vardi: ja to iemet verdošā ūdenī, tā izlec, bet, ja ūdeni silda lēnām, tā paliek līdz beigām. Starp citu, biologi saka, ka īstas vardes tā nedara – tās izlec, kad kļūst par karstu. Bet kā attēls par cilvēkiem stāsts ir noderīgs, ar vienu labojumu.
Tu pamanīji. Gandrīz katrs cilvēks, kurš izgājis cauri šādām attiecībām, atceras brīžus, kad kaut kas iekšā teica: „Pagaidi. Tas nav pareizi.” Tu nebiji akls. Problēma bija ne tajā, ka tu nepamanīji, bet tajā, ka katram pamanītajam bija gatavs izskaidrojums – no otra, no apkārtējiem, no tevis paša. Un katru reizi ūdens bija tikai par pusgrādu siltāks nekā vakar.
Kāpēc tajā nonāk gudri un stipri cilvēki
Tieši īpašības, ar kurām tu lepojies, bieži strādāja pret tevi:
- Gudrība. Gudrs cilvēks prot atrast izskaidrojumu jebkam. „Viņai bija grūta bērnība.” „Viņš ir stresā darbā.” Jo labāk tu proti analizēt, jo pārliecinošāk tu vari izskaidrot to, kas nav izskaidrojams.
- Empātija. Tu redzi otra sāpes. Tu saproti, kāpēc otrs tā dara. Saprast ir laba īpašība. Bet saprašana nav tas pats, kas pieņemšana.
- Lojalitāte. Tu turi vārdu. Tu neatstāj cilvēku grūtā brīdī. Tev ir vērtības par ģimeni un apsolījumiem.
- Atbildība. Tu esi pieradis vai pieradusipieradispieradusi skatīties uz sevi: „Ko es varu darīt labāk?” Veselās attiecībās tā ir brīnišķīga īpašība. Attiecībās ar cilvēku, kurš nekad neskatās uz sevi, tā nozīmē, ka visu darbu dari tu.
- Spēks. Stiprs cilvēks iztur ilgi. Tieši tāpēc ilgi.
Durvasula uzsver, ka cilvēki, kuri nonāk šādās attiecībās, bieži ir tieši empātiski, uzticami, atbildīgi – un ka tas nav tavs trūkums, bet tas, ko otrs izmantoja (Durvasula, 2024). Tu nebiji izvēlēts vai izvēlētaizvēlētsizvēlēta tāpēc, ka esi vājš vai vājavājšvāja. Bieži tieši otrādi.
Kā tas izskatās
Andris ar Ilzi iepazinās Liepājā, kopīgu draugu kāzās. Pirmie trīs mēneši bija kā filmā: viņa smējās par viņa jokiem, sūtīja ziņas no rīta līdz vakaram, iepazīstināja ar saviem vecākiem pēc trim nedēļām. Pēc pusgada viņi pārvācās uz Rīgu, Imantu. Ilze sāka strīdēties, kad viņš gāja uz basketbolu, un sūdzēties, ka viņa brālis „tevi izmanto”. Pēc diviem gadiem Andrim vairs nebija ceturtdienas vakaru un gandrīz nebija draugu. Strīdi sākās vēlu vakarā un beidzās pret rītu. Viņš sāka aizmirst sapulces darbā. Kad viņš reiz pieminēja, ka Ilze viņam iesita, viņa atbildēja: „Tu mani pagrūdi pirmais, tu vienkārši neatceries, jo biji tik sadusmots.” Viņš vairs nezināja, kā bija. Piektajā gadā kolēģe viņam pajautāja: „Andri, tu kādreiz biji tik jautrs. Kas notika?” Viņš atbildēja „nekas” un tajā vakarā sēdēja mašīnā pie Rimi četrdesmit minūtes, pirms iegāja mājās. Apkopots no vairākiem stāstiem.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Paskaties uz šo stāstu no ārpuses, un tu redzēsi visus desmit slāņus. Liepāja ir mēraukla. Basketbols un brālis ir izolācija. Nakts strīdi ir nogurums, kas sašaurina domāšanu. „Tu mani pagrūdi pirmais” ir pārrakstīta atmiņa. Četrdesmit minūtes mašīnā ir ķermenis, kas jau zina, pirms prāts atļauj sev zināt.
Tagad paskaties no iekšpuses, un tur ir tikai viena doma: „Man vajag vairāk pacietības.” Andris katru slāni piedzīvoja kā atsevišķu sīkumu, kam ir izskaidrojums. Tieši tāpēc viņš neredzēja māju, ko tie kopā uzbūvēja. Un vīrietim ir vēl viens slānis virsū: „Vīrietim nevar sist sieviete.” Var. Un tas ir tikpat nopietni.
Līga satika Edgaru trīsdesmit viena gada vecumā, pēc sāpīgas šķiršanās. Viņš bija mierīgs, stabils, atcerējās katru viņas teikto sīkumu. Pēc četriem mēnešiem viņa pārvācās pie viņa uz Ogri. Viņš sāka komentēt viņas draudzenes („tā Zane ir skaudīga”), viņas drēbes („tu tiešām tā iesi?”) un viņas naudu („es tikai gribu palīdzēt tev plānot”). Pēc diviem gadiem Līgai bija viena bankas karte – viņa. Kad viņa atgādināja, ka viņš solīja viņai atpakaļ atdot viņas uzkrājumus, viņš mierīgi teica: „Līga, tu pati tos iedevi. Mēs par to runājām. Tu pati teici, ka tev ar naudu neveicas.” Reizēm viņš bija maigs kā sākumā, un tad viņa jutās muļķīgi, ka šaubījās. Piektajā gadā viņa ārstei teica, ka nevar izgulēties, un ārste izrakstīja miega tabletes. Uz jautājumu „kā mājās?” viņa atbildēja: „Viss labi, viņš ir ļoti rūpīgs.” Apkopots no vairākiem stāstiem.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Arī šeit ir visi slāņi. Mierīgais, rūpīgais sākums pēc sāpīgas šķiršanās ir mēraukla. Zane un māsa ir izolācija. „Es tikai gribu palīdzēt ar naudu” ir kontrole, kas izskatās pēc rūpēm. „Tu pati tos iedevi” ir pārrakstīta atmiņa. Maigās dienas ir neparedzamais siltums. Bezmiegs ir nogurums. „Viņš ir ļoti rūpīgs” ārstei ir kauns un mēraukla vienlaikus.
No iekšpuses Līga nekad nejutās kā sieviete, kuru kontrolē. Viņa jutās kā sieviete, kurai „neveicas ar naudu” un kurai ir „ļoti rūpīgs vīrietis”. Tā ir migla: tā nevis slēpj faktus, bet dod tiem citus nosaukumus.
Tas pats citās attiecībās
Migla neveidojas tikai pārī. Mehānisms ir tas pats, tikai sākums un slāņi izskatās citādi.
Māte. Dēlam „īstā mamma” ir tā, kas bērnībā lasīja pasakas un cepa pankūkas svētdienās. Kad viņa kritizē viņa sievu, darbu un dzīvi, viņš sev saka: „Viņa taču grib labu.” Pēc katra zvana viņš ir nomākts, bet nevar izskaidrot kāpēc. Pieaudzis vīrietis, kurš pirms mātes zvana atbildēšanas ievelk elpu, bieži dzīvo miglā, kas sākās ilgi pirms viņš prata runāt.
Tēvs. Meitai „īstais tētis” ir tas, kas uzsēdināja uz pleciem Līgo vakarā. Kad viņš viņu pazemo pie galda, viņa sev saka: „Viņam ir smags darbs.” Pieaugusi sieviete trīsdesmit piecu gadu vecumā vēl joprojām pirms katras tikšanās ar tēvu pārdomā, ko vilkt un par ko nerunāt – un domā, ka tā dara visi.
Priekšniece. Pirmajā mēnesī viņa tevi uzslavē visas komandas priekšā un saka, ka tu esi „labākais, kas ar mums noticis”. Tad sāk pazust e-pasti, uzdevumi mainās pēc sapulces, un viņa saka „es tā nekad neteicu”. Kolēģi, kuri varētu apstiprināt, pamazām tiek pārcelti. Pēc gada tu vakaros pārlasi savus e-pastus trīs reizes un šaubies, vai proti savu darbu.
Priekšnieks. Sākumā viņš tevi paņem „savā komandā”, dod interesantus projektus. Tad kritika kļūst publiska, uzslavas – privātas un retas. Viņš vienmēr runā ar tevi vienatnē, bez lieciniekiem. Pēc gada tu sāc domāt, ka visas labās atsauksmes iepriekšējās darbavietās bija kļūda.
Draudzene. Viņa bija tā, kas tevi saprata kā neviens. Pamazām izrādās, ka jūsu kopīgie draugi „par tevi runā aiz muguras” – to stāsta viņa. Tu viņiem vairs nezvani. Pēc pāris gadiem viņa ir vienīgā, ar ko tu runā par savu dzīvi, un katrā sarunā tu jūties mazliet mazāks.
Draugs. Viņš bija tas, kurš tevi izvilka no grūtā perioda. Tagad viņš aizņemas naudu, neatdod, un, kad tu pajautā, viņš saka „pēc visa, ko es tev esmu izdarījis?”. Tu jūties nepateicīgs vai nepateicīga un vairs nejautā.
Māsa vai vīramāte. Ģimenē ir viens stāsts par tevi – „tu vienmēr biji jūtīgais” vai „jūtīgā” – un viņa to stāsta katros svētkos. Tu gadiem pats vai pati tam tici, jo tieši tā tev teica jau bērnībā. Migla šeit ir mantota: tā bija vēl pirms tu saprati, ka var būt citādi.
Brālis vai sievastēvs. Viņš ir ģimenes „stiprais”, kura vārds ir likums. Kad viņš tevi izsmej, visi smejas līdzi, un tu mācies smieties arī. Tev ir jāaiziet no ģimenes svētkiem un jāpabūt ar cilvēkiem, kas tā nedara, lai pamanītu, ka tas nav joks.
Kas tas nav
Lai būtu godīgi, ne katrs apjukums attiecībās ir migla, ko kāds uzbūvējis.
- Normālas attiecības arī ir grūtas. Strīdi, nogurums pēc bērna piedzimšanas, dažādas atmiņas par vienu vakaru, laiks, kad draugi attālinās, jo dzīve mainās. Tas viss notiek arī starp labiem cilvēkiem.
- Atšķirība ir virzienā un iznākumā. Normālās attiecībās grūtības nāk un iet, un pēc tām abi var runāt, kā bija. Neviens pastāvīgi nezaudē savu versiju. Neviens pastāvīgi nepaliek bez draugiem. Neviens nesāk šaubīties par savu prātu.
- Depresija, trauksme un izdegšana var būt arī bez vardarbības. Tās ir īstas, un tām vajag palīdzību. Bet, ja tās sākās un pastiprinās kopā ar šīm attiecībām un atslābst, kad tu esi prom, tā ir informācija.
Kritērijs, kas der vienmēr: vai tas atkārtojas, kam tas nāk par labu un kā tu pēc tā jūties.
Kad vārdu „migla” pagriež pret tevi
Cilvēks, kurš uzbūvēja miglu, var arī pats teikt: „Tu esi miglā. Tev tie draugi sabojāja galvu. Tu mani gāzlaito.” Vārdus var mētāt jebkurš. Tāpēc skaties nevis uz to, kurš pirmais pateica vārdu, bet uz to, kas notiek: kurš zaudēja draugus? Kurš vairs neatceras savu versiju? Kurš staigā kā pa olām? Kurš pēc sarunas jūtas skaidrāk un kurš – apjucis? Tā atbilde nav atkarīga no tā, kurš skaļāk runā.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai tev ir „īstais” otrs, ar kuru tu salīdzini to cilvēku, ar kuru tu dzīvo šodien?
- Vai tu vari atcerēties brīžus, kad kaut kas iekšā teica „tas nav pareizi”, un tu to izskaidroji?
- Vai tev ir mazāk draugu un radu tuvumā nekā pirms šīm attiecībām? Kā tas notika?
- Vai tu vairāk vaino sevi par otra dusmām nekā otrs pats?
- Vai tu stāsti par savu dzīvi otra vārdiem?
- Vai tu slēp to, kas notiek, jo tev ir kauns?
Ko tu vari darīt
Miglu neizkliedē viens liels atklāsmes brīdis. Tā parasti izklīst tāpat, kā radās – pa slānim. Par to, kā tas notiek un kas palīdz katrā posmā, ir nodarbība migla izklīst. Šeit ir pirmie soļi.
- Nosauc slāni. Izvēlies vienu no desmit slāņiem, kuru tu šodien atpazīsti visskaidrāk. Tikai vienu. Pasaki to sev vārdos: „Šis ir izolācijas slānis.” Nosaukt lietu ir pirmais solis, kā to redzēt no ārpuses.
- Sāc pierakstīt tikai faktus. Nevis „es jutos slikti”, bet „piektdien 22:40 viņa kliedza, ka es esmu bezjēdzīgs, jo aizmirsu maizi”. Datums, laiks, vārdi, kas notika pēc tam. Glabā tur, kur otrs nevar piekļūt. Tas ir pretlīdzeklis 8. slānim – atmiņas pārrakstīšanai.
- Atgriez vienu cilvēku. Ne visus draugus uzreiz. Vienu cilvēku, kuram tu vari pajautāt „vai tas ir normāli?”. Tas ir pretlīdzeklis 4. slānim.
- Sargā miegu. Nakts strīdiem vari teikt vienu un to pašu teikumu un iet gulēt (skat. zemāk). Miegs nav luksuss. Tas ir tavs domāšanas spēks.
- Nesteidzies uz „es esmu vainīgs”. Kad pēc strīda nāk doma „es visu sabojāju”, pajautā sev: „Ko tieši es izdarīju? Vai par to adekvāta reakcija ir tā, kas notika?”
- Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību un traumu. Ja speciālists iesaka „izrunāties ar otru”, „abi esat vainīgi” vai pāru terapiju, kamēr vardarbība turpinās, tas var tevi ievilkt atpakaļ miglā. Pajautā: vai viņš vai viņa tev tic bez pierādījumiem? Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne? Ja pēc sesijām tev ir vēl lielāks apjukums vai vainas sajūta, tas ir signāls meklēt citu, nevis signāls, ka problēma esi tu. Pa to laiku – ASV klīniskās psiholoģes Ramani Durvasulas materiāli (YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024), angļu valodā.
- Ja ir bīstami: 112 tūlītējās briesmās, 110 Valsts policija, krīzes tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti) un noziegumos cietušo tālrunis 116 006 (pēcpusdienā un vakarā).
Mīti
Iedziļinies
- Apjukums ir simptoms – kāpēc „vai man jūk prāts?” pats ir signāls
- Saka vienu, dara citu – pretrunu mašīna un kam ticēt
- Kāpēc miglā nevar redzēt – smadzenes miglā un rīki no ārpuses
- Migla izklīst – posmi, kā tā parasti izklīst
- Kāpēc es šaubos par sevi un kā zināt, ka tu to neizdomā
- Karsti un auksti un traumatiskā saikne
- Manipulācija un narcisa vārdnīca
- Vainas ultimāts – kad tev liek atzīties tajā, ko neizdarīji
- Vieta tavā galvā – kā migla turpinās pēc šķiršanās
- Termini: FOG: bailes, pienākums, vaina, kognitīvā disonanse, gāzlaitings, izolācija, neparedzams pastiprinājums
Saistīts
Avoti
- Festinger, L. (1957). A Theory of Cognitive Dissonance. Stanford University Press.
- Stern, R. (2007). The Gaslight Effect: How to Spot and Survive the Hidden Manipulation Others Use to Control Your Life. Morgan Road Books.
- Sweet, P. L. (2019). The Sociology of Gaslighting. American Sociological Review, 84(5), 851–875.
- Dutton, D. G., & Painter, S. L. (1981). Traumatic bonding: The development of emotional attachments in battered women and other relationships of intermittent abuse. Victimology, 6, 139–155.
- Dutton, D. G., & Painter, S. L. (1993). Emotional attachments in abusive relationships: A test of traumatic bonding theory. Violence and Victims, 8(2), 105–120.
- Carnes, P. J. (1997). The Betrayal Bond: Breaking Free of Exploitive Relationships. Health Communications.
- Herman, J. L. (1992). Trauma and Recovery. Basic Books.
- Arnsten, A. F. T. (2009). Stress signalling pathways that impair prefrontal cortex structure and function. Nature Reviews Neuroscience, 10(6), 410–422.
- Stark, E. (2007). Coercive Control: How Men Entrap Women in Personal Life. Oxford University Press.
- Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.