Vai narciss esmu es? Kā atšķirt upuri no cilvēka, kurš vaino visus citus
To, vai narcistiskas iezīmes ir tev vai otram, nevar noteikt pēc sajūtas „es esmu cietušais”, jo sāpes jūt abas puses; to redz pēc uzvedības, kas atkārtojas: vai konflikti tev ir ar gandrīz visiem vai ar vienu cilvēku, ko tu dari, kad dzirdi „nē”, vai tu atvainojies bez „bet” un maini rīcību, kurš no kura baidās, vai tev ir noteikumi, kurus pats nepildi, un vai neitrāli liecinieki apstiprinātu tavu versiju.
Īsumā
- Jautājums ir īsts abos virzienos. Daudzi upuri baidās, ka narcisi ir viņi paši, jo viņiem to gadiem teica. Un daži cilvēki ar izteiktām narcistiskām iezīmēm visus apkārt sauc par narcisiem. Sajūta „es esmu cietušais” ir abiem, tāpēc tā nav pierādījums.
- No iekšpuses to redzēt ir grūti, bet ne informācijas trūkuma dēļ. Pētījumi rāda, ka cilvēki ar izteiktu narcisismu bieži zina, kā citi viņus redz, bet to skaidro par labu sev. Palīdz nevis izjūtas, bet divpadsmit uzvedības pārbaudes.
- Ja tu atpazīsti sevī šīs iezīmes un gribi mainīties, tas ir iespējams, bet lēni un ar reālu darbu. Ja saproti, ka cietušais esi tu, beidz tiesu savā galvā un parūpējies par drošību.
Kas tas ir
Šis jautājums mums atnāca šādā formā: „Kā es varu zināt, ka neesmu narciss, kurš visus sauc par narcisiem tāpēc, ka nedabū savu, un tad viņus vaino? Kā atšķirt to no situācijas, kad otrs tiešām ir narciss un cietušais esmu es? Īstam narcisam šis jautājums būtu vienaldzīgs. Bet ja kāds ir „pa pusei narciss” un tiešām grib saprast? Vai viņam nebūtu grūti to ieraudzīt, pat ja viņš gribētu?”
Uz to ir godīga atbilde, un tā nav glaimojoša nevienai pusei. Nodarbībā Vai es to neizdomāju? ir īsa pašpārbaude „un ja narciss esmu es?”. Šeit ejam dziļāk: kāpēc no iekšpuses to grūti redzēt, pēc kā to var redzēt, kas notiek jauktos gadījumos un ko darīt, ja sevī tiešām atpazīsti šīs iezīmes.
Jautājums ir īsts abos virzienos
Daudzi upuri baidās, ka narcisi ir viņi paši. Pirmkārt, viņiem to teica, bieži gadiem. Viens no izplatītākajiem paņēmieniem ir DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender): noliegt, uzbrukt un samainīt lomas. Tu pasaki, ka tev sāpēja, un pēc pusstundas tu jau esi tas, kurš „visu sabojāja”. Pētnieces Sāra Hārsija un Dženifera Freida (Harsey & Freyd, 2020) pārbaudīja, kā DARVO atbildes iedarbojas uz malā stāvētājiem: cilvēki, kuri lasīja šādu atbildi, cietušajam ticēja mazāk un vairāk vainoja viņu pašu. Ja tas iedarbojas uz svešiniekiem, tas iedarbojas arī uz tevi pēc simts šādām sarunām.
Otrkārt, upuri nav ideāli. Pēc mēnešiem spriedzes cilvēks uzsprāgst un pasaka ko nežēlīgu. To sauc par reaktīvo vardarbību (angl. reactive abuse): tevi ilgi provocē, līdz tu reaģē, un tad tieši tavu reakciju rāda kā pierādījumu. Treškārt, ilgstošas bailes maina cilvēku. Tu kļūsti aizdomīgs un assaizdomīgs un assaizdomīga un asa, un tev šķiet, ka tas ir tavs raksturs.
Bet ir arī otrs virziens, un par to runā retāk. Cilvēki ar izteiktām narcistiskām iezīmēm arī lasa par narcisismu. Daudzi no viņiem tur atrod nevis sevi, bet savus bijušos, priekšnieku, māti un visus pārējos. Vārds „narciss” internetā ir ērts ierocis: tas izklausās psiholoģiski, pārvērš jebkuru atteikumu par „vardarbību” un padara tevi par cietušo jau pašā sākumā. Terapeiti, kas strādā ar personības problēmām, to redz bieži: cilvēks atnāk ar gatavu stāstu, kurā visi apkārtējie ir toksiski, un vienīgais, kurš nekad nav kļūdījies, ir viņš pats.
Abi var uzdot vienu un to pašu jautājumu. Abi var justies sāpināti. Tāpēc atbilde nevar balstīties uz to, kurš jūtas sliktāk.
Vai no iekšpuses to tiešām ir grūti redzēt?
Jā, ir grūti. Bet ne tāpēc, ka trūktu informācijas.
Viņi bieži zina, kā citi viņus redz
Psiholoģes Erika Karlsone, Simīne Vazīre un Tomass Oltmanss (Carlson, Vazire & Oltmanns, 2011) pētīja, ko cilvēki ar augstiem narcisisma rādītājiem zina par savu reputāciju. Izrādījās, ka viņi diezgan labi apzinājās, ka citi viņus redz kā augstprātīgus un narcistiskus, un paši sevi aprakstīja līdzīgi. Viņi arī saprata, ka pirmais iespaids par viņiem ir labāks nekā tas, kas veidojas vēlāk. Pētnieki to sauc par ieskatu savā reputācijā (angl. meta-insight).
Tātad problēma bieži nav tā, ka cilvēks nezina. Problēma ir tas, ko viņš ar šo zināšanu dara. „Jā, saka, ka esmu augstprātīgs. Viņi vienkārši nespēj izturēt, ka kāds ir pārliecināts par sevi.” „Jā, visas bijušās saka, ka es kontrolēju. Tas tāpēc, ka man ir standarti.” Informācija tiek pārkrāsota par vēl vienu pierādījumu, ka problēma ir citos: viņi skauž, viņi ir vāji, viņi nesaprot.
Tas jūtas pareizi, nevis kā problēma
Trauksmains cilvēks zina, ka trauksme viņu moka, un grib no tās tikt vaļā. Ar narcistiskām iezīmēm bieži ir otrādi. Sajūta, ka tev pienākas vairāk (angl. entitlement), vajadzība uzvarēt, dusmas, kad kāds nepiekrīt, no iekšpuses jūtas kā taisnīgums. Psiholoģijā to sauc par ego sintonisku (angl. ego-syntonic) uzvedību: tā saskan ar to, kā cilvēks redz sevi. Grūti gribēt mainīt to, kas tev šķiet vienkārši pareizs.
Slēptā versija no iekšpuses jūtas kā sāpes
Psihologi Ārons Pinkuss un Marks Lukovickis (Pincus & Lukowitsky, 2010) apraksta, ka patoloģiskajam narcisismam ir divas sejas: grandiozā (skaļi pārāks) un ievainojamā (angl. vulnerable), ko bieži sauc par slēpto narcisismu (angl. covert narcissism). Viens cilvēks var pārslēgties starp tām. Ievainojamā versija no iekšpuses nejūtas kā pārākums. Tā jūtas kā kauns, aizvainojums, sajūta, ka tevi nenovērtē un visi pieviļ. Cilvēks patiesi cieš, un tāpēc patiesi jūtas kā upuris. Vairāk nodarbībā Atklātais un slēptais narcisms.
Tas nozīmē, ka cilvēks ar slēptām narcistiskām iezīmēm var godīgi izlasīt tekstu par vardarbību un godīgi atpazīt sevi upura lomā. Viņš nemelo. Viņam tiešām sāp. Bet sāpes nav pierādījums tam, kurš kuram dara pāri.
Kauns aizver durvis
Cilvēkam ar trauslu pašvērtējumu doma „es nodarīju pāri” nav vienkārši nepatīkama. Tā jūtas kā „es esmu nekas”. Kad kritika skar pašvērtējumu tik dziļi, to sauc par narcistisku ievainojumu (angl. narcissistic injury). Tāpēc prāts no šīs domas bēg: aizbildinās, uzbrūk, pārmet citiem to, ko nespēj redzēt sevī (to sauc par projekciju, angl. projection), vai iekrīt tādā pašžēlumā, ka runāt par nodarīto vairs nav iespējams. Par to nodarbībā Apsūdzības ir atzīšanās.
Tātad: jūtas nav pierādījums, uzvedība ir
„Es jūtos kā upuris” jūt abi. „Man sāp” jūt abi. „Otrs ir netaisnīgs” domā abi. Tāpēc skaties uz to, ko tu dari, ko dara otrs, kas atkārtojas un kam tas nāk par labu. Uzvedību var pārbaudīt: ar atmiņu, pierakstiem un cilvēkiem, kuri to redzēja.
Ko katrs saka sev
Viena doma neko nepierāda. Skaties, uz kurieni tā ved.
Ar māti vai tēvumātitēvu. Tu pirmo reizi atsaki braukt uz svētkiem, un māte vai tēvsmātetēvs telefonā saka, ka tu esi nepateicīgs bērns, kurš domā tikai par sevi. Viena balss: „Varbūt tiešām. Es viņu sāpināju, man jāpiezvana un jāatvainojas.” Otra balss, ja tev agrāk vai vēlāk ar katru tuvu cilvēku sanāk tāpat: „Visi apkārt ir tādi paši kā mans vecāks. Neviens mani nekad nav mīlējis.”
Ar brāli vai māsumāsubrāli. Gadiem brālis vai māsamāsabrālis tevi zobo ģimenes priekšā, un šoreiz tu pie galda atbildi asi. Tagad visi saka, ka tu sabojāji svētkus. Viena balss: „Es pacēlu balsi pie vecākiem. Varbūt ļaunais tiešām esmu es.” Otra balss, ja tu nerunā ne ar vienu no brāļiem un māsām un arī draugi pa vienam pazūd: „Viņi visi ir pret mani, jo skauž.”
Ar radiem. Radu saietā tante vai onkulistanteonkulis atkal smejas par tavu darbu un algu. Tu mierīgi pasaki, ka tas nav smieklīgi, un pēc tam viņš vai viņaviņaviņš visiem stāsta, ka ar tevi vairs nevar parunāt. Viena balss: „Varbūt man vajadzēja paklusēt. Es sabojāju visiem vakaru.” Otra balss, ja tev ar pusi radu vairs nav kontakta un katrs no viņiem ir „toksisks”: „Mana ģimene vienkārši ir tāda. Neviens no viņiem mani nesaprot.”
Darbā. Priekšnieks vai priekšniecePriekšniecePriekšnieks mēnešiem tevi kritizē visu priekšā, un sapulcē tu pirmo reizi pasaki, ka tas nav godīgi. Tagad viņš vai viņaviņaviņš saka, ka tev ir problēmas ar autoritāti. Viena balss: „Varbūt tiešām. Man vajadzēja runāt mierīgāk.” Otra balss, ja šī ir jau trešā darba vieta, kur „vadība ir neadekvāta” un kolēģi „intriģē”: „Visur tas pats. Neviens neiztur, ka kāds strādā labāk par viņiem.”
Ar draugiem. Draugs vai draudzeneDraudzeneDraugs gadiem zvana tikai tad, kad kaut kas vajadzīgs, un tu vienreiz pasaki „nē, šoreiz nevaru”. Viņš vai viņaViņaViņš pārstāj runāt un kopīgajiem draugiem stāsta, ka tu pameti grūtā brīdī. Viena balss: „Varbūt man tiešām vajadzēja palīdzēt. Draugi tā nedara.” Otra balss, ja tev ik pēc pāris gadiem nomainās viss draugu loks: „Cilvēki vienkārši izmanto. Nevienam nevar uzticēties.”
Grupā. Draudzē, kopienā vai komandā vadītājs vai vadītājavadītājavadītājs tevi visu priekšā nosauc par nelojālu, jo tu pajautāji, kur paliek ziedotā nauda. Viena balss: „Varbūt es tiešām grauju vienotību. Man vajadzēja paklusēt.” Otra balss, ja tā jau ir trešā grupa, no kuras tu aizej ar skandālu, un katrā „vadība ir sapuvusi”: „Visur ir vieni un tie paši liekuļi.”
Pirmā balss meklē savu daļu vainas un gatava to uzņemties. Otrā redz, ka stāsts atkārtojas ar dažādiem cilvēkiem, bet secina, ka problēma ir „viņos visos”. Neviena vēl nav spriedums, bet tās iet pretējos virzienos.
Divpadsmit uzvedības pārbaudes
Atbildi par to, kā parasti ir, nevis par vienu labāko vai sliktāko dienu. Neviena pārbaude atsevišķi neko nepierāda. Kopā tās veido attēlu. Piemēros satiksi četrus cilvēkus, visi apkopoti no vairākiem stāstiem.
Oskars saka, ka sieva viņu kontrolē un pazemo. Aivars saka, ka viņa bijusī sieva bija narciste. Abi vīrieši jūtas cietuši. Paskatīsimies, ko rāda pārbaudes.
Anna saka, ka vīrs viņu kontrolē un pazemo. Liene saka, ka viņas bijušais vīrs bija narciss. Abas sievietes jūtas cietušas. Paskatīsimies, ko rāda pārbaudes.
1. Viens cilvēks vai visi?
Paskaties uz dzīvi kopumā: bijušie, draugi, priekšnieki, kolēģi, brāļi, māsas, vecāki. Ja bija viens vai divi cilvēki, ar kuriem bija tiešām smagi, bet pārējās attiecības ir vairāk vai mazāk normālas, tas izskatās pēc vardarbīgām attiecībām. Ja gandrīz katrs tuvs cilvēks agrāk vai vēlāk izrādās „narciss”, „toksisks”, „nodevējs”, godīgs jautājums ir: kas kopīgs visos šajos stāstos? Kopīgs esi tu.
Tas nav vienkārši: cilvēks no vardarbīgas ģimenes var satikt vairākus vardarbīgus partnerus, jo tas ir pazīstami (par to nodarbībā Kāpēc tas atkārtojas). Tāpēc skaties uz visām jomām. Upurim parasti ir arī normālas draudzības un darbs, kur viņu ciena. Cilvēkam ar narcistiskām iezīmēm konflikti ar „neadekvātiem” ir visur.
Oskaram ir vieni un tie paši draugi divdesmit gadus, darbā viņu ciena, un pirms šīm attiecībām viņš nekad nav juties šādi. Aivaram bijusī sieva bija narciste, bijusī draudzene arī, priekšniece viņu „apcēla”, un māsa ar viņu nerunā, jo „māte viņu uzkūdīja pret mani”. Katrs stāsts atsevišķi ir saprotams. Kopā tie ir jautājums.
Annai ir vienas un tās pašas draudzenes divdesmit gadus, darbā viņu ciena, un pirms šīm attiecībām viņa nekad nav jutusies šādi. Lienei bijušais vīrs bija narciss, bijušais draugs arī, priekšnieks viņu „apcēla”, un brālis ar viņu nerunā, jo „tēvs viņu uzkūdīja pret mani”. Katrs stāsts atsevišķi ir saprotams. Kopā tie ir jautājums.
2. Kas notiek, kad tu dzirdi „nē”?
Katrs vīlas, kad nedabū, ko grib. Atšķirība ir tajā, kas notiek pēc tam. Vilšanās: tu to pasaki, varbūt stundu esi apvainojiesapvainojiesapvainojusies, un dzīve iet tālāk, un otrs par savu „nē” nemaksā. Sods: klusēšana dienām, aukstums, kliedzieni, atriebība vēlāk, vai „nē” tiek apstrīdēts atkal un atkal, līdz otrs padodas.
Pajautā sev: kad pēdējo reizi kāds tev atteica, un ko tu darīji nākamajās trīs dienās?
3. Vai tu labo, ko nodarīji?
Visi dara pāri. Jautājums ir, kas notiek pēc tam. Īsta labošana ir atvainošanās bez „bet”, mainīta uzvedība un, ja vajag, atlīdzināšana. „Piedod, bet tu mani piespiedi” ir apsūdzība ar pieklājīgu sākumu. „Piedod, ka tu tā jūties” nav atvainošanās par to, ko tu izdarīji. Un atvainošanās, pēc kuras tas pats notiek nākamnedēļ, ir tikai pauze.
Oskars atvainojas pat tad, kad pāri darīja viņam, lai būtu miers. Aivars saka „labi, piedod”, bet pēc piecām minūtēm piebilst „tikai tev jāsaprot, ka tu mani noved līdz tam”, un nekas nemainās.
Anna atvainojas pat tad, kad pāri darīja viņai, lai būtu miers. Liene saka „labi, piedod”, bet pēc piecām minūtēm piebilst „tikai tev jāsaprot, ka tu mani noved līdz tam”, un nekas nemainās.
4. Vai tu vari godīgi izstāstīt otra versiju?
Tā ir empātija darbībā. Pieraksti jūsu pēdējo lielo konfliktu no otra skatpunkta tā, lai otrs, izlasot, pateiktu: „Jā, tieši tā es to jutu.” Iekļauj arī vietas, kur tu otram nodarīji pāri. Ja tu to vari, pat joprojām nepiekrītot, tu redzi otru kā atsevišķu cilvēku. Ja katrs teikums pārvēršas par „otrs tikai gribēja mani kontrolēt”, tu stāsti nevis otra versiju, bet savu versiju par otru. Upuriem šis uzdevums bieži padodas pārāk labi: viņi tik ilgi ir mēģinājuši saprast otru, ka otra versiju zina labāk nekā savējo.
Oskars uzraksta sievas versiju ātri un precīzi, pat ar attaisnojumiem viņai. Aivars pēc pusstundas ievēro, ka katrs teikums sākas ar „viņa gribēja mani izmantot”.
Anna uzraksta vīra versiju ātri un precīzi, pat ar attaisnojumiem viņam. Liene pēc pusstundas ievēro, ka katrs teikums sākas ar „viņš gribēja mani izmantot”.
5. Kurš no kura baidās?
Kurš jūsu attiecībās izsver katru vārdu, staigā kā pa olām (angl. walking on eggshells), izvēlas brīdi, kad pateikt ko vienkāršu, un atviegloti nopūšas, kad otrs aiziet no mājām? Ja tā esi tu, tas ir svarīgs signāls. Ja tu godīgi redzi, ka otrs klust, kad tu ienāc, un tavs noskaņojums nosaka vakara laikapstākļus, tas ir vēl svarīgāks signāls.
Oskars pirms mājām sēž mašīnā pagalmā un „saņemas”. Aivara bijusī sieva pirms viņa atnākšanas uzkopa, lai viņam nebūtu, par ko sākt. Abi vīrieši saka „man bija grūtas attiecības”, bet bailes ir dažādās pusēs.
Anna pirms vīra atnākšanas uzkopj, lai nebūtu, par ko sākt. Lienes bijušais vīrs pirms mājām sēdēja mašīnā pagalmā un „saņēmās”. Abas sievietes saka „man bija grūtas attiecības”, bet bailes ir dažādās pusēs.
6. Vai noteikumi ir vienādi?
Uzraksti noteikumus, kurus gaidi no otra: ar ko drīkst tikties, cik ātri jāatbild uz ziņu, kā drīkst runāt strīdā, cik drīkst tērēt. Blakus uzraksti, vai tu tos pildi. Ja tu drīksti nerunāt trīs dienas, bet otram jāatbild desmit minūtēs, ja tu drīksti kliegt, bet otra pacelta balss ir „vardarbība”, tas ir dubultais standarts. Šim testam nav vajadzīga ne atmiņa, ne interpretācija.
7. Ko tu dari ar to, ko tev uzticēja?
Tuvi cilvēki stāsta viens otram savas vājās vietas: bērnības traumas, kaunu, bailes, veselību. Vai tu tās sargā arī tad, kad esi dusmīgsdusmīgsdusmīga? Vai tu tās izmanto strīdā („tāpēc jau tavs tēvs tevi pameta”), stāsti citiem, lai otru nosodītu? Upurim arī strīdā parasti ir robeža, ko viņš nepārkāpj. Cilvēks ar narcistiskām iezīmēm uzticēto izmanto kā ieroci, jo uzvarēt ir svarīgāk nekā tas, ko tas nodara.
Oskars zina par sievas grūto attiecību ar tēvu un nekad to neizmanto, pat vissliktākajā strīdā. Aivars pēc šķiršanās kopīgajiem draugiem izstāstīja par bijušās sievas depresiju, „lai visi saprastu, ar ko man bija darīšana”.
Anna zina par vīra grūto attiecību ar māti un nekad to neizmanto, pat vissliktākajā strīdā. Liene pēc šķiršanās kopīgajiem draugiem izstāstīja par bijušā vīra depresiju, „lai visi saprastu, ar ko man bija darīšana”.
8. Kā tu reaģē uz kritiku?
Kad kāds tev saka „tas, ko tu izdarīji, man sāpēja”, normāli ir, ka sākumā dzeļ, varbūt aizstāvies, bet pēc tam tev kļūst interesanti, vai tur ir taisnība. Narcistiska reakcija ir viena no divām. Vai nu narcistiskās dusmas (angl. narcissistic rage): kā otrs uzdrošinās, un tagad tas atmaksāsies. Vai sabrukums: „nu jā, es esmu briesmīgs cilvēks”, un pēkšņi otram jāmierina tevi, un par viņa sāpēm vairs nerunā neviens. Abi ceļi ved uz vienu vietu: sarunu par nodarīto vairs nevar turpināt.
Kad sieva Oskaram pārmet aizmirstu dzimšanas dienu, viņš jūtas slikti un nākamreiz ieliek atgādinājumu. Kad draudzene Aivaram pasaka, ka viņa joks pie draugiem viņu pazemoja, viņš vai nu kliedz, ka viņai nav humora izjūtas, vai trīs dienas guļ uz dīvāna, „jo tāpat neko nevar izdarīt pareizi”.
Kad vīrs Annai pārmet aizmirstu dzimšanas dienu, viņa jūtas slikti un nākamreiz ieliek atgādinājumu. Kad draugs Lienei pasaka, ka viņas joks pie draudzenēm viņu pazemoja, viņa vai nu kliedz, ka viņam nav humora izjūtas, vai raud, līdz atvainojas viņš.
9. Vai tu skaiti punktus un tev vajag uzvarēt?
Vai tu atceries katru otra kļūdu un izvelc to nākamajā strīdā? Vai strīds beidzas tikai tad, kad otrs atzīst, ka tev taisnība? Vai piekāpties tev šķiet vājums? Normālās attiecībās strīda mērķis ir atrisināt problēmu. Ja tavs mērķis ir uzvarēt, otrs agrāk vai vēlāk pārstāj strīdēties. Ne tāpēc, ka tev bija taisnība, bet tāpēc, ka tas nav tā vērts. Un tu to vari sajaukt ar uzvaru.
10. Vai tu izmanto savas ciešanas, lai citi rīkotos tavā vietā?
Lūgt palīdzību ir normāli: „Man ir grūti, vai tu vari šodien aiziet uz veikalu manā vietā?” Vai: „Man ir grūti, vai tu vari šodien paņemt bērnus?” Bet ciešanas var kļūt arī par sviru: ja tu kaut ko prasīsi, man paliks sliktāk; ja tu aiziesi, es nespēšu dzīvot; ja tu man pārmetīsi, tu esi tāds pats kā visi, kas mani sāpināja. To sauc par žēluma spēli (angl. pity play). Tā panāk, ka citi dara, ko tu gribi, un palīdz izvairīties no atbildības. Upuris arī cieš, bieži ļoti. Bet upuris parasti savas ciešanas slēpj vai lūdz palīdzību tieši, nevis izmanto tās, lai otrs nevarētu pateikt „nē”.
Aivara bijusī sieva stāsta: katru reizi, kad viņa mēģināja runāt par naudu, Aivars sāka runāt par savu smago bērnību, un saruna beidzās ar to, ka viņa viņu mierināja. Oskars par savu nogurumu nestāsta nevienam, jo „nav jau tik traki”.
Lienes bijušais vīrs stāsta: katru reizi, kad viņš mēģināja runāt par naudu, Liene sāka runāt par savu smago bērnību, un saruna beidzās ar to, ka viņš viņu mierināja. Anna par savu nogurumu nestāsta nevienam, jo „nav jau tik traki”.
11. Vai neitrāls liecinieks apstiprinātu tavu versiju?
Iedomājies, ka pēdējos trīs lielos konfliktus kāds filmēja. Ne tavs labākais draugs, kurš dzirdēja tikai tavu stāstu, bet neitrāls cilvēks, kurš redzēja visu. Vai video apstiprinātu to, ko tu stāsti citiem? Vai tavos stāstos nav izlaistas daļas, piemēram, ko tu pateici tieši pirms tam, kad otrs „bez iemesla uzsprāga”? Ja tev ir ziņas vai pieraksti, izlasi tos, nevis savu atmiņu. Upurim tie parasti apstiprina paša versiju un bieži parāda, ka bija sliktāk, nekā palicis atmiņā. Cilvēkam ar narcistiskām iezīmēm tie bieži ir nepatīkami, jo paša teiktais tur izskatās citādi.
Oskars izlasa sarakstes un ierauga, ka viņš vienmēr atbildēja mierīgi. Aivars izlasa savas ziņas bijušajai sievai un ierauga, ka „viena ass frāze” bija četrdesmit ziņas vienā naktī.
Anna izlasa sarakstes un ierauga, ka viņa vienmēr atbildēja mierīgi. Liene izlasa savas ziņas bijušajam vīram un ierauga, ka „viena ass frāze” bija četrdesmit ziņas vienā naktī.
12. Vai tu biji tāds pirms šīm attiecībām?
Ja tu sevī redzi dusmas, aizdomīgumu vai kontroli, paskaties uz laika līniju. Vai tas bija arī pirms šī cilvēka: ar citiem, skolā, iepriekšējā darbā? Vai tas sākās šajās attiecībās, pēc meliem, pārbaudīšanām, gadiem neparedzamības? Ja otrs tev meloja un tu sāki pārbaudīt otra telefonu, tā ir kaitīga uzvedība, bet tā var būt arī pārmērīga modrība (angl. hypervigilance): ķermenis, kas iemācījās gaidīt uzbrukumu. Tā parasti mazinās, kad tu esi prom. Uzvedība, kas bija ar tevi jau pirms šīm attiecībām un atkārtojas ar dažādiem cilvēkiem, pieder tev.
Oskars sāka pārbaudīt sievas telefonu tikai pēc tam, kad atrada viņas sarakstes ar citu, un pēc šķiršanās vairs nevienu nepārbauda. Aivars pārbaudīja jau savas pirmās draudzenes telefonu divdesmit gadu vecumā.
Anna sāka pārbaudīt vīra telefonu tikai pēc tam, kad atrada viņa sarakstes ar citu, un pēc šķiršanās vairs nevienu nepārbauda. Liene pārbaudīja jau sava pirmā drauga telefonu divdesmit gadu vecumā.
Visas pārbaudes vienā tabulā
| Jautājums | Biežāk tipiski upurim | Biežāk tipiski narcistiskām iezīmēm |
|---|---|---|
| Ar ko man ir šie konflikti? | Ar vienu vai diviem cilvēkiem; citur viss ir diezgan normāli. | Ar gandrīz visiem: bijušajiem, priekšniekiem, draugiem, ģimeni. |
| Ko es daru, kad dzirdu „nē”? | Vīlos, pasaku to un pieņemu. Otrs par to nemaksā. | Soda: klusēšana, aukstums, kliedzieni, atriebība vai spiediens, līdz „nē” kļūst par „jā”. |
| Kā es atvainojos? | Bieži, pat kad nav par ko. Mainu uzvedību. | Ar „bet”, reti, un nekas nemainās. Vai prasa, lai atvainojas otrs. |
| Vai es varu izstāstīt otra versiju? | Jā, bieži labāk nekā savējo. | Grūti. Tā pārvēršas par „otrs tikai gribēja…”. |
| Kurš no kura baidās? | Es. Izsveru vārdus, sevi cenzēju. | Otrs. Mans noskaņojums nosaka vakaru. |
| Vai noteikumi ir vienādi? | Sev atļauju mazāk nekā otram. | Sev atļauju vairāk nekā otram. |
| Ko es daru ar uzticēto? | Sargāju arī strīdā. | Izmantoju kā ieroci vai stāstu citiem. |
| Kā es reaģēju uz kritiku? | Dzeļ, bet apdomāju, un bieži piekrītu pārāk ātri. | Niknums vai sabrukums, un saruna par nodarīto beidzas. |
| Vai man vajag uzvarēt? | Piekāpjos, lai būtu miers. | Strīds beidzas tikai ar manu uzvaru. Atceros katru otra kļūdu. |
| Kā es izmantoju savas ciešanas? | Slēpju tās vai lūdzu palīdzību tieši. | Tās kļūst par sviru un vairogu pret atbildību. |
| Ko rāda pieraksti un liecinieki? | Apstiprina manu versiju, bieži bija vēl sliktāk. | Mans teiktais tur izskatās citādi, nekā atceros. |
| Kad tas sākās? | Šajās attiecībās. Prom kļūst vieglāk. | Bija arī agrāk, ar citiem cilvēkiem. |
Nevienam nav tīra „upura” vai tīra „narcisa” stabiņa. Skaties, kurā pusē ir vairākums un vai tā ir jau gadiem.
Kā tas izskatās
Četri īsi stāsti. Divos lasītājs izrādās cietušais, divos atklāj šīs iezīmes sevī. Visi apkopoti no vairākiem stāstiem.
Mārtiņam ir četrdesmit gadi. Sieva Ilze regulāri saka, ka viņš ir „emocionāli nepieejams narciss”, un to pašu stāsta draudzenēm. Pēc vakara, kad Ilze divas stundas uzskaitīja viņa kļūdas, Mārtiņš iesita pa durvīm. Tagad viņš naktīs lasa par narcisismu un pārbauda sevi. Viņam ir tie paši draugi kopš universitātes, darbā viņu ciena, pirms mājām viņš sēž mašīnā un atvainojas biežāk nekā Ilze. Bijusī draudzene viņu sauc par „mierīgāko cilvēku, ko pazīstu”.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Pārbaudēs: konflikts ir ar vienu cilvēku, baidās un atvainojas viņš, un uzvedība, par kuru viņš sevi soda, sākās šajās attiecībās. Sitiens pa durvīm nav labs, bet tas ir reaktīvs un nenosaka attiecību virzienu. Vārds „narciss” te tiek lietots pret viņu.
Robertam ir trīsdesmit pieci gadi. Viņš atrod video par narcistiskām sievietēm un pirmo reizi jūtas saprasts: bijusī sieva bija tieši tāda. Viņš video nosūta draugiem un bijušās sievas brālim. Tad viņš sāk pārbaudes godīgi. Ar iepriekšējo draudzeni beidzās tāpat, ar brāli viņš nerunā trīs gadus, divos darbos bija „neadekvāti priekšnieki”. Kad sieva atteicās pārcelties uz citu pilsētu, viņš mēnesi ar viņu nerunāja.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Pārbaudēs: konflikti gandrīz visur, „nē” tiek sodīts, otra versiju viņš nespēj uzrakstīt. Tā nav diagnoze, un tas nenozīmē, ka bijusī sieva bija eņģelis. Bet viņam ir darbs pie sevis, un tas nesākas ar video nosūtīšanu viņas brālim.
Kristīnei ir trīsdesmit astoņi gadi. Vīrs Juris saka, ka viņa ir „histēriska narciste”, un to pašu atkārto viņas mātei. Pēc mēnešiem, kuros Juris pārbaudīja viņas pirkumus un kliedza, kad viņa tikās ar draudzenēm, Kristīne reiz meta viņam ar krūzi. Tagad viņa pilda testus internetā. Viņai ir tās pašas draudzenes kopš skolas, kolēģi viņu sauc par „mierīgāko komandā”, un nedēļā pie māsas viņa atkal smejas.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Pārbaudēs: konflikts ar vienu cilvēku, baidās un atvainojas viņa, un viņas kontrolējošā uzvedība parādās tikai kā reakcija. Krūzes mešana nav laba, un to vērts izrunāt ar speciālistu, bet tā nenosaka, kurš attiecībās ir baiļu pozīcijā.
Sanitai ir trīsdesmit gadi. Viņa lasa par slēpto narcisismu un saprot: bijušais draugs bija tieši tāds, auksts un vienaldzīgs. Un draudzene, kura pārstāja atbildēt. Un māte. Tad viņa izlasa par žēluma spēli un apstājas. Katru reizi, kad draugs gribēja vakaru ar saviem draugiem, viņai „kļuva slikti”, un viņš palika mājās. Draudzene pārstāja atbildēt pēc tam, kad Sanita izstāstīja viņas depresiju draudzenes jaunajam puisim.
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Pārbaudēs: konflikti ar vairākiem cilvēkiem, ciešanas kā svira, uzticētais izmantots. Sanita var justies kā sliktākais cilvēks pasaulē, bet tā ir kauna reakcija, nevis atbildība. Atbildība ir pateikt „jā, to es darīju” un sākt mainīt uzvedību.
Jaukti gadījumi: kad nekas nav tīrs
Savstarpēji toksiskas attiecības pastāv. Ir pāri, kur abi kliedz, abi pasaka nežēlīgas lietas, un neviens no otra patiešām nebaidās. Tās ir sliktas attiecības, bet ne vienmēr vardarbība vienā virzienā. Atšķirību redz pēc varas un bailēm: vai abiem ir balss, vai abi var aiziet, vai abi var pateikt „nē” bez soda. Vairāk nodarbībā Konflikts vai vardarbība. Bet esi uzmanīgsuzmanīgsuzmanīga ar teikumu „mēs abi esam toksiski”. Varmākas to lieto bieži, jo tas izlīdzina atbildību, kas nav vienāda.
Upuris var iemācīties kaitīgu uzvedību. Kam ilgi melo, tas var sākt pārbaudīt telefonu. Ko ilgi provocē, tas var sākt kliegt. Kas baidās, var sākt melot, lai būtu drošībā. Kas ir izmisis, var mēģināt kontrolēt visu, ko vien var. Tas nepadara tevi par narcisu, bet tas ir tavs, un par to var uzņemties atbildību, neuzņemoties otra uzvedības modeli. „Es kliedzu, tas nebija labi, un es to nedarīšu” ir atbildība. „Es kliedzu, tātad visa vardarbība ir mana vaina” ir otra stāsts, ko tu esi pārņēmispārņēmispārņēmusi kā savu. Par to, kā otrs var „ielikt” tevī savas dusmas, nodarbībā Kāpēc es kļūstu par to, kas neesmu.
Iezīmes ir skala. Katram ir kaut kas no lepnuma, vajadzības pēc atzinības, aizvainojuma. Problēma sākas, kad tas ir stingrs, atkārtojas ar dažādiem cilvēkiem un citi no tā cieš. Starp „nedaudz iedomīgs” un „vardarbīgs” ir liels attālums, un „pa pusei narciss” ir reāla vieta pa vidu.
Var būt abi vienlaikus. Cilvēkam var būt narcistiskas iezīmes, un viņš var būt cietis no vardarbības. Bieži tieši tā šīs iezīmes rodas: bērns, kuru pazemoja vai mīlēja tikai par sasniegumiem, iemācās sargāties ar pārākumu vai ar mūžīgu aizvainojumu. Tas, ka tev darīja pāri, neattaisno to, ko dari tu. Un tas, ka tu dari pāri, neatceļ to, ka tev darīja pāri. Par to, kā viena vardarbīga attiecība sagatavo nākamo, nodarbībā Nākamais pārņem.
Ja tu sevī redzi šīs iezīmes
Ja pēc pārbaudēm tu godīgi redzi vairākumu labajā kolonnā, šī daļa ir tev. Tas, ka tu to redzi un lasi tālāk, ir retāk, nekā šķiet. Tas nav iemesls lepoties, bet tas ir sākums.
Vai mainīties var?
Uzvedību var mainīt. Personību pa nedēļu nē. Pētījumu par narcistisko personības traucējumu ārstēšanu ir mazāk nekā par citām personības problēmām. Dr. Ramani Durvasula grāmatā „It’s Not You” (2024) ir skeptiska, ka dziļi iesakņojušies narcistiski uzvedības modeļi mainās pamatā, un upuriem saka: negaidi uz to. Tas ir godīgi. Bet cilvēks, kurš pats grib mainīt uzvedību, nevis tēlo pārmaiņas kāda dēļ, var panākt daudz. Tas prasa gadus, un tikai tad, ja motivācija ir tava, nevis „lai viņa atgriežas” vai „lai viņš piedod”.
Ko sākt darīt jau tagad
Pajautā trim cilvēkiem, kuri tevi labi pazīst, un klausies, neaizstāvoties. Ne tiem, kuri tev vienmēr piekrīt, bet tiem, kuri tevi pazīst ilgi un nav no tevis atkarīgi. Saki tikai „paldies” un pieraksti. Ja jūti vēlmi skaidrot vai apvainoties, pieraksti arī to. Ja trīs cilvēki neatkarīgi pasaka vienu un to pašu, tā vairs nav viena cilvēka skaudība.
Seko savai reakcijai uz „nē”. Nedēļu pieraksti katru atteikumu un ko tu darīji nākamajās stundās. Ne ko tu juti, bet ko tu darīji.
Praktizē labošanu. Īsta atvainošanās nosauc konkrēto rīcību, atzīst sekas otram, nesatur „bet” un „tu arī”, pasaka, ko tu darīsi citādi, un neprasa neko pretī: ne piedošanu, ne otra atvainošanos, ne atgriešanos.
Ja pēc šādas atvainošanās jūti, ka otram tagad „būtu jāpiedod”, pamani to. Tieši tur ir darbs.
Ej pie speciālista, kurš strādā ar personības problēmām. Ne katrs psihologs to dara. Pajautā tieši: „Vai jūs strādājat ar personības iezīmēm, arī narcistiskām? Kādas metodes lietojat?” Pieejas, kas izstrādātas tieši tam:
- Shēmu terapija (angl. schema therapy, Young, Klosko & Weishaar, 2003) meklē dziļas pārliecības no bērnības, piemēram, „esmu vērtīgs tikai tad, ja esmu labākais”. Terapeits gan atbalsta, gan silti un skaidri konfrontē uzvedību, kas kaitē citiem. Parasti ilgst gadus.
- Uz mentalizāciju balstīta terapija (angl. mentalization-based treatment, MBT, Bateman & Fonagy, 2016). Mentalizācija ir spēja saprast, kas notiek tavā un otra galvā, arī stiprās emocijās. Terapija trenē tieši to, kas pārbaudē nr. 4 bija grūti.
- Uz pārnesi fokusēta psihoterapija (angl. transference-focused psychotherapy, TFP), ko izstrādāja Oto Kernberga grupa. Tās pašas attiecību problēmas parādās attiecībās ar terapeitu, un tās pēta tur, kur tās notiek.
- Dialektiskās uzvedības terapijas prasmes (angl. dialectical behavior therapy, DBT), ko izstrādāja Maršija Linehana: kā nomierināties stiprās emocijās, izturēt spriedzi, neko neizdarot, un lūgt, ko gribi, nesodot otru.
Godīgi: tas ir lēni un nepatīkami, jo terapeits neteiks, ka vainīgi ir visi pārējie. Daudzi pārtrauc tieši tad, kad kļūst neērti. Ja pēc sesijas jūti aizvainojumu un gribi to pamest, tā ir informācija par darbu, nevis par terapeitu.
Kad „pārmaiņas” ir jauna maska
- Terapijas valoda kļūst par ieroci: „tu mani trigerē”, „tās ir tavas robežu problēmas”, „mans terapeits saka, ka tu projicē”. Vārdi mainījās, uzvedība nē.
- Pārmaiņas redzamas tikai tad, kad kāds skatās, vai tikai kamēr otrs apsver atgriešanos.
- Tu prasi atzinību par katru mazo soli un apvainojies, ja otrs nav pateicīgs.
- Tu stāsti, cik daudz esi mainījiesmainījiesmainījusies, bet cilvēki ap tevi joprojām izsver vārdus.
Ko nedarīt
- Neprasi piedošanu. Tev ir tiesības atvainoties, bet ne tiesības uz piedošanu.
- Netēlo pārmaiņas, lai kādu atgūtu. Ja tu raksti bijušajam vai bijušajai „es eju pie terapeita, es tagad esmu cits cilvēks”, pajautā sev, kāpēc. Ja mērķis ir atgriešanās, tas ir hūverings (angl. hoovering): mēģinājums otru atkal ievilkt atpakaļ, nevis pārmaiņas.
- Nelieto šo nodarbību, lai pierādītu, ka tu neesi narciss. Ja lasīji tabulu, meklējot tikai rindas, kur esi kreisajā pusē, sāc no jauna.
- Nekrīti kaunā tik dziļi, ka atbildība pazūd. „Es esmu briesmonis” ir tikpat ērts kā „es neesmu vainīgs”: abos gadījumos nekas nav jādara.
Ja tu saproti, ka cietušais esi tu
Ja konflikts ir ar vienu cilvēku, baidies tu, tu atvainojies un labo, un tava sliktākā uzvedība sākās šajās attiecībās, šī daļa ir tev.
Beidz tiesu savā galvā. Daudzi upuri gadiem vada iekšēju tiesu, kurā ir gan apsūdzētais, gan aizstāvis, gan prokurors, un tiesnesis nekad nepasludina spriedumu. Tu esi izgājis vai izgājusiizgājisizgājusi cauri pārbaudēm. Šaubas atnāks atkal, jo tās ir iemācītas, bet tev nav jāsāk process no jauna. Pietiek atgādināt sev, ko tu jau redzēji. Par to, kāpēc šaubas paliek, nodarbībā Kāpēc es šaubos par sevi.
Uzņemies atbildību par savu, bet ne par otra uzvedības modeli. Ja tu kliedzi, tas ir tavs, un to vari mainīt. Bet tas nepadara tevi atbildīgu par gadiem ilgu kontroli.
Neej to pierādīt otram. „Es izlasīju, un narciss esi tu” gandrīz vienmēr beidzas ar noliegumu, uzbrukumu un lomu apmaiņu, un var būt bīstami.
Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var ieteikt „strādāt pie komunikācijas” vai pāru terapiju. Ar vardarbīgu cilvēku tas nestrādā kā ar normālu: tavu godīgumu izmanto pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Pārbaudi: vai speciālists tev tic, neliekot pierādīt? Vai zina, kas ir gāzlaitings (angl. gaslighting) un traumatiskā saikne (angl. trauma bond)? Vai nespiež uz kopīgām sesijām vai „vēl vienu iespēju”? Vai domā par tavu drošību? Ja pēc sesijas šaubies par sevi vēl vairāk, meklē citu. Pa to laiku palīdz dr. Ramani Durvasula: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024), visi angļu valodā.
Par diagnozi un etiķetēm
Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar izteiktiem narcistiskiem uzvedības modeļiem paši pie speciālista gandrīz nekad neaiziet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja tavās attiecībās ir vardarbīga uzvedība, kas atkārtojas, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši: sāc ar drošības plānu. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai trakais neesi tu. Ja tā ir, tas apjukums pats ir signāls: lasi par gāzlaitingu un nodarbību Apjukums ir simptoms.
Tas pats darbojas otrā virzienā. Ja kāds tevi sauc par narcisu, tā nav diagnoze. Ja tu kādu sauc par narcisu, tā arī nav. Internetā šis vārds kļuvis par apvainojumu, ko lieto visi par visiem. Tāpēc šī nodarbība nejautā „vai tu esi narciss”. Tā jautā: ko tu dari, kas atkārtojas un kurš no tā cieš.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai tu vairāk laika pavadi, pārbaudot, vai tu neesi narciss, nekā tas cilvēks, kuru tu par to turi aizdomās?
- Vai tev ir vismaz trīs cilvēki, kuri tevi pazīst ilgi un ar kuriem tev nekad nav bijis lielu konfliktu?
- Vai tu atceries pēdējo reizi, kad atvainojies bez „bet”?
- Vai tavs stāsts par konfliktu mainās atkarībā no tā, kam tu to stāsti?
- Vai tu jūties drošāk, kad otrs aiziet no mājām, vai otrs jūtas drošāk, kad aizej tu?
Ko tu vari darīt
- Izej cauri pārbaudēm rakstiski, ar konkrētiem piemēriem no pēdējiem mēnešiem.
- Salīdzini ar pierakstiem. Ja to nav, sāc tos veidot tagad.
- Izmanto pašpārbaudi par attiecībām, kad galva ir apjukusi.
- Ja redzi sevī šīs iezīmes, meklē speciālistu, kurš strādā ar personības problēmām. Ja redzi sevī upuri, meklē speciālistu, kurš saprot vardarbību.
- Ja tev ir bail, sāc ar drošību.
Mīti
Iedziļinies
- Īsā pašpārbaude un vienpadsmit realitātes pārbaudes: Vai es to neizdomāju?
- Kāpēc šaubas paliek: Kāpēc es šaubos par sevi
- Divas narcisma sejas: Atklātais un slēptais narcisms
- Kad pārmetumi atklāj pārmetēju: Apsūdzības ir atzīšanās
- Kad otra dusmas kļūst par tavām: Kāpēc es kļūstu par to, kas neesmu
- Kāpēc tas atkārtojas ar jauniem cilvēkiem: Kāpēc tas atkārtojas, Nākamais pārņem
- Termini: reaktīvā vardarbība, DARVO, projekcija, slēptais narcisms, žēluma spēle, sajūta, ka viss pienākas, narcistisks ievainojums, narcistiskās dusmas, staigāt kā pa olām, pārmērīga modrība
- Kā aiziet droši: drošības plāns
Saistīts
Avoti
- Carlson, E. N., Vazire, S., & Oltmanns, T. F. (2011). You probably think this paper's about you: Narcissists' perceptions of their personality and reputation. Journal of Personality and Social Psychology, 101(1), 185–201.
- Pincus, A. L., & Lukowitsky, M. R. (2010). Pathological narcissism and narcissistic personality disorder. Annual Review of Clinical Psychology, 6, 421–446.
- Harsey, S., & Freyd, J. J. (2020). Deny, attack, and reverse victim and offender (DARVO): What is the influence on perceived perpetrator and victim credibility? Journal of Aggression, Maltreatment & Trauma, 29(8), 897–916.
- Young, J. E., Klosko, J. S., & Weishaar, M. E. (2003). Schema Therapy: A Practitioner's Guide. Guilford Press.
- Bateman, A., & Fonagy, P. (2016). Mentalization-Based Treatment for Personality Disorders: A Practical Guide. Oxford University Press.
- Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.