FOG: bailes, pienākums, vaina

Dažreiz tu pat nevari paskaidrot, kāpēc atkal piekāpies. Neviens tev nedraudēja, neviens nekliedza. Tu vienkārši zināji: ja pateiksi „nē”, būs slikti. Otrs dusmosies vai klusēs dienām, mamma raudās, radi runās, un tu jutīsies kā slikts cilvēks. Šai sajūtai ir nosaukums. Amerikāņu psihoterapeite Sūzena Forvarda (Susan Forward) un Donna Freizere (Donna Frazier) grāmatā „Emotional Blackmail” (1997) to nosauca par FOG – no angļu fear, obligation, guilt: bailes, pienākums un vaina. Vārds fog angliski nozīmē arī „migla”, un tas precīzi apraksta, kā tas jūtas no iekšpuses: tu vairs neredzi, ko pats vai pati gribi, redzi tikai to, kā izvairīties no sekām.

FOG ir emocionālās šantāžas (angl. emotional blackmail) dzinējs. Šantāžas lapā ir aprakstīts, kā tā attīstās soli pa solim. Šeit mēs skatāmies uz pašām trim svirām: kā katra izklausās dažādās attiecībās, kādu balsi tā atstāj tavā galvā, kāpēc tā notur tevi pat pēc aiziešanas un kā caur miglu ieraudzīt, kas notiek. FOG ir apraksta modelis, nevis diagnoze vai pētījumos pārbaudīta skala, bet ļoti daudzi cilvēki tajā sevi atpazīst. Ja meklēsi angliski („FOG fear obligation guilt”, „emotional blackmail FOG”), atradīsi daudzkārt vairāk materiāla, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Katrai frāzei ir konteksts. Tie paši vārdi dažreiz ir godīgas jūtas, dažreiz svira. Izšķir tas, kas notiek, kad tu tomēr saki „nē”.

Kāpēc tā dara

FOG ļauj panākt savu, neprasot atklāti un neuzņemoties atbildību. Tiešu spēku var ieraudzīt un nosaukt. Miglu – grūti. Otrs taču „tikai pateica, ka viņam ir skumji”, „tikai atgādināja, kas ir ģimene”.

FOG strādā tāpēc, ka izmanto labāko tevī. Tev rūp citi. Tu turi solījumus. Tu negribi, lai kāds cieš. Tev ir sirdsapziņa. Tieši šīs īpašības kļūst par rokturiem, aiz kuriem tevi var vilkt.

Un pats svarīgākais: ar laiku FOG sāk darboties bez otra. Pēc gadiem otram vairs nav jāsaka ne vārda. Pietiek ar nopūtu, skatienu, neatbildētu zvanu. Balss, kas tev saka „labāk nevajag”, jau skan tavā galvā. Tāpēc no malas neko nevar redzēt: neviens neko neaizliedza, tu „pats izvēlējies”.

Ne vienmēr tas ir apzināts plāns. Daži cilvēki šo valodu iemācījušies savā ģimenē un citādi nemāk. Bet tev nav jāuzmin nodoms. Svarīgi ir tas, kas atkārtojas, kam tas nāk par labu un kas notiek ar tevi.

Bailes (angl. fear)

Būtība: bailes no sekām. No dusmām, kliedzieniem, klusēšanas soda (angl. silent treatment – kad ar tevi dienām nerunā, lai sodītu), aiziešanas, skandāla, bērnu zaudēšanas, naudas, darba, reputācijas. Un arī bailes par otru: „ja es aiziešu, viņš sev kaut ko nodarīs”. Bailēm nav vajadzīgi skaļi draudi. Pietiek ar vēsturi. Durvis, kas reiz tika aizcirstas tā, ka nobira apmetums, strādā vēl gadiem.

Partneris. Roberts jau kāpņutelpā ieklausās, vai dzīvoklī ir kluss. Pēc klusuma viņš zina, kāds būs vakars. Sieva viņu nekad nav situsi, bet reiz saplēsa viņa diplomu un vairākkārt teikusi, ka „aizies ar bērniem tā, ka tu viņus vairs neredzēsi”. Kad Robertam piedāvā darbu ar komandējumiem, viņš atsaka. Neviens viņam to neaizliedza.

Vecāks. Ilzei ir 38. Kad tēvs zvana un balsī ir tas īpašais tonis, viņa sastingst tieši tāpat kā desmit gadu vecumā, kad tēvs pārnāca mājās iedzēris. Viņa piekrīt visam, lai saruna beigtos.

Priekšnieks. „Atceries, ka rudenī būs reorganizācija.” Tas tiek pateikts katru reizi, kad kāds atsakās no virsstundām. Neviens nav atlaists. Visi strādā.

Draudze vai kopiena. Bailes tikt izslēgtam, zaudēt visus draugus vienā dienā, bailes no Dieva soda, bailes, ka „visi uzzinās”. Kad visa tava sociālā dzīve ir vienā kopienā, draudi to zaudēt ir ļoti spēcīgi.

Bailes par otru. Ja kāds draud nodarīt sev pāri, ņem to nopietni: zvani 112. Bet tā nav tava atbildība, un palikšana draudu dēļ otru nepadara drošāku. Tā tikai iemāca, ka draudi strādā.

Iekšējā balss, ko bailes atstāj: „Labāk nesākšu, būs tikai sliktāk.” „Ja es paklusēšu, varbūt šovakar būs mierīgi.” „Es nevaru riskēt ar bērniem.” „Ko tad, ja viņš tiešām…” Tas nav vājums. Tā tava nervu sistēma atceras, kas notika iepriekš.

Pienākums (angl. obligation)

Būtība: sajūta, ka tu esi parādā. Tāpēc, ka tā ir tava māte. Tāpēc, ka jūs esat precējušies. Tāpēc, ka otrs kaut ko tavā labā izdarīja. Tāpēc, ka „labi cilvēki tā dara”. Pienākumi veselās attiecībās ir īsti: mēs rūpējamies viens par otru. FOG gadījumā pienākums ir vienvirziena rēķins, ko nekad nevar nomaksāt, un noteikumi attiecas tikai uz tevi.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Inesei ir 42. Viņa zvana mātei katru vakaru. Ja kādu vakaru nepiezvana, nākamajā dienā tante jautā, kāpēc Inese „pamet māti”. Māte vienmēr atgādina: „Es tev dzīvību devu.” Parāds par to, ka esi piedzimis, nekad nebeidzas.

Partneris. Edgars Kasparam atgādina, ka dzīvoklis ir viņa, ka Kaspars „ienāca ar vienu somu”. Katrs Kaspara „nē” tiek pretstatīts tam, „ko es tev esmu devis”. Tas pats var notikt starp vīru un sievu, īpaši ja viens pelna un otrs ir mājās ar bērniem.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls atbrauc pie 80 gadus vecā tēva tikai pensijas dienā. „Tu esi mans tēvs, tev man jāpalīdz. Tā ir ģimene.” Tēvs dod, jo „vecākiem jāpalīdz bērniem visu mūžu”.

Darbs. „Mēs esam kā ģimene.” Šī frāze skan tad, kad jāstrādā bez samaksas. Kad darbinieks slimo vai grib aiziet, „ģimenes” vairs nav.

Draudze vai kopiena. „Laulība ir uz mūžu.” „Piedod un aizmirsti.” „Tev jāpakļaujas vīram.” Vai vīrietim: „Tu esi ģimenes galva, tev jāpiedod un jānes savs krusts.” Ticība pati par sevi nav problēma. Problēma ir tad, kad reliģisks pienākums tiek lietots, lai noturētu cilvēku vardarbībā.

Iekšējā balss: „Tā ir mana māte, man jāpacieš.” „Laba sieva tā nedara.” „Īsts vīrietis no ģimenes neaiziet.” „Viņš tik daudz manā labā izdarīja.” „Es solīju, labos un sliktos laikos.”

Vaina (angl. guilt)

Būtība: sajūta, ka tieši tu esi otra sāpju cēlonis, un tavas parastās vajadzības – atpūta, draugi, sava nauda, savs viedoklis – tiek pasniegtas kā egoisms. Veselīga vaina rodas, ja tu tiešām kādam nodarīji pāri, un tā pāriet, kad tu to izlabo. FOG vaina rodas, ja tu neko sliktu neizdarīji, un tā nekad nepāriet, jo „labošana” vienmēr nozīmē vēl vairāk piekāpties. Instrumenti: nopūtas, slimības, asaras, mocekļa loma. Tam ir arī atsevišķi nosaukumi: vainas uzspiešana (angl. guilt-tripping) un žēluma spēle (angl. pity play).

Partneris. Linda aiziet uz draudzenes dzimšanas dienu. Kad viņa atgriežas, Mārtiņš sēž virtuvē pie neaiztiktām vakariņām: „Gaidīju tevi. Neēdu.” Viņš neko nepārmet. Nākamreiz Linda paliek mājās.

Vecāks. Andris pārcēlās uz Norvēģiju strādāt. Māte katrā sarunā piemin spiedienu, sirdi, ka „nav jau vairs daudz palicis”. Ārsti saka, ka viņa ir vesela. Andris katru mēnesi pērk biļetes, ko nevar atļauties.

Pieaudzis bērns. „Tu biji slikta māte, tagad vismaz palīdzi.” Māte, kura bērnībā tiešām kļūdījās, maksā dēla kredītus. Viņas īstā nožēla kļūst par bezgalīgu sviru.

Darbs. „Tev ir vienalga par komandu? Visi cietīs tevis dēļ.” Pēkšņi tavs atvaļinājums ir iemesls, kāpēc citiem slikti.

Draudze vai kopiena. „Tu sagrauj ģimeni. Bērni paliks bez tēva.” „Tu apkauno mūsu draudzi.” Vaina šeit nāk no daudziem cilvēkiem vienlaikus, un tas to padara ļoti smagu.

Iekšējā balss: „Es domāju tikai par sevi.” „Ja viņai kaut kas notiks, tā būs mana vaina.” „Es visiem sabojāju svētkus.” „Kā es varu būt tik nepateicīgs?”

Ko tas nodara tev

Ar laiku tu lem nevis pēc tā, ko gribi, bet pēc tā, kā izvairīties no sekām. Tu vairs nejautā sev „vai es to gribu?”, bet „ko viņš teiks?”, „kā viņa reaģēs?”. Daudzi dzīvo kā staigājot pa olu čaumalām (angl. walking on eggshells): nepārtraukti uzmanīgi, lai kaut ko neizraisītu. Bieži attīstās izpatikšanas reakcija (angl. fawn response) – ieradums uzreiz nomierināt otru un piekrist, pirms pats esi padomājis. Ķermenis to jūt: saspringti pleci, kad zvana telefons, grūtības aizmigt pirms svētkiem.

Kā FOG neļauj aiziet

Katrai svirai ir sava aiziešanas versija. Bailes: ko viņš izdarīs, ko viņa pateiks tiesā, kur es dzīvošu, kā iztikšu. Pienākums: mēs solījām, bērniem vajag abus vecākus, kopīgs kredīts, „ģimeni nepamet”. Vaina: bez manis viņš salūzīs, bērni paliks bez tēva vai mātes, visi teiks, ka es esmu vainīgs.

Pievieno vēl vienu lietu. Pēc sliktām dienām pietiek ar vienu parastu vakaru, lai migla kļūtu biezāka. Nav vajadzīgi ziedi vai atvainošanās. Pietiek ar to, ka šodien nav kliedzienu. Atvieglojums, kad slikts uz brīdi beidzas, ir viens no galvenajiem traumatiskās saiknes (angl. trauma bond) dzinējiem: pieķeršanās, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas.

Kā FOG salauž bez kontakta

Bez kontakta (angl. no contact) nozīmē, ka tu pilnībā pārtrauc saziņu. Visbiežāk to salauž nevis ilgas, bet tieši FOG. Hūverings (angl. hoovering – mēģinājums tevi atkal „ievilkt” atpakaļ, kā putekļsūcējs) gandrīz vienmēr izmanto kādu no svirām:

• Bailes: „Ja neatbildēsi, es atbraukšu.” „Tiesa gan redzēs, kā tu uzvedies.”
• Pienākums: dzimšanas dienas, bēres, svētki, „viņa taču ir tava māte”, „bērniem vajag vecmāmiņu”.
• Vaina: slimnīca, depresija, „es esmu mainījies, un tu man pat iespēju nedod”.

Bieži šīs ziņas nes citi – radi, draugi, kopīgi paziņas. Tos sauc par lidojošajiem pērtiķiem (angl. flying monkeys): cilvēkiem, caur kuriem otrs spiež uz tevi. Ievēro: bieži tu atbildi nevis tāpēc, ka gribi otru atpakaļ, bet lai izslēgtu sajūtu. Atvieglojums pēc atbildes ir īss. Tad viss sākas no jauna.

Normāli vai vardarbība?

Kā atšķirt:

1. Vai „nē” ir iespējams? Vai tu vari atteikt, un pēc tam dzīve iet tālāk bez soda?
2. Virziens. Vai piekāpjas abi pārmaiņus, vai vienmēr tu?
3. Atkārtošanās. Viena sarūgtināta reakcija vai ierasts veids, kā otrs rīkojas atkal un atkal?
4. Kas atbild par jūtām. Vai otrs saka „man ir skumji, es tikšu galā”, vai „tu mani padarīji nelaimīgu, tev tas jālabo”?
5. Efekts uz tevi. Vai pēc sarunas tu jūties sadzirdēts vai mazāks, apjucis un vainīgs?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš nemanipulē, pasaka savas jūtas un pats ar tām tiek galā. Viņš var būt vīlies, skumjš, pat dusmīgs, bet tavs „nē” paliek „nē”, un pēc nedēļas par to nav sodu. Cilvēks, kurš lieto FOG, eskalē: ja nestrādā vaina, nāk bailes, ja nestrādā bailes, nāk radi un draudze. Un viņš nekad neatzīst, ka spiež. „Es taču tikai pateicu, kā jūtos.”

Kas tas nav

• Parasta vilšanās vai skumjas, kad tu atsaki.
• Īsti pienākumi: rūpes par mazu bērnu, uzturlīdzekļi, norunāts darbs.
• Pamatotas bailes par cilvēku, kurš tiešām ir slims.
• Tava sirdsapziņa pēc tam, kad tu tiešām kādam nodarīji pāri.
• Viens emocionāls brīdis grūtā dienā.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo jēdzienu var apgriezt. Cilvēks, kurš pats lieto FOG, var tev teikt, ka tu viņu „šantažē ar vainu”, kad tu vienkārši pasaki, ka tev sāp. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās (vai tā notiek atkal un atkal), virziens (kurš vienmēr piekāpjas) un efekts (kurš kļūst mazāks, bailīgāks, apjukušāks).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tavs „nē” tiek padarīts tik dārgs, ka tu to vairs nesaki. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Santa raud katru reizi, kad Jānis grib satikt draugus, un saka, ka viņš „jau sen viņu nemīl”. Draugi smejas „tev gan jūtīga sieva”. Vīriešiem, kuri cieš no manipulācijām, notic retāk, un paši viņi par to runā retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk. Šī vietne ir arī tev.

Vīrietis pret sievieti. Ivars nekad neceļ balsi. Kad Elīna grib atsākt mācības, viņš klusi saka, ka tad „neredz jēgu šai laulībai” un ka bērni „paliks pie tēva”.

Viendzimuma pāris. Rihards zina, ka Gatis darbā nav atklājis savu orientāciju. „Tu jau negribi, lai darbā kaut ko uzzina.” Tas ir bailes, un tas ir ļoti nežēlīgs spiediens.

Otrs vecāks pēc šķiršanās. Bērns kļūst par sviru visām trim: „bērns raud pēc tevis” (vaina), „tu esi bērnam parādā pilnu ģimeni” (pienākums), „tiesa redzēs, kāda tu esi” (bailes).

Brālis vai māsa. „Mamma teica, ka tu viņu esi nokaitinājis. Ja viņai būs infarkts, zini, kurš vainīgs.” Māsa šeit nes mātes miglu.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte atgādina, ka „mēs jums iedevām naudu dzīvoklim”, katru reizi, kad jūs gribat svētkus pavadīt citur.

Draugs. „Es biju ar tevi, kad tev bija grūti. Tagad tu nevari man aizdot?” Palīdzība pagātnē kļūst par parādu, kas nekad netiek nomaksāts.

Tiešsaistē. Bijušais publicē skumjus ierakstus ar mājieniem par tevi, un tev raksta kopīgi paziņas: „Viņam ir ļoti slikti, varbūt tomēr uzraksti.”

Skaļā un klusā versija. Skaļā ir kliedzieni un tieši draudi. Klusā ir nopūta, slimība, neaiztikts ēdiens, skumjš skatiens. Klusā ir grūtāk nosaucama, bet mehānisms ir tas pats.

Sākumā un pēc gadiem. Attiecību sākumā FOG ir maza: „es tik ļoti biju gaidījis šo vakaru”. Pēc gadiem to vairs nevajag teikt, balss jau ir tavā galvā.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es tikai uztraucos par tevi.” „Es gribu tev labāko.” Ja „rūpes” vienmēr beidzas ar to, ka tu dari to, ko grib otrs, un atteikums ir sodāms, tās ir bailes vai vaina rūpju ietinumā.

Kā reaģēt

Migla pazūd lēnām, bet to var izkliedēt. Soļi:

1. Nosauc sviru. Pie sevis: „Šīs ir bailes.” „Šis ir pienākums.” „Šī ir vaina.” Kad sajūtai ir vārds, tā vairs nevada tik stipri.
2. Pārtulko iekšējo balsi. „Ja es atteikšu, būs sods” kļūst par „Mans „nē” ir atļauts. Otra reakcija ir otra atbildība.”
3. Uzdod trīs jautājumus. Ko es darītu, ja man nebūtu bail? Kam es esmu parādā, un vai šis parāds kādreiz beigsies? Vai es tiešām izdarīju kaut ko sliktu, vai tikai kāds jūtas slikti?
4. Nopērc laiku. FOG vajag steigu. „Man jāpadomā, atbildēšu rīt” jau pats par sevi mazina spiedienu.
5. Neattaisnojies. Garš skaidrojums otram dod vairāk materiāla. To sauc JADE (angl. Justify, Argue, Defend, Explain – attaisnoties, strīdēties, aizstāvēties, skaidrot): jo vairāk tu skaidro, jo vairāk ir, ar ko tev nepiekrist.
6. Sagaidi, ka spiediens uz laiku pieaugs. Kad sviras vairs nestrādā, otrs bieži spiež stiprāk. Tas nozīmē, ka robeža trāpa, bet tas ir arī brīdis pievērst uzmanību drošībai.
7. Pieraksti. Katru reizi, kad pateici „nē”: kas notika pēc tam. Pēc mēneša tev būs skaidrs, vai tā ir nejaušība vai ierasts veids, kā otrs rīkojas.

Kad nevajag konfrontēt. Ja bailes ir par fizisku drošību – otrs ir sitis, draudējis, laužot mantas, sekojis tev –, nesāc ar robežām un sarunām. Sāc ar drošības plānu. Briesmu gadījumā zvani 112. Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu līdz 8 dienām, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tālrunis 116 123 strādā visu diennakti, 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības) – pēcpusdienā un vakarā. Abi strādā arī ar vīriešiem.

Par psihologu. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai terapeits pārzina manipulācijas un vardarbību. Padoms „izrunājieties”, „pacenties saprast mammu” vai kopīgas sesijas ar cilvēku, kurš lieto FOG, var miglu padarīt vēl biezāku. Meklē speciālistu, kurš tev tic, zina vārdus gāzlaitings un traumatiskā saikne, neuzstāj uz izlīgumu un domā par tavu drošību. Ja pēc sesijām jūties vēl vainīgāks, meklē citu. Tikmēr – Dr. Ramani Durvasulas materiāli angliski (YouTube „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024).

Biežāk uzdotie jautājumi

Ko nozīmē FOG psiholoģijā?

Saīsinājums no angļu fear, obligation, guilt – bailes, pienākums, vaina. To ieviesa Sūzena Forvarda un Donna Freizere 1997. gada grāmatā „Emotional Blackmail”. Tas ir apraksta modelis, nevis diagnoze: tas palīdz nosaukt, ar ko tevi notur.

Ar ko FOG atšķiras no emocionālās šantāžas?

Emocionālā šantāža ir tas, ko otrs dara: prasība, spiediens, draudi, līdz tu piekāpies. FOG ir tas, ko tas izraisa tevī un caur ko tas strādā. Viena lapa apraksta uzvedību, otra – sviras.

Kāpēc es jūtos vainīgs, lai gan neko sliktu neizdarīju?

Jo vaina tev ir iemācīta kā signāls „otram ir slikti”, nevis „es nodarīju pāri”. Ja pēc gadiem tev atkal un atkal teikts, ka tavas vajadzības sāpina citus, vaina parādās automātiski. Tas nav pierādījums, ka tu esi slikts. Tā ir iemācīta reakcija, un to var atmācīties.

Vai tas nozīmē, ka otrs ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Tev etiķete nav vajadzīga. Ja bailes, pienākums un vaina tiek lietoti pret tevi atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši. Un normālās attiecībās tu naktīs neprāto, vai tu esi tas trakais. Ja prāto, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un apjukumu kā simptomu. Vairāk: narcisms.