Kā zināt, ka tu to neizdomā: realitātes pārbaudes, kad šaubies par sevi
Tu, visticamāk, to neizdomā, ja tas pats atkārtojas atkal un atkal, tu otra tuvumā jūti bailes un sevi cenzē, ķermenis saspringst jau pirms tikšanās, prom no otra tev kļūst vieglāk un tu pats nekad neļautu sev darīt to, ko dara otrs; šaubas par to, vai tu pārspīlē, pašas ir viena no tipiskākajām psiholoģiskās vardarbības sekām.
Īsumā
- Balss „varbūt es pārspīlēju”, „varbūt narciss esmu es”, „citiem ir sliktāk” nav pierādījums, ka viss ir kārtībā. Bieži tā ir gāzlaitinga, DARVO, labo brīžu un gadiem dzirdētā „tu esi pārāk jūtīgs” sekas.
- Skaties nevis uz vienu strīdu, bet uz to, kas atkārtojas: bailes, ķermeņa reakcijas, sajūtas pēc dažām dienām prom, kurš atvainojas, dubultie standarti un tas, kā tu esi mainījies.
- Lai tas būtu īsts, nav vajadzīgi zilumi, diagnoze, citu piekrišana vai otra atzīšanās. Palīdz pieraksti, viens drošs cilvēks, 116 123 vai 116 006 un speciālists, kurš saprot vardarbību, nevis mēģinājums panākt, lai otrs atzīst.
Kas tas ir
Tu izlasi kādu tekstu par psiholoģisku vardarbību un atpazīsti gandrīz katru teikumu. Uz brīdi kļūst vieglāk: tātad man nav jājūk prātā. Bet pēc stundas atnāk cita balss. „Nu, ne jau vienmēr tā ir.” „Varbūt es vienkārši visu uztveru pārāk personīgi.” „Citiem ir daudz sliktāk.” Un līdz vakaram tu atkal esi tur, kur sāki: nezini, vai tas, ko tu piedzīvo, ir vardarbība vai tikai grūtas attiecības, kurās vainīgsvainīgsvainīga esi arī tu.
Šī nodarbība ir par šo balsi. Un par to, kā ar to strādāt, nevis to apklusinot, bet dodot tai godīgas atbildes.
Kā tas izklausās
Neviens no šiem teikumiem pats par sevi neko nepierāda. Tos var domāt arī cilvēks, kuram tiešām ir vienkārši grūts periods. Bet, ja tie tevī griežas mēnešiem un gadiem, ir vērts saprast, no kurienes tie nāk.
Kāpēc šīs šaubas ir daļa no vardarbības
Normālās attiecībās tu vari strīdēties, apvainoties, justies nesaprastsnesaprastsnesaprasta. Bet tu parasti negulē nomodā naktīs, prātojot, vai tev vispār ir tiesības justies tā, kā tu jūties. Pastāvīgas šaubas par to, vai tu „to neizdomā”, nav nejaušas. Tās rada konkrēti mehānismi.
Gāzlaitings (angl. gaslighting) ir tad, kad kāds atkārtoti apstrīd tavu atmiņu un uztveri, līdz tu vairāk tici viņam nekā sev. Sociologe Peidža Svīta (Sweet, 2019) raksta, ka gāzlaitings darbojas tik labi tāpēc, ka balstās uz jau esošiem aizspriedumiem: ka „jūtīgs” cilvēks ir neobjektīvs, ka emocijas nozīmē nepatiesību, ka skaļākais un mierīgāk runājošais ir pareizāks. Viens „tā nebija” vēl nav gāzlaitings. Tas ir gāzlaitings, kad tas atkārtojas atkal un atkal un saruna katru reizi pārslēdzas no notikuma uz tavu prātu.
DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender) nozīmē: noliegt, uzbrukt un samainīt lomas. Tu pasaki, ka tev sāpēja, un pēc piecām minūtēm tu jau atvainojies par to, ka „sabojāji vakaru”. Pēc simts šādām sarunām ir loģiski, ka tu vairs nezini, kurš ir cietušais.
Labie brīži. Otrs nav slikts visu laiku. Un tas mulsina visvairāk. Svarīgi zināt: labais periods nav obligāti ziedi vai romantika. Pietiek, ka otrs ir briesmīgs un tad vairs nav briesmīgs. Pēc nedēļas klusēšanas parasts vakars, kad neviens nekliedz, jūtas kā pierādījums, ka „nemaz nav tik slikti”.
Kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance) ir nepatīkama spriedze, kad divas lietas, kurām tu tici, nevar būt patiesas vienlaikus: „šis cilvēks mani mīl” un „šis cilvēks man regulāri dara pāri”. Prāts mēģina spriedzi mazināt, un vieglākais ceļš bieži ir samazināt otru pusi: „laikam tomēr nav tik traki”. Psiholoģe Dženifera Freida (Freyd, 1996) šo sauc par nodevības traumu (angl. betrayal trauma): kad pāri dara cilvēks, no kura tu esi atkarīgs, prāts mēdz „neredzēt” nodevību, jo redzēt to būtu pārāk bīstami. Tā nav muļķība. Tā ir aizsardzība.
Gadiem dzirdētais „tu esi pārāk jūtīgsjūtīgsjūtīga”. Ja tev atkārtoti teica, ka tu visu sabojā, ka ar tevi nevar normāli runāt, ka tu „vienmēr uztaisi drāmu”, tu pamazām sāc tā domāt arī patspatspati. Kad otra balss pārceļas tavā galvā, to sauc par pašgāzlaitingu (angl. self-gaslighting). Tas plašāk aprakstīts nodarbībā Kāpēc es šaubos par sevi, bet apjukums pašu attiecību laikā nodarbībā Apjukums ir simptoms.
Traumas pētniece Džudita Hermane (Herman, 1992) raksta, ka ilgstoša kontrole pār cilvēka dzīvi pakāpeniski izjauc viņa spēju paļauties uz savu spriedumu. Tāpēc šaubas „vai es to neizdomāju?” nav pretarguments. Tās bieži ir viena no pazīmēm.
„Un ja narciss esmu es?”
Šis jautājums nāk gandrīz visiem, kas pēta šo tēmu. Godīga atbilde: cilvēki, kuri naktīs uztraucas, vai viņi nav narcisi, un kuri paši meklē savu daļu vainas, reti ir tie, kuri vada vardarbīgo uzvedību. Tas, kurš pastāvīgi kontrolē un sodu, parasti nejūt vajadzību to pārbaudīt. Viņš vai viņa ir pārliecinātsViņa ir pārliecinātaViņš ir pārliecināts, ka problēma ir citos.
Bet tas nav glaimi. „Reti” nenozīmē „nekad”, un uztraukums pats par sevi nav attaisnojums. Tāpēc šeit ir godīga pašpārbaude. Atbildi sev nevis par vienu sliktāko dienu, bet par to, kā parasti ir:
- Vai pēc tam, kad es kādam nodaru pāri, es jūtu nožēlu un to izlaboju? Ne tikai saku „piedod”, bet mainu uzvedību, lai tas neatkārtojas.
- Vai es cienu otra „nē”? Kad otrs atsaka, vai es to pieņemu, vai spiežu, apvainojos, sodu ar klusēšanu, līdz „nē” pārvēršas par „jā”?
- Vai es sodu? Vai es apzināti daru otram sāpīgi, lai viņš vai viņaviņaviņš „iemācītos”: atņemu naudu, uzmanību, bērnus, draugus?
- Kurš no kura baidās? Vai es staigāju kā pa olām (angl. walking on eggshells), izsverot katru vārdu otra tuvumā? Vai otrs to dara manā tuvumā?
- Kurš var brīvi runāt? Vai otrs var man pateikt, ka viņam vai viņaiviņaiviņam sāp, un saruna paliek par to? Vai es varu to pateikt otram?
Ja tu godīgi redzi, ka baidies tu, ka tu pielāgojies, ka tu atvainojies un tu labo, bet otrs nē, tad tavs uztraukums, visticamāk, ir tieši tas, par ko šī nodarbība: iemācītas šaubas. Ja tu redzi, ka tiešām baidās otrs un ka tu viņu soda, tā ir svarīga atziņa, un to vērts nest pie speciālista, kurš strādā ar vardarbīgu uzvedību.
„Bet es taču arī kliedzu”
Daudzi cietušie nav „ideāli upuri”. Pēc mēnešiem provokāciju tu vienreiz eksplodēji, sviedi krūzi, pateici kaut ko nežēlīgu. Otrs to atceras un atgādina gadiem. To sauc par reaktīvo vardarbību (angl. reactive abuse): tevi ilgi provocē, līdz tu reaģē, un tad tieši tavu reakciju rāda kā pierādījumu, ka vardarbīgs esi tu. Vairāk terminā reaktīvā vardarbība.
Tas nenozīmē, ka kliegt ir labi. Tas nozīmē, ka viens izsprūdums nemaina to, kurš visu laiku ir baiļu pozīcijā. Līdzīgs mehānisms ir projektīvā identifikācija (angl. projective identification): otrs tik ilgi tevī „ieliek” savas dusmas vai nicinājumu, līdz tu tās tiešām sajūti un parādi. Par to terminā projektīvā identifikācija. Un jā, varmākas bieži saka „tu esi narciss” vai „tu mani gāzlaito”. Tāpēc skaties nevis uz to, kurš kuram uzlika etiķeti, bet uz to, kas atkārtojas, kuram tas nāk par labu un kurš no kura baidās.
Vienpadsmit realitātes pārbaudes
Neviena no šīm pārbaudēm atsevišķi neko nepierāda. Kopā tās veido attēlu, kuru ir grūtāk apstrīdēt nekā vienu atmiņu.
1. Vai tas atkārtojas?
Viens slikts vakars, viena netaisnīga frāze, viena aizmirsta sarunāta lieta notiek visos pāros. Tas nav vardarbība. Vardarbība ir tad, kad tas pats notiek atkal un atkal pēc līdzīga scenārija: spriedze, sprādziens vai sods, tad miers vai „nekas nav noticis”, tad atkal spriedze. Paskaties uz pēdējiem trim mēnešiem, nevis uz pēdējo strīdu. Vai tu varētu uzrakstīt, kā parasti izskatās jūsu strīds, un kā tas beidzas? Ja jā, tas nav gadījums. Tas ir ierasts veids, kā otrs rīkojas.
2. Vai tu baidies?
Ne vienmēr no sitieniem. Bieži no noskaņojuma, no klusēšanas, no stundām ilgas pratināšanas. Pamani: vai tu pirms sarunas to „izmēģini” galvā? Vai tu cenzē, ko stāstīt par savu dienu? Vai tu izvēlies laiku, kad pateikt kaut ko vienkāršu, piemēram, ka nopirki jaunas kurpes? Vai tu klusi atviegloti nopūties, kad otrs aiziet no mājām? Normālās attiecībās tu vari būt nervozsnervozsnervoza pirms grūtas sarunas. Bet tu nedzīvo tā katru dienu.
3. Ko dara tavs ķermenis?
Ķermenis bieži zina, pirms prāts atļauj sev to zināt. Pievērs uzmanību: kas notiek, kad tu dzirdi otra mašīnu pagalmā, atslēgu durvīs, telefona signālu ar viņa vai viņasviņasviņa vārdu? Vai sažņaudzas vēders, aizturas elpa, paātrinās sirds? Vai svētdienas vakarā, pirms pirmdienas ar šo priekšnieku, tev ir galvassāpes? Ķermenis nav nekļūdīgs tiesnesis, bet tā ir informācija. Nepārtraukta modrība (angl. hypervigilance) nerodas no nekurienes. Te var palīdzēt sajūtu karte: tā palīdz pamanīt, kur un kad ķermenī parādās spriedze.
4. Kā tu jūties pēc dažām dienām prom?
Ja vari, pamani, kā tu jūties, kad esi dažas dienas prom no otra: komandējumā, pie draugiem, kad otrs aizbraucis. Vai domas kļūst skaidrākas? Vai tu vairāk smejies, ēd ar apetīti, guli labāk? Vai tev pēkšņi atgriežas vēlme kaut ko darīt? Un kas notiek, kad tuvojas atgriešanās? Ja atšķirība ir liela, tā ir svarīga ziņa. Parasti vienas nedēļas prombūtne no grūtām, bet drošām attiecībām nerada tādu atvieglojumu, it kā tu izkāptu no ūdens, kurā grimsti.
5. Ko tu teiktu draugam?
Iedomājies, ka tieši šo stāstu, ar tiem pašiem vārdiem un notikumiem, tev izstāsta tuvs draugs. Sieva viņu apsauc kolēģu priekšā, pēc tam saka, ka tas bija joks. Kad viņš aizrāda, viņa nedēļu ar viņu nerunā. Pārbauda viņa telefonu. Ko tu viņam teiktu?
Iedomājies, ka tieši šo stāstu, ar tiem pašiem vārdiem un notikumiem, tev izstāsta tuva draudzene. Vīrs viņu apsauc kolēģu priekšā, pēc tam saka, ka tas bija joks. Kad viņa aizrāda, viņš nedēļu ar viņu nerunā. Pārbauda viņas telefonu. Ko tu viņai teiktu?
Iedomājies, ka tieši šo stāstu, ar tiem pašiem vārdiem un notikumiem, tev izstāsta tuvs draugs par savu ģimeni. Katros svētkos viņu radu priekšā izsmej, pēc tam saka, ka tas bija joks. Kad viņš aizrāda, ar viņu nedēļu nerunā un pārējiem stāsta, ka viņš „atkal sabojāja svētkus”. Ko tu viņam teiktu?
Iedomājies, ka tieši šo stāstu, ar tiem pašiem vārdiem un notikumiem, tev izstāsta tuvs draugs par savu darbu. Vadītājs viņu apsauc kolēģu priekšā, pēc tam saka, ka tas bija joks. Kad viņš aizrāda, nedēļu viņam nedod nevienu uzdevumu un sanāksmēs izliekas, ka viņa nav. Ko tu viņam teiktu?
Iedomājies, ka tieši šo stāstu, ar tiem pašiem vārdiem un notikumiem, tev izstāsta tuvs draugs. Draugu lokā vai kopienā, kur viņš ir gadiem, viņu citu priekšā izsmej, pēc tam saka, ka tas bija joks. Kad viņš aizrāda, visi nedēļu ar viņu nerunā. Ko tu viņam teiktu?
Vai tu teiktu „tu pārspīlē”? Visticamāk, nē. Ja tev ir viegli redzēt problēmu cita dzīvē un grūti savējā, tas nav tāpēc, ka tavā dzīvē problēmas nav. Tas ir tāpēc, ka iekšā ir vairāk baiļu, vairāk mīlestības un vairāk gadiem dzirdētu skaidrojumu.
6. Kas rakstīts tavos pierakstos?
Atmiņa ir dzīva lieta, un gāzlaitings to izmanto. Pieraksti to maina. Realitātes žurnālā (tas var būt piezīmju fails vai papīra burtnīca) pieraksti: datums, kas notika, precīzi vārdi, ko teica, kā tu juties, kas notika pēc tam. Pievieno ekrānuzņēmumus, ja tie ir. Pēc mēneša izlasi visu kopā. Bieži cilvēki paši ir pārsteigti: galvā tas bija „daži slikti brīži”, uz papīra tas ir divpadsmit reizes trīsdesmit dienās. Glabā to drošā vietā, kur otrs nevar piekļūt: nevis kopīgā datorā vai kopīgā mākonī. Kā to izdarīt, lasi sadaļā droša lietošana.
7. Kurš atvainojas, un vai kaut kas tiek salabots?
Normālā konfliktā abi reizēm atvainojas, un, pats svarīgākais, pēc atvainošanās kaut kas mainās. Paskaties godīgi: kurš parasti atvainojas jūsu attiecībās? Vai otra atvainošanās ir „piedod, ka tu tā juties” vai „piedod, bet tu mani piespiedi”? Vai pēc tās uzvedība mainās vai tikai pazūd uz dažām nedēļām? Ja atvainojies gandrīz vienmēr tu, arī tad, kad pāri darīja tev, un nekas netiek labots, tas nav nejaušība.
8. Ko redzēja citi?
Padomā par cilvēkiem, kuri kaut ko redzēja. Draudzene, kura pēc vakariņām tev klusi pajautāja, vai viss kārtībā. Brālis, kurš pārstāja nākt ciemos. Kolēģis, kurš pēc sanāksmes teica: „Tas nebija normāli, kā viņaviņaviņš ar tevi runāja.” Un vēl viens svarīgs jautājums: ko par tevi saka vecie draugi, kuri tevi pazina pirms šīm attiecībām? Vai viņi saka „tu esi mainījiesmainījiesmainījusies”, „tu vairs nesmejies”, „mēs tevi neredzam”? Ja neviens neko neredzēja, tas vēl nenozīmē, ka nekā nav. Bet, ja kāds redzēja un pateica, tā ir liecība, ko tavas šaubas bieži cenšas aizmirst.
9. Vai būtu labi, ja to darītu tu?
Iedomājies, ka to pašu, ko dara otrs, dari tu. Tu pārbaudi viņa vai viņasviņasviņa telefonu. Tu nedēļu nerunā, jo viņš pavakariņojaviņa pavakariņojaviņš pavakariņoja ar kolēģi. Tu izsmej otra draugus. Tu izlem, kā tiks tērēta kopīgā nauda, un neļauj iebilst. Kā otrs reaģētu? Vai tas būtu „normāli”? Ja atbilde ir „tas būtu katastrofa, mani apsauktu par traku”, tad jūsu attiecībās ir dubultie standarti. Vienam cilvēkam ir atļauts viss, otram nekas. Tas ir viens no skaidrākajiem rādītājiem, jo tam nav vajadzīga ne atmiņa, ne interpretācija.
10. Kas notika ar tevi?
KādsKādsKāda tu biji pirms šīm attiecībām? Vai tu smējies skaļāk, satikies ar draugiem, pats izvēlējiespats izvēlējiespati izvēlējies, ko vilkt, gāji uz treniņiem, dziedāji mašīnā? Vai tagad tu esi klusāks, piesardzīgāks, nogurušāks, sev svešsklusāks, piesardzīgāks, nogurušāks, sev svešsklusāka, piesardzīgāka, nogurušāka, sev sveša? Cilvēki mainās visu dzīvi, un tas ir normāli. Bet, ja tu esi mainījiesmainījiesmainījusies tieši tajā virzienā, kur ir mazāk tevis un vairāk baiļu, un to redz arī citi, tas ir svarīgs signāls. Par to plašāk nodarbībā Kur palika es?.
11. Vai tevi soda par to, ka tu pamani?
Šī ir varbūt svarīgākā pārbaude. Kas notiek, kad tu mierīgi pasaki: „Man likās, ka tas, ko tu teici, bija aizvainojoši”? Normālās attiecībās otrs var nepiekrist, var aizstāvēties, bet saruna paliek par notikumu. Vardarbīgās attiecībās sods seko par pašu pamanīšanu: klusēšana, kliedzieni, draudi aiziet, „tu atkal sāc”, „tev vajag ārstēties”. Ja tu esi iemācījiesiemācījiesiemācījusies, ka pamanīt ir bīstami, un tāpēc pārstāji pamanīt, tā ir atbilde uz jautājumu, vai tu to izdomā.
Ko saka šaubas un kas notiek patiesībā
| Ko saka šaubas | Kas bieži notiek patiesībā | Ko pajautāt sev |
|---|---|---|
| „Varbūt es pārspīlēju.” | Tev gadiem teica, ka tu pārspīlē, un tagad tu to saki pats. | Vai es to saku par vienu reizi vai par to, kas notiek katru mēnesi? |
| „Varbūt narciss esmu es.” | Tu pārbaudi sevi, jo tev rūp. Otrs sevi nepārbauda. | Kurš no kura baidās? Kurš labo, kad nodara pāri? |
| „Viņš vai viņa nav vienmēr sliktsViņa nav vienmēr sliktaViņš nav vienmēr slikts.” | Labie brīži ir daļa no cikla. Pietiek, ka pārtrauc būt briesmīgsbriesmīgabriesmīgs. | Vai pēc labajiem brīžiem sliktie beidzas vai atgriežas? |
| „Citiem ir sliktāk.” | Salīdzināšana nomaina jautājumu. Sāpes nav sacensība. | Vai man šeit ir labi? Vai es būtu mierīgsmierīgsmierīga, ja tā dzīvotu mans bērns? |
| „Man nav zilumu.” | Psiholoģiska vardarbība atstāj pēdas ķermenī un prātā, nevis uz ādas. | Vai man ir bail? Vai es esmu mainījiesmainījiesmainījusies? |
| „Visi saka, ka viņš vai viņa ir jauksviņa ir jaukaviņš ir jauks.” | Daudzi, kas dara pāri, ir burvīgi publiski un citādi mājās. | Ko redz tie, kas mūs redz aiz slēgtām durvīm? |
| „Es taču arī kliedzu.” | Reaktīvā vardarbība: tevi provocēja, līdz tu reaģēji. | Kas notika pirms tam? Cik bieži? Kurš sāk? |
| „Varbūt es to neatceros pareizi.” | Tavu atmiņu regulāri apstrīd. | Ko saka mani pieraksti un ekrānuzņēmumi? |
Kā tas izskatās
Edgaram ir trīsdesmit astoņi gadi, viņš ir celtnieks un pats sevi sauc par „nesatricināmu”. Viņš un Sandra ir kopā sešus gadus. Sandra lasa viņa ziņas, pēc katras tikšanās ar draugiem ir „slikta diena”, un, ja Edgars ko iebilst, viņa kliedz, ka viņš ir „tāds pats kā viņa tēvs” un ka viņai ir bail no viņa. Reiz, pēc trīs stundu strīda, Edgars iesita ar dūri pa galdu. Sandra to atgādina katrā strīdā un izstāstīja to saviem vecākiem. Edgars domā: „Vīrietis nedrīkst sūdzēties par sievieti. Un varbūt es tiešām esmu agresīvs.” Kad viņš nedēļu ir komandējumā, viņš guļ kā bērns. Brīvdienā pirms atgriešanās viņam sāp vēders. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Paskatīsimies uz Edgara situāciju caur pārbaudēm. Tas atkārtojas: pārbaudes, sodi pēc draugiem, kliedzieni. Viņš baidās: izvēlas vārdus, neiet pie draugiem, lai nebūtu „sliktas dienas”. Ķermenis reaģē pirms atgriešanās. Prom viņam ir vieglāk. Dubultais standarts: ja Edgars lasītu Sandras ziņas, tā būtu „vardarbība”. Viens sitiens pa galdu pēc trīs stundām kliegšanas ir reaktīva reakcija, nevis tas, kas nosaka visu attiecību virzienu. Tas nenozīmē, ka tas bija labi. Tas nozīmē, ka tas ir jāskatās kopainā.
Edgara šaubas ir tieši tas, ko šī nodarbība apraksta: „es taču arī kliedzu” plus „vīrietim jātiek galā”. Vīriešiem par to runāt bieži ir vēl grūtāk, jo viņiem mazāk tic un par viņiem smejas. Bet vīrieši piedzīvo vardarbību no sievietēm, un tas ir tikpat īsts. Vairāk nodarbībā Vīrieši kā upuri.
Ingai ir trīsdesmit seši gadi, viņa ir medmāsa un pati sevi sauc par „izturīgu”. Viņa un Raitis ir kopā septiņus gadus. Viņas alga nonāk viņa kontā, Raitis pārbauda katru čeku, pēc katras tikšanās ar draudzenēm viņam ir „slikta diena”, un, ja Inga ko iebilst, viņš nostājas cieši pretī un kliedz tā, ka kaimiņi klauvē pie sienas. Reiz, pēc trīs stundu strīda, Inga viņam iemeta ar telefonu. Raitis to atgādina katrā strīdā un izstāstīja viņas mātei: „Tava meita ir histēriska.” Inga domā: „Viņš mani nekad nav sitis. Un varbūt histēriskā tiešām esmu es.” Kad viņa nedēļu ir pie māsas, viņa guļ kā bērns. Pēdējā vakarā pirms atgriešanās viņai sāp vēders. (Apkopots no vairākiem stāstiem.)
Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.
Paskatīsimies uz Ingas situāciju caur pārbaudēm. Tas atkārtojas: naudas kontrole, sodi pēc draudzenēm, kliedzieni. Viņa baidās: izvēlas vārdus, neiet pie draudzenēm, lai nebūtu „sliktas dienas”. Ķermenis reaģē pirms atgriešanās. Prom viņai ir vieglāk. Dubultais standarts: ja Inga pārbaudītu Raita čekus, tā būtu „kontrole”. Viens mests telefons pēc trīs stundām kliegšanas ir reaktīva reakcija, nevis tas, kas nosaka visu attiecību virzienu. Tas nenozīmē, ka tas bija labi. Tas nozīmē, ka tas ir jāskatās kopainā.
Ingas šaubas ir tieši tas, ko šī nodarbība apraksta: „es taču arī metu” plus „viņš taču nesit”. Sievietēm bieži saka, ka bez zilumiem tā nav vardarbība un ka „tu jau arī neesi eņģelis”. Bet pastāvīga kontrole pār naudu un draugiem un bailes no otra ir vardarbība, pat ja viņš ne reizi nav pacēlis roku. Par šo atšķirību vairāk nodarbībā Konflikts vai vardarbība.
Grūtas attiecības vai vardarbība?
Svarīgi: ne katras smagas attiecības ir vardarbīgas. Cilvēki strīdas, pārdzīvo krīzes, nogurst viens no otra. Atšķirību redz nevis pēc tā, cik skaļš ir strīds, bet pēc tā, kas notiek ar varu, bailēm un labošanu. Plašāk nodarbībā Konflikts vai vardarbība.
Kas NAV vajadzīgs, lai tu to neizdomātu
Šaubas bieži uzstāda neiespējamas prasības: „Es varēšu būt drošsdrošsdroša tikai tad, kad…”. Šeit ir tas, kas nav vajadzīgs.
- Pierādījumi tiesai. Tiesai var vajadzēt dokumentus, bet tev, lai zinātu, kā tu dzīvo, tie nav vajadzīgi. Pieraksti ir, lai tu varētu uzticēties sev, nevis lai kādu notiesātu.
- Zilumi. Psiholoģiskā vardarbība ir vardarbība. Latvijas tiesa pagaidu aizsardzību var piešķirt arī pret psiholoģisku un ekonomisku vardarbību, ne tikai fizisku. Vairāk: pagaidu aizsardzība.
- Diagnoze. Diagnozi var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību paši pie speciālista gandrīz nekad neaiziet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja šāda uzvedība ir, attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, un ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Sāc ar drošības plānu. Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai trakais neesi tu. Ja tā ir, tas apjukums pats ir signāls: lasi par gāzlaitingu.
- Lai citi piekristu. Daudzi, kas dara pāri, publiski ir burvīgi. Citu viedoklis bieži balstās uz to, ko viņi redz ballītēs, nevis mājās.
- Lai otrs atzītu. Tas var nenotikt nekad. Tava realitāte nav atkarīga no tā, vai otrs to paraksta.
- Būt „ideālam upurim”. Tu varēji kliegt pretī, aizcirst durvis, pateikt ko nežēlīgu. Tas nenozīmē, ka tu esi pelnījis vai pelnījusipelnījispelnījusi to, kas notiek. Vairāk terminos reaktīvā vardarbība un projektīvā identifikācija.
Variācijas
Situācijas atšķiras no cilvēka uz cilvēku, bet šaubas un mehānisms ir tie paši.
Partnerattiecības, sieviete un vīrietis. Edgara stāsts ir viens piemērs. Vīrietim bieži ir papildu balss: „Īsts vīrietis ar to tiktu galā.” Kad viņš mēģina kādam pastāstīt, viņu izsmej. Tāpēc viņš klusē un šaubās vēl vairāk.
Partnerattiecības, vīrietis un sieviete. Ingas stāsts ir viens piemērs. Cits: Kristīne dzīvo ar Mārci, kurš nekad nekliedz. Viņš vienkārši klusē dienām, kad Kristīne „nepareizi” runā ar savu māti, un pēc tam uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Draudzenes saka: „Tev taču paveicās, viņš ir tik mierīgs.” Kristīne šaubās, jo nav ne vārda, ko citēt. Bet pārbaude „vai tev ir bail” un „kā tu jūties prom” dod skaidru atbildi.
Viena dzimuma pāris. Rolands un Jānis dzīvo kopā piecus gadus. Rolands kontrolē naudu un saka, ka Jānis „bez viņa nekur neiztiktu”. Jānim ir papildu šaubas: pat draugi reizēm nesaprot, ka vardarbība notiek arī viena dzimuma pāros. Tā notiek, un mehānisms ir tāds pats.
Pieaugušs bērns un māte. Rūtai ir trīsdesmit pieci gadi. Viņas māte katrā sarunā saka: „Es tev devu visu.” Tā ir taisnība: mākslas skola, angļu valodas kursi, drēbes. Bet arī nedēļām ilga klusēšana, kad Rūta nepaklausīja, pazemošana radu priekšā, „tu mani nomāksi ar savu raksturu”. Rūta domā: „Kā es varu sūdzēties, ja man bija viss?” Materiāls rūpes un emocionāla vardarbība var pastāvēt vienlaikus. Dzimšanas dienas dāvanas neatceļ bailes, kuras bērns juta katru vakaru.
Māsa. Andrim ir četrdesmit gadi. Viņa vecākā māsa Linda ir tā, kurai ģimenē vienmēr tic. Kad Andris neaizdod naudu, viņa radiem stāsta, ka brālis „aizmirsis, kas viņu izaudzināja”, bet pašam raksta: „Es tikai par tevi uztraucos.” Katra saruna beidzas ar to, ka Andris atvainojas. Viņš domā: „Brāļi un māsas taču strīdas.” Strīdas. Bet pārbaude „kurš atvainojas un vai kaut kas tiek salabots” rāda, ka te atvainojas tikai viens.
Vīramāte vai sievasmāte. Vitas vīramāte katrā ciemošanās reizē pārkārto viņas virtuvi un pie galda smejoties saka, ka „nabaga dēls ēd tikai no pakām”. Kad Vita lūdz tā nedarīt, vīramāte raud un vīram stāsta, ka vedekla viņu „izdzen no dēla dzīves”. Vita šaubās, jo „tā taču ir tikai vecāka sieviete ar savām manierēm”. Pārbaude „vai būtu labi, ja to darītu tu” atbild ātri: ja Vita tā runātu viņas mājā, tas būtu skandāls.
Priekšniece. Dace ir Kārļa priekšniece. Sanāksmēs viņa ir laipna, bet divatā viņu pazemo, uzdevumus dod mutiski un pēc tam saka, ka viņš „visu sajauca”. Kolēģi viņu mīl. Kārlis šaubās, jo „visiem citiem ar viņu viss kārtībā”. Pārbaude „kas notika ar tevi” palīdz: pirms šī darba viņš bija pārliecināts speciālists, tagad pirms katra e-pasta viņam trīc rokas.
Draudzība. Evija ir Lauras labākā draudzene kopš skolas. Evija izsmej Lauras jaunos draugus, ir „apvainojusies” katru reizi, kad Laura nevar satikties, un stāsta citiem, ka Laura „ir mainījusies uz slikto”. Laura domā: „Draudzības taču nav vardarbīgas.” Tās var būt, un tās pašas pārbaudes darbojas.
Pieaudzis bērns un tēvs. Mārim ir trīsdesmit divi gadi. Tēvs katrā sarunā saka: „Es tevi izskoloju, es tev nopirku pirmo mašīnu.” Tā ir taisnība. Bet bija arī dūre pa galdu par katru sliktu atzīmi, izsmiekls radu priekšā, ka viņš ir „mīkstais”, un nedēļām ilga ignorēšana, kad viņš izvēlējās citu augstskolu. Māris domā: „Kā es varu sūdzēties, ja viņš man visu deva?” Materiālas rūpes un emocionāla vardarbība var pastāvēt vienlaikus. Nauda par studijām neatceļ bailes, kuras bērns juta, dzirdot tēva soļus gaitenī.
Brālis. Santai ir trīsdesmit astoņi gadi. Viņas vecākais brālis Jānis ir tas, kuram ģimenē vienmēr tic. Kad Santa atsakās parakstīt papīrus par vecāku māju, viņš radiem stāsta, ka māsa „grib visu sev”, bet pašai raksta: „Es tikai gribu, lai ģimenē ir miers.” Katra saruna beidzas ar to, ka Santa atvainojas. Viņa domā: „Brāļi un māsas taču strīdas.” Strīdas. Bet pārbaude „kurš atvainojas un vai kaut kas tiek salabots” rāda, ka te atvainojas tikai viena.
Sievastēvs vai vīratēvs. Oskara sievastēvs katrā ģimenes pasākumā pie galda jautā, „kad viņš beidzot sāks pelnīt kā vīrietis”, un visi smejas. Kad Oskars lūdz to nedarīt, sievastēvs sievai saka, ka viņas vīrs „nesaprot jokus un nīst ģimeni”. Oskars šaubās, jo „vecs cilvēks, tāds humors”. Pārbaude „vai būtu labi, ja to darītu tu” atbild ātri: ja Oskars tā runātu viņa mājā, tas būtu skandāls.
Priekšnieks. Gatis ir Ilzes priekšnieks. Sanāksmēs viņš ir laipns, bet divatā pazemo viņu, uzdevumus dod mutiski un pēc tam saka, ka viņa „visu sajauca”. Kolēģi viņu mīl. Ilze šaubās, jo „visiem citiem ar viņu viss kārtībā”. Pārbaude „kas notika ar tevi” palīdz: pirms šī darba viņa bija pārliecināta speciāliste, tagad pirms katra e-pasta viņai trīc rokas.
Draudzība. Artis ir Kaspara labākais draugs kopš skolas. Artis izsmej Kaspara jauno draudzeni, ir „apvainojies” katru reizi, kad Kaspars nevar satikties, un kopīgajiem draugiem stāsta, ka Kaspars „ir mainījies uz slikto”. Kaspars domā: „Draudzības taču nav vardarbīgas.” Tās var būt, un tās pašas pārbaudes darbojas.
Grupa vai kopiena. Draudze, sporta klubs, uzņēmums, radu loks. Līderis vai grupa soda par jautājumiem, izslēdz tos, kuri šaubās, un saka „tu esi vienīgais, kam ir problēma”. Kad visi apkārt piekrīt, šaubīties par sevi ir vieglāk nekā par grupu. Pārbaudes „vai tevi soda par pamanīšanu” un „ko tu teiktu draugam” šeit ir īpaši noderīgas.
Klusā versija. Ne visi kliedz. Dažiem ir tikai nicīgs skatiens, nopūta, „nu, ja tev tā šķiet”, aukstums. Šīs attiecības ir vēl grūtāk nosaukt, un tāpēc šaubas ir vēl lielākas. Ķermeņa pārbaude un pārbaude „kā tu jūties prom” te bieži runā skaļāk par vārdiem.
Vai tas izklausās pazīstami?
- Vai tu vairāk laika pavadi, pārbaudot, vai tu neesi problēma, nekā dzīvojot?
- Vai tu stāstot par attiecībām automātiski piebilsti „bet viņš vai viņa nav slikts cilvēksviņa nav slikts cilvēksviņš nav slikts cilvēks”?
- Vai tu atceries, kad pēdējo reizi jutās droši pateikt „man tas nepatika”?
- Vai tev ir vieglāk noticēt otra versijai par notikušo nekā savai?
- Vai tu zini, kā tu reaģētu, ja draugs tev izstāstītu tieši tavu stāstu?
- Vai tu gaidi, ka kāds „atļaus” tev saukt to par vardarbību?
Ko tu vari darīt
Šaubas nepazūd vienā dienā. Bet tās var kļūt klusākas, ja tev ir uz ko balstīties.
1. Pieraksti. Sāc realitātes žurnālu. Datumi, precīzi vārdi, notikumi, tavas sajūtas, ekrānuzņēmumi. Glabā drošā vietā. Kad šaubas atnāk, atver un lasi. Nevis lai pierādītu kādam, bet lai redzētu patspatspati.
Realitātes žurnālsPieraksti, kas notika, un redzi, kas atkārtojas2. Izmanto pašpārbaudi. Strukturēti jautājumi palīdz redzēt kopainu, kad galva ir apjukusi.
Pārbaudi savas attiecībasPašpārbaude, apmēram 5 minūtes3. Runā ar vienu drošu cilvēku. Ne ar visiem, ne ar kopīgiem draugiem, kuri var nodot tālāk. Ar vienu, kurš tev tic un nav saistīts ar otru. Vai zvani uz 116 123 (diennakti, bez maksas, latviski, krieviski, angliski) vai 116 006 (noziegumos un vardarbībā cietušajiem, bez maksas, pēcpusdienā un vakarā). Tur tev nevajadzēs pierādīt, ka tas ir „pietiekami slikti”. Tiešās briesmās zvani 112.
4. Izlasi par gāzlaitingu. Kad tu redzi mehānismu, ir vieglāk to atpazīt. Terminā gāzlaitings ir piemēri no visām pusēm, arī tas, kas gāzlaitings nav.
5. Izvēlies speciālistu, kurš saprot vardarbību. Latvijā, tāpat kā citur, ne katrs psihologs vai psihoterapeits ir mācījies par narcistisku vardarbību un traumu. Labi domājošs speciālists bez šīm zināšanām var ieteikt „izrunāt to ar viņu”, „saprast otru pusi” vai doties uz pāru terapiju. Ar vardarbīgu cilvēku tas nestrādā kā ar normālu: godīgumu izmanto pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas. Tavām šaubām tas ir īpaši kaitīgi. Pārbaudi speciālistu:
- Vai viņš vai viņa tev tic, neliekot pierādīt?
- Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne (angl. trauma bond) un pastāvīga kontrole pār otra dzīvi (angl. coercive control)?
- Vai nespiež uz kopīgām sesijām, samierināšanos vai „vēl vienu iespēju”?
- Vai domā par tavu drošību un tavu uztveri?
Ja pēc sesijas tu šaubies par sevi vēl vairāk, jūti vainu vai tevi mudina atgriezties, meklē citu. Tā nav zīme, ka problēma esi tu. Kamēr meklē, palīdz dr. Ramani Durvasula, ASV klīniskā psiholoģe un viena no pazīstamākajām narcistiskās vardarbības speciālistēm: YouTube kanāls „DoctorRamani” un grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024). Viņas materiāli ir angļu valodā. Arī 116 123 un 116 006 var ieteikt speciālistus, kas strādā ar vardarbību.
6. Nekonfrontē, lai iegūtu apstiprinājumu. Kā teikts augstāk: otrs visticamāk noliegs, un tu paliksi ar vēl vairāk šaubu. Ja tev ir bail, domā par drošību, nevis par to, lai uzvarētu sarunā.
7. Runā ar sevi citādi. Kad atnāk balss „varbūt es pārspīlēju”, tev nav ar to jācīnās. Tev ir tai jāatbild.
Mīti
Iedziļinies
- Termini: gāzlaitings, pašgāzlaitings, kognitīvā disonanse, DARVO, reaktīvā vardarbība, projektīvā identifikācija, staigāt kā pa olām
- Kāpēc šaubas paliek pēc tam: Kāpēc es šaubos par sevi
- Apjukums attiecību laikā: Apjukums ir simptoms
- Atšķirība no parasta strīda: Konflikts vai vardarbība
- Kāpēc tik grūti aiziet: traumatiskā saikne
- Kā atgūt sevi: Kur palika es?
- Kā aiziet droši: drošības plāns
Saistīts
Avoti
- Sweet, P. L. (2019). The Sociology of Gaslighting. American Sociological Review, 84(5), 851–875.
- Stern, R. (2007). The Gaslight Effect. Morgan Road Books.
- Herman, J. L. (1992). Trauma and Recovery. Basic Books.
- Freyd, J. J. (1996). Betrayal Trauma: The Logic of Forgetting Childhood Abuse. Harvard University Press.
- Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. The Open Field.