Kad ieraugi narcisu bez maskas: ko darīt pirmajās dienās

Diena, kad tu ieraugi otru tādu, kāds viņš vai viņa ir, reti ir viens liels notikums: parasti tas ir kaut kas mazs un nejaušs – četrdesmitais lauztais solījums, meli, kurus tu pieķer nejauši, seja, kad tu raudi, triks, kas pēkšņi nestrādā –, un pirmajās 72 stundās un divās nedēļās svarīgākais ir nepaziņot un nekonfrontēt, pierakstīt, pastāstīt vienam drošam cilvēkam, klusi sargāt naudu un dokumentus un neizlemt tajā pašā naktī, ja vien nav briesmu; otrs pārmaiņas jutīs un bieži kļūs pēkšņi mīļš, dusmīgs vai krīzē, un tas, ka tava skaidrība pēc tam mirgo, ir normāli.

Kas tas ir

Daudzi cilvēki, kuri izgājuši no attiecībām ar narcistisku cilvēku, var nosaukt dienu. Ne vienmēr datumu, bet brīdi: virtuvi, mašīnu, telefona ekrānu, teikumu. „Tajā vakarā es ieraudzīju.” Līdz tam bija šaubas, attaisnojumi, cerība. Pēc tam bija kaut kas cits: tu pēkšņi redzi otru tādu, kāds viņš vai viņaviņaviņš ir, nevis tādu, kādu tu gadiem centies redzēt.

Šī nodarbība ir par šo brīdi. Kā tas parasti notiek, kāpēc triki, kas gadiem strādāja, pēkšņi vairs nestrādā, kā tas jūtas, ko darīt pirmajās 72 stundās un divās nedēļās un ko sagaidīt no otra, kad viņš vai viņaviņaviņš pamanīs, ka tu esi mainījies vai mainījusiesmainījiesmainījusies.

Šī ir sērijas „Diena, kad tu ieraugi” pirmā nodarbība. Tā balstās uz sēriju par miglu. Ja vēl neesi lasījis vai lasījusilasījislasījusi, sāc ar kā migla izklīst: tur ir visi posmi no pirmās plaisas līdz dzīvei pēc tam. Šeit mēs pietuvinām vienu no tiem – brīdi, kad plaisa kļūst tik liela, ka to vairs nevar aizlāpīt. Nākamās nodarbības: kā viņi paši noņem masku, vai es pārspīlēju? un es aizgāju un gribu atpakaļ.

Ar „masku” šeit mēs saucam tēlu, ko otrs rāda pasaulei un tev sākumā: uzmanīgs, šarmants, sapratnes pilns, dažreiz – upuris, kuram visi dara pāri. Ar „miglu” – stāvokli, kurā tu dzīvoji: apjukumu, šaubas par sevi, atkarību no otra noskaņojuma. Diena, kad tu ieraugi, ir diena, kad maska un migla vienlaikus kļūst caurspīdīgas.

Šī nodarbība ir arī vīriešiem. Vīrietis, kurš ierauga, ka sieva vai draudzene viņu gadiem kontrolējusi un pazemojusi, bieži paliek ar to viens: draugi smejas, radi saka „visām sievietēm ir savas kaprīzes”. Tas, ko tu redzi, ir īsts. Tev nav jābūt „vājam”, lai tev būtu nodarīts pāri.

Sieviete, kura ierauga, ka vīrs vai draugs ir cits cilvēks nekā tas, kuru pasaule apbrīno, bieži dzird: „Viņš taču ir tik jauks, tu kaut ko sajauc.” Tieši tas, ka ārpusē viņš ir jauks, ir daļa no tā, ko tu tagad redzi.

„Bet vai otrs vispār ir narcisists?”

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc gandrīz nekad netiek diagnosticēti. „Nav diagnozes” nenozīmē „nav narcisma”. Un etiķete nav svarīga. Svarīgs ir tas, kas atkārtojas: ja tevi atkal un atkal pazemo, maldina, kontrolē un tad pārraksta notikušo, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti tās kļūst sliktākas, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši – skat. drošības plānu. Normālas attiecības nenoved līdz tam, ka tu naktīs prāto, vai traks neesi tu pats vai patitraks neesi tu patstraka neesi tu pati. Ja tā ir, izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.

Kā tas parasti notiek: reti viens liels notikums

Filmās tas ir liels skandāls: sitiens, atklāta krāpšana, kliedziens uz ielas. Dzīvē lielās lietas bieži jau sen ir notikušas un jau sen ir izskaidrotas. „Viņš bija noguris.” „Viņai bija grūta bērnība.” „Es pats provocēju.” Diena, kad tu ieraugi, biežāk sākas ar kaut ko mazu. Tik mazu, ka no malas neviens nesaprastu, kāpēc tieši tas.

Tas ir kā pilns trauks: pēdējais piliens pats par sevi ir niecīgs. Bet trauks pārplūst. Zemāk ir tipiskākie „pēdējie pilieni”. Tie ir apkopoti no daudziem stāstiem – tavējais var izskatīties citādi.

Solījums, kas lauzts četrdesmito reizi

Ne pirmais. Ne desmitais. Četrdesmitais. Tu jau zini, kā tas beigsies, bet šoreiz kaut kas tevī vairs negaida.

Edgars trīs gadus dzird no sievas Kristīnes: „Šovasar mēs beidzot aizbrauksim pie tavas mammas uz Kuldīgu, apsolu.” Katru gadu nāk iemesls: darbs, veselība, „tava mamma mani nekad nav mīlējusi”. Šogad jūnijā Kristīne atkal saka „nākamnedēļ noteikti”, un Edgars pēkšņi pamana, ka viņš neko nejūt. Ne vilšanos, ne cerību. Viņš vienkārši domā: „Viņa to nekad nav domājusi nopietni. Nekad.” Apkopots no vairākiem stāstiem.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Ieva desmit gadus dzird no vīra Artūra: „Kad dabūšu paaugstinājumu, tu varēsi atgriezties studijās.” Paaugstinājums nāk, pēc tam vēl viens. Vakariņās Ieva jautā par studijām, un Artūrs, pat nepaceļot acis no telefona, saka: „Kāpēc tev tas vajadzīgs? Tev taču ir viss.” Ieva saprot, ka šis teikums nav jauns. Jauns ir tas, ka viņa to beidzot dzird. Apkopots no vairākiem stāstiem.

Situācija apkopota no vairākiem stāstiem. Tā notiek jebkura dzimuma cilvēkiem.

Ko tas nozīmē: tu vairs nevērtē solījumu, tu vērtē to, kas atkārtojas. Par šo pāreju – no vārdiem uz darbiem – ir nodarbība saka vienu, dara citu. Tukši nākotnes solījumi (angl. future faking) ir solījumi, kuriem nekad neseko darbi, bet kuri tevi notur, jo tu gaidi.

Meli, kurus tu pieķer nejauši

Tu nemeklēji. Tu negribēji. Tas vienkārši atnāca: kāds kopīgs paziņa pieminēja vakaru, kad otrs it kā bija darbā. Čeks mašīnā. Divas versijas vienam stāstam, ko otrs pastāstīja tev un tavai māsai. Un pats svarīgākais: tu uzreiz saproti, ka tas nav pirmais. Ka ir bijuši simti citu, kurus tu neredzēji, jo negribēji redzēt.

Psiholoģe Dženifera Freida (Jennifer Freyd) aprakstīja „nodevības aklumu” (angl. betrayal blindness): cilvēki nepamana vai aizmirst nodevību, ja viņu drošība vai dzīve ir atkarīga no nodevēja (Freyd, 1997). Tas nav muļķums. Tā ir aizsardzība. Diena, kad tu ieraugi, bieži ir diena, kad šai aizsardzībai vairs nepietiek spēka.

Ziņa uz nepareizā ekrāna

Telefons uz galda, ekrāns iedegas. Otrs aizmirst izrakstīties no datora. Ziņa, kas bija domāta draudzenei, atnāk tev. Tu izlasi, kā otrs par tevi runā, kad domā, ka tu nedzirdi.

Mārtiņš meklē kopīgajā planšetē atvaļinājuma bildes un ierauga atvērtu sarakstu starp sievu Daci un viņas māsu. Dace raksta:

„Nē, viņš neko nenojauš. Viņš ir kā suns – pakasi aiz auss, un viņš ir laimīgs. Svētdien pateikšu, ka man vajag naudu kursiem.”

Liene paņem vīra telefonu, lai pārslēgtu mūziku mašīnā. Uznirst viņa ziņa draugam, ko viņš nav paspējis nosūtīt:

„Jā, sieva atkal raud. Ļauju viņai pabļaut, rīt būs zīda. Viņa vienmēr atgriežas.”

Tu to jau zināji. Bet līdz šim tev bija tikai sajūta, un sajūtu otrs vienmēr varēja apstrīdēt. Tagad tev ir otra paša vārdi. Tos otrs rakstīja nevis tev, bet par tevi. Tur nav izrādes.

Seja, kad tu raudi

Daudzi to apraksta gandrīz vienādi. Tu raudi – par kaut ko smagu: slimību, zaudējumu, par to, kā otrs ar tevi runāja. Un tu paskaties uz otru. Tu ieraugi garlaicību. Vai nepatiku. Vai pat mazu, apmierinātu smaidu. Uz sekundi. Pēc tam seja atkal ir „rūpju pilna”. Bet tu to redzēji.

Jānis stāsta sievai, ka tēvam atrasts audzējs, un viņam aizlūzt balss. Viņa uz brīdi paskatās pulkstenī un tad saka:

„Nu, ko tu no manis gribi? Lai es arī raudu? Mums jāpaspēj uz Santas dzimšanas dienu.”

Agnese mājās raud pēc tam, kad viņu atlaida no darba. Vīrs Gatis viņu vēro no dīvāna ar sakrustotām rokām un saka:

„Es taču teicu, ka tu tur neiederies. Beidz šo teātri, kaimiņi dzird.”

Seja, kad tu esi vājš vai vājavājšvāja, ir viena no godīgākajām. Par to – vairāk nodarbībā kā viņi paši noņem masku.

Triks, kas pēkšņi nestrādā

Otrs dara to, ko vienmēr: sāk klusēt dienām, kliedz, raud, draud aiziet, saka „tu esi traka” vai „tu esi vājš”. Un tu pamani, ka tas nenostrādā. Tu nesteidzies atvainoties. Tev nesāp vēders. Tu vienkārši vēro. Kaut kur iekšā tu dzirdi: „A, tas atkal ir tas.”

Tas ir ļoti savāds brīdis. Gadiem viens klusēšanas sods (angl. silent treatment) – kad otrs tevi sodot nerunā ar tevi dienām – tevi iznīcināja. Šodien tas izskatās pēc tā, kas tas ir: paņēmiens.

Viens drauga teikums

Kāds no malas pasaka vienu teikumu. Bieži pat ne īpaši gudru. Bet tas trāpa.

Kolēģis pēc korporatīvā vakara, kurā Mārtiņa sieva visu vakaru publiski labojusi katru viņa vārdu, ceļā uz mājām saka:

„Klausies, tu viņas priekšā izskaties kā skolnieks, kurš gaida atzīmi. Tu tāds nebiji.”

Māsa pēc vakariņām, kurās Lienes vīrs trīs reizes pajokoja par viņas svaru, trauku mazgātuvē klusi jautā:

„Viņš tā ar tevi runā arī tad, kad nav cilvēku? Tu pat vairs nesmejies līdzi.”

Nav svarīgi, vai draugs saprot visu. Svarīgi, ka tev uz mirkli atgriežas ārējais skats. Tu ieraugi sevi no malas.

Raksts, video, grāmata

Tu naktī lasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting) – kad tev liek šaubīties par to, ko tu redzēji un piedzīvoji. Vai par traumatisko saikni (angl. trauma bond) – pieķeršanos cilvēkam, kurš tevi sāpina. Un tu lasi nevis teoriju, bet savu dzīvi. Ar tiem pašiem teikumiem, tām pašām nedēļas dienām. Tu domā: „Kā viņi zina?” Atbilde: tāpēc, ka šie paņēmieni ir tik līdzīgi dažādiem cilvēkiem, ka tos var aprakstīt.

Ne tikai partneriem. Pieaugušais bērns ierauga māti vai tēvu, kad pats kļūst par vecāku vai kad terapeits pajautā „un kā tev bija pēc tam?”. Darbinieks ierauga priekšnieku, kad jauns vadītājs pasaka „paldies” bez „bet”. Draugs ierauga draudzeni, kad viņa pazūd tieši tad, kad tev ir grūti. Brālis vai māsa ierauga, kad radi pārstāj klusēt. Grupas dalībnieks ierauga vadītāju, kad kāds aiziet un visi pēkšņi par šo cilvēku runā kā par nodevēju.

Kāpēc triki pārstāj strādāt

Gadiem tu dzīvoji miglā, kurā viss tika izskaidrots. Kāpēc tieši tagad tas mainās? Parasti nevis viena, bet vairākas lietas kopā.

1. Tolerance. Tas, kas sākumā bija šoks, pēc simtās reizes vairs nav šoks. Otra kliedziens, asaras vai klusums vairs nerada to paniku, kas tevi lika skriet un labot. Tas, kas tevi turēja, bija tavas bailes. Kad bailes nogurst, triks paliek bez spēka.

2. Pierādījumu kaudze. Psihologs Leons Festingers (Leon Festinger) aprakstīja kognitīvo disonansi (angl. cognitive dissonance): iekšēju spriedzi, kad divas pārliecības nesader kopā (Festinger, 1957). Prāts to mazina, izskaidrojot jaunos faktus tā, lai vecā pārliecība paliktu. „Viņš mani mīl, tikai ir noguris.” Bet katram izskaidrojumam ir cena. Kādā brīdī faktu ir tik daudz, ka vieglāk ir mainīt pārliecību, nevis turpināt skaidrot. Tā nav vājuma, tā ir aritmētikas diena.

3. Attālums. Komandējums, slimnīca, nedēļa pie vecākiem, otra ceļojums. Ilgstošs stress vājina smadzeņu daļu, kas salīdzina un secina, un, stresam mazinoties, tās darbs atjaunojas (Arnsten, 2009). Pat trīs dienas bez otra var būt pietiekami, lai prāts sāktu domāt pats.

4. Izsīkums. Tev vienkārši vairs nav spēka skaidrot. Ne otram, ne sev. Dīvainā kārtā tieši nogurums dažreiz atver acis: tev vairs nepietiek enerģijas uzturēt stāstu „viss ir labi”.

5. Drošības brīdis. Traumas pētniece Džūdita Hermane (Judith Herman) uzsvēra, ka pirmais atveseļošanās nosacījums ir drošība (Herman, 1992). Daudzi redz skaidri tieši brīdī, kad uz mirkli ir drošībā: pie drauga, pēc darba maiņas, kad otrs aizbraucis. Tev nav jāsargājas, un tāpēc tu vari redzēt.

6. Pats otrs. Otrs kļūst paviršs, pārspēlē, pasaka par daudz. Tas nav nejauši – par to ir visa nākamā nodarbība: kā viņi paši noņem masku.

Un vēl viena lieta, ko svarīgi zināt: traumatiskā saikne neveidojas tikai no dāvanām un romantikas. Pietiek ar to, ka pēc sliktām dienām nāk vienkārši normāla diena – bez kliedzieniem, bez klusēšanas. Atvieglojums pats par sevi piesaista (Dutton & Painter, 1993). Tāpēc daudzi, kuri „nekad nebija mīlestības bombardēšanā”, tomēr bija piesaistīti. Un tāpēc diena, kad tu ieraugi, neizdzēš saikni uzreiz. Redzēt un atraisīties ir divas dažādas lietas.

Kā tas jūtas

Cilvēki šo brīdi apraksta ļoti dažādi. Nav „pareizas” sajūtas.

Sajūta	Kā to apraksta	Ko tā nozīmē
Klikšķis	„Kā slēdzis galvā. Viss nostājās savās vietās.”	Prāts pārstāj cīnīties ar faktiem
Nelabums	„Man burtiski sāka griezties galva un nāca vemt.”	Ķermenis reaģē uz šoku ātrāk par domām
Miers	„Man bija dīvaini mierīgi. Es pat izdzēru tēju.”	Beidzot nav jāsargā ilūzija
Auksta skaidrība	„Es skatījos uz viņu kā uz svešinieku.”	Emocionāls attālums, kas sargā
Sēras	„Es raudāju par cilvēku, kura nekad nebija.”	Tu sēro par tēlu un solīto nākotni
Neticība	„Nākamajā rītā es domāju, ka to sapņoju.”	Prāts mēģina atgriezt veco versiju
Pagātne pārkārtojas	„Pēkšņi es sapratu pirmo Jāņu nakti, kāzas, visu.”	Tu redzi to, kas atkārtojās

Pēdējā ir, iespējams, visgrūtākā. Tu sāc pārlasīt savu dzīvi. Katrs strīds, katrs „tev jūk prāts”, katra dzimšanas diena, kas beidzās ar asarām, pēkšņi iegūst citu nozīmi. Tā nav tava fantāzija. Tā ir pirmā reize, kad tu redzi visu kopā, nevis pa gabaliņam.

Daži jūtas vainīgi, ka nejūt vairāk. Daži jūtas kā ārprātīgi, jo vienā stundā ir trīs pretējas sajūtas. Tas ir normāli. Ķermenim un prātam vajag laiku, lai panāktu to, ko tu tikko ieraudzīji.

Diena, kad tu ieraugi, nav diena, kad tev jārīkojas

Tu vari ieraudzīt visu un vēl nezināt, ko darīt. Tu vari ieraudzīt un vēl mīlēt. Tu vari ieraudzīt un rīt atkal šaubīties. Redzēt nenozīmē, ka tev tūlīt jāaiziet vai jāpaziņo. Tas nozīmē, ka tev tagad ir informācija, ko sargāt – no otra un no aizmirstības.

Pirmās 72 stundas un pirmās divas nedēļas

Šeit ir svarīgākā daļa. Daudzi cilvēki pirmajās stundās pēc šāda brīža dara to, kas pēc tam visvairāk sāp. Tas ir saprotami: tu gribi, lai otrs arī ieraudzītu. Lai atzītu. Lai beidzot būtu taisnība. Bet ar cilvēku, kurš tevi gadiem maldinājis, tas gandrīz nekad nenotiek.

1. Nepaziņo

Nesaki otram „es tevi redzu”, „tu esi narcisists”, „es visu sapratu”. Kāpēc? Jo tas, ko tu tikko esi ieraudzījis vai ieraudzījusiieraudzījisieraudzījusi, ir tavs vienīgais pārsvars. Tiklīdz otrs zina, ka tu redzi, viņš vai viņaviņaviņš sāk strādāt, lai tu vairs neredzētu: vairāk šarma, vairāk šaubu sēšanas, vairāk kontroles.

2. Nekonfrontē

Konfrontācija ar normālu cilvēku var novest pie sarunas. Ar narcistisku cilvēku tā parasti noved pie viena no trim: noliegšanas, uzbrukuma vai lomu apmaiņas, kad pēkšņi vainīgs esi tu. To sauc par DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender): noliegt, uzbrukt, apmainīt upuri un pāridarītāju vietām.

Situācija 1 · Tu pasaki, ko izlasījiMārtiņš vakarā parāda sievai Dacei ekrānuzņēmumu, kur viņa māsai raksta, ka viņš ir „kā suns” un ka svētdien viņa „dabūs naudu kursiem”.

Normāli„Tas ir briesmīgi, ko es uzrakstīju. Man ir kauns. Tev ir tiesības būt dusmīgam. Es saprotu, ja tev vajag laiku, un es pati izdomāšu, kā to labot, nevis prasīšu, lai tu mani mierini.”

Normāls cilvēks, kuru pieķer, var būt apmulsis un aizstāvēties, bet ātri atzīst to, kas redzams melns uz balta, un uzņemas labot. Mārtiņa jūtas ir sarunas centrā.

Vardarbība„Tu lasi manu saraksti? Tu esi slims. Tas bija joks, mēs ar māsu tā runājam. Tu vienmēr visu uztver personīgi. Zini, ko – es vairs nevaru ar tevi dzīvot, ja tu mani izspiego.”

Noliegums (joks), uzbrukums (tu esi slims, tu izspiego) un lomu maiņa: tagad pāri darīts ir Dacei. Pēc desmit minūtēm Mārtiņš atvainojas par to, ka paņēma planšeti. Ekrānuzņēmums pazūd no sarunas.

Situācija 2 · Tu pasaki, ko izlasījiLiene vakarā pasaka vīram, ka redzēja viņa ziņu draugam: „Ļauju viņai pabļaut, rīt būs zīda. Viņa vienmēr atgriežas.”

Normāli„Tev ir taisnība, ka tā ir nicinoša ziņa. Es tā par tevi nedrīkstēju runāt. Es gribu saprast, kāpēc tā daru, un es nevainošu tevi par to, ka to redzēji.”

Viņš neatsakās no teiktā, neuzbrūk Lienei par telefonu un runā par savu rīcību, nevis par viņas reakciju.

Vardarbība„Tu rakņājies manā telefonā? Pēc visa, ko es tev devu? Tu esi histēriska, tieši par to es draugam arī rakstīju. Tagad tu redzi, kāpēc man vajag kādu, ar ko parunāt.”

Viņš pārvērš Lienes atklājumu par pierādījumu viņa versijai: viņa ir „histēriska”, un tāpēc viņš par viņu runā. Rezultātā Liene sāk šaubīties, vai tiešām nebija histēriska, un otrs zina, ka jāslēpj labāk.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc nekonfrontēt: drošība. Brīdis, kad otrs saprot, ka zaudē kontroli pār tevi, var būt bīstams. Pētījumi par aiziešanu no vardarbīgām attiecībām rāda, ka aiziešana ir process, bieži ar vairākiem mēģinājumiem, un ka laiks ap aiziešanu ir paaugstināta riska laiks (Anderson & Saunders, 2003). Ja otrs kādreiz ir draudējis, sitis, lauzis lietas vai kontrolējis tavas kustības, konfrontācija var būt bīstama.

3. Pieraksti tagad

Šodien, nevis rīt. Plaisas aizveras ļoti ātri: otrs izskaidros, tu būsi noguris vai nogurusinogurisnogurusi, pēc nedēļas tev šķitīs, ka tu pārspīlēji. Pieraksts ir veids, kā paturēt to, ko tu redzēji.

Kas notika: datums, vieta, precīzi vārdi. Tikai darbi un teiktais, bez interpretācijas.
Kā tu jūties: ķermenī, domās. Tas palīdzēs vēlāk atcerēties, ka tas nebija „nekas”.
Ko tu ieraudzīji: vienā teikumā. Piemēram: „Viņš mani nemīl tā, kā es domāju. Viņam vajag, lai es paliktu.”
Kur glabāt: tur, kur otrs nevar piekļūt. Ja otrs pārbauda tavu telefonu vai datoru, izlasi drošas lietošanas padomus. E-pasts, kuru otrs nezina, vai papīra klade pie drauga.

4. Viens drošs cilvēks

Pastāsti vienam cilvēkam. Ne visiem, ne kopīgiem draugiem, ne otra ģimenei. Vienam, kuram tu uzticies un kurš nenesīs ziņas atpakaļ. Viņa uzdevums nav tev pateikt, ko darīt. Viņa uzdevums ir atcerēties kopā ar tevi. Kad nedēļas beigās tu sāksi šaubīties, viņš varēs pateikt: „Tu man otrdien stāstīji, ka…”

Ja tāda cilvēka nav – un izolācija ir bieža šādās attiecībās –, zvani krīzes tālrunim 116 123 (bez maksas, visu diennakti). Tur var runāt arī par to, ka tu vienkārši kaut ko ieraudzīji un nezini, ko ar to darīt.

5. Klusi sargā naudu un dokumentus

Nekas dramatisks. Vienkārši tas, ko vērtīgi izdarīt jebkurā gadījumā, pat ja tu vēl neesi izlēmis vai izlēmusiizlēmisizlēmusi:

pases, ID kartes, dzimšanas apliecības, bērnu dokumentu kopijas – drošā vietā ārpus mājas vai mākonī, kuram otrs nepiekļūst;
sava bankas konta pārbaude: vai tev ir piekļuve? Kādi ir kopīgie kredīti?
neliela rezerve, kas ir tikai tava – pat 20 eiro nedēļā pie uzticama cilvēka;
paroles: nomaini tās, kuras otrs var zināt, bet dari to piesardzīgi, ja pēkšņa maiņa var izraisīt aizdomas.

Par naudas kontroli kā vardarbības formu (angl. economic abuse) vairāk: ekonomiskā vardarbība.

6. Drošības plāns, ja ir risks

Ja tu baidies

Ja otrs kādreiz ir draudējis, sitis, žņaudzis, lauzis mantas, sekojis tev vai draudējis sev – izveido drošības plānu pirms jebkādas sarunas vai aiziešanas. Tūlītējas briesmas – 112. Valsts policija – 110. Krīzes tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti). Noziegumos cietušo tālrunis 116 006 (pēcpusdienā un vakarā). Policija var pieņemt lēmumu par nošķiršanu uz laiku līdz 8 dienām, un tiesa var piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību, arī pret psiholoģisko. Sāc ar drošības plāna rīku.

Aizpildi drošības plānuRīks, 10 minūtes

Tas attiecas uz vīriešiem tikpat kā uz sievietēm. 116 123 un policija strādā arī ar vīriešiem, kuriem pāri dara sieviete.

7. Neizlem tajā pašā naktī

Ja vien tev nedraud briesmas – tad rīkojies uzreiz un zvani 112 –, neizlem lielas lietas tajā pašā naktī. Ne „es aizeju rīt”, ne „es palieku un aizmirstu”. Emociju vilnis pirmajās stundās ir pārāk liels. Lēmumi, kas pieņemti tajā, vai nu ir pārsteidzīgi un nedroši, vai arī tiek atsaukti, kad vilnis nokrīt – un tad šķiet, ka viss bija kļūda.

Pieņem citu lēmumu: „Es to redzēju. Es to pierakstīju. Es to nevienam neatdodu. Nākamo divu nedēļu laikā es vēroju un gatavojos.”

Plāns vienā tabulā

Laiks	Ko darīt	Ko nedarīt
Pirmās stundas	Pierakstīt, noglabāt droši, elpot	Paziņot, konfrontēt, rakstīt garu ziņu
Pirmās 72 stundas	Pastāstīt vienam drošam cilvēkam, izgulēties, ēst	Pieņemt lielus lēmumus, stāstīt kopīgiem draugiem
Pirmā nedēļa	Vērot otru bez vērtējuma, pierakstīt katru dienu	Pārbaudīt otru ar „testiem”, draudēt aiziet
Otrā nedēļa	Dokumenti, nauda, drošības plāns, informācija par iespējām	Gaidīt, ka otrs pats atzīs
Pēc divām nedēļām	Pārlasīt pierakstus un izlemt nākamo soli	Sākt no nulles, ja atkal šaubies

Par to, ko darīt, kad šaubas atgriežas, ir nākamā nodarbība šajā sērijā: vai es pārspīlēju?.

Ko sagaidīt: otrs jūt pārmaiņas

Tu nepaziņoji. Tu nekonfrontēji. Un tomēr otrs pamanīs. Cilvēki ar narcistisku uzvedību bieži ļoti smalki jūt, kas notiek ar citiem – ne tāpēc, ka viņiem rūp, bet tāpēc, ka viņu kontrole ir atkarīga no tavām reakcijām.

Ko viņi pamana:

tu esi mierīgāks vai mierīgākamierīgāksmierīgāka. Tu vairs nesteidzies atvainoties;
tu nereaģē uz provokācijām tā kā agrāk;
tu vairāk laika pavadi ar citiem vai viens pats;
tu jautā mazāk, skaidro mazāk, stāsti mazāk;
tavās acīs vairs nav tās nervozās gaidīšanas.

Un tad parasti sākas viens vai vairāki no šiem gājieniem.

Pēkšņs maigums. Ziedi, sirsnīgas sarunas, „es šodien domāju, cik tu man esi svarīgs”. Tas ir kā otrais medusmēnesis. Tas ir tas pats atvieglojums, kas tevi gadiem piesēja – tikai tagad tu redzi, kad tas ieslēdzas: tieši tad, kad tu sāc attālināties.

Krīze. Pēkšņi otrs ir slims, depresīvs, zaudē darbu, viņa mātei ir problēmas, „es nezinu, vai gribu dzīvot”. Dažas krīzes ir īstas. Bet paskaties uz laiku: vai tā sākās tieši tad, kad tu kļuvi mierīgāks vai mierīgākamierīgāksmierīgāka? Krīze ir veids, kā atgriezt tevi aprūpētāja lomā. Ja otrs draud sev, zvani 112 un nepaliec ar to viens – bet tā nav tava atbildība palikt attiecībās, lai otrs dzīvotu.

Vairāk gāzlaitinga. „Tu esi pārāk jūtīgs vai jūtīgajūtīgsjūtīga.” „Tā nebija.” „Tev atkal kaut kas šķiet.” Otrs cenšas atgriezt tevi pie šaubām, jo šaubīgs cilvēks nav bīstams.

„Kas ar tevi notiek?” Jautājums, kas izklausās pēc rūpēm, bet parasti ir izlūkošana: ko tu zini, ar ko tu runāji, kas tev „iestāstīja”. Bieži kopā ar mājienu, ka tu esi „dīvains” vai „slims”.

Stāstu gatavošana. Otrs sāk stāstīt draugiem un radiem, ka tev „ir grūts periods”, „tu esi nestabils vai nestabilanestabilsnestabila”, „tev kaut kas nav kārtībā ar nerviem”. Tā ir nomelnošana (angl. smear campaign) iepriekš – lai, ja tu kaut ko pateiksi, tev vairs neticētu.

Spiediens „parunāt”. „Mums vajag nopietni parunāt.” „Tu no manis kaut ko slēp.” „Es neiešu gulēt, kamēr tu nepateiksi.” Saruna šeit nav saruna. Tā ir mēģinājums dabūt no tevis informāciju un atkal uzņemties vadību.

Kā tas parasti izskatās pēc tipa

Zemāk ir četri bieži sastopami veidi. Tas ir modelis, nevis likums: cilvēki jauc tipus, un tava pieredze var būt cita. Plašāk par katru tipu – nodarbībās sadaļā „Kas viņi ir”.

Slēptā narciste sieviete (klusa, „jūtīga”, bieži upura lomā). Viņa pamana, ka tu vairs nesteidzies viņu glābt, un viņas pirmā atbilde bieži ir asaras un slimība. „Man ir tik slikti, un tu esi tik auksts.” Pēc tam – klusa vainošana caur citiem: viņa zvana tavai mātei vai jūsu kopīgajai draudzenei un saka, ka „ar tevi kaut kas notiek”, ka viņa „baidās par tevi”. Tas izskatās pēc rūpēm, bet rezultāts ir tas, ka tevi sāk uzmanīt citi. Ja tu joprojām esi mierīgs, var nākt klusēšanas sods un pēc tam pēkšņs maigums. Vairāk: slēptā narciste un kāpēc slēptā narciste neatlaiž.

Atklātā narciste sieviete (skaļa, spoža, publiska). Viņa pamana, ka tu vairs nesmaidi viņas izrādēm, un pastiprina: kritika draugu priekšā, „tu vairs neesi vīrietis”, flirts ar citiem tavā klātbūtnē, lai tu justos greizsirdīgs. Ja tas nestrādā, var nākt dusmu uzliesmojums vai demonstratīvs „es aizeju”, gaidot, ka tu skriesi pakaļ. Un gandrīz vienmēr – publiska versija: sociālos tīklos vai draugu lokā viņa ir tā, kura „cieš no auksta vīra”. Vairāk: atklātā narciste.

Slēptais narcists vīrietis (kluss, aizvainots, „nenovērtēts”). Viņš pamana, ka tu vairs neesi tā, kas visu nokārto un mierina, un atbild ar aizvainojumu un nevarību: vēl mazāk dara mājās, „aizmirst” rēķinus, nerunā ar tevi dienām, bet citiem saka, ka „viņa mani vairs neciena”. Var nākt depresija un „man nav jēgas dzīvot” – viņa klusā vara ir tava vainas sajūta. Ja tu turies, viņš pēkšņi var „saprast visu” un pierakstīties pie psihologa. Vairāk: slēptais narcists vīrietis.

Atklātais narcists vīrietis (pārliecināts, šarmants publiski, dominējošs mājās). Viņš pamana, ka tu vairs nebaidies tik ļoti, un reaģē ar kontroles pastiprināšanu: pārbauda tavu telefonu, prasa atskaites par naudu, jautā, kur biji. Var nākt dusmu uzliesmojumi, sienas dauzīšana, draudi „tu bez manis neko nevari” vai „es tev atņemšu visu”. Pēc tam – spoži svētki, dāvanas, „mēs pārcelsimies uz jūru”. Šis tips ir tas, kura gadījumā drošības plāns ir vissvarīgākais. Vairāk: atklātais narcists vīrietis.

Otrajā nedēļā pēc tam, kad Edgars klusi pārstāja atvainoties par visu, Kristīne vakarā apsēžas viņam blakus ar asarām acīs:

„Es jūtu, ka tu mani vairs nemīli. Kas tev ir iestāstījis? Tā tava māsa? Man ir tik bail, ka tu kļūsti tāds pats kā tavs tēvs.”

Pēc tam, kad Ieva divas nedēļas mierīgi atbild „labi” uz Artūra kritiku un vairs nestrīdas, viņš pēkšņi atnāk ar ziediem un biļetēm uz Romu:

„Es sapratu, ka pēdējā laikā biju par daudz aizņemts. Bet tu arī esi mainījusies, tu esi kaut kur tālu. Tev ir kāds cits?”

Abās ziņās ir tā pati struktūra: maigums vai asaras, un tūlīt aiz tām – izlūkošana („kas tev iestāstīja?”, „tev ir kāds cits?”) un tevis padarīšana par problēmu. Tas nav pierādījums, ka otrs ir narcistisks. Bet, ja tu to redzi jau desmito reizi, tas ir tas, kas atkārtojas.

Ja tā ir māte. Kad pieaudzis bērns pārstāj piezvanīt ik dienu un vairs neatskaitās, narcistiska māte bieži sāk „slimot”, zvana radiem ar stāstu par „nepateicīgo” bērnu vai pēkšņi ir ļoti mīļa un sūta ēdienu.

Ja tas ir tēvs. Kad pieaudzis bērns pārstāj pieņemt viņa „padomus” un kritiku, tēvs bieži pastiprina nicinājumu („tu jau vienmēr biji vājš”), draud ar mantojumu vai pēkšņi piedāvā naudu, lai atjaunotu atkarību.

Ja tas ir priekšnieks vai priekšniece. Kad tu pārstāj strādāt vakaros un atbildēt uz ziņām svētdienās, var sākties mazi sodi: tevi neaicina uz sapulcēm, tavus darbus kritizē publiski, par tevi sāk runāt kā par „nelojālu”. Glabā e-pastus un pierakstus darba jautājumos ārpus darba sistēmas, ja tas ir atļauts.

Ja tas ir draugs vai draudzene. Kad tu pārstāj būt pieejams katru vakaru, draugs vai draudzene var sākt aizvainoties, stāstīt kopīgiem paziņām, ka tu „esi mainījies” vai „esi kļuvis augstprātīgs”, un pēkšņi atkal būt ļoti uzmanīgs.

Ja tas ir brālis, māsa vai kāds no radiem. Kad tu pārstāj spēlēt savu lomu ģimenē, ģimene bieži sāk spiest „atgriezties vietā”: tev zvana citi radi, „visi uztraucas”, tevi aicina uz svētkiem ar nosacījumu, ka tu „neko nesāksi”.

Maska uzkāpj atpakaļ, un tava skaidrība mirgo

Tagad būs grūtākais. Kādā vakarā pēc divām nedēļām otrs būs brīnišķīgs. Tieši tāds, kādu tu viņu iemīlēji. Jūs smiesieties. Un tu domāsi: „Varbūt es tiešām pārspīlēju. Varbūt tas bija nogurums. Varbūt es visu izdomāju.”

Tas ir normāli. Tā tas notiek gandrīz visiem. Tava skaidrība nav pazudusi. Tā ir aizsegta. Tam ir vismaz trīs iemesli:

Maska ir īsta – uz brīdi. Otrs tiešām var būt silts un smieklīgs. Problēma nav tā, ka labais bija meli. Problēma ir tā, ka labais ir pieejams tikai tik ilgi, kamēr tu esi vajadzīgs vai vajadzīga, un pazūd, tiklīdz tu vairs neesi ērts vai ērta.
Eiforiskā atcere (angl. euphoric recall). Atmiņa izceļ labos brīžus un paslēpj sliktos. Viens labs vakars aizsedz desmit sliktus.
Traumatiskā saikne. Pēc spriedzes atvieglojums ir kā zāles. Ķermenis to grib vēl.

Ko darīt, kad skaidrība mirgo:

Izlasi savu pierakstu. Tieši tāpēc tu to rakstīji. Tas ir tavs pagātnes „es”, kurš redzēja skaidri, un tas runā ar tagadējo tevi.
Piezvani savam drošajam cilvēkam. Ne lai viņš tevi pārliecinātu, bet lai tu dzirdētu savu stāstu no malas.
Pajautā sev: kas ir mainījies? Ne sajūta. Darbi. Vai otrs ir nosaucis, ko izdarīja, un to labojis? Vai tikai ir kļuvis patīkamāks, kopš tu attālinājies?
Nesodi sevi par šaubām. Šaubas nav pierādījums, ka tu kļūdījies. Tās ir pierādījums, ka saikne ir stipra.

Par to, kā pieņemt lēmumu, ja tev nav 100 % pārliecības, ir nodarbība vai es pārspīlēju?. Ja tu jau esi aizgājis vai aizgājusiaizgājisaizgājusi un tagad gribi atpakaļ – es aizgāju un gribu atpakaļ.

Vai tas izklausās pazīstami?

Vai tu vari nosaukt brīdi – mazu, varbūt nenozīmīgu no malas –, kad tu pirmo reizi ieraudzīji?
Vai tu jau esi mēģinājis vai mēģinājusimēģinājismēģinājusi otram pastāstīt, ko ieraudzīji? Kas notika pēc tam?
Vai tev ir pieraksts, kuru otrs nevar atrast?
Vai ir viens cilvēks, kurš zina?
Vai otrs kopš tā laika ir kļuvis pēkšņi mīļāks, dusmīgāks vai slimāks?
Vai tu dažreiz šaubies, ka vispār kaut ko redzēji?

Ko tu vari darīt

Pieraksti savu dienu – to brīdi, kad ieraudzīji, ar datumu un precīziem vārdiem.
Nepaziņo un nekonfrontē. Tas, ko tu redzi, ir tavs.
Izvēlies vienu drošu cilvēku un pastāsti viņam šonedēļ.
Noglabā dokumentu kopijas un pārbaudi, kāda ir tava piekļuve naudai.
Aizpildi drošības plānu, ja ir kaut mazākās bailes.
Dod sev divas nedēļas pirms lieliem lēmumiem, ja vien nav briesmu.
Pieraksti otra reakcijas uz tavu mieru. Tās pašas ir informācija.

Aizpildi drošības plānuRīks, 10 minūtes Kā migla izklīst: visi posmiNodarbība Kā viņi paši noņem maskuNākamā nodarbība

Mīti

Mīts: „Ja es tiešām redzētu, es uzreiz aizietu.”

Redzēt un aiziet ir divi dažādi soļi. Daudzi redz mēnešus vai gadus pirms aiziešanas, jo ir nauda, mājoklis, bailes, saikne un vēl daudz kas. Aiziešana parasti ir process ar vairākiem mēģinājumiem. Tas, ka tu vēl esi tur, nenozīmē, ka tu neredzi.

Mīts: „Ja es otram visu izstāstīšu, viņš vai viņa sapratīs.”

Ar cilvēku, kurš tevi ilgstoši maldina, godīga saruna parasti nostrādā pret tevi: otrs noliedz, uzbrūk vai kļūst par upuri, un uzzina, ko tu zini. Cilvēks, kuram tiešām rūp, saprot arī bez tava pierādījumu saraksta – un tavs saraksts ir paredzēts tev, nevis otram.

Mīts: „Ja rīt atkal šaubos, tad vakar biju kļūdījies vai kļūdījusies.”

Šaubas pēc skaidrības ir gandrīz visiem. Tās nāk no saiknes un no otra jaunajiem gājieniem, nevis no tā, ka tu redzēji nepareizi. Tāpēc pieraksts: tas, ko tu redzēji, paliek uz papīra, pat kad sajūta mainās.

Iedziļinies

Kā migla izklīst – visi posmi, atkritieni un dzīve pēc tam
Kāpēc no iekšpuses to nevar redzēt
Saka vienu, dara citu
Kā migla rodas
Kā viņi paši noņem masku – nākamā nodarbība
Vai es pārspīlēju?
Es aizgāju un gribu atpakaļ
Vai es to neizdomāju? un kāpēc es šaubos par sevi
Apsūdzības ir atzīšanās
Traumatiskā saikne
Drošības plāns
Termini: gāzlaitings, kognitīvā disonanse, DARVO, nomelnošana, eiforiskā atcere, klusēšanas sods

Diena, kad tu ieraugi: kā tas notiek un ko darīt pirmajās dienās

Īsumā