Emocionālais atplaiksnījums (emotional flashback)

AngliskiEmotional flashbackMeklē šo nosaukumu angliski — tā atradīsi daudz vairāk materiālu, grāmatu un video.

Meklē arī: emocionālais atplaiksnījums, emocionāls atplaiksnījums, emocionālie atplaiksnījumi, emocionālais flešbeks, emocionālie flešbeki, emotional flashback, emotional flashbacks, эмоциональный флешбэк, эмоциональный флешбек, эмоциональный флэшбэк, эмоциональные флешбэки

Tu esi drošībā. Neviens tev nedara pāri. Un tomēr pēkšņi tevi pārņem kauns, vaina un bailes, tu jūties kā mazs bērns – it kā tūlīt notiks kaut kas briesmīgs. Angļu valodā to sauc emotional flashback, latviski – emocionālais atplaiksnījums (reizēm saka arī „emocionālais flešbeks”). Jēdzienu plaši pazīstamu padarīja amerikāņu terapeits Pīts Vokers (Pete Walker) grāmatā par komplekso traumu (2013). Tas nav atsevišķs diagnozes nosaukums, bet ļoti precīzs vārds pieredzei, ko pazīst daudzi, kuri ilgi dzīvojuši blakus vardarbīgam partnerim, vecākam vai priekšniekam.

Parastā atplaiksnījumā (piemēram, pēc avārijas) cilvēks it kā atkal redz notikušo. Emocionālajā atplaiksnījumā bildes nav – ir tikai sajūta. Tāpēc to tik grūti atpazīt: tu nedomā „es atceros”, tu domā „ar mani kaut kas nav kārtībā” vai „tagad viss būs slikti”. Ja meklēsi angliski („emotional flashback”, „emotional flashbacks complex PTSD”), atradīsi daudzkārt vairāk materiālu, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Atplaiksnījums parasti skan tavā galvā, nevis kāda cita mutē. Tāpēc šeit ir situācija un tas, ko tu tajā brīdī domā vai saki.

Kolēģe piektdienas vakarā uzraksta: „Vai rīt varam īsi parunāt?” Neko vairāk. Tu visu nakti neguli.

„Mani atlaidīs. Es noteikti kaut ko sabojāju. Es vienmēr visu sabojāju.”

Tavs jaunais partneris virtuvē nomet krūzi un skaļi nopūšas. Pirms tam tu piecus gadus dzīvoji ar cilvēku, kura nopūta nozīmēja vakaru ar kliedzieniem.

(Tu sastingsti un jau tur rokā lupatu.) „Piedod, piedod, es tūlīt visu savākšu.”

Bijušais partneris izvācās pirms gada. Pulksten 18.00 kāpņutelpā kāds grabina atslēgas.

(Sirds sit kaklā, pleci pie ausīm. Tikai pēc brīža tu atceries, ka tas ir kaimiņš.)

Tev ir 40 gadu. Māte pa telefonu saka tikai: „Nu, man jau nekas nav jāsaka.”

„Jā, mammu. Piedod. Es neko sliktu negribēju.” (Pēc sarunas tu stundu jūties kā astoņgadīgs bērns.)

Draugs piecas stundas neatbild uz ziņu. Viņš vienkārši ir darbā.

„Viņš mani ienīst. Es kaut ko nepareizi uzrakstīju. Visi agri vai vēlu aiziet.”

Priekšnieks pie tavas atskaites uzraksta vienu vārdu: „Interesanti.”

(Karstums sejā, kauns visā ķermenī. Tu trīs reizes pārraksti atbildi un beigās atvainojies par to, kas nemaz nebija kļūda.)

Viena stipra sajūta vēl neko nepierāda

Ne katra stipra emocija ir atplaiksnījums. Reizēm bailes ir par īstām, šodienas briesmām, un tad tās ir svarīga informācija. Par atplaiksnījumu var runāt, ja sajūta ir daudz lielāka par to, kas notiek tagad, tā ir sena un pazīstama, un tajā tu jūties kā bērns bez spēka un tiesībām, lai gan patiesībā tā vairs nav.

Kāpēc tā notiek

Kad tu ilgi dzīvo blakus cilvēkam, kura garastāvoklis var jebkurā brīdī pārvērsties dusmās, aukstumā vai pazemojumā, tava nervu sistēma mācās. Tā iegaumē, kas notika pirms sliktā: noteikts tonis, klusums, skatiens, durvju aizciršana, vārds „mums jāparunā”. Tā ir trauksmes sistēma, un toreiz tā tevi sargāja: tu laicīgi pamanīji briesmas, sāki izpatikt, kļuvi klusāks, paslēpies.

Problēma ir tā, ka trauksmes sistēma neredz kalendāru. Kad tagad kāds atgādinājums (angliski trigger – „sprūds”) trāpa līdzīgi, sistēma ieslēdzas tāpat kā toreiz. Ķermenis reaģē ātrāk par domām, tāpēc tu vispirms jūti un tikai vēlāk saproti. Vokers raksta, ka atplaiksnījumā cilvēks bieži „iekrīt” tajā vecumā un stāvoklī, kad sāpes radās: bērns, kuru nedrīkst dusmoties, vai partneris, kurš nekad nevar izdarīt pareizi.

Svarīgi: atplaiksnījumi nerodas tikai no sitieniem un kliedzieniem. Ja vardarbība bija klusa – nedēļām ilgs klusums, auksts skatiens, pastāvīga kritika vai tā sauktā klusēšanas soda (angl. silent treatment) dienas –, tad arī sprūdi ir klusi: neatbildēta ziņa, nopūta, pauze sarunā. Un sliktajam nebija jāmijas ar kaut ko skaistu. Pietika ar to, ka pēc sliktām dienām nāca parastas, un tu nekad nezināji, kura būs nākamā.

Ko tas nodara tev

Tu sāc domāt, ka ar tavu prātu kaut kas nav kārtībā vai ka tev ir „pārāk daudz jūtu”. Īpaši, ja otrs gadiem teica, ka tu pārspīlē. Tā ir tā pati doma, ko tev iestāstīja, nevis patiesība.
Tu atvainojies un izpatīc, pat ja neviens neko nav pārmetis. To sauc izpatikšanas reakcija (angl. fawn response): vecs veids, kā izdzīvot.
Iekšējais kritiķis kļūst skaļš. „Tu esi nekam nederīgs”, „tu visu sabojā” – bieži tie ir otra cilvēka vārdi, kas tagad skan tavā balsī.
Tu pieņem lēmumus no baiļu stāvokļa: pamet labu darbu, uzraksti bijušajam, piekrīti kaut kam, ko negribi, lai tikai sajūta beigtos.
Tev pietrūkst spēka no pastāvīgas modrības. Tā sauc hypervigilance – pārmērīga modrība, kad tu visu laiku skenē apkārtni, meklējot briesmas.
Tev ir kauns par pašu atplaiksnījumu, un kauns to padziļina.

Tas viss nav rakstura vājums. Tā ir normāla nervu sistēmas reakcija uz nenormālu situāciju, kas ilga pārāk ilgi.

Normāli vai vardarbība?

Šeit jautājums ir divējāds. Pirmkārt: vai tā ir parasta stipra emocija vai atplaiksnījums? Otrkārt – un tas ir ne mazāk svarīgi: kā cilvēki ap tevi reaģē, kad tev tā notiek?

Pazīmes, ka tas varētu būt atplaiksnījums:

Sajūta ir daudz lielāka par notikumu. Viens vārds „interesanti” un kauns kā pēc publiska pazemojuma.
Tu jūties kā bērns. Kā mazs cilvēks, kā cilvēks bez tiesībām, kurš nedrīkst iebilst.
Sajūta ir pazīstama. „Tas pats jau bija simts reizes.”
Ķermenis sāk pirmais: sastingums, karstums, slikta dūša, sirdsklauves – un tikai tad domas.
Pēc tam tu nesaproti, kas notika, un tev ir kauns.

Situācija 1 · Tu sastingsti no skaļas balssPartneris skaļi dusmojas uz televizoru futbola laikā. Tu pēkšņi sastingsti un nevari parunāt. Tev ir bail, lai gan dusmas nav vērstas pret tevi.

Normāli„Es redzu, ka tev kļuva bail. Es nedusmojos uz tevi. Vai tev palīdzētu, ja es runātu klusāk?”

Otrs pamana, nepadara tevi par problēmu un piedāvā kaut ko mainīt. Pat ja viņš nesaprot, no kurienes tas nāk, viņš ņem nopietni.

Vardarbība„Atkal tu sāc savu teātri. Ar tevi vispār neko nevar. Varbūt tev jāārstējas?”

Tava reakcija kļūst par ieroci pret tevi. Tev iestāsta, ka problēma ir tavs prāts, un tu mācies savas sajūtas slēpt. Ja tas atkārtojas, tas ir tas pats mehānisms, kas tev sākotnēji iemācīja bailes.

Situācija 2 · Tu pastāsti mātei, ka jūties mazaPieaugusi meita pēc gadiem pirmo reizi saka mātei: „Kad tu tā klusē, es atkal jūtos kā bērns, kurš kaut ko nogrēkojis.”

Normāli„Es nezināju, ka tev tā bija. Man ir žēl. Pastāsti, kā tas bija tev.”

Māte var atcerēties citādi, bet viņa ieklausās un nepadara meitu par melīgu. Tā var sākties saruna.

Vardarbība„Tu vienmēr biji pārāk jūtīga. Es tev visu devu, un tagad tu mani apsūdzi. Tēvs tev to noteikti iestāstījis.”

Noliegšana, uzbrukums un sevis padarīšana par upuri. Šo kombināciju sauc DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender). Meita dabū vēl vienu atplaiksnījumu, nevis sarunu.

Situācija 3 · Priekšniece un kļūda atskaitēTavā atskaitē ir kļūda. Tev ir ilga pieredze ar iepriekšējo priekšnieku, kurš par kļūdām pazemoja visas nodaļas priekšā. Tagad tu gaidi to pašu.

Normāli„Tabulā ir kļūda 3. rindā. Vari izlabot līdz rītdienai? Citādi atskaite ir laba.”

Kļūda ir kļūda, nevis spriedums par tevi. Ja tev tomēr uzvirmo milzīgs kauns, tas ir atplaiksnījums no vecā darba, nevis šī priekšniece.

Vardarbība„Nu, ko citu no tevis varēja gaidīt. Varbūt pastāstīsi visiem, kā tu to paspēji?” (Pēc tam: „Es jokoju, nepārspīlē.”)

Tas nav atplaiksnījums, tā ir šodienas pazemošana. Tava sajūta šeit nav „pārāk liela”, tā ir precīza.

Situācija 4 · Bijušais izmanto tavu panikuNododot bērnu, bijusī sieva sāk kliegt. Vīrietim uznāk panika, viņš sāk trīcēt un nespēj parunāt. Viņa to nofilmē.

Normāli(Normāls otrs vecāks pateiktu:) „Man šodien bija slikts garastāvoklis. Nākamreiz nodosim bērnu pie skolas, tā būs mierīgāk.”

Arī šķirtiem vecākiem gadās strīdi. Bet normāls cilvēks meklē veidu, kā situāciju padarīt mierīgāku, nevis vākt pierādījumus pret otru.

Vardarbība(Video vēlāk nonāk pie radiem ar parakstu:) „Redzat, viņš ir nestabils. Kā lai es viņam uzticu bērnu?”

Tavas traumas reakciju izmanto kā pierādījumu pret tevi. Tas ir līdzīgi kā reaktīvā vardarbība (angl. reactive abuse), kad tevi provocē un pēc tam rāda tavu reakciju.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram rūp tavs labums, uz tavu atplaiksnījumu parasti reaģē ar ziņkāri un maigumu, pat ja pats nesaprot, kas notiek. Viņš var pajautāt, kas palīdz, var pagaidīt, var runāt klusāk. Viņš nepadara tavu reakciju par savu upuri.

Manipulatīvs cilvēks reaģē citādi. Viņš vai viņa izsmej („atkal tavas bailes”), noniecina („tev vajag ārstēties”), izmanto (tieši tad izspiež piekrišanu, kad tu esi vājākais) vai stāsta citiem, ka tu esi „nestabils”. Vēl viena pazīme: viņš vienmēr zina, ar kādu toni vai vārdu tevi „iedarbināt”, un lieto to strīdā.

Kas tas nav

Tas nav trakums un nav halucinācijas. Tu zini, kur atrodies, tikai ķermenis tam netic.
Tas nav pierādījums, ka tev nav taisnība šodienas strīdā.
Tas nav „pārāk liela jūtība”. Tā ir iemācīta aizsardzība.
Tas nav vienmēr pagātne. Ja tu joprojām dzīvo ar cilvēku, kurš tev dara pāri, tavas bailes var būt precīzas un aktuālas.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Vardarbīgs partneris vai partnere var teikt: „Tas ir tikai tavs flešbeks, es tev neko nedaru.” Vai: „Tev ir trauma, tāpēc tu visur redzi vardarbību.” Kritērijs paliek viens: kas notiek tagad un vai tas atkārtojas. Ja šodien tev uzkliedz, pazemo vai draud, tavas bailes ir atbilde uz šodienu. Ja tas notiek atkal un atkal un vienmēr par labu vienam cilvēkam, tas nav tavs flešbeks – tā ir vardarbība, kas turpinās. Ja tu naktīs domā, vai neesi traks vai traka, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: kaut kas šodien atgādina par to, kas tev darīja pāri, un ķermenis ieslēdz veco trauksmi. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Roberts sešus gadus dzīvoja ar sievu, kura vakaros stundām izvaicāja, kur viņš bijis, un pārbaudīja telefonu. Tagad viņam ir jauna draudzene. Kad viņa pajautā „kā gāja darbā?”, Robertam svīst plaukstas un viņš sāk skaidrot minūti pa minūtei. Vīriešiem par šo stāsta retāk un notic retāk. Tas nenozīmē, ka tā notiek retāk.
Vīrietis pret sievieti. Ilze pēc šķiršanās nevar dzirdēt, kā kāds aizcērt mašīnas durvis. Tā vīrs vienmēr paziņoja, ka ir atbraucis mājās un ir dusmīgs.
Viendzimuma pāris. Aleksandram bijušais partneris izrādīja nepatiku, pēkšņi apklustot sarunas vidū. Tagad, ja kāds pie galda apklust, Aleksandrs sāk runāt ātrāk un jokot, lai tikai klusums beigtos.
Bijušais partneris un kopīgi bērni. Katru piektdienu pirms bērna nodošanas Līgai dienu iepriekš sāp vēders, lai gan pati tikšanās ilgst divas minūtes. Ķermenis atceras, kas agrāk notika pie durvīm.
Vecāks un bērns. Pusaudzis, kuru tēvs sodīja ar klusumu, ieraugot neatbildētu ziņu no skolotājas, pārliecinās sevi, ka viņu izslēgs no skolas.
Pieaudzis bērns un vecāks. Jānis, 45 gadus vecs, pēc katras vizītes pie mātes divas dienas jūtas bezvērtīgs. Pietiek ar vienu viņas teikumu par brāļa panākumiem.
Brālis vai māsa. Ģimenes svētkos māsa „pa jokam” atgādina, cik neveikla tu biji bērnībā. Tu pēkšņi atkal esi „tā, par kuru smejas”, un aizej agrāk, nesaprotot, kāpēc tev tik slikti.
Darbā. Pēc gadiem ar priekšnieku, kurš kliedza e-pastos ar lielajiem burtiem, Marta joprojām sastingst, ieraugot vēstuli, kas sākas ar „Steidzami”.
Draugs vai draudzene. Draudzene gadiem „joka pēc” izstāstīja tavus noslēpumus. Tagad, ja kāds jauns cilvēks pajautā kaut ko personisku, tev aizžņaudzas kakls.
Vecs vecāks un pieaudzis bērns. Astoņdesmitgadīgā Anna, kurai dēls regulāri kliedz par naudu, sāk trīcēt, kad dzird viņa mašīnu pagalmā, lai gan šoreiz viņš atveda zāles.
Vīra vai sievas vecāki. Katrs vīramātes zvans ar „mums jāparunā” tev sabojā visu dienu, jo agrāk tas nozīmēja stundu ilgu lekciju par to, kas tu esi par sievu.
Tiešsaistē. Paziņojuma skaņa, kas bija uzstādīta bijušās partneres ziņām. Viņas vārds draugu ieteikumos. Fotogrāfija ar „atmiņām pirms 3 gadiem”. Viena bilde, un vakars ir pagalam.
Skaļā un klusā versija. Pēc skaļas vardarbības sprūdi ir skaļi: kliedziens, sitiens pa galdu, durvju cirtiens. Pēc klusas – klusi: sausa atbilde „ok”, neatbildēts zvans, nopūta. Klusos atplaiksnījumus ir grūtāk atpazīt, jo „jau nekas nenotika”.
Tūlīt pēc aiziešanas un pēc gadiem. Pirmajos mēnešos atplaiksnījumi var būt vairākas reizes dienā. Pēc gadiem tie parasti kļūst retāki, bet var atgriezties ap gadadienām, svētkiem vai kad sāc jaunas attiecības.
Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Ja attiecības sākās ar pārāk lielu uzmanību (to sauc mīlestības bombardēšana, angl. love bombing), vēlāk tev var kļūt bail tieši no laipnības. Jauns cilvēks atnes ziedus, un tev nevis prieks, bet trauksme: „Tūlīt nāks rēķins.”

Kā reaģēt

Atplaiksnījuma brīdī

Nosauc to. Pasaki sev, kaut vai klusi: „Tas ir atplaiksnījums.” Tas vien jau samazina paniku, jo tā kļūst saprotama.
Atgādini sev, kur un kad tu esi. Pasaki šodienas datumu, paskaties apkārt, nosauc piecas lietas, ko redzi.
Nomierini ķermeni. Pēdas pie grīdas. Izelpa garāka par ieelpu. Aukstu ūdeni uz plaukstām.
Runā ar sevi tā, kā runātu ar bērnu, kuram bail. Nevis „beidz muļķoties”, bet „tev ir bail, tas ir saprotams, tu tagad esi drošībā”.
Nepieņem lielus lēmumus un nesūti ziņas. Ne bijušajam, ne priekšniekam, ne draugam. Pagaidi, līdz vilnis norimst.
Paej prom no sprūda, ja vari: izej ārā, pārslēdz telefonu klusumā, aizver cilni.

Ko teikt

„Tas ir atplaiksnījums. Tas bija toreiz. Tagad es esmu savās mājās, un šodien neviens man nedara pāri.”

Ko teikt

„Man šobrīd ir spēcīga reakcija, un tā nav par tevi. Man vajag desmit minūtes, tad es atgriezīšos.”

Pēc tam

Pieraksti: kas notika tieši pirms tam, ko tu juti, cik ilgi tas ilga. Pēc dažām nedēļām sāksi redzēt savus sprūdus.
Atšķir pagātni no šodienas. Vai šodien tiešām ir briesmas? Ja jā – rīkojies. Ja nē – tas bija vecs sāpju vilnis.
Atļauj sev sērot. Daudzi atplaiksnījumi ir sēras par to, kā tev nevajadzēja dzīvot.
Meklē cilvēkus, kas nomierina, nevis noniecina.

Terapija: izvēlies cilvēku, kurš saprot vardarbību

Atplaiksnījumi bieži ir daļa no tā, ko sauc kompleksā trauma jeb kompleksais PTSS (angl. complex PTSD, C-PTSD). Palīdzība pastāv, bet ne katrs ārsts, psihologs vai terapeits Latvijā, tāpat kā citur, ir mācījies par narcistisku vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi (angl. coercive control). Labu gribošs speciālists bez šīm zināšanām var ieteikt „izrunāties ar otru”, „saprast arī viņa pusi” vai iet uz kopīgu pāru terapiju. Ar vardarbīgu cilvēku atklāta saruna nestrādā kā ar normālu cilvēku, tā tiek izmantota pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas.

Kā pārbaudīt speciālistu:

Vai viņš tev tic, neliekot pierādīt?
Vai viņš zina vārdus coercive control, gāzlaitings, traumatiskā saikne (angl. trauma bond)?
Vai viņš nespiež uz kopīgām sesijām vai „samierināšanos”?
Vai viņš koncentrējas uz tavu drošību un tavu uztveri?

Ja pēc sesijas tev ir vēl vairāk šaubu par savu prātu, vairāk vainas vai tevi mudina atgriezties pie otra, tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu. Pa to laiku: Pīta Vokera grāmata „Complex PTSD: From Surviving to Thriving” (2013) un Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanāls „DoctorRamani” un viņas grāmata „It’s Not You” (2024) – materiāli ir angļu valodā.

Kad tas vairs nav tikai atplaiksnījums

Ja tu joprojām dzīvo ar cilvēku, no kura baidies, bailes nav pagātne. Tās ir informācija. Sāc ar drošības plānu.
Ja atplaiksnījumi nāk ar domām par nāvi vai sevis savainošanu, zvani 116 123 (krīzes tālrunis, bez maksas, visu diennakti, arī krieviski un angliski) vai 112.
Ja tev ir bail no tā, kas notiek tagad (draudi, vajāšana), zvani 112 vai 110. Tālrunis 116 006 palīdz cietušajiem no noziegumiem un vardarbības pēcpusdienā un vakarā. Visi šie numuri strādā arī ar vīriešiem.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā atšķirt emocionālo atplaiksnījumu no panikas lēkmes?

Tās var pārklāties. Panikas lēkme ir galvenokārt ķermeņa trauksme: sirdsklauves, elpas trūkums, bailes nomirt. Emocionālajā atplaiksnījumā galvenais ir sena sajūta – kauns, vaina, bezpalīdzība, pamestība – un sajūta, ka tu atkal esi bērns. Abos gadījumos palīdz tas pats: nosaukt, nomierināt ķermeni, atgriezties šodienā.

Cik ilgi ilgst atplaiksnījums?

No dažām minūtēm līdz vairākām dienām. Garākie parasti ir tie, kurus tu neatpazīsti: tad šķiet, ka tev vienkārši ir „slikta nedēļa”. Jo ātrāk tu to nosauc, jo īsāks tas kļūst.

Vai tas nozīmē, ka man ir PTSS?

Diagnozi nosaka tikai ārsts vai klīniskais psihologs. Pasaules Veselības organizācijas klasifikācijā (ICD-11) kompleksais PTSS ir atsevišķa diagnoze, un emocionāli atplaiksnījumi ar to bieži ir saistīti. Bet arī bez diagnozes tavas reakcijas ir īstas un tās var mazināt.

Kāpēc man ir atplaiksnījumi, ja mani nekad nesita?

Jo nervu sistēmai nav svarīgi, vai sāpināja ar dūri vai ar klusumu. Svarīgi ir tas, ka tu ilgi dzīvoji ar neparedzamu bīstamību un nevarēji aizbēgt. Pastāvīga kritika, klusēšana, noniecināšana un bailes no nākamā dusmu uzliesmojuma atstāj tādas pašas pēdas.

Vai otrs ir narciss, ja man pēc viņa ir atplaiksnījumi?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet paši, tāpēc diagnozes gandrīz nekad nav – un „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Etiķete nav svarīga, svarīgi ir tas, kas atkārtojas: ja vardarbīga uzvedība bija tur, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti kļūst sliktākas, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši izdarāms (drošības plāns). Un normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks neesi tu pats vai pati. Ja tā ir, šis apjukums pats ir signāls – izlasi par apjukumu kā simptomu. Vairāk par pašu jēdzienu: narcisms.

Emocionālais atplaiksnījums