Emocionālā šantāža

Šantāža parasti izklausās pēc kriminālfilmas: „Samaksā, vai es visiem izstāstīšu.” Emocionālā šantāža ir tas pats, tikai valūta ir jūtas. Tev nav jāmaksā ar naudu – tev jāmaksā ar piekāpšanos. Ja tu nedarīsi to, ko otrs grib, būs sekas: dusmas, klusums, aiziešana, slimība, asaras, stāsti radiem. Angliski to sauc emotional blackmail. Jēdzienu plaši pazīstamu padarīja amerikāņu psihoterapeite Sūzena Forvarda (Susan Forward) grāmatā „Emotional Blackmail” (1997, kopā ar Donnu Freizeri).

Forvarda aprakstīja trīs „dzinējus”, ar kuriem šantāža strādā, un saīsināja tos kā FOG – angliski fear, obligation, guilt, latviski bailes, pienākums un vaina. „Fog” angliski nozīmē arī „migla”, un tas precīzi apraksta sajūtu: tu vairs skaidri neredzi, ko pats vai pati gribi, redzi tikai to, kā izvairīties no sekām. Meklējot angliski „emotional blackmail” vai „FOG fear obligation guilt”, atradīsi daudz vairāk materiālu, arī Dr. Ramani Durvasulas YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Katrai frāzei ir konteksts. Tie paši vārdi dažreiz ir godīgs sāpju izteikums, dažreiz šantāža – izšķir tas, kas notiek, ja tu tomēr saki „nē”.

Kāpēc tā dara

Šantāža strādā tāpēc, ka tā izmanto labo tevī. Tu negribi, lai tuvs cilvēks cieš. Tu esi atbildīgs vai atbildīga. Tu jūti pienākumu pret vecākiem, bērniem, partneri. Šīs īpašības šantāžists pārvērš par sviru.

Forvarda apraksta tipisku norisi sešos soļos (tas ir apraksta modelis, nevis zinātnisks likums, bet daudzi tajā sevi atpazīst):

1. Prasība. Otrs kaut ko grib – dažreiz tieši, dažreiz ar mājieniem vai klusumu.
2. Pretošanās. Tu nepiekrīti vai vilcinies.
3. Spiediens. Otrs atkārto, pārliecina, apvainojas, pasniedz savu gribu kā „labāko tev”.
4. Draudi. Tieši vai netieši: aiziešana, dusmas, slimība, kauns, sods.
5. Piekāpšanās. Tu padodies, lai sekas nenotiktu.
6. Atkārtošana. Otrs ir iemācījies, ka tas strādā. Nākamreiz vajadzēs mazāk spiediena.

Forvarda apraksta arī četrus šantāžas „stilus”, un tie palīdz atpazīt arī kluso versiju:

• Sodītājs – „ja tu to darīsi, es tevi sodīšu”: dusmas, klusums, naudas atņemšana, aiziešana.
• Pašsodītājs – „ja tu to nedarīsi, es nodarīšu pāri sev”: draudi ar slimību, bojāeju, sabrukumu.
• Cietējs – „ja tu to nedarīsi, es ciešu, un tā ir tava vaina”: klusas asaras, nopūtas, slimības paasinājumi.
• Vilinātājs – „ja tu to darīsi, tu saņemsi…”: mīlestību, naudu, mantojumu, kas nekad pilnībā nepienāk.

Šantāžas funkcija ir vienkārša: panākt savu, neuzņemoties atbildību par to. Otrs nekad nesaka „es tevi piespiežu”. Viņš vai viņa saka „tu pats izvēlējies”, „tu pati mani pie tā noveda”.

Ko tas nodara tev

Ar laiku tu sāc lemt ne pēc tā, ko gribi, bet pēc tā, kā izvairīties no sekām. Tu vairs nejautā sev „vai es to gribu?”, bet „ko viņš teiks?”, „kā viņa reaģēs?”. Daudzi apraksta to kā dzīvi miglā – FOG tiešā nozīmē.

Tu dzīvo pastāvīgā trauksmē un sargā otra garastāvokli kā pienākumu. Šim stāvoklim ir savs nosaukums – izpatikšanas reakcija (angl. fawn response): kad tu instinktīvi cenšies izpatikt, lai būtu droši. Tā nav vājuma pazīme. Tā ir izdzīvošanas stratēģija, kas izveidojusies, jo „nē” regulāri beidzās ar sāpēm.

Vēl vienas sekas: tu zaudē uzticēšanos sev. Katra piekāpšanās prasa sev iestāstīt, ka „tas jau nav tik svarīgi”. Pēc gadiem tu vairs neatceries, kas tev bija svarīgs.

Un vēl: šantāžu bieži pavada atvieglojums. Kad tu piekāpies, otrs pēkšņi ir mīļš vai vienkārši vairs nedusmojas. Nekas nav jādāvina – pietiek ar to, ka sods beidzas. Tieši šis atvieglojums pēc sliktā uztur traumatisko saikni (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas).

Normāli vai vardarbība?

Visās attiecībās cilvēki viens otru ietekmē. Mēs sakām, ko jūtam, lūdzam, vilšamies. Tas ir normāli. Kā atšķirt:

1. Vai tavs „nē” ir iespējams? Lūgumu var noraidīt. Šantāžu – tikai par cenu.
2. Vai otrs runā par savām jūtām vai par tavu sodu? „Man ir skumji” ir jūtas. „Tu to nožēlosi” ir draudi.
3. Kas notiek pēc „nē”? Vilšanās, kas pāriet, vai sods, kas turpinās, līdz tu piekāpies?
4. Vai atbildība tiek pārlikta uz tevi? Par otra jūtām, veselību, dzīvi?
5. Vai tas atkārtojas un vienmēr vienā virzienā?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš vienkārši ir vīlies, izsaka savas jūtas un tad tās nes pats. Viņš vai viņa var būt bēdīgs, bet neliek tev par to maksāt. Nākamajā dienā dzīve turpinās. Ja otrs ir pārspīlējis, viņš var atzīt: „Piedod, es tev uzspiedu vainu. Tā nebija godīgi.”

Šantāžists nekad neatkāpjas pats. Viņš vai viņa pastiprina spiedienu, līdz tu piekāpies. Pēc tam viss ir „labi” – līdz nākamajai reizei. Ja tu kādreiz norādi uz to, kas notiek, tu dzirdi: „Tu esi nežēlīgs”, „Tev nerūp mana veselība”, „Es tikai godīgi pasaku, ko jūtu.”

No malas bieži redz tikai otra ciešanas. Radi redz, ka māte raud, nevis to, ka tā ir jau desmitā reize, kad asaras parādās tieši tad, kad kāds grib kaut ko savu. Tāpēc radi var sākt spiest uz tevi arī – skat. lidojošie pērtiķi (angl. flying monkeys – cilvēki, caur kuriem otrs spiež uz tevi).

Kas tas nav

• Godīgs „man tas sāpēs” vai „man būs skumji”, ja pēc tam otrs tavu izvēli pieņem.
• Robežas nospraušana: „Ja tu vēlreiz dzersi pie stūres, es ar tevi vairs nebraukšu.” Tas ir par sevis aizsardzību, nevis par tavu kontrolēšanu.
• Sekas, par kurām jūs abi zināt un kuras ir godīgas: „Ja nesamaksāsi savu daļu, man būs jāmeklē cits īrnieks.”
• Cilvēks krīzē, kurš pirmo reizi saka, ka negrib dzīvot. Tā ir krīze, kurai vajag palīdzību, nevis etiķeti.
• Viena emocionāla saruna strīda karstumā.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Šantāžists pats var nosaukt tavas robežas par „šantāžu”: „Tu mani šantažē ar to, ka aiziesi, ja es vēlreiz kliegšu!” Tas nav tas pats. Robeža ir tas, ko tu darīsi, lai pasargātu sevi. Šantāža ir tas, ko otrs darīs, lai kontrolētu tevi. Jautā: vai šīs sekas kādu aizsargā – vai soda otru par viņa izvēlēm? Un kurš no jums atkal un atkal ir tas, kurš piekāpjas?

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: tavs „nē” tiek padarīts tik dārgs, ka tu to vairs nesaki. Situācijas ir apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti

Kad Jānis grib satikt draugus, Santa sāk raudāt un saka, ka viņš „jau sen viņu vairs nemīl”. Ja viņš tomēr aiziet, viņa sūta ziņas ik pēc 15 minūtēm, un vakarā viņš atrod viņu uz grīdas asarās. Draugi saka „nu tev gan paveicies ar jūtīgu sievu”. Vīrieši šādu šantāžu bieži neatpazīst, jo tā neizskatās pēc vardarbības. Bet mehānisms ir tas pats – un šī vietne ir arī tev.

Vīrietis pret sievieti

Kad Elīna grib atsākt mācības, Ivars saka, ka viņš tad „neredz jēgu turpināt šo laulību” un ka bērni „paliks pie tēva, jo mātei jau karjera svarīgāka”. Viņš nekad neceļ balsi – tikai klusi paziņo sekas.

Viendzimuma pāris

Rihards draud Gatim, ka, ja Gatis aizies, viņš „izstāstīs viņa darbā, ka viņš ir gejs”. Gatis nav atklāts darbā, un Rihards to zina. Draudi atklāt kāda orientāciju (angl. outing) ir īpaši nežēlīga šantāžas forma.

Bijušais partneris un kopīgi bērni

„Ja tu neatteiksies no uzturlīdzekļiem, es tev bērnu vairs nerādīšu.” „Ja tu sāksi dzīvot ar to cilvēku, es pastāstīšu bērnam, ka tu mūs pameti.” Bērns šeit kļūst par ķīlnieku. Šādus draudus pieraksti ar datumiem – tie var būt nozīmīgi tiesai.

Vecāks pret bērnu un pieaugušu bērnu

„Pēc visa, ko es tevis dēļ upurēju.” „Ja tu apprecēsi to cilvēku, tu man vairs neesi meita.” „Ja tu pārcelsies uz Rīgu, es no skumjām nomiršu.” Vecāku šantāža ir īpaši spēcīga, jo pienākuma sajūta pret vecākiem ir iemācīta no bērnības. Bērnam tā ir vēl bīstamāka, jo viņam nav, kur aiziet. Ja tev ir mazāk par 18 un mājās notiek tieši tā, zvani 116 111 (bērniem un pusaudžiem, bez maksas).

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku

Dēls saka 75 gadus vecajai mātei: „Ja tu nepārrakstīsi dzīvokli uz mani, tu mazbērnus vairs neredzēsi.” Vecs cilvēks, kuram mazbērni ir galvenais prieks, ir ļoti viegli šantažējams. Ja tas notiek, zvani 116 123 – tur var palīdzēt izvērtēt, kā rīkoties.

Brālis vai māsa

„Ja tu nepalīdzēsi man ar naudu, es pastāstīšu mammai, kā tu dzīvo.” Brāļi un māsas zina tavus noslēpumus kopš bērnības, un tas dod viņiem īpašu sviru.

Vīra vai sievas vecāki

Vīramāte saka: „Ja jūs nekristīsiet mazo mūsu baznīcā, es vairs nevarēšu jums palīdzēt ar auklēšanu.” Palīdzība kļūst par apmaiņas vērtību, un katra jūsu pašu izvēle maksā.

Darbā

„Visi pārējie paliek pēc darba. Ja tu nevari, varbūt šis darbs nav tev.” „Es tevi pieņēmu, kad neviens cits negribēja.” Darba šantāža bieži izmanto pateicību un bailes zaudēt ienākumus.

Draugi

„Īsts draugs to darītu.” „Ja tu neatbrauksi uz manu ballīti, es sapratīšu, cik es tev nozīmēju.” Draudzībā šantāža bieži slēpjas aiz „lojalitātes”.

Tiešsaistē

Otrs draud publicēt jūsu intīmās fotogrāfijas, sarakstes vai noslēpumus, ja tu aiziesi. Tas vairs nav tikai emocionālā šantāža – tas var būt noziegums, un par to var ziņot policijā. Saglabā ekrānuzņēmumus ar datumu un nemaksā un nepiekāpies, jo tas reti aptur draudus.

Skaļā un klusā versija

Skaļā: kliedzieni, draudi, durvju ciršana, „es tevi iznīcināšu”. Klusā: nopūta, novērsts skatiens, „nē, nē, viss kārtībā”, pēkšņa slimība tieši pirms tava brauciena. Klusā versija ir grūtāk atpazīstama, jo otrs nekad neko neprasa tieši. Tu vienkārši zini, ka par „nē” būs jāmaksā.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem

Sākumā šantāža var izskatīties romantiski: „Es nevaru bez tevis dzīvot.” „Ja tu aiziesi, es sabrukšu.” Tas izklausās pēc lielas mīlestības. Pēc gadiem tā pati frāze jau ir važa. Ja kāds jau pirmajos mēnešos draud ar sekām, kad tu gribi kaut ko savu, tas ir agrs signāls.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm

„Es tikai gribu, lai tev ir labi. Tāpēc es nevaru ļaut tev tur braukt.” „Ja tu mani tiešām mīlētu, tu saprastu, ka es to daru tevis dēļ.” Rūpes ļauj tev izvēlēties. Šantāža, kas maskējas kā rūpes, izvēli atņem un liek tev justies pateicīgam vai pateicīgai par to.

Kā reaģēt

1. Nosauc to sev. Kad jūti bailes, pienākumu vai vainu, pajautā: „Vai šī sajūta ir mana, vai man to iedeva?” Jau tas vien palīdz izkāpt no miglas.
2. Neatbildi uzreiz. Šantāža strādā ar steigu. „Man jāpadomā” ir pilnīga atbilde.
3. Atdali jūtas no lēmuma. Otra jūtas ir īstas, bet tās ir viņa atbildība. Tu vari just līdzi un tomēr teikt „nē”.
4. Nevajag garu skaidrošanu. Katrs „jo” dod otram jaunu āķi. Pietiek ar īsu atbildi.
5. Sagaidi spiediena pieaugumu. Kad šantāža pārstāj strādāt, tā bieži uz laiku pastiprinās. Tas nenozīmē, ka tu rīkojies nepareizi.
6. Meklē atbalstu ārpusē. Kāds, kurš nav iesaistīts, palīdz redzēt situāciju bez miglas.

Ja otrs draud nodarīt sev pāri. Uztver to nopietni, bet atbilde nav palikt. Atbilde ir palīdzība: zvani 112, ja ir tūlītējas briesmas, vai iesaki otram zvanīt uz krīzes tālruni 116 123 (bez maksas, visu diennakti). Tu vari pateikt: „Es ļoti uztraucos par tavu dzīvību, tāpēc zvanu 112.” Otra dzīvību nevar nosargāt ar tavu palikšanu. Ja šie draudi atkārtojas katru reizi, kad tu gribi aiziet, tas ir kontroles veids, pat ja otra sāpes ir īstas.

Ja draudi ir pret tevi vai bērniem – ar vardarbību, bērnu atņemšanu, intīmu attēlu publicēšanu – tā vairs nav tikai saziņas lieta. Saglabā pierādījumus, zvani 112 vai 110, un tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, arī par psiholoģisku vardarbību. Plāno savus soļus: drošības plāns.

Un vēl par speciālistiem. Ne katrs psihologs vai terapeits saprot šantāžu attiecībās. Padomi „pacenties saprast viņa jūtas” vai „ejiet uz pāru terapiju” var tevi iedzīt vēl dziļāk miglā. Meklē speciālistu, kurš tev notic, zina, kas ir kontrole, gāzlaitings un traumatiskā saikne, un neiesaka „dot vēl vienu iespēju”.

Biežāk uzdotie jautājumi

Ar ko emocionālā šantāža atšķiras no robežām?

Robeža ir par tevi: „Ja tu kliegsi, es aiziešu no istabas.” Šantāža ir par otra kontrolēšanu: „Ja tu aiziesi pie draugiem, es ar tevi nerunāšu nedēļu.” Robeža aizsargā, šantāža soda.

Ko darīt, ja partneris draud ar pašnāvību, ja es aiziešu?

Uztver draudus nopietni un zvani 112, ja ir tūlītējas briesmas, vai iesaki zvanīt 116 123. Bet otra dzīvību nevar nosargāt ar tavu palikšanu. Palīdzība ir tā, kas glābj, nevis tava atteikšanās no savas dzīves.

Vai emocionālā šantāža ir narcisma pazīme?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav vajadzīga. Ja šantāža atkārtojas atkal un atkal un tu pastāvīgi dzīvo bailēs, pienākumā un vainā, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Un, ja tu naktīs prāto, vai tu tiešām esi tik nežēlīgs vai nežēlīga, kā otrs saka, izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu) un par to, kāpēc apjukums ir simptoms. Vairāk: narcisms.

Kā to sauc angliski?

Emotional blackmail. Trīs dzinēji – fear, obligation, guilt (FOG). Grāmata: Susan Forward, „Emotional Blackmail” (1997). Angliski materiālu ir daudzkārt vairāk.