Viltvārža sindroms

Angliski to sauc impostor syndrome (bieži rakstīts arī imposter syndrome), bet pētnieki precīzāk saka impostor phenomenon – viltvārža fenomens. Jēdzienu 1978. gadā ieviesa amerikāņu psiholoģes Polīna Klensa un Sūzena Aimsa (Pauline Clance, Suzanne Imes). Viņas pētīja veiksmīgas sievietes – ar grādiem, labiem darbiem, atzinību –, kuras tomēr bija pārliecinātas, ka ir „tikušas cauri” nejauši un ka drīz viņas atmaskos. Vēlāk izrādījās, ka to pašu piedzīvo arī vīrieši, studenti, ārsti, strādnieki, vecāki. Meklējot angliski „impostor syndrome”, atradīsi ļoti daudz materiāla.

Svarīgi: tā nav diagnoze un nav slimība. Psihiatru rokasgrāmatās tās nav. Tā ir pieredze – veids, kā cilvēks uztver savus panākumus. Tā gadās daudziem bez jebkādas vardarbības. Bet, ja gadiem ilgi tev kāds atkārtoja, ka tu neko nemāki – vecāks, partneris, priekšnieks –, šī sajūta kļūst daudz skaļāka un noturīgāka. Tieši par to ir šī lapa.

Kā tas izklausās

Šeit ir divu veidu teikumi: tie, ko tu saki sev, un tie, ko tev saka citi. Konteksts ir svarīgs, jo tie paši vārdi var būt gan godīga pieticība, gan gadiem iemācīts kauns.

Kāpēc tas notiek

Viltvārža sajūta ir aizsardzība. Ja tu iepriekš sagaidi, ka tevi atmaskos, tad kritika sāpēs mazāk – tu jau biji gatavs vai gatava. Ja panākumu nopelnu atdod veiksmei, tev nevar pārmest lepnību. Klensa vēlāk aprakstīja tā saukto viltvārža ciklu (angl. impostor cycle): jauns uzdevums → trauksme → pārmērīga gatavošanās vai atlikšana līdz pēdējam brīdim → panākums → „tas bija tikai tāpēc, ka es sēdēju naktis” vai „man paveicās” → uzslava neskaitās → nākamais uzdevums, un viss no sākuma. Panākumi nekrājas. Katrs nākamais ir jāpierāda no jauna.

Kā to baro vardarbība. Vecāks, kuram nekas nav pietiekami labi, partneris, kurš katru tavu panākumu noniecina, vai priekšnieks, kurš publiski kritizē un nekad neuzslavē, dara to pašu, ko viltvārža cikls, tikai no ārpuses. Bieži vēl tiek pārbīdīti mērķi (angl. moving the goalposts – kad tu izdari prasīto, bet prasība uzreiz kļūst citāda). Tā tu iemācies: „Lai ko es izdarītu, ar to nepietiek.” Vēlāk šis cilvēks var arī nebūt tuvumā – tā balss paliek. Terapeits Pīts Volkers (Pete Walker, 2013) to sauc par iekšējo kritiķi (angl. inner critic).

Kam tas izdevīgi. Cilvēks, kurš tic, ka neko nemāk, neaiziet no darba, kur viņu pazemo, un no attiecībām, kur viņu kontrolē. „Neviens cits tevi neņems” ir viena no vecākajām metodēm, kā noturēt otru. Tas nav blakusefekts. Bieži tā ir tieši funkcija.

Ko tas nodara tev

• Tu strādā divreiz vairāk un tomēr jūties tā, it kā slinkotu.
• Tu nepiesakies uz amatiem, projektiem, studijām, kam esi gatavs vai gatava.
• Tu nevari pieņemt uzslavu. Tā šķiet bīstama, jo tā it kā paceļ latiņu.
• Tu pārbaudi visu desmit reizes, jautā citiem, vai e-pasts ir „normāls”.
• Tu klusē sanāksmēs, jo baidies, ka jautājums tevi „atmaskos”.
• Tu paliec tur, kur tev ir slikti, jo ticība, ka citur būs labāk, ir izdzēsta.
• Nogurums, trauksme, izdegšana. Pētījumos viltvārža sajūta bieži iet kopā ar depresiju un trauksmi (Bravata u. c., 2020).

Pēc vardarbīgām attiecībām tas bieži saplūst ar pašgāzlaitingu (angl. self-gaslighting – kad tu pats vai pati sev sāc atkārtot to, ko otrs tev kādreiz teica).

Normāli vai vardarbība?

Šeit jānošķir trīs lietas: normālas šaubas, viltvārža sajūta un kāda cita cilvēka mērķtiecīga noniecināšana.

1. Normālas šaubas ir jaunā situācijā, tās mazinās, kad iegūsti pieredzi, un uzslava tev palīdz.
2. Viltvārža sajūta nemazinās, lai cik pierādījumu būtu. Uzslava nepalīdz vai pat biedē.
3. Noniecināšana no ārpuses atkārtojas, vēršas tieši pret taviem panākumiem un vienmēr kaut ko dod otram: kontroli, pārākumu, tavu atkarību.
4. Kritērijs: vai tas notiek atkal un atkal, vai tas vienmēr ir izdevīgs vienai pusei, un kā tu pēc tam jūties – gudrāks un stiprāks vai mazāks un apjucis.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kuram rūp tava izaugsme, kritizē konkrēti, dod iespēju izlabot, pamana arī labo un priecājas, kad tev izdodas. Pat ja viņš ir prasīgs, pēc viņa tu jūties spējīgāks vai spējīgāka.

Cilvēks, kuram izdevīga tava nedrošība, kritizē visu tavu personu („tu neesi piemērots”, „tu vienmēr”), neļauj jautājumam aizvērties, noniecina panākumus vai atdod tos sev („bez manis tu nebūtu tur”) un bieži salīdzina tevi ar citiem. Pēc viņa tu jūties mazāks.

Kas tas nav

• Reāls prasmju trūkums, ko tu vari mierīgi apmācīties.
• Pieticība un normāla neziņa jaunā darbā.
• Viena slikta atgriezeniskā saite no citādi atbalstoša priekšnieka.
• Depresija (tā var būt līdzās un var prasīt ārsta palīdzību).
• Tavs raksturs. Tā ir iemācīta reakcija, un to var atmācīties.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Arī šo vārdu var apgriezt. Priekšnieks, kurš gadiem tevi pazemo, var teikt: „Tev vienkārši ir viltvārža sindroms, tas viss ir tavā galvā.” Tā problēma no darbavietas tiek pārcelta uz tevi. Autores Ruchika Tulshyan un Jodi-Ann Burey žurnālā „Harvard Business Review” (2021) ir kritizējušas tieši to: bieži vainīga ir vide, nevis cilvēka „kompleksi”. Kritērijs paliek viens: atkārtošanās, virziens (kam tas izdevīgi) un efekts (vai tu pēc tam esi stiprāks vai sarāvies).

Ja tu sāc domāt, vai tavs priekšnieks, partneris vai vecāks nav narcistisks: diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki, kas atkal un atkal noniecina citus, pie speciālista paši gandrīz nekad neiet. Tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav problēmas”. Etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja noniecināšana notiek gadiem, tā reti mainās uz labo pusi, parasti kļūst sliktāk, un labākais ceļš ir prom – no darba, no attiecībām –, tiklīdz tas iespējams droši (skat. drošības plānu). Un, ja tu naktīs prāto, vai problēma tiešām neesi tu, tas jau ir signāls: izlasi par gāzlaitingu (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu prātu) un apjukumu kā simptomu.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: taviem panākumiem neļauj „skaitīties”, līdz tu pats vai pati tiem vairs netici. Apkopots no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Ieva draugu priekšā joko, ka Rihards ir inženieris „tikai tāpēc, ka tēvs sarunāja”. Kad Rihards iebilst, viņa saka, ka viņam „nav humora izjūtas”. Pēc pieciem gadiem Rihards pats tā stāsta par sevi.

Vīrietis pret sievieti. Ints pārlasa katru Sandras darba e-pastu „lai viņa neizgāžas”. Sandra, kura agrāk bija pārliecināta speciāliste, vairs nevar nosūtīt nevienu ziņu bez viņa.

Viena dzimuma pāris. Anna un Linda kopā vada kafejnīcu. Visu, kas izdodas, Linda sauc par „mūsu” panākumu, visu, kas neizdodas, – par Annas kļūdu.

Bijušais partneris un bērni. Pēc šķiršanās bijušais vīrs bērnu priekšā saka, ka mamma „ar mājām netiek galā”. Māte sāk šaubīties, vai viņa vispār ir laba māte.

Vecāks un bērns. Tēvs uz katru zīmējumu atbild ar „varēja labāk”. Pieaudzis dēls, arhitekts, katru projektu uzskata par nepabeigtu.

Vecāks un pieaudzis bērns. Māte, kad meitai jau četrdesmit, katrā tikšanās reizē jautā, „kad tu beidzot atradīsi normālu darbu”, lai gan meita vada uzņēmumu.

Brālis vai māsa. Ģimenē ir „zelta bērns” (angl. golden child) un „grēkāzis” (angl. scapegoat). Grēkāža panākumi nekad netiek pamanīti, zelta bērna viduvējības – svinētas. Grēkāzis izaug ar sajūtu, ka ir krāpnieks.

Priekšnieks. Priekšnieks piesavinās labās idejas un publiski atgādina par katru kļūdu. Darbiniece pēc trim gadiem baidās, ka citur viņu vispār neņems. Kad tas notiek sistemātiski un grupā, to sauc par mobingu (angl. workplace mobbing).

Kolēģis. Kolēģis katrā sanāksmē „precizē” tavu teikto, lai visiem liktos, ka tu kļūdījies.

Draugs vai draudzene. Draudzene katru tavu sasniegumu pārspēj ar savu stāstu vai atrod tajā mīnusu.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Dēls sauc septiņdesmitgadīgo tēvu par „bezpalīdzīgu”, pārņem viņa finanses un atkārto, ka tēvs „vairs neko nesaprot”. Tēvs, kurš vēl nesen kārtoja visu pats, sāk tam ticēt.

Vīra vai sievas vecāki. Sievasmāte katru tavu ēdienu, remontu un audzināšanas lēmumu salīdzina ar „kā mēs to darījām” un nekad nepasaka, ka izdevās.

Tiešsaistē. Anonīmi komentāri zem taviem darbiem vai arī bijušais partneris, kurš tos publiski izsmej. Nelielas lietas, bet katra atkārto to pašu: „tu neesi īsts”.

Skaļā un klusā versija. Skaļā – kritika, izsmiekls, salīdzināšana. Klusā – nekad neviena uzslava, klusums pēc taviem panākumiem, bet sajūsma par citu cilvēku, pat mazāk veiksmīgu.

Attiecību sākumā un vēlāk. Sākumā tas izskatās kā „padomi” un „augstas prasības”. Vēlāk tu vairs nevari izlemt, kādu kreklu uzvilkt, bez otra apstiprinājuma.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. „Es negribu, lai tu vilies”, „es tevi pazīstu labāk”, „tas nav priekš tevis”. Mīļš tonis, bet rezultāts ir tas pats: tu nemēģini.

Kā reaģēt

1. Ievāc pierādījumus. Izveido mapi vai piezīmes: uzslavas, paveiktais, skaitļi, pateicības. Viltvārža sajūta izdzēš pagātni – rakstīts teksts to atjauno.
2. Pajautā, kura balss tā ir. Kad dzirdi „tu to nemāki”, pajautā: kurš man to teica pirmais? Bieži tas ir kāda cilvēka balss, nevis tavs vērtējums. Vairāk: iekšējais kritiķis.
3. Pieņem uzslavu ar vienu vārdu. „Paldies.” Bez „bet”, bez „man paveicās”.
4. Ieraugi ciklu. Ja tu gatavojies trīsreiz vairāk nekā vajag, pamēģini apstāties pie „pietiekami labi”.
5. Parunā ar kādu, kam uzticies. Pajautā, kā viņš vai viņa redz tavu darbu. Svešas acis redz faktus.
6. Pārbaudi vidi. Ja sajūta ir daudz stiprāka konkrētā darbā, ģimenē vai attiecībās, iespējams, problēma ir tur, nevis tevī.
7. Meklē atbalstu pie speciālista, kurš saprot vardarbību. Latvijā, kā visur, ne katrs psihologs to saprot. Pārbaudi: vai viņš tev notic bez pierādījumiem, zina, kas ir gāzlaitings un traumatiskā saikne, neiesaka „izrunāties” ar cilvēku, kurš tevi noniecina, un domā par tavu drošību? Ja pēc sesijas tu jūties vēl mazāks vai mazāka, meklē citu. Angliski daudz materiāla ir klīniskajai psiholoģei Dr. Ramani Durvasulai (YouTube „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024).

Kad nestrīdēties. Ar cilvēku, kurš noniecina tevi atkal un atkal, nav jāpierāda, ka esi spējīgs. Pierādījumi viņu nepārliecinās, jo problēma nav pierādījumos. Atbildi īsi un rīkojies pēc sava prāta. Darbā saglabā e-pastus un pieraksti datumus.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai viltvārža sindroms ir diagnoze?

Nē. Psihiatru rokasgrāmatās tā nav. Tā ir pieredze, ko Klensa un Aimsa aprakstīja 1978. gadā. Tā var būt līdzās trauksmei vai depresijai, un tad vērts vērsties pie ārsta.

Kā tikt vaļā no viltvārža sindroma?

Nevis ar pierādīšanu, bet ar faktu vākšanu, uzslavas pieņemšanu, ciklu pamanīšanu un sarunām ar cilvēkiem, kuriem uzticies. Ja sajūtu baro kāds cilvēks tavā dzīvē, visvairāk palīdz attālums no viņa.

Vai tas ir tikai sievietēm?

Nē. Pirmais pētījums bija par sievietēm, bet vēlāk to pašu atrada vīriešiem, studentiem, ārstiem, dažādu profesiju cilvēkiem. Vīrieši par to bieži runā mazāk.

Kā atšķirt viltvārža sajūtu no tā, ka es tiešām kaut ko nemāku?

Reālu prasmju trūkumu var nosaukt konkrēti un apgūt, un pēc tam tas pazūd. Viltvārža sajūta paliek arī tad, kad prasme jau ir, un to nemaina neviena uzslava vai rezultāts.

Vai kritisks vecāks var izraisīt viltvārža sindromu?

Viens cēlonis tas nav, bet tas var stipri palielināt risku. Ja bērnībā nekas nebija pietiekami labi, pieaugušā vecumā šī balss bieži turpina skanēt. Vairāk: kāpēc es šaubos par sevi.