Eiforiskā atcere

Angliski to sauc euphoric recall – burtiski „eiforiska atcerēšanās”. Vārdu lieto atkarību konsultanti: cilvēks, kurš pārtraucis dzert vai spēlēt, atceras tikai pirmo glāzi, jautro kompāniju, laimesta prieku, bet neatceras rītu pēc tam, parādus un kaunu. Tas ir aprakstošs vārds no atkarību konsultēšanas, nevis diagnoze un nav atsevišķi pētīts jēdziens attiecību psiholoģijā. Atbalsta kopienas un terapeiti to aizņēmās, jo tas precīzi apraksta, kas notiek pēc vardarbīgām attiecībām. Ja meklēsi angliski („euphoric recall narcissist”, „euphoric recall trauma bond”), atradīsi daudz vairāk materiāla.

Svarīgi zināt jau sākumā: labie brīži bija īsti. Eiforiskā atcere nenozīmē, ka tu „izdomā” labo. Tā nozīmē, ka labais atmiņā kļūst par visu stāstu, bet pārējais izbāl. Un „labais” ne vienmēr bija romantika vai dāvanas. Bieži tas bija vienkārši mierīgs vakars, kad neviens nekliedza.

Kā tas izklausās

Eiforiskā atcere lielākoties skan tavā galvā. Konteksts ir svarīgs: tā pati atmiņa var būt parastas skumjas vai āķis, kas velk atpakaļ.

Kāpēc tas notiek

Eiforiskā atcere nav vājums un nav pierādījums, ka „tomēr bija labi”. Tai ir vairāki saprotami cēloņi.

Retais ir spilgtāks. Labie brīži nāca neregulāri, un nekad nevarēja zināt, kad. Mācīšanās psiholoģijā ir labi zināms, ka neregulārs atalgojums piesien visstiprāk. To sauc par neparedzamo pastiprinājumu (angl. intermittent reinforcement) – kā spēļu automāts, kas izmaksā reti, bet tieši tāpēc no tā ir grūti atiet. Rets labais brīdis atmiņā iespiežas daudz dziļāk nekā simts parastu.

Atvieglojums jūtas kā laime. Pēc sliktām dienām parasta diena jūtas kā balva. Tas ir atvieglojuma slazds (angl. negative reinforcement): labā sajūta, kad kaut kas slikts beidzas. Otram nekas nebija jādod – ne ziedi, ne mīlestības vārdi. Pietika ar to, ka kādu laiku nebija ļauni. Tāpēc arī cilvēki, kuriem nekad nebija „romantiskā sākuma”, piedzīvo eiforisko atceri. Viņu labās atmiņas ir klusas: mierīga vakariņa, neaizcirstas durvis, ziņa bez pārmetuma.

Smadzenes ilgojas kā pēc ieraduma. 2010. gadā Helēna Fišere (Fisher) ar kolēģiem skenēja smadzenes cilvēkiem, kurus nesen bija pametuši. Skatoties uz bijušā bildi, aktivizējās zonas, kas saistītas ar atalgojumu un tieksmi, tās pašas, kas iesaistās atkarībās. Pētījumā bija 15 cilvēki un viņi nebija vardarbības upuri, tāpēc tas ir salīdzinājums, nevis pierādījums „atkarībai”. Bet tas palīdz saprast, kāpēc atkarību konsultantu vārds šeit der.

Prāts grib novērst pretrunu. Divas domas vienlaikus – „es viņu mīlu” un „viņš man darīja pāri” – ir nepanesamas. Šo spriedzi sauc kognitīvā disonanse (angl. cognitive dissonance). Vieglākais veids to mazināt ir padarīt slikto mazāku: „nebija tik traki”, „es pārspīlēju”.

Garastāvoklis izvēlas atmiņas. Kad tev nav spēka, tu jūties vientuļi vai bailīgi, prāts meklē mierinājumu un izvelk siltās atmiņas. Tāpēc eiforiskā atcere visbiežāk nāk vakaros, svētkos un pēc smagām dienām.

Otrs to baro. Vecas bildes, „vai atceries mūsu Siguldu?”, dziesma, kas atsūtīta bez komentāra. Tas ir hūverings (angl. hoovering) – mēģinājums tevi ievilkt atpakaļ, un tas mērķē tieši uz labajām atmiņām.

Ko tas nodara tev

Eiforiskā atcere ir viens no biežākajiem iemesliem salauzt bez kontakta (angl. no contact – pilnīga saziņas pārtraukšana). Tā neizskatās pēc briesmām. Tā izskatās pēc mīlestības.

Tā pārraksta stāstu: sliktais kļūst par „stresu”, „grūtu periodu”, „manu vainu”, bet labais – par „īsto viņu”. Tā liek šaubīties par sevi: „varbūt es aizgāju par ātru”. Un tā tur tevi traumatiskajā saiknē – traumatiskā saikne (angl. trauma bond) ir spēcīga pieķeršanās cilvēkam, kurš dara pāri, un tā veidojas tieši no sāpju un atvieglojuma maiņas.

Vēl vienas sekas: ja tu atceries tikai labo, tev ir grūti izskaidrot citiem, kāpēc aizgāji. Tas vēl vairāk liek šaubīties.

Normāli vai vardarbība?

Skumjas pēc attiecībām nav slimība. Kā atšķirt parastu nostalģiju no eiforiskās atceres:

1. Vai tu redzi abas puses? Nostalģijā tu atceries labo un zini, kāpēc beidzās. Eiforiskajā atcerē sliktais pazūd vai kļūst par tavu vainu.
2. Kas notiek pēc atmiņas? Nostalģija ir skumja un mierīga. Eiforiskā atcere nāk ar spiedienu: uzrakstīt, pārbaudīt, atgriezties.
3. Vai labās atmiņas bija „kaut kas labs” vai „nekā slikta”? Ja tavas labākās atmiņas ir dienas, kad tevi vienkārši neaizskāra, tas daudz pastāsta par pārējām dienām.
4. Vai atmiņas izmanto? Vai otrs tās atsūta tieši tad, kad tu attālinies?

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš nav manipulatīvs, pēc šķiršanās parasti nesūta vecas bildes un „vai atceries…” ziņas tieši tad, kad tu attālinies. Ja viņš vai viņa skumst, tas ir viņa vai viņas darbs, nevis tavs.

Cilvēks, kurš manipulē, labi zina, kuras atmiņas tev ir svarīgas, un izmanto tās: jubilejās, svētkos, kad dzird, ka tev ir kāds jauns. Bieži tas nāk kopā ar tukšiem solījumiem – „šoreiz būs kā sākumā”.

No malas var šķist, ka tu „vēl mīli” un „jums jāmēģina vēlreiz”. Draugi, kuri redz tikai labās bildes, var to pat ieteikt. Bet viņi neredzēja pārējās dienas.

Kas tas nav

• Labie brīži nebija meli. Tie bija īsti, un par tiem var skumt.
• Skumjas un ilgas pēc šķiršanās nav pierādījums, ka aizgāji kļūdaini.
• Tā nav „atkarība” klīniskā nozīmē un nav diagnoze.
• Tas nav tavs raksturs vai vājums. Tā notiek ar gandrīz visiem, kas aizgājuši no šādām attiecībām.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Otrs var apgriezt arī šo: „Tu atceries tikai slikto, bet aizmirsti, cik es tev darīju.” Dažreiz tā ir taisnība – cilvēki sāpju brīžos redz tikai slikto. Kritērijs paliek viens: kas atkārtojas (vai sliktais bija viena reize vai ierasts veids, kā otrs rīkojās), kam tas nāk par labu (kurš ieguva no tā, ka tu paliki) un kā tu jūties (vai atmiņas dod mieru vai liek šaubīties par savu prātu).

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: retais labais kļūst par visu stāstu, un sliktais izbāl. Situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Sieviete pret vīrieti. Mārtiņa bijusī sieva bija greizsirdīga un pārbaudīja viņa telefonu. Bet ik pa laikam viņa bija maiga un jautra. Pēc šķiršanās Mārtiņš atceras tikai viņas smieklus un sāk domāt, ka greizsirdība bija viņa vaina.

Vīrietis pret sievieti. Līga atceras, kā Ēriks viņu pārsteidza ar ceļojumu, un aizmirst, ka pēc tam viņš mēnesi ar viņu runāja tikai caur pārmetumiem.

Viendzimuma pāris. Pauls atceras Edgara siltumu pirmajos mēnešos. Tas, ka Edgars vēlāk draudēja „izstāstīt visiem” par viņu, atmiņā kļūst par „tikai strīdu”.

Bijušais un kopīgi bērni. Bērnu dzimšanas dienās kopīgās bildes un atmiņas atgriežas. Otrs vecāks var izmantot šos brīžus: „Paskaties, kādi mēs bijām.” Kopīgā vēsture ir īsta, bet tā neatceļ to, kas notika.

Vecāks un bērns. Pieaudzis dēls atceras tēva vasaras makšķerēšanu un aizmirst, ka tēvs gadiem viņu sauca par „neveiksminieku”. Bērna prāts gribēja paturēt labo vecāku, un tas ir saprotami.

Brālis vai māsa. Bērnībā vecākā māsa tevi aizstāvēja skolā, bet pieaugusi tevi pazemo pie katrām svētku pusdienām. Atmiņas par aizstāvību neļauj redzēt tagadējo.

Priekšnieks vai kolēģis. Priekšniece sākumā tevi slavēja un ieveda projektā, vēlāk publiski pazemoja. Pēc aiziešanas tu atceries tikai sākumu un domā, vai pats vai pati nesabojāji.

Draugs vai draudzene. Draugs, ar kuru bija „labākie vakari”, arī regulāri izstāstīja tavus noslēpumus citiem. Atmiņā paliek tikai vakari.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Veca māte atceras, kāds mīļš bija dēls bērnībā, un atkal un atkal iedod viņam naudu, lai gan viņš kliedz un draud.

Vīra vai sievas vecāki. Pēc šķiršanās tu ilgojies pēc vīra vai sievas ģimenes svētkiem un aizmirsti, cik bieži tur tevi pazemoja.

Tiešsaistē. Sociālie tīkli rāda „atmiņas pirms trim gadiem”. Tieši viena bilde ar smaidu var salauzt nedēļas bez kontakta. Izslēdz šo funkciju un paslēp kopīgās bildes.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: labās atmiņas ir kaislīgas un lielas, jo sliktais bija kliedzieni un dauzīšanās. Klusā: labās atmiņas ir vienkārši „dienas, kad viņa ar mani runāja”, jo sliktais bija klusums un aukstums.

Attiecību sākumā un pēc daudziem gadiem. Pēc īsām attiecībām ilgas ir pēc sākuma mīlestības bombardēšanas (angl. love bombing) – pārmērīgas uzmanības pirmajās nedēļās. Pēc divdesmit gadiem – pēc visas kopīgās dzīves, mājas, bērniem, rutīnas. Tad eiforiskā atcere jaucas ar īstām skumjām par dzīvi, kas bija.

Versija, kas izskatās pēc rūpēm. Kopīgi draugi saka: „Atceries, cik jūs bijāt jauki pāris.” Viņi grib labu, bet viņu vārdi baro to pašu atmiņu.

Kā reaģēt

Ar atmiņām nav jācīnās. Tās nav jāizdzēš. Tās ir jāpapildina ar visu ainu.

1. Nosauc to vārdā. „Šī ir eiforiskā atcere.” Nosaukta, tā kļūst par parādību, nevis patiesību.
2. „Uztīti filmu līdz galam.” Atkarību konsultanti māca: kad atceries pirmo glāzi, uztīti filmu tālāk – līdz rītam pēc tam. Tas pats šeit: kad nāk atmiņa par svētdienas brokastīm, turpini: kas notika pirmdien?
3. Iemeslu saraksts. Uzraksti vismaz desmit konkrētus notikumus, kāpēc aizgāji, ar datumiem. Turi to telefonā un izlasi, kad nāk labās atmiņas.
4. „Laba diena” pārbaude. Pieraksti savas labākās atmiņas un pie katras pajautā: vai toreiz notika kaut kas labs, vai tikai nenotika sliktais?
5. Sērfo ar vēlmi. Kad atmiņa pārvēršas vēlmē uzrakstīt, pagaidi 20 minūtes un vēro, kā vilnis kāpj un atkāpjas. Atkarību ārstēšanā to sauc par sērfošanu ar vēlmi (angl. urge surfing, Marlatt un Gordon, 1985). Skaiti dienas ar bez kontakta skaitītāju.
6. Samazini iedarbinātājus. Paslēp kopīgās bildes, izslēdz „atmiņu” funkciju, pagaidām neklausies „jūsu” dziesmas.
7. Ļauj sev skumt. Par labo var skumt. Skumjas nav ielūgums atgriezties.

Kad nerīkoties uzreiz

Ja atmiņa nāk naktī, pēc alkohola vai pēc ļoti smagas dienas, tajā brīdī neko neizlem un nesūti. Nakts atmiņas ir noguruša ķermeņa atmiņas. Ja vēlme atgriezties ir ļoti stipra, piezvani cilvēkam, ar kuru esi par to norunājis vai norunājusi. Ja domas kļūst par domām par sevis savainošanu, zvani 116 123 tūlīt (bez maksas, visu diennakti). Ja otrs ir bijis fiziski vardarbīgs, atceries, ka atgriešanās var būt bīstama; sāc ar drošības plānu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc es atceros tikai labo par bijušo?

Jo labais bija rets un neparedzams, un tāpēc tas atmiņā iespiežas stiprāk. Pēc sliktām dienām pat parasta diena jūtas kā laime. Un prāts grib mazināt pretrunu starp „mīlu” un „darīja pāri”, tāpēc samazina slikto.

Vai eiforiskā atcere ir diagnoze?

Nē. Tas ir aprakstošs vārds no atkarību konsultēšanas. To lieto, lai nosauktu parādību, nevis lai kādu diagnosticētu.

Vai tas nozīmē, ka attiecības nebija tik sliktas?

Nē. Labo brīžu esamība nenozīmē, ka sliktā nebija. Tieši labā un sliktā mija ir tas, kas piesien. Paskaties uz faktiem, nevis uz sajūtu.

Vai otrs ir narciss, ja man tā notiek?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs, un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Nosaukums nav svarīgs, svarīgs ir tas, kas atkārtojas. Ja sāpināšana un atvieglojums mijas atkal un atkal, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti kļūst labākas, parasti sliktākas, tāpēc ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši. Normālas attiecības neliek tev naktīs prātot, vai traks neesi tu; ja tā notiek, izlasi par gāzlaitingu un apjukumu kā simptomu.

Cik ilgi tas ilgst?

Parasti labās atmiņas vājinās pakāpeniski, jo ilgāk esi bez kontakta. Katrs kontakts tās atjauno. Ja pēc mēnešiem tās joprojām atņem miegu un spēku, meklē speciālistu, kurš saprot vardarbību un traumatisko saikni. Latvijā, tāpat kā citur, ne katram psihologam ir šīs zināšanas, un labu gribošs speciālists var ieteikt „dot vēl vienu iespēju” vai „izrunāties ar otru” – tieši to, ko eiforiskā atcere jau čukst. Pārbaudi: vai viņš vai viņa tev tic, zina, kas ir gāzlaitings un traumatiskā saikne, nespiež uz kopīgām sesijām un liek centrā tavu drošību? Pa to laiku palīdz Dr. Ramani Durvasulas materiāli angļu valodā (YouTube „DoctorRamani”, grāmata „It’s Not You”, 2024). Vairāk: cilpas galvā.