Identitātes zudums

AngliskiLoss of self (identity loss)Meklē šo nosaukumu angliski — tā atradīsi daudz vairāk materiālu, grāmatu un video.

Meklē arī: identitātes zudums, identitātes zuduma, identitātes zudumu, identitātes zudumā, sevis zaudēšana, sevis zaudēšanu, sevis zaudēšanas, pazaudēju sevi, pazaudēt sevi, zaudēt sevi, zaudēju sevi, loss of self, identity loss, identity erosion, потеря себя, потерю себя, потери себя, потерять себя, потеряла себя, потерял себя, потеря идентичности

Klausīties

Identitātes zudums (angl. loss of self jeb identity loss) ir tad, kad pēc ilgām attiecībām ar kontrolējošu vai noniecinošu cilvēku tu vairs īsti nezini, kas tev patīk, ko tu domā, ko gribi un kur tev patīk būt, jo tas viss pa mazam gabaliņam tika atdots, lai izvairītos no strīdiem, klusuma vai izsmiekla.

„Es vairs nezinu, kas man patīk.” „Es nezinu, kas es esmu bez šī cilvēka.” Tā bieži saka cilvēki pēc attiecībām, kurās otrs ilgi kontrolēja, kritizēja vai lika šaubīties par sevi. Angļu valodā to sauc loss of self vai identity loss, un runā arī par identity erosion – identitāte „noberžas” kā krasts, pa mazam gabaliņam, tik lēni, ka to pamana tikai beigās. Tā nav diagnoze, bet ļoti precīzs apraksts pieredzei, ko pazīst daudzi, arī vīrieši. Ja meklēsi angliski („loss of self after narcissistic abuse”), atradīsi daudz vairāk materiāla, arī Dr. Ramani Durvasulas grāmatā „It’s Not You” (2024) un YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Kā tas izklausās

Te frāzes nav pierādījums. Svarīgs ir konteksts un tas, cik ilgi tas turpinās.

Pirmā brīvā sestdiena pēc sešiem gadiem kopā ar sievu, kura plānoja katru nedēļas nogali un apvainojās par katru tavu ideju.

„Es nezinu, ko man patīk darīt. Es pat nezinu, ko man patīk ēst.”

Draudzene aicina izvēlēties restorānu. Gadiem par tavu izvēli sekoja nopūta vai joks, un vakars bija sabojāts.

„Izvēlies tu. Man tiešām vienalga.”

Tev ir 38. Tu stāvi veikalā ar jaku rokās un domā par māti, kura komentēja katru tavu apģērbu līdz pat šai dienai.

„Mamma teiktu, ka tas izskatās lēti. Labāk ņemšu pelēko.”

Tu brauc garām ezeram, kur pavadīji bērnības vasaras. Tur tu kādreiz aizvedi partneri, un tur bija gan labākie brīži, gan skaļākie skandāli.

„Tur es vairs nebraucu. Tā vairs nav mana vieta.”

Jaunā darbā vadītājs jautā tavu viedokli. Iepriekšējā darbā tavas idejas gadiem izsmēja visu priekšā.

„Man nav īsti viedokļa. Kā jūs izlemsiet.”

Viena frāze neko nepierāda

Ikviens reizēm nezina, ko grib, un ikviens attiecībās kaut ko maina. Par identitātes zudumu var runāt tad, kad šādu brīžu ir daudz, tie ilgst mēnešiem vai gadiem, tu atceries, ka agrāk bija citādi, un tas saistās ar konkrētu cilvēku, kura tuvumā tev bija jāsamazinās.

Kā tas rodas

Parasti tas notiek pa soļiem. Sākumā otrs tevi spoguļo (angl. mirroring – kopē tavas gaumes un sapņus, lai tu justu, ka esat „viens un tas pats”). Tad tavas lietas sāk kritizēt vai par tām „maksāt” ar klusumu un sabojātiem vakariem. Tu sāc sevi rediģēt – staigāt kā pa olām (angl. walking on eggshells) un automātiski izpatikt. Tev atkal un atkal saka, ka tu atceries nepareizi (to sauc par gāzlaitingu, angl. gaslighting), un tu pārstāj uzticēties arī savai gaumei. Draugi, kas atcerējās, kāds tu biji, pazūd no dzīves (izolācija, angl. isolation). Kad attiecības beidzas, pazūd „mēs”, un zem tā ir tukšums.

Tas notiek nevis tāpēc, ka tu esi vājš vai vāja, bet tāpēc, ka ilgi visa tava uzmanība bija vērsta uz otru: viņa noskaņojums, viņas reakcijas, nākamais strīds. Traumas pētnieki (Herman 1992, Walker 2013) apraksta, ka ilgstoša dzīve briesmās liek cilvēkam pielāgoties otram tik ļoti, ka paša vajadzības paliek otrajā plānā.

Ko tas nodara tev

Grūti pieņemt pat mazus lēmumus: ēdiens, filma, drēbes.
Tu vairs neatceries, kāda mūzika, hobiji un cilvēki bija tavi.
Tu joprojām izvēlies vārdus un apģērbu pēc tā, „ko otrs teiktu”, lai gan šī cilvēka vairs nav blakus.
Tavas mīļākās vietas ir kļuvušas par sāpīgām. Tajās notika gan labākie brīži, gan pazemojumi, tāpēc tur vienlaikus pārņem ilgas un bailes. Par šīm „aizņemtajām” vietām sīkāk – nodarbībā Kur palika es?.
Pēc aiziešanas ir tukšums, un tu domā, ka tevī „nekā nav”.

Normāli vai vardarbība?

Attiecībās cilvēki vienmēr mainās. Svarīgi atšķirt dabisku pārmaiņu no noberšanas.

Brīvprātīgi vai aiz bailēm? Tu kaut ko maini, jo tev pašam vai pašai tas patīk, vai tāpēc, ka citādi būs strīds vai klusums?
Vai tu kaut ko iegūsti vai tikai zaudē? Veselīgās attiecībās tev dzīvē parādās jaunas lietas. Šeit tās tikai pazūd.
Vai tas notiek abiem? Veselīgās attiecībās abi kaut ko pielāgo. Šeit mainās tikai viens.
Vai tas atkārtojas? Viens kompromiss ir normāls. Gadiem ilga atteikšanās no sevis vairs nav kompromiss.

Situācija 1 · Jauns hobijsTu gadiem spēlēji basketbolu ar draugiem ceturtdienās. Tagad tev ir partnere, un jums abiem gribas vakarus kopā.

Normāli„Varbūt tu ej uz basketbolu katru otro ceturtdienu, un pārējās mēs ejam kopā uz baseinu? Man tas patiktu.”

Jūs kopā meklējat risinājumu. Tavs hobijs paliek, un blakus rodas kaut kas kopīgs.

Vardarbība(Neviens neaizliedz. Bet katru ceturtdienu viņa ir aizvainota, raksta „nu labi, tev draugi svarīgāki”, un mājās ir klusums līdz sestdienai.)

Formāli brīvība ir. Faktiski par savu lietu tu maksā ar klusumu. Pēc pāris mēnešiem tu „pats izvēlies” vairs neiet.

Situācija 2 · Viedoklis pie galdaĢimenes vakariņās tu pasaki, ka tev patika filma, ko visi apspriež.

Normāli„Man gan šķita garlaicīga. Kas tev tur patika?”

Otrs nepiekrīt, bet interesējas par tavu domu. Tu drīksti domāt citādi.

Vardarbība„Tev? Tu jau nesaproti kino. Neliec sevi apsmieties.” (Un tā pie katras tēmas, gadiem.)

Tavs viedoklis tiek pasludināts par muļķīgu pats par sevi. Pēc laika tu vairs nesaki neko, arī tur, kur neviens tevi nevērtē.

Kas tas nav

Dabiska pārmaiņa, kad jums abiem rodas kopīgas intereses.
Periods pēc jebkuras šķiršanās, kad jāpierod dzīvot vienam. Tas var būt skumji un arī bez vardarbības.
Pierādījums, ka tev „nekad nav bijis rakstura”.

Šo jēdzienu var izmantot arī pret tevi: kontrolējošs cilvēks var teikt, ka tu „pazaudē sevi” draugu vai terapeita ietekmē, lai tevi no viņiem atšķirtu. Kritērijs paliek viens: vai tava dzīve kļūst plašāka vai šaurāka, un kam no tā ir labums.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, mehānisms viens: lai tuvumā būtu mierīgāk, tu pa mazam atdod sevi. Stāsti apkopoti no vairākiem.

Sieviete pret vīrieti. Kaspars septiņus gadus dzīvoja ar sievu, kura izlēma visu, no mēbelēm līdz draugiem. Pēc šķiršanās viņš nezina, kāda mūzika viņam patīk.

Vīrietis pret sievieti. Ieva pārstāja zīmēt, jo partneris katru zīmējumu nosauca par „bērnudārza līmeni”.

Viendzimuma attiecībās. Toms gadiem tikās tikai ar partnera draugiem. Pēc šķiršanās viņam nav neviena, kam piezvanīt.

Vecāks un pieaudzis bērns. Pēc katras vizītes pie mātes meita nedēļu nezina, ko pati domā.

Draudzība. Viena draudzene noteica, ko abas skatās, kur iet un ko domā par citiem.

Darbs vai grupa. Priekšnieks vai kopiena gadiem izsmēja katru tavu ideju, un tagad tu klusē arī mājās.

Kas palīdz

Drošība vispirms. Kamēr kontakts turpinās, enerģija aiziet izdzīvošanai.
Mazi eksperimenti. Katru dienu pieraksti vienu lietu, kas tev patika. Izmēģini vienu vecu hobiju bez mērķa. Sastādi mūzikas sarakstu no laika pirms šīm attiecībām.
Veci draugi. Pietiek ar vienu īsu ziņu. Lielākā daļa saprot labāk, nekā tu domā.
„Es domāju, ka…” Trenē to situācijās, kur nekas nav uz spēles.
Vietas pa vienai. Bez piespiešanas: bildes, garām ar draugu, cits laiks, jauna atmiņa. Ja vietā var būt otrs vai viņa draugi, izvairīšanās ir drošība, nevis vājums.
Speciālists, kurš saprot vardarbību. Latvijā ne katrs psihologs to saprot. Pārbaudi, vai viņš tev tic un nespiež „izrunāties ar otru”. Tālrunis 116 123 (bez maksas, visu diennakti) var ieteikt speciālistus.

Ko teikt

„Es vēl nezinu, ko es gribu. Bet es to uzzināšu. Šodien es izvēlos vienu mazu lietu tikai sev.”

Tu, visticamāk, neatgriezīsies tieši pie vecā „es”. Daudzi atgūst sevi kā jaunu versiju ar skaidrākām robežām. To sauc par posttraumatisko izaugsmi (angl. post-traumatic growth), bet tas ir modelis, nevis pienākums.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā saprast, ka esmu pazaudējis vai pazaudējusi sevi?

Ja tu bieži nezini, ko gribi, ja esi atteicies vai atteikusies no cilvēkiem, hobijiem un vietām, bet neatceries, kad to izlēmi, un ja tas saistās ar konkrētām attiecībām, tas ir iemesls pievērst tam uzmanību.

Kāpēc man sāp tieši mīļākās vietas?

Jo tajās notika gan labākie, gan sliktākie brīži. Atmiņa ir piesieta vietai (Godden un Baddeley 1975), tāpēc tur vienlaikus ieslēdzas ilgas un bailes. Sīkāk – nodarbībā Kur palika es?.

Vai tas nozīmē, ka otrs bija narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Bet cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Nosaukums nav svarīgs, svarīgs ir tas, kas atkārtojās. Ja tas turpinās, šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un ceļš ir prom, tiklīdz tas ir droši – sāc ar drošības plānu. Un, ja tu naktīs prāto, vai traks neesi tu pats vai pati, tas jau ir signāls: apjukums ir simptoms.

Cik ilgi tas ilgst?

Nav termiņa. Tas, kas noberzās gadiem, atgriežas pakāpeniski, bieži mēnešiem un gadiem, ar labām un sliktām dienām.

Saistīts

Trigeris Emocionālais atplaiksnījums Eiforiskā atcere Izolācija Izpatikšanas reakcija Spoguļošana

Nodarbība, kas iet dziļāk: Kur palika es? Identitātes zudums un vietas, ko „aizņēma” attiecības

Autors

narcisms.lv redakcija

Avoti

Herman, J. L. (1992). Trauma and Recovery. New York: Basic Books.
van der Kolk, B. (2014). The Body Keeps the Score. New York: Viking.
Walker, P. (2013). Complex PTSD: From Surviving to Thriving. Lafayette, CA: Azure Coyote.
Durvasula, R. (2024). It's Not You: Identifying and Healing from Narcissistic People. New York: The Open Field / Penguin Life.
Godden, D. R., & Baddeley, A. D. (1975). Context-dependent memory in two natural environments: On land and underwater. British Journal of Psychology, 66(3), 325–331.

Ja tev tagad ir grūti

Bez maksas, visu diennakti. Tiešās briesmās zvani 112.

112 · 116 123 · 116 006

Zvanīt 116 123