Posttraumatiskā izaugsme

Posttraumatiskā izaugsme nozīmē, ka cilvēks pēc ļoti smagas pieredzes kādās jomās jūtas stiprāks, skaidrāks vai dzīvāks nekā pirms tam. Angliski to sauc post-traumatic growth (saīsināti PTG). Jēdzienu 1990. gados ieviesa ASV psihologi Ričards Tedeski un Lorenss Kalhūns (Richard Tedeschi, Lawrence Calhoun). Ja meklēsi angliski – „post-traumatic growth after narcissistic abuse” –, atradīsi daudz vairāk: pētījumus, grāmatas, arī Dr. Ramani Durvasulas video YouTube kanālā „DoctorRamani”.

Svarīgākais šajā lapā, jau pašā sākumā: izaugsme ir iespējama, bet tā nav pienākums. Tā nav atlīdzība par ciešanām, nav pierādījums, ka „tas viss bija vajadzīgs”, un nav atzīme, ko tev kāds liek. Ja tu pēc vardarbīgām attiecībām vienkārši izdzīvo, strādā, guli un reizēm smejies – ar to pietiek. Un spiediens „izaugt” pats var sāpināt. Par to šeit runāts tikpat daudz kā par pašu izaugsmi.

Kā tas izklausās

Šis nav manipulācijas paņēmiens, tāpēc šeit ir divējādas frāzes: ko cilvēki saka, kad izaugsme ir īsta, un ko viņiem saka citi, kad no izaugsmes taisa pienākumu. Konteksts izšķir visu.

No kā tā sastāv

Tedeski un Kalhūns, apkopojot cilvēku stāstus pēc smagiem notikumiem, izdalīja piecas jomas, kurās cilvēki visbiežāk ziņo par pārmaiņām:

1. Attiecības ar citiem. Tu labāk redzi, kuri cilvēki ir īsti, un tuvāk turies pie tiem. Pēc vardarbības tas bieži izpaužas kā spēja pateikt „nē” un pamanīt manipulāciju agrāk.
2. Jaunas iespējas. Kāds pēc aiziešanas sāk mācīties, maina darbu, pārceļas, atsāk to, ko otrs aizliedza vai izsmēja.
3. Personīgais spēks. Sajūta „ja es izdzīvoju šo, es izdzīvošu daudz ko”. Nevis „man vairs nekas nesāp”, bet „es varu sāpēt un tomēr turēties”.
4. Dzīves novērtēšana. Mazas, parastas lietas – kafija klusumā, vakars bez bailēm – kļūst vērtīgas.
5. Garīgās vai eksistenciālās pārmaiņas. Jauna izpratne par to, kas tev ir svarīgs, kam tu tici, ko tu vairs nedarīsi.

Viņu galvenā doma bieži tiek pārprasta: izaugsmi nerada trauma. Tā rodas no ilgas, smagas cīņas ar traumas sekām – no tā, ka cilvēks sabrukušo pasaules ainu lēnām būvē no jauna. Un izaugsme var pastāvēt vienlaikus ar sāpēm, bailēm, sliktiem sapņiem un posttraumatiskā stresa simptomiem. Tas nav „vai nu – vai nu”.

Ko saka pētījumi, un ko nesaka

Godīgi par zinātni: pētījumi apstiprina, ka daudzi cilvēki pēc smagas pieredzes ziņo par pozitīvām pārmaiņām. Bet ir arī šaubas. Patrīcijas Freizeres (Patricia Frazier) un kolēģu 2009. gada pētījumā cilvēku pašu vērtējums par to, cik viņi „izauguši”, slikti sakrita ar reālajām pārmaiņām, ko pētnieki izmērīja pirms un pēc notikuma. Tas nozīmē: daļa no tā, ko cilvēki sauc par izaugsmi, var būt veids, kā izturēt – stāsts, ko sev stāstām, lai sāpes būtu jēgpilnas. Tas nav nekas slikts. Bet tas nozīmē, ka „izaugsme” nav mērāms rezultāts, ko tev vajadzētu sasniegt.

Vēl viens svarīgs fakts: pētījumi galvenokārt veikti ar cilvēkiem pēc atsevišķiem notikumiem – slimības, avārijas, zaudējuma. Ilgstoša vardarbība tuvās attiecībās ir cits stāsts. Tur cilvēks gadiem dzīvo bīstamībā, un sekas bieži atgādina komplekso PTSS (angl. complex PTSD – ilgstošas traumas sekas, kad sabojāta ir uzticēšanās sev un citiem). Atveseļošanās tur ir garāka un nelineāra.

Kāpēc spiediens „izaugt” sāp

Mūsu kultūrā patīk stāsti ar laimīgām beigām: „tas, kas nenogalina, padara stiprāku”. Kad kāds joprojām cieš, apkārtējiem kļūst neērti. „Izaugsme” tad kļūst par veidu, kā sarunu aizvērt. Spiediens var nākt no trim vietām:

• No apkārtējiem. Draugi, radi, pat terapeiti, kuri grib dzirdēt „es jau esmu labāk”. Tu sāc tēlot, lai viņiem būtu vieglāk.
• No sociālajiem tīkliem. Pēc aiziešanas no toksiskām attiecībām cilvēki bieži redz ierakstus „mana labākā versija”, „pateicos savai pagātnei”. Tas liek justies, ka tu atpaliec.
• No sevis. „Es nedrīkstu ļaut viņai sabojāt man dzīvi, tātad man jābūt laimīgam.” Tad katra slikta diena kļūst par neveiksmi.

Un ir vēl viens, īpaši ļauns variants: otrs pats piesavinās tavu izaugsmi. „Bez manis tu nekad nebūtu kļuvusi tik stipra.” „Es tevi norūdīju.” Tas ir mēģinājums pārrakstīt vardarbību par dāvanu. Tavs spēks ir tavs, nevis viņa nopelns. Cilvēks, kurš tev lauza kaulu, nav tavs ārsts, pat ja kauls saauga stiprāks.

Ko tas nodara tev

Īsta izaugsme, kad tā nāk, parasti ir klusa. Tu pamani, ka vairs neatvainojies par visu. Ka pamani manipulāciju pie jauna kolēģa pēc divām nedēļām, nevis pēc diviem gadiem. Ka vari būt vienatnē un nejusties tukšs vai tukša. Tas nāk nevis kā spilgts pavērsiens, bet kā daudzas mazas lietas, ko pamani tikai atskatoties.

Spiediens izaugt dara pretējo. Tas māca slēpt sāpes, lai citiem būtu ērti – tieši to pašu, ko tu mācījies vardarbīgās attiecībās. Tas var vest pie tā, ko sauc par pašgāzlaitingu (angl. self-gaslighting – kad tu pats sev saki, ka tev nevajadzētu justies tā, kā jūties). „Man jau vajadzēja būt pāri tam.” „Citiem ir sliktāk.” Un tas var likt apšaubīt, vai vispār bija tik slikti – ja jau tu „izaugi”, varbūt tā nebija vardarbība? Bija. Izaugsme neizdzēš to, kas notika.

Normāli vai vardarbība?

Šeit jautājums nav par to, vai kāds tevi aizskar, bet par to, vai sarunas par izaugsmi tev palīdz vai kaitē. Kritēriji:

1. Vai tev atstāj vietu sāpēm? Veselīgs atbalsts saka: „tu vari justies, kā jūties, un tas ir normāli”. Kaitīgs – „tev jau vajadzētu būt labāk”.
2. Kurš nosaka tempu? Tu pats vai pati, nevis kalendārs, draugs vai terapeits.
3. Kam kalpo stāsts? Tev, lai dzīvotu tālāk – vai kādam citam, lai nebūtu jāklausās vai lai attaisnotu vardarbību.
4. Vai vardarbība paliek vardarbība? Izaugsme ir tava. Nodarījums paliek nodarījums.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tevi patiesi atbalsta, var ticēt tavai izaugsmei un vienlaikus pieņemt tavas sliktās dienas. Viņš vai viņa nejautā „kāpēc tu vēl par to domā”, bet „kā es varu palīdzēt šodien”.

Manipulatīvs cilvēks izaugsmes valodu izmanto kā ieroci: lai tevi apklusinātu („tu taču esi pāri tam”), lai sevi attaisnotu („tas tevi padarīja stipru”) vai lai tevi atkal ievilktu („tagad, kad tu esi tik izaugusi, mēs taču varam būt draugi”).

Kas tas nav

• Tas nav pierādījums, ka vardarbība bija „vajadzīga” vai ka „viss notiek ar iemeslu”.
• Tas nav piedošanas pienākums. Tu vari izaugt un nekad nepiedot.
• Tas nav izārstēšanās. Izaugsme un simptomi var būt vienlaikus.
• Tas nav atgriešanās „kā agrāk”. Tas, ko sauc par izaugsmi, bieži ir kaut kas jauns, nevis vecā tu.
• Tas nav pozitīvā domāšana. Uzspiesta pozitivitāte (angl. toxic positivity) ir pretējais: tā noliedz sāpes.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

„Izaugsmi” var izmantot tāpat kā jebkuru citu vārdu. Bijušais partneris, radinieki, kopīgi paziņas, reizēm pat ģimenes „miera uzturētāji” saka: „tu esi tik izaugusi, kāpēc tu vēl runā par pagātni?” Kritērijs paliek tas pats: kam šis stāsts kalpo, kurš no tā iegūst un kā tu pēc tā jūties – mierīgāks vai nosodīts un apklusināts.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir tas pats: izaugsme ir iespējama tev, un spiediens „izaugt” var nākt no visām pusēm. Stāsti apkopoti no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Vīrietis pēc sievietes vardarbības. Andris gadiem dzīvoja ar sievu, kura viņu apsaukāja un draudēja „izstāstīt visiem”, kāds viņš esot. Kad viņš aizgāja, draugi smējās: „nu, tagad tu esi brīvs, svini!” Andrim nebija, ko svinēt – viņš slikti gulēja un baidījās no katra telefona zvana. Vīriešiem īpaši bieži saka „saņemies” un gaida ātru „atgūšanos”. Tas nenozīmē, ka tev jāatgūstas ātrāk. Šī vietne ir arī tev.

Sieviete pēc vīrieša kontroles. Ilze pēc aiziešanas atsāka mācības, ko vīrs bija aizliedzis. Viņai ir gan lepnums, gan panikas lēkmes. Abas lietas ir īstas vienlaikus.

Viena dzimuma pāris. Toms pēc attiecībām ar Kārli, kurš viņu izolēja no draugiem, atklāj, ka pirmo reizi var būt atklāts par savu dzīvi. Bet viņam arī jāatjauno saites, kas bija pārrautas. Izaugsme te ir lēna draudzību atgūšana, nevis dramatisks pavērsiens.

Pieaudzis bērns pēc narcistiska vecāka. Pieaugusi meita, kuru māte gadiem noniecināja, četrdesmit gados saprot, ka viņas „perfekcionisms” bija veids, kā izdzīvot. Izaugsme te nozīmē atļauju būt parastai, nevis „izcilai”, lai mamma nedusmotos.

Otrs vecāks pēc šķiršanās. Jānis vēl gadiem sazinās ar bijušo sievu bērnu dēļ. Katra ziņa atver vecās brūces. Izaugsme te nav „vairs nekas nesāp”, bet mazākas brūces un mierīgākas atbildes. Tas ir jau daudz.

Brālis vai māsa. Pēc gadiem, kad māsa tevi nomelnoja radiem, tu vairs necenties pierādīt savu versiju katrā ģimenes pasākumā. Izaugsme ir tas, ka tev vairs nevajag, lai visi tev notic.

Priekšnieks vai darbavieta. Pēc darba, kur priekšniece publiski pazemoja un noliedza norunāto, cilvēks jaunajā darbā sāk visu apstiprināt rakstiski. Kāds to sauc par paranoju. Tā ir mācība, ko nopelnīja dārgi.

Draugs. Pēc draudzības, kur otrs izmantoja katru tavu noslēpumu, tu lēni mācies atkal uzticēties – bet pārbaudot, nevis akli.

Vecs vecāks pēc pieauguša bērna vardarbības. Sirmgalve, kuras dēls gadiem izspieda no viņas naudu, pēc aizsardzības saņemšanas pirmo reizi pati izlemj, kā tērēt savu pensiju. Tā arī ir izaugsme.

Tiešsaistē. Cilvēks, kurš piedzīvoja romantisko krāpšanu internetā, mācās to nesaukt par „savu stulbumu”, bet par profesionālu noziegumu. Izaugsme te ir kauna mazināšanās.

Klusā versija. Dažreiz izaugsme ir neredzama: tu vienkārši vairs neiesaisties strīdā, kurā agrāk būtu iesaistījies. Neviens to nepamana. Tu pamani.

Tā, kas izskatās pēc rūpēm. Radiniece, kura saka „es tikai gribu, lai tu būtu laimīga”, bet katru reizi, kad tu piemini pagātni, maina tēmu. Viņas „rūpes” patiesībā ir lūgums klusēt.

Agri un vēlu. Pirmajos mēnešos pēc aiziešanas par izaugsmi domāt nevajag vispār – tad galvenais ir drošība, miegs, ēdiens un cilvēki, kam uzticies. Izaugsme, ja tā nāk, parasti parādās pēc gadiem, nevis nedēļām.

Kā reaģēt

Izaugsmi nevar „izdarīt”. Bet var radīt apstākļus, kuros tai ir vieta – un var sargāties no spiediena.

1. Vispirms drošība. Ja kontakts ar otru vēl ir bīstams, sāc ar drošības plānu. Izaugsme nenotiek, kamēr tu vēl sargies.
2. Ļauj sev sērot. Par attiecībām, par gadiem, par cilvēku, par kuru tu domāji, ka tas ir. Sēras nav vājums.
3. Nosauc, kas notika. Vārdi palīdz: gāzlaitings (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu), traumatiskā saikne (angl. trauma bond – pieķeršanās, kas veidojas no sāpju un atvieglojuma maiņas). Sapratne pati par sevi daudz ko mierina.
4. Nesalīdzini savu ceļu ar citu stāstiem. Sociālo tīklu „labākā versija” ir apgriezta bilde.
5. Pieraksti mazas pārmaiņas. Nevis „esmu izaudzis”, bet „šodien pateicu nē un neattaisnojos”.
6. Izvēlies atbalstu, kas saprot vardarbību.

Par speciālistiem

Latvijā, tāpat kā citur, ne katram ārstam, psihologam vai terapeitam ir zināšanas par narcistisko vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār visu tavu dzīvi (angl. coercive control). Labi domāts speciālists bez šīm zināšanām var nodarīt kaitējumu – piemēram, iesakot „izrunāties ar otru”, „saprast, ka abi esat vainīgi”, iet uz pāru terapiju vai „dot vēl vienu iespēju”. Ar vardarbīgu cilvēku godīga saruna nedarbojas tā kā ar parastu – tā tiek izmantota pret tevi, un kopīga sesija var palielināt briesmas.

Kā pārbaudīt speciālistu:

• Vai viņš vai viņa tev tic, neliekot pierādīt?
• Vai zina vārdus gāzlaitings, traumatiskā saikne, pastāvīga kontrole (coercive control)?
• Vai nespiež uz kopīgām sesijām vai „izlīgšanu”?
• Vai runā par tavu drošību un tavu uztveri, nevis par to, kā „uzlabot attiecības”?
• Vai nesteidzina tevi „izaugt”, „piedot” un „atlaist”?

Ja pēc sesijām jūties vēl vairāk sajukusi vai sajucis, vainīgs vai vilkts atpakaļ pie otra – tā ir zīme meklēt citu speciālistu, nevis zīme, ka problēma esi tu.

Pa to laiku: Dr. Ramani Durvasula, ASV klīniskā psiholoģe un viena no pazīstamākajām narcistiskās vardarbības ekspertēm – YouTube kanāls „DoctorRamani”, grāmatas „Should I Stay or Should I Go?” (2015), „Don’t You Know Who I Am?” (2019), „It’s Not You” (2024). Materiāls ir angļu valodā. Tālruņi 116 123 (visu diennakti, bez maksas) un 116 006 (cietušajiem no noziegumiem un vardarbības, pēcpusdienā un vakarā) var ieteikt speciālistus, kas strādā ar vardarbību.

Kad neiesaistīties: ja bijušais partneris vai partnere sāk sarunu par tavu „izaugsmi”, tā gandrīz vienmēr ir durvis atpakaļ uz kontaktu. Atbilde nav vajadzīga.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kas ir posttraumatiskā izaugsme vienkāršiem vārdiem?

Tās ir pārmaiņas uz labo pusi, ko daļa cilvēku pamana sevī pēc ilgas cīņas ar smagas pieredzes sekām: skaidrākas robežas, dziļākas attiecības ar īstiem cilvēkiem, lielāks iekšējais spēks. Angliski – post-traumatic growth. Tā nav garantēta un nav obligāta.

Vai man ir jāizaug pēc attiecībām ar narcisu?

Nē. Izdzīvot jau ir sasniegums. Ja izaugsme nāk, tā nāk savā laikā. Ja tev kāds saka, ka tev „jau vajadzētu” būt izaugušam vai izaugušai, tas ir viņa nepacietības jautājums, nevis tavs trūkums.

Vai es vispār biju vardarbīgās attiecībās, ja tagad jūtos stiprāks?

Jā, ja tas, kas notika, bija vardarbība. Diagnozi otram var noteikt tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs – un cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete nav svarīga, svarīgs ir tas, kas atkārtojās. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti tās pasliktinās, un aiziešana bija pareizais ceļš. Normālas attiecības neliek naktīs prātot, vai traks esi tu pats. Ja tu to dari, izlasi par gāzlaitingu un par to, kāpēc apjukums ir simptoms.

Cik ilgi jāgaida, līdz būs labāk?

Nav termiņa. Pēc ilgstošas vardarbības atveseļošanās bieži ilgst gadus un nav taisna līnija – labas nedēļas mijas ar sliktām. Ja tev ir pastāvīgas miega problēmas, panikas lēkmes vai domas par sevis savainošanu, zvani 116 123 vai krīzē – 112.

Vai drīkst justies dusmīgam, ja visi saka, ka esmu izaugusi?

Drīkst. Dusmas par netaisnību ir veselīgas. Izaugsme un dusmas var dzīvot vienā cilvēkā.