Izlikšanās par nevarīgu

Otrs var salabot motociklu, vadīt komandu darbā un atcerēties visu futbola sezonas rezultātu, bet „nemāk” ieslēgt veļasmašīnu, „aizmirst”, kurā dienā bērnam ārsts, un pēc pirmā mēģinājuma pagatavot vakariņas nopūšas: „Redzi, man tas vienkārši nepadodas.” Darbs atgriežas pie tevis. Angliski to sauc weaponized incompetence – burtiski „nevarēšana kā ierocis” (arī strategic incompetence, stratēģiska nespēja). Latviski noturīga nosaukuma nav, tāpēc šeit mēs to saucam vienkārši: izlikšanās par nevarīgu.

Ja meklēsi angliski – „weaponized incompetence examples”, „weaponized incompetence relationship”, „weaponized incompetence narcissist” –, atradīsi daudz vairāk, arī Dr. Ramani Durvasulas (amerikāņu klīniskā psiholoģe) YouTube kanālā „DoctorRamani”. Svarīgi: pats vārds kļuva populārs sociālajos tīklos, un to bieži lieto par katru slikti novietotu trauku. Šajā lapā ir par to, kā atšķirt parastu nemākulību un slinkumu no uzvedības, kas kalpo kontrolei un izmantošanai.

Kā tas izklausās

Nevienu no šīm frāzēm nevar vērtēt atsevišķi. Tās kļūst par taktiku tad, kad atkārtojas un kad darbs vienmēr atgriežas pie viena un tā paša cilvēka.

Kāpēc tā dara

Ne katrs, kurš izliekas par nevarīgu, to plāno. Daudziem tas ir iemācīts ieradums: bērnībā kāds visu izdarīja viņu vietā. Bet vardarbīgās attiecībās šai uzvedībai ir skaidras funkcijas:

• Tavs laiks kļūst par viņa brīvo laiku. Jo vairāk tu dari, jo mazāk otram jādara. Tas nav jāpieprasa, tas vienkārši notiek.
• Tu nevari aiziet. Ja bērni „netiek galā” ar tēvu vai māti, ja māja sabrūk, kad tevis nav, tu vairs nevari aizbraukt pie draugiem, uz kursiem vai komandējumā. Tā pamazām notiek izolācija (angl. isolation).
• Tev nav spēka pretoties. Cilvēks, kurš pēc darba nes visu mājas darbu, bērnus un visu atcerēšanos, ir pārāk noguris, lai strīdētos, plānotu vai aizietu.
• Vainīgs esi tu. Pēc sliktā rezultāta seko „tu to izdari labāk” vai „tu man neļauj”. Ja tu sūdzies, tu kļūsti par „kontrolējošo” vai „mūžīgo kritizētāju”. Vainas apgriešanai ir savs nosaukums – DARVO (angl. Deny, Attack, Reverse Victim and Offender: noliegt, uzbrukt, apmainīt upuri un vainīgo vietām).
• Otrs kontrolē, nedarot neko. Tas ir kluss veids, kā noteikt noteikumus: kas notiks un kas nē, izlemj tas, kurš „nevar”.

Sociologi jau sen apraksta, ka mājas un bērnu darbs ģimenēs bieži sadalīts nevienlīdzīgi (Hochschild, 1989, „The Second Shift”). Ne katra nevienlīdzība ir vardarbība. Bet, kad nevienlīdzību apzināti uztur ar „nemākulību” un pēc tam tevi vēl par to pazemo, tā kļūst par vienu no pastāvīgas kontroles pār tavu dzīvi daļām (angl. coercive control).

Ko tas nodara tev

• Tu esi pastāvīgi noguris vai nogurusi. Tev nav brīva vakara, jo viss „vienkāršais” paliek tev.
• Tu jūties kā kalps vai vecāks pieaugušam cilvēkam. Tas lēnām izdzēš maigumu un cieņu.
• Tu sāc šaubīties par sevi. „Varbūt es tiešām esmu pārāk prasīgs? Varbūt tā ir mana vaina, ka es visu daru pats?”
• Tu kļūsti par „ļauno”. Kad tu atgādini, prasi, dusmojies, tieši tu izskaties pēc problēmas.
• Tu pārstāj prasīt. Tas ir vieglāk nekā vēlreiz saņemt sabojātu darbu un pārmetumu. Tieši to otrs arī sasniedz.

Normāli vai vardarbība?

1. Vai otrs to prot citur? Cilvēks, kurš vada projektus, var atcerēties ārsta vizīti. Ja prasme ir, bet parādās tikai tad, kad ir izdevīgi, tā nav nespēja.
2. Vai otrs mēģina iemācīties? Normāls cilvēks jautā, pieraksta, mēģina vēlreiz. Cilvēks, kurš izliekas, pēc pirmās neveiksmes padodas un to pasniedz kā pierādījumu.
3. Kurā virzienā viss aiziet? Ja visi „nemākulības” rezultāti vienmēr nokrīt uz vienu cilvēku, tas nav nejauši.
4. Kas notiek, kad tu pasaki? Normāls cilvēks atvainojas un maina. Manipulatīvs apvainojas, izsmej vai apsūdz tevi.
5. Vai ir veselības iemesls? Depresija, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, trauma, invaliditāte var nopietni traucēt. Atšķirība: godīgs cilvēks par to runā, meklē palīdzību un veidus, kā tomēr piedalīties.

Kā uzvedas otrs

Cilvēks, kurš tiešām nemāk, grib iemācīties: jautā, pieraksta, pēc kāda laika tiek galā pats. Viņš pateicas par palīdzību un nekritizē to, kurš visu dara.

Cilvēks, kurš izliekas, nemācās („man vienkārši nav tās galvas”), izdara tik slikti, ka tev vieglāk izdarīt pašam, un pēc tam kritizē, kā to izdarīji tu. Uz tavu nogurumu viņš atbild ar sevi: „Man arī ir grūti!”, „Es taču strādāju!”, vai ar žēluma spēli (angl. pity play – kad otrs spēlē upuri, lai tu viņu žēlotu un piekāptos).

No malas bieži redz tikai to, ka tu „visu kontrolē” vai esi „pārāk kārtīgs”. Tavs nogurums ir redzams, bet tā iemesls nav.

Kas tas nav

• Īsta nemākulība, ja cilvēks mācās un pakāpeniski uzņemas savu daļu.
• Veselības stāvoklis vai invaliditāte, par ko otrs runā godīgi un meklē citu veidu, kā piedalīties.
• Pārgurums vienā grūtā periodā, ko abi apzināties.
• Atšķirīgi standarti (viens trauku mazgājamo mašīnu pilda citādi) – ja darbs tiek izdarīts.
• Pāris, kurā abi apzināti vienojušies, ka viens dara vairāk mājās, bet otrs vairāk pelna, un abi jūtas labi.

Kad jēdzienu izmanto pret tevi

Jēdziens ir populārs, un to viegli apgriezt. Kontrolējošs cilvēks var teikt, ka tu „izliecies”, ja tu nedari lietas tieši tā, kā viņš vai viņa grib, vai ja tu esi slims un tev nav spēka. Kritērijs paliek viens: vai tas atkārtojas, kam tas nāk par labu un ko tas nodara otram. Ja visu smago darbu tik un tā nes tu, bet tev saka, ka tu „izliecies”, virziens ir skaidrs.

Variācijas

Situācijas katram ir citas, bet mehānisms ir viens: „nevarēšana” pārvieto darbu, atbildību vai vainu uz tevi, un tu nevari atteikties. Situācijas apkopotas no vairākiem stāstiem, vārdi izdomāti.

Vīrietis pret sievieti. Jānis „neprot” pagatavot bērniem brokastis, „nezina”, kur ir bērnu dokumenti, un nekad „neatceras” skolas sapulces. Kad Kristīne pēc desmit gadiem sāk runāt par šķiršanos, viņš pēkšņi pats visu atrod, sarunā advokātu un iesniedz dokumentus nedēļas laikā.

Sieviete pret vīrieti. Laura „nemāk” vadīt mašīnu pa šoseju, „nesaprot” rēķinus un „nevar” runāt ar saimnieku par remontu. Visu dara Andris. Kad viņš reiz pēc darba aizmirst nopirkt pienu, Laura draugu priekšā stāsta, cik „bezcerīgs” viņš ir. Vīriešiem par šo runāt ir īpaši grūti, jo apkārtējie bieži saka: „Nu tā tak vīrieša lieta.”

Viena dzimuma pāris. Edgars un Mārtiņš dzīvo kopā. Mārtiņš vienmēr „nav tajā labs” – ne plānot ceļojumus, ne zvanīt uz iestādēm, ne kārtot remontu. Edgars visu dara, un Mārtiņš draugiem stāsta, ka Edgars „ir tāds kontrolfrīks”.

Bijušais partneris un kopīgi bērni. Pēc šķiršanās tēvs „nezina”, kādas zāles bērnam jādod, „aizmirst” uz treniņu aizvest, un bērni atgriežas pie mātes izsalkuši un bez mājasdarbiem. Tiesā viņš stāsta, ka māte „neļauj viņam piedalīties”. Tas pats var notikt otrādi: māte „nevar” vest bērnu pie tēva uz norunāto laiku, jo „vienkārši nesanāk”, katru nedēļu.

Vecāks pret pieaugušu bērnu. Tēvs „nesaprot” datorus, un katru nedēļu meitai jābrauc pie viņa „nospiest vienu pogu”. Kad meita piedāvā viņam iemācīt vai samaksāt par datoru kursiem, viņš apvainojas: „Tu jau negribi pie manis braukt.”

Vecāks pret mazu bērnu. Māte „nespēj” tikt galā ar mājsaimniecību, un desmitgadīgs bērns gatavo ēst, pieskata mazākos un atceras ārstus. Bērns kļūst par pieaugušo ģimenē (angl. parentification – kad bērnam jānes pieaugušā pienākumi).

Brālis vai māsa. Kad vecākiem vajag palīdzību, brālis „nevar” – viņam „nav laika”, viņš „neko nesaprot no ārstiem”. Viss nokrīt uz māsu. Mantojuma dalīšanā viņš pēkšņi zina visu līdz pēdējam eiro.

Priekšnieks vai kolēģis. Vadītāja „nemāk” lietot sistēmu, tāpēc tev jāsagatavo viņas atskaites, bet uz sanāksmēm viņa iet viena un stāsta, cik daudz viņa izdarījusi. Kolēģis „nav stiprs” klientu zvanos, tāpēc visi sarežģītie klienti ir tavi.

Draugs vai draudzene. Draudzene „nemāk” rezervēt, organizēt vai samaksāt savu daļu laikā. Visu kopīgo ceļojumu plāno tu, bet viņa pēc tam sūdzas, ka viesnīca nav tā, ko viņa gribēja.

Pieaudzis bērns pret vecu vecāku. Pieaudzis dēls „nevar” atrast darbu, „nemāk” samaksāt rēķinus un „nesaprot”, kā pieteikt pabalstu. Māte pensijā to visu dara viņa vietā un maksā viņa parādus.

Vīra vai sievas vecāki. Vīramāte „nesaprot” jūsu norunas par bērnu miegu un saldumiem un katru reizi dara pa savam, sakot: „Ak, es aizmirsu, mēs savā laikā to nezinājām.” Pēc katras ciemošanās tev jāsāk viss no sākuma.

Tiešsaistē un digitāli. Partneris „nemāk” atcelt abonementu, sakārtot telefona iestatījumus vai lietot e-pastu, tāpēc visa ģimenes digitālā dzīve ir tev. Vai otrādi: viņš „nemāk” izslēgt atrašanās vietas kopīgošanu, ko pats ieslēdza.

Skaļā un klusā versija. Skaļā: demonstratīvi sabojāts darbs, nopūtas, „redzi, ko tu man liki darīt”. Klusā: vienkārši nekas netiek izdarīts, un nevienam nekas nav jāsaka – tu pati vai pats to paņemsi.

Sākumā un vēlāk. Attiecību sākumā tas var izskatīties mīļi: „Tu esi tik praktisks, bez tevis es pazustu.” Pēc gadiem tas ir pilns darbs tev un pilna brīvība otram.

„Rūpju” versija. „Es negribu to sabojāt, tu to dari tik labi”, „es tikai negribu tevi kaitināt ar saviem nepareizajiem traukiem”. Tas izklausās pēc cieņas pret tavām spējām, bet rezultāts ir tas pats.

Kā reaģēt

1. Pārbaudi faktus. Pieraksti nedēļu: ko dari tu, ko dara otrs. Tas palīdz tev pašam redzēt ainu un nesākt šaubīties.
2. Nosauc konkrēti, bez apsūdzības. Nevis „tu nekad neko nedari”, bet „ārsta vizītes, skolas lietas un rēķini ir tikai man”.
3. Nodod darbu pilnībā. Ne „palīdzi man”, bet „tas ir tavs”. Un, ja iespējams, neiejaucies, kad tas tiek darīts citādi.
4. Neizglāb. Ja otrs „aizmirsa” savu pienākumu, ļauj sekām palikt pie viņa, ja tās neapdraud bērnus vai tavu drošību.
5. Skaties uz reakciju. Normāls cilvēks pielāgojas, arī ja ne ideāli. Ja pēc katra mēģinājuma nāk dusmas, izsmiekls, „tu esi prasīga”, vai vēl sliktāk izdarīts darbs – tā ir atbilde.

Par pāru terapiju. Mājas darbu sadalījums bieži tiek piedāvāts kā tēma pāru terapijai. Ja „nevarēšana” ir daļa no plašākas kontroles, pazemošanas vai draudiem, kopīga sesija var kļūt par vietu, kur otrs izskatās saprātīgs, bet tu „histērisks”. Ne katrs psihologs Latvijā saprot vardarbību, traumu un pastāvīgu kontroli pār otra dzīvi. Pārbaudi: vai viņš tev tic? Vai zina, kas ir gāzlaitings (angl. gaslighting – kad tev liek šaubīties par savu atmiņu un saprātu)? Vai neuzspiež „izrunāties” ar otru un „saprast vienam otru”? Ja pēc sesijām tu jūties vēl vainīgāks vai vainīgāka, meklē citu. Pa to laiku noder Dr. Ramani grāmatas (angliski) „Should I Stay or Should I Go?” (2015) un „It’s Not You” (2024), un tālruņi 116 123 un 116 006 var ieteikt speciālistus, kas strādā ar vardarbību.

Drošība. Ja otrs uz tavām robežām atbild ar draudiem, kliegšanu vai kontroli pār naudu, tas vairs nav jautājums par mājas darbiem. Sāc ar drošības plānu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā atšķirt izlikšanos par nevarīgu no slinkuma?

Slinks cilvēks vienkārši nedara, bet parasti pats nes sekas. Izlikšanās par nevarīgu pārvieto darbu uz tevi, bieži ar komplimentu („tev tas tik labi padodas”) vai pārmetumu („tu man neļauj”). Galvenā atšķirība ir tas, kas notiek ar tevi.

Vai tā vienmēr ir apzināta?

Ne vienmēr. Daži cilvēki tā ir audzināti. Bet sekas tev ir tādas pašas. Un svarīgākā pārbaude ir tā, kas notiek, kad tu to pasaki skaidri: ja otrs mainās, tas bija ieradums. Ja otrs dusmojas, apvaino vai turpina tāpat, tā ir izvēle.

Mans vīrs vai mana sieva neko nedara mājās. Vai tā ir vardarbība?

Nevienlīdzīgs sadalījums vēl nav vardarbība. Tā kļūst par vardarbības daļu, ja kopā ar to ir pazemošana, kontrole, draudi, tava izolēšana vai nauda, pār kuru tev nav teikšanas. Izlasi arī par pastāvīgu kontroli pār tavu dzīvi (angl. coercive control).

Vai tas nozīmē, ka otrs ir narciss?

Diagnozi nosaka tikai psihiatrs vai klīniskais psihologs. Cilvēki ar šādu uzvedību pie speciālista paši gandrīz nekad neiet, tāpēc „nav diagnozes” nenozīmē „nav narciss”. Bet etiķete tev nav vajadzīga. Ja tavs spēks tiek izmantots atkal un atkal, un par to tev vēl pārmet, ar to pietiek. Šādas attiecības ļoti reti uzlabojas, parasti pasliktinās. Ceļš ir prom, tiklīdz to var izdarīt droši: sāc ar drošības plānu. Normālās attiecībās tu naktīs neprāto, vai tu esi tas „prasīgais un trakais”. Ja prāto, tas pats ir signāls: izlasi par gāzlaitingu un par to, kāpēc apjukums ir simptoms.